Priekšsēdētājs. – Nākamais punkts ir:

– kopīgas debates par mehānismiem ekonomiskās kārtības stiprināšanai,

– Padomes un Komisijas paziņojumi: 2010. gada 7. maija augstākā līmeņa sanāksmes un ECOFIN sanāksmes iznākums [2010/269(RSP)],

– mutiskais jautājums Padomei un Komisijai: cik politiski nozīmīga ir stratēģija „EIROPA 2020”, ņemot vērā pašreizējo finanšu un ekonomikas krīzi? (O-0052/2010 – B7-0213/2010), (O-0053/2010 – B7-0214/2010),

– mutiskais jautājums Padomei: finanšu un ekonomikas krīzes ietekme uz „ES 2020” stratēģiju un tās pārvaldību (O-0068/2010 – B7-0301/2010),

– mutiskais jautājums Padomei un Komisijai: stratēģijas „ES 2020” politiskā nozīme pašreizējās finanšu un ekonomikas krīzes kontekstā (O-0065/2010 – B7-0219/2010), (O-0066/2010 – B7-0220/2010).

  Diego López Garrido, Padomes priekšsēdētājs. – (ES) Priekšsēdētāja kungs, visi zina, ka mēs pašlaik piedzīvojam ārkārtīga finansiāla satricinājuma laikposmu. Tas ilgst jau mēnešiem, un tā pirmsākumi nav meklējami pirms pāris mēnešiem, bet pirms vairākiem gadiem, kad Amerikas Savienotajās Valstīs sākās augsta riska kredītu krīze.

Tādējādi viss sākās ar finanšu sistēmas privātā sektora finanšu krīzi, kas strauji sāka ietekmēt reālo ekonomiku dziļas depresijas veidolā un, teorētiski runājot, veicināja pamatīgu lejupslīdi. Bija manāma arī ražošanas apjomu samazināšanās un būtisks bezdarba līmeņa pieaugums, kas visvairāk skāra tās valstis, kurās liela ietekme bija īpašumu un dzīvojamo māju būvniecības nozarei.

Dalībvalstis un centrālās bankas reaģēja nekavējoties, lai novērstu finanšu sistēmas sabrukumu, kā arī tika veikti pasākumi saistībā ar reālo ekonomiku.

Šie pasākumi, protams, ietekmēja valstu ekonomikas un finanses. Nav vairs runas par privātām, bet gan par valsts finansēm. Pirmām kārtām ļoti izteikta deficīta dēļ sākās finanšu stabilitātes krīze valsts finansēs.

Ir arī krīze saistībā ar valsts obligācijām. Tas ir kļuvis redzams pēdējos mēnešos, un to ir veicinājušas darbības ļoti nepastāvīgos tirgos, kuras reizēm pat ir bijušas nepārprotami spekulatīvas. Šīs darbības ir būtiski veicinājušas arī interesi tirgos par to, kad dalībvalstis izdos obligācijas. Turklāt tās ir skaidri ietekmējušas visu eiro zonu, un tāpēc šī problēma ir atstājusi iespaidu nevis uz vienu, divām vai trim valstīm, bet uz visas eiro zonas stabilitāti.

Tāds ir pašreizējais stāvoklis. Visus šos notikumus vai konstatētos faktus Eiropas Savienība ir ņēmusi vērā, lai reaģētu un atbilstīgi rīkotos, un es uzskatu, ka ES ir rīkojusies pareizi visā šajā laikposmā. Varbūt lēmumu pieņemšana šķita lēna. Varbūt reizēm dažu lēmumu pieņemšana šķita ārkārtīgi lēna, bet ir panākts vajadzīgais iznākums, ES prātīgas rīcības iznākums un, būtiskākais, ES saskaņota rīcība.

Lai gan var šķist, ka dažādie pasākumi neļauj mums skatīt situāciju kopumā, es uzskatu, ka ES ir izveidojusi apstākļiem atbilstīgu stratēģiju, kurā ir iekļauti daži īstermiņa pasākumi un apsvērti pasākumi vidējā un ilgā laikposmā, jo galvenais ir novērst šādas krīzes atkārtošanos.

Kā jau esam teikuši, īstermiņa pasākumi ietver valsts naudas iepludināšanu un Eiropas Savienības īstenotu koordinēšanu; tas ir plašāk zināms kā Komisijas atbalstītais Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāns — plāns, kas ļauj saskaņot tūlītēju rīcību, šoka mazināšanu, ko dalībvalstis veic, lai ierobežotu šīs vērienīgās krīzes radītos zaudējumus, nevis to likvidētu.

Viens no īstermiņa pasākumiem neapšaubāmi ir atbalsts Grieķijai, kuru Komisija jau pirms vairākiem mēnešiem brīdināja par sarežģīto stāvokli tās finansēs. Padome gatavo vairākus ieteikumus Grieķijai saistībā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 126. panta 9. punktu, un Padome ar Komisiju arī uzrauga notikumu gaitu.

Ieteikumi ir ne tikai saistībā ar valsts finanšu likviditāti, bet arī attiecībā uz pensiju sistēmas strukturālajām reformām un nepieciešamību veikt veselības aprūpes sistēmas reformu. Tad pienāca 23. aprīlis, kad tika apstiprināts rīcības mehānisms attiecībā uz Grieķiju. Vakar šis mehānisms pirmo reizi tika likts lietā, jo ES dalībvalstis Grieķijai nosūtīja līdzekļus, izmantojot šī apstiprinātā mehānisma sistēmu.

Tādējādi šī ir pirmā īstermiņa darbības īstenošana, kas ir būtiska, ja dalībvalsts ir nonākusi nopietnās grūtībās, kā tas ir Grieķijas gadījumā.

Protams, īstermiņā — un to nepārprotami mutiskajā jautājumā izteica Daul kungs, Verhofstadt kungs, Schulz kungs un citi — mums ir jābūt stratēģijai, kas mūs izvestu no krīzes. Tai ir jābūt apdomātai, uzraudzītai stratēģijai, un, protams, tās mērķim ir jābūt būtisku problēmu novēršanai valsts finanšu jomā, bet tajā ir jāsaglabā arī izaugsmes mērķis.

Tomēr acīmredzot ar īstermiņa stratēģiju nepietiek. Mums ir vajadzīgi vidēja un ilga laikposma pasākumi. Eiropas ekonomikā ir strukturālas problēmas; strukturālas problēmas, kuru dēļ Eiropa kļuva vājāka, saskaroties ar īpaši nepastāvīgu situāciju ārkārtīga finanšu satricinājuma apstākļos.

Eiropas Savienība piemēro un iesaka pasākumus vidējā un ilgā laikposmā, kurus ir būtiski norādīt. Pirmkārt, tāpēc, ka ar tiem var reaģēt uz tādu krīzi, kuru izraisīja šis nopietnais ekonomikas stāvoklis, kas ietekmēja visu Eiropas Savienību un jo īpaši eiro zonas sistēmu. Lai spētu reaģēt uz krīzi finanšu nozarē, Eiropas Savienība ir plānojusi veikt vairākus pasākumus, kurus dažās turpmākajās dienās apspriedīs Parlamentā, proti, uzraudzības paketi, ko, cerams, apstiprinās pēc iespējas drīzāk. Ceru arī, ka Padome un Parlaments spēs vienoties šajā jautājumā. Attiecībā uz šo paketi jeb saistībā ar to Ekonomikas un finanšu padome (ECOFIN) vakar apstiprināja kādu pasākumu: riska ieguldījumu fondu, alternatīvo fondu jeb augsta riska fondu regulējumu. Es runāju par jautājumu, ko uzdeva Harms kundze un Cohn-Bendit kungs, kuri ļoti uzsvēra šo aspektu.

Ir jāņem vērā arī G20 sanāksmē īstenotās rīcības perspektīva, kā arī sanāksmē apstiprinātais.

Tāpat esam teikuši, ka Eiropas Savienībai ir strukturāli trūkumi un ka ir nepieciešamas strukturālas reformas. Tāds ir stratēģijas „Eiropa 2020” mērķis, un tās pamatā ir dalībvalstu apņemšanās sasniegt konkrētus mērķus ar integrētu pamatnostādņu kopumu. Šīs pamatnostādnes izmantos kopā ar valstu plāniem, kurus izstrādās tā sauktajos reformu plānos. Jāteic, ka līdzās stratēģijai „Eiropa 2020” svarīga ir arī rīcība, ko Komisija apstiprinājusi attiecībā uz ražošanas sistēmu. Savā 12. maija paziņojumā tā ierosināja ekonomikas politikas koordinēšanu.

Tādējādi ar stratēģiju „Eiropa 2020” tiek risināta ražošanas ekonomikas sistēmas pamatproblēma, novēršot turpmākos būtiskākos trūkumus sistēmā un padarot Eiropas Savienības ekonomikas sistēmu konkurētspējīgu un efektīvu. Ar to notiek arī virzība uz tādu mērķu sasniegšanu, kuriem ir tehnoloģiska pievienotā vērtība, ņemot vērā sociālo ietekmi un specializācijas nepieciešamību darba tirgū, nodarbināmību un arī cīņu pret klimata pārmaiņām.

Tomēr problēma nav tikai ar privāto finanšu sistēmu, ar ražošanas struktūru vai būtībā ar privāto sektoru; problēma ir ar valstu finansēm, kas ir vēl viens aspekts, uz ko ir koncentrēti ES vidēja un ilga laikposma pasākumi. Šie pasākumi minēti Komisijas 12. maija priekšlikumā, kuru Ekonomikas un finanšu padome vakar sāka un turpinās apspriest. Šo pasākumu mērķis ir saglabāt budžeta disciplīnu, nodrošināt atbilstību Stabilitātes un izaugsmes paktam, kā arī ieviest pasākumus krīzes situāciju atrisināšanai un novēršanai.

Ņemot to vērā, ir izveidota darba grupa, kas pirmo reizi tiksies šajā piektdienā, 21. maijā, un to vadīs priekšsēdētājs H. Van Rompuy. Tās mērķis ir nodrošināt budžeta disciplīnu, un tā izmantos Komisijas dokumentu par ekonomikas un budžeta politiku koordinēšanu, ar kuru iepazīstinās komisārs O. Rehn.

Tas attiecas uz visiem ilgtermiņa pasākumiem, kuros mums jāiekļauj arī ES sākušās debates attiecībā uz nodokli par peļņu finanšu nozarē un nodokli, par kuru sāk runāt pat G20 sanāksmē, proti, nodokli par finanšu darījumiem, kas, savukārt, tiek apspriests Eiropas Savienībā. To savā jautājumā uzsver Harms kundze un Cohn-Bendit kungs.

Šajā saistībā jāteic, ka visas Eiropas Savienības iestādes darbojas šajā virzienā. Tas tika pārrunāts pagājušā gada decembra Eiropadomē. Starptautiskajam Valūtas fondam tika uzdots veikt pētījumu attiecībā uz nodokli par starptautiskiem finanšu darījumiem. Eiropadome to apsprieda martā, Komisija to ierosināja 1. aprīlī, un tas tika apspriests arī Ekonomikas un finanšu padomē.

Šis būs vēl viens pasākums, ko neapšaubāmi pārrunās G20 sanāksmē kā īpaši svarīgu; šie ir ES ierosinātie, kā es tos saucu, vidējā un ilgā laikposma pasākumi. Piemēram, vakar ES un Latīņamerikas augstākā līmeņa sanāksmē Madridē tika ierosināta arī finanšu sistēmas reforma. Citiem vārdiem sakot, Eiropas Savienība šos jautājumus ierosina visos forumus, kuros tā piedalās.

Priekšsēdētāja kungs, īsāk sakot, tiek veikti pasākumi un radīti priekšnoteikumi, lai virzītos uz tā saukto Eiropas Savienības ekonomikas pārvaldību. Šajā jautājumā aktīvi darbojas Eiropadome, kā arī Komisija un Parlaments kā likumdevēja un uzraudzības iestāde.

Priekšsēdētāja kungs, noslēgumā, manuprāt, varam teikt, ka šī krīze tiešām ir skaidri norādījusi uz trūkumiem, kādi ir Eiropas monetārajā savienībā, ja nav ekonomikas savienības, kura ir paredzēta līgumos, bet patiesībā tādas nemaz nav. Mēs esam saglabājuši monetāro savienību, bet mēs neesam ceļā uz ekonomikas savienību. ES īsā, vidējā un ilgā laikposmā pieņemtie pasākumi neapšaubāmi ļauj Eiropas Savienībai virzīties uz ekonomikas savienību.

Šī krīze ir novājinājusi mūsu ekonomikas un pārbaudījusi Eiropas Savienību, bet tā nav to iznīcinājusi vai sadalījusi. Eiropas Savienība ir attiecīgi rīkojusies, un, lai gan reizēm mums šķita, ka tas notika pārlieku lēni, rīcība ir bijusi pareiza. Reizēm šķita, ka darbības tiek novilcinātas, bet ES ir bijusi vienota, un tās rīcība ir bijusi pareiza un atbilstoša problēmām, ar kurām pašlaik saskaramies.

Ceru, ka Eiropadome jūnijā nostiprinās šo virzību uz Eiropas ekonomikas pārvaldību, uz vienotu ES rīcību, reaģējot uz krīzi. Tāpēc es ceru, ka tā pirms ārkārtīgi svarīgās G20 sanāksmes Toronto attiecīgi izstrādās ES kopējo nostāju par finanšu sistēmas regulējumu un par būtiskajām debatēm attiecībā uz nodokļu piemērošanu starptautiskiem finanšu darījumiem.

  Olli Rehn, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētāja kungs, es atzinīgi vērtēju šīs debates par Eiropas Savienības reakciju uz krīzi un par pašreizējām, kā arī ilgtermiņa ekonomikas pārvaldības problēmām, ar kurām saskaramies. Sākšu ar pašreizējām problēmām un reakciju uz krīzi.

Pirms desmit dienām Eiropas Savienība pieņēma drosmīgus un vajadzīgus lēmumus, lai nodrošinātu finanšu stabilitāti Eiropā. Tā bija divkārša reakcija uz smago krīzi, kas bija pārtapusi par sistemātisku pārbaudījumu eiro. Tā bija reakcija, kuru es gribētu dēvēt par konsolidācijas paktu.

Pirmkārt, mēs vienojāmies par Eiropas finanšu stabilizācijas mehānismu, kas nodrošinās finanšu atbalstu līdz EUR 500 miljardu apjomā, kuru papildinās SVF finansējums attiecībā 2:1. Otrkārt, mēs vienojāmies pasteidzināt fiskālo konsolidāciju tajās dalībvalstīs, kurās tā ir vajadzīga visātrāk.

Ar šiem lēmumiem Eiropa izveidoja ticamu lēmumu kopumu, kas apliecina iedzīvotājiem, tirgiem un pārējai pasaulei, ka mēs par katru cenu aizsargāsim eiro — savu kopīgo valūtu.

Mēs to nedarām mistisku tirgus ietekmju dēļ, bet gan tāpēc, lai veicinātu ilgtspējīgu izaugsmi un darbavietu radīšanu Eiropā, nodrošinot, ka apdraudējums finanšu stabilitātei nepārtrauc pašlaik notiekošo ekonomikas atveseļošanos, lai arī tā notiek atturīgi un nestabili. Tas ir mūsu pienākums pret iedzīvotājiem, un mēs to īstenojam ļoti konkrētos termiņos. Vakar, veicot koordinēšanu un pārvaldību eiro zonas dalībvalstu vārdā, Komisija Grieķijai piešķīra EUR 14,5 miljardus, bet EUR 5,5 miljardus — Starptautiskais Valūtas fonds. Mēs teicām, ka būsim gatavi veikt refinansēšanu, un mēs to paveicām laikus.

Protams, viss ir atkarīgs no pilnīgas un galīgas konkrētās programmas īstenošanas, ko Komisija veic kopā ar Grieķijas valdību un sadarbībā ar Eiropas Centrālo banku un SVF.

Eiropas Centrālā banka arī ir veikusi ārkārtējus pasākumus, lai tiktu galā ar nesenajiem uzbrukumiem eiro. Bez tam dalībvalstis ir sapratušas, cik būtiska ir fiskālā konsolidācija valsts finanšu ilgtspējīguma nodrošināšanā un līdz ar to arī ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikumu veidošanā.

Pagājušajā nedēļā Spānija un Portugāle nāca klajā ar jauniem vērā ņemamiem fiskālās konsolidācijas pasākumiem, kas ir svarīgi un grūti pieņemami, bet vienlaikus arī vajadzīgi, lai samazinātu pārmērīgos valsts deficītus 2010. un 2011. gadā. Komisija turpmākajās divās nedēļās iepazīstinās ar visaptverošu jauno mērķu un pasākumu atbilstības novērtējumu.

Ļaujiet uzsvērt, ka ātrāka valsts deficīta samazināšana patiesi ir būtiska finanšu stabilizācijas paketes sastāvdaļa, par kuru ECOFIN vienojās 10. maijā. Ir tikpat svarīgi, lai abas valstis apstiprinātu strukturālas reformas, kas veicinātu iespējamo izaugsmi, jo īpaši reformas darba tirgū un pensiju sistēmās.

Lai gan paātrināta fiskālā konsolidācija ir neatliekama prioritāte visā Eiropā, mums vienlaikus ir jāsaskaņo ekonomikas un fiskālās politikas nostādnes, dalībvalstīm piemērojot diferenciāciju. Citiem vārdiem sakot, fiskāla rakstura pasākumi ir jādiferencē, ņemot vērā fiskālo telpu un ekonomikas neaizsargātību.

Valstīm ar mazu fiskālo telpu vai bez tās vajadzēs priekšlaikus atvēlēt finanses un paātrināt pasākumu īstenošanu, kamēr valstis ar attīstītāku fiskālo telpu varēs saglabāt savu mazāk ierobežojošo fiskālo politiku Eiropas izaugsmes un darbavietu radīšanas labā.

Protams, būtu kļūda, ja mēs pārtrauktu par to raizēties. Neaizmirsīsim, ka eiro pirmie desmit gadi bija panākumiem bagāti — tas bija tikai sākums. Bet krīze ir pierādījusi, ka mums jāapzinās eiro sistēmiskie trūkumi. Dalībvalstu spiediens nav bijis pietiekams, labie laiki nav izmantoti valsts parādu samazināšanai, un nav ņemta vērā makroekonomiskā nelīdzsvarotība.

Tieši tāpēc pagājušajā nedēļā, 12. maijā, Komisija nāca klajā ar vērienīgu priekšlikumu kopumu Eiropas ekonomikas pārvaldības nostiprināšanai. Mēs vēlamies nostiprināt preventīvo budžeta uzraudzību, apspriest makroekonomisko nelīdzsvarotību un izveidot pastāvīgu un nemainīgu krīžu pārvaldības sistēmu. Es paļaujos uz Parlamenta atbalstu šiem svarīgajiem priekšlikumiem. Tiem ir būtiska nozīme stratēģijas „Eiropa 2020” veiksmīgā īstenošanā turpmākajos gados.

Mūsu priekšlikumu pamatā ir divi principi. Pirmkārt, preventīvie pasākumi vienmēr ir labāki par koriģējošajiem, nemaz nerunājot par ļaušanu situācijai pārtapt par krīzi, kā to esam piedzīvojuši. Otrkārt, ciešāka fiskālā uzraudzība ir jāveic kopā ar plašāku makroekonomisko uzraudzību, lai nonāktu līdz ilgtspējīgas ekonomikas attīstības pamatiem un pirmsākumiem.

Mūsu priekšlikumi ir iedalīti trīs kategorijās. Pirmām kārtām mums ir jānostiprina Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvie un koriģējošie pasākumi. Ekonomikas pārvaldības nostiprināšanas būtiskākais aspekts ir priekšlaicīga fiskālās politikas saskaņošana, lai nodrošinātu, ka valstu budžeti atbilst kopīgi apstiprinātām Eiropas politiskajām nostādnēm un pienākumiem, lai tie nepakļautu riskam eiro zonas un citu dalībvalstu stabilitāti.

Ļaujiet izteikties skaidri: tas nenozīmē valstu budžetu sīku izpēti pozīciju pēc pozīcijas. Mums nav ne tāda nodoma, ne tam paredzētu līdzekļu. Tā vietā, izmantojot līgumā un paktā paredzētās tiesības, pirms valdības Parlamentam iesniedz valsts budžeta projektus, tiks veikta vispārēja budžeta pamatnostādņu un fiskālās bilances analīze un profesionāla apskate, lai ES varētu izstrādāt ieteikumus un likt attiecīgajām dalībvalstīm veikt koriģējošus pasākumus.

Daži to ir kritizējuši, sakot, ka tas ir parlamentārās suverenitātes pārkāpums. Es pats esmu bijis valsts un Eiropas Parlamenta deputāts un pilnībā apzinos parlamentu fiskālo pilnvaru jutīgumu. Tomēr visi saprot, ka runa nav par demokrātijas vai parlamentārās suverenitātes pārkāpšanu, bet par gādāšanu, lai dalībvalstis ievērotu tos noteikumus, kurus pašas ir paredzējušas; citiem vārdiem sakot — ir jādara pašu sludinātais.

Mums ir jāievieš īsteni eiropeiska dimensija Eiropas ekonomikas politikas izstrādē — nepietiek ar vēlāku atskatīšanos uz starptautiskiem lēmumiem. Eiropas Savienībā, jo īpaši eiro zonā, mēs labi zinām, ka valstu lēmumiem ir ietekme arī ārpus valsts robežām, un tāpēc pirms šādu valsts lēmumu pieņemšanas būs nepieciešama saskaņošana Eiropas līmenī.

Otrā kategorija ir pasākumi, kas sniedzas tālāk par budžeta uzraudzību, lai paplašinātu un padziļinātu uzraudzību un lai risinātu makroekonomiskās nelīdzsvarotības problēmas. Kāpēc tas ir svarīgi? Konkurētspējas atšķirības un atšķirības starp eiro zonas valstīm ar budžeta pārpalikumu un deficītu pēdējos desmit gados ir kļuvušas izteiktākas. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc finanšu krīze Eiropas Savienību, jo īpaši dažas dalībvalstis, skāra tik pamatīgi. Mums ir jānovērš un jāatrisina radušās problēmas, pirms tās pārtop par krīzi.

Tāpēc mēs ierosinām noteikt rādītājus un rezultātu apkopojumu, vienoties par trauksmes sliekšņiem un vajadzības gadījumā sniegt ieteikumus un priekšlaicīgi brīdināt. Ar šiem rādītājiem varētu noteikt, piemēram, ražīguma tendences, darbaspēka vienības izmaksas un pašreizējo bilances stāvokli.

Ir pašsaprotami, ka ar to mēs nevēlamies pasliktināt nevienas valsts eksporta rādītājus, protams, nē. Tā vietā mērķis ir atjaunot ekonomiskās izaugsmes līdzsvaru Eiropā kopumā. Mums jānostiprina eksporta jomas konkurētspēja, kur tas ir vajadzīgs, un vietējais pieprasījums, kur tas ir vajadzīgs un iespējams. Tā mums jārīkojas kā Eiropas komandai vienotas Eiropas labā.

Treškārt, mums skaidri jāpauž sava nostāja tiem, kuri vēro eiro zonu — mūs nekad neuzveiks. Lai liktu šķēršļus visiem, kas grib mazināt mūsu sparu, mums ir nepieciešama pastāvīga un nemainīga krīžu pārvaldības sistēma eiro zonas dalībvalstīs. 10. maijā izveidotais pagaidu instruments ir drosmīgs pirmais solis šajā virzienā, bet vidējam un ilgam laikposmam Komisija ierosinās pastāvīgāku instrumentu, pakļautu striktai politiskai nosacītībai un, protams, ņemot vērā nesenajā pieredzē gūto mācību. Jā, mums ir jāizvairās no morālā kaitējuma. Tāpēc mums šis instruments jāizveido tik nepievilcīgs, lai neviena valsts vai valsts vadītājs brīvprātīgi nevēlētos ķerties pie tā. Bet nesenā pieredze ir apliecinājusi, ka ir labāk sagatavot ugunsdzēsēju brigādi iespējamam ugunsgrēkam krūmos nekā sākt pulcēt ugunsdzēsēju brigādi tikai tad, kad uguns jau plešas meža platībā. Ir labāk būt piesardzīgiem, nevis nožēlot neizdarīto.

Nobeigumā vēlos teikt, ka šie Komisijas priekšlikumi bruģē ceļu milzīgam solim uz priekšu Eiropas ekonomikas pārvaldībā, bet es gribu arī pievērst jūsu uzmanību vēl kādam ārkārtīgi svarīgam lēmumam, ko pieņēmām dienā, kad ierosinājām šos pasākumus, proti, priekšlikumam par Igaunijas iekļaušanu eiro zonā tās nopelnu dēļ. Nosaukšu tikai vienu skaitli: kamēr pašlaik vidējais parādu apjoms Eiropā ir ap 75 %, Igaunijā tas nemainīgi ir ap 7,5 % — nevis 75, bet 7,5 %.

Šis priekšlikums raida svarīgu vēstījumu visiem, ka eiro zona ar pašpārliecību izturēs spriedzi, un ilgtspējīgas ekonomikas un fiskālās politikas nostādnes dalībvalstīm dos rezultātus. Kopumā Komisijas iniciatīvas pēc pieņemšanas veicinās būtisku Eiropas ekonomikas pārvaldības padziļināšanu un saprātīgu eiro zonas paplašināšanu. Patiesi ir pēdējais laiks iedvest dzīvību Ekonomikas un monetārajā savienībā.

  Joseph Daul, PPE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, Eiropa beidzot ir reaģējusi. Valstu vai valdību vadītāji beidzot, pirms desmit dienām, ir sākuši risināt problēmas ar lēmumiem attiecībā uz atbalsta plānu mūsu valūtai, eiro. Šis plāns precīzi atspoguļo Eiropas solidaritātes apjomus, tādējādi iebilstot visiem tiem, kuri to apšaubīja, bet plāns joprojām nav piemērots, un tajā ir jāiekļauj pasākumi valstu budžetu deficīta samazināšanai un pasākumi attiecībā uz 27 dalībvalstu vienošanās panākšanu saistībā ar sociālajiem un fiskālajiem budžetiem. Manuprāt, šorīt to saka visi, un tieši to mēs esam teikuši pēdējās divas nedēļas. Izdarīsim to tagad! Plāns tika pabeigts pagājušajā trešdienā ar Komisijas lēmumu, kuru es vērtēju atzinīgi, radikāli pastiprināt stabilitātes pakta uzraudzību un īstenošanu.

Dāmas un kungi, mēs netiksim vaļā, iekams šie pasākumi netiks īstenoti. Mēs netiksim vaļā, ja vien mums nebūs politiskās drosmes, jo pasākumi, kurus jau vajadzēja kopīgi veikt ES līmenī un atsevišķi valsts līmenī, būs jāveic tagad. Tas attiecas gan uz labēji, gan uz kreisi noskaņotām valdībām. Man ļoti žēl, ka vācu sociālistiem trūka šīs drosmes, kad viņi Bundestāgā balsoja par Eiropas atbalsta plānu.

Mums no tā jāgūst mācības. Pirmā mācība: mums jāzina valstu finanšu patiesais stāvoklis gluži tāpat kā mēs zinām ES finanšu patieso stāvokli. Es lūdzu Komisiju censties to nodrošināt un sodīt, nevis tikai kautrīgi kritizēt, tās valstis, kuras neievēro šo pienākumu. Ir labi zināms, ka visiem ir bail iekrist lamatās, visiem ir bail no soda, no soda punktu iegūšanas, braucot pie stūres. Tas ir jebkuras vērā ņemamas šīs jomas politiskās nostādnes sākums un gals.

Otrā mācība: 27 dalībvalstīm ir jākoncentrējas uz savu budžeta politiku jau pašā sākumā. Komisija to pieprasīja pagājušajā nedēļā, es to šajā sēžu zālē pieprasīju pirms pāris nedēļām. Zinu, ka dalībvalstis kaitina, kad lūdzam tām koncentrēties, bet tām būs jāpierod pie turpmāka aizkaitinājuma, ja tās turpinās pret savas valsts finansēm izturēties tā, it kā dzīvotu uz vientuļas salas, it kā valūta un tādējādi arī kopēja disciplīna tās nesaistītu ar citām valstīm.

Turklāt tas atbilst patiesībai par valstu budžetiem, atbilst patiesībai arī par sociālo un fiskālo politiku. Jau atkal es saprotu dažu mūsu līdzpilsoņu dusmas brīdī, kad viņiem lūdz ziedoties tādu cilvēku labā, kuri strādā mazāk un pensijā dodas agrāk. Arī tā vairs nevar turpināties. Tā ir trešā mācība, ko esmu guvis no šīs krīzes. Eiro būs dzīvotspējīgs, ja mēs visi kopā centīsimies, lai tā notiktu. Es neiebildīšu prezidenta B. Obama padomdevējam finanšu jautājumos, Volcker kungam, kurš teica, ka eiro sabruks, ja mēs nemainīsim savu kultūru un uzvedību. Mums jādomā plašāk par valstiskiem apsvērumiem — par apsvērumiem Eiropas līmenī. Mums no īstermiņa politiskajām nostādnēm, kas paredzētas, lai pasargātu valstu valdības no dažu punktu zaudēšanas viedokļu aptaujās, jāvirzās uz vidēja un ilga laikposma plāniem, kurus pieprasa arī mūsu uzņēmēji, lai varētu ieguldīt līdzekļus un nolīgt jaunus darbiniekus.

Mana grupa lūdz Eiropu mosties. Tā pieprasa Komisijai veikt savu darbu, proti, piemērot dalībvalstīm „apbalvojuma un žagara” paņēmienu. Finansiāli apbalvot tās, kuras sakārto savas valsts finanses, un sodīt tās, kuras atsakās to darīt!

Rehn kungs, Komisijai nav jābaidās to darīt. Tas nāktu par labu eiropiešiem un dalībvalstīm. Mūsu līdzpilsoņu galvenā problēma, kas patlaban izskan visās mūsu sanāksmēs, ir raizes par to, vai viņu uzkrājumi ir drošībā. Es saprotu šos iedzīvotājus, kuri ir strādājuši visu mūžu, lai kaut ko iekrātu. Tāpēc tas ir pirmais, kas mums viņiem jāapliecina: ka viņu uzkrājumi tiek sargāti. Komisijai tas vienkārši ir jādara; tā tādam mērķim tika izveidota.

Dāmas un kungi, tikai šādā kontekstā stratēģijai „Eiropa 2020” būs kāda nozīme. Tikai tad, ja mēs mērķi uztversim nopietni, ja mēs kopīgi rīkosimies attiecībā uz valstu finansēm, mēs spēsim uzvarēt cīņā ar bezdarbu, par izglītību, mācībām, pētniecību un inovācijām. Es to teicu jau vakar un saku katru dienu: ja uzkrājumi ir jāveido visās dalībvalstīs, tad arī mums kā Parlamenta locekļiem un Eiropas ierēdņiem būs jārāda piemērs, citādi mums neticēs.

Tas ir viss, kas man sakāms, un es vēl ceru — esmu piedzīvojis vairākas ļoti nopietnas un dziļas krīzes situācijas —, ka šī krīze vismaz kalpos par atspēriena punktu Eiropai un tās iedzīvotājiem.

  Martin Schulz, S&D grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, šīs debates notiek uz ļoti nopietnas situācijas fona, kura apdraud Eiropas Savienību. Mums aiz muguras ir gadu desmiti ar laissez-faire ideoloģiju, kā arī gadu desmiti, kuru gaitā izsmēja visus, kas apšaubīja iespējamo kapitālisma ekonomikas sistēmas pārākumu. Šī ekonomikas sistēma mūs ir novedusi līdz dziļākajai finanšu, ekonomikas un nodarbinātības krīzei, kā arī līdz dziļākajai krīzei iestāžu ētikā un likumībā kopš Otrā pasaules kara beigām.

Šī sistēma nav pareiza. Tā zināmā mērā ir amorāla un arī kropla. Es gribētu minēt piemēru, jo daudzi iedzīvotāji nesaprot lietoto žargonu. Ko nozīmē kredītsaistību neizpildes mijmaiņas līgumi un kredītsaistību neizpildes apdrošināšana? Tas nozīmē, ka ir apdrošināšanas polise, kuru var nopirkt un pārdot kā patēriņa preci. Ļaujiet runāt saprotamākā valodā. Esmu pārliecināts, ka Daul kunga jaukā saimniecība ir apdrošināta pret ugunsnelaimēm. Ja es, Martin Schulz, varu nopirkt Daul kunga ugunsapdrošināšanas polisi un saņemt apdrošināšanas kompensāciju viņa vietā, ja viņa māja nodeg, tad man vienkārši vajag kādu, piemēram, Cohn-Bendit kungu, kurš būtu gatavs pielaist šai mājai uguni, un lieta darīta.

Šī ir kropla sistēma. Tā būtu jālikvidē, un šādu praksi vajadzētu aizliegt. Tieši šādus instrumentus mēs apspriežam, bet praktiski piemēri nešķiet smieklīgi. Viens no tādiem attiecas uz Kalifornijas skolotāju arodbiedrības pensiju fondu; biedrība, izmantojot riska ieguldījuma fondu, gribēja iegādāties kādu Vācijas aviokompāniju. Tas viņiem neizdevās, bet viņi tā vietā nopirka ko citu. Tomēr pensiju fonds bankrotēja. Ieguldījumus zaudēja vesela skolotāju paaudze, kuri 40 gadu fondā veica iemaksas. Tāda ir realitāte šajā ekonomikas sistēmā, kas nu ir sasniegusi savas galējās robežas un ir jāieliek grožos.

Nu ir laiks rīkoties valdībām. Tieši to teicāt arī jūs, López Garrido kungs un Rehn kungs. Tas viss ir skaisti un labi, bet jāreaģē ir mums, jārīkojas ir mums, un, manuprāt, mēs reaģējam pārāk vēlu. Noteikumi daudzās jomās ir jāievieš agrākos posmos, un mēs šajā Parlamentā bieži esam aicinājuši to darīt. Tagad mēs ieviešam noteikumus riska ieguldījumu fondiem, bet kad tiks izveidota Eiropas Kredītreitingu aģentūra? Vai tiešām ir normāli, ka kaut kāda Amerikas kredītreitingu aģentūra tieši tad, kad spekulācijas attiecībā uz Grieķiju sasniedza augstāko robežu, nolūkoja jaunu mērķi un pazemināja Portugāles kredītreitingu? Kas tās ir par iestādēm, kuras var izlemt citu tautu likteni? Tās ir jāuzrauga un jāreglamentē. Tomēr tam nevajadzētu notikt tagad. Tam vajadzēja notikt jau sen, un mēs jau sen arī aicinājām to darīt, bet mūsu aicinājumi tika noraidīti. Tos noraidīja tieši tās valdības, kuras patlaban sakās pārvaldām šo krīzi.

(Protesti)

Langen kungs, es zinu, ka šodien iesniegsiet grozījumu, lai nodrošinātu, ka Parlamenta sesija nenotiek Vācijas karnevālu laikā. Tas ir labi. Tikai tad, kad jūs esat te, karnevāls ir ikreiz, kad Parlamentam ir sesija. Tiešām atvainojiet.

Eiropas Savienībā ir strukturāli deficīti, kuru atrisināšana ir iestāžu pārziņā. Mēs it kā esam radījuši ekonomikas un monetāru savienību. Tomēr patiesībā mums ir monetāra, nevis ekonomikas savienība. Mums Eiropā ir raiba ekonomikas sega. Kopumā 16 suverēnu valstu vienotas valūtas zonā nespēj koordinēt savas ekonomikas politikas, no kurām dažas ir savstarpēji nesavietojamas. Tas rada milzīgu risku. Arnold Schwarzenegger un viņa skaistais Kalifornijas štats ir pilnībā bankrotējis, bet tas nebūt neietekmē dolāru, jo Kalifornijas ekonomikas politika ietilpst ASV vienotās valūtas zonā. Ja 2,8 % no eiro zonas IKP tiek pakļauti riskam, kā tas ir Grieķijas gadījumā, izveidosies nopietna krīze. Mums jātiek vaļā no šī deficīta, un tāpēc mums ir vajadzīga ekonomikas pārvaldība. Visi, kas joprojām tam iebilst, nav dzirdējuši brīdinājumu.

Mēs esam ārkārtīgi nopietnas leģitimitātes krīzes vidusposmā. Cilvēki saprot, ka šī ekonomikas sistēma ir neveiksmīga, un viņi uz to vairs nepaļaujas. Viņi ir redzējuši, kā šajā sistēmā ir darbojušās valstu un starptautiskās iestādes, un tāpēc neuzticas arī šīm iestādēm. Šajā posmā daudzi, saskaroties ar šo globalizēto, eiropeiskoto problēmu, atkal pievēršas valstiskai retorikai. Šī trīskāršā pretruna starp krīzi ticībai mūsu ekonomiskai sistēmai un valsts iestādēm, kā arī daudzu valsts iestāžu atkāpšanos līdz valstisku pieeju piemērošanai, nevis risinājumu meklēšanu starptautiskajās organizācijās, ir kopums, kas apdraud Eiropas Savienību.

Tāpēc mums ir vajadzīga ekonomikas pārvaldība, un mums galu galā vajag arī spēku, lai īstenotu savus noteikumus. Visbeidzot, Daul kungam, kas vada šo grupu, kurā ir arī pārstāvji no „Nea Dimokratia”, vajadzētu būt savaldīgākam savos izteikumos par citām partijām.

  Guy Verhofstadt, ALDE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, nedomāju, ka nacionālistiska vai marksistiska retorika mums sniegs risinājumus saistībā ar krīzi, ko pašlaik piedzīvojam.

(Aplausi)

Priekšsēdētāja kungs, manuprāt, mēs pašlaik Eiropas Savienībā nepiedzīvojam monetāru krīzi, tā pat nav mūsu vienotās valūtas krīze; tā drīzāk ir ES pārvaldības krīze. Pašlaik mēs piedzīvojam šādu situāciju. Es pat uzdrošinātos teikt, ka šo krīzi rada dalībvalstu apsēstība ar uzskatu, ka tās var atrisināt Eiropas problēmas ar starpvaldību pieejām, lai gan monetāra zona, priekšsēdētāja kungs, ir jāpārvalda ar vienotu metodi, ar Kopienas metodi, pamatojoties uz Eiropas interesēm, nevis ar valstisku interešu sindikātu, kuru pēc būtības pārstāv Eiropadome un Eiropas Savienības padome.

No savas puses šajās debatēs šorīt varu izklāstīt trīs ziņas. Pirmā ziņa, López Garrido kungs, ir adresēta Padomei. Varbūt mēs varētu lūgt Spānijas prezidentūrai aicināt Padomes locekļus būt mazliet diskrētākiem attiecībā uz eiro krīzi, jo ikreiz, kad tiek rasts risinājums, lai palīdzētu eiro, kādas valsts vai valdības vadītājam liek nākt klajā ar savu sakāmo un būtībā sabotēt rasto risinājumu. Tāpēc, manuprāt, Padome vispirms ir jāaicina ievērot mazliet lielāku diskrētumu un ļaut Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai atklāt risinājumus.

Mana otrā ziņa ir domāta Komisijai. Rehn kungs, domāju, ka jūs pagājušajā trešdienā pieņēmāt pāris drosmīgu lēmumu, kas ir solis pareizajā virzienā, taču Komisijai ir jāiet vēl tālāk. Pašlaik mums ir darba grupa. Šī Padomes darba grupa tiksies apmēram oktobrī vai gada beigās, lai ierosinātu risinājumus. Manuprāt, tas ir pārāk vēlu. Komisijai, kurai ir tiesības ierosināt iniciatīvu, ir jāapkopo vērienīga un vispārēja pakete turpmākajās nedēļās un mēnešos. Lūk, kas ir jādara. Mēs nedrīkstam gaidīt, kad Padomes darba grupa mums pateiks, kas darāms; Komisijai ir jāuzņemas šī iniciatīva. Tieši Komisijas ziņā ir izstrādāt visaptverošu paketi, ar kuru tā iepazīstinās Padomi un Parlamentu un kura ietvers, manuprāt, četrus aspektus.

Pirmkārt, Stabilitātes un izaugsmes pakta nostiprināšana. Tas patiesībā nozīmē sodīšanu; es personīgi atbalstu Rehn kunga ideju un ceru, ka to atbalsta arī pārējie. Viņš teica, ka saistībā ar šo paketi Komisijas uzdevumam vajadzētu būt budžetu pārbaudei, pirms tos apstiprina valstu parlamentos. Te nav runas par subsidiaritāti vai tās trūkumu; runa ir par uzticību Stabilitātes un izaugsmes paktam un eiro. Nevar teikt, ka, no vienas puses, esam šī Stabilitātes un izaugsmes pakta un eiro zonas dalībnieki, bet no otras puses — ka mūsu budžetam nav nekā kopīga ar eiro vai ka šis jautājums ir tikai dalībvalsts kompetencē.

Otrkārt, manuprāt, šajā paketē ir jāiekļauj arī pārliecinoša stratēģija 2020. gadam. Tā, kura pašlaik ir uz Padomes galda, López Garrido kungs, nebūt nav pārliecinoša. Vai nonāksiet pie secinājuma jūnijā? Ko jūs grasāties secināt jūnijā attiecībā uz stratēģiju 2020. gadam? Vai secināsiet to pašu, ko secinājāt attiecībā uz Lisabonas stratēģiju, kura nebija veiksmīga? Vai tā atkal būs atklātā koordinācijas metode? Ja gribat rīkoties nopietni, jums Komisijai jānodrošina visi instrumenti, kas tai vajadzīgi, lai pārvaldītu šo 2020. gada stratēģiju, šo ekonomikas stratēģiju, kurai mūs jāizved no krīzes.

Trešais, kas noteikti ir jāizdara, ir jāizveido Eiropas monetārais fonds, kas aizvietotu radīto stabilitātes instrumentu, jo ar to instrumentu, kā jūs pats teicāt, Rehn kungs, nevarēs paveikt iecerēto. Jau atkal tas ir starpvaldību instruments, ko izveidoja ECOFIN un kam nepieciešama vienprātība. Ikviens piešķiramais aizdevums ir jāapstiprina dalībvalstīm. Šāda sistēma nevar darboties ilgtermiņā, tāpēc ir nepieciešams Eiropas Monetārais fonds, ko pārvaldītu Komisija un vajadzības gadījumā — Eiropas Centrālā banka. Tomēr tam nedrīkst ļaut pieņemt tos lēmumus, kas ir eiro zonas dalībvalstu pārziņā. Visbeidzot, mums ir vajadzīgs Eiropas obligāciju tirgus.

Lūk, ko mēs gaidām no Komisijas, Rehn kungs. Mēs gribam, lai jūs būtu gana mērķtiecīgi un drosmīgi, lai apspriestu vērienīgu paketi, kas aptvertu šos četrus aspektus pie sarunu galda ar Padomi un Parlamentu.

(Aplausi)

  Rebecca Harms, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, mana grupa kārtējo reizi ir izlēmusi izmantot atbalstošu pieeju finanšu stabilizācijas mehānismam, par kuru vienojās Briselē krīzes sarunās nedēļas nogalē pirms divām nedēļām.

Mēs savu atbalstu paužam kopā ar skaidru apņemšanos īstenot vienotāku ekonomikas un finanšu politiku. Tas manai grupai nav nekas jauns. Tā mums ir tradīcija daudzu gadu garumā. Tomēr vienlaikus ar šo apņemšanos, Rehn kungs un López Garrido kungs, mēs gribam redzēt nopietnu lēmumu, kuru pieņem nevis tikai tāpēc, lai apkarotu krīzes simptomus, bet lai tā vietā risinātu kopējās problēmas, ko tā ietver.

Mēs uzskatām, ka krīzes simptomus cenšamies iznīdēt kopš 2008. gada. Esam centušies glābt bankas kopš 2008. gada, kad bankrotēja Lehman Brothers. Es gribētu atgādināt, ka mums ir jābūt godīgiem pret Eiropas iedzīvotājiem. Priekšpēdējā nedēļas nogalē eiro netika stabilizēts. Tā vietā jau atkal tika glābtas daudzas Vācijas un Francijas bankas. Akciju cenas skaidri apliecināja notikušo. Tomēr mums ir jāizkļūst no šī banku glābšanas cikla, kas mums ir prasījis miljardu pēc miljarda. Mēs vairs nezinām, no kurienes nāk nauda, un mēs uzdrošināmies spert tikai nelielus soļus virzienā uz valstu regulētiem finanšu tirgiem, ievērojot vienošanos Ekonomikas un finanšu padomē (ECOFIN).

Galvenais, uz ko šodien aicinām, ir tas, ka valstīm ir jāatgriežas finanšu tirgos un jāizmanto ļoti konkrēta pieeja. To vairs nedrīkst atstāt banku un spekulantu pārziņā, par ko sūdzas visi. Tiesa, bankas ir būtiska sistēmas daļa, bet šajā sistēmā ir jābūt kaut kam greizam, ja mūsu valstis atkārtoti var nonākt uz katastrofas sliekšņa un politiskā sistēma to pieļauj.

Es gribētu izteikt īsu kopsavilkumu par šo situāciju. Mums ir jāpieņem skaidri lēmumi konkrētos jautājumos. Ir pazīmes, kas liecina, ka dažas ES dalībvalstis ir uz pareizā ceļa, bet, mūsuprāt, ir jābūt aizliegumam attiecībā uz bīstamiem aktīviem un īsās pozīcijas pārdošanu Eiropas Savienībā, riska ieguldījumu fondi ir ļoti rūpīgi jāuzrauga, un mums ir jāpārstāj runāt par nodokļa ieviešanu finanšu darījumiem un kaut kas jādara lietas labā. Mums šis nodoklis ir vajadzīgs arī tāpēc, lai varētu pārfinansēt to, ko darām ar valstu naudu. Banku un spekulantu dalība vairs nedrīkst būt tikai sarunu temats. Mēs patiesi varam garantēt viņu iesaistīšanu, ieviešot šo nodokli.

Otra problēma, kas mani ļoti uztrauc, ir saskaņotas budžeta politikas nākotne Eiropas Savienībā, citiem vārdiem sakot — budžeta disciplīna. Esmu labi pazīstama ar šo terminu Vācijas sakarā. Tomēr es ierosinu, ka uz krīžu pārvaldības un balsojuma fona par stratēģiju „Eiropa 2020” mums ir vēlreiz jāvienojas par to, ko patiesībā gribam, par to, kā dalībvalstīm un Eiropai vajadzētu sevi apliecināt iedzīvotājiem pēc pieciem vai desmit gadiem attiecībā uz valsts atbildību. Vai Eiropas stratēģiju vajadzētu izmantot kā instrumentu, lai piekļūtu valsts sociālajai atbildībai? Es ļoti gribētu uzzināt jūsu viedokli par šo visu: par bērnudārziem, skolām, universitātēm, bibliotēkām, gados vecāku ļaužu aprūpi, slimnīcām, muzejiem un teātriem.

Pirms nedēļas mans kolēģis Cohn-Bendit kungs teica, ka Grieķijai vajagot vairāk laika, lai ieviestu rekonstrukcijas plānu. Man ir labi zināma katastrofālā finanšu situācija daudzās dalībvalstīs, un es uzskatu, ka dažām vajag laiku, lai izlemtu, kas darāms. Kā jau teicu, izmantot instrumentu, lai piekļūtu sociālās apdrošināšanas sistēmai, noteikti būtu sliktākais, ko Eiropas Savienība pašlaik varētu darīt. Tomēr tas mums neaizliedz rūpīgi aplūkot savu budžeta politiku, lai nodrošinātu to, ka pret dažādām paaudzēm izturas vienādi. Zaļie vairākkārt ir atbalstījuši šādus budžetus Vācijā.

Es gribētu teikt vēl tikai vienu. Ja mēs tagad atteiktos no savas klimata politikas un ilgtspējīgas attīstības, kā daži to ir norādījuši, mēs tiešām īstenotu paša nelabā plānu. Mēs nedrīkstam nevērīgi izturēties pret jauninājumiem rūpniecībā un uzņēmējdarbībā, klimatam labvēlīgu pieeju ražošanā un sabiedriskā transporta organizēšanu. Mums jānodrošina darbavietas, izmantojot jauninājumus, turpmāku dzīvotspēju un ilgtspējīgumu, bet tam vajag naudu. Jaunu nodokļu ieviešana ir aizliegts temats. Tomēr esmu pārliecināta, ka mēs izkļūsim no krīzes tikai tad, ja sagrausim aizliegtos tematus attiecībā uz valsts iejaukšanos, valsts nozīmi un saprātīgu nodokļu ieviešanas nepieciešamību.

(Aplausi)

  Timothy Kirkhope, ECR grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, ir skumji, ka daži, kas savās runās aizstāv Eiropas Savienību, uzskata, ka visas problēmas var atrisināt ar integrāciju. Šī pieeja nav piemērota. Eiropai bieži trūkst nevis papildu instrumentu apstiprināto politikas nostādņu ieviešanai, bet gan politiskās gribas īstenot saistības, kuras ir solīts izpildīt, bet tas vēl netiek darīts.

Tāpēc es no sirds ceru, ka iniciatīva „Eiropa 2020”, kas noteikti ir vajadzīga, lai tiktu galā ar pašreizējo krīzi Eiropā, nebūs neveiksmīga tā paša iemesla dēļ. Tomēr attiecībā uz krīzi eiro zonā mums stāsta, ka izvairīties no līdzīgām krīzēm nākotnē varēs, ja Eiropas Savienībai būs pilnvaras, lai priekšlaicīgi izskatītu suverēno valdību budžetu projektus un piemērotu bargākas sankcijas dalībvalstīm — bet informācijai par budžetiem jau sen ir jābūt pieejamai; tā vienkārši tika neprecīzi un nepilnīgi pārbaudīta.

Vai informācijas kvalitāte un datu analītiķu profesionalitāte uzlabotos tikai tāpēc, ka ieviestu striktāku procedūru? Piemērot sankcijas varēja jau agrāk; tām vienkārši trūka ticamības. Palielinot to piemērošanas jomu, netiek nodrošināta to aktīvāka piemērošana. Vai jaunos pasākumus uztvers nopietnāk? Turklāt, emitējot parādu, kas draud palielināt ES budžetu un tieši garantē ES spēju aizdot, notiek galvenā novirzīšanās, kas apdraud stabilu valsts finanšu principus, kurus mums vajadzētu nostiprināt.

Eiropas Centrālajā bankā mēs gribam, lai ar eiro viss noritētu veiksmīgi, domājot gan par tiem, kuri izvēlas pievienoties eiro zonai, gan par tiem, kuri ir paplašinātajā Eiropas ekonomikā, bet tad dalībvalstīm ir nopietni jāizturas pret saviem pienākumiem, jābūt savstarpēji godīgām un jāievēro norunātās saistības.

Ņemot vērā savu pieņēmumu, Komisija uzskata, ka tās priekšlikumi veicinās būtisku ekonomikas un monetārās savienības stiprināšanu. Nav pārāk liels brīnums, ka marta augstākās sanāksmes teksta franču valodas redakcijā ir lietots vārds „vadība”, bet angļu — „pārvaldība”, kā to ir domājusi arī Komisija. Šķiet, ka dažiem mērķis ir centralizēta Eiropas ekonomikas vadība, bet ar to nevarētu atrisināt mūsu pašreizējās problēmas: tas nāktu par sliktu iedzīvotājiem, dalībvalstīm un, es teiktu, arī Eiropas Savienībai.

  Lothar Bisky, GUE/NGL grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, pēdējās Padomes sanāksmes norāda, ka notiek tālejošas pārmaiņas. Mēs pašlaik esam liecinieki procesam, kas ietver valdību lomas palielināšanu Eiropas politikā. Lisabonas līgums cildināja Parlamenta nozīmi un šīs nozīmes stiprināšanu. Mēs arī savās runās esam to cildinājuši.

Valdības pašlaik slēdz pamatnolīgumus, un tiek tērētas neaptverami lielas naudas summas. Līdz šim parlamentiem ir bijusi maza teikšana šajā jomā, un mums tam ir jāpieliek punkts. Valdību izmantotie paņēmieni ir veicinājuši lielu naudas summu izdošanu, lai glābtu bankas, kuras pašas ir atbildīgas par iekļūšanu lielos parādos. Šīs valdības ir izglābušas kazino kapitālismu ar nodokļu maksātāju naudu. Tomēr tās ir vilcinājušās centienos glābt parādos nonākušās valstis. Tām kaut kur izdevās atrast EUR 750 miljardus. Jautājums ir tāds — vai naudas iespiediekārtas spēs glābt ekonomisko attīstību. Es domāju, ka tās, visticamāk, izglābs banku kapitālu. Tomēr Eiropas Savienībai ir jābūt kam vairāk par vienkāršu brīvu iekšējo tirgu ar vienotu valūtu.

Barroso kungam ir taisnība — ja nav ekonomiskas savienības, mēs varam aizmirst par monetāru savienību. Tomēr es vēl nesaskatu skaidras aprises. Neatkāpšanās no neveiksmīgā Stabilitātes un izaugsmes pakta ir nosacīti maz saistīta ar ekonomikas politikas saprātīgu saskaņošanu. Mums trūkst sociālas savienības. Mums trūkst ilgstoša un efektīva pārstrādāta regulējuma finanšu nozarē. Mums trūkst saskaņotas nodokļu un algu politikas un nodokļa par finanšu darījumiem. Mēs par šo nodokli runājam jau sen, tomēr tālāk par runām neesam tikuši.

Ir laiks ar ES iestāžu starpniecību nodrošināt sociālo stāvokli, nevis to noārdīt. Grieķi un citas tautas baidās, jo viņi redz, ka pasākumi tiek veikti sociālajā jomā. Ir laiks cīnīties par sociālo standartu saskaņošanu augstā līmenī.

Riska ieguldījuma fondi ir jāaizliedz un nodokļu oāzes — jālikvidē. Mēs ļoti lēni apkarojam krīzi finanšu tirgos. Ņemot vērā ātrumu, ar kādu rīkojas spekulanti, mēs darām pārāk maz. Šādos ārkārtas gadījumos, ar kādiem nemitīgi saskaramies, ir pavisam kļūdaini nacionalizēt miljardus, kas tiek tērēti kā zaudējumi, un privatizēt peļņu. Bankām nedrīkst ar valsts atbalstu ļaut tieši piekļūt nodokļu maksātāju naudai. Starp citu — viens man ir skaidrs, proti, pašreizējos apstākļos mums nāksies no jauna definēt jēdzienu „bankas aplaupītājs”.

  Niki Tzavela, EFD grupas vārdā. – (EL) Komisār, es gribētu izmantot izdevību un personīgi pateikties jums par neatlaidīgo un efektīvo darbu saistībā ar ekonomikas krīzi Grieķijā. Es gribētu pateikties arī visām partijām Parlamentā par atbalstu un solidaritāti, ko tās izrādījušas Grieķijai.

Man ir trīs priekšlikumi, un es gribētu visai nepārprotami lūgt tos atbalstīt. Attiecībā uz pastāvīga ekonomikas pārvaldības instrumenta apstiprināšanu Brēgela institūts, ideju laboratorija ekonomikas jomā, ierosina, lūk, ko: Eiropas Centrālajai bankai vajadzētu garantēt Eiropas obligācijas līdz 60 % no katras valsts IKP; tās ir tā sauktās „zilās obligācijas”. Ja obligācijas pārsniedz 60 % robežu, pārpalikums ir jāaizņemas saskaņā ar tirgus nosacījumiem; tās ir tā sauktās „sarkanās obligācijas”. Šis ir priekšlikums pastāvīgam ekonomikas pārvaldības instrumentam; mums nevajag izveidot jaunus mehānismus vai ko tamlīdzīgu, un to var apstiprināt ļoti ātri.

Man ir divi ad hoc priekšlikumi Grieķijai: Starptautiskais Valūtas fonds varētu pagarināt Grieķijas aizdevuma atmaksas laikposmu no trim līdz pieciem gadiem. Ja šādu pagarinājumu pieņemtu Eiropas aizdevēji, Grieķijai būtu daudz vienkāršāk un reālāk atmaksāt parādu, un tas būtu labs vēstījums tirgiem. Otrs priekšlikums ir šāds: Grieķijai atvēlēto atbalsta summu varētu izmantot samaksai par mūsu obligācijām. Tā būtu racionāla problēmas risināšana, ja Eiropa tagad atbrīvotu līdzekļus, kurus nākotnē piešķirt Grieķijai un izmantot Grieķijas ekonomikas attīstībai. Patlaban Grieķijas valdība rīkojas aizstāvoties un cenšas sagrabināt naudu, lai samazinātu savu parādu. Tomēr mēs nevaram censties darīt to un vienlaikus sekmēt izaugsmi. Tāpēc, komisār, manuprāt, būtu labi, ja paralēli tiktu atbalstīti centieni sekmēt izaugsmi.

Nobeigumā es vēlētos teikt, ka krīze Grieķijā, cerams, būs vienīgā cena, kas Eiropas Savienībai jāmaksā par nepārdomātu ekonomikas pārvaldības ieviešanu, ko vajadzēja izdarīt jau pirms desmit gadiem. Cerēsim, ka krīze Grieķijā ir vienīgā cena, kas mums būs jāmaksā.

  Priekšsēdētājs. –Tzavela kundze, es jūs nepārtraucu, jo jūs esat no Grieķijas un šis ir ļoti nozīmīgs jautājums, bet jūs runājāt ilgāk par vienu minūti. Nākamreiz, lūdzu, centieties iekļauties laikā.

  Nicole Sinclaire (NI). – Priekšsēdētāja kungs, kad jūs pērn kļuvāt par šī Parlamenta priekšsēdētāju, jūs teicāt, ka pret visām grupām izturēsieties vienlīdzīgi. Šajās interesantajās debatēs pamanīju, ka Schulz kungs pārsniedza sev atvēlēto laiku par divām minūtēm — visas grupas pārsniedza laiku, bet jūs aizrādījāt tikai vienai. Vai varat paskaidrot, kāpēc tā?

  Priekšsēdētājs. – Sinclaire kundze, es gribētu teikt, ka sekoju līdzi laikam. Minētās runas tiešām bija par dažām sekundēm ilgākas. Deputāte, kas runāja pirms brīža, laiku pārsniedza visvairāk, bet es to pieļāvu, jo viņa pārstāv Grieķiju un izsaka Grieķijā dzīvojošas personas viedokli; tas man šķita svarīgi. Ir zināms, ka es neļauju runātājiem pārsniegt viņiem atvēlēto laiku, bet domāju, mēs visi esam vienisprātis, ka Tzavela kundzes paziņojums mums bija īpaši nozīmīgs.

  Francisco Sosa Wagner (NI). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, mums vajadzēja nonākt uz ekonomikas bezdibeņa sliekšņa, lai valstu un valdību vadītāji saprastu, ka virzība uz priekšu ir iespējama nevis ar nacionālistiskāku, bet ar eiropeiskāku pieeju.

Dažu pieņemto pasākumu mērķis ir vērsts šajā virzienā, piemēram, veto tiesību samazināšana Eiropadomē vai Eiropas kases iedīgļi.

Visbeidzot, lai arī vēlu, bet mēs tomēr esam sapratuši, ka esam vienā laivā un nav jēgas risināt atsevišķas situācijas, jo īpaši improvizēti.

Tomēr es prātoju, vai šāda attieksme ir novirzīšanās vai gluži otrādi — īstas Eiropas ekonomikas pārvaldības sākums, jo tas, ko mums, dāmas un kungi, nevajag, ir pārvaldība. Mums vajag īstu valdību, ja gribam būt uzticīgi dibinātāju gribai.

Tāpēc Parlamentam ir jāveicina visas reformas, kuru mērķis ir Eiropas stiprināšana, un jāīsteno budžeta un fiskālā disciplīna, aizmirstot par nostalģisku suverenitāti.

Dāmas un kungi, Eiropas Komisijas un Parlamenta stiprināšana ir vienīgā pareizā recepte Eiropas veidošanā, citādi tā pazustu kā zaglis tumsā.

  Corien Wortmann-Kool (PPE). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, esmu uzzinājusi to, ka tad, ja deg Daul kunga saimniecība, vispirms ir jāapdzēš uguns. Tāpēc mūsu grupa, Eiropas Tautas partija (Kristīgie demokrāti), pilnībā atbalsta glābšanas paketi, kuru izmantot ir izlēmusi Padome un Komisija.

Vienā nedēļas nogalē lēmums par paketi simtiem miljardu eiro apjomā bija nenovēršams. Tas liek saprast, ka striktāki un konsekventāki budžeta noteikumi ir būtiski un tie ir jānostiprina.

Priekšsēdētāja kungs, Padomē valdīja vienprātība; izrādīsim arī mēs tādu vienprātību. Bet, diemžēl, klausoties Schulz kungu, Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupas priekšsēdētāju, es saprotu, ka šajā Parlamentā tāda vienprātība nav iespējama. Mēs visi Parlamentā gribam Eiropu ar ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, pietiekamām darbavietām iedzīvotājiem un dzīvotspējīgiem uzņēmumiem. Mēs to varam panākt tikai tad, ja mums ir stabila valūta un ekonomika.

Ieviestais Stabilitātes un izaugsmes pakts ir būtisks vērienīgajai stratēģijai „ES 2020”. Abu iepriekš minēto dokumentu panākumi ir saistīti ar pamatīgu Eiropas pārvaldību. Tas ir galvenais aspekts rezolūcijā, kuru pārrunājām ar šī Parlamenta grupām pagājušajā nedēļā. Komisārs Rehn ir pelnījis mūsu atbalstu, un, manuprāt, bezatbildīga ir to sociāldemokrātu grupas deputātu rīcība, kuri liedz šo atbalstu.

Lai gan iemesls nav bezatbildīga spekulantu rīcība, tā tomēr eiro krīzes liesmas ir uzpūtusi lielākas. Mūsu grupa uzskata, ka komisāram Barnier ir aktīvi jāstrādā ar priekšlikumiem, lai samazinātu bezatbildīgu rīcību finanšu tirgos.

  Hannes Swoboda (S&D). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, Wortmann-Kool kundze kļūdās divos aspektos. Pirmkārt, mēs nemaz negribam nodedzināt Daul kunga saimniecību. Mēs negribam nodedzināt nevienu saimniecību. Mēs gribam būt piesardzīgi; tāds ir mūsu mērķis.

Otrkārt, mēs ļoti atbalstām Rehn kunga ierosinātos pasākumus. Vienkārši dažkārt tie nav pietiekami tālejoši, jo vairums ierosināto pasākumu attiecas uz brīdi, kad Daul kunga saimniecība jau deg. Jūs pamatoti teicāt, ka mums vispirms jāgādā, lai saimniecība neaizdegtos, un tas ir izšķirošais punkts, ko es vēlētos apspriest. López Garrido kungs šodien teica, ka lēmumi tika pieņemti tracinoši ilgi. Tieši tikpat tracinoši ilgs laiks pagāja, iekams pamanījām pēdējā desmitgadē notikušās pārmaiņas Eiropas Savienībā.

Rehn kungs pareizi norādīja, ka atšķirības starp atsevišķām eiro zonas valstīm attiecībā uz konkurētspēju ir palielinājušās, nevis samazinājušās. Tas, ko jūs nepieminējāt, Rehn kungs, mums ir kaut kas ļoti svarīgs, proti, plaisa starp bagātajiem un trūcīgajiem Eiropā paplašinās. Ja Verhofstadt kungam tas izklausās pēc marksisma, mums tas ir sociālās drošības un politikas jautājums. Tomēr dažiem cilvēkiem tas vienkārši neinteresē.

Jautājums ir par to, kā jūs grasāties likt cilvēkiem pieņemt ekonomikas pasākumus un striktās budžeta prasības — kuras pamatoti ierosināt —, kad ļaudis sāks saprast, ka Eiropu un eiro zonu raksturo arvien lielākā plaisa starp bagātajiem un trūcīgajiem. Tas nav pieņemams, un tāpēc par nepieciešamajiem pasākumiem tiek protestēts biežāk nekā vajadzētu.

Tāpēc mēs aicinām Komisiju un Padomi rīkoties. Mums jāsamazina atšķirības konkurētspējā. Domāju, jums ir pilnīga taisnība tajā, ka mums ir jāpanāk tādu valstu konkurētspējas palielināšana kā Grieķija un Spānija. Nav runa par konkurences apstākļu pasliktināšanu Vācijā, Holandē, Austrijā vai citās valstīs, bet par konkurences apstākļu uzlabošanu ekonomiski vājākās valstīs. Tā ir pavisam pareiza stratēģija, bet jūsu priekšlikumā, Rehn kungs, nav iekļauti nekādi konkrēti pasākumi šī aspekta īstenošanai.

Jūs šodien minējāt darba tirgus un pensiju sistēmas reformu. Tā ir pareizā pieeja, bet nepietiek tikai ar darba tirgus un pensiju sistēmas reformu. Mums ir jāaplūko arī budžets. Ja neattīstīsim savu infrastruktūru un neizmantosim visus līdzekļus, ko mums piedāvā stratēģija „Eiropa 2020”, tajā skaitā zaļās tehnoloģijas u.c., mēs nespēsim panākt šo mērķi. Tāpēc es jūs lūdzu ņemt vērā faktu, ka Eiropas konkurētspēja un sociālā drošība ir jānostiprina.

  Adina-Ioana Vălean (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, es gribētu izteikties par situāciju tajās dalībvalstīs, kas nav eiro zonā, bet kurās joprojām ir līdzīgas raizes. Mūsu valstu politiskie līderi sludina domu, ka dalība Eiropas Savienībā ir jāuztver kā garantija pret sliktu laikposmu ekonomikā, bet realitātē viss ir izrādījies citādāk. Eiro pastāvīgi tiek uzbrukts no visām pusēm par spīti visiem centieniem to novērst, un mēs zinām, ka jauna nauda ir tikai ātrs risinājums dziļākai problēmai.

Atzīsim, no dziļākas ekonomiskās integrācijas izbēgt nevar, un tāpēc tas nozīmē ciešāku politisko savienību, jo šī nelīdzsvarotība rada biedējošas atšķirības starp dalībvalstīm, un, lai nodrošinātu finanšu disciplīnu Eiropas līmenī, mums ir vajadzīga laba pārvaldība, sankcijas un atbilstības instrumenti. Mums ir jāatrod veids, kādā sekmēt ieguldījumus, piesaistīt kapitālu un drosmīgi samazināt birokrātiskos izdevumus. Mums vajag, lai valdības piemērotu saprātīgus pasākumus. Piemēram, Rumānijā valdība samazina pensijas un algas, nevis birokrātiskos izdevumus vai naudu politiskajiem klientiem. Rumānijā ir vairāk slepenā dienesta darbinieku nekā FIB, bet tā vietā, lai samazinātu viņu skaitu, tiek samazināts ārstu un skolotāju skaits.

Es no sirds mudinu Komisiju pieturēties pie ierosinātajiem pasākumiem un nepadoties dalībvalstu izdarītajam spiedienam, jo tikai dažas no tām pašlaik var uzskatīt par paraugvalstīm.

  Philippe Lamberts (Verts/ALE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, jā, mums ir vajadzīga lielāka atbildība attiecībā uz valstu izdevumiem. Jā, mums ir jānolīdzsvaro budžeti. Tam ir vajadzīga atbildīga izdevumu pārvaldība, un līdz šim par to jau ir gana runāts. Jā, protams, ir nepieciešama lielāka savstarpējā uzraudzība starp vienlīdzīgajiem. Bet nē, Padomes locekļi, — un es gribētu piebilst, ka to saku galvenokārt vīriešu kārtas deputātiem, nevis deputātēm — ir viltīgi ļaut cilvēkiem domāt, ka atrisināsim pašreizējās problēmas tikai ar izdevumu samazināšanu, jo tādējādi Eiropa, visticamāk, iegrims lejupslīdē, un tas, visticamāk, izpostīs sociālo struktūru, sociālo kohēziju, kas veido daļu ES identitātes. Tāpēc, ja vēlamies atkal nolīdzsvarot valstu finanses, kas ir vienīgā iespēja, kā arī spēt ieguldīt — jo runa nav tikai par deficītu samazināšanu, bet ieguldījumiem nākotnē —, mums nāksies atrast jaunas ienākumu plūsmas. Tas nozīmē, ka ir jāliek finanšu nozarei dot labumu, tas nozīmē nodokļa piemērošanu finanšu darījumiem, kā arī bankām, un nav runas par izvēlēšanos starp vienu vai otru. Tas nozīmē, ka sava artava būs jādod tiem, kas ir guvuši visvairāk — es runāju par enerģētikas nozari; tas nozīmē pārstāt pasniegt dāvanas — proti, visas īstenotās nodokļu reformas — sabiedrības bagātākajām personām vai uzņēmumiem, kuri izmanto nodokļu oāzes, un tiešām censties izskaust nodokļu nemaksāšanu. Tas nozīmē, ka ir jāpārkāpj vēl vienam aizliegtam tematam, dāmas un kungi: ne jau par nodokļiem, bet par suverenitāti, ko jūs, Padomes locekļi, un diemžēl ar Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) atbalstu aizstāvēsiet līdz nāvei. Labāk, lai ir nodokļu suverenitāte un izgāšanās, nekā patiesi tiek risināti problēmas cēloņi.

Visbeidzot, attiecībā uz finanšu uzraudzību es gribētu mudināt…

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju)

  Derk Jan Eppink (ECR). – Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētājs vaicāja, vai ir stratēģija izejai no šīs krīzes, un es teiktu, ka ir: to sauc par fiskālo konservatīvismu. Mūsu strukturālā problēma ir tāda, ka pārmērīga valsts finanšu tērēšana notika pārāk ilgi. Valsts sektors daudzus gadus netika kontrolēts. Pat labos laikos Schröder kunga vadītā Vācijas valdība izdzīvoja ar 3 % augstāko robežu, un Grieķija, protams, pārspēja visus rekordus, jo Grieķijas politiskā šķira itin nemaz nav spējīga pārvaldīt naudu.

Mums bija Stabilitātes pakts. Ko 2002. gadā par Stabilitātes paktu teica Prodi kungs? Jūs zināt: jūs vadījāt Liikanen kunga kabinetu. Viņš teica, ka Stabilitātes pakts ir stulbums. Tāpēc mums vajadzēja to mainīt. Tas bija līgumu sargs. Mēs tiešām to mainījām un nolikām uz slidena ceļa — un šodien redzam iznākumu. ES vēl daudzus turpmākos gadus saskarsies ar fiskālo konservatīvismu, un tas būs ļoti nozīmīgs.

Mums vajag inovācijas, vairāk brīvu tirgu un uzņēmējdarbības prasmju, Schulz kungs. Padomes priekšsēdētāj (no Spānijas): vai mums vajag nodokļus? Nē, tie visu tikai pasliktina. Tie ES stumj stagnācijā, un jūs būsiet Robina Huda spoguļattēls.

Es saprotu iedzīvotāju dusmas — to iedzīvotāju, kuriem ir pensijas un iekrājumi. Es saprotu Vācijas nodokļu maksātājus. Viņi zina, ka viņiem būs jāmaksā, bet Vācijas nodokļu maksātāji nevar maksāt vienmēr. Man šķiet mazliet pretenciozi, ka Verhofstadt kungs (ja viņš vēl ir te) Merkel kundzei liek pārstāt runāt par eiro. To teica bijušais valsts vadītājs, kurš savā valstī visu salaida grīstē. Tad ko viņš cenšas pierādīt?

  Patrick Le Hyaric (GUE/NGL). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, jūs nespēsiet nomierināt finanšu tirgus, neatsakoties no neaizskaramā principa, ko aizstāvat, proti, pilnīgi brīvas kapitāla aprites un tā sauktās brīvās konkurences, kas patiesībā nozīmē negodīgu konkurenci.

Patlaban liela daļa naudas ir likta galdā, bet ar to īstenībā ir paredzēts nodrošināt finanšu tirgus, bet cilvēkiem jūs solāt tikai ciešanas. SVF atkal ir Eiropas paspārnē. Kāpēc ar mums neapspriedās par šo lēmumu? Izrādot varenību, jūs patiesībā gribat piesavināties varu, pārskatot valstu budžetus, ko jau pārskata Komisija.

Jūs nepagurstot runājat par deficītiem un parādiem. Bet kāpēc mēs nekad nerunājam par esošajām ieņēmumu iespējām? Mums pašlaik ir deficīts, jo mēs pastāvīgi esam pazeminājuši nodokļus par kapitālu un radījuši priekšnoteikumus arvien lielākai nevienlīdzīgai bagātību sadalei. Tāpēc piemērojamajos pasākumos ir jāiekļauj Eiropas Centrālās bankas statūtu un nozīmes grozīšana. Mums vajag īstu solidaritāti…

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju)

  Mario Borghezio (EFD). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, cik ilgi šāds eiro izturēs? Varbūt mēs esam ceļā uz tā likvidēšanu pēc gada vai diviem?

Es nepiekrītu, ka ir jārada jauns papildu deficīts EUR 750 miljardu apjomā, lai nosegtu iepriekšējo, vai ka ar šiem pasākumiem pietiek, lai veidotu sociāli ekonomisku nākotni 500 miljoniem eiropiešu, kā arī es neatbalstu pašreizējā eiro glābšanas dogmu, jo tas būtu jādara, saglabājot pēc iespējas zemāku kursu un samazinot procentu likmi, lai iepludinātu kapitālu efektīvos ieguldījumos mūsu rūpniecības nozarēs, kuras tver pēc gaisa, nevis valsts finansēs.

Es neatbalstu Eiropas Komisijas vēlmi pārskatīt un veikt revīziju dalībvalstu budžetu pārskatos, pirms to dara valstu parlamenti: ardievu, suverenitāte! Es neatbalstu ekonomikas un finanšu stratēģiju, kurā netiek ņemtas vērā konkrētas vajadzības.

  Hans-Peter Martin (NI). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, es neatbalstu Padomes nepieņemamo pret Eiropu vērsto pieeju. Jūs sūdzaties par krīzi, un nu jūs ieviešat ekonomikas protektorātu, lai gan uz jūsu pleciem gulstas galvenā atbildība par daudziem krīzes iemesliem. Jūs neesat ļāvuši piemērot noteikumus, kad tas ir bijis vajadzīgs. Viens šāds piemērs ir Eurostat. Ierēdņi, kuri bieži ir nosodīti un kurus es vairākkārt esmu kritizējis citās jomās, jau sākumā uzsvēra problēmas Grieķijā, kā arī Spānijā un Portugālē. Komisija pieprasīja, lai Eurostat tiek piešķirtas attiecīgas pilnvaras izmeklēšanu veikšanai. Kurš tam lika šķēršļus? Spāņi, briti — Martin kunga te nav —, vācieši, Daul kungs un viņa tautieši no Francijas, kā arī austrieši, jo jūs negribējāt ļaut ieskatīties savā grāmatvedībā, jo jūs zinājāt, cik daudz tā slēpj. Tas attiecas arī uz Grasser kungu, bijušo finanšu ministru, kurš nu vienā laidā ir redzams Vācijas televīzijā, nevis stājas tiesas priekšā par viņam izvirzītajām kriminālapsūdzībām Austrijā.

Patiesībā mums, protams, nevajag ārkārtas valdību. Netiks darīts tas, ko līdzīgā krīzē gudri izdarīja amerikāņi, proti, izdeva Glāsa un Stīgola aktu, lai vairotu banku kapitālu, apturētu tanzītu banku darbību un samazinātu sistēmiskos riskus. Tā vietā mums vajag demokrātisku leģitimitāti, divpalātu sistēmu, kas beidzot darīs galu nejēdzībām Padomē — kura ārēji ir tik proeiropeiska, bet pieņem lēmumus, kam nav demokrātiskas leģitimitātes —, lai mēs Eiropā varētu ieviest īstu demokrātiju.

  Othmar Karas (PPE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Pirmkārt, krīze ļoti skaidri liek mums saprast līgumu ierobežojumus, mūsu vājās vietas, dubultstandartus sarunās ar Eiropas Savienību, trūkumus, kļūdas un nepietiekamo nopietnību.

Otrkārt, tā arī norāda, ka ikviens, kurš neveic savus mājasdarbus, kaitē pats sev un rada risku Eiropas Savienībai. Tas attiecas uz dalībvalstīm, kā arī uz Komisiju un mums.

Treškārt, kad Eiropas Savienība sev nosaka mērķus un noteikumus, kā arī vienojas par procedūrām un sankcijām, Komisija nedrīkst būt atkarīga no dalībvalstu vienošanās, lai tā varētu veikt savus pienākumus. Deficīta un sankciju procedūrai ir jākļūst automatizētai.

Ceturtkārt, es gribētu aicināt Padomi izbeigt Eurostat blokādi. Eurostat ir jābūt iespējai veikt izmeklēšanu dalībvalstīs, kad tas to vēlas, un tā darbiniekiem ir jābūt iespējai runāt ar konkrētiem cilvēkiem, apzinoties, ka tā tam ir jābūt. Mums vajag informāciju, bet bez iepriekšējas atļaujas saņemšanas.

Piektkārt, jūs minējāt riska ieguldījumu fondus, un mēs vēl neesam pieņēmuši lēmumu šajā jautājumā. Es aicinu Padomi drīzumā sākt sarunas ar Parlamentu, lai pirmais lasījums par riska ieguldījumu fondu regulu notiktu pirms vasaras.

Sestkārt, attiecībā uz nodokli par finanšu darījumiem — mēs nedrīkstam nemitīgi to tikai pieprasīt; mums tas ir jāievieš. Komisijai drīzumā vajadzētu iesniegt priekšlikumu par Eiropas finanšu darījumu nodokli.

Astotais kārtas punkts ir paredzēts Padomei. Mēs apņemamies veikt visu to valsts tiesību aktu ietekmes novērtējumu, kuri attiecas uz ES.

Devītkārt, mums ir jāpēta, kāda ir visu pasākumu ietekme uz reālo ekonomiku, un mums vajag vairāk Eiropas un mazāk starpvaldību pasākumu.

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju)

  Udo Bullmann (S&D). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, López Garrido kungs, dāmas un kungi! Man ir ļoti konkrēts jautājums, kas izbeigs bezspēcību un apjukumu, kur krīze mūs ir novedusi, nevienam nezinot, kā šī krīze radās un kā mēs varam no tās izkļūt. Schulz kungs jau minēja ārkārtīgi svarīgos spekulatīvos produktus, kredītsaistību neizpildes apdrošināšanu un postošo īsās pozīcijas pārdošanu, kā dēļ Grieķija ir novesta līdz katastrofālam stāvoklim un kas var radīt lielas problēmas Portugālei un citām valstīm. López Garrido kungs, jūs pēdējos mēnešos bieži esat apmeklējis Ekonomikas un finanšu padomi (ECOFIN) — kāpēc dalībvalstīm nebija iespējams saskaņoti rīkoties, lai aizliegtu šos produktus?

Es šo jautājumu pēdējās nedēļās un mēnešos esmu uzdevis savas valsts parlamentā, un jums ir bijuši vajadzīgi mēneši, patiesībā laiks līdz vakardienas vakaram, lai ieviestu aizliegumu attiecībā uz postošo īsās pozīcijas pārdošanas praksi. Es sev vaicāju, kāpēc mums ir jāgaida, līdz viss sāk iet šķērsām, nevis izmantojam piemērotus jau ieviestus likumdošanas pasākumus, lai aizsargātu Eiropas iedzīvotājus un ekonomikas. Manuprāt, tas ir zināmā mērā saistīts ar Padomes šausmīgo un atbaidošo vilcināšanos rīkoties, kas arī jau tika pieminēta. Gribu ar jums vienoties. Mēs, Eiropas Parlaments, nākam klajā ar konkrētiem priekšlikumiem. Attiecībā uz uzraudzības iestāžu regulējumu un riska ieguldījumu fondu apspriešanu mēs esam ierosinājuši, ka mums vajadzētu veikt piemērotus pasākumus Eiropas līmenī, un mēs izstrādāsim tādu pašu rezolūciju par atvasinājumiem, ja jūs, Langen kungs, darīsiet to, par ko allaž runājat.

Mēs aicinām jūs steidzami nodrošināt, ka Padome beidzot sāk ar mums strādāt, ieviešot tiesību aktus, lai mēs Eiropā spētu rīkoties un lai mums nebūtu jāgaida vesela mūžība, līdz Padome sāks rīkoties. Mums vajag instrumentus, kas mums ļautu Eiropā panākt progresu. Lūdzu, palīdziet nodrošināt, ka tas notiek Padomē. Tomēr būtiskākais ir tas, ka Padomei ir jārīkojas attiecībā uz tiesību aktiem.

  Marielle De Sarnez (ALDE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, šī droši vien ir nopietnākā krīze, ar kādu Eiropa jelkad ir saskārusies, un tieši tāpēc ir vajadzīga steidzama rīcība; mums ir jāpieņem lēmumi, turklāt pareizi lēmumi, un mēs nevaram gaidīt līdz oktobrim.

Glābšanas plāns bija pirmais pieņemtais lēmums, kas, visticamāk, tika pieņemts par vēlu, bet labāk vēlu nekā nekad. Mums ir steidzami jāturpina iesāktais un ilgtermiņā jāizveido īsts Eiropas Monetārais fonds, Eiropas obligāciju tirgus un Eiropas Kredītreitingu aģentūra, jo, kā mēs visi zinām, vienotā valūta nespēs darboties bez budžeta, nodokļu, ekonomikas un politikas uzraudzības. Turklāt, iekams Eiropa nenorādīs, ka vēlas, lai to pārvalda, tikmēr tirgi un spekulanti varēs vienkārši uzņemties vadību. Par ekonomikas pārvaldību varētu runāt ilgi, bet varbūt mums vajadzētu koncentrēties uz Eiropas Savienības pašreizējo pārvaldību, kuras pēdējā laikā trūkst.

Manuprāt, mums ir jānosaka divi mērķi. Jā, protams, parāds ir jāsamazina, bet mums tas ir jāsamazina reāli un ticami, un vienlaikus mums ir jāiegūst rezerves, lai varētu veikli rīkoties un ieviest vajadzīgās reformas, sagatavojoties nākotnei. Mums abas darbības jādara vienlaicīgi. Tāpēc ir būtiski radīt sinerģiju starp dalībvalstu budžetiem — man būtu labpaticies, ja Komisija to būtu izteikusi šādi —, un tāpēc droši vien ir būtiski reformēt mūsu nodokļu sistēmu, virzīt to tuvāk attīstībai un izaugsmei, kā arī saskaņot to. Monetārās savienības nebūs, ja nebūs budžeta, ekonomikas un politiskās konverģences.

  Pascal Canfin (Verts/ALE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Rehn kungs, kā jūs zināt, deficītu var samazināt divējādi. Var samazināt izdevumus vai palielināt nodokļus. Visas dalībvalstis var samazināt izdevumus vienlaicīgi, lai arī atsevišķi, bez Eiropas veiktas koordinācijas. Tomēr, lai palielinātu nodokļus, jo īpaši nodokļus par kapitālu, peļņu un bankām, kā arī uzņēmuma nodokli, tām ir vajadzīga Eiropas veikta koordinācija.

Jūsu pagājušās nedēļas paziņojumā šis jautājums nav minēts vispār. Mans jautājums, kas ir diezgan ierasts visu grupu deputātiem, ir šāds: vai jūs dažās turpmākajās nedēļās ierosināsiet nodokļu koordinēšanas plānu, nodrošinot dalībvalstis ar līdzekļiem rīcības brīvības atgūšanai, lai tas varētu paaugstināt konkrētus nodokļus, ko tās nevar paveikt atsevišķi? Tā ir pievienotā vērtība, ko Eiropas Savienība patlaban var sniegt. Diemžēl jums nav neviena plāna šajā jomā. Verhofstadt kungs teica, ka jums ir tiesības uzņemties iniciatīvu. Pašreizējā situācijā uzņemties iniciatīvu šajā jomā ir jūsu pienākums.

  Peter van Dalen (ECR). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, jābaidās, ka ar atbalsta paketi Grieķijai nebūs līdzēts. Galu galā neviena pasaules valsts nav spējusi samazināt 14 % budžeta deficītu līdz 3 % trīs gados. Grieķija nebūs izņēmums. Grieķijā daudzi iebilst pret taupības pasākumiem, un tāpēc ir ļoti iespējams, ka valsts tiks ierauta negatīvas izaugsmes spirālē ar strauji krītošiem patēriņa apjomiem, lai gan ir vajadzīgs patēriņa pieaugums, lai varētu atmaksāt aizdevumus un to procentus.

Tāpēc Atēnas kādā brīdī atkal skandinās trauksmes zvanu, sakot: „Mēs nespējam visu atmaksāt!” Ir liela iespēja, ka tad Eiropa norakstīs aizdevumus ar zināmiem vārdiem: „Mums nav izvēles. Mums jānovērš ļaunākais.” Priekšsēdētāja kungs, mācība, kas jāgūst no šīs krīzes, ir šāda: ir jābūt godīgiem un jātur dotais vārds. Eiro zonas valstīm ir jāsakārto savi budžeti, jāpublisko godīgi skaitļi, jāievēro atbilstība Stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām un jāatbrīvojas no parādiem. Valstīm, kuras nespēj to izdarīt, ir jāpamet eiro zona.

  Nikolaos Chountis (GUE/NGL). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, rīt Grieķijā notiks lielākais streiks pēdējos desmit gados. Grieķu darbinieki protestēs pret valdības veiktajiem pasākumiem; darbinieki, kuri strādā un saņem tikpat, cik viņu kolēģi citviet; datus varat skatīt paši.

Rehn kungs, ir milzīga liekulība šo trīskāršo finansēšanas mehānismu saukt par „glābšanas un solidaritātes” mehānismu. Tas ir Eiropas sodīšanas mehānisms, un Starptautiskais Valūtas fonds tajā ir sliktā policista lomā. Jau pusgadu mēs iesakām izmantot Lisabonas līguma 122. pantu. Jau pusgadu mēs aicinām Eiropas Centrālo banku mainīt tās politiku. Jau pusgadu mēs aicinām jūs izmeklēt nepieņemamo Amerikas kredītreitinga aģentūru darbību. Jūs to neesat darījuši. Jūs ļāvāt spekulantiem sacelt dumpi, jūs ļāvāt Starptautiskajam Valūtas fondam ienākt eiro zonā, un nu jūs pieprasāt skarbas taupības programmas. Šis mehānisms ir jāapspriež Eiropas Parlamentā saskaņā ar Lisabonas līguma 218. pantu; mums vajag īstas debates par solidaritātes politiku.

  Marta Andreasen (EFD). – Priekšsēdētāja kungs, mēs vēl atceramies pompozo Spānijas premjera runu šī gada sākumā. Tomēr Spānija nu iet Grieķijas pēdās ar deficītu 11 % apjomā no tās IKP. ES birokrāti nekavējoties meklē kādu vainīgo, bet patiesībā šie birokrāti ir vainojami šajā krīzē, jo tie valstis iesaistīja eiro zonā, zinot, ka to ekonomikas nebija spīdošas — vai varbūt mēs nodarbinām 1000 cilvēku Eurostat iestādē vienkārši kā datu vācējus?

Riska ieguldījumu fondi varbūt gūst labumu no šīs situācijas, bet tie bija krīzes iemesls. ES tagad pieprasa samazināt izdevumus, bet vai ir reāli gaidīt izdevumu samazinājumu Grieķijas valsts sektorā, ja 20 % nodarbināto iedzīvotāju strādā valsts iestādēs un 50 % MVU valsts ir vienīgais klients? Ir ierosināta glābšanas pakete, bet patiesībā vairumam valstu, kurām būtu jāiesaistās, nav naudas, lai to darītu, piemēram, arī Apvienotajai Karalistei.

Jebkurā gadījumā ES allaž izmanto iespēju…

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju)

  Andreas Mölzer (NI). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, pārāk strauja centralizācija un eiropeiskošana, iespējams, arī saistībā ar Eiropas valūtas ieviešanu ir daļa no pašreizējo problēmu cēloņiem. Eiropas valūta vienkārši nevar būt konvertējama valūta ilgtermiņā, jo tā zem viena monetārās politikas jumta ir apvienojusi ļoti dažādu valstu ekonomikas, no kurām dažas ir vājākā pozīcijā.

Tagad vienotās valūtas papildināšanai tiek pieprasīta kopēja, centralizēti pārvaldīta ekonomikas politika, kuras apjomi gandrīz vai līdzinās Eiropas ekonomikas pārvaldībai. Nav šaubu, ka vājas valstu ekonomikas ir jāpakļauj striktai kontrolei attiecībā uz to budžetiem un parādu pārvaldības stratēģiju, ja tās vēlas palikt eiro zonā. Tomēr zināma veida centralizācija, kas izpaužas kā Briseles izrādītās budžeta pilnvaras attiecībā uz visām dalībvalstīm, manuprāt, būtu milzīga un nevajadzīga iejaukšanās dalībvalstu suverenitātē. Tas tiešām nozīmētu, ka kļūtu tikai vēl sliktāk.

Krīzi nedrīkst izmantot par atrunu, lai ieviestu lielāku ES centralizāciju, ko daudzi ir vēlējušies panākt vēl pirms Lisabonas līguma spēkā stāšanās. Ja mēs tiešām vēlamies gūt mācību no pašreizējās krīzes, mums var nākties izstrādāt gluži citādāku Eiropas monetārās politikas sistēmu. Tā varētu būt kaut kas līdzīgs Eiropas konvertējamās valūtas savienībai Eiropas kodolā, kurā to valstu ekonomikas, kas neatbilst konverģences kritērijiem, izstātos no eiro zonas.

Mēs zinām, ka taupības pasākumu programmas drīz būs dienaskārtībā visā Eiropā. Viens ir skaidrs: ja dalībvalstīm un Eiropas iedzīvotājiem ir jāsāk ietaupīt, tas pats ir jādara arī Eiropas Savienībai, iespējams, izpētot tās pilnvaru jomas un aģentūru biezokni, kas dublējas, un sakārtojot savu budžeta uzraudzību. Arī mums Parlamentā ir jāapsver, vai, palielinot personāla komplektēšanas budžetu un piemaksas sekretariātiem, mēs raidām pareizo signālu laikā, kad visur tiek ieviesti taupības pasākumi.

SĒDI VADA: S. LAMBRINIDIS
Priekšsēdētāja vietnieks

  Werner Langen (PPE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dienā, kad atzīmējām Šūmaņa plāna 60. gadadienu, 2010. gada 9. maijā, Padome ar Komisijas palīdzību oficiāli lika mieru Monē metodei. Piemēram, finansiālam atbalstam ir izvēlēts juridisks pamats, kas neļauj Parlamentam iesaistīties, proti, 122. panta 2. punkts. Komisija to visu ir pacietusi. Es gribētu piekrist Verhofstadt kunga izteiktajai kritikai. Krīze nav sistēmā vai saistībā ar eiro, bet krīze ir pārvaldē. Kad es te redzu Spānijas Padomes priekšsēdētāju, man sev jājautā, ko Spānijas prezidentūra patiesībā ir panākusi. Tā nav ierosinājusi nevienu ideju vai stimulu. Kamēr mēs pārrunājam Eiropā pašlaik sarežģītāko problēmu, jūs Madridē rīkojat krāšņas augstākā līmeņa sanāksmes — mums neskauž, tomēr mums ir jābūt šeit.

Komisija ir pieņēmusi visu, kas tai ir piedāvāts. Tā ir ļāvusi Padomei skraidīt apkārt, un pēc spēcīgām dzemdību sāpēm tā ir laidusi pasaulē paziņojumu, kurā nav neviena konkrēta priekšlikuma. Šajā saistībā es varu tikai piekrist Bullmann kungam. Kur ir konkrēti priekšlikumi? Vai mums atkal tiks dots pamats diskusijām turpmākajiem diviem vai trim gadiem? Ar to vienkārši nepietiek. Mēs gribam, lai Komisijai pietiktu drosmes uzņemties iniciatīvu attiecībā uz Monē metodi, uz Kopienas metodi un uz kopējām iestādēm un priekšlikumiem.

Visi zina, ka dalībvalstu sadarbība ekonomikas un finanšu jomā ir pārāk novilcināta. Tas arī ir radījis krīzi. To ir radījis dalībvalstu parādu līmenis un tas, ka dalībvalstis ir zaudējušas kontroli pār to. Apkārtceļa taktika attiecībā uz finanšu tirgus jomām nav pareizā pieeja. Schulz kungs nav izteicies tā, it kā viņš būtu piemērots kam vairāk par savas partijas līdera amatu, bet vienā aspektā viņam ir taisnība, un to es gribētu viņam pateikt. Arī mēs paudām nožēlu par to, ka mūsu grieķu kolēģi šajā grupā neatbalstīja šo paketi Grieķijas parlamentā. Es domāju, ka tas ir bezatbildīgi. Tomēr mums ir arī jānorāda, ka visas krīzes skartās valstis Eiropā, visas tās, kuras lika šķēršļus jauniem pasākumiem, tajā skaitā Lielbritānija, Ungārija, Portugāle un Spānija, ir valstis ar sociālistu valdībām.

  Juan Fernando López Aguilar (S&D). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, pašreizējā Eiropas Parlamenta sesija sākās pirms gada, un tajā nav bijis nevienas plenārsēdes, kurā mēs nebūtu pārrunājuši krīzi. Tiesa, ka nav nekā svarīgāka apspriežama par krīzi, kas Eiropā likvidēja 20 miljonus darbavietu. Tomēr ir ļoti svarīgi pareizi definēt mērķi, jo neprecīzi izklāstītu vienādojumu nevar atrisināt.

Šī krīze nav „eiro krīze Grieķijā”. Šī krīze ir atklājusi trīs neizturamas asimetrijas, kuras ir jāizlabo.

Pirmā ir asimetrija starp reālo un finanšu ekonomiku.

Otrā ir asimetrija starp monetāro savienību un fiskālas, budžeta un ekonomikas politikas savienību, kas iet kopsolī ar monetāro savienību.

Trešā asimetrija ir starp krīzes negantumu, kā arī tās radītajiem izaicinājumiem un — par spīti tam — satraucoši lēno reaģēšanu un lēmumu pieņemšanas mehānismiem, kas Eiropas Savienībai ir raksturīgi.

Tāpēc mēs ar nokavēšanos reaģējam uz visu to miljonu bezdarbnieku vajadzībām, kuri uz mums lūkojas, uz mēs radām grūtības, kādas nerodas citās valstīs, kuras krīzi risina ar labāku lēmumu pieņemšanas spēju.

Vienlaikus esam bijuši liecinieki neparastiem lēmumiem: Komisijas paziņojums, neparastie Ministru padomes lēmumi pagājušajā nedēļā un, protams, 2020. gada stratēģija.

Tomēr šie neparastie pasākumi nenāk par velti: tos pavada būtiskas prasības, ierobežojumi un brīdinājumi par sodiem valstīm, kuras nespēj ierobežot tēriņus un tādējādi varētu arī apdraudēt izaugsmi.

Vakar te Parlamentā runājām par Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plānu. Mums bija iespēja atcerēties, ka Eiropu nevar veidot tikai ar iekšējo tirgu un monetāro savienību. Eiropa principā nav radīta uz šādiem pamatiem, bet gan uz pilsonības principu. Tāpēc ir laiks vēlreiz atcerēties, ka miljoniem eiropiešu pauž savu neapmierinātību ar to Eiropu, kādu viņiem piedāvājam, ar Eiropu, kas biežāk izsaka draudus un piespriež sodu valstīm, kuras nepakļaujas, nekā piedāvā stimulus tādam izaugsmes modelim, kas spēj atjaunot nodarbinātību un sociālo kohēziju, kā arī piedalās cīņā pret nabadzību.

Bez pilsoniskas Eiropas šo krīzi nevarēs atrisināt.

  Sylvie Goulard (ALDE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, vispirms es vēlētos pateikties komisāram un Spānijas prezidentūrai par visu, kas pēdējā laikā ir sasniegts, lai arī novēloti. Kuģot vētrā nav viegli.

Esat divās nedēļās nojaukuši vairāk šķēršļu nekā visos iepriekšējos gados kopā, un es gribu jūs mudināt turpināt tādā pašā garā. Man ir kas sakāms katram no jums. Vispirms es gribētu teikt Spānijas prezidentūrai, ka jūnijā jūs būsiet atbildīgi par stratēģijas „Eiropa 2020” pieņemšanu. Neparakstieties uz šo izsmieklu. Lisabonas stratēģija nebija veiksmīga; dažās no Dienvideiropas problēmām ir vainojams konkurētspējas trūkums. Kā jau Verhofstadt kungs teica, mums jāiet cits ceļš. Mums vajag arī finanšu uzraudzību. Mums tiek skaidrots, ka Parlaments iet pārāk tālu. Es esmu Eiropas Sistēmisko risku padomes referente. Pamanīju, ka pēdējo nedēļu vissatricinošākajā nedēļas nogalē vairākkārt tika izdvests vārds „sistēmisks”. Jūsu prezidentūra ir atbildīga par šo paketi. Esiet mērķtiecīgi! Jums ir mūsu atbalsts. Neklausieties tajos Padomes locekļos, kuri gūst labumu no regulējuma trūkuma.

Mana otrā ziņa ir domāta Rehn kungam, kura drosmi es vērtēju atzinīgi; es pilnībā atbalstu Komisijas priekšlikumu valstu parlamentiem vairāk sadarboties ar ES. Tomēr tas ir jādara ļoti uzmanīgi, citādi tas visiem populistiem un Eiropas kritiķiem pavērs lielisku iespēju. Jums ir mūsu atbalsts, bet centīsimies izmantot iekļaujošāku pieeju attiecībā uz valstu parlamentiem, nevis radīsim iespaidu, ka visu nosaka Brisele. Jāatzīmē, ka tieši valstu parlamenti, kuri sakās esam demokrātijas aizstāvji, Eiropu ir noveduši pašreizējā situācijā, gadu no gada balsojot par deficīta budžetiem.

  Kay Swinburne (ECR). – Priekšsēdētāja kungs, mēs esam mūsu pašu valdību radītajā situācijā; nav jau tā, ka nebija bargu noteikumu, lai novērstu šādas krīzes. Ja tādi noteikumi kā Stabilitātes un izaugsmes pakts un Māstrihtas kritēriji būtu ievēroti, mēs nepiedzīvotu tādu parādu krīzes līmeni, kāds pašlaik ir daudzās dalībvalstīs. Esmu nonākusi ļoti dīvainā situācijā, velkot paralēles starp dalībvalstu valdību un mūsu ieguldījumu banku izturēšanos un prasmēm finanšu jomā.

Mēs ik nedēļu tiekamies Ekonomikas un monetārajā padomē, apspriežot banku nepieņemamo izturēšanos, sakot, ka tās nav ievērojušas noteikumus vai ir piemērojušas tās elastīgi ar finansiāli radītiem uzskaites pasākumiem. Tieši to dara arī mūsu valdības. Mēs pieprasām atbildīgu korporatīvu pārvaldību, tomēr ārpusbilances finanšu instrumentu, īpašo instrumentu un mūsu valdību nedeklarēto nosacīto saistību līmenis neliecina par to, kā jāveic atbildīga pārvaldība.

Apvienotajā Karalistē mūs ir šokējušas atšķirības starp aizejošās valdības publiskoto deficītu un to, ko patiesībā esam uzzinājuši, redzot pārskatus. Jaunā Apvienotās Karalistes vadība mums piešķir nepārprotamas pilnvaras no jauna izvērtēt valsts patieso finanšu stāvokli. Es tiešām ceru, ka pārējās Eiropas valstis var darīt tāpat; atkārtoti izvērtēt savas finanses un doties uz priekšu.

  Cornelis de Jong (GUE/NGL). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, mums vajag koordinētu Eiropas politiku, lai tiktu galā ar krīzes sekām, bet Eiropai nāksies pārtraukt ļaut sevi vadīt lieliem uzņēmumiem, tajā skaitā arī lielām finanšu iestādēm.

Valdībām jau divreiz ir nācies glābt mūsu finanšu iestādes, šīm iestādēm nesedzot pat pusi no izdevumiem. Pēdējos divos gados atbalsts šīm iestādēm no Nīderlandes vien ir veicinājis par EUR 2,5 miljardiem lielākus procentu izdevumus. Tajā pašā laikposmā lielākais Nīderlandes pensiju fonds, ABP, iztērēja EUR 1 miljardu par Grieķijas valdības obligācijām, lai panāktu augstāku procentu likmi. Citiem vārdiem sakot, spekulācijas joprojām turpinās, un drīz mums var nākties glābt arī pensiju fondus.

„EU 2020” vajadzētu atstāt rēķinu pie pareizajām durvīm. Tā vietā, lai veiktu pārmērīgus samazinājumus būtiskajos sabiedriskajos pakalpojumos, izmaksas būtu jāsedz lielākās peļņas guvējiem un spekulantiem, daļēji atlaižot parādus tādām valstīm kā Grieķija un ieviešot nodokli, piemēram, bankām. Tā mēs saglabāsim Eiropas sociālo modeli.

  Nikolaos Salavrakos (EFD). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, es gribētu teikt, ka teorētiski es pilnībā atbalstu priekšlikumus, ko izteica Olli Rehn kungs, kuru es visai drosmīgā kārtā uzskatu par Eiropas politisko vadītāju un cilvēku, kurš ir pelnījis mūsu visdziļāko cieņu.

Tomēr es gribu teikt un norādīt, ka spēcīgs drudzis ir tikpat bīstams kā hipotermija — gan cilvēka ķermenim, gan ekonomikai. Mēs nedrīkstam no lēnās Māstrihtas kritēriju pielāgošanas, kuru gadiem ir piedzīvojusi visa Eiropas ekonomika, pārlēkt uz piespiedu un pēkšņu pielāgošanu, kas tikai paildzinās lejupslīdi. Bagātie kļūs bagātāki, un trūcīgie kļūs trūcīgāki. Tāpēc es gribētu norādīt, ka pašreizējās problēmas pasaules ekonomikā ir sākušās galvenokārt tāpēc, ka tika veidotas lielas nevēlamas rezerves globālā līmenī, un šīs problēmas ir jāapkaro, cenšoties veicināt izaugsmi Eiropas līmenī, lai mēs varētu krīzi atrisināt racionāli.

  Mario Mauro (PPE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Verhofstadt kungs sūkstījās, ka ar nacionālistisku un marksistisku retoriku nepietiek, lai rastu izeju no krīzes. Es centīšos izmantot eiropeisku retoriku. Pirms pāris nedēļām te Parlamentā daudzi no mums apliecināja solidaritāti ar Grieķiju. Patiesi, kāda jēga no Eiropas, ja netiek atbalstīta grūtībās nonākusi dalībvalsts!

Tomēr kāda jēga ir no eiro un Eirogrupas, ja tā neveicina atbildības un stabilitātes kultūru? Kas notiks, ja solidaritāte kļūs par sinonīmu Eiropas Savienībai, kas, pārkāpjot līgumus, tiks samazināta, lai nosegtu to valstu rēķinus, kuras ziedo savu atbildību par iedzīvotāju nākotni gaistošas vienprātības dēļ?

Komisār, vai tā ir eiropeiska retorika, ja lūdzam Eiropas Komisiju būt neatkarīgai un autoritatīvai un nebažīties par valdībām, kuras vilto savus pārskatus? Vai tā ir eiropeiska retorika, ja pieprasām jaunu regulējumu finanšu tirgiem? Vai tā ir eiropeiska retorika, ja sūdzamies par kļūdām eiro izveidē, attiecībā uz kuru mums joprojām nav kopējas fiskālās un pensiju politikas?

Krīze ir pašā plaukumā, tas tiesa, bet šī krīze neradās tāpēc, ka bija pārāk daudz eiropeiskuma; gluži otrādi — bija tā trūkums vai nepietiekamība. Eiropai ir bargi jānorāda, ka valstīm ir jābūt atbildīgām, stabilām un jākalpo turpmākajām paaudzēm. Tā nav nekāda retorika, ja mūsu pārrunātās iniciatīvas tiek vienkārši radītas, īstenotas un ietilpst politiskā stratēģijā, kas ir sagatavojusies notikumiem, lai nenāktos iet tiem nopakaļus.

  David-Maria Sassoli (S&D). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, iedzīvotāju Eiropa, nevis valstu Eiropa! Pašreizējo krīzi ir radījusi Eiropas politikas nespēja pārvaldīt tirgu. Lai glābtu eiro, ir jānostiprina politiskās iestādes un ir jāaizmirst par starpvaldību loģiku, izmantojot Eiropas pārvaldību.

Šī nav retorika, jo pirms pāris minūtēm Berlīnē Vācijas kanclere Angela Merkel sacēla trauksmi, apgalvojot, ka eiro ir apdraudēts. Ceļot trauksmi, nenorādot neapgāžamus un pārliecinošus argumentus ieguldītājiem un tirgum, tiek radīti turpmākas vienotās valūtas novājināšanās draudi, padarot vēl vājāku arī Eiropu. Iedomājieties, kā turpmākajās stundās reaģēs tirgus, ņemot vērā, ka pirms pāris minūtēm eiro atkal sabruka.

Priekšsēdētāja kungs, izejot no Parlamenta ēkas, mēs varbūt būsim kļuvuši trūcīgāki un nedrošāki. Jaunā Eiropas pārvaldība vien mums ļaus aizsargāt vienoto valūtu, veicināt izaugsmi, nodarbinātību un sociālo iekļaušanu. Mums jāizbeidz vecā pieeja koordinēt valstu politikas un jāaprīko sevi ar spēcīgiem lēmumu pieņemšanas instrumentiem.

Jaunajai Eiropas pārvaldei ir jānodrošina trīs iejaukšanās līmeņi: izaugsmes politika, ilgtspējīgi finanšu instrumenti un ārkārtas situāciju pārvaldība. Glābšanas pakete EUR 750 miljardu apjomā bija svarīga, bet mēs sapratām, ka ar to nepietiek. Patlaban mums vajag spēcīgu politisko iniciatīvu, ar ko vadīt tirgu, nodrošinot labāku līdzekļu apriti. Ir izrādījies, ka ar monetāro un budžeta politiku nepietiek, lai nodrošinātu ražīgumu un konkurētspēju. Mēs nedrīkstam baidīties ieguldīt, jo īpaši Kopienas interešu projektos, piemēram, infrastruktūrā, enerģētikas, vides, zināšanu un cilvēku kapitāla jomā.

Priekšsēdētāja kungs, Parlamentam ir liela atbildība: nostiprināt dalībvalstu spēju atteikties no starpvaldību politikas un no jauna īstenot Eiropas garu ar savu neatkarību.

  Wolf Klinz (ALDE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Eiropas valdību darbību nosaka tirgi. Beidzot tās reaģē, bet tās reaģē pēc notikušā, nevis pirms tā. Ir apkaunojoši, ka valdības un Komisija reaģē tikai tad, kad tirgos kļūst redzami patiesie trūkumi.

Tām pašām vajadzēja konstatēt šos trūkumus jau senāk. Kad ieviesa eiro, mēs zinājām, ka mums nav vienotas monetāras un fiskālās politikas, kā tas normāli ir atsevišķās valstīs. Tādēļ mēs veicām pasākumus, lai atrastu aizvietojumu, bet mēs neesam rūpīgi piemērojuši šos pasākumus. Noteikumi drīz vien tika pārkāpti, turklāt jau sākumā, un to darīja pat lielās dalībvalstis. Mums vajag jaunu efektīvu noteikumu kopumu ar sankciju mehānismiem, arī vārdā saukšanas un kaunināšanas politiku, balsošanas tiesību zaudēšanu un Eiropas fondu līdzekļu izmaksas apturēšanu, līdz tiek nomaksātas sodanaudas.

Otrkārt, ir skaidrs, ka eiro zonā ir iekšēja spriedze, kas ir kā pārbaudījums zonas izturībai un izpaužas kā atšķirības konkurētspējā. Komisijai ir jārīkojas šajā jomā. Tai ir jāizpēta atsevišķu dalībvalstu budžeti, lai noteiktu, vai tie neapdraud eiro zonu.

Protams, mēs zinām, ka tiesības izstrādāt budžetu ir valstu parlamentu galvenās tiesības. Tomēr tas nav iemesls, lai neizstrādātu kopēju Eiropas pieeju. Tāda ir steidzami nepieciešama. Mums vajag vairāk, nevis mazāk eiropeiskuma. Šī var būt mūsu pēdējā iespēja. Ja Komisija un Padome neveic pārrunas ar Parlamentu, tad baidos, ka nākotnē kādā brīdī mūs gaida milzīga katastrofa.

  Janusz Wojciechowski (ECR). – (PL) Es piekrītu Mauro kungam, ka cīņā pret krīzēm Eiropas Savienības rīcība nav bijusi pietiekama. Pēdējos gados mēs esam koncentrējušies uz politisko integrāciju — mēs esam bijuši aizņemti ar Lisabonas līgumu un politisko iestāžu kompetenču nostiprināšanu, bet mēs esam pametuši novārtā sadarbību krīžu apkarošanas jomā. Es runāju par dažādām krīzēm, kurās ir nepieciešama sadarbība un solidaritāte. Es nedomāju tikai par finansiālām krīzēm.

Kamēr noris šīs debates, vairākas Eiropas Savienības dalībvalstis, arī manu valsti Poliju, ir skāruši milzīgi plūdi. Cilvēki ir gājusi bojā, un ir lieli materiālie zaudējumi. Cilvēki gaida, ka šādos gadījumos Eiropas Savienība nāks un palīdzēs viņiem, bet nekādas dižās palīdzības nav. Eiropas Savienība ir vāja, jo tās budžets ir pārāk mazs, un tai nav pietiekami daudz naudas konkrētiem pasākumiem. Politikas nostiprināšanai neseko atbilstoša finanšu nostiprināšana. Ceru, ka pēc krīzes tendence samazināt budžetu nepalielināsies vēl vairāk, jo tad mēs kļūsim vēl vājāki un bezpalīdzīgāki.

  Jean-Pierre Audy (PPE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, krīzē ir pienācis brīdis, ne tikai Eiropas, bet pasaules līmenī, kad mums ir vajadzīga patiesība un skaidrība un kad mums ir jāuzņemas atbildība.

Tiek strādāts ar globālo pārvaldību. Kāda ietekme būs eiropiešiem? Kā mēs ietekmēsim šo globālo pārvaldību, ja nespējam izveidot paši savu Eiropas pārvaldi? Visi būs pamanījuši, ka pēc 50 integrācijas gadiem nacionālā savtīguma palielināšanas dēļ mums draud 50 sairšanas gadi. Visi būs pamanījuši, ka mēs centāmies izveidot pilsonību bez pilsoņiem, vadīt politiku bez balsotājiem, sākt ticēt tiesiskuma ideālam, neievērojot to.

Pēc Berlīnes mūra sabrukšanas mēs no jauna apvienojām savu kontinentu ar ticību saviem spēkiem, bet mēs bijām pārāk lepni, lai saskatītu savus trūkumus. Un kas notiek tagad? Krīze mums sit tieši sejā laikā, kad Eiropas integrācija ir nestabila un aptver vāji pārvaldītas un dažkārt korumpētas valstis. Pašlaik Eiropas Savienībā tiek pārbaudīta solidaritātes ķēde, un mēs visi zinām, ka ķēde ir tikai tik izturīga, cik izturīgs ir tās vājākais posms. Mums ir tiesības glābt vājāko, jo ir pienācis laiks to darīt, un tā mēs kļūsim tikai stiprāki. Nepiemēroti ir nevis ES noteikumi, bet tas, kā tos piemēro dalībvalstis un Komisija, kura nav pienācīgi uzraudzījusi valstis ar trūkumiem.

Mums ir vajadzīgs nevis mazāk, bet vairāk eiropeiskuma, taču patiesa, skaidra un atbildīga eiropeiskuma. Protams, mums ir jāievēro Stabilitātes un izaugsmes pakts, kurā ir jāveic reformas. Tomēr mūsu pašreizējais uzdevums ir atgūt iedzīvotāju uzticību, un tas nozīmē nodrošināt izaugsmi un darbavietas. Izaugsme nozīmē ieguldījumus. Ja valsts sektors neveic ieguldījumus, mēs nevaram gaidīt, lai to darītu privātais sektors.

Papildus ļoti svarīgajai rūpniecības politikai es stratēģijas „ES 2020” 10 gadiem ierosinu nozīmīgu Eiropas ieguldījumu plānu EUR 1000 miljardu apjomā, kura mērķis būtu ES padarīšana par konkurētspējīgāko teritoriju pasaulē attiecībā uz transeiropeiskiem tīkliem, infrastruktūru, savstarpējiem savienojumiem, ātrvilcieniem, platjoslas pakalpojumiem, šosejām, ūdensapgādes, kosmosa, pētniecības, veselības, enerģētikas un izglītības jomu, un šo mērķi sasniegtu, reformējot mūsu budžeta atbalsta pasākumus sadarbībā ar visām valsts ieinteresētajām pusēm, jo īpaši ar Eiropas Investīciju banku.

  Elisa Ferreira (S&D). – (PT) Priekšsēdētāja kungs, komisār! Kad ekonomikas un monetārajai savienībai palika 10 gadu, Komisija domāja, ka eiro ir ES lielākais panākums. Pašlaik būtu grūti to apgalvot, to nepamatojot, jo krīze ir apliecinājusi, ka ekonomikas un monetārā savienība ir nepabeigts projekts.

Minimālie pasākumi, kas nepieciešami tā glābšanai, tika veikti steidzamības kārtā, bet nemaldināsim sevi: spriedzes apstākļi, tieša lielāko dalībvalstu interese un lēmumu pieņemšanas sāpīgā un lēnā gaita ir novedusi pie nedroša tēla, kādu sabiedrība un pasaule piedēvē eiro un Eiropas Savienībai.

Mums jāatzīst fakti. Eiropas Savienība un eiro ir integrācijas process, nevis tikai starpvalstu sadarbība; tie ir nepabeigti procesi, kuri ir vai nu jānostiprina, vai arī tie draud izzust. Tāpēc ir jāatrisina trīs problēmas. Pirmkārt, ir svarīgi konsolidēt instrumentus, kas ir radīti šajā ārkārtas situācijas gaisotnē: ir jāizveido Eiropas Monetārais fonds, ir jāpanāk virzība saistībā ar eiroobligācijām un ar Eiropas uzraudzības un regulējošo struktūru, kā arī ir jāpanāk attīstība saistībā ar Eiropas dimensiju banku krīžu pārvaldībā.

Otrkārt, ir būtiski saprast, ka valūta nevar būt stabila, ja ir vāja ekonomika: 1 % izaugsmes prognoze Eiropas Savienībai neliecina par ilgtspējīgumu ne demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanas, ne bezdarba apkarošanas ziņā; 2020. gada stratēģija nav nekas vairāk par labu ideju apkopojumu, ja nav līdzekļu to īstenošanai.

Treškārt, Rehn kungs, fiskālā konsolidācija ir svarīga, bet tā nevar pastāvēt līdzās izaugsmes atšķirībām starp ES dalībvalstīm: ir steidzami jāpārskata konverģences politika.

  Mirosław Piotrowski (ECR). – (PL) Jau trešo reizi Eiropas Parlaments pievērš uzmanību centralizēti izstrādātam 10 gadu plānam ar nosaukumu „Eiropa 2020”. Plāns ir izraisījis nepatiku daudziem deputātiem ne tikai tāpēc, ka tas rada asociācijas ar vēsturiski novecojušām politiskajām sistēmām, bet arī tā priekšteces, Lisabonas stratēģijas, iespaidīgās neveiksmes dēļ.

Iepriekšējās galvenajās debatēs es pievērsu uzmanību tam, ka dokumentā trūkst saistības ar pašreizējo finanšu un ekonomikas krīzi Eiropas Savienībā. Kopš tās sākuma Padome un Komisija ir veikušas konkrētus pasākumus eiro zonas un dalībvalstu ekonomiku stabilizēšanā. Paziņotās daudzu simtu miljardu eiro iepludināšanas mērķis ir to Rietumeiropas tautu ekonomiku atveseļošana, kuras cīnās ar milzīgiem budžeta deficītiem. Tomēr tas nedrīkst notikt uz jaunajām dalībvalstīm paredzēto finanšu atbalsta programmu rēķina; arī ne uz Polijas rēķina, kura pret ekonomikas rādītājiem neizturējās nevērīgi.

Ja „Eiropa 2020” tiks saglabāta, šis jautājums ir jāizskata līdzsvarotāk.

  Jaime Mayor Oreja (PPE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, pieļauju, ka ļaunākā krīze, no kuras mēs varētu ciest, nav tā, ko piedzīvojam pašlaik, bet tā, no kuras cietīsim, ja nespēsim ņemt vērā pareizās politiskās mācības attiecībā uz pašlaik notiekošo.

Mēs esam dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem, jo īpaši dažās valstīs. Mēs esam novirzījušies no reālās ekonomikas un pievērsušies izdomātai ekonomikai gan attiecībā uz valsts finansēm, gan vienlaikus arī ģimenē un privātajā dzīvē.

Mēs neesam spējuši saprast — kā tas ir arī pārējiem dzīvajiem organismiem —, ka augšana nav tas pats, kas kļūšana resnam. Augot ir jāpieliek pūles un jāievēro samērīgums, bet aptaukojoties nav vajadzīgs samērīgums un līdzsvars salīdzinājumā ar darbu, ko darām, un labklājību, ko baudām.

Šī krīze nav statiska. Krīzes aina pirms pāris mēnešiem bija citādāka, pavisam citādāka, salīdzinājumā ar to, kāda tā ir šodien. Krīzes aina pēc dažiem mēnešiem atšķirsies no šodienas ainas.

Šī bija ekonomikas un finanšu krīze, un tai būs arvien lielāka sociālā dimensija, ietverot sociālo konfliktu. Tas nozīmē, ka šajā posmā, pirms ir sācies sociālais konflikts, mums, politikā iesaistītajiem, ir jāapzinās, ka galvenā krīze ir uzticības krīze. Tā nav tikai eiro krīze vien.

Izanalizēsim visus pēdējo mēnešu politiskos un vēlēšanu procesus. Ir uzticības krīze, un tas nozīmē, ka mums sev ir jāpajautā, kā mums ir jāmainās, kā ir jāmaina mūsu attieksme: politiskā, institucionālā un personīgā attieksme. Šajā sakarā tā vietā, lai domātu par citām iestādēm, Parlamentam ir sev jāpajautā — kādu ieguldījumu tas var dot šī Parlamenta institucionālās un politiskās attieksmes mainīšanā.

Es šodien uzdrošinos teikt, ka pēc daudzu nosaukto krīzes iemeslu izdzirdēšanas — birokrātija, aģentūras, valdības —, ir divi aspekti, kas mums ir jāmaina. Pirmkārt, Eiropai ir vajadzīga neliela vienotība ar Parlamentu: tā nedrīkst noasiņot tik pamatīgās debatēs par diviem Eiropas sabiedrības jēdzieniem. Otrkārt, mums ir jāuzdrošinās teikt patiesību par to, kas ar mums notiek.

  Anni Podimata (S&D). – (EL) Vispirms es gribētu desmit sekundes veltīt tam, lai pateiktu patiesību. Langen kungs, kura vairs Parlamentā nav, teica, ka nepieņems ir bijis Grieķijas deputātu balsojums pret trīs gadu stabilizācijas programmu Grieķijas parlamentā. Es gribētu norādīt, ka būtu labi, ja Langen kungs varētu atkārtot savus ieteikumus nākamajā Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) sanāksmē, jo tie deputāti, kuri bija atbildīgi par valsts pārvaldi vēl pirms pāris mēnešiem, ir no šīs grupas.

Atgriežoties pie apspriežamā temata, jāteic, ka pašreizējā krīze tiešām ir atklājusi hroniskas slimības un trūkumus saistībā ar ekonomikas koordināciju eiro zonā un globālo ekonomikas pārvaldības sistēmu, kuras dēļ pasaules finanšu sistēmā ir radusies milzīga, nekontrolēta vara. Tāpēc patlaban mums ir jāizskata, visupirms un galvenokārt, jautājums par demokrātiju, un Eiropai, ja tā vēlas cienīt savas vērtības un vēsturi, ir jāuzņemas vadība.

Lēmums izveidot eiro zonas stabilizācijas atbalsta mehānismu ir nozīmīgs solis, par to nav šaubu. Tomēr ar krīzes pārvaldības mehānismu nepietiek; mums ir jāķeras pie problēmas saknes ne tikai valsts, bet arī Eiropas līmenī. Mēs pieļaujam kļūdu un apdraudam mūsu kopējo un turpmāko paaudžu nākotni, uzsverot tikai tūlītēju finansiālo atveseļošanos un pārvērtējot izaugsmes, nodarbinātības un pamatsistēmu ietekmi uz labklājības stāvokli, kas top jau vairākas desmitgades.

Komisār, priekšlikumi ekonomiskās sadarbības stiprināšanai, ar kuriem jūs iepazīstinājāt 12. maijā, var palīdzēt veidot saliedētāku Eiropu, kurā būtu mazāka makroekonomiskā nelīdzsvarotība, ievērojot divus priekšnoteikumus: pirmkārt, tie neaprobežosies ar neelastīgo Stabilitātes un izaugsmes pakta piemērošanu un, otrkārt, tajos būs pilnībā iekļauti konkrēti mērķi attiecībā uz dzīvotspējīgu izaugsmi un nodarbinātību saskaņā ar 2020. gada stratēģiju.

  Paulo Rangel (PPE). – (PT) Priekšsēdētāja kungs, vairāki kolēģi no Eiropas Tautas partijas (Kristīgajiem demokrātiem) jau ir izveidojuši ļoti pilnīgu situācijas ainu. Manuprāt, ir jāpiemin dalībvalstu nozīme.

Fakts ir tāds, ka katras dalībvalsts valdībai ir uzdevums piemērot prasības un nosacījumus vienotās valūtas nostiprināšanai un attīstīt monetārās un ekonomikas integrācijas projektu. Es gribētu teikt, ka mūsu partija — partija, kas ir saistīta ar PPE grupu, proti, Portugāles Sociāldemokrātiskā partija (PSD) — atbalsta valdības ierosinātos taupības pasākumus, jo, mūsuprāt, ir jāizlabo kļūdas, ko pieļāva Portugāles sociālistu valdība 15 gados un kuras tagad diemžēl redz visi; PSD atbalstīs pasākumus to labošanai.

Tomēr, lai arī mēs atbalstām taupības pasākumus, mēs arī kritizējam Portugāles valdību — un šis ir labs piemērs citiem, kas ir līdzīgā situācijā —, jo tā nesamazina izdevumus. Lai samazinātu deficītu, ir būtiski ne vien paaugstināt nodokļus, bet arī samazināt izdevumus, un valdībai ir jābūt drosmei veikt pasākumus, lai samazinātu izdevumus un deficītu, kā arī nosegtu daļu valsts parādu.

Tā notiek Portugālē un arī citās dalībvalstīs, kuras ir nonākušas sarežģītā situācijā. Mūsu kā Eiropas Parlamenta deputātu uzdevums ir arī savā valstī atbalstīt pasākumus, kas nepieciešami, lai nostiprinātu eiro un lai šī integrētā zona, šis sapnis — PPE grupas un mūsu visu kopīgais sapnis — kļūtu par realitāti. Tāpēc mēs kritizējam valdības, kurām nav drosmes veikt nepieciešamos pasākumus savās valstīs.

  Göran Färm (S&D). – (SV) Priekšsēdētāja kungs, dažos galvenajos aspektos šai kopējai ekonomikas politikai ir bijusi ietekme uz ES budžetu. Mēs runājam par galvenā stratēģiskā projekta „Eiropa 2020” finansēšanu. Mēs runājam par izmaksām, garantijām un visu pārējo attiecībā uz aizdevuma mehānismu un finanšu tirgu kontroli. Mēs runājam galvenokārt par vairākiem jauniem pienākumiem, kas izriet no Lisabonas līguma. Eiropas Parlamentā mēs lielā mērā apzināmies to, ka daudzas dalībvalstis pašlaik ir ārkārtīgi sarežģītā ekonomiskā situācijā, bieži vien ar grūti atrisināmām valsts budžeta problēmām.

No otras puses, ir skaidrs, ka šajā situācijā ES var palīdzēt, veicot pasākumus, kas ir nozīmīgi dalībvalstu ekonomikas atveseļošanā un kas veicinās izaugsmi un darbavietu radīšanu. Tāpēc ES budžetam ir jākoncentrējas uz jomām, kurās ES var sniegt pievienoto vērtību — Eiropas pievienoto vērtību — un kurās dalībvalstu un ES budžeti var papildināt un atbalstīt cits citu. Tomēr tas nozīmē arī to, ka dalībvalstis nevar piešķirt ES būtisku papildu atbildību, nenodrošinot atbilstošus līdzekļus.

Es prātoju par pētniecības politiku, nozīmīgiem projektiem, kā arī ieguldījumiem izglītībā un infrastruktūrā, kas ir nepieciešami, ja nākotnē gribam labāku ekonomiku. Tāpēc es domāju, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai ekonomikas politikas gars, kura kopējā nozīme arvien palielinās, konstruktīvi tiek atspoguļots sarunās par ES budžetu 2011. gadam, ilgtermiņa budžeta vidusposma pārskatā un debatēs par jauno finanšu sistēmu pēc 2013. gada. Citādi mēs nespēsim virzīties uz priekšu un ieviest kopējus pasākumus izaugsmes un darbavietu veicināšanai.

  Theodoros Skylakakis (PPE). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, kā Eiropas Parlamenta deputāts no Grieķijas es gribētu šeit atkārtot to, ko jau no paša sākuma esmu publiski teicis Grieķijā, un izteikt pateicību par palīdzību, ko mana valsts ir saņēmusi ar Eiropas atbalsta mehānisma starpniecību un kas kopā ar bargiem, bet vairumā gadījumu neizbēgamiem pasākumiem ir novērsusi Grieķijas ekonomikas strauju sabrukumu.

Būtu noderīgi, ja šis mehānisms Grieķijas atbalstam būtu pieņemts tik ātri, cik ātri tiek apstiprināti atbalsta mehānismi citām ekonomikām, kad Eiropa beidzot saprata risku, kāds mums visiem draud. Šodien es pirmo reizi esmu redzējis īstu apņēmību gan Parlamentā, gan citās Eiropas iestādēs, raudzīties tieši un reālistiski uz ekonomisko strupceļu Eiropā. Kāpēc mēs esam šādā situācijā? Galvenokārt tāpēc, ka esam tērējuši pāri savām iespējām un uzkrājuši kredītus. Mēs tērējām, kad krīzes vēl nebija, mēs tērējām krīzes laikā un tērējam tagad, meklējot izeju no krīzes. Visiem, kuri grib saprast, kas notiek, kad pastāvīgi tiek tērēts vairāk nekā tiek nopelnīts, ir vienkārši jāatbrauc uz Grieķiju.

Eiropas Monetārais fonds un citas apspriežamajā rezolūcijā ierosinātās iestādes ir solis pareizajā virzienā. Tomēr, ja ir jāierosina īsti stimuli, tad fondam ir jāņem vērā ne tikai absolūtais parādu un deficīta apjoms, bet arī parādu un deficīta samazināšanas temps. Mūsu patiesā problēma, un es to saku kreisi noskaņotajiem, ir tāda, ka četri miljardi cilvēku attīstības valstīs, kuri mēnesī iztiek ar EUR 200, ir atklājuši kapitālismu un pieprasa globālus līdzekļus un tirgus no mums, bagātajiem, kuri pārtiek ar EUR 2000 mēnesī. Mums Rietumos nav kapitālisma monopola, no kura tika veidots vecais Eiropas modelis. Ja mēs nemainīsimies, ja nepasteidzināsim strukturālās pārmaiņas, konkurētspēju un jauninājumus, mēs vienkārši dzīvosim trūcīgāk.

  Danuta Maria Hübner (PPE). – Priekšsēdētāja kungs, ir maz šaubu par pašreizējās krīzes nopietnību un par to, ka bezprecedenta politikas metožu „lietošanas izmaksas” ir ļoti augstas. Regulatoru un politikas izstrādātāju uzdevums ir veikt darbības, kas ļauj gan atjaunot līdzsvaru, ko satricinājušas tirgus nepilnības, gan labot neveiksmīgu valdības politiku. Tas tiek darīts, bet vēl nav zināms, cik drīz un ar kādu politikas pasākumu starpniecību Eiropas Savienības dalībvalstis atgriezīsies uz izaugsmes ceļa.

Jauni regulējumi nenodrošina pret pašreizējās krīzes riskiem. Tā kā esam izvēlējušies jaunu regulējumu ceļu, tam vajadzētu iet roku rokā ar lielāku vienkāršību un mazāku sarežģītību finanšu tirgos. Ir skaidrs arī tas, ka fiskālā un monetārā politika neaizvieto strukturālās reformas. Strukturālajām reformām ir jāņem vērā Eiropas Savienības ekonomikas esošie trūkumi: strauji pieaugošie parādi un deficīti, novecošana, ļoti iespējamais kārtējais inflācijas vilnis, riski, ko rada klimata pārmaiņu politikas nostādnes, zems ražīgums un konkurētspējas trūkums.

Ja valstīm naudas būs mazāk, būs vairāk darāmā, līdz ar to valsts nauda, arī Eiropas nauda, būs jāizlieto efektīvāk. Uzņēmumiem labvēlīgāka reglamentējošā vide, kompetenta valdība, nekropļojoši nodokļi, augsti nodarbinātības rādītāji, jo īpaši sievietēm, laba izglītības sistēma, pētniecība un jauninājumi — tas viss veido pasākumu paketes pamata minimumu, lai ar to veicinātu izaugsmi, darbavietu radīšanu un konkurētspēju. Nav šaubu, ka veiksmīgas Eiropas stratēģijas pamatā ir jābūt fiskāliem iegrožojumiem, bet uzmanība ir jākoncentrē uz jauninājumiem, vienīgo veidu, kā sekmēt ilgtspējīgu ražīgumu un izaugsmi.

Eiropas Komisijai un Eiropas Parlamentam ir jāatgūst sava stratēģiskā nozīme un jāpieņem drosmīgi eiropeiski lēmumi. Gan iedzīvotājiem, gan tirgiem ir nepieciešams vairāk eiropeiskuma.

  Gay Mitchell (PPE). – Priekšsēdētāja kungs, man liekas pašsaprotami, ka suverēnām valstīm ir jābūt atbildīgām par savām saistībām un jāīsteno norunātie mērķi, tāpēc sākšu ar to. Bet ir arī laiks paskatīties apkārt un ieraudzīt, kas vēl ir sekmējis neseno nemieru. 1930. gados lejupslīdi pastiprināja zelta standarts un protekcionisms. Turpretī Eiropas Savienībā mums ir bijusi solidaritāte un iestāžu iespēja ar Eiropas Centrālās bankas un Komisijas starpniecību mācīties no pagātnes kļūdām.

Iestāžu darbs ir bijis iespaidīgs, ņemot vērā, ka ir 27 ES dalībvalstis, no kurām 16 ir eiro zonā. Turklāt mūsu iestādes ir sadarbojušās ar ASV Federālo rezervju banku, Anglijas banku, Japānas Centrālo banku un citām. Par spīti tam tirgi — tā sauktie tirgi — patiesībā ir pauduši noraidošu attieksmi pret gandrīz visiem veiktajiem pasākumiem. Tagad es pilnībā atbalstu brīvos tirgus; protekcionisms neder. Bet vai mūsu tirgi ir brīvi? Tirgi tika mudināti un ietekmēti, lai ievilktu mūs krīzē. Vai tagad nerodas pamatotas aizdomas, ka ietekmīgas intereses spēj pārņemt savā varā suverēnas valstis un uzvarēt un ka daži — lai arī kādi nebūtu iemesli — izmanto šo ietekmi, lai attīstītu savus plānus, izmantojot tirgus savām vajadzībām?

Politiskā darba kārtība varētu ietvert bažas par to, ka eiro nākotnē varētu aizstāt dolāru, piemēram, kā naftas cenu veidojošā valūta; uzņēmumu un ekonomikas interešu darba kārtība varētu ietvert lielākas pilnvaras un bagātības uzkrāšanu, Eiropas Savienībā iznīcinot suverēnās tiesības, tajā skaitā arī kopējās suverēnās tiesības. Politiskajiem līderiem ir laiks atskatīties uz notiekošo. Es atkārtoju: dalībvalstis ir jādisciplinē, tajā skaitā arī mana dalībvalsts. Protams, tā ir jābūt. Bet mēs visu uzsvaru liekam uz dalībvalstīm un ļoti maz uz to, kas slēpjas aiz tirgus darbībām.

Es gribētu dzirdēt Padomes prezidentūras pārstāvju un komisāra viedokli. Kas tiek darīts, lai ieviestu kārtību? Lūk, kur esam nonākuši, viņus neuzraugot. Tāpēc lieciet malā dakšu tikai ar vienu zaru: ir laiks ņemt rokā divzaru dakšu.

  Alajos Mészáros (PPE). – (HU) Stratēģija „Eiropa 2020” ir ļoti svarīga stratēģija, jo īpaši tagad, laikā, kad izplešas finanšu un ekonomikas krīze. Šī krīze skar tādus pamatjautājumus un negatīvas norises, kas var apdraudēt mūsu ekonomikas politikas veiksmīgu darbību, ja tos neiekļausim šajā stratēģijā.

Mēs nedrīkstam pieļaut kaitējumu eiro prestižam, bet mums ir jādara viss iespējamais monetārās savienības ilgtspējīguma labā. Es pārstāvu pēdējo valsti, kas ir pievienojusies eiro zonai. Slovākijas iedzīvotāji eiro ieviešanu uzskata par panākumu, un tāpēc tā ar visiem iespējamajiem līdzekļiem dod savu artavu eiro aizsardzībā.

Mums ir jāvairo informētība par to, ka monetārajai krīzei var būt nopietnas politiskas sekas. Tas var būt pastiprināts eiroskepticisms un nedrošība tajās valstīs, kuras gatavojas pievienoties eiro zonai. Mums ir jāpalīdz un jāiedrošina tās valstis, kuras vēl nav ieviesušas vienoto valūtu.

Izstrādājot „ES 2020” stratēģiju, galvenā nozīme ir jāpiešķir politikām, kas garantē ilgtspējīgu attīstību. Lai gan patlaban norit darbs ar energoapgādes dažādošanas risinājumiem Centrāleiropā, alternatīvo enerģijas avotu izmantošanai ir jākļūst arvien izplatītākai, lai tādējādi mazinātu klimata pārmaiņas. Mums jāinformē iedzīvotāji, ka pašreizējo alternatīvo enerģijas avotu jauda ir ierobežota. No mūsu ilgtermiņa energodrošības viedokļa atomenerģija ir risinājums, kas var garantēt pietiekamu daudzumu enerģijas ar viszemāko oglekļa dioksīda emisiju līmeni, un tāpēc mums lielāks uzsvars ir jāliek uz jautājumu par drošu degvielas uzglabāšanu un ražošanu. Ir svarīgi arī dot stimulu turpmākiem pētījumiem mūsdienu enerģētikas tehnoloģiju jomā, piemēram, par jauninājumiem saistībā ar kodolsintēzes reaktoriem. Rodas daudzi būtiski jautājumi, kurus mēs vēlamies iekļaut stratēģijā, un mūs gaida nozīmīgs uzdevums uzlabot koordināciju un integrāciju vairākās jomās. Tikai tā mēs varam nodrošināt, ka papildus monetārajai savienībai būs arī svarīgā ekonomikas savienība.

  Marian-Jean Marinescu (PPE). – (RO) Es ļoti atzinīgi vērtēju Komisijas un Padomes ierosinātos pasākumus. Ja šie pasākumi būtu pieņemti agrāk, mēs būtu varējuši izvairīties no vairākām krīzes ietekmēm, ko pašlaik piedzīvojam. Ekonomikas pārvaldības trūkums ir veicinājis lēmumu pieņemšanu spriedzes stāvoklī un neapspriežoties ar Eiropas Parlamentu. Turklāt nav ieviesti mehānismi apstiprināto pasākumu uzraudzībai.

Pērn lielas naudas summas tika iepludinātas bankās. Tas bija lieks pasākums, bet banku glābšana nav palīdzējusi mazināt turpmāko krīzes ietekmi. Krīze turpinās. Stabilitātes un izaugsmes pakts nav ievērots. Ir radušies nepieņemami deficīti. Valstis ir veikušas atšķirīgus pasākumus līdzīgās situācijās. Dažas ir izlēmušas atklāt iedzīvotājiem patiesību un veikt taupības pasākumus. Kopēju noteikumu trūkumam ir atšķirīga ietekme uz Eiropas iedzīvotājiem, lai gan visas dalībvalstis ir sekmējušas krīzes sākšanos. Mēs nedrīkstam patērēt vairāk nekā saražojam, un mēs nedrīkstam tērēt vairāk, nekā spējam iekasēt.

Mums ir vajadzīga finanšu stabilitāte. Tāpēc neapšaubāmi ir vajadzīgi priekšlikumi jauna finanšu stabilizācijas mehānisma vai Eiropas Monetārā fonda izveidei. Tomēr šie pasākumi ir jāatbalsta ar saskaņotu ekonomikas atveseļošanas stratēģiju, kā arī ar kontroli un sankciju mehānismiem. Tas mums ļaus teikt, ka mēs ieviesīsim īstu un efektīvu ekonomikas pārvaldību visu dalībvalstu labā.

  Mairead McGuinness (PPE). – Priekšsēdētāja kungs, es ievērošu jūsu noteikumu. Es atzinīgi vērtēju Spānijas prezidentūras komentārus par ražošanas sistēmām un koncentrēšanos uz konkurētspēju. Manuprāt, mums vajag mazliet vairāk tādu sarunu šajā Parlamentā, Padomē un Komisijā.

Attiecībā uz jūsu komentāriem par lēno reaģēšanu — mums tas jāapspriež, jo Eiropas sistēmā ir letarģijas problēma saistībā ar reaģēšanu. Kad sākās krīze, dalībvalstis varēja rīkoties drīzāk. Mēs spējam to darīt, bet šķiet, ka to nedarījām šajā gadījumā.

Visbeidzot, Komisija meklē četrus jaunās stratēģijas pīlārus. Manuprāt, Komisijai ir jāizskata sava nozīme šajā krīzē. Es uzskatu, ka Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumu uzraudzība bija „mīkstās varas” pieejas pamatā, un tā nenostrādāja. Ja mēs visi — kā jau citi minēja — būtu ievērojuši noteikumus, mums šādas problēmas nebūtu. Lielāku pilnvaru piešķiršana der tikai tad, ja tiek izmantotas jau esošās.

  Elena Băsescu (PPE). – (RO) Šķiet, ka pašreizējās krīzes laikā stratēģiju „Eiropa 2020” gaida īsts izaicinājums. No otras puses, tā sniedz arī iespēju. Tā var dot nozīmīgu stimulu jau sen vajadzīgo ekonomikas un sociālo reformu atbalstīšanai. Solidaritātei un spējai pielāgoties ir jābūt tās pamatprincipiem.

Es uzskatu, ka piešķīrumi Kohēzijas fondiem ir jāsaglabā, jo tiem ir būtiska nozīme ES reģionu ekonomisko atšķirību mazināšanā. No otras puses, ir skaidrs, ka ES līmenī pieņemtie mērķi nevar automātiski kļūt par valstu mērķiem. Tie ir jāpieņem atbilstīgi katras valsts iespējām. Rumānijas valdība ir izveidojusi augsta līmeņa darba grupu, kas noteiks valsts mērķus. Vienlaikus tā palīdzēs koordinēt Valsts reformu plānu.

  Antigoni Papadopoulou (S&D). – (EL) Tirgi un bankas uzvedas kā vilku bars, kā Zviedrijas finanšu ministrs tos nosauca, vilku bars, kas ir gatavs saplosīt ekonomiski vājākās valstis. Pirmais upuris bija Grieķija, tad sekoja Spānija un Portugāle. Grieķijā, no vienas puses, bija redzama spekulantu nežēlīga rīcība, un no otras puses — Kopienas solidaritāte, kas tika izrādīta ļoti vēlu un ar ļoti skarbiem nosacījumiem, piespiežot grieķus piekrist nepatīkamiem upuriem un pamatoti uzsākt streikus. Varētu domāt, ka starptautiskajā ekonomikas krīzē galvenajā lomā nu ir valstis, nevis bankas.

Mums ir jāmācās no šīs nelaimes. Eiropas Savienībā vajag lielāku Kopienas solidaritāti, labāku finanšu sistēmas uzraudzību, lielāku valsts atbilstību Stabilitātes paktam, koordinētāku finanšu politiku un pasākumus konkurences nelīdzsvarotības novēršanai. Eiropas tautas vēlas humānāku Eiropu ar ne tik lielu nevienlīdzību starp dalībvalstīm. Ir pienācis laiks reālākai un iedzīvotājiem labvēlīgākai ES programmai 2020. gadam, kurā ir ņemti vērā pašreizējie izaicinājumi.

  Olle Schmidt (ALDE). – (SV) Priekšsēdētāja kungs, Eiropā ir nepieciešama lielāka sadarbība un solidaritāte, nevis protekcionisms un nacionālisms. Mēs to zinām — vēsture mums to ir iemācījusi.

Man ir grūti saprast tās bailes, ko jūs, finanšu ministri, jūtat, redzot priekšlikumu par dalībvalstu budžetu iepriekšēju izpēti. Pēdējos mēnešos pat pieredzējuši finanšu ministri bija nobijušies, un viņiem tādiem vajadzēja būt. Noteikti ir jaušama tieksme uz nacionālu pretenciozitāti. Pārbaudiet Grieķiju, Spāniju, Portugāli, bet ne manu valsti. Noli me tangere — nepieskarieties man!

Mūsu savstarpējā atkarība pieprasa atklātību un uzticēšanos. Zviedrijas un Somijas valdībām ir pieredze no 1990. gadu nopietnajām krīzēm, un tām abām vajadzētu pilnībā atbalstīt komisāra O. Rehn priekšlikumus.

  Jaroslav Paška (EFD). – (SK) Atbildīga budžeta politika visās ES dalībvalstīs ir tikai pirmais solis ceļā uz pašreizējās situācijas atrisināšanu. Nākamajam solim, kas noteikti būs grūtāk īstenojams, jābūt centieniem panākt vienmērīgas pārmaiņas darbaspēka sistēmā. Liela daļa ES iedzīvotāju ir nodarbināti ārpus ražošanas nozarēm, jo īpaši valsts pārvaldē, un ražošanas nozare nespēj uzturēt tik lielu skaitu birokrātu, kuri tikai sarežģī dzīvi, izsapņojot jaunus regulējumus un ierobežojumus.

Pavērojiet Āziju, komisār. Tur nav tik liels izglītoto iedzīvotāju skaits vai tik daudz universitāšu kā mums. Tomēr tur ir neliels valsts pārvaldes aparāts un nesarežģīta uzņēmējdarbības vide, kas ļauj attīstīt dabisku konkurētspēju, kāda piemīt daudziem cilvēkiem. Nesarežģīta, pārredzama uzņēmējdarbības vide, mazāk pārvaldes un vairāk vietas neatkarīgām un radošām iedzīvotāju darbībām un uzņēmējdarbībai — tā ir labākā izeja no pašreizējām problēmām.

  Andrew Henry William Brons (NI). – Priekšsēdētāja kungs, ekonomikas krīze nav īslaicīga slimība, no kuras ES dalībvalstu ekonomikas drīzumā pilnībā atveseļosies. ES un tās dalībvalstu pieejā ekonomikas politikai ir sistēmiski trūkumi. Mērķis ieviest vienotu valūtu 27 valstīs ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, ka viena valūta var būt piemērota daudzām dažādām ekonomikām. Valūtas vērtībai ir jāatspoguļo tās ekonomikas veselības stāvoklis, kurai tā kalpo.

Tomēr ir vēl citas problēmas. Tas, ka ES un atsevišķas dalībvalstis pieņem globalizāciju, novedīs pie katastrofas. Mēs nedrīkstam ļaut Eiropā ieplūst precēm un strādniekiem no valstīm ar zemu atalgojuma līmeni. Mēs nevaram konkurēt ar viņu precēm, ja nesamazinām savu algu likmes līdz viņu līmenim. Likumīgi noteiktais minimālās algas apjoms nepasargās mūsu strādniekus no viesstrādnieku stāšanās viņu vietā, mūsu iedzīvotāju ārpakalpojumu izmantošanu vai ražotņu pārvietošanu uz trešās pasaules valstīm.

  Tunne Kelam (PPE). – Priekšsēdētāja kungs, es gribētu pateikties komisāram O. Rehn par laipnajiem izteikumiem un paļāvību uz Igaunijas centieniem pievienoties eiro zonai, un es varu galvot, ka ar pašreizējo finanšu slogu 7,5 % apjomā no IKP Igaunija nepalielinās vidējo ES parāda līmeni. Es arī ticu, ka eiro zonas kolēģi spēs pieņemt Igauniju kā pozitīvu piemēru; tas raidītu iedrošinošu signālu arī Latvijai un Lietuvai, pārliecinot to iedzīvotājus, ka ir vērts censties un ka pret visiem pieteikumu iesniedzējiem izturēsies pēc to nopelniem.

Pievienošanās eiro zonai patlaban nav privilēģija. Iesākumā tas nozīmē uzņemties solidaritātes saistības un dot ieguldījumu Konsolidācijas paktā, bet es esmu pārliecināts, ka tas ir pareizais lēmums; mēs ES uztversim ne tikai kā iespēju ņemt, bet, visupirms un galvenokārt, kā iespēju attīstīt mūsu kopējo mērķi.

  Danuta Jazłowiecka (PPE). – (PL) Šodienas debates par Eiropas Savienības ekonomikas pārvaldību ir būtiskas, jo tās attiecas uz turpmāku Eiropas integrācijas nostiprināšanu. Ņemot vērā dalībvalstu attīstītos ekonomikas sakarus, tām vajadzētu justies vienlīdz atbildīgām par Eiropas stabilizācijas mehānismu un par Eiropas ekonomisko situāciju kopumā.

Manuprāt, nevienam no mums nebūtu jāšaubās, ka atbilstoša valsts saistību un izdevumu uzraudzība (priekšsēdētājs pārtrauca runātāju), agrīna dalībvalstu budžetu un reformu plānu izstrādes procesa koordinācija un mehānisms atbalstam krīzē ir pasākumi, ar kuriem notiek virzība pareizajā virzienā. Apzinīgai Stabilitātes un izaugsmes pakta principu īstenošanai vajadzētu būt prioritātei. Ar to var nodrošināt budžeta un makroekonomisko stabilitāti Eiropas Savienībā. Lai arī sankciju kopums, kā arī vārdā saukšanas un kaunināšanas princips ir būtiski dalībvalstu disciplinēšanā, tām ieviešot pakta principus un būtiskas reformas, es finansiālas sankcijas vērtēju atturīgi. Sankcijām, kas tiek piespriestas dalībvalstīm, kurās jau ir sarežģīts finanšu stāvoklis, varētu būt pretējs efekts uz šo valstu ekonomikām…

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju)

Tāpēc es gribētu lūgt plānot Eiropas nākotni atbildīgi.

  Liisa Jaakonsaari (S&D). – (FI) Priekšsēdētāja kungs, krīzē psiholoģiskā reakcija ir vai nu ieritināties čokurā, vainot citus, meklēt ienaidniekus, vai censties rast risinājumus. Eiropa nu ir lieciniece šai trīskāršajai pieejai: no vienas puses, daudzās valstīs uzplaukst nacionālisms un protekcionisms, no otras — tiek meklēti jauni risinājumi, kā tas ir Komisijas gadījumā. Mums tos ir jāspēj novērtēt. Jo spēcīgāka politiskā sistēma Eiropas Savienībā un valsts līmenī, jo labāk varam iebaidīt tirgus spēkus. Citādi viss kļūs nelāgi.

Manuprāt, mums vajadzētu pārtraukt darīt vienu, proti, izsmiet Grieķiju. Grieķijas tauta, premjers un politiķi ir pelnījuši mūsu cieņu, jo pieņem ļoti sarežģītus lēmumus. Kā jau Schmidt kungs teica, Somija un Zviedrija bija Grieķijas stāvoklī 1990. gadu sākumā. Mums nācās pieņemt tikpat grūtus lēmumus, bet mēs guvām panākumus.

  Priekšsēdētājs. – Es diemžēl jūs pārtraukšu. Sēžu zālē sēdošie pamanīs, ka es viņu pārtraucu tieši pēc minūtes, lai gan viņa ļoti labi izteicās par Grieķiju, tātad es cenšos būt pēc iespējas objektīvāks.

  Michael Theurer (ALDE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Pašreizējās debatēs par Eiropas ekonomikas pārvaldības darbības sistēmu netiek ņemta vērā ilgtermiņa perspektīva. Tagad ir īstais laiks īstermiņa stabilizācijas pasākumus ietvert ilgtermiņa stratēģijā. Mums vajag tirgus ekonomikas vīziju. Sociālās tirgus ekonomikas pamatprincips jau ir noteikts Lisabonas līgumā. Tagad mums tas ir jāievieš.

Sociālā tirgus ekonomika bija veiksmīgs modelis, kas slēpās aiz Vācijas ekonomikas brīnuma. Walter Eugen, šī ekonomikas brīnuma iedvesmas avots, jau tālajā 1950. gadā atzīmēja, ka valsts saimnieciskajai darbībai ir jākoncentrējas uz ekonomiku regulējošo sistēmu izstrādi, nevis uz ekonomikas procesu vadību. Tāpēc es pieprasu regulējošu pieeju, citiem vārdiem sakot, valsts veiktus pasākumus, lai ietekmētu saimnieciskās darbības pamatnosacījumus ar vispārējiem tiesību aktiem. Ne jau valsts rada darbavietas, bet tai ir jārada reglamentējoša sistēma darbavietu radīšanai, un tieši uz to mums ir jākoncentrējas. Konkurētspēja nav saimnieciskās darbības sākums, bet iznākums.

  Franz Obermayr (NI). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, stratēģijā „Eiropa 2020” mums ir jāķeras pie pašreizējās krīzes cēloņiem. Vai būtu prātīgi ieviest monetāru savienību amerikāņu garā bez vajadzīgās centralizētās finanšu politikas uzraudzības? Atbilde ir „nē”. Eiro nedrīkst ļaut pārvērst ES milzīgā izdales mehānismā, kura pamatā ir obligāta solidaritāte. Ja mums būs monetāra savienība, tad tai jābūt spēcīgai monetārajai savienībai.

Turklāt brīvos finanšu tirgus turpmāk nedrīkst uzskatīt par nošķirtiem no reālās ekonomikas. Tāpēc mums stratēģijā „Eiropa 2020” vajag skaidrus noteikumus attiecībā uz to, kā rīkoties ar spekulantiem un riska ieguldījumu fondiem. Austrijas un vakar Vācijas ierosinātais virziens ceļā uz nodokli par finanšu darījumiem, kas ietver arī nodokļa piemērošanu banku un finanšu nozares gūtajai peļņai, noteikti ir pareizā pieeja. Rādīsim beidzot piemēru nodokļu maksātājiem un atgādināsim finanšu nozarei tās pienākumus. Mums vajag arī būt drosmīgākiem noteikumu piemērošanā dalībvalstīm. Valsts, kura tīšuprāt vilto savus datus, ir vienkārši jāizslēdz no eiro zonas. Krāpnieciskajām valstīm ir jāaiziet.

  Paul Rübig (PPE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, Rehn kungs, dāmas un kungi! Stratēģija „Eiropa 2020” mums rada īpašu izaicinājumu. Kopumā mums ir jākoncentrējas uz maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU). Mums jāgādā, lai līdz 2020. gadam maza un vidēja lieluma uzņēmumu minimālā kapitāla kvotas ir vidēji 20 % apjomā.

Mums Eiropā ir vajadzīgi spēcīgi MVU, jo tie nodarbina divas trešdaļas darbaspēka, rada 50 % nacionālā kopprodukta un maksā 80 % nodokļu. Komisija šajā programmā vienkārši ir piemirsusi iekļaut mērķus MVU stiprināšanai.

Rehn kungs, es jo īpaši aicinu jūs rīkoties MVU vārdā un izstrādāt mērķus šo uzņēmumu un to darbinieku nostājas stiprināšanai.

  Milan Zver (PPE). – (SL) Šodienas debates ir bijušas vienas no labākajām, kādas mums ir bijušas par finanšu un ekonomikas krīzi, jo īpaši par to, kāda ir bijusi tās ietekme uz Grieķiju, un vairums runātāju būtībā ir koncentrējušies uz jautājumu par to, kā mums turpmāk vajadzētu pārvaldīt Eiropas Savienību. Tomēr es piekrītu arī tam, ko norādīja tie runātāji, kuri cenšas sadalīt vainu šajā situācijā. Manuprāt, tas ir pareizais ceļš, un ir svarīgi pa to doties. Mums jāuzdod jautājumi par dažu Eiropas iestāžu atbildību un ne tikai par iestāžu kolektīvo atbildību, bet kurš un par ko ir atbildīgs.

Tāpēc es gribētu ieteikt, piemēram, parunāt ar Almunia kungu, bijušo ekonomikas un monetāro lietu komisāru, jo viņš diezgan kritiski izteicās par dažām valstīm savu pilnvaru laikā, un tad sākās problēmas ar Grieķiju. Es viņu aicinu precizēt savu lomu šajā notikumā, un, ja viņš to nedara, tad viņam vajadzētu atkāpties.

  Seán Kelly (PPE). – Priekšsēdētāja kungs, pirmām kārtām jāteic, ka dažās pēdējās nedēļās mums ir nācies veikt pasākumus, lai risinātu finanšu krīzi, kas jau norit pilnā sparā — šo krīzi ir radījis regulējuma, uzraudzības un pārvaldības trūkums. Ar pašreizējiem pasākumiem cenšamies paredzēt šādas situācijas, lai nākotnē tās vairs neatkārtotos, un šie pasākumi ir jāvērtē atzinīgi.

Mēs visi sasniedzam labākus rezultātus, ja kāds lūkojas mums pār plecu. Tas attiecas gan uz valdībām, gan uz indivīdiem. Tāpēc es novērtēju šodien paveikto un domāju, ka, sākot ar šodienu, mums vajadzētu ķerties pie kredītreitinga aģentūru finanšu teroristiem un spekulantiem, kuri rada jucekli cilvēku dzīvē un cenšas izjaukt suverēnas valdības. Izmantojot šādu divkāršu pieeju — tiekot galā ar valdībām politiskā līmenī un ar finanšu teroristiem —, mēs varam lūkoties labākas nākotnes virzienā.

  Karin Kadenbach (S&D). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, López Garrido kungs! Mēs šodien runājam par kopējo Eiropas ekonomikas pārvaldību. Manuprāt, ir laiks saprast, ka tirgum nav neatkarīga vērtība un ka Eiropas iedzīvotājiem nav jākalpo tirgum, bet gan tirgum ir jākalpo iedzīvotājiem, 500 miljoniem eiropiešu.

Esmu pārliecināta, ka mums vajag konsolidāciju un izaugsmi, bet tās abas ir saistītas ar vēl kādu aspektu, proti, sociāli atbildīga konsolidācija, no vienas puses, un ilgtspējīga izaugsme, no otras. Mums ir vajadzīga pārliecība to panākšanai, un Eiropas iedzīvotājiem ir vajadzīgas perspektīvas. Tomēr mēs varēsim viņiem piedāvāt šīs perspektīvas, ja spēsim apsolīt, ka viņi dzīvos tādā Eiropā, kurā viņi varēs baudīt labklājību vai ieviest pasākumus, lai nodrošinātu, ka tā būs. Nākotnes Eiropā no izaugsmes labumu gūt nevajadzētu tikai dažiem.

  Rachida Dati (PPE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, pirmām kārtām, ir tiesa, ka pēkšņā un pamatīgā krīze Grieķijā ir izraisījusi lielas bailes mūsu līdzpilsoņos, un šīs bailes, manuprāt, ir pamatotas. Kā jau kāds deputāts nesen teica, tas nenozīmē, ka mums jākrata pirksts Grieķijas virzienā. Tomēr ir svarīgi — un tas ir jādara steidzami, kā tas diezgan ilgi jau tiek atkārtots — gūt vajadzīgo mācību, lai varētu veidot politiskāku Eiropu un virzīties uz ekonomikas pārvaldību. Ekonomikas pārvaldība patlaban ir jāizvirza kā steidzamākā prioritāte.

Es saprotu, ka Komisija ierosina iepriekš izskatīt valstu budžetus. Es personīgi nedomāju, ka mums vajadzētu mainīt zirgus. Visvairāk un steidzamāk ir vajadzīga Eiropas ekonomikas pārvaldība, nevis Komisijas veikta valstu budžetu iepriekšēja izpēte. Manuprāt, šis priekšlikums ne tikai atklātu konstitucionālas neatbilstības, bet arī veicinātu vilcināšanos un komplicētību, un tas noteikti Eiropai pašlaik nav vajadzīgs. Steidzami ir vajadzīga Eiropas ekonomikas pārvaldība, nevis valstu budžetu iepriekšēja izpēte.

  Vasilica Viorica Dăncilă (S&D). – (RO) Mēs visi zinām, ka stratēģija „Eiropa 2020” tika izveidota, lai palīdzētu Eiropas Savienībai izkļūt no pašreizējās ekonomikas krīzes un sagatavotu tās ekonomiku nākamajai desmitgadei. Tomēr ir jāatzīmē, ka stratēģija „Eiropa 2020” pat nesniedz skaidras norādes par to, kā tiks pārskatīta viena no nozīmīgākajām kopējām politikām, proti, kā tiks veikta kopējās lauksaimniecības politikas reforma.

Vēl satraucošāk ir tas, ka atsauce uz lauksaimniecību kā uz būtisku politisku instrumentu stratēģijas „ES 2020” mērķu sasniegšanā tika izdarīta pēdējā brīdī. Tāpēc mēs nemaz neesam pārsteigti, ka šajā dokumentā lauksaimniecības politikas nostādnes tiek minētas pārāk maz. Šajā sakarā stratēģija „ES 2020” ietver dažas idejas par turpmāko KLP. Tomēr stratēģijā tai nav piešķirta svarīga stratēģiska nozīme plašākā, globālākā pieejā, ņemot vērā milzīgos izaicinājumus, ko rada paredzamais divkāršais palielinājums pasaules pieprasījumā pēc pārtikas un klimata pārmaiņas.

  Czesław Adam Siekierski (PPE). – (PL) Dāmas un kungi, mūsu rīcībā nav detalizētas analīzes par eiro zonas krīzes un Grieķijas ekonomikas sabrukuma iemesliem vai par problēmām, ar kurām saskaras citas valstis. Vai šīs situācijas iemesls ir pasaules finanšu krīze, kas pārtapa ekonomikas krīzē, vai arī mums tagad nākas tikt galā ar savām kļūdām, nevērību un rīcības trūkumu?

Teiksim skaidri un gaiši, ka Eiropas Savienībā nebija finanšu politikas koordinācijas. Netika ievērots Stabilitātes un izaugsmes pakts un finanšu disciplīna. Valstu budžeti bieži bija tālu no realitātes: lielas izmaksas, zemi ienākumi un atbildības trūkums valsts pārvaldē. Es gribētu jautāt: kur bija Eiropas Centrālā banka? Kur bija Komisija?

Teiksim godīgi — problēma ir tajā, ka dalībvalstis neļauj ES iestādēm veikt savu budžetu uzraudzību, novērtēšanu un analīzi. Pēdējos gados mēs esam koncentrējušies galvenokārt uz Lisabonas līgumu, un mēs mazāk uzmanības esam veltījuši ekonomikas savienībai un jo īpaši monetārajai savienībai.

  Diego López Garrido, Padomes priekšsēdētājs. – (ES) Priekšsēdētāja kungs, mēs tiešām varam teikt, ka Eiropas Savienība saskaras ar situāciju, kas līdzinās citām tās ciešanu pilnajā vēsturē un kuras ir veiksmīgi atrisinātas. Eiropa ir nonākusi krustcelēs, kā tas bija uzreiz pēc Otrā pasaules kara, kad radās tas, kas tolaik vēl nebija pazīstams ar nosaukumu „Eiropas Savienība”. Tā bija arī tad, kad sabruka Berlīnes mūris, kad Eiropa tika apvienota, kad, starp citu, sākās krīze Eiropas monetārajā sistēmā. Reakcija bija virzība uz priekšu un jauna līguma pieņemšanu. To darījām arī šī gadsimta sākumā ar Lisabonas līgumu, un tā ir vienīgā izeja no sarežģītās situācijas, kuru pašlaik piedzīvojam.

Protams, citas alternatīvas ir populisms un protekcionisms, bet izmantot tos šoreiz nedrīkst. Īstā izvēle ir virzīties uz tādu Eiropu, kas uzveic savus trūkumus, kā tas tika apliecināts tad, kad sākās šī ārkārtīgi nopietnā krīze, kādu mēs, šajā Parlamentā esošie, vēl nebijām piedzīvojuši.

Tāpēc atbildes reakcijai uz situāciju tirgos, kuros ir atcelti ierobežojumi, uz konkurētspējas trūkumu ražošanas sistēmā, kas atstāj vērā ņemamu iespaidu, uz sociālo ietekmi nodarbinātības jomā, uz deficīta problēmu — 20 no 27 dalībvalstīm ir sākušas pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru — un uz acīmredzamu ekonomikas pārvaldības trūkumu Eiropas Savienībā ir jābūt nevis mazāk, bet gan vairāk vērstai uz Eiropu. Lūk, kā patlaban ir jāreaģē uz šo situāciju.

Jāteic, ka reaģēšana ir notikusi, Eiropas Savienība ir reaģējusi, un es atsaucos uz savām un komisāra O. Rehn iepriekšējām runām, kurās mēs izklāstījām, kā Eiropas Savienība ir reaģējusi. Tomēr patlaban laiks rit vēl straujāk, un, manuprāt, mums ir jāreaģē ātrāk, jo tam vajadzētu palīdzēt atrisināt pamatproblēmas, kuras joprojām ir Eiropas Savienībā un krīzes dēļ iztur pārbaudījumu.

Tāpēc es gribu ierosināt Eiropas Savienības iestāžu un, protams, Parlamenta sadarbību piecos aspektos, kuros, manuprāt, ir jārīkojas straujāk. Mums ir jāpaātrina, jāpietuvina beigām vai jāpabeidz ieplānoto un pareizi iesākto uzdevumu veikšana.

Pirmais aspekts ir solidaritāte. Mums jāpastiprina solidaritāte eiro zonā, un tieši tāpēc atbalsts Grieķijai bija tik veiksmīgs, un veiksmīgs bija arī lēmums izveidot EUR 750 miljonu fondu — trīs gadu laikposmam, tāpēc tas tomēr nav pastāvīgs —, lai novērstu iespējamās sarežģītās situācijas saistībā ar valstu finansēm vai nelīdzsvarotību tajās. Es domāju, ka šis ir pamatelements un ka Padome rīkojās pareizi, to ierosinot un pieņemot 9. maijā. Bez tam ir rīkojusies arī Eiropas Centrālā banka, kas iesaistās arī tagad, pērkot parādus no dalībvalstīm, izmantojot Lisabonas līgumā atļautos kanālus.

Otrkārt, tieši šodien Parlaments izskata finanšu uzraudzības paketi. Mēs zināmā mērā jau paguvām sajust tās garšu, vakar Ekonomikas un finanšu padomē (ECOFIN) pieņemot regulu par riska ieguldījumu fondiem. Tāpēc mēs varam rīkoties, protams, ka varam. Regula ir izstrādāta, bet mums pēc iespējas drīzāk ir jānoslēdz sarunas starp Padomi un Parlamentu par finanšu uzraudzības paketi kopumā. Šī pakete, starp citu, reglamentē arī kredītreitinga aģentūru darbību, jo — saistībā ar vienu no deputātu ierosinātajiem ieteikumiem vai jautājumiem — kredītreitinga aģentūras uzraudzīs Eiropas iestādes.

Treškārt, mums ir jāpievēršas konkurētspējai. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai jūnija Eiropadome pieņemtu un ieviestu stratēģiju „ES 2020” un lai tā noteiktu mērķu skaitu, tajā skaitā attiecībā uz nabadzību un sociālo iekļaušanu, kuru daudzums vēl nav noteikts. Tai ir jābūt stratēģijai, kas nosaka pati savu pārvaldību, un šai pārvaldībai ir jābūt daudz prasīgākai par praktiski neesošo Lisabonas līguma pārvaldību, kā iepriekš minēja Verhofstadt kungs. Tai ir arī jāizmanto pozitīvi stimuli, lai nodrošinātu, ka mērķi tiek sasniegti, piemēram, jāizmanto Eiropas vai strukturālie fondi.

Ceturtais svarīgais elements ir pakete par ekonomikas politiku koordināciju, ar ko 12. maijā iepazīstināja komisārs O. Rehn un kuru vakar izskatīja ECOFIN. Ir ļoti būtiski nodrošināt atbilstību Lisabonas līgumam, jo Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 5. pantā ir teikts, ka dalībvalstu pienākums — nevis, ka tā būtu labāk vai vēlams, bet ka tas ir to pienākums — koordinēt savu ekonomikas un nodarbinātības politiku, un tās var koordinēt arī savu sociālo politiku. Ņemot to vērā, mēs uzskatām, ka īstenot LESD 136. pantu, kā noteikts šajā Komisijas priekšlikumā, ir ļoti svarīgi, un mums ir jāpaātrina tā ieviešana.

Visbeidzot, vēl es uzskatu, ka ir jāpaātrina debates vai lēmums attiecībā uz nodokli par starptautiskiem finanšu darījumiem, kas, manuprāt, ir jāierosina G20 sanāksmē.

Es gribētu lūgt Parlamentu atbalstīt šos ļoti nozīmīgos un svarīgos aspektus, kas būtu solis uz priekšu virzienā, ko dēvē par Eiropas Savienības ekonomikas pārvaldi vai pārvaldību, lai lēmumu varētu pieņemt pēc iespējas drīzāk. Mēs ilgāk vairs nevaram gaidīt.

Domāju, ka vēl nekad ES vienotība nav bijusi tik būtiska, un es pašlaik nerunāju tikai par ES dalībvalstu, bet arī par iestāžu vienotību. Parlaments ir Eiropas iestāde, Komisija ir Eiropas iestāde, un Padome arī ir Eiropas iestāde. Patlaban šīm iestādēm ir jāsadarbojas, lai virzība uz Eiropas Savienības pārvaldību un radušos pamatproblēmu atrisināšanu varētu tikt nostiprināta. Lai šī būtu mūsu paustā apņemšanās sākt jaunu ES politisko posmu, kas dotu labumu iedzīvotājiem, kuri gaida šādu mūsu rīcību. Viņi negaida neko citu kā tikai šo.

  Olli Rehn, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētāja kungs, paldies deputātiem par ļoti nopietnajām un pamatīgajām debatēm, kas atspoguļo pašreizējo situāciju Eiropā. Ļaujiet vispirms teikt, ka es ļoti novērtēju Eiropas Parlamenta lielo atbalstu ekonomikas pārvaldības nostiprināšanai. Es ļoti uzmanīgi klausījos ministra López Garrido teikto, un es pateicos Spānijas prezidentūrai par atbalstu un par lielisko sadarbību šajā, kā arī citos jautājumos.

Es pilnībā piekrītu tiem, kuri jau pieprasīja to, lai monetāro savienību papildinātu ekonomikas savienība. Tikai tā mēs tiksim uz priekšu, un šī ir svarīgākā mācība, kas mums jāgūst no šīs krīzes. Mums jānostiprina trīs aspekti. Pirmkārt, mums ir vajadzīga modrība, lai nekavējoties atrisinātu krīzi Grieķijā un citviet Eiropā. Mēs esam novērsuši Lehman Brothers līdzīgu gadījumu Eiropā, bet mēs vēl neesam tikuši ārā no meža, tomēr mums ir jāturpina būt modriem un apņēmīgiem, lai nodrošinātu finanšu stabilitāti Eiropā un tādējādi aizsargātu joprojām nestabilo ekonomikas atveseļošanos šajā kontinentā.

Otrkārt, mums jāpaātrina, jāpastiprina un jāpabeidz reglamentējošā reforma attiecībā uz finanšu tirgiem, banku nodevām, īsās pozīcijas pārdošanu un kredītaģentūrām. Ir daudz labāk rīkoties Eiropas līmenī un darīt to pēc iespējas drīzāk.

Mums ir jāizveido sistēma, lai novērstu sistēmiskās kļūdas finanšu tirgos, un šajā sakarā es tiešām piekrītu Jaakonsaari kundzei un Swoboda kungam. Tirgus var būt labs kalps, bet tas ir slikts ķēniņš, un, kā teica Theurer kungs, mums ir jāstrādā ar sociālā tirgus ekonomikas pamatideju, lai radītu ticamu tiesisko regulējumu attiecībā uz finanšu tirgiem, pabeidzot reglamentējošo reformu.

Treškārt, mums jāpāriet pie lēmumiem par Eiropas ekonomikas pārvaldības nostiprināšanu; mums jānostiprina Stabilitātes un izaugsmes pakts, izmantojot preventīvu fiskālo uzraudzību; mums jāievieš praktiskas sankcijas, un tām jābūt pamatotām ar noteikumiem, kā teica Kallas kungs, un mums ir jāiegūst revīzijas pilnvaras Eurostat…

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju)

  Priekšsēdētājs. – Kolēģi, šis ir ļoti nozīmīgu debašu noslēgums. Es jūs ļoti lūdzu — centieties šajā sēžu zālē sarunāties pēc iespējas klusāk un ņemiet vērā komisāra galīgās piezīmes. Vārds tiek dots komisāram.

  Olli Rehn, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētāja kungs, esmu jau pie tā pieradis, bet es priecātos, ja šis Parlaments izrādītu nelielu interesi par to, ko grasos teikt.

Tūlītēja krīzes atrisināšana, pilnīga finanšu tirgu reforma un ekonomikas pārvaldības nostiprināšana: šie ir trīs galvenie uzdevumi, pie kuru īstenošanas mums jāķeras pēc iespējas drīzāk.

Es piekrītu Marinescu kungam, kurš atsaucās uz Komisijas paziņojumu, un tas tiešām ir vairāk, nekā varēja domāt pat pirms pusgada. Lūdzu, izlasiet šo desmit lappušu garo paziņojumu par Eiropas ekonomikas pārvaldības nostiprināšanu. Desmit lappuses izklausās maz, bet tajās ir ļoti daudz konkrētu iniciatīvu. Tās ir grūti pieņemamas, bet Eiropai tādas ir vajadzīgas. Es drīz runāšu par konkrētiem priekšlikumiem — tiesību aktu priekšlikumiem.

Mēs esam uzņēmušies iniciatīvu un virzīsimies uz priekšu. Verhofstadt kungs teica, ka mums nevajadzētu gaidīt uz darba grupu. Mēs gan aktīvi un konstruktīvi piedalāmies darbā, ko veic priekšsēdētāja Herman Van Rompuy vadītā darba grupa, bet, jā, mēs izmantosim savas iniciatīvas tiesības un drīz nāksim klajā ar konkrētiem tiesību aktu priekšlikumiem par ekonomikas pārvaldības nostiprināšanu.

Tāda ir Kopienas metodes būtība, un to jūs šodien esat pieprasījuši, turklāt pamatoti. Mums nav daudz laika. Tāpēc mums ir jārīkojas nevilcinoties. Ir ļoti būtiski turpināt darbu ar šīm iniciatīvām.

Tāpēc noslēgumā es gribu teikt, ka šo mērķu sasniegšanā mums ir nepieciešama iestāžu sadarbība. Eiropas Savienība allaž ir guvusi labākos panākumus, sadarbojoties ar Parlamentu un Komisiju, tāpēc es paļaujos uz jūsu atbalstu šajā sakarā. Vēl svarīgi ir iesaistīt valstu parlamentus, izmantojot iekļaujošu pieeju, kā to ieteica Goulard kundze.

Bet pats svarīgākais — lūdzu, paturiet prātā, ka Eiropas Parlaments var palīdzēt visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem rīkoties ātri un apņēmīgi. Tāpēc, lūdzu, pārlieciniet savus vēlētājus un palīdziet mums pārliecināt dalībvalstis, ne tikai Spānijas prezidentūru, kas jau ir pārliecināta. Es ticu, ka jūsu balsis dzird un sadzirdēs, un es paļaujos, ka jūs paudīsiet pārliecinošu un mērķtiecīgu nostāju attiecībā uz rezolūciju par stratēģiju „Eiropa 2020” šajā Parlamenta sesijas nedēļā.

Mīļie draugi, mums atliek tikai ar pilnu jaudu doties uz priekšu, lai nostiprinātu Eiropas ekonomikas pārvaldību.

  Priekšsēdētājs. – Debates tiek slēgtas.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 142. pants)

  George Sabin Cutaş (S&D), rakstiski. – (RO) Ja var ko mācīties no pašreizējās ekonomikas krīzes, tad tai jābūt solidaritātei. Tas, ka mēs dzīvojam globalizētā pasaulē, kur valstu ekonomikas ir savstarpēji atkarīgas, nav nekas jauns. Tomēr valstīm nav izdevies atbrīvoties no izolacionisma loģikas tur, kur valsts līmenī tiek ieviesti ekonomikas problēmu risinājumi, neņemot vērā to ietekmi plašākā mērogā.

Lisabonas stratēģija cieta neveiksmi tāpēc, ka dalībvalstis neizrādīja politisku apņemšanos uzņemties vadību šo mērķu īstenošanā. Lai nodrošinātu to, ka stratēģija „ES 2020” gūst panākumus tur, kur Lisabonas stratēģijai neizdevās, Eiropas līmenī efektīvāk ir jāuzrauga valstu reformu programmas. Sociālajai iekļaušanai arī ir jābūt vienam no galvenajiem labas ekonomikas pārvaldības mērķiem, un valsts pakalpojumu sniedzējiem ir jāiemācās domāt par cilvēkiem un tikai pēc tam — par peļņu.

  João Ferreira (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Nedaudz vairāk nekā desmit gadu pēc eiro izveides tolaik izteiktie brīdinājumi nu ir apstiprinājušies. Ekonomiku integrācija ļoti atšķirīgos attīstības posmos ar nomināliem konverģences kritērijiem un individuālām monetārajām un valūtas kursu politiskajām nostādnēm — tas viss darīts, lai ievērotu lielvaru vajadzības — ir padarījusi ES esošo atšķirību krīzi vēl lielāku, novedot pie situācijas, kuras dēļ tiek apšaubītas perifērās ekonomikas.

Saskaroties ar to radīto krīzi, spekulatīvo finanšu kapitālu lēmumu pieņemšanas centri — kā arī to institucionālie paplašinājumi ES iestādēs un valdības — nesen ir sākuši jaunu un citādāku uzbrukumu Eiropas iedzīvotājiem un darba ņēmējiem. ES pavēlnieki ir nolēmuši piesavināties dalībvalstu budžeta pilnvaras, un viņi to nedara solidaritātes vārdā — un šis jēdziens viņiem kļūst arvien svešāks —, bet gan tās stabilitātes vārdā, ko lielvaras pieprasa eiro; tas ir neciešams apvainojums demokrātijai un tautu suverenitātei. Šajā apvainojumā ietilpst arī pasākumi, kas ir vistīrākais sociālais terorisms, kuram valstu valdības ir pazemīgi pakļāvušās. Grūtībās nonākušie darba ņēmēji visā Eiropā pauž reakciju uz tā saukto „Eiropas ekonomikas pārvaldi” un arvien nedemokrātiskāko pašreizējā integrācijas procesa būtību. Šīs grūtības veicinās vajadzīgās pārmaiņas un virzību uz attīstību.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Nožēlojami, ka Eiropadome un Komisija ir ieradušās apgalvot, ka veic pasākumus, lai atrisinātu finanšu un ražošanas problēmas ar budžeta disciplīnu, un ka tiek stāstīts par darba grupas izveidi kā par milzīgu sasniegumu attiecībā uz ilgtermiņa pasākumiem.

Par spīti tam, ka tiek atzīta pasākumu ieviešanas novilcināšana, Spānijas ES prezidentūras pārstāvji un Komisija ir atkārtoti apliecinājuši, ka turpinās iet pa šo pašu kapitālisma integrācijas ceļu un dosies arvien tālāk; viņi pa to skraida kā vistas ar nocirstām galvām. Viņi izvēlas neņemt vērā to, ka tā sauktais „pagaidu stabilizācijas pasākums” un ar to saistītais finansējums nebūs nekas vairāk kā tikai līdzeklis finanšu krīzes radīto grūtību atvieglošanai, ko izmantos, lai noslēptu faktu, ka tikai pašreizējo politiku pārtraukšana un, protams, pārmaiņas var veicināt sociālo progresu. Šajā saistībā ir būtiski par prioritātēm noteikt ražošanu, kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, darbavietu radīšanu, ievērojot tiesības, algas, pensijas, sociālo iekļaušanu un taisnīgu ienākumu sadali.

Tomēr tam visam ir vajadzīga īsta ekonomikas un sociālā kohēzija ar skaidri īstenotu ES budžeta nostiprināšanu, solidaritāti, atklātākām politikas nostādnēm un valstu īstenota ekonomikas būtiskāko nozaru uzraudzība.

  Edit Herczog (S&D), rakstiski. – (HU) Ceļš, kas ved ārā no krīzes, ir bedrains, turklāt fiskālās problēmas Grieķijā un citās dalībvalstīs ir sašūpojušas eiro zonu. Šīs problēmas ir radījušas jautājumu par to, vai Eiropa spēj konkurēt ar ASV vai Ķīnas ekonomikām. Tāpēc ar stratēģiju „ES 2020” Eiropas Savienībai ir efektīvi jāreaģē uz ekonomikas un finanšu krīzi un jānodrošina, ka šī bloka, kurā ir 500 miljoni iedzīvotāju, ekonomiskā jauda joprojām ir konkurētspējīga, citiem vārdiem sakot, ka ES 27 dalībvalstis neatpaliek no saviem sāncenšiem ekonomikas un politikas jomā. Pašreizējo problēmu sarežģītība nosaka vajadzību pēc integrēta politisko instrumentu kopuma. ES ir jāpiešķir galvenā prioritāte pētniecībai un jauninājumiem, lai tiktu galā ar tādiem izaicinājumiem kā klimata pārmaiņas un rastu risinājumus arvien sīvākajai globālajai konkurencei. Tā kā pēckrīzes laikposmā nodrošināt stimulus izaugsmei un darbavietu radīšanai ar pētniecību un jauninājumiem ir kļuvis svarīgāk nekā jebkad iepriekš, es ierosinu noteikt to par pirmo stratēģijas „ES 2020” mērķi. Tomēr mūsu bažas par to, ka ar pašreizējo budžetu nepietiek, lai pienācīgi nosegtu 21. gadsimta monetārās vajadzības, ir attaisnotas. Kā Budžeta komitejas locekle es lūdzu Eiropas Komisiju ierosināt jaunu budžeta modeli, kas būtu drosmīgs un vērienīgs, bet arī praktisks, lai garantētu stratēģijas „ES 2020” panākumus.

  Anneli Jäätteenmäki (ALDE), rakstiski. – (FI) Lieliski, ka stratēģijā „Eiropa 2020” ir ņemti vērā arī jaunieši. Tomēr tas nav darīts pietiekami. Saturs ir ierobežots un pesimistisks. Nav pietiekami daudz konkrētu mērķu, un to vajag vairāk. Jauniešu bezdarba līmeņa skaitļi ir satraucoši. Tas ir vairāk nekā divkārt lielāks par bezdarba rādītājiem citās kategorijās. Gandrīz puse Latvijas un Spānijas jauniešu ir bezdarbnieki. Jo ilgāk cilvēki ir bez darba, jo lielāks ir risks, ka viņiem draud ne tikai nabadzība, bet arī atstumtība. Jaunieši ar nelielu darba pieredzi ir vissliktākajā pozīcijā darba tirgū, jo īpaši, ja runa ir par darbinieku skaita samazināšanu. Prognozes liecina, ka ir gaidāms darba ņēmēju trūkums. Tomēr mēs nedrīkstam paļauties uz to, ka jaunieši, kuri pašlaik ir bez darba, nākotnē atbildīs darba ņēmēju prasībām. Ilgtermiņā nenodarbinātu jauniešu integrācija sabiedrībā nebūt nav tik vienkārša procedūra. Mums ir vajadzīgi konkrēti pasākumi. Jauniešiem ir vajadzīgs darbs, nevis solījumi. Ir ļoti svarīgi uzņemties atbildību par nākotni un par to, ka bērni un jaunieši arī turpmāk būs mūsu plānu uzmanības centrā.

  Lívia Járóka (PPE), rakstiski. – (HU) Stratēģijas „ES 2020” ieviešana, lai saskaņotu dalībvalstu ekonomikas un nodarbinātības politikas saskaņā ar kopējiem principiem, pašlaik ir, iespējams, mūsu vissvarīgākais uzdevums. Es atzinīgi vērtēju to, ka papildus tādiem aspektiem kā ilgtspējīga sociālā tirgus ekonomika, vides aizsardzība un jauninājumi šajā stratēģijā liels uzsvars ir likts uz nabadzības un atstumtības apkarošanu, citiem vārdiem sakot, uz sociālās kohēzijas stiprināšanu, kas ir iepriekš minēto mērķu īstenošanas priekšnoteikums un viens no Spānijas, Beļģijas un Ungārijas prezidentūru trijotnes programmas pīlāriem. Es par būtisku soli uz priekšu uzskatu to, ka Eiropas Komisija savu saistībā ar stratēģiju izstrādāto integrēto pamatnostādņu otrajā daļā šajā sakarā ir noteikusi vērienīgus, kvantitatīvus mērķus. Divi no šiem mērķiem paredz, ka 75 % no darbspējīgajiem iedzīvotājiem ir jābūt nodarbinātiem un ka to cilvēku skaits, kuri dzīvo zem valsts noteiktā nabadzības sliekšņa, ir jāsamazina par 25 %. Lai uzraudzītu un pārbaudītu virzību šo mērķu sasniegšanā un lai izvērtētu cīņu pret sociālo atstumtību, ir vērts apsvērt Lākenas Eiropadomes 2001. gadā pieņemtos Lākenas rādītājus vienlaikus ar to elementiem, kas līdz šim ir paplašināti un definēti sīkāk. Lākenas rādītāji rada detalizētu, uzticamu ainu par dažādu sociālo grupu stāvokli konkrētos sabiedriskās dzīves segmentos. Dažos pēdējos gados tos veiksmīgi ir izmantojušas vairākas ES iestādes, arī Eurostat.

  Danuta Jazłowiecka (PPE), rakstiski. – (PL) Šodien pārrunātās stratēģijas „Eiropa 2020” galvenais mērķis ir nodrošināt ekonomisko izaugsmi Eiropas Savienībā un veicināt nodarbinātību. Mūsu veikto pasākumu mērķis ir saimnieciskās darbības paplašināšana, tādējādi panākot ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi ilgtermiņā. Komisijas ierosinātie rādītāji ir jāpapildina ar rādītāju par infrastruktūras piesātinājumu tādās jomās kā teleinformātika, transports, enerģētika, vides un sociālie jautājumi. Labi attīstīta infrastruktūra ir pamats efektīvai iekšējā tirgus darbībai, kas tādējādi sekmē iekšējo pieprasījumu un saimniecisko darbību. Turklāt labi attīstīta infrastruktūra ir vajadzīga, lai mazinātu atšķirības reģionu attīstībā, tādējādi sekmējot lielāku konkurētspēju un stiprinot ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju. Bez tam es gribētu atsaukties uz nodarbinātības rādītāju, kuru vajadzētu noteikt par prioritāti. Veiktajos pasākumos ir jākoncentrējas ne tikai uz strukturālām reformām, bet arī uz labāku ES darbaspēka un intelektuālā kapitāla sagatavošanu un izmantošanu. Pieļauju, ka neviens no mums nešaubās par to, ka vienlaikus ar stratēģijas „ES 2020” īstenošanu mums vajadzēs dalībvalstu, kā arī Eiropas Komisijas spēcīgāku vadību un lielāku politisko atbildību strukturālo reformu jomā. Šajā sakarā būtu noderīgi veikt rūpīgu stratēģijas „ES 2020” novērtējumu piecus gadus pēc tās ieviešanas, citiem vārdiem sakot, pašreizējās Eiropas Komisijas pilnvaru termiņa beigās. Tas ļautu nostiprināt politisko atbildību un rīcību saskaņot ar iznākumiem.

  Sandra Kalniete (PPE), rakstiski. – Ar stratēģijas „ES 2020” īstenošanu ir jāuzsver ekonomikas kohēzija, kas nozīmē, ka joprojām ir būtiski samazināt ekonomiskās atšķirības starp tiem ES reģioniem, kuri atpaliek, un tiem, kuri ir pārtikušāki. Manuprāt, Eiropas Savienībai uzmanība joprojām ir jāpievērš galvenokārt solidaritātes principam un instrumentiem ienākumu nevienlīdzības izlīdzināšanai. Uzmanība jākoncentrē uz ES reģioniem, kuri no ekonomikas un finanšu krīzes ir cietuši visvairāk, un katra reģiona konkrētais stāvoklis ir jāizvērtē, kā arī jāpiemēro problēmām atbilstoši pasākumi.

Stratēģijā „Eiropa 2020” lauksaimniecības nozare tiek uzskatīta līdzvērtīga pārējām mūsdienu ekonomikas nozarēm, un es to vērtēju atzinīgi. Es ļoti atbalstu Kopējo lauksaimniecības politiku, kas nodrošina vienlīdzīgus noteikumus visām dalībvalstīm. Godīga konkurence iekšējā tirgū ir Eiropas lauksaimniecības konkurētspējas atslēga uz pasaules tirgu. Ir jābūt sinerģijai starp stratēģiju „Eiropa 2020” un KLP reformu pēc 2013. gada — abās ir jākoncentrējas uz gudras zaļās izaugsmes veicināšanu.

  Filip Kaczmarek (PPE), rakstiski. – (PL) Polijas kultūras un valsts mantojuma ministrs Bogdan Zdrojewski ir norādījis, ka viens no aspektiem, kam jābūt iekļautam stratēģijā „Eiropa 2020, ir kultūra. Jāatzīst, ka šis ministra arguments ir pārliecinošs, jo viņš vēlas „uzsvērt nepieciešamību pilnībā izmantot kultūras un radošo nozaru potenciālu — Eiropas intelektuālo un sociālo kapitālu”.

Pret radošajām nozarēm jāprot izturēties kā pret tādām, kas ļaus Eiropai panākt konkurences priekšrocības. Stratēģiju „Eiropa 2020” šī gada martā neformālā sanāksmē pārrunāja kultūras ministri. Pēc šīm pārrunām Spānijas prezidentūra aicināja „Padomi stratēģijā „Eiropa 2020” atzīt un izmantot Eiropas radošo potenciālu kultūras un ar to saistītajās jomās”, kā arī „dalībvalstis un Komisiju strādāt savas kompetences jomās, lai sasniegtu mērķus […] ar tādu pārstāvju iniciatīvām, kas saistīti ar jauninājumiem, konkurētspēju, digitalizācijas programmu un sociālo iekļaušanu”.

Ceru, ka šie aicinājumi tiks sadzirdēti un ieviesti praksē.

  Iosif Matula (PPE), rakstiski. – (RO) Pēdējo gadu milzīgā ekonomikas krīze ir veicinājusi to, ka netiek īstenoti ES šī gadsimta sākumā noteiktie mērķi. Tāpēc ir svarīgi, lai mēs konstatētu Lisabonas stratēģijas trūkumus un koncentrētos uz pozitīvajiem sasniegtajiem rezultātiem, kā arī izvairītos no iepriekš pieļautajām kļūdām. Manuprāt, patlaban ir svarīgi gūt mācību no Lisabonas stratēģijas neveiksmes, kā arī spēt rīkoties, lai mazinātu tās ietekmi nākotnē. Domāju, ka zināt neveiksmes iemeslus un spēt veiksmīgi no tiem izvairīties jaunajā stratēģijā „ES 2020” ir liela priekšrocība. Pašlaik es īpaši gribētu uzsvērt daudzlīmeņu pārvaldības nostiprināšanu. Mums pārvaldības procesā jāiesaista vietējās un reģionālās iestādes, kā arī pilsoniskā sabiedrība, jo saskaņā ar ES statistiku iedzīvotāji visvairāk uzticas vietējām un reģionālajām iestādēm. Reģionālā aspekta nostiprināšana ir iekļauta arī stratēģijas „ES 2020” prioritāšu sarakstā. Šajā sakarā es uzskatu, ka turpmākās kohēzijas politikas uzdevums ir noteikt un izmantot konkrētu vietējo potenciālu.

  Rareş-Lucian Niculescu (PPE), rakstiski. – (RO) Ziņojumā ir precīzi izklāstīts nozīmīgais strukturālo fondu un Kohēzijas fonda devums Eiropas ekonomikas dzīvotspējā un to mērķu sasniegšanā, kas mums darīti zināmi kā stratēģijas „ES 2020” elementi. Ir vērts uzsvērt dažas idejas: pilsētu būtisko nozīmi šo mērķu sasniegšanā, kā arī pētniecības un izglītības nozīmi.

Vienlaikus es gribētu paust savu mulsumu par to, ka šis ziņojums nav visaptverošāks un ka tajā nav iekļauta lauku attīstības fondu nozīme. Atveseļojot lauku ekonomiku, modernizējot Eiropas lauksaimniecību, palīdzot jaunajiem lauksaimniekiem un izplatot paraugpraksi, lauku attīstības fondi sniedz svarīgu un atzīstamu ieguldījumu vispārējā Eiropas Savienības ekonomikas attīstībā.

  Kristiina Ojuland (ALDE), rakstiski. – (ET) Priekšsēdētāja kungs, izklāstot stratēģiju „Eiropa 2020”, Komisijai noteikti izdevās izteikt daudz ko tādu, ko mēs vēlētos dzirdēt, tomēr šķiet, ka tā ir aizmirsusi par pašreizējo realitāti. Vairākas dalībvalstis, arī Igaunija, ir veikušas ievērojamus samazinājumus, lai līdzsvarotu valsts budžetu. Igaunija ir spējusi stabilizēt savu budžetu, vienlaikus izpildot Māstrihtas kritērijus dalībai eiro zonā. Tajā pašā laikā vairāku dalībvalstu līdz šim īstenotās bezatbildīgās budžeta politikas sekas acīmredzot turpinās vajāt Eiropas Savienību dažus turpmākos gadus. Ņemot vērā pašreizējo sarežģīto ekonomisko situāciju, joprojām nav skaidrs, kā Komisijas stratēģija un tajā ietvertie vērienīgie projekti ar to visu tiks galā. Mēs varētu mācīties no savām kļūdām, lai pretēji tam, kā mums tas neizdevās ar Lisabonas stratēģiju, mums būtu skaidra izpratne par to, kā mēs sasniegsim noteiktos mērķus, kādus finanšu līdzekļus varēsim izmantot un vai mūsu resursi ļaus īstenot kādu no šiem mērķiem. Mums nevajag cēlas runas Eiropas Savienības līmenī; arī katrai dalībvalstij ir jācenšas nolīdzsvarot savu budžetu un panākt ekonomikas izaugsmi. Ņemot vērā pašreizējās strukturālās pārmaiņas pasaules ekonomikā, galvenokārt spraigāku konkurenci, kā arī demogrāfiskās pārmaiņas Eiropā, mums cēlu, bet tukšu runu vietā ir jākoncentrējas uz radikālu visas Eiropas Savienības ekonomikas un sociālās sistēmas reformēšanu. Citādi nevar paglābties no labklājības sabiedrības, kura, lai arī joprojām jūtas ērti, strauji zaudē konkurētspēju, un tāpēc tās stāvoklis pasliktinās. Mēs noteikti saskaramies ar dažiem sabiedrībā neatzītiem lēmumiem, bet, pieņemot šādus lēmumus, mēs ātrāk pielāgosimies jaunajai realitātei.

  Sirpa Pietikäinen (PPE), rakstiski. – (FI) Pašreizējo ekonomikas krīzi ir veidojušas trīs nepārtrauktas krīzes, kas ir savstarpēji saistītas, proti, finanšu krīze, tai sekojošā krīze reālajā ekonomikā un krīze valstu ekonomikās, kas ir iepriekšējo divu izraisīta.

Šīs krīzes atklāj problēmas Eiropas un pasaules kontrolē un uzraudzībā: ekonomikas krīze ir lielā mērā saistīta ar krīzi sistēmā, kas reiz bija noteicošā, un politikā. Finanšu pasaulē un saimnieciskajā darbībā vairs nav skaidru robežu. Nav iespējams pārvaldīt darbību, kas pārsniedz robežas, tikai ar valstiskiem instrumentiem: ir vajadzīgi noteikumi reģionālā un pasaules līmenī.

Kā teikts Monti kunga ziņojumā, kurš kļuva pieejams pagājušajā nedēļā, Eiropai vairs nepietiek ar vienu ad hoc risinājumu katrai krīzei. Mums ir vajadzīgi iepriekš noteikti ilgtermiņa risinājumi un instrumenti, kas mums palīdzētu pārvaldīt turpmākās krīzes labāk, nekā to darām tagad. Būtiska ir dalībvalstu vēlme un spēja sadarboties, un šajā jomā vēl ir jāpiestrādā. Padome ir pelnījusi uzslavu par izlēmīgo rīcību, piedāvājot krīzes risinājumu, kas ir apdraudējis Eiropas Savienību, bet ne par pārāk straujo rīcību: dalībvalstu reālā rīcība sekoja tikai tāpēc, ka tā vajadzēja. Šī vilcināšanās droši vien saasināja situāciju.

Viena no nepārprotamākajām rīcībām nākotnē ir vajadzība veikt reformas attiecībā uz ES budžetu un nodrošināt, ka valstu budžeti ir saskaņotāki ar kopējiem mērķiem. Finanšu uzraudzība un regulējums jau ir kļuvis efektīvāks, bet mums joprojām ir vajadzīgi jauni pasākumi, lai nodrošinātu to, ka visi finanšu produkti ietilpst efektīva un dzīvotspējīga regulējuma darbības jomā.

  Rovana Plumb (S&D), rakstiski. – (RO) Mērķis līdz 2020. gadam panākt ES nabadzības līmeņa samazināšanu par 25 % ir cieši saistīts ar iedzīvotāju nodarbinātības palielināšanos, kas ir sociālās iekļaušanas politikas prioritāte. Tāpēc ir nepieciešama mērķtiecīga ilgtermiņa stratēģija nabadzības apkarošanai ar vērienīgiem nabadzības samazināšanas mērķiem, kuras galvenajos uzdevumos ir jāietilpst nodarbinātības līmeņa paaugstināšanai un kvalitatīvu darbavietu skaita palielināšanai, tajā skaitā tādu darbavietu, kas paredzētas sievietēm, jauniešiem, gados vecākiem un trūcīgiem darba ņēmējiem.

Šajā stratēģijā ir jāiekļauj pasākumi, kuru mērķis ir panākt darba un personīgās dzīves līdzsvaru, kā arī aktīvāku iesaistīšanos atvērtā darba tirgū, kas nozīmē arī piekļuves ierobežojumu atcelšanu Rumānijas un Bulgārijas darba ņēmējiem. Cits nabadzības samazināšanas mērķis ir noteikt minimālo ienākumu vismaz 60 % apjomā no valsts vidējā pielīdzinātā ienākuma, minimālo algu — vismaz 60 % apjomā no vidējās algas attiecīgajā nozarē valsts līmenī, kā arī saskaņotu Eiropas mājokļu stratēģiju. Visi šie pasākumi jāietver skaidrā grafikā, ko ir viegli īstenot un uzraudzīt.

  Joanna Katarzyna Skrzydlewska (PPE), rakstiski. – (PL) Viens no stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem ir paaugstināt nodarbinātības līmeni 20–64 gadus vecu cilvēku grupā par 75 %. Vēl viens mērķis ir apkarot nabadzību, un ar to ir plānots uzlabot 20 miljonu cilvēku stāvokli. Šo mērķu sasniegšana ir ļoti vēlama, un tai vajadzīga liela mērķtiecība. Mūsu mērķis ir modernizēt darba tirgu ar augsti un konkrēti kvalificētiem un ļoti profesionāliem darba ņēmējiem. Tomēr, manuprāt, to būs grūti panākt. Pašlaik 15 % jauniešu neiegūst vidējo izglītību. Vairāk nekā 30 % iegūst augstāko izglītību, bet par spīti tam nespēj atrast darbu, jo iegūtā kvalifikācija neatbilst tirgus vajadzībām. Mūžizglītības programmās netiek ņemts vērā to cilvēku īpašais stāvoklis, kuri nav beiguši augstskolu. Tomēr, ja runājam par nabadzības fenomenu, tieši šīm sociālajām grupām ir vislielākais risks kļūt nabadzīgām: bezdarbnieki, cilvēki ar nepietiekamu izglītību un gados veci cilvēki. Tik augstu bezdarba līmeni neapšaubāmi ir radījusi krīze, kas turklāt veicināja arī kritumu rūpnieciskajā ražošanā līdz tādam līmenim, kāds bija pirms 20 gadiem. Es atbalstu Komisijas neatlaidīgos centienus panākt ES ekonomikas konkurētspēju ar ASV un Japānas ekonomikām, bet es iesaku reālistiskāku pieeju šajā ārkārtīgi grūtajā finanšu situācijā.

  Csaba Sógor (PPE), rakstiski. – (HU) Ekonomikas un finanšu krīze daudzām dalībvalstīm ir likusi ieviest taupības pasākumus un reformēt pašreizējās struktūras. Vēlreiz ir pierādījies, ka krīze paātrina būtisku izmaiņu un reformu ieviešanu. Arī Eiropas Savienībai ir jāapsver, kādā virzienā tai ir jādodas, lai tā spētu uzveikt jaunos izaicinājumus un palielināt konkurētspēju, kā arī jāapdomā, vai tā spēs veiksmīgāk saskaņot dalībvalstu intereses un tādējādi stiprināt iekšējo kohēziju. Manuprāt, ir būtiski rūpīgāk izpētīt situāciju jaunajās dalībvalstīs reformu ieviešanas procesā ne tikai tāpēc, lai stratēģija „Eiropa 2020” izrādītos veiksmīga, bet arī Eiropas Savienības labā. Es lūdzu Padomi pievērst rūpīgāku uzmanību šim jautājumam, jo īpaši attiecībā uz strukturālajām pārmaiņām kopējās lauksaimniecības un kohēzijas politikas jomā.

  Nuno Teixeira (PPE), rakstiski. – (PT) Ir iespējams konstatēt vairākus Lisabonas stratēģijas aspektus, kuros netika gūti panākumi. Dažādu faktoru dēļ tika īstenoti tikai daži noteiktie mērķi; šo faktoru vidū ir politiskās gribas un instrumentu — galvenokārt finanšu instrumentu — trūkums. Vietējās un reģionālās iestādes arī norāda, ka netika pietiekami iesaistītas ne stratēģijas izveidē, ne īstenošanā un ka Eiropas un valstu mērķi nebija saskaņoti.

Tas viss Lisabonas stratēģijas programmai piešķīra ticamības trūkumu, kas arī notika tāpēc, ka stratēģijas īstenošana netika veikta pietiekami atbildīgi, lai gan bija sīki izstrādāta. Laikā, kad ir ekonomiska neskaidrība, nestabilas valstu finanses un augsts bezdarba līmenis, jaunā stratēģija „Eiropa 2020” ir jāuztver kā iespēja saskatīt virzienu, kurā sabiedrība vēlas redzēt dodamies Eiropas Savienību. Tomēr būs grūti visiem doties vienā virzienā, ja dalībvalstīm un to reģioniem — jo īpaši nomaļākajiem — būs tikpat nevienlīdzīgas iespējas kā pašlaik.

Varbūt mums ir laiks nodibināt jauna veida sakarus ekonomikas, finanšu un pat budžeta jomā, jo īpaši eiro zonā. Esmu pārliecināts, ka šādi sakari var dot izšķirošu ieguldījumu pašlaik noteikto mērķu sasniegšanā, jo īpaši teritoriālās kohēzijas jomā.

  Jarosław Leszek Wałęsa (PPE), rakstiski. – (PL) Martā Eiropas Komisija nāca klajā ar jaunu Eiropas ekonomikas attīstības plānu. Pēc Lisabonas stratēģijas „Eiropa 2020” ir nākamais mēģinājums atdzīvināt Eiropas ekonomiku. Tomēr šoreiz uzdevums ir grūtāks, jo plāns ir jāievieš ekonomikas krīzes laikā. Prātīga, ilgtspējīga un iekļaujoša izaugsme ir jaunajā stratēģijā ierosinātās prioritātes, un tās nosaka to, kur ES vēlas nokļūt līdz 2020. gadam.

Tomēr, pirms ķeramies pie šo prioritāšu īstenošanas, mums jāapsver mācības, kuras esam guvuši no ekonomikas sabrukuma, kas pastāvīgi plešas visā pasaulē. Eiropas valstu ekonomikas ir cieši saistītas. Neviena dalībvalsts nespēj viena pretoties globāliem apdraudējumiem. Rīkojoties kopā, mēs esam spēcīgāki, tāpēc, lai veiksmīgi izkļūtu no krīzes un ieviestu stratēģijas „Eiropa 2020” principus, mums ir vajadzīga cieša sadarbība visu Eiropas Savienības dalībvalstu ekonomikas politiku jomā. Ja sadarbības nebūs, tas var novest pie vēl vienas zaudētas desmitgades, ilgstošas izaugsmes apstājas un masveida bezdarba.

Jaunās stratēģijas pamatā ir ļoti vērienīgas idejas. Šajā saistībā mums ir par katru cenu jācenšas panākt, lai šie centieni izstrādāt jaunu Eiropas ekonomikas stratēģiju nepaliek tikai vēlmju līmenī un nebeidzas tā, kā tas notika ar Lisabonas stratēģiju, ar kuru bija paredzēts Eiropas Savienību padarīt par dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē līdz 2010. gadam, bet šis plāns izgāzās ar skaļu blīkšķi. Paldies.

SĒDI VADA: A. VIDAL-QUADRAS
Priekšsēdētāja vietnieks