Priekšsēdētāja. - Nākamais punkts ir kopīgās debates par šādiem jautājumiem:

– Ramón Jáuregui Atondo Konstitucionālo jautājumu komitejas vārdā sagatavotais ziņojums par institucionālajiem aspektiem saistībā ar Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai 2009/2241(INI)) (A7-0144/2010) un

– Padomes un Komisijas deklarācijas par Romas Starptautiskās Krimināltiesas Statūtu pārskatīšanas konferenci Kampalā (Ugandā).

  Ramón Jáuregui Atondo, referents. – (ES) Priekšsēdētājas kundze, komisāres kundze, López Garrido kungs! Manuprāt, šī ir svarīga diena. Es zinu, ka šajā Parlamentā ir daudz svarīgu dienu, taču es patiesi ticu, ka pēc Lisabonas līguma pieņemšanas 2009. gada 1. decembrī Eiropas Savienībai dotais pilnvarojums pievienoties Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai ir bijis viens no svarīgākajiem notikumiem Eiropas integrācijas procesā.

Tāpēc es domāju, ka mēs piedzīvojam sen loloto centienu kulmināciju, kas ir daļa no Eiropas integrācijas vēsturiskā procesa, jo cilvēka cieņa, cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums ir Eiropas integrācijas vēsturiskā procesa DNS daļa.

Ziņojumā, ko mēs rīt pieņemsim, tiek īstenots šis pilnvarojums, kas dots Eiropas Savienībai kopš Lisabonas līguma, kurā paredzēta pievienošanās konvencijai. Es vēlētos rezumēt šā ziņojuma saturu, pamatojoties uz trim galvenajām domām.

Pirmkārt, es vēlētos uzsvērt, ka cilvēktiesības aizsargā ne tikai dalībvalstis. Tagad cilvēktiesības aizsargā Eiropas Savienība, pamatojoties uz savām jaunajām juridiskās personas tiesībām saskaņā ar Lisabonas līgumu; dalībvalstis var panākt Eiropas Savienības tiesiskumu un kopīgas ES izveidošanos. Tās var to panākt, ja tās pakļaujas Eiropas konvencijas principiem un tiesai, kas ir ārpus Eiropas Savienības un dalībvalstīm, kā arī ja nodrošina minēto principu ievērošanu jebkurā laikā un vietā.

Otrā doma ir nodrošināt Eiropas sabiedrībai jaunas tiesības un jaunu tiesu: tiesības eiropiešiem vērsties šajā jaunajā tiesā, lai nodrošinātu konvencijā nostiprināto tiesību izpildi attiecībā uz Eiropas Savienību vai dalībvalstīm, kad tās īsteno ES tiesību aktus.

Pat uz Eiropas Savienības darbībām, kas saistītas ar ārpolitiku, kārtības uzturēšanu, drošību aiz mūsu robežām un starptautisko sadarbību, attiecas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas principi. Ko tas nozīmē? Manuprāt, dāmas un kungi, tas, vēsturiski runājot, nozīmē svarīgu progresu integrācijas procesā un vissvarīgākā jēdziena — Eiropas idejas par cilvēka cieņu — izveidē, kas, kā mēs iepriekš minējām, atbilst Eiropas sabiedrības prasībām.

Tas arī nozīmē Eiropas pamattiesību aizsardzības sistēmas stiprināšanu, jo līdztekus Pamattiesību hartai un Lisabonas līgumam tas rada regulējumu, juridiskās aizsardzības sistēmu, kas ir gandrīz ideāla un tāpēc pasaulē vispilnīgākā. Tas arī stiprina Eiropas Savienības uzticamību trešo valstu skatījumā, jo Eiropas Savienība savās divpusējās attiecībās vienmēr pieprasījusi cilvēktiesību ievērošanu.

Šajā ziņojumā izklāstīti institucionālie un juridiskie aspekti, par ko es pašlaik neizteikšos. Taču es vēlos uzsvērt, ka process sākas šeit un pašlaik, jo ar šo ziņojumu, ko kopīgi izstrādāja Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja un Ārlietu komiteja, Komisijai tagad ir nostāja, sarunu mehānisms, kas tai ļaus atgriezties pie Parlamenta, lai pieņemtu šo vienošanos, un dos iespēju dalībvalstīm ratificēt pievienošanos Eiropas konvencijai. Es vēlos pateikties Reding kundzei par Komisijas raiti pieņemto pilnvarojumu sarunām, kā arī Eiropadomei, kas to darīs drīzumā. Es vēlos pateikties arī Gál kundzei un Preda kungam par viņu sadarbību ar divām pārējām komitejām. Dāmas un kungi! Manuprāt, šīs ir ļoti svarīgas ziņas.

  Diego López Garrido, Padomes priekšsēdētājs. – (ES) Priekšsēdētājas kundze! Kā teica Jáuregui kungs, debates, kas notiks tagad, kā arī tās, kas tikko beidzās, ir ārkārtīgi svarīgas. Es domāju, ka cilvēce sper vēsturisku soli, padarot cilvēktiesību aizsardzību ne tikai par pienākumu valstīm, kas ir tradicionālie politiskie dalībnieki un vairāku pēdējo gadsimtu tradicionālie politiskie dalībnieki, bet arī par kaut ko tādu, kas cilvēces aizsardzības ziņā pārsniedz valstu robežas un izveido virkni mehānismu un institucionālo garantiju, lai labāk aizsargātu to vispārējās vērtības.

Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kas, iespējams, ir viena no Eiropas lielākajām vērtībām, un Starptautiskā Krimināltiesa, kas pārsniedz Eiropas robežas, ir tās virzības piemēri, kas mūsdienās veikta ceļā uz globalizāciju un cilvēktiesību aizsardzību.

Attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju ir maz, ko piebilst Jáuregui kunga runai un viņa lieliskajam ziņojumam, kas tika sagatavots kopā ar atzinuma referentiem Preda kungu un Gál kundzi, par jautājumu saistībā ar Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai.

Es vēlētos atkārtot daudz ko no Jáuregui kunga teiktā un uzsvērt, ka konvencijas parakstīšana ir Eiropas integrācijas elements, kas tādējādi stiprina Eiropas Savienību. Turklāt tas apvienos spēkus ar galveno jauno elementu, kas ieviests ar Lisabonas līgumu, proti, Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, un tie darbosies kopā. Tas ir viens no Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas uzdevumiem — ne vien politiskajiem, bet arī tehniskajiem —, un tas it nemaz neskar to jurisdikciju.

Turklāt šī iniciatīva, kas paredzēta Lisabonas līgumā, arī palielina Eiropas Savienības uzticamību cilvēktiesību aizstāvības jomā, jo mēs lūdzam nevis Eiropas Savienības valstis, bet gan Eiropas valstis sekmēt Eiropas Cilvēktiesību konvencijas stiprināšanu. Citiem vārdiem sakot, mēs lūdzam tās nodrošināt, ka konvencijā noteiktās tiesības tiek ievērotas un aizsargātas, un tādējādi Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikcija attiecas uz pašu Eiropas Savienību, ne tikai tās dalībvalstīm. Tas palielina mūsu uzticamību, kā ļoti pareizi norādīts Jáuregui kunga ziņojumā.

Runājot par Starptautisko Krimināltiesu, es domāju, ka arī šo laiku mēs raksturosim kā „vēsturisku” un politiski ļoti nozīmīgu, jo pēc dažām dienām norisināsies Romas Statūtu pārskatīšanas konference. Tā ir vienīgā obligātā konference, kas jāorganizē, lai pārskatītu Romas Statūtus, ja tas ir vajadzīgs, un novērtētu ļoti svarīgo progresu — Starptautisko Krimināltiesu.

Tāpēc šis ir ļoti ievērojams pasākums, ko šodien izskata Politikas un drošības komitejā un ko rīt apspriedīs Pastāvīgo pārstāvju komitejā (COREPER). Mēs ceram, ka nākamajā nedēļā tiks pieņemta Padomes rezolūcija un tādējādi mēs varēsim pievienoties ļoti pozitīvajam Starptautiskās Krimināltiesas novērtējumam, ko sniegušas citas valstis, piemēram, Latīņamerikas valstis, kas ietilpst Dienvidamerikas valstu savienības (UNASUR) sastāvā.

Mēs runājam par Starptautisko Krimināltiesu, kas simbolizē apņemšanos aizstāvēt cilvēktiesības un tādējādi soda par noziegumiem pret cilvēci pasaules mērogā. Tā ir Eiropas Savienības un tās dalībvalstu apņemšanās. Es vēlētos jums atgādināt, ka 2003. gadā bija kopēja nostāja, 2004. gadā bija rīcības plāns un 2006. gadā bija arī Eiropas Savienības vienošanās par sadarbību ar Krimināltiesu. Visas Eiropas Savienības dalībvalstis pašlaik ir Romas Statūtu dalībnieces un tāpēc pakļautas Starptautiskajai Krimināltiesai.

To es uzskatu par ļoti svarīgu, lai uzsvērtu Starptautiskās Krimināltiesas nozīmi pasaulē un Eiropas Savienības apņemšanos to stiprināt. Starptautiskās Krimināltiesas darbība pašlaik jo īpaši vērsta uz Āfrikas kontinentu, taču Kampalas konference skaidro Āfrikas iedzīvotājiem, ka mēs neesam pret Āfriku. Gluži pretēji, mēs esam par Āfriku.

Arī tāpēc pārskatīšanas konference ir ļoti svarīga. Tā ir pieejama visām valstīm, kā arī pilsoniskajai sabiedrībai un starptautiskajām un reģionālajām organizācijām un ļaus mums novērtēt situāciju starptautiskā tiesiskuma jomā laikā, kad Starptautiskā Krimināltiesa tiek nostiprināta kā vienīgā pastāvīgā starptautiskā krimināltiesa.

  Viviane Reding, Komisijas priekšsēdētāja vietniece. – Priekšsēdētājas kundze! Es piekrītu visiem runātājiem un visiem tiem deputātiem, kas strādājuši pie šā temata. ES pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību konvencijai ir konstitucionālas nozīmes solis. Tas pilnīgos pamattiesību aizsardzības sistēmu Eiropas Savienībā, un jūs lieliski zināt, ka Lisabonas līgumā tas noteikts nevis kā izvēles iespēja, bet gan kā galamērķis.

Tāpēc es atzinīgi vērtēju faktu, ka Parlaments izrāda tik lielu interesi par šo jautājumu — starp citu, jau no paša sākuma —, ko apliecināja tā iesniegtā rezolūcija.

Jo īpaši es vēlos pateikties Konstitucionālo jautājumu komitejas un Pilsoņu brīvības, tieslietu un iekšlietu komitejas referentiem par viņu lielisko sadarbību šajā jautājumā. Es vēlos pateikties viņiem par noorganizēto uzklausīšanu, kas reāli palīdzēja un lieliski noderēja, lai risinātu šo jautājumu.

Jáuregui Atondo kunga iesniegtais ziņojuma projekts ļoti lielā mērā atbilst Komisijas nostājai. Es vēlos pieminēt trīs punktus, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi.

Pirmkārt, Komisija piekrīt, ka ES pievienošanās Eiropas konvencijas papildu protokoliem — ko, starp citu, visas dalībvalstis nav ratificējušas — arī ir ļoti vēlama. Patiesībā daudzi no šiem protokoliem, iespējams, ir svarīgi Eiropas Savienības pilnvaru īstenošanai, un konkrētas šajos protokolos ietvertās garantijas atspoguļotas arī hartā. Tāpēc sarunu norādēm būtu jāpilnvaro Komisija apspriest nosacījumu, kas nodrošina, ka Savienība var pievienoties jebkuram no papildu protokoliem.

Pēc tam lēmumu par to, kuriem protokoliem mēs faktiski pievienosimies papildus pašai konvencijai, vienbalsīgi būs jāpieņem Padomei pēc tam, kad būs saņemta Parlamenta piekrišana. Komisija uzskata, ka šādos lēmumos labāk ietvert visus papildu protokolus un tie jāpieņem līdz ar lēmumu par paša pievienošanās līguma slēgšanu.

Otrkārt, svarīgi ir ņemt vērā īpašo situāciju, kādā ir Eiropas Savienība kā atsevišķa juridiska vienība, kam piešķirtas autonomas tiesības un kas kļūs par līgumslēdzēju pusi mehānismam, kurš sākotnēji bija paredzēts tikai valstīm. Tāpēc saistībā ar Savienības tiesību īpašo gadījumu ir vajadzīgi vairāki ierobežoti un tehniski procesuāli pielāgojumi konvencijai.

Starp tiem ir tā dēvētais „līdzatbildētāju mehānisms”, ievērojot Savienības tiesību aktu decentralizēto īstenošanu dalībvalstīs. Ar minēto mehānismu Savienība iegūs tiesības apvienot tiesas procesus kā līdzatbildētāja lietās, kas ierosinātas pret dalībvalstīm, kad Eiropas Savienības tiesības ir apdraudētas. Priecājos, ka arī Parlamenta ziņojumā atbalstīta šāda nostāja.

Treškārt, es pilnībā atbalstu ziņojumu, kurā ieteikta Savienības pārstāvju dalība konvencijas organizācijās, pamatojoties uz vienādiem līgumslēdzēju pušu nosacījumiem. Šāda dalība patiešām ir galvenais elements, lai Eiropas Savienība viegli integrētos un iekļautos konvencijas sistēmā. Jūs sapratāt, ka tas jo īpaši nozīmē katras līgumslēdzējas puses ievēlēta tiesneša klātbūtni Strasbūras tiesā.

Tāpēc Komisija stingri atbalsta ievēlētu Eiropas Savienības pastāvīgu pilna laika tiesnesi, kam ir tāds pats statuss un tādi paši pienākumi kā viņa kolēģiem. Mūsuprāt, nepietiktu ar īpaši ieceltu tiesnesi, kas iesaistītos tikai lietās, kas ierosinātas pret Eiropas Savienību vai kas saistītas ar Eiropas Savienības tiesību aktiem.

Kā Savienības tiesneša ievēlēšanas metode jāpiemēro konvencijā paredzētā parastā procedūra.

Tas nozīmē, ka Padomes Parlamentārā asambleja ievēl tiesnesi no trim Eiropas Savienības ierosinātiem kandidātiem, un es piekrītu ziņojuma projektam, ka atbilstošam skaitam Parlamenta deputātu jāļauj piedalīties asamblejas sesijās, kad tajās ievēl ES Tiesas tiesnešus.

Trīs kandidātu saraksta izveides procedūra nav pievienošanās līguma jautājums, tas ir mūsu jautājums. Mums tas jārisina, pamatojoties uz iekšējām tiesību normām, un doma, ka Parlamentam jābūt iesaistītam līdzīgi, kā tas paredzēts 225. pantā par kandidātu atlasi Tiesai, ir ļoti interesanta, un to ir vērts rūpīgi izskatīt.

Godājamie deputāti! Kā jūs zināt, Spānijas prezidentūra noteikusi ļoti augstu prioritāti šim jautājumam, un Spānijas prezidentūra vēlētos panākt vienošanos līdz jūnija beigām. Ja Padome līdz minētajam laikam varētu panākt vienošanos — es ceru, ka tā notiks, — tas mums ļautu uzsākt pievienošanās sarunas rudenī. Kā es jau minēju pirms divām nedēļām Briselē, es nodrošināšu, ka Komisija — kā Eiropas Savienības sarunu dalībniece — pilnībā informēs Parlamentu visā sarunu procesā.

Tas viss attiecas uz Eiropas lietām, taču mūsu darba kārtībā ir arī jautājums par starptautiskajām cilvēktiesībām. Kā jūs zināt, 138 valstis 1998. gadā spēra soli uz priekšu, pieņemot Romas Statūtus, ar ko pirmo reizi vēsturē tika izveidota pastāvīga starptautiskā tiesa, lai nodrošinātu, ka genocīdā, noziegumos pret cilvēci un kara noziegumos vainojamie tiek saukti pie atbildības. Krimināltiesa sāka darboties 2003. gadā un tagad, pēc septiņiem gadiem, Kampalā norisinās pārskatīšanas konference, kurā mēs tiekam aicināti veikt agrīnu analīzi par Krimināltiesas darbībām, tās sagaidāmajām problēmām un ES atbalsta efektivitāti.

Kas attiecas uz Krimināltiesas darbību, mēs zinām, ka Krimināltiesa pilnībā darbojas, taču vēl aizvien ir savā sākumposmā. Neviens tiesas cikls nav pabeigts, taču Starptautiskā Krimināltiesa izskata situāciju piecās valstīs: viens process ir uzsākts, otrs tiks uzsākts 5. jūlijā un vēl viens process ir pirmstiesas stadijā — visi attiecas uz DAR un Kongo Demokrātisko Republiku.

Neaizmirsīsim, ka tā ir tikai pēdējās instances tiesa, tāpēc galvenā atbildība ir pašu valstu ziņā. Lielākajā daļā gadījumu Krimināltiesa darbojas kā valstu katalizators, lai izmeklētu un ierosinātu lietas valstu tiesās. Vienlaikus savā īsajā pastāvēšanas laikā Krimināltiesa bijusi spēcīgs iebiedēšanas līdzeklis turpmākos vardarbības gadījumos, jo vainīgie tagad zina, ka tiesiskums gūs virsroku, un šajā ziņā Krimināltiesa saskaras ar izaicinājumu.

Pēc tam, kad statūtus ratificēja Bangladeša, Romas Statūtu dalībvalstu skaits sasniedza 111. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka mums jāpanāk statūtu un Krimināltiesas atzīšana visā pasaulē. Krimināltiesai vajadzīgs, lai piedalītos un sadarbotos visas dalībvalstis un valstis, kas nav pievienojušās statūtiem, kā arī starptautiskās un reģionālās organizācijas. Krimināltiesa nevar veikt savas funkcijas, ja valstis nearestē tos, kam Starptautiskā Krimināltiesa izsniegusi aresta orderi, kā arī, ja nevar panākt liecinieku aizsardzību, kā arī, ja nav cietumu notiesātajiem. Tāpēc ES pēdējo desmit gadu laikā atbalstīja Krimināltiesu, lai palīdzētu risināt šīs problēmas.

Mēs kā ES jau no paša sākuma esam nelokāmi atbalstījuši šādas Krimināltiesas izveidi, kas ir svarīgs mehānisms jaunajā starptautiskajā kārtībā, kura paredzēta, lai izbeigtu nesodāmību, līdztekus kurai, kā jūs zināt, nesenā vēsturē miljoniem cilvēku ir cietuši no noziegumiem, taču tikai neliela daļiņa no vainīgajiem saukta pie atbildības.

ES uzskata, ka efektīva Starptautiskā Krimināltiesa starptautiskajai sabiedrībai ir neaizstājams instruments, lai cīnītos pret šo nesodāmību un veicinātu uz noteikumiem balstītu starptautisko kārtību. Tāpēc mēs atbalstījām Krimināltiesu, izmantojot dažādus mūsu rīcībā esošus instrumentus, ko jau pieminēja ministrs. Kopējā nostāja tika pārveidota par rīcības plānu. Mēs bijām pirmā organizācija, kas uzsāka sadarbību un noslēdza palīdzības vienošanos ar Krimināltiesu 2006. gadā, un mēs sniedzam Starptautiskajai Krimināltiesai visu savu politisko un diplomātisko atbalstu ar nostāju, politiskajiem dialogiem un paziņojumiem. Starptautiskās Krimināltiesas klauzulu iekļaušana starptautiskajos nolīgumos tagad ir Eiropas Savienības standarta prakse.

Kopš 2000. gada Eiropas iniciatīva — ko vēlāk nosauca par Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu — devusi Krimināltiesai tiešu vai netiešu atbalstu EUR 29 miljonu apmērā, galvenokārt globālās pilsoniskās sabiedrības kampaņās. ES arī pieņēmusi vairākus lēmumus tiesiskuma, brīvības un drošības jomā, lai stiprinātu sadarbību starp dalībvalstīm, izmeklējot Romas Statūtu noziegumus un ierosinot lietas valsts līmenī, tādējādi mēs darām visu, kas mūsu spēkos, lai sekmētu sistēmas attīstību. Sistēmai vajadzīgi turpmāki uzlabojumi, taču, lai tos īstenotu, sistēmai vajadzīga visu pasaules valstu spēcīga iesaistīšanās.

  Cristian Dan Preda, Ārlietu komitejas atzinuma referents. – (RO) Es runāšu par Jáuregui Atondo kunga ziņojumu. Vispirms es vēlos apsveikt viņu ar šā lieliskā ziņojuma sagatavošanu, kas, manuprāt, sniedz pilnīgu aprakstu par priekšrocībām un izaicinājumiem, kas izriet no Eiropas Savienības pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai.

No atzinuma perspektīvas, ko es sagatavoju Ārlietu komitejas vārdā, es vēlētos uzsvērt galveno ieguvumu saistībā ar ES pievienošanos ECTK. Šobrīd, laikā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, šī pievienošanās var likties pilnīgi pamatota, taču pēdējo 30 gadu laikā pastāvīgi tika cerēts, ka tā notiks. Es uzskatu, ka pievienošanās ECTK palielinās ES uzticamību ikvienā cilvēktiesību dialogā ar trešām valstīm, vēlreiz visiem apstiprinot, ka Eiropas Savienība galvenokārt ir uz tiesībām balstīta kopiena.

Tāpēc uz ES institūcijām, kā arī uz Eiropas Padomes dalībvalstu institūcijām attiecas Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Strasbūrā) ārēja, neatkarīga kontrole, pamatojoties uz nostādni „vienots standarts cilvēktiesībās, vienota tiesa”. No vienota standarta cilvēktiesībās perspektīvas man jāuzsver, ka pievienošanās ECTK vienlaikus sniedz iespēju ES pievienoties arī citiem Eiropas Padomes līgumiem. Protams, es domāju papildu protokolus, pārskatīto Eiropas Sociālo hartu, kas, kā jūs zināt, papildina un pastiprina šo aizsardzību visas Eiropas mērogā. Tāpat es uzskatu, ka Eiropas iestāžu pastiprināta iesaistīšanās Eiropas Padomes organizācijās, kas specializējas cilvēktiesību aizsardzībā, ir loģisks šā vienotā aizsardzības standarta rezultāts.

Cits punkts, ko es arī uzsvēru atzinumā, kuru sagatavoju Ārlietu komitejas vārdā, ir — jāatrod arī līdzsvars, no vienas puses, starp Eiropas tiesu sistēmas īpašo pazīmju saglabāšanu un, no otras puses, Strasbūrā esošās jurisdikcijas sistēmas saglabāšanu, kas apliecinājusi savu efektivitāti, aizsargājot cilvēktiesības visas Eiropas mērogā.

  Kinga Gál, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinuma referente. – (HU) Dāmas un kungi! Vispirms es gribētu pateikties par sadarbību personai, kas atbild par Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu, Jáuregui Atondo kungam. Es domāju, ka ciešā sadarbība starp Konstitucionālo jautājumu komiteju un Pilsoņu brīvības, tieslietu un iekšlietu komiteju, kā arī Cilvēktiesību apakškomiteju, kas papildināja mūsu darbu, veiksmīgi atrisināja daudzus jautājumus saistībā ar mūsu pievienošanos konvencijai un pareizi norādīja izrietošos jautājumus, kuri vēl ir jānoskaidro.

Es Pilsoņu brīvības, tieslietu un iekšlietu komitejas vārdā galvenokārt nolēmu koncentrēties — un to beigās apliecināja komiteja — uz to, lai pārliecinātos, ka mūsu pievienošanās tiešām sniedz pievienoto vērtību Eiropas Savienības pilsoņiem un ka viņi apzinās šīs vērtības un iespējas, lai gan mums būtu arī jāizvairās no pārspīlētām gaidām.

Turpmākajā laikposmā sarunu laikā jānoskaidro neskaitāmi svarīgi jautājumi; tie ietver attiecības starp Strasbūras un Luksemburgas tiesām, jo nevienā no šīm tiesām nebūs pārmaiņu jurisdikcijas sistēmā. Es uzskatu par svarīgu uzsvērt, ka Strasbūras tiesas funkciju reforma saskan ar pievienošanos un tam jābūt svarīgam apsvērumam. Es arī gribētu uzsvērt, ka šī pievienošanās būs sekmīga tikai tad, ja tā patiesi pastiprinās pašreizējās institūcijas, un dalībvalstu tiesu sistēmām šajā saistībā jāveic vajadzīgie pasākumi. ES pievienošanās konvencijai ir unikāls eksperiments, taču tas nedrīkst apdraudēt to, kas jau pastāv attiecībā uz cilvēktiesību stiprināšanu. Ļoti svarīga ir mūsu apziņa, ka tā būs sekmīga, ja pastiprinās jau esošās institūcijas un patiesi nodrošinās pilsoņiem pievienoto vērtību.

  Laima Liucija Andrikienė, PPE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze! Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) pārskatīšanas konference ir ilgi gaidīts un svarīgs notikums gan pašas Krimināltiesas, gan, raugoties plašāk, starptautiskās krimināltiesiskās sistēmas attīstībā.

Pārskatīšanas konference ieinteresētajām personām ir laba iespēja apsvērt SKT esošos trūkumus un ierosināt iespējamos grozījumus vai reformu virzienus. Es gribētu minēt vairākus jautājumus, kas būtu jāiekļauj ES dalībvalstu, kā arī EP delegāciju darba kārtībā.

Viens no jautājumiem noteikti ir mūsu transatlantisko partneru nostāja jautājumā par SKT. Es vēlētos atzīmēt, ka ASV nepiedalīšanās SKT ir vienīgais galvenais faktors, kas samazina SKT nozīmīgumu un ietekmi. Tāpēc būtu ļoti lietderīgi, ja mūsu Amerikas partneri varētu daudz skaidrāk paust savu pašreizējo nostāju un saistības attiecībā uz SKT.

Es vēlētos arī mudināt ES uzstāt uz diskusijām par Romas Statūtu 124. pantu un, cerams, tā pārskatīšanu. Minēto pantu sauc arī par pārejas nosacījumu, un tas ļauj valstīm izvēlēties, vai pakļaut vai nepakļaut savas valsts pilsoņus SKT jurisdikcijai saistībā ar kara noziegumiem septiņu gadu laikposmā pēc statūtu ratifikācijas. Tā ir nožēlojama norma, kas būtu jāizslēdz no Romas Statūtiem.

Visbeidzot, taču ne mazāk svarīgi — es vēlētos atzīmēt, ka ES būtu jācenšas panākt Romas Statūtu visplašāko ratifikāciju un īstenošanu attiecībā uz tām valstīm, kas to vēl nav izdarījušas. Tam jābūt ES mērķim jauno ES dalībvalstu paplašināšanās sarunu un pievienošanās posmu laikā. Tam jābūt svarīgam darba kārtības punktam arī mūsu darījumos ar Krieviju, jo īpaši ievērojot faktu, ka mēs pašlaik apspriežam partnerības nolīguma modalitātes ar saviem Krievijas partneriem.

  Debora Serracchiani, S&D grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Es pateicos referentam par viņa lielisko darbu attiecībā uz Eiropas Savienības dalību Cilvēktiesību konvencijā, kas sniedz labumu Eiropas pilsoņiem. Pateicoties šai konvencijai, ārpus Eiropas Savienības būs jauna tiesa, kas nodrošinās, ka Eiropas Savienība un tās dalībvalstis vienmēr ievēro Eiropas pilsoņu tiesības.

Saskaņā ar demokrātijas principu Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm vienmēr jābūt tiesībām spēt sevi aizstāvēt. Tāpēc es uzskatu par svarīgu, ka ikvienai tautai, kas pievienojusies konvencijai, jābūt tiesnesim, kas izskaidro ikvienas pārsūdzības kontekstu, tāpat kā es uzskatu par svarīgu, ka Eiropas Parlamentam būtu vajadzīga neoficiāla struktūrvienība, kas koordinē informācijas apmaiņu starp Parlamentu un Padomes Parlamentāro asambleju, un ka sarunu procesā būtu jāapspriežas arī ar Parlamentu.

Es vēlētos arī piebilst, ka Eiropas pilsoņiem ir tiesības saprast mehānismus, kas vada šo dalību, tāpat kā viņiem ir tiesības zināt savas tiesības. Tāpēc es uzskatu, ka Eiropas Padomei un Eiropas Savienībai ir svarīgi apsvērt vadlīniju izveidi, skaidri izklāstot visu minētās dalības ietekmi un nozīmi.

  Andrew Duff, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze! ES pievienošanās ECTK bija sen gaidīta. Tā ir svarīgs puzles gabaliņš, kuras attēlam jābūt augstāko tiesību režīmam, ko atbalsta Tiesa un neatkarīgi uzrauga Strasbūras tiesa.

Tas katrā ziņā ir sarežģīts pasākums, jo tas ir quid pro quo, lai padarītu saistošu Pamattiesību hartu. Tas norāda uz jaunu, svarīgu vienprātību starp tādu nostāju kā tradicionālajiem britiem, kas atbalsta starpvaldību Eiropas Padomes pieeju, un tādiem federālistiem kā es, kas atbalsta pārvalstisku pieeju. Šāda saskaņa ir ļoti atbilstoša šajā AK koalīcijas politiku laikā starp Lielbritānijas liberāldemokrātu partiju un konservatīvo partiju..

  Barbara Lochbihler, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētājas kundze! Romas Statūtu pieņemšana un Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) izveide ir veiksmes stāsts. To apliecina daudzi piemēri, taču svarīgs ir apstāklis, ka pirmo reizi vēsturē tagad ir iespējams saukt pie atbildības augsta ranga valsts varas pārstāvjus — gan civilos, gan militāros — par kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci veikšanu.

ES atbalstījusi SKT izveidi un darbu daudzos un ļoti pozitīvos veidos, un tai nākotnē jāturpina atbalstīt un stiprināt Krimināltiesu un aizsargāt tās neatkarību. Gaidāmajā pārskatīšanas konferencē Kampalā tiks izvērtēts, kas bijis veiksmīgs un kas jāuzlabo. Tieši tagad ir laiks skaidri atzīt, ka valstīm jācenšas valstu līmenī pieņemt tiesību aktus vai neatlaidīgi īstenot spēkā esošos tiesību aktus, lai atbalstītu SKT.

Daudzi vēl aizvien vilcinās rīkoties, ja runa ir par tādu augsta ranga personu arestu, kam izsniegts aresta orderis. To uzsvēra komisāre V. Reding. Bieži vien lielāka nozīme tiek pievērsta diplomātiskajām problēmām nekā sapratnei, ka SKT vajadzīgs taustāms atbalsts, lai tā būtu efektīva.

Kampalas konferencei jāstrādā pie termina „agresijas karš” definīcijas. Īpašā darba grupa, kurā ietilpst Romas Statūtu dalībvalstis, šajā jomā veikusi vairākus sekmīgus sagatavošanās darbus un jau iesniegusi atbilstošu tekstu, kas atrodams arī mūsu rezolūcijā. Mēs aicinām Komisiju un dalībvalstis strādāt intensīvi, lai ietvertu šo definīciju statūtos un tādējādi iekļautu to Krimināltiesas kompetencē.

Rīkojoties šādi, visstingrākā uzmanība jāpievērš tam, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz Krimināltiesas neatkarību netiek ieviesti nekādi ierobežojumi. Nobeigumā es vēlētos arī uzsvērt, cik svarīgs ir aicinājums, lai konferencē Eiropas Savienību pārstāvētu pēc iespējas augstāka ranga amatpersonas. Tas būtu signāls, ka mēs atbalstām Starptautisko Krimināltiesu, kā arī pozitīvs piemērs citām dalībvalstīm.

  Ashley Fox, ECR grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze! Mana grupa ir apņēmusies aizsargāt cilvēktiesības, taču mēs neesam pārliecināti, vai būtu prātīgi ļaut ES parakstīt konvenciju. Tā kā visas dalībvalstis jau ir parakstījušas konvenciju, kāds būs labums, ja to parakstīs arī ES? Es ļoti priecātos, ja kāds šajā Parlamentā man varētu sniegt praktisku piemēru par to, kā labāk tiks aizsargātas manu vēlētāju cilvēktiesības, ja ES parakstīs konvenciju.

Pašlaik dalībvalstīm konvencija nav tieši jāpiemēro savos valsts tiesību aktos. Es vēlos gūt pārliecību, ka šī nostāja nemainīsies, ja ES parakstīs konvenciju. Es nevēlos, lai tiktu mazinātas Lielbritānijas parlamenta tiesības grozīt veidu, kādā mēs lemjam par cilvēktiesību aizsardzību. Man šķiet, ka viens no šā priekšlikuma motīviem ir vēlēšanās paaugstināt ES statusu, lai parādītu, ka tai ir svarīga nozīme starptautiskajā arēnā. Manuprāt, tas ir ļoti labs iemesls neļaut ES parakstīt konvenciju.

  Helmut Scholz, GUE/NGL grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētājas kundze! Mana grupa ļoti atzinīgi vērtē Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai. Neapšaubāmi tas ir Eiropas svarīgākais cilvēktiesību instruments, un Strasbūrā esošās Eiropas Cilvēktiesību tiesas nozīme ir skaidra — iespējams, arī Fox kungam —, jo tā gadā izskata vidēji 30 000 sūdzību. Starp citu, 2009. gadā to skaits bija 57 000, un Cilvēktiesību tiesa minētajā gadā sniedza 2 000 spriedumu jeb, precīzāk, tai bija jāpasludina šie spriedumi.

Kā tiesa Eiropas Savienībā darbojas arī Tiesa, taču atšķirībā no Eiropas Cilvēktiesību tiesas Tiesa neatbild tikai par pamattiesību aizsardzību, un nav arī pilnīgi nepareizi tagad atzīt, ka Tiesa nebija vienīgā galvenā institūcija Eiropas pamattiesību veicināšanā.

Gan Eiropas Padome, gan ES gaidāmo pievienošanos sauc par vēsturisku, un es domāju, ka mēs plenārsēžu zālē ar savu balsojumu sniegsim tam vairākuma atbalstu. Galvenokārt es ceru, ka tas patiešām izrādīsies vēsturiski Eiropas pilsoņiem, jo tiks radīta piemērojamu cilvēktiesību joma, kas attiecas ne tikai uz 47 valdībām, bet arī uz Eiropas Savienības institūcijām. Tādējādi ES raidīs skaidru signālu Eiropas pilsoņiem, ka, runājot par cilvēktiesībām, tā nestāv pāri likumam un ka viņi, pilsoņi, varēs rīkoties, ja Kopienas institūcijas pārkāps viņu cilvēktiesības.

Pievienošanās procesa īpašais veids noteikti radīs zināmas problēmas, un tāpēc ir svarīgi, lai mēs ātri un konstruktīvi atrastu vislabāko risinājumu ļoti sarežģītajām tehniskajām un juridiskajām problēmām, domājot progresīvi un radoši.

  Morten Messerschmidt, EFD grupas vārdā. – (DA) Priekšsēdētājas kundze! Ir viegli redzēt, kādu labumu sniegs ES pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību konvencijai. Labumu gūs tie cilvēki, kas bijuši nodarbināti ES un kas atlaisti no darba par atteikšanos parakstīt nepareizus pārskatus un kļūt par informatoriem. Viņi var ierosināt šāda veida lietas Eiropas Cilvēktiesību tiesā saskaņā ar 6. panta noteikumiem. No tā labumu gūs kolēģi, šā Parlamenta deputāti, kas saņem pārmērīgus sodus par sava viedokļa brīvu paušanu un kam nav instances, kurās vērsties šādā gadījumā. Šādas lietas var ierosināt Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā saskaņā ar 10. panta noteikumiem. Tādējādi viegli saskatīt labumu.

Iemesls, kāpēc mana grupa un es tomēr bijām pret to, ka ES pievienojas Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, ir fakts, ka trūkumu acīmredzami ir vairāk nekā priekšrocību. Piemēram, nav šaubu, ka jo īpaši Tiesa izmantotu pievienošanos, lai vēlreiz paplašinātu ES pilnvaras. Aizvien lielākā skaitā jomu — sociālajā jomā, nepilsoņu politikā un pamatbrīvībās — mēs redzēsim, kā iespējams izmantot pievienošanos Cilvēktiesību konvencijai kā vēl vienu argumentu par labu tam, ka ES mērogā jāpieņem vairāk lēmumu, kas nozīmē, ka dalībvalstis pieņems mazāk lēmumu. Mēs nevēlamies redzēt situāciju, ka dalībvalstis nespēj noteikt savu politiku nepilsoņu jautājumā vai jautājumos, kas saistīti ar viņu brīvību, vārda brīvību un visu pārējo, kas ietverts konvencijā. Šiem jautājumiem jāpaliek valstu kompetencē, un tāpēc ES nevajadzētu doties šajā virzienā.

  Nicole Sinclaire (NI). – Priekšsēdētājas kundze! Savā ziņojumā referents norāda, ka pievienošanās ECTK sniegs pilsoņiem aizsardzību pret Savienības darbībām. Mani daudz vairāk interesētu sava vēlēšanu apgabala, Vestmidlendsas (AK), iedzīvotāju aizsardzība pret Cilvēktiesību konvencijas darbību.

Protams, Apvienotajā Karalistē mēs to iekļāvām mūsu tiesību aktos 1998. gadā, kas ļāva ECTK ietekmēt visas mūsu tiesas. Jaunās konservatīvo valdības manifestā tika apsolīts, ka konservatīvie atcels Cilvēktiesību likumu, taču, kā viņiem bija jāzina, Lisabonas līgums padarīja ES par juridisku personu, un ES ir lielākas pilnvaras nekā Apvienotās Karalistes vēlētājiem. Tas mums atsauc atmiņā Džordžu Orvelu un uzrakstu uz sienas, kurā, kā mēs zinām, norādīts, ka daži cilvēki ir vienlīdzīgāki par citiem, ja runa ir par cilvēktiesībām.

Šomēnes mani vēlētāji Meridenā un Hatonā cieta no tā dēvēto „ceļotāju” iebrukumiem, kas traucē mieru un veic neatļautu būvniecību un, iespējams, nelegālus būvdarbus tā, ka no vērtīgās zaļās joslas maz paliek pāri. Pateicoties Cilvēktiesību konvencijai, šiem ceļotājiem ir īpaši aizsargātas tiesības. Viņiem ir prioritāte veselības aprūpes un izglītības jomā — viss uz vietējo nodokļu maksātāju rēķina.

Referents vēlas šajā procesā iesaistīt mūsu valstu tiesas un tieslietu ministrijas. Es apgalvoju, ka Cilvēktiesību konvencija jau tagad nodarījusi pietiekami lielu kaitējumu. Varbūt referents gribētu apciemot manus vēlētājus un uz vietas pārliecināties par mūsu zemes apgānīšanu? Varbūt viņš vēlētos parunāt ar smagi strādājošajiem ciema iedzīvotājiem, kas redzējuši, kā krītas viņu māju vērtība? Viņš var pārbaudīt policijas spēkus, kas iesaistīti, lai uzturētu mieru un, protams, saglabātu ceļotāju īpašās tiesības. Viņš pat varētu izbaudīt skatu, kā 90 grantsvedēji iesaistās protestos uz ielām, pa kurām vecāki pastaigājas ar saviem bērniem. Viņš varētu palīdzēt iedzīvotājiem, kuri steidzas uzstādīt drošības iekārtas, gaidot kriminālās aktivitātes uzliesmojumu, kas bieži vien saistās ar šādiem notikumiem.

Protams, tās ir tikai mazas traģēdijas un nieks, salīdzinot ar tādu svarīgu politisko projektu kā Eiropas Savienība, taču ņemsim vērā, ka, ierosinot īpašas tiesības vienai pilsoņu grupai, mēs automātiski samazinām citu tiesības.

Cilvēktiesību konvencija ir mazinājusi manu vēlētāju tiesības. Ne jau neievēlētām amatpersonām jābūt tām, kas lemj par to, kas ir īpašs un kas nav. Mums AK ir jaunievēlēta valdība, kas izteikusi solījumus šajā jomā. Demokrātijas vārdā ļausim tai īstenot šos solījumus!

  Íñigo Méndez de Vigo (PPE). – (ES) Priekšsēdētājas kundze! Pirms vairāk nekā 20 gadiem — faktiski pirms 23 gadiem — man bija tas gods piedzīvot līguma parakstīšanu citā parlamenta ēkā starp toreizējo Eiropas Komisijas priekšsēdētāju Jacques Delors un Eiropas Padomes ģenerālsekretāru Marcelino Oreja, saskaņā ar kuru Eiropas Kopiena pievienojās Eiropas Cilvēktiesību konvencijai. Tas bija pirms 23 gadiem.

Tas man atsauc atmiņā dzejnieka Heinriha Heines atbildi uz jautājumu, kur jūs vēlētos nomirt. Viņš atbildēja — Anglijā, jo tur viss notiek 100 gadus vēlāk. Pamatojoties uz dažām runām, ko mēs dzirdējām, šķiet, ka viss notiek pat 200 gadus vēlāk, priekšsēdētājas kundze. Tomēr es ceru, ka Duff kunga ietekme jaunajā liberāli demokrātiskās un konservatīvo valdības koalīcijā uzlabos šo situāciju.

Tāpēc, priekšsēdētājas kundze, mana grupa — Eiropas Tautas partijas grupa (Kristīgie demokrāti) — jau sen atbalstīja šo pievienošanos un mēs atzinīgi vērtējam Jáuregui kunga lielisko ziņojumu. Tas ir viņa pirmais ziņojums, un esmu drošs, ka tas nebūs pēdējais.

Mēs šādi rīkojamies, jo jūtam, ka šādi tiks palielinātas garantijas sabiedrībai, jo mēs sniedzam lielākas garantijas cilvēkiem, nekā Eiropas Savienības tiesību akti, ko piemēro dalībvalstis, un Eiropas Savienības tiesību akti atbilst to tiesību kopumam, kas atzītas Eiropas Cilvēktiesību konvencijā.

Šis ziņojums parāda veidu, kādā atrisināt daudzas tehniski juridiskās problēmas, kas radīsies, jo mēs nedrīkstam aizmirst, ka konvenciju paredzēts ratificēt un piemērot dalībvalstīs. Lai arī kāda propaganda izskanētu no dažiem šā Parlamenta spārniem, Eiropas Savienība nav valsts vai lielvalsts. Tā ir starptautiska organizācija, un tāpēc ir sarežģīti pielāgot starptautisku organizāciju kam tādam, kas bija paredzēts valstīm.

Giannakou kundze, kas bija mūsu ēnu referente un veica lielisku darbu, par ko es viņai sirsnīgi pateicos, runās par atsevišķiem jautājumiem. Pašlaik es vēlos pievienoties priekšsēdētāja vietniecei Reding kundzei, aicinot Padomi sniegt Komisijai pilnvaras ātri veikt pārrunas, un es esmu pārliecināts, ka mans draugs López Garrido kungs nodrošinās, ka tas tā arī būs. Tas nozīmē, priekšsēdētājas kundze, ka drīzumā mēs varēsim svinēt Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai.

  Juan Fernando López Aguilar (S&D). – (ES) Priekšsēdētājas kundze! Es vēlētos pievienoties apsveikumiem, kas veltīti referentam R. Jáuregui Atondo, kā arī atzinuma referentiem, kas strādāja pie šā ziņojuma projekta. To es daru galvenokārt tādēļ, lai uzsvērtu faktu, ka, tāpat kā tad, kad mēs šajā Parlamenta pilnvaru gadā Monetārajā savienībā risinājām ekonomikas krīzi, ir laiks teikt, ka Eiropu veidos nevis iekšējais tirgus vai vienotā valūta, bet gan cilvēki.

Cilvēku tiesības ir nostiprinātas ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, šo „tiesību hartu”, kurā jāņem vērā Eiropas integrācijas politiskā un sabiedriskā dimensija.

Tās arī nostiprinātas ar Līguma par Eiropas Savienību 6. panta pilnvarojumu pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai.

Tas neierobežo nekādas pamattiesības, kas Eiropas pilsoņiem piešķirtas ar dalībvalstu tiesību aktiem, pamatojoties uz faktu, ka tie ir minēto dalībvalstu pilsoņi. Gluži pretēji, tas vairo, stiprina un palielina tiesības, kas mums visiem ir kā kopīga projekta dalībniekiem.

Kā Pilsoņu brīvības, tieslietu un iekšlietu komitejas priekšsēdētājs es vēlos arī uzsvērt faktu, ka mēs esam apsprieduši visas problēmas, kas radīsies, iekļaujot Eiropas Cilvēktiesību konvenciju šajā kopīgajā tiesību un pilsonības stiprināšanas un nodrošināšanas kultūrā. Mēs esam organizējuši ļoti rezultatīvas vizītes uz Eiropas Savienības Tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesu, un mēs esam sasaukuši trešo konferenci, kura notiks 21. jūnijā un kurā piedalīsies augsta ranga speciālisti un tiesneši no Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas, lai izveidotu kopīgu, pārdomātu atbildi jautājumā par pilsoņu tiesību juridiskajām garantijām.

Lielbritānijas juridiskais eksperts Hart kungs teicis, ka nav tiesību bez juridiskajām garantijām un nav juridisko garantiju bez tiesnešiem, līdzīgi kā nevar būt Eiropa bez pilsoņiem un nav Eiropas pilsoņu, ja viņi neapzinās, ka Eiropas integrācija mūs attīsta un stiprina pamattiesības, kas mums jau ir kā ES dalībvalstu locekļiem.

  Marietje Schaake (ALDE). – Priekšsēdētājas kundze! Tā kā mēs pārskatām Romas Starptautiskās Krimināltiesas Statūtus, atcerēsimies, ka to izveide ir liberālās demokrātijas panākumu un apņemšanās īstenot starptautiskās tiesības patiess apliecinājums. Visām ES dalībvalstīm atbilstoši ratificējot Romas Statūtus, mēs sākam nākamo nodaļu, lai sasniegtu savus mērķus un izpildītu savus pienākumus cilvēktiesību, miera un tiesiskuma jomā.

Svarīgs ir kritisks novērtējums, taču Starptautiskā Krimināltiesa jau ir nozīmīga institūcija, kas nodrošina to, ka šīs pamatvērtības ir ne tikai Eiropas, bet arī visas pasaules mērogā. Kā atzīmēja komisāre V. Reding, tā ir pēdējā instance, taču ļoti svarīga. ES un dalībvalstīm, pieņemot ES pamatnostādnes attiecībā uz Starptautisko Krimināltiesu, jāsaglabā sava apņemšanās attiecībā uz Starptautisko Krimināltiesu vai principiem, ko tā cenšas nodrošināt. Galvenais pienākums ir veikt izmeklēšanu un saukt pie atbildības tos, kas pieļauj kara noziegumus, genocīdu un noziegumus pret cilvēci.

Ar Lisabonas līgumu mēs turpinām veidot efektīvu kopējo ES ārpolitiku. Augstajai pārstāvei būtu aktīvi jārosina globālo spēlētāju — Ķīnas, Indijas, Krievijas un nozīmīgo kandidātvalstu, piemēram, Turcijas, — pievienošanās Romas Statūtiem, taču arī ES ilgtermiņa sabiedrotajām, ASV, jāiesaistās dialogā, lai veicinātu pasaules mēroga tiesiskumu, un nopietni jāapsver pievienošanās šīm sabiedrotajām valstīm. Kā eiropiete no Holandes es vēlētos vēlreiz apstiprināt mūsu pilsoņiem, ka „Hāgas iebrukuma akts” nekad netiks izmantots.

ES jāstrādā konstruktīvi ar Turciju un ASV, lai izbeigtu Irānas nesodāmību, kas ir viena no steidzamākajām agresoru lietām, jo minētās valsts valdība ik dienas un sistemātiski veic savu pilsoņu sodīšanu, izvarošanu un spīdzināšanu. Mums jāstrādā, lai panāktu cilvēktiesību, taisnīguma un tiesiskuma patiesu globalizāciju jeb vienādu piemērošanu, un Starptautiskā Krimināltiesa ir svarīgs instruments šā mērķa sasniegšanā. Arī atbalstam Krimināltiesai jābūt globālam. Eiropas Parlaments pie šā temata ir strādājis konstruktīvi un saliedēti.

  Gerald Häfner (Verts/ALE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Šodien mūsu uzdevums ir paplašināt tiesības pārvalstiskā līmenī. Šā uzdevuma nozīmi var redzēt, paraugoties uz manas valsts baismīgo vēsturi un vienlaikus paraugoties uz tiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas norisinās pašlaik. Patiesībā vēsturē vislielākos noziegumus vācieši veica nevis tāpēc, ka pārkāpa likumus, bet gan tāpēc, ka izstrādāja likumus, kas neētiskas darbības padarīja par likumīgām un kas, piemēram, padarīja ebreju, komunistu, kristiešu, homoseksuāļu un citu personu nogalināšanu par juridisku pienākumu. Ja šādi cilvēki un galvenokārt tie, kas organizēja šīs darbības, vēlāk saka, ka viņi tikai veica tajā laikā likumā noteikto un ka vēlāk viņus nebija iespējams tiesāt, tas uzskatāmi parāda tiesiskuma un cilvēcīguma neticamo vājumu.

Šā iemesla dēļ tas, ko mēs šeit esam panākuši ar Starptautisko Krimināltiesu, ir nozīmīgs progress, lai visi šādi cilvēki turpmāk zinātu, ka ārpus valsts tiesību aktiem ir tiesnesis un ka visu atlikušo dzīvi viņiem būs jāsadzīvo ar faktu, ka viņus sauks pie atbildības. Tas ir nozīmīgs progress, līdzīgi kā Eiropas Savienības pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, kas tāds, par ko mēs un personīgi es cīnījāmies ilgāku laiku. Es priecājos, ka mēs to spēsim īstenot šeit kopā šodien, un es gribētu pateikties referentam Jáuregui Atondo kungam par viņa izcilo ziņojumu.

  Charles Tannock (ECR). – Priekšsēdētājas kundze! Manas valsts partija, Lielbritānijas Konservatīvā partija, — ja kāds vēl nezina, es esmu Konservatīvās partijas biedrs, — ir paudusi nopietnas bažas par Starptautisko Krimināltiesu un to, kā tā īsteno starptautiskās krimināltiesības, kas noteiktas Romas Statūtos, tādās jomās kā noziedzība pret cilvēci, kara noziegumi un genocīds.

Tomēr 10. gadadiena pēc statūtu stāšanās spēkā tagad mums sniedz iespēju skaidri novērtēt Starptautiskās Krimināltiesas nozīmi un, manuprāt, Krimināltiesa, ievērojot savu stāvokli, stingri pieturējusies pie savām īsajām, izvairīgajām, nenopietnajām apsūdzībām un mēģinājusi apsūdzēt tikai vislielākos tirānus.

Krimināltiesas ģenerālprokurors Luis Moreno-Ocampo prasmīgi palīdzēja Krimināltiesai stiprināt tās objektivitāti pasaules mērogā. Par laimi, politiski motivētu lietu agresīvā izskatīšana nenotika, un tas bija viens no lielākajiem mūsu Amerikas sabiedroto uztraukumiem. Lielbritānija pievienojās Starptautiskajai Krimināltiesai iepriekšējās leiboristu valdības laikā. Varbūt nesenā konservatīvo un liberāļu koalīcijas izveide AK pagājušajā nedēļā tagad mums sniegs iespēju atkārtoti novērtēt Lielbritānijas attiecības ar Starptautisko Krimināltiesu un Kampalā grozīt dažas no strīdīgajām jomām, piemēram, vadības atbildību.

Mēs nevaram pieļaut, ka svarīgas AK nacionālās intereses apdraud Starptautiskā Krimināltiesa, taču vienlaikus mums arī jāatzīst, ka konkrētos apstākļos Starptautiskajai Krimināltiesai jāuzņemas konstruktīva loma, lai izbeigtu genocīda diktatoru visatļautību.

  Marie-Christine Vergiat (GUE/NGL). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisāres kundze, ministra kungs, dāmas un kungi! Es vēlētos runāt vienlaikus par pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai (ECTK) un par pievienošanos Starptautiskajai Krimināltiesai (SKT).

Vispirms es vēlētos pateikties mūsu referentiem par viņu ziņojumu kvalitāti un par gatavību lielā vienprātībā iekļaut ikviena priekšlikumus.

Papildus visam teiktajam, atbalstot šo pievienošanos, es vēlētos uzsvērt divus, manuprāt, ļoti svarīgus punktus: kontroles izveidi ārpus Eiropas Savienības un konvencijas eksteritorialitāti; citiem vārdiem sakot, tās piemērošanu visām Savienības darbībām, tostarp ārpus ES teritorijas. Vēlos izteikt cerības, ka „cilvēktiesību un demokrātijas” klauzulām tādējādi būs mazliet lielāka nozīme. Tāpēc ne tikai Komisijas sarunu pilnvarām jāattiecas uz pašu konvenciju, visiem protokoliem un nolīgumiem, kas jau iekļauti ar Pamattiesību hartu, bet mums arī jāapņemas ļoti drīz pievienoties visiem ECTK juridiskajiem instrumentiem, lai iegūtu saskaņotu sistēmu cilvēktiesību aizsardzībai.

Attiecībā uz SKT es gribētu izteikt divus vēlējumus. Pirmkārt, es vēlos, lai Eiropas Savienība būtu īpaši piesardzīga attiecībā uz upuru un viņu likumīgo pārstāvju tiesībām. Tas nozīmē ad hoc juridisko palīdzību, kas ļauj konsultēties ar specializētiem neatkarīgiem advokātiem.

Komisāre, mana otra vēlēšanās ir, lai Eiropas Savienība izmanto visu savu ietekmi, visu savu enerģiju, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis kopumā pielāgo savus tiesību aktus starptautiskajiem tiesību aktiem. Jo īpaši to vēl nav izdarījusi Francija. Par to es paužu nožēlu, tāpat kā es paužu nožēlu par to, ka dažas lielās valstis, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis, nepiedalās, lai īstenotu šo starptautisko tiesību aktu noziedzības jomā pret cilvēci.

  Andrew Henry William Brons (NI). – Priekšsēdētājas kundze! Ja Eiropas Savienība parakstīs Eiropas Padomes Cilvēktiesību konvenciju, sekos tiesību akts, kas padarīs konvenciju par daļu no Eiropas Savienības tiesībām un būs cits organizācijas dokuments kā ārējs standarts. Tas nozīmē, ka ES Tiesas (Luksemburgā) jurisdikcijā būs interpretēt un ieviest divus iespējams konkurējošus dokumentus — ES hartu un Padomes konvenciju.

Es jautāju vairākiem ekspertiem no Konstitucionālo jautājumu komitejas un Pilsoņu brīvības, tieslietu un iekšlietu komitejas, kas notiktu, ja būtu pretruna starp abiem dokumentiem vai starp viena dokumenta dažādām sadaļām. Kuram dokumentam vai kurai sadaļai būtu prioritāte?

Man paskaidroja, ka vispirms prioritāte būtu tam dokumentam vai sadaļai, kurā piešķirta lielāka brīvība, salīdzinot ar dokumentu, kurā piešķirta mazāka brīvība. Pēc tam es jautāju, kas tiktu nolemts, ja būtu divas strīda puses un katra pieprasītu atšķirīgas, taču konkurējošas un, iespējams, pretrunīgas tiesības, piemēram, tiesības bez diskriminācijas ievērot savu reliģiju un tiesības uz vārda brīvību, kas saistīta ar kādas reliģijas sekotāju doktrīnas kritiku. Tas nav tikai tīri teorētiski, kā to uzskatāmi apliecina gadījums ar Dānijas karikatūrām.

Šis bija gadījums ar suni, kas nerēja, vai drīzāk ar ekspertu, kas neuzdrīkstējās paust viedokli. Klusums bija tik apdullinošs, ka tas visiem bija skaidri dzirdams un saprotams. Vārda brīvību vienmēr upurēs, jo tā ir ES standarta nostāja. Vārda brīvības noliegšana ES izdodas vislabāk!

Mēs runājam par divām atsevišķām tiesību kategorijām — politiskajām vārda brīvības tiesībām pret valsts īstenotu vajāšanu un tiesībām nesaņemt kritiku. Tiesības nesaņemt kritiku uzskata par daudz svarīgākām nekā tiesības apspriest sabiedrību interesējošo jautājumu. Vai tas nav vārda brīvības ierobežojums? Vajadzētu būt ierobežojumiem attiecībā uz tiem, kas mudina uz vardarbību, taču kritikai, kurā tās pietrūkst, jābūt brīvai no krimināltiesību ietekmes.

  Marietta Giannakou (PPE). – (EL) Jo īpaši es vēlos apsveikt Jáuregui Atondo kungu ar viņa ziņojumu un mūsu lielisko sadarbību un, protams, Preda kungu un Gál kundzi par viņu ieguldījumu no divu komiteju puses.

Eiropas Savienības nozīmīgā pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un līdz ar to Cilvēktiesību tiesas jurisdikcijai, protams, balstās uz faktu, ka Savienība saskaņā ar Lisabonas līgumu ieguva juridiskas personas statusu. Protams, daži cilvēki vēlas uzzināt, kāpēc mums jāpievienojas Cilvēktiesību tiesas (Strasbūrā) jurisdikcijai, ja mēs esam pievienojušies Pamattiesību hartai.

Pirmkārt, Strasbūras tiesa res judicata nozīmē ir ieguvusi daudz plašākas iespējas nekā pamattiesībās paredzētās, kā to jau norādīja gan prezidentūras pārstāvis, gan komisāre V. Reding.

Otrkārt, tas zināmā mērā rada saikni starp Eiropas Savienību un to, kas notiek Eiropā kopumā un tādējādi Eiropas Padomes valstīs. Protams, daži cilvēki vēlas uzzināt, vai tas izraisīs vispārīgākus sarežģījumus, taču ziņojumā uzsvērts, ka nevajadzētu būt starpvalstu apelācijai un ka neviena tiesa nav augstāka vai zemāka par citu. Katrai tiesai ir jurisdikcija saskaņā ar tai piešķirtajām pilnvarām, tādējādi, piemēram, Eiropas Savienībai ir Tiesa Luksemburgā.

Es uzskatu, ka pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību konvencijai ir svarīgs solis, jo tā ir procedūra, lai pievienotos protokoliem saistībā ar attiecīgajām pilnvarām; tas, protams, ļaus Eiropas Parlamentam aktīvi iesaistīties sarunās un palīdzēt izraudzīties tiesnesi ar Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas palīdzību.

  Richard Howitt (S&D). – Priekšsēdētājas kundze! Es lepojos ar to, ka vadu Parlamenta delegāciju dalībai Starptautiskās Krimināltiesas pārskatīšanas konferencē, lai godinātu to, ka tās izveide palīdzējusi izveidot tiesiskumu pasaules mērogā un cīnīties pret nesodāmību par noziegumiem pret cilvēci, un pārstāvētu Eiropas Savienības apņemšanos mūsu kopējā ārējā un drošības politikā atbalstīt Krimināltiesas jurisdikcijas ievērošanu visā pasaulē.

Ierosinot labāku tiesiskuma pieejamību upuriem, mums jāatzīst, ka 15 no 24 valstīm pasaulē, kas devušas ieguldījumu Upuru uzticības fondā, ir mūsu pašu ES dalībvalstis, taču mums arī ar nožēlu jāatzīmē, ka tas nozīmē to, ka 12 ES dalībvalstis nav sniegušas šādu ieguldījumu un ka 14 no mūsu valstīm nav ne izraudzījušās nacionālās kontaktpersonas, ne piedalījušās ikgada aptaujās, kā to pieprasa harta. Vispārēja jurisdikcija ārvalstīs sākas ar vispārēju īstenošanu šeit, mājās, un, priekšsēdētājas kundze, man žēl, ka viens no pirmajiem AK jaunās koalīcijas valdības lēmumiem ir doties uz pārskatīšanas konferenci, lai iebilstu pret jurisdikciju par agresijas noziegumiem un pretotos Beļģijas priekšlikumam iekļaut statūtos kā kara noziegumu aizliegtu ieroču izmantošanu iekšējos konfliktos.

Pēc Otrā pasaules kara beigām Nirnbergas un Tokijas tribunāls ierosināja lietas par agresiju un nelikumīgu spēka izmantošanu pret citu valsti, un man grūti saprast, kāpēc Starptautisko Krimināltiesu nevajadzētu izmantot, lai ierosinātu lietas par 21. gadsimta kara noziegumiem. Man nav saprotams, kā tajā pašā laikā viņi attaisno to, ka indīgu gāzu vai šrapneļa munīcijas izmantošana nav likumīga, ja šķērso robežu, taču ir likumīga valsts robežās. Viņi saka, ka tad, kad Sadams Huseins ar gāzi indēja purvāju rajonu arābus vai kad uz demonstrantiem Gazā šāva ar šrapneļa munīciju nolūkā nogalināt cilvēkus, vainīgie šādi var rīkoties, nebaidoties no saukšanas pie atbildības. Gluži vienkārši, viņi kļūdās.

  Charles Goerens (ALDE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze! Ilgi gaidītā Starptautiskā Krimināltiesa iecerēta, lai tiesātu genocīda iniciatorus, kā arī noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu iniciatorus, un tā ir sākotnējā atbilde tiem upuriem, kas pārāk bieži un diemžēl nesekmīgi pieprasījuši atlīdzību un tiesiskumu.

Pirms Krimināltiesas izveides daudzi no mums vēlējās, lai tai būtu profilaktiska nozīme. Tiešām, vai starptautiska organizācija, kas pilnvarota sodīt tādu drausmīgu noziegumu iniciatorus kā tie, kas tika veikti Bosnijā, Ruandā, Kambodžā un Darfūrā, neatturētu dažu diktatoru–slepkavu, ja viņš zinātu, ka par veiktajiem noziegumiem viņš vairs nevarēs justies drošs ārpus tās valsts robežām, kurā viņš varēja darboties pilnīgi nesodīts?

Šajā saistībā es gribētu jautāt Komisijai un Padomei, vai tās uzskata, ka novēršanas mērķis ir sasniegts. Piemēram, vai Komisija varētu man paskaidrot, vai pēc tās domām Starptautiskās Krimināltiesas izdots aresta orderis prezidentam Omar al-Bashir ir daļa no risinājuma vai daļa no problēmas? Personīgi es turpinu uzskatīt, ka tā ir daļa no risinājuma.

Lai kā būtu, kāda mācība tiks gūta no šī īsā laikposma, kurā pastāvējusi Krimināltiesa?

Ievērojot šo mācību, vai Komisija ir paredzējusi — tas ir mans pēdējais jautājums — iesniegt grozījumus Starptautiskās Krimināltiesas pārskatīšanas konferences laikā, kad būs iespēja iesniegt un vajadzības gadījumā pieņemt grozījumus dokumentā, kas veido Krimināltiesas juridisko pamatu?

  Konrad Szymański (ECR). – (PL) Pievienojoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, mums visiem spēkiem jācenšas izvairīties no vairākiem nopietniem draudiem.

Mums ir nopietnas problēmas saistībā ar divu tiesu — Strasbūrā esošās tiesas un ES Tiesas — konkurenci. Fakts, ka spēkā būs divi dokumenti — Pamattiesību harta un Eiropas konvencija —, radīs problēmas. Būs ļoti grūti izskaidrot mūsu pilsoņiem, kura ir kompetentā tiesa viņu sūdzības gadījumā. Tā rezultātā radīsies vairāki noraidīšanas gadījumi, lai pārbaudītu lietu saistībā ar tiesu jurisdikcijas pretrunām un attiecīgo juridisko pamatu. Ir arī draudi, ka, Eiropas Savienībai pievienojoties Eiropas konvencijai, mazāk tiks ievērotas dalībvalstu konstitucionālās tradīcijas, kas mūsdienās veido tiesību vispārējos principus. Jo īpaši jānodrošina, lai Savienības pievienošanās konvencijai nebūtu līdzeklis, ar ko apiet Lisabonas līguma protokolu, kas nodrošina Apvienotās Karalistes un Polijas atbrīvošanu no jebkādas negaidītas Pamattiesību hartas ietekmes.

  Csanád Szegedi (NI). – (HU) Dāmas un kungi! Man ļoti žēl, ka man ir tikai viena minūte šim svarīgajam jautājumam, tāpēc atļaušos neatkarīgi no īsā laika informēt par to, ka Ungārijas ziemeļos, Slovākijā un Polijā ir milzīgi, postoši plūdi. Simtiem cilvēku dzīvību ir briesmās. Mums šajā Eiropas Parlamenta plenārsēžu zālē Strasbūrā viņiem jāapliecina, ka mēs paužam savu solidaritāti un jūtam līdzi upuriem un ka mēs ceram, ka šie postošie plūdi pēc iespējas drīzāk atkāpsies. Es aicinu Eiropas Parlamenta vadītājus vajadzības gadījumā sniegt palīdzību upuriem. Pašlaik vairāki duči pilsētu Ungārijas ziemeļos atrodas pilnībā zem ūdens. Mēs ceram uz likteņa un Dieva žēlastību šajos katastrofas piemeklētajos reģionos.

Galvenā problēma saistībā ar šo ziņojumu — visiem mums klātesošajiem Eiropas Parlamenta deputātiem jāpaceļ cilvēktiesības augstākā līmenī, proti, cilvēktiesību aizsardzības līmenī. Tomēr pievienošanās konvencijai nepalielina cilvēktiesību aizsardzību. Tā ir tikai Eiropas Savienoto Valstu, kas veidojas un ko mēs neatbalstām, ideoloģija, jo suverēnās valstis, dalībvalstis, jau ir pievienojušās konvencijai. Mēs arī neatbalstām uzskatu, ka šis simboliskais lēmums jāpieņem kā mājiens, ka mēs esam daļa no plašas impērijas.

  Carlo Casini (PPE). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, López Garrido kungs, komisāres kundze, dāmas un kungi! Šī dalība, protams, ir viena no Eiropas Savienības uzdevumu liecībām: uzdevuma aizsargāt un veicināt cilvēktiesības.

Uzdevums, kas jau ir pilnībā noformulēts un vēsturiski noticis, pamatojoties uz faktu, ka atsevišķas dalībvalstis jau pievienojušās Eiropas Padomes konvencijai, atkārtojot, ka konvencijas vispārējie principi un dalībvalstu konstitūcijas tagad ir daļa no Eiropas tiesībām. Tādējādi šī simboliskā rīcība ir ārkārtīgi svarīga.

Tomēr šīs ideālās koncepcijas pārveide patstāvīgās tiesību normās nav vienkārša. Šis ziņojums galvenokārt un pamatā attiecas tikai uz institucionāliem jautājumiem un ir pilnībā pieņemams. Jāsaka, ka arī es pateicos Atondo kungam, un man jāziņo, ka Konstitucionālo jautājumu komiteja (AFCO) — kuras vadītājs es esmu — šo dokumentu apstiprināja gandrīz vienbalsīgi. Tādējādi mūs apmierina šis dokuments, un es nekavēšos pie atsevišķiem tā elementiem, jo mēs pilnībā atbalstām visu, ko teica Padomes priekšsēdētājs un komisāre.

Es vēlētos izteikt tikai vienu ierosinājumu, jo paziņojums par Eiropas Parlamenta deputātu institucionālo pārstāvību Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, kad notiek sanāksme, lai ieceltu tiesnesi un tiesnešus, ir mazliet neskaidrs. Es teiktu, ka ir neliela problēma attiecībās starp Eiropas — Eiropas Savienības — iedzīvotājiem un pārējo valstu iedzīvotājiem. Par laimi noteikumos par dalību un pārstāvību Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā jau noteikts, ka no valsts jābūt vismaz diviem pārstāvjiem un ne vairāk par 18 kopā. Ievērojot Eiropas Savienības nozīmīgumu, es ierosinu, ka mūsu pārstāvju skaitam jābūt 18.

Tomēr man jāsecina un es arī beigšu savu runu, sakot, ka šī rezolūcija atsedz problēmu, ko ieteicams izpētīt dziļāk, citiem vārdiem sakot, problēmu, ko mēs jau esam daudzkārt uzsvēruši attiecībās starp tiesām. Es uzskatu, ka mums šī problēma jāiztirzā mazliet vairāk, taču galvenokārt saistībā ar problēmu par Eiropas būtību: mēs esam Eiropas Savienība, un, kā norādīts Lisabonas līguma 2. pantā, tā dibināta, pamatojoties uz cilvēka cieņu un cilvēktiesībām, — un līdztiesība balstās uz cilvēka cieņu. Eiropā mēs neesam vienoti šajā jautājumā, un tāpēc mums rūpīgi jāapsver šī cilvēka cieņas koncepcija, tās ierobežojumi un tas, uz ko tā attiecas. Tas nav šā lēmuma temats, taču šis ziņojums ir ļoti apsveicams. Paldies referentam!

  Maria Eleni Koppa (S&D). – (EL) Priekšsēdētājas kundze! Eiropas Savienība dedzīgi atbalsta un arī turpmāk atbalstīs Starptautisko Krimināltiesu un tās nozīmi, aizstāvot cilvēktiesības visā pasaulē. Mēs visi ceram, ka Romas Statūtu pārskatīšanas konference Kampalā būs patiess pavērsiens Krimināltiesas turpmākajā attīstībā.

Starptautiskā sabiedrība ir aicināta stiprināt institūcijas likumīgumu un nodrošināt aizsardzību starptautiskās krimināltiesas neatkarībai un efektivitātei, kā arī turpināt tās stiprināšanu. Pārskatīšanas procesa gaitā jau iesniegti dažādi priekšlikumi, svarīgākais no kuriem neapšaubāmi ir saistīts ar agresijas noziegumiem. Tomēr šodien vissvarīgākais ir izskaidrot, ka Eiropas Parlaments vēlas uzsvērt, ka briesmīgi noziegumi pret cilvēci nevar palikt nesodīti. Mēs vēlamies skaidrību par tiesībām un tik daudzu starptautiskās sabiedrības dalībvalstu sadarbību, cik iespējams, lai godīgā un objektīvā procesā izbeigtu nesodāmību.

Kara noziedzniekiem pilnībā jāapzinās, ka viņiem būs jāatbild par savām darbībām. Šī soda noteiktība var palīdzēt novērst līdzīgas darbības nākotnē un sagatavot ceļu izlīgumam pēc varmācīgiem konfliktiem.

Tāpēc mēs apliecinām pilnīgu atbalstu Krimināltiesas mērķiem un mūsu pievēršanos cilvēktiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām un vēlam panākumus pārskatīšanas konferencei Ugandā.

  Filip Kaczmarek (PPE). – (PL) Starptautiskās Krimināltiesas Statūtu pārskatīšanas konference būs nozīmīga iespēja Savienības dalībvalstīm noteikt jaunas vērtības, kas mums ir svarīgas. Par laimi, eiropiešiem ir vispārēja pārliecība, ka lielākie noziegumi ir jāizskata tiesā un vainīgie ir jāsoda.

Ievērojot to, ir labi, ka pārskatīšanas konference notiks Āfrikā. Āfrika ir kontinents, kurā par daudziem noziegumiem vēl nav piespriests sods. Tiesa pašlaik veic izmeklēšanu piecās Āfrikas valstīs: Kenijā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Sudānā, Ugandā un Centrālāfrikas Republikā.

To personu nesodāmība, kas veic briesmīgus noziegumus pret savas valsts pilsoņiem un pret citiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu pilsonības, ir jāizbeidz. Krimināltiesas nozīme šajā jautājumā ir ļoti svarīga. Ja Krimināltiesa būtu pastāvējusi pirms 70 gadiem, iespējams Katiņas slaktiņš nekad nebūtu noticis. Reālas tiesas esībai pašai par sevi var būt preventīva ietekme.

Eiropas valstīm būtu jāstiprina Krimināltiesas pamatuzdevumi: kara noziegumu, genocīda un noziegumu pret cilvēci izmeklēšana un lietas ierosināšana. Svarīgi, lai vairāk valstu pievienotos Romas Statūtiem, jo Krimināltiesas efektivitāte ir atkarīga no valstu un starptautisko organizāciju sadarbības. Tāpēc visām Romas Statūtu dalībvalstīm jāiesaistās šādā sadarbībā, jo citādi šī efektivitāte netiks sasniegta.

  Ana Gomes (S&D). – (PT) Kampalas konferences darba kārtībā ir tādi svarīgi jautājumi kā jautājums par agresijas noziegumiem. Tomēr apsūdzētā Omar al-Bashir saukšana pie atbildības pašlaik ir vissvarīgākais solis, lai nostiprinātu Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) jurisdikciju visā pasaulē.

Pateicoties Eiropas Savienības veiktajam spiedienam, Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome Darfūras noziegumus nodeva izskatīšanai SKT. Starptautiskās Krimināltiesas izsniegtajos aresta orderos par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem norādīts viens no pašreizējiem Sudānas valsts vadītājiem.

Eiropas Savienībai jārīkojas saskaņā ar novērtējumu, ko sniedza Sudānas vēlēšanu novērotāji, kuri secināja, ka vēlēšanas neatbilda starptautiskajiem standartiem. Pat ja Omar al-Bashir būtu ievēlēts likumīgi, Eiropas Savienībai tomēr būtu jāpieprasa viņa saukšana pie atbildības. Eiropas Savienība nevar turpināt sniegt pretrunīgus signālus.

Prezidents Omar al-Bashir obligāti jānodod SKT. Tas būs spēcīgs signāls, lai citi diktatori zaudētu drosmi izmantot vardarbību pret savas valsts iedzīvotājiem; ja šī lieta cietīs neveiksmi, efekts būs pretējs.

  Monica Luisa Macovei (PPE). – Priekšsēdētājas kundze! Runāšu par Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai. Vēlos uzsvērt, ka es runāšu kā juriste.

Es vēlētos pievērst uzmanību Tiesas nozīmei attiecībā uz Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas konvencijai. Jo īpaši Eiropas Cilvēktiesību konvencijas prasība, ka pirms vēršanās Eiropas Cilvēktiesību tiesā pieteikuma iesniedzējam jāizmanto vietējie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ir jātransponē procedūrā, kas Tiesai ikvienā gadījumā nodrošinātu iespēju pieņemt lēmumu kā pēdējam vietējam tiesiskās aizsardzības līdzeklim, pirms jautājumu sāk izskatīt Strasbūras tiesa. Es domāju galvenokārt gadījumus, kad dalībvalstis piemēro ES tiesību aktus un atsevišķi pieteikuma iesniedzēji pēc minēto ES tiesību aktu piemērošanas apsūdz dalībvalstis. Šādos gadījumos Luksemburgas tiesai jādod iespēja pirmajai piemērot konvenciju. Neaizmirsīsim, ka Luksemburgas tiesa konvenciju piemērojusi gadiem ilgi. Šajā saistībā es vēlētos atgādināt Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada atzinumu lietā Bosphorus Airlines pret Īriju. Es citēju: „Pamattiesību aizsardzību ar Kopienas tiesību aktiem var uzskatīt par līdzvērtīgu konvencijas sistēmai.”

Es un mani kolēģi atzinīgi vērtējam Savienības pievienošanos konvencijai, taču vienlaikus lūdzu ļoti rūpīgi izanalizēt mūsu piemēroto procedūru, jo mums jāaizsargā pilsoņu intereses un vienlaikus jāsaglabā tās struktūras, kas jau atbilstīgi funkcionē.

  Paulo Rangel (PPE). – (PT) Es vēlētos ar lielu gandarījumu uzsvērt, ka Eiropas Tautas partijas grupa (Kristīgie demokrāti) un tās pārstāvji no Portugāles uzskata, ka ir sācies Eiropas pievienošanās process Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai.

Galu galā tādā valstī kā Portugāle, kas vienmēr bijusi cilvēktiesību ievērošanas pirmajās rindās, atceļot vergturību jau 1761. gadā un pirmā atceļot nāvessodu, mēs, protams, varam būt tikai ieinteresēti atbalstīt šo pievienošanās procesu.

Tomēr es vēlētos pievērst uzmanību faktam, ka, mūsuprāt, ir ļoti svarīgi, lai Parlaments uzraudzītu ES pievienošanās procesu Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai. Mēs to uzskatām par ļoti svarīgu no tehniskā, juridiskā un politiskā viedokļa, jo Parlaments pats ir cilvēktiesību palāta un palāta, kurā cilvēktiesības ir ļoti svarīgas. Es vēlētos arī atzīmēt, deputāti, ka, mūsuprāt, ir ļoti svarīgi kontakti ar daudzām trešām valstīm. Signāls, ko mēs raidām Eiropas Padomes dalībvalstīm (Eiropas Savienības pievienošanās Eiropas Padomei), kuras nav ES dalībvalstis, ir ļoti svarīgs.

Šīm Eiropas Padomes dalībvalstīm tas ir nostiprināšanās signāls, Eiropas Savienības apņemšanās signāls attiecībā uz situāciju un demokrātijas līmeņiem, kā arī pamattiesību ievērošanu.

  Milan Zver (PPE). – (SL) Godājamie Komisijas un Padomes pārstāvji! Pagājis zināms laiks, kopš cilvēktiesības un brīvības apstiprinātas atsevišķu valstu līmenī. Tas atrisina būtisko dilemmu par to, vai Eiropas Savienība jābalsta uz starpvaldību nolīgumiem vai arī tai jākļūst par sava veida pārvalstisku valsti. Es domāju, ka ES pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību konvencijai ir solis virzienā uz cilvēku brīvības paplašināšanu un indivīda brīvību. Šis solis arī sniegs pievienoto vērtību, un mums jānosaka par savu mērķi padarīt Eiropas Savienību par zonu, kurā cilvēka brīvības standarti ir visaugstākie pasaulē.

Turklāt es nedomāju, ka Eiropas Savienība pēkšņi kļūs par brīvības valstību tikai tāpēc, ka tā pievienojusies konvencijai. Gluži pretēji, vēl aizvien būs cilvēktiesību un brīvību pārkāpumi, taču ir svarīgi, ka šīs tiesības un brīvības netiek apdraudētas sistemātiski un sistēmiski.

Mums jāstiprina tiesu un citu struktūru funkcionēšana un jānorobežo to kompetences jomas, un ar šo atziņu es vēlētos beigt savu runu.

  Janusz Władysław Zemke (S&D). – (PL) Es vēlētos izteikties par šodienas procedūru tematu. Jāatceras, ka Āfrika diemžēl ir kontinents, kurā bieži bijuši daudzi noziedzības un genocīda gadījumi. Eiropas Savienība šajā situācijā nedrīkst būt pasīva. Par laimi, Starptautiskās Krimināltiesas nozīme Kampalā būtiski palielināsies, pamatojoties uz pasākumiem, kas veikti pret šiem noziegumiem. Noziedzniekiem jāzina, ka viņi vairs netiks cauri sveikā, bez soda. Šajā saistībā es esmu starp tiem, kas apņēmīgi atbalsta Savienības atbalstu Krimināltiesas darbam. Es domāju, ka mums par to šodien nevar rasties šaubas. Es domāju, ka mums jādiskutē un jādomā par to, ko darīt, lai Krimināltiesa Kampalā strādātu vēl efektīvāk un produktīvāk.

  Monika Flašíková Beňová (S&D). – (SK) Kā jau tika minēts, ES pievienošanās šai konvencijai galvenokārt ir simbolisks žests. Neraugoties uz to, es uzskatu, ka tas var tikai stiprināt integrācijas procesu un ka tas ir nākamais solis virzībā uz Eiropas Savienības politisko apvienošanu.

Papildus simbolismam šim tiesiskajam pasākumam ir arī praktiska nozīme attiecībā uz ES cilvēktiesību politiku. Formālā līmenī tas arī atceļ dubultos standartus. Proti, Eiropas Savienībai iepriekš nebija pienākums ievērot cilvēktiesības. Tomēr no šā brīža uz ES tiesību aktiem attieksies ārējā tiesiskā kontrole, kas uzraudzīs atbilstību konvencijai.

Nākamais praktiskais ieguvums no ES pievienošanās konvencijai būs aizsardzības garantija ne tikai ES pilsoņiem un citām personām Eiropas Savienībā, bet arī visām personām, uz kurām attiecas ES jurisdikcija ārpus ES teritorijas. Personīgi man patīk doma, ka Savienības mērķis būs pilnībā ievērot konvencijas klauzulas visās savās ārējās attiecībās un darbībās.

Svarīgi, ka iesniegtajā ziņojumā pieminēti visa iespējamie tehniskie un administratīvie procesa sarežģījumi un izteikti priekšlikumi, kā pēc iespējas vairāk samazināt sarežģītību. ES kā nevalstiskam dalībniekam, kas pievienojas konvencijai, kura bija paredzēta valstīm, jārūpējas, lai netiktu pieprasīti nevajadzīgi konvencijas vai tās tiesiskās sistēmas grozījumi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau ir pietiekami pārpūlēta. Turklāt nevajadzīgi sarežģījumi var iedragāt tā procesa likumību un popularitāti, kas saistīts ar ES pievienošanos konvencijai.

  Krisztina Morvai (NI). – (HU) Dāmas un kungi! Esmu Eiropas Parlamenta deputāte jau gandrīz gadu un sāku pierast pie tā, pie kā nav iespējams pierast, proti, ka debates par katru atsevišķo ziņojumu notiek pēc viena principa. Mēs šajā plenārsēžu zālē esam apmēram 20 vai 30 no 800 EP deputātu, ieskaitot dažus no mums, kas šeit atrodas nevis pienākuma apziņas dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka mēs vēlamies balsot nevis saskaņā ar grupas nostāju, bet gan, pamatojoties uz personīgo pārliecību un pamatotu informāciju, un mums visiem ir bijusi vienāda pieredze. Mēs uzdodam jautājumus, taču nekad nesaņemam uz tiem atbildes, varbūt vienīgi izņemot dažus vispārīgus apgalvojumus. Es sirsnīgi lūdzu komisāri, kas atbild par cilvēktiesībām, šoreiz izdarīt izņēmumu un precīzi atbildēt uz manu jautājumu. Jautājums ir — kādu pievienoto vērtību un labumu no Eiropas pilsoņu skatpunkta var iegūt no Eiropas Savienības pievienošanās tai pašai Cilvēktiesību konvencijai, kam jau ir pievienojusies katra atsevišķā dalībvalsts? Lūdzu, esiet tik laipna un nosauciet vienu piemēru, kas parāda, kādu jaunu devumu šī pievienošanās sniegs Eiropas pilsoņiem attiecībā uz viņu cilvēktiesību aizsardzību. Jau iepriekš pateicos jums par atkāpšanos no vispārējā principa.

  Barbara Matera (PPE). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, komisāres kundze, dāmas un kungi! Kļūšana par Eiropas Cilvēktiesību tiesas dalībnieci ir svarīgs solis Savienības izaugsmē: abas garantiju sistēmas stiprinās individuālo pamattiesību aizsardzību gan mūsu 27 valstīs, gan ārpus tām, ja mēs ņemam vērā visas Eiropas Padomes dalībvalstis. Tāpēc tā ir iespēja, kas jāizmanto, un iespēja, ko mēs gaidījām gadiem ilgi.

Gan Tiesas, gan Strasbūras tiesas doktrīna un tiesiskums jau zināmu laiku virzījās uz šo brīdi, vai precīzāk, sagatavoja ceļu šim mērķim, jo man tas nozīmē mērķi, tas ir visu mūsu mērķis. Tāpēc es nevaru nepieminēt, cik svarīga šī dalība ir visiem Savienības pilsoņiem, kas tādējādi Strasbūras tiesā varēs ierosināt lietas pret Eiropas institūciju vai dalībvalsti, pamatojoties uz viņiem nodrošināto plašāko aizsardzību.

Savu runu beidzu, apzinoties, ka abu tiesu neatkarība saglabājas nemainīga, kā tas precīzi izskaidrots un ratificēts ziņojumā, — es arī apsveicu savu kolēģi ar šo ziņojumu — un atbilst visām mūsu vēlmēm, ar skaidru izņēmumu par abu institūciju sadarbību, kas ievēro savas atbildības jomas.

  Íñigo Méndez de Vigo (PPE). – (ES) Priekšsēdētājas kundze! Es vēlētos noskaidrot divus jautājumus. Pirmkārt, gan Pamattiesību hartā, gan arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijā ir panti, 52. un 53. pants, kas ir vienādi un arī nozīmē vienu un to pašu, tāpēc šeit nav pretrunu.

Otrkārt, Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikcija ir pārvalstiska. Tāpēc, ja kāds vēlas vērsties šajā tiesā saistībā ar Eiropas Savienības lēmumu vai Savienības tiesību aktu piemērošanu, viņam vispirms jāvēršas Eiropas Savienības Tiesā, lai saņemtu prejudiciālu nolēmumu.

Es saprotu, ka eiroskeptiķi vienmēr vēlas balsot pret Eiropu, taču vismaz parlamentārās pieklājības pēc viņiem būtu jāizlasa Jáuregui kunga ziņojums, kurā viss skaidri norādīts.

  Diego López Garrido, Padomes priekšsēdētājs. – (ES) Priekšsēdētājas kundze! Attiecībā uz pirmo punktu par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju es gribētu pievienoties, apsveicot referentu, kā arī Komisiju par veidu, kādā tā ļoti drīz iesniedza sarunu pilnvarojuma projektu. Es vēlētos arī uzteikt Duff kunga runu, kurš pilnīgi skaidri pateica, ka Apvienotajā Karalistē konservatīvo un liberāldemokrātu izveidotā valdība pilnībā atbalsta to, ka Eiropas Savienība paraksta Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tādējādi ievēro Lisabonas līguma noteikumus.

Tomēr daži no Duff kunga tautiešiem pauda pilnīgi pretēju viedokli: Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas pārstāvji un grupas „Brīvības un demokrātijas Eiropa” pārstāvis, kas nav Lielbritānijas pilsonis, kā arī Sinclaire kundze un pēc tam Morvai kundze pateica pilnīgi skaidri: „Kāpēc Eiropas Savienībai jāparaksta Eiropas Cilvēktiesību konvencija, ja dalībvalstis jau ir tās dalībnieces?”

Mainījies ir tas, ka dalībvalstis ir nodevušas dažas no savām kompetences jomām un pilnvarām Eiropas Savienībai, tādējādi tās īsteno nevis dalībvalstis, bet Eiropas Savienība. Tāpēc Eiropas Savienība teorētiski varētu pārkāpt Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Runa ir par to, ja vien neuzskata, ka Eiropas Savienībai nav nekādu pilnvaru vai nekādas kompetences, taču tai ir pilnvaras un kompetences jomas, ko tai nodevušas dalībvalstis. Tādējādi nepietiek tikai ar to, ka konvenciju parakstījušas dalībvalstis. Arī Savienībai tā jāparaksta, lai pilnīgotu cilvēktiesību aizsardzību visā Eiropas Savienībā.

Es nesaprotu, kāpēc tādi cilvēki kā abu manis minēto grupu pārstāvji, kas demonstrēja savu nepārprotamo eiroskepticismu, noraida pārvalstisku kontroli pār Eiropas Savienību. Kādam, kurš vēlas, lai Eiropas Savienība tiktu kontrolēta, vai uzskata, ka viss, ko dara Eiropas Savienība, ir slikti vai ka nožēlojamie birokrāti visu dara slikti, ir pilnīgi neraksturīgi būt noraidošam pret pārvalstisku kontroli pār Eiropas Savienību. Tā ir pilnīga pretruna. Viņiem laikam ir citi iemesli saistībā ar cilvēktiesībām vai saistībā ar starptautisku organizāciju, kas aizstāv daudz likumīgākas, spēcīgākas un stabilākas cilvēktiesības. Jābūt citiem iemesliem, kas netika minēti.

Es uzskatu, ka vajadzība parakstīt konvenciju ir ļoti skaidra, un es arī uzskatu, ka tas jādara tādā ātrumā, kādā jau sākusi rīkoties Komisija. Kā teica Méndez de Vigo kungs, Komisija ir rīkojusies ātri un Padomei jādara tas pats. Esmu pārliecināts, ka pilnvaras sarunu uzsākšanai tiks pieņemtas Briselē 4. jūnijā Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksmes laikā, tāpēc viņam nav jāuztraucas.

Kas attiecas uz jautājumu par Starptautisko Krimināltiesu, es domāju, ka pārskatīšanas konference ir ļoti svarīga sanāksme. Tā ir ļoti svarīga sanāksme, kurā prezidentūra, kuras vārdā es runāju, piedalīsies, lai nepārprotami noteiktu un vēlreiz apstiprinātu, ka dalībvalstīm jāsadarbojas ar Starptautisko Krimināltiesu un ka tās rīkosies saskaņā ar šo nostādni, protams, pamatojoties uz papildināmības principu, kas ir Krimināltiesas darbības pamatprincips.

Es piekrītu vienam no galvenajiem šīs konferences mērķiem — iekļaut agresijas nozieguma terminu, kā arī izslēgt no Romas Statūtiem iespēju izmantot septiņus gadus ilgu novilcināšanu, pirms izdot iespējamos vai aizdomās turētos kara noziedzniekus. Es arī piekrītu apspriestajam jautājumam — Beļģijas izvirzītajam priekšlikumam — par to, vai konkrētu ieroču izmantošana konfliktos pati par sevi var būt kara noziegums.

Jebkurā gadījumā prezidentūra sagatavos paziņojumu, atbalstot Krimināltiesu, kā arī sniegs vērtējumu par to, kas ir Krimināltiesa. Es ceru, ka Kampalas konferences debatēs piedalīsies daudzi deputāti. Tāpēc uzskatu, ka tā ir ļoti svarīga konference, kurai ir liela politiska, simboliska un tiesiska nozīme. Tajā tiks pieņemti lēmumi, kas skar juridiskos dokumentus.

Protams, es esmu ļoti pateicīgs Parlamentam par šīm šodienas debatēm, tās mums deva iespēju vēlreiz apliecināt mūsu kopīgās vērtības, kā arī atgādināt, ka būtībā, ja mēs runājam par Starptautisko Krimināltiesu, mēs runājam par cilvēkiem, kas cietuši no vardarbības, par kuru ar Romas Statūtiem tiek mēģināts izvirzīt apsūdzību, un ka galu galā runa ir par cīņu pret nesodāmību un skaidrojumu, ka 21. gadsimtā nesodāmībai nav vietas.

  Viviane Reding, Komisijas priekšsēdētāja vietniece. – Priekšsēdētājas kundze! Pamattiesību harta un Cilvēktiesību konvencija ir unikāli dokumenti. Tie ir pamats vērtībām, uz kurām mēs esam būvējuši savu sabiedrību un savu Eiropas Savienību. Es domāju, ka tie ir pārāk svarīgi un pārāk vēsturiski, lai ļautos politiskām diskusijām. Man jāsaka, ka es patiesi ļoti lepojos ar to, ka šobrīd, būvējot Eiropas Savienību, mēs varam virzīties uz priekšu, ieviešot praksē Pamattiesību hartu un pievienojoties Cilvēktiesību konvencijai.

Dzirdot, ko šajā Parlamentā jūsu vārdā teica jūsu referents Diego López Garrido un jūsu līdzreferenti Cristian Dan Preda un Kinga Gál, es saprotu, ka arī jūs ļoti labi apzināties mūsu vēsturisko uzdevumu. Pievienošanās pievienotā vērtība tika ļoti labi izskaidrota minētajos dokumentos, un savu ieguldījumu deva arī daudzi deputāti.

Visas dalībvalstis ir pievienojušās konvencijai, taču tās — kā tikko paskaidroja Padomes priekšsēdētājs — arī nodevušas svarīgas kompetences jomas Eiropas Savienībai. Tāpēc ir saprotams, ka uz Eiropas Savienību, kad tā rīkojas kā Eiropas Savienība, attiecina tādu pašu specializētas cilvēktiesību tiesas ārēju kontroli kā uz dalībvalstīm.

Nosaukšu ļoti konkrētu piemēru. Eiropas Komisija varētu pieņemt lēmumu, kas vērsts pret kādu rūpniecības nozari, konkurences tiesību jomā, ko, iespējams, varētu apstrīdēt tieši Strasbūras tiesā, taču šodien to izdarīt būtu grūti. Kā jūs jau uzsvērāt, būs ļoti daudz konkrētu piemēru, konkrētu piemēru, kas palīdzēs pilsoņiem, jo — tas ir kas jauns — viņiem tagad būs dubultas garantijas. ES Tiesa Luksemburgā tiesās, pamatojoties uz Pamattiesību hartu, kas, starp citu, ir saistoša visām dalībvalstīm. Tas reizi par visām reizēm jāpasaka skaidri.

Nevaru saprast, kā kāds, kam ir vēlēšanās piešķirts mandāts un ko ievēlējuši pilsoņi, var apšaubīt šo pilsoņu tiesības. Labāk, lai pilsoņiem ir dubultas tiesības, nekā nekādu tiesību. Šajā gadījumā mēs viņiem piešķiram dubultas tiesības, un to nozīmē Eiropa. Eiropa nozīmē tiesības Eiropas pilsoņiem, un es ļoti lepojos, ka šis Parlaments atbalsta šīs tiesības. Jā, mums tagad būs tiesību akti, kas ļaus pilsoņiem vērsties tiesās, lai viņu tiesības tiktu ievērotas nopietni.

Jautājums par to, vai mums ir vai nav jāpievienojas Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, vairs nav jautājums, jo Lisabonas līguma 6. pantā ES par pienākumu noteikts pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai. Tāpēc es nedomāju, ka mums tas vēl būtu jāapspriež, jo tas jau ir paveikts.

Mums arī jāzina, ka šī pievienošanās nekādā ziņā neskars atsevišķo dalībvalstu nostāju konvencijas jautājumā, kamēr netiks apdraudētas Eiropas tiesības. Tas paliks spēkā. Dalībvalstu un konvencijas individuālā saistība saglabāsies tieši tāda, kāda tā ir. Tagad būs papildu garantijas saistībā ar ES tiesību aktiem.

Protams, jāanalizē jautājums par pretrunīgas tiesu prakses risku. Tas ir analizēts, un es pateicos referentam, kas risinājis šo jautājumu. Līdz šim mēs esam pārliecinājušies, ka šīs pretrunas tiek uzskatītas par minimālām, jo konvencija jau ir daļa no normām, ko šodien ievēro ES Tiesa Luksemburgā, un konvencija darbosies kā minimālais standarts. Komisija cer, ka Strasbūras un Luksemburgas judikatūra turpmākajos gados attīstīsies saskaņoti un vienā virzienā.

Tagad es pievērsīšos konkrētākiem jautājumiem.

Par tiesvedību: tas nav Eiropas Cilvēktiesību tiesas vai ES Tiesas jautājums. Pašlaik tas ir Lielbritānijas tiesvedības sistēmas jautājums, un es jau esmu uzsākusi diskusijas par šo jautājumu ar Lielbritānijas valdību, lai uzzinātu, vai tā var pārskatīt šo tiesvedības sistēmu, kas konkrētos gadījumos, kad runa ir, piemēram, par preses brīvību, var tiešām nodarīt nopietnu kaitējumu.

Eiropas Parlaments līdz šim savu referentu vadībā ir paveicis ļoti labu darbu. Es paļaujos uz to, ka Parlaments turpinās piedalīties procesā, kas noteikti būs sarežģīts un ilgs process, kurā mums būs jāatrisina tehniskās problēmas — tehniskās problēmas patiešām var iegūt ļoti politisku nokrāsu —, tāpēc es paļaujos uz to, ka Parlaments turpinās piedalīties šā ļoti grūtā uzdevuma izpildē.

Ja runājam par attiecībām starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Padomes Parlamentāro asambleju, šo jautājumu es atstāju Parlamenta ziņā. Ja jums vajadzīga palīdzība, es būšu jūsu rīcībā, lai palīdzētu jums šā jautājuma risināšanā, taču pašu parlamentāriešu ziņā ir atrast kopīgu pamatu, un es ticu, ka tas nebūs tik sarežģīti.

Kas attiecas uz Starptautisko Krimināltiesu, šajā Parlamentā jau ir viesojies prokurors Moreno-Ocampo kungs un Tiesas priekšsēdētājs Song kungs. Manuprāt, Parlamenta nopietnā izturēšanās pret cilvēktiesību jautājumiem ne tikai Eiropā, bet arī ārpus tās, bija ļoti spēcīgs Eiropas Parlamenta politiskais signāls.

Mēs arī uzskatām, ka Kampalas konference ir vissvarīgākā starptautiskā konference, kas pēdējo desmit gadu laikā veltīta tiesiskumam. Mums tā jāuztver nopietni. No otras puses, es paļaujos uz Parlamentu, jo es zinu, ka Kampalas konferencē piedalīsies un ar runu uzstāsies Parlamenta deputāti.

Mēs zinām, ka ES ir bijusi un būs svarīga nozīme, integrējot konferences rezultātus savā politikā tādās jomās kā starptautiskais tiesiskums, palīdzība trešām valstīm un galvenokārt visās sarunās, kas norisināsies turpmākajos mēnešos un gados. Jo īpaši mēs turpināsim atbalstīt valstu tiesu sistēmas pilnveidošanu, lai stiprinātu tās un dotu iespēju valstu jurisdikcijām veikt Romas Statūtos iekļauto noziegumu ticamu un efektīvu izmeklēšanu un izskatīšanu tiesā valsts mērogā.

Mūsu politika šajā saistībā saglabājas nemainīga un nemazinās, taču mums tagad ir jauns līdzeklis — jaunais Lisabonas līgums —, kas mums sniedz jaunas iespējas būt konsekventākiem un efektīvākiem, atbalstot Krimināltiesu. Saskaņā ar Parlamenta iedrošinājumu un rezolūcijā un debašu laikā pausto Augstā pārstāve/priekšsēdētāja vietniece un viņas dienesti noteikti turpinās veicināt vispārēju pievienošanos Romas Statūtiem. Mēs to sistemātiski darīsim visās savās diskusijās ar partneriem, kas ir ārpus Eiropas.

Izskanēja divi ļoti konkrēti jautājumi, uz kuriem es gribētu sniegt īsu atbildi.

Pirmais jautājums bija par to, vai prezidentam O. al-Bashir izsniegtais aresta orderis ir daļa no risinājuma vai daļa no problēmas. Komisija to nepārprotami uzskata par daļu no ilgtermiņa risinājuma, jo šis aresta orderis parāda, ka, izveidojot Krimināltiesu, tiesiskums kļuvis nenovēršams. Lai arī kas būtu šī persona, pat ja šī persona ir valsts vadītājs un pat ja šis aresta orderis nav izpildīts nekavējoties, tas nepazudīs, jo Starptautiskā Krimināltiesa ir pastāvīga tiesa, tāpēc es apliecinu jums, ka ES turpinās aicināt Sudānu uz pilnīgu sadarbību ar Krimināltiesu.

Jautājumā par to, vai Komisija ierosinās grozījumus Kampalas sanāksmē, atbilde ir „nē”, jo ES kā tāda nav statūtu dalībniece — grozījumus apspriedīs dalībvalstis. Tomēr Komisija aktīvi piedalīsies konferences novērtēšanas daļā, un mēs pilnībā paļaujamies uz to, ka Spānijas prezidentūra vadīs Eiropas tautas tā, ka tām būs svarīga nozīme šajā konferencē.

  Ramón Jáuregui Atondo, referents. – (ES) Priekšsēdētājas kundze! Vēlos teikt savu paldies visiem tiem, kas uzstājās debatēs, jo lielākā daļa pauda ļoti pozitīvu nostāju par pievienošanos nolīgumam, par ko mēs balsosim rīt. Patiesībā atbalsts bija gandrīz vienprātīgs.

Īpašu paldies es vēlos teikt Reding kundzei par doto iespēju turpināt sadarbību, jo gaidāmas ļoti sarežģītas sarunas un es ticu, ka Parlamentam jābūt cieši iesaistītam šajās sarunās.

Es vēlētos atbildēt uz dažiem jautājumiem un ļoti ātri precizēt dažus aspektus. Pievienošanās nav simbolisks akts, dāmas un kungi, tai ir juridiska vērtība. Daži jautā, par ko ir runa un ko tas dod. Sniegšu jums vienu piemēru.

Iedomāsimies, ka Eiropas Savienības personāla atlases konkursā tiek diskriminēti Ungārijas juristi, piemēram, kāda tehniska iemesla dēļ vai kāda cita iemesla dēļ. Kur Ungārijas juristi vērsīsies ar sūdzību? Eiropas Savienības Tiesā. Ko dod pievienošanās? Iespēju šiem juristiem vērsties ar sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ja viņu tiesības uz vienlīdzību nav atzinusi Eiropas Savienības Tiesa. Tā ir jauna tiesa, jauna iespēja nodrošināt svarīgākās cilvēktiesības, piemēram, tiesības uz vienlīdzību. Tāpēc ir skaidrs, ka šis notikums ir nevis simbolisks solis, bet gan juridisks solis.

Es vēlētos precizēt divas lietas, dāmas un kungi. Deputāti pauda vēlmi, lai sarunas attiektos ne tikai uz pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, bet arī uz protokoliem, kas daudzu gadu garumā sagatavoti ietveršanai konvencijā, jo īpaši tiem, kas attiecas uz Pamattiesību hartā atzītajām tiesībām, kā arī tiem, kas nodrošinās abu dokumentu līdzvērtību.

Visbeidzot, Parlaments arī aicina pievienoties konvencijas un Eiropas Padomes organizācijām un iestādēm, jo tas dos iespēju atzīt vispārējo cilvēktiesību aizsardzības sistēmu, tostarp Turīnas Eiropas Sociālo hartu.

  Priekšsēdētāja. - Debašu noslēgumā es saņēmu vienu rezolūcijas priekšlikumu(1).

Kopīgās debates tiek slēgtas.

Balsošana notiks trešdien, 2010. gada 19. maijā.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 149. pants)

  Elena Oana Antonescu (PPE), rakstiski. – (RO) Lisabonas līguma spēkā stāšanās rada juridisku pamatu, lai Eiropas Savienība pievienotos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai (ECTK), tādējādi Eiropas Savienībai kļūstot par konvencijas 48. parakstītāju. ES pievienošanās ECTK papildinās aizsardzības līmeni, kas izveidots ar Lisabonas līgumu, izmantojot Pamattiesību hartu, kurai ir saistošs juridiskais spēks.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā iegūs tiesības īstenot tiesisko kontroli pār ES institūciju, organizāciju un aģentūru tiesību aktiem, tostarp ES Tiesas pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz atbilstību konvencijai, tādējādi radot papildu tiesisko kontroli attiecībā uz pamattiesībām Eiropas Savienībā. Pēc ES pievienošanās konvencija nodrošinās cilvēktiesību un pamata brīvību aizsardzības minimālo standartu Eiropā, un to piemēros obligātā kārtā, jo īpaši situācijās, kad ES nodrošinātais aizsardzības līmenis ir zemāks, nekā konvencijā solītais aizsardzības līmenis.

Es uzskatu, ka gan dalībvalstīm, gan Komisijai būs jāsagatavo informatīvi paziņojumi, sniedzot skaidrojumus par visiem pievienošanās ietekmes un iedarbības aspektiem, lai ES pilsoņi pilnībā apzinātos šā procesa nozīmīgumu.

  Corina Creţu (S&D), rakstiski. – (RO) Eiropas Savienības pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai ir loģisks solis pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās, kas uzlabo integrācijas intensitāti un kopējas politiskās jomas izveidi. ES pievienošanās ECTK nodrošinās lielāku saskaņotību starp Eiropas Savienību un valstīm, kas pieskaitāmas Eiropas Padomei un tās Viseiropas cilvēktiesību sistēmai.

Manuprāt, vissvarīgākais ieguvums no pievienošanās ECTK ir aizsardzības nodrošināšana pilsoņiem pret ES darbībām līdzīgi tai aizsardzībai, kāda viņiem ir pret visu dalībvalstu darbībām. Tas ir nozīmīgs risinājums, ievērojot, ka dalībvalstis ir nodevušas svarīgas pilnvaras Eiropas Savienībai. Loģiski, ka ir apelācijas iespējas Eiropas Cilvēktiesību tiesā par ES kā veseluma pieņemtajiem lēmumiem. Tā kā mēs runājam par Eiropas pilsonību, mums tā jānodrošina ar īpašu saturu, kurā ietverta šādas iespējas piedāvāšana.

Es ceru, ka šis Eiropas pilsoņiem pieejamais papildu instruments būs viegli sasniedzams un jo īpaši, ka lēmums pievienoties šai konvencijai palīdzēs radīt saskaņotāku regulējumu cilvēktiesībām Eiropas Savienībā.

  Lidia Joanna Geringer de Oedenberg (S&D), rakstiski. – (PL) Saistībā ar gaidāmajām sarunām par Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai es vēlētos pievērst uzmanību ārējo attiecību jautājumam. Tā ir joma, kuru īpaši skars Eiropas Savienības pievienošanās konvencijai. Kāpēc? Pirmkārt, es atļaušos atgādināt, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu ES Tiesai ir ļoti ierobežota jurisdikcija ārpolitikas jomā. Pievienošanās konvencijai daļēji izlīdzinās šos ierobežojumus, nodrošinot Savienības darbības visu aspektu ārējo tiesisko uzraudzību. Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā iegūs tiesības novērtēt, kā Savienība ievēro pamattiesības savas darbības jomās un arī ārpolitikā. Otrkārt, nav visiem jāatgādina, cik bieži Savienības attiecībās ar trešām valstīm, tostarp Eiropas Parlamenta forumā, aizsākas diskusijas par cilvēktiesību ievērošanas nepieciešamību. Tāpēc pievienošanās konvencijai nodrošinās Eiropas Savienībai ticamību dialogā par cilvēktiesībām ar trešām valstīm. Nav šaubu, ka pakļaušanās Cilvēktiesību tiesas (Strasbūrā) uzraudzībai Eiropas Savienībai dod iespēju stiprināt ārpolitikas un drošības politikas cilvēktiesību aspektu un tādējādi daudz efektīvāk veicina ideju par cilvēktiesībām visā pasaulē tādā apmērā, lai ES nopietni attiektos pati pret savām cilvēktiesību saistībām. Cerēsim, ka tā arī būs.

  Jarosław Kalinowski (PPE). – (PL) Eiropas Savienības pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai neapšaubāmi ir solis pareizajā virzienā, lai nodrošinātu mūsu pilsoņiem vienlīdzīgas un godīgas privilēģijas. Mums jāpārliecinās, ka tās principi tiek ievēroti visās dalībvalstīs. Tas arī uzlabos tiesību aktu kohēziju starp Eiropas Savienību un Eiropas Padomes valstīm, kā arī palielinās to institūciju skaitu, kurās pilsoņi varēs iesniegt apelāciju viņu tiesību pārkāpšanas gadījumā. Tas arī palielinās daudzo Eiropas Parlamenta iniciatīvu nozīmi un ticamību pamatbrīvību aizsardzības jomā, kas ir ikvienas personas tiesības. Tomēr neaizmirsīsim, ka Eiropas Savienībai ne tikai jāaizstāv trešo valstu iedzīvotāju tiesības, bet galvenokārt jārūpējas, lai šīs tiesības netiktu pārkāptas dalībvalstīs.

  Alexander Mirsky (S&D), rakstiski. – (LV) Eiropas Savienībā ir valsts, kurā gandrīz 20 gadus tiek pārkāptas aptuveni 20 % iedzīvotāju cilvēktiesības un pamatbrīvības. Neskatoties uz šo faktu, Latvija 2004. gadā tika pieņemta Eiropas Savienībā. Laikā, kad tika vestas sarunas par Latvijas pievienošanos ES, Latvijas valdība apsolīja toreizējam ES paplašināšanās komisāram Ginteram Verhoigenam atrisināt nepilsoņu problēmu, bet līdz šīm brīdim, neskatoties uz solījumiem, jautājums nav atrisināts. Rezultātā ES teritorijā dzīvo aptuveni 340 000 nepilsoņu. Latvijā tie ir otrās šķiras cilvēki, viņi nedrīkst strādāt valsts sektorā, ieņemt valsts amatus pat rajonos, kur dzīvo vairāk nekā 60 % nepilsoņu. Latvijā ir pilsēta Daugavpils, kur dzīvo vairāk nekā 90 % krieviski runājošo iedzīvotāju. Neskatoties uz šo faktu, pilsētā ir aizliegts oficiāli lietot krievu valodu, un 30 % iedzīvotāju nav tiesību balsot pašvaldību vēlēšanās. Pašvaldību deputātiem, ievēlētiem krieviski runājošajā pilsētā, ir aizliegts lietot dzimto valodu sanāksmēs. Jocīgi, bet līdz šīm brīdim Eiropas Komisija neatrada nepieciešamos argumentus un laiku ietekmēt Latvijas valdību, lai novērstu diskrimināciju pēc valodas principa. Ir nepieciešams nekavējoties izveidot darba grupu situācijas izmeklēšanai Latvijā, savādāk es nesaredzu jēgu ES pievienošanai Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai. Ir skaidri un viennozīmīgi jāpaziņo, ka ES teritorijā ir valsts, kur ciniski daudzu gadu garumā tiek pārkāptas vairāk, nekā 25 % iedzīvotāju tiesības.

  Rafał Trzaskowski (PPE), rakstiski. – (PL) Runājot par Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, mēs runājam par darbu, kas ildzis jau 10 gadus, un par daudzām bažām, kas cita starpā saistītas ar konkurenci starp Tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Tas noteikti radīs problēmas saistībā ar Tiesas jurisdikciju un autonomiju. Tomēr es uzskatu, ka tas, ko mēs esam panākuši pēc šiem 10 gadiem, var nozīmēt abu sistēmu papildināmību, tāpēc varbūt mums būtu jāatsakās no šīs hierarhiskās domāšanas. Tiesa ilgu laiku ievērojusi Strasbūras Cilvēktiesību tiesas darbu un pretēji. Abas šīs sistēmas pastāv līdzās, un starp tām nav konkurences, tāpēc varbūt šīs bailes nav pamatotas. Mums jāpievienojas konvencijai simbolisku apsvērumu dēļ, taču galvenokārt mums konvencija vajadzīga, jo tā papildinās cilvēktiesību aizsardzības sistēmu Eiropas Savienībā un sniegs tai lielāku ticamību, raugoties no tās pilsoņu viedokļa, pasargās tos no Eiropas Savienības un tās institūcijām, nevis tikai no dalībvalstīm, kā tas ir bijis līdz šim. Tāpēc mums jāpriecājas, ka sistēma tiks stiprināta. Tomēr mums vajadzīga zināma lojalitāte, lai mēs neiedragātu ticamību sistēmai. Tāpēc mēs ierosinām, lai dalībvalstis cita pret citu neiesniedz prasības ES tiesību jautājumos, izmantojot konvencijas sniegtās iespējas.