Priekšsēdētājs. – Nākamais darba kārtības punkts ir paziņojums par nespēju nodrošināt cilvēktiesību un tiesiskuma aizsardzību Kongo Demokrātiskajā Republikā.

Par šo jomu ir atbildīga Eiropas Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijas priekšsēdētāja vietniece lēdija C. Ashton.

Tā kā viņa nevar piedalīties šodienas sēdē, viņas vārdā runās Chastel kungs.

  Olivier Chastel, Catherine Ashton (Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Eiropas Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos) vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisār, dāmas un kungi! Man patiešām ir tas gods uzrunāt jūs Augstās pārstāves baroneses C. Ashton vārdā.

Es uzreiz — protams, viņas vārdā — vēlos jums apliecināt, ka Eiropas Savienība ir nobažījusies par cilvēktiesību situāciju Kongo Demokrātiskajā Republikā, tāpat ES arī nosoda valsts cilvēktiesību aktīvistu situācijas pasliktināšanos, ko apliecina viņu nesen piedzīvotie uzbrukumi un draudi. Saistībā ar šīm bažām īpaši satraucošs kļūst jautājums par seksuālo vardarbību.

Kongo Demokrātiskā Republika patiešām stāv bezdibeņa malā, turklāt to joprojām ielenc konflikti, kas, lai gan tiek apslāpēti, tomēr traģiski ietekmē cilvēkus. Patiesībā, lai šī valsts sekmīgi atkoptos, tai ir jāiegulda ļoti daudz darba. Protams, visas problēmas, ar ko šī valsts saskaras, var pamatot ar tās grūto stāvokli, taču pilnīgi visas attaisnot nav iespējams.

Septiņi ANO neatkarīgie eksperti 8. marta ziņojumā pauda nosodījumu par progresa trūkumu valsts cilvēktiesību situācijas uzlabošanā un, precīzāk, norādīja, ka valdībai jāpalielina savi centieni. Valsts galvenais pienākums ir vārda plašākajā nozīmē aizsargāt cilvēku tiesības un drošību. Tādēļ šīm jomām jābūt galvenajām prioritātēm darbā pie likuma varas atjaunošanas un nostiprināšanas Kongo Demokrātiskajā Republikā.

Pirms dažām nedēļām Luvungi pilsētas iedzīvotāji Ziemeļkivu provincē, kas atrodas Kongo Demokrātiskās Republikas austrumos, atkārtoti kļuva par apkaunojošu grupveida izvarošanu lieciniekiem vai upuriem — šo vardarbību vairākas dienas īstenoja kriminālie grupējumi — Ruandas atbrīvošanas demokrātiskie spēki (FDLR), kā arī to vietējie sabiedrotie Mayi-Mayi. Jaunākie mūsu rīcībā esošie un ANO apstiprinātie dati liecina, ka šajā notikumā ir vismaz 500 upuru.

Šai traģēdijai, kas diemžēl ir tikai viena no daudzām, noteikti ir jāliek varas iestādēm palielināt centienus labāk aizsargāt civiliedzīvotājus un panākt politiskas vienošanās, kas stabilizētu reģionu un tādējādi izskaustu kaitīgos elementus, kas terorizē Kivu provinci. Šī traģēdija arī ļaunākajā iespējamā veidā parāda, cik liels darbs jāiegulda, lai beidzot panāktu progresu pamatjautājumu risināšanā, piemēram, īstenojot drošības sektora reformas, bez kurām nav iespējams nostiprināt likuma varu.

Ir patiešām neiedomājami, ka Kongo valdība varētu atgūt kontroli pār savu teritoriju bez labi apmācītas, reglamentētas un apmaksātas armijas, policijas spēkiem vai tiesu sistēmas darbiniekiem. Ja Kongo Demokrātiskajai Republikai ir jāuzņemas savi pienākumi — un jādara tas visos līmeņos —, tad tāpat jārīkojas arī starptautiskajai sabiedrībai. ANO ģenerālsekretārs Ban Ki-moon to ir pilnībā ņēmis vērā, jo ir uzsākta izmeklēšana par to, kāpēc MONUSCO nespēja pildīt savu galveno uzdevumu — aizsargāt cilvēkus. Mums jācer, ka pēc šā notikuma MONUSCO kļūst stiprāka, jo tai šajā reģionā joprojām ir būtiska loma.

Ir jāuzdod arī šāds jautājums — ko var darīt Eiropas un starptautiskās tiesas? ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāve seksuālās vardarbības lietās konfliktu laikā M. Wallström aicina vainīgos saukt tiesas priekšā. Mēs pilnībā atbalstām šo aicinājumu atbilstīgi Augstās pārstāves C. Ashton un ES attīstības komisāra A. Piebalga 2010. gada 27. augusta kopējai deklarācijai.

Ņemot to vērā, jāteic, ka, ja Luvungi notikusī traģēdija ir aktualizējusi kādu vispārēju problēmu, tad tā ir nesodāmība. Tiešām, dumpinieki nav vienīgie, kas izdara noziegumus. Mēs esam atklājuši, ka vienlīdz nosodāmi rīkojas arī tiesībaizsardzības iestādes. Tādēļ Kongo Demokrātiskās Republikas patiesā problēma ir tās tiesu iestāžu darbība. Ir acīmredzami, ka vairums vajadzīgo centienu būs auglīgi, tikai īstenojot ilgtermiņa rīcības programmu. Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka cīņā pret nesodāmību, tāpat kā visos citos gadījumos, cilvēki parasti gaida, lai augstāk stāvošas personas rāda piemēru.

Pamatojoties uz to un kā piemēru minot tikai vienu gadījumu, jāatzīst, ka patlaban notiekošā izmeklēšana par cilvēktiesību aktīvista F. Chebeya Bahizire slepkavību nenoliedzami ir parauggadījums, jo simbolizē iekšējās pretrunas, ko dažkārt piedzīvo KDR.

Pats par sevi saprotams, ka Eiropas Savienība ļoti uzmanīgi seko līdzi šim gadījumam, un pēc šī cilvēktiesību aktīvista nāves Augstā pārstāve C. Ashton ES vārdā aicināja Kongo Demokrātiskās Republikas iestādes atklāt patiesību par notikušo.

Noslēgumā vēlos norādīt, ka Eiropas Savienība ļoti atbalsta un turpinās atbalstīt Kongo Demokrātisko Republiku cīņā par tiesiskuma panākšanu un nesodāmības apkarošanu. Tādēļ īpaši liela nozīme tādas politiskās vides, kuras pamatā ir demokrātiski principi un likuma vara, izveidē būs starptautiskās sabiedrības un jo īpaši Eiropas Savienības un tās dalībvalstu atbalstam vēlēšanu procesā laikposmā no 2011. līdz 2013. gadam.

Mēs arī oficiāli atbalstījām ANO Cilvēktiesību padomes neatkarīgā eksperta norīkošanu nolūkā atbalstīt Kongo valdības centienus šajā jomā. Diemžēl mūsu centieniem vēl nav rezultāta. Mēs ceram, ka varēsim turpināt sarunas ar Kongo varas iestādēm, lai panāktu progresu šajā jomā.

Eiropas Savienība turpinās iesaistīties sadarbības centienos, jo īpaši tiesiskuma, policijas darba, aizsardzības, cilvēktiesību, kā arī, protams, upuru atbalsta jomās. Eiropas Savienība ir gatava pastiprināt savu darbību, risinot patiesu dialogu ar Kongo Demokrātisko Republiku.

  Filip Kaczmarek, PPE grupas vārdā. – (PL) Kongo Demokrātiskajā Republikā notiek viena no nopietnākajām humānajām krīzēm pēdējo gadu laikā. Lai gan izvarošanas jūlija beigās un augusta sākumā ir šausmīgs notikums, tās ir tikai viena epizode traģisko notikumu virknē. Kongo ik mēnesi vairāk nekā 1 000 sieviešu kļūst par izvarošanas upuriem un desmitiem tūkstoši bērnu kļūst par karavīriem. Seksuālā vardarbība ir metode, ar ko terorizē un soda tos Kongo iedzīvotājus, kuri neatbalsta konfliktā iesaistīto labējo pusi. Seksuālā vardarbība tur ir tik izplatīta, ka organizācija Médecins Sans Frontières apgalvo, ka 75 % no vispasaules izvarošanas gadījumiem notiek Kongo austrumos.

Problēma ietver arī faktu, ka lielākais ANO miera uzturēšanas spēks pasaulē — MONUSCO — iegulda ļoti maz darba šīs parādības kontrolēšanā. Strīdi par to, kad MONUSCO uzzināja par nesenajām izvarošanām — piecas dienas, divas nedēļas vai vienu nedēļu pēc šiem notikumiem —, ir nožēlojami. MONUSCO bāze atradās desmit jūdžu attālumā no vietas, kur notika izvarošanas, taču ANO galvenā seksuālās vardarbības novēršanas metode ir pie ēku sienām piestiprināt paziņojumu par izvarošanas necilvēcīgumu. Ar šādu metodi mums neizdosies pielikt šai parādībai punktu. Visu vēl sliktāku padara tas, ka pirms dažiem gadiem arī ANO karavīri bija iesaistīti ar seksuālām darbībām saistītā skandālā un tika apsūdzēti, piemēram, par to, ka piespieda jaunas meitenes nodarboties ar prostitūciju. Iespējams, ka problēma ir vēl dziļāka un MONUSCO patiesībā nevēlas apkarot šo destruktīvo parādību.

Eiropas Savienības nostājai šajā jautājumā ir jābūt apņēmīgai. Uzmanības centrā jābūt palīdzības sniegšanai upuriem. Šī problēma ir steidzami jārisina, jo decembra sākumā Kinšasā notiks ĀKK–Eiropas Savienības Apvienotās parlamentārās asamblejas sēde, un šī patvaļīgā nesodāmības un bezpalīdzības kultūra — es piekrītu Beļģijas prezidentūrai — ir jālikvidē, jo mums visiem nāksies tikties vaigu vaigā.

  Véronique De Keyser, S&D grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, šeit nav iespējams runāt ne cieņu zaudējušo sieviešu, kas kļuvušas par izvarošanas upuriem, ne vecāka gadu gājuma sieviešu, kuru vagīnās tika iešautas bajonetes, vārdā un arī ne izkropļoto bērnu un uzšķērsto grūtnieču, kā arī visu to sieviešu vārdā, kuru ķermeņi viņām un, pats galvenais, mums par apkaunojumu ir padarīti par izpostītu kaujas lauku.

Ir neiespējami runāt to bērnu vārdā, kuri piespiedu kārtā ir iekļauti kaujinieku rindās, ir spiesti sekot nāvē tādiem pašiem pieaugušajiem un bērniem vai arī kļuvuši par īstiem seksuālās verdzības upuriem. Seksuālais genocīds, kas turpinās Kongo aizkulisēs un kam ik gadu ir desmitiem tūkstoši upuru, nav vārdos aprakstāms. Mums patiešām trūkst vārdu.

Tomēr ir skaidrs, ka tiek izmantoti visi instrumenti — normatīvie teksti, bruņoto spēku reformu projekti, starptautiskās misijas, finansiālais atbalsts un visas Kopienas mobilizēšana. Taču nesodāmība turpina pastāvēt. Tas, ka tāds kriminālnoziedznieks kā B. Ntaganda ieņem svarīgu amatu Kongo administrācijā un neviens negrasās viņu sodīt, liecina par satraucošu nesodāmību. Mēs pieprasām taisnīguma ievērošanu. Šāda nesodāmības kultūra nedrīkst saglabāties tikai samierināšanās dēļ.

Ko īsti nozīmē tiesāt šos noziegumus? Tas nozīmē veikt izmeklēšanas, īstenot tiesu varas reformas, maksāt karavīriem pienācīgu atalgojumu un saukt pie tiesiskās atbildības vainīgos, tostarp masveida slepkavību provocētājus, neatkarīgi no viņu amata. Mūsu pašu valstīm tas nozīmē nepiegādāt dumpiniekiem un to algotņiem ieročus un neiesaistīties ar šiem cilvēkiem apšaubāmos darījumos par nelikumīgiem derīgajiem izrakteņiem. Tādēļ mēs atbalstām Wallström kundzi un aicinām Komisiju izskatīt iespēju ieviest Eiropas tiesību aktu, kura pamatā būtu jaunais ASV tiesību akts „Likums par Kongo izcelsmes konfliktu izrakteņiem”. Tas nozīmē, ka mēs vairs nepieļausim, ka mūsu mobilo tālruņu, mūsu datoru un tuvākajā nākotnē mūsu hibrīdu automašīnu ražošanā izmanto izrakteņus, kas iegūti no nemiernieku kontrolētajām raktuvēm un pārdoti nelikumīgi. Šie izrakteņi ir notraipīti ar asinīm, gluži tāpat kā asiņainie dimanti. Turklāt, priekšsēdētāji, mūsu attiecības ar Kongo valdību būs atkarīgas no virziena, kurā tiks piemērota neiecietības politika attiecībā uz vardarbību pret sievietēm — politika, ko, atļaušos piebilst, ieviesa pati Kongo valdība.

(Aplausi)

  Charles Goerens, ALDE grupas vārdā. – (FR) Paldies, priekšsēdētāja kungs! Man ar nožēlu jāteic, ka, ņemot vērā Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR) panākto mazo progresu, mums jāizsaka nosodījums par nopietnajiem šķēršļiem un neveiksmēm. Šajā valstī joprojām ir jāuzlabo pilnīgi visas vai gandrīz visas jomas.

Tā vietā lai šajā izkropļotajā valstī garantētu stabilitāti, ANO pārstāvjiem KDR nākas ziņot par ārkārtīgi nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem. Šajā gadījumā runa nav par dažiem ārkārtējiem vardarbības gadījumiem, ko īstenojušas pāris privātpersonas, kas, protams, arī būtu pilnīgi nepieņemami. Nē, KDR notiekošais neaprobežojas ar pāris izņēmuma pilsoņiem, kuri bez jebkādas aizsardzības tiek pakļauti noziedznieku seksuālajai vardarbībai. Baidos teikt, ka mēs saskaramies ar parādību, kas neaprobežojas ar atsevišķām personām.

Patiešām — apstiprinātā informācija par notikumiem KDR laikposmā no 30. jūlija līdz 4. augustam šos notikumus pārceļ citā līmenī. ANO ģenerālsekretāra asistents miera uzturēšanas jautājumos A. Khare ir apstiprinājis, ka par izvarošanas upuriem kļuva aptuveni 500 cilvēku — sievietes, bērni un mazuļi.

Mēs vairs nedrīkstam tikai paust nosodījumu par šiem drausmīgajiem noziegumiem. Mums ir jādodas tālāk un jāatrod atbildīgie, jāsauc tie pie atbildības, jāiebiedē potenciālie noziedznieki, kā arī jānovērš situācijas cēloņi un jāmaina pašreizējie apstākļi, kuros daudzi mūsu nosodītie incidenti var atkārtoties.

Cēloņu risināšanu nekādā gadījumā nedrīkst interpretēt kā seksuālās vardarbības īstenotāju vainu mīkstinošu apstākli. Šīs problēmas, vismaz īsā laika posmā, noteikti ir jārisina militārajiem un policijas spēkiem, taču ir vajadzīga arī cita veida reakcija. Patiesībā mēs saskaramies ar valsts krīzi. Es ļoti rūpīgi izvēlos vārdus — mēs saskaramies ar krīzi valstī, kas vairs nespēj pildīt suverēnas valsts funkcijas, tostarp un jo īpaši garantēt tādu drošību, kāda tiek nodrošināta visu pārējo valstu pilsoņiem.

Ir vajadzīga vienlaicīga KDR, Āfrikas Savienības, ANO un starptautiskās sabiedrības rīcība. Neviens no elementiem, ko var izmantot Kongo iedzīvotāju problēmu risināšanā, nevar aizstāt KDR iestāžu atbildību. Tai pašā laikā mums jābūt viņiem blakus un jāsniedz atbalsts.

  Isabelle Durant, Verts/ALE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, es varu tikai piekrist iepriekš minētajam, jo īpaši De Keyser kundzei, kura ļoti skarbi un tieši aprakstīja pret sievietēm īstenoto vardarbību. Taisnība, ka visos ziņojumos tiek ziņots par vienu un to pašu. Šī informācija gan katrā atsevišķā ziņojumā, gan, pats galvenais, visos ziņojumos kopā ir nepanesama. Turklāt visām šīm vardarbības izpausmēm ir viens skaidrs mērķis — iznīdēt, pazemot un, visbeidzot, iznīcināt iedzīvotājus, laupot tiem cieņu un dzīves jēgu.

Tādēļ visu šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka mums ir jāspēj panākt arvien iedarbīgāku rīcību. Taisnība, ka situācija Kongo patlaban ir ārkārtīgi smaga it visās jomās — problēmas pastāv ne tikai saistībā ar vardarbību pret sievietēm, bet arī citos aspektos. Chastel kungs, jūs runājāt par neskaitāmu Kongo iedzīvotāju ikdienas dzīvi, ne tikai sieviešu tiesībām, bet arī vispārējo situāciju cilvēktiesību jomā un par cilvēktiesību aizstāvjiem. Gribu teikt, ka — nenovēršami — es saskatu tiešu saistību starp vardarbību pret sievietēm un daudziem noziegumiem, par kuriem joprojām netiek saņemts sods.

Joprojām lielākoties neviens netiek sodīts par dabas resursu izlaupīšanu. Patiesībā tika sniegta atsauce uz ASV tiesību aktu, no kura Eiropa varētu iedvesmoties. Tomēr es uzskatu, ka ārkārtīgi būtiska problēma ir arī nesodīšana par dabas resursu izlaupīšanu. Šī problēma ir svarīga, jo patlaban pat Kongo prezidenta J. Kabila apņemšanās aizliegt dabas resursu eksportu nodara arī lielu kaitējumu, jo īpaši visiem vienkāršajiem raktuvju strādniekiem, kuriem šis darbs ir vienīgais iztikas avots. Tā rada kaitējumu, jo patiesībā ir bezjēdzīga. Tā ir kā dūmu aizsegs, jo mēs ļoti labi zinām, ka Kongo bruņotie spēki vai vismaz daļa no tiem ir saistīti ne tikai ar sieviešu izvarošanu, bet arī ar resursu izlaupīšanu un ar to saistīto korupciju.

Tādējādi liela nozīme ir ne tikai valdības pieņemtajiem tiesību aktiem vai lēmumiem, bet arī spējai tos piemērot un īstenot. Ir ļoti būtiski, lai valdība varētu īstenot savas pilnvaras.

Tādēļ noslēgumā — daudzi no mums drīz dosies uz Kinšasu tikties ar ĀKK valstu pārstāvjiem — vēlos teikt, ka, lai palīdzētu un atbalstītu Kongo labos un noderīgos spēkus, proti, valdību, sabiedrību, cilvēktiesību vai citu jomu aktīvistus, mēs nosūtīsim divkāršu vēsti — vēstījumu par atbalstu tiem, kas vēlas izveidot taisnīguma kultūru un apkarot nesodāmību, kā arī vēstījumu par politiskajiem spēkiem un to iespēju nodrošināties ar līdzekļiem reālas pārvaldības panākšanai visos līmeņos: nostiprinot drošību, piemērojot tiesību aktus, īstenojot vairākus lēmumus un, visbeidzot, gluži vienkārši panākot uzticību ievēlētajām personām. Četrus gadus pēc vēlēšanām, kuras mēs visi gribējām, finansējām un atbalstījām, ir patiešām svarīgi ne tikai paust nosodījumu, bet arī mudināt uz jebkādu darbību, kas veicinātu valdības pilnvaru reālu un konkrētu īstenošanu un vispārējas demokrātijas ieviešanu. Es arī uzskatu, ka divi sevišķi svarīgi aspekti ir vardarbība pret sievietēm un vardarbība pret cilvēktiesību aizstāvjiem.

Noslēgumā paziņošu, ka tiesas prāva pret Chebeya kunga nāvē vainīgajiem notiks septembrī. Uzskatu, ka, ņemot vērā arī viņa ģimenes ciešanas, mums patiešām ir jāpievērš liela uzmanība, lai nodrošinātu, ka šī tiesas prāva apliecina vēlmi atrisināt šo problēmu.

  Charles Tannock, ECR grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, Kongo Demokrātiskā Republika (KDR) nav ne īpaši demokrātiska — atbilstīgi Eiropas Savienības izpratnei par šo jēdzienu —, ne arī efektīvi funkcionējoša republika. Daļējs iemesls ir tās plašā teritorija, nestabilās robežas un sliktā infrastruktūra, kas īpaši apgrūtina demokrātisku pārvaldību.

KDR kā suverēnas valsts nestabilitāti veicina arī desmitiem gadu pastāvošā korupcija, politiskās represijas un epizodiskie bruņoti konflikti — gan iekšējie, gan ar kaimiņvalstīm —, kuru laikā tiek izdarīti nežēlīgi noziegumi, piemēram, masveida izvarošanas. Situācija sāka pasliktināties prezidenta J. D. Mobutu kleptokrātiskā un slepkavnieciskā režīma laikā, un tā nav mainījusies līdz pat šai dienai. Prezidents J. Kabila vismaz sarīkoja vispārējas vēlēšanas, lai ārpasaulei radītu priekšstatu par demokrātisku reformu īstenošanu, taču patiesībā viņš kontrolē visas varas sviras un jo īpaši piekļuvi bagātīgajiem valsts dabas resursiem.

Atsevišķu valstu, jo īpaši Ķīnas, augošā interese par šo resursu izmantošanu ir mudinājusi J. Kabila režīma pārstāvjus atstāt novārtā savus pienākumus cilvēktiesību un likuma varas jomā. Arī Ķīnā situācija cilvēktiesību jomā ir ļoti bēdīga, un ANO tā patiesībā aizstāv tādu savu sadarbības valstu kā KDR darbības. Tādēļ mani nepārsteidz, ka visās trijās Starptautiskajā krimināltiesā notiekošajās tiesas prāvās ir iesaistīti ĶTR valstspiederīgie.

Neraugoties uz šo satraucošo situāciju, Āfrikas Savienība atsakās izteikt nosodījumu vai piespiest J. Kabila pildīt viņa konstitucionālos pienākumus. Savukārt Eiropas Savienībai ko tādu to pārmest nevar, un es izsaku atzinību par stingro pieeju, ko izvēlējusies Augstā pārstāve baronese C. Ashton.

Visbeidzot es vēlos atkārtot aicinājumu, ko šajā Parlamentā esmu izteicis vairākkārt — Kimberli process ir jāpiemēro arī citiem svarīgākajiem Āfrikas dabas resursiem. Cilvēktiesību pārkāpumi Āfrikā, kas diemžēl ir pārlieku izplatīti, bieži ir saistīti ar cīņu par kontroli pār derīgajiem izrakteņiem. Kimberli procesam ir bijuši ļoti lieli panākumi „konfliktu dimantu” jeb „asiņaino dimantu” tirdzniecības samazināšanā, un es uzskatu, ka ir jāapsver līdzīgas pieejas izmantošana attiecībā uz citām ieguves rūpniecības nozarēm.

  Marie-Christine Vergiat, GUE/NGL grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, mēs atkal šajā Parlamentā runājam par sarežģīto situāciju Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR), kas, šķiet, arvien pasliktinās.

Jūnijā mēs pieņēmām rezolūciju, ar ko izteicām nosodījumu par F. Chebeya slepkavību un paudām bažas par F. Bazana Edadi pazušanu. Kopš tā laika ir noslepkavots vēl viens cilvēktiesību aizstāvis — S. Muhindo Vunoka. Ministra kungs, jūs varat pievienot viņu savam sarakstam. Lai ANO nolemtu rīkoties, šovasar bija jānotiek vairāku simtu cilvēku grupveida izvarošanai.

Jāpiebilst, ka miera uzturēšanas misija MONUSCO, kas Kongo atrodas, lai aizsargātu civiliedzīvotājus, humānās palīdzības sniedzējus un cilvēktiesību aizstāvjus, kā arī palīdzētu apkarot nesodāmību, atradās tikai pāris kilometru attālumā no vietas, kur notika izvarošanas, un neko nedarīja.

Pats Ban Ki-moon izteica iebildumus par MONUSCO karavīru pasivitāti. ANO amatpersonas beidzot ir izteikušas aicinājumu Kongo valdībai. Oktobra sākumā bija jāpublicē jauns ziņojums par īstenoto vardarbību, taču tā temats ir vardarbība, kas paveikta laikposmā no 1996. līdz 2003. gadam. Tā ir laika tērēšana! Cik upuru vēl ir jānogalina, jāizvaro un jāspīdzina? Cik bērnu vēl ir piespiedu kārtā jāiesauc armijā, lai starptautiskā sabiedrība pievērstu uzmanību situācijai un atbilstoši rīkotos?

Es vēlos jautāt — ko dara Eiropa? Kongo ir ieguldītas milzīgas naudas summas. Tur uzturas EUSEC un EUPOL misijas. Papildus humānajai palīdzībai viens no ES svarīgākajiem mērķiem — teorētiski — ir apmācīt vietējos drošības spēkus un palīdzēt īstenot valsts drošības nozares reformu.

Kādi ir šīs politikas rezultāti? KDR ir liela valsts; tā ir trešā lielākā Āfrikas valsts pēc iedzīvotāju skaita. Tā ir valsts ar milzīgu labklājības potenciālu, taču 80 % tās iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Vēl ļaunāk — plaukstošās korupcijas dēļ valsts kļūst arvien nabadzīgāka.

Es vēlos uzdot jums tikai vienu jautājumu — cik ilgi mēs pieļausim, ka šī situācija turpinās un par to vispār netiek piespriests sods? Kā jūs sacījāt, ministra kungs, mēs zinām, ka vardarbībā ir iesaistīti arī drošības spēki. Vai jūs nedomājat, ka pienācis laiks citai nostājai?

Es domāju, ka darbs Ministru padomē nenorit godīgi — dažas lielās Eiropas valstis vai vismaz to politiskie pārstāvji, par kuru attieksmi pret cilvēktiesībām mēs visi esam labi informēti, patiesībā nevēlas iejaukties pa īstam, jo ir gatavi J. Kabila priekšā izklāt sarkano paklāju.

Tāpēc jūs varat rēķināties, ka vajadzīgos pasākumus īstenos Eiropas Parlaments. Lūdzu, pārstājiet pieļaut, ka dominē dažu cilvēku ekonomikas intereses un netiek padomāts par civiliedzīvotājiem, kuru izturības slieksnis jau ir pārkāpts.

  Bastiaan Belder, EFD grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, 2010. gadā aprit 50 gadi kopš Kongo neatkarības iegūšanas. Atskatoties pagātnē, mēs redzam, ka pēdējo 50 gadu laikā līdz pat šai dienai ir notikusi nežēlīga asins izliešana.

To apstiprina arī šausminošie šīs vasaras notikumi Ziemeļkivu reģionā. Kad lasām, ka šos notikumus vajadzēja novērst 25 ANO misijas karavīriem, rodas jautājums par loģiku. Lai panāktu kaut kādu kārtību, ir vajadzīgi 20 000 ANO karavīru, turklāt profesionāļi un eksperti uzskata, ka vajag vismaz 60 000 karavīru — kas par problēmu!

Man ir jautājums Padomei un Komisijai. Ko tieši EUSEC un EUPOL misijas Kivu ziemeļos un dienvidos ir darījušas, lai palielinātu vietējo iedzīvotāju drošību un sauktu pie atbildības šīs vasaras zvērisko noziegumu izdarītājus?

Nepatikšanas notiek vietā, kurā koncentrēti KDR bagātīgākie resursi. Jaunākā informācija liecina, ka Kongo raktuvju potenciālā vērtība ir USD 24 miljardi. Saskaņā ar Kongo valdības ziņojumu presei septembra sākumā Kivu nekavējoties tika pārtraukta izrakteņu ieguve, jo raktuves nelikumīgi izmantoja bruņotie grupējumi, ko reizēm atbalstīja valdības iestādes. Pavirši skatoties, tas ir labs sākums, taču kā tas tiek panākts? Tomēr tiek baumots arī, ka Kongo valdība atsavina ārvalstu ieguldītāju izrakteņu ieguves projektus, lai tos pārdotu saviem ārvalstu uzņēmējdarbības partneriem.

Man ir šādi jautājumi Padomei. Kādu ietekmi uz Kongo nosūtītās ES misijas var panākt, lai ierobežotu izrakteņu nelikumīgu ieguvi? Vai jūs arī varētu apstiprināt, ka izrakteņu nelikumīgā ieguve patiešām ir pārtraukta, un kā to varētu panākt ar uz vietas esošo ES misiju palīdzību? Es patiešām ceru, ka Eiropas Savienība strādās pie Kongo izvietoto ANO misiju pamatīgas nostiprināšanas, jo tas patiešām ir steidzami vajadzīgs. Ja nemaldos — un kā rakstīts preses ziņojumos —, Kongo valdība patlaban cenšas tām pielikt punktu, un tas valsti ietekmētu dramatiski.

  Andrew Henry William Brons (NI). – Priekšsēdētāja kungs, šajās debatēs tiek netieši norādīts, ka cilvēktiesību pārkāpumi Kongo ir nesena parādība vai arī tas, ka šī situācija Āfrikā ir neierasta. Būtu labi, ja tā būtu patiesība, taču tā nav.

Es atceros Beļģijas Kongo neatkarības iegūšanu 1960. gadā, es tad vēl mācījos skolā. Atminos, ka dažu mēnešu laikā pēc neatkarības iegūšanas tika nolaupīts un arestēts P. Lumumba. Es joprojām spilgti atceros atspoguļojumu presē par to, kā viņu ierāva furgona kravas nodalījumā un pēc tam neviens viņu vairs neredzēja. Tam sekoja desmitiem gadu ilga slepkavnieciska nestabilitāte, diktatūra un pilsoņu karš.

Kongo Āfrikā nav īpašs gadījums. Būtu ļoti grūti atrast miermīlīgu demokrātiju. Ja es izmantotu aprakstošo un bērnišķīgo izskaidrojumu, es teiktu, ka „tur kaut kas nav tīrs”. Taču ir arī cits izskaidrojums.

Kad kolonisti Āfrikas kartēs zīmēja taisnas robežas, viņi ignorēja atšķirības starp dažādām ciltīm un tautām ne tikai Kongo, bet visā Āfrikā. Katrā neatkarību ieguvušajā valstī pastāvēja milzīgas vertikālās etniskās, lingvistiskās vai reliģiskās atšķirības, kas vienmēr veicina politisko nestabilitāti.

Tas uz Beļģiju attiecas tikpat ļoti kā uz bijušo Beļģijas Kongo. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka Beļģijai ir izdevies novērst politisku vardarbību. Diemžēl to pašu nevar teikt par Bosniju un Horvātiju, kurās ir bijis tikpat daudz slepkavību un, iespējams, tikpat liela nepelnīta nežēlība.

Ja vertikālās atšķirības politiskās valstīs izraisa nestabilitāti un reizēm pat vardarbību, kādēļ mēs radām tādas pašas atšķirības Eiropā, nekontrolējot imigrāciju no trešās pasaules valstīm un jo īpaši Āfrikas? Mēs nebijām ar mieru atstāt Āfriku, kuras politiskās sabiedrības nespēj funkcionēt. Mēs esam aizņemti ar tādu pašu problēmu radīšanu Eiropas centrālajās valstīs.

  Andrzej Grzyb (PPE). – (PL) Mēs vēlreiz debatējam par situāciju Kongo Demokrātiskajā Republikā — kas, kā teica kāds deputāts, lielā mērā ir demokrātiska tikai teorētiski —, kurā ik dienu tiek pārkāptas cilvēktiesības. Šodien mēs runājam par vardarbību pret visneaizsargātākajiem cilvēkiem, jo īpaši sievietēm, kuras tiek izvarotas, un bērniem, kuri cita starpā tiek piespiesti pievienoties armijai, turklāt nelikumīgai armijai. Mēs runājam par izvarošanu, spīdzināšanu un slepkavību. Mēs runājam par vardarbību, kuras piekopēji — tas ir visļaunākais — netiek sodīti, un mēs runājam par vardarbību, kas ir kļuvusi tik izplatīta, ka ir pat grūti runāt par kaut kādu kulturālu vai cita veida piekāpšanos. Mēs runājam par izvarošanu, ko veic ne tikai partizāni, bet arī armijas karavīri un civiliedzīvotāji. Mēs runājam par sievietēm, kurām nav neviena aizstāvja.

Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mēs — tas ir paradoksāli — debatējam par reģionu, kas ir ne tikai viens no neveiksmīgākajiem, bet arī viens no bagātākajiem ar dabas resursiem Āfrikā un visā pasaulē. Ar šiem resursiem vajadzētu būtu vairāk nekā pietiekami, lai apmierinātu visu reģionā dzīvojošo cilvēku vajadzības. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka šis ir tikai kārtējais no traģiskajiem notikumiem, kas saskaņā ar aplēsēm pēdējo desmit gadu laikā ir laupījuši desmitiem tūkstošu iedzīvotāju dzīvību un ietvēruši arī aptuveni divsimt tūkstošus izvarošanas gadījumu. Mēs varam tikai minēt, cik izvarošanas gadījumi nav reģistrēti.

Šī situācija rada ļoti lielas bažas ne tikai šā Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas sanāksmēs. Rodas jautājums par ANO darba efektivitāti un veidu, kā tiek panākts, ka gan partizāni, gan citi cilvēki netiek sodīti par saviem noziegumiem — noziegumiem, par kuriem ir jāstājas tiesas priekšā. Tiesu sistēmas pārstāvjiem ir jārīkojas. Es domāju, ka ĀKK valstu pārstāvju un Eiropas Parlamenta tikšanās ir arī lieliska izdevība pārtraukt šo necilvēcīgo situāciju. Tā kā mēs saskaramies ar krīzi Kongo, iniciatīva ir jāuzņemas starptautiskajai sabiedrībai. Par to runāt ir arī mūsu, Eiropas Parlamenta, uzdevums.

  Monika Flašíková Beňová (S&D). – (SK) Es vēlos pateikties Komisijas un Padomes pārstāvjiem par viņu viedokli par nespēju nodrošināt cilvēktiesību un tiesiskuma aizsardzību Kongo.

Situācija nudien ir dramatiska un radikāla, un, manuprāt, to savā runā ļoti labi aprakstīja mana kolēģe V. De Keyser. Neraugoties uz to, es arī vēlos pievērst uzmanību satraucošajiem starptautisko nevalstisko organizāciju ziņojumiem. Tajos patiesībā tiek runāts par bruņotu grupējumu kontrolētiem sistemātiskiem un organizētiem uzbrukumiem kopienām nolūkā izvarot vietējās sievietes. Tikai pirms mēneša 13 ciemos tika izvarotas vairāk nekā 150 civiliedzīvotājas. Tas viss, dāmas un kungi, notika tikai dažus mēnešus pēc tam, kad ANO Drošības padome atjaunoja pilnvaras savai misijai Kongo, lai palīdzētu valdībai aizsargāt civiliedzīvotājus no cilvēktiesību pārkāpumiem.

Vēl viens paradoksāls šīs situācijas aspekts — seksuālo vardarbību īsteno visas konfliktā iesaistītās puses, tostarp valdības spēki, kas ir pilnīgi nepieņemami, un tāpēc es gribu vēlreiz lūgt Eiropas iestāžu pārstāvjus izdarīt visu iespējamo diplomātisko un cita veida spiedienu, tostarp panākt spiedienu no ANO un tās misijas Kongo, lai pieliktu šīm darbībām punktu. Varat nešaubīties, ka Eiropas Parlaments jūs šajā jomā pilnībā atbalsta.

  Alexander Graf Lambsdorff (ALDE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, situācija Kongo Demokrātiskajā Republikā joprojām ir ļoti satraucoša. Īpaši satrauc tas, ka vardarbības apmērs un gatavība pielietot vardarbību turpina palielināties, neraugoties uz Eiropas Savienības un ANO klātbūtni. Mēs daudzus gadus esam iesaistījušies dažādās misijās Kongo. Tādēļ mēs uzņemamies zināmu daļu atbildības, jo īpaši par noziegumiem, ko pastrādājušas vai piecietušas grupas, ko mēs oficiāli atbalstām. Kongo tautai ir šāds sakāmvārds — kaķis ir kaķis arī klosterī. Attiecībā uz drošības sistēmu šis izteiciens vēsta, ka noziedznieku ietērpšana formastērpā nenozīmē, ka viņi pārtrauks izdarīt noziegumus, ne tuvu tam. Tieši tā ir mūsu problēma. Mums ir nepārprotami jāinformē Kongo valdība, ka mēs necietīsim šādu rīcību un tās piesegšanu.

Ikviens klātesošais piekrīt, ka situācija Kongo pasliktinās. Vēlos norādīt, ka 2006. gadā mēs tur piedalījāmies vēlēšanu novērošanā. Kopš tā laika nav panākts gandrīz nekāds progress valsts demokratizācijas procesā. Padomei un Komisijai vajadzētu rūpīgi izsvērt, vai mums uz turieni jāsūta jauna un pilnīga misija un šoreiz vēlēšanu process jāuzrauga citādāk. Es uzskatu, ka priekšnosacījumi pilnai vēlēšanu uzraudzības misijai ne tuvu nav labvēlīgi. Tas arī būtu spēcīgs signāls valdībai, kura sistemātiski neievēro ne Eiropas Savienības noteikumus, ne ieteikumus.

  Judith Sargentini (Verts/ALE). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, mēs, eiropieši, esam daļēji vainojami KDR austrumu daļā pieredzētajās ciešanās. Dumpinieki joprojām var nopelnīt ļoti lielu naudas summu, pārdodot tādus dārgmetālus kā tālruņu un datoru ražošanas nozarēs izmantotais koltāns, jo mēs turpinām to no viņiem bez ierobežojumiem pirkt.

Eiropas valstis nekad nav izstrādājušas un jutušas vajadzību pēc tiesību akta, kas paredzētu atbildību par izmantotajām izejvielām. Patlaban ir ļoti zīmīgi, ka tieši tā beidzot ir rīkojušās Amerikas Savienotās Valstis. Mēs neesam darījuši neko, un iemesls ir mūsu bailes no konkurences ar Ķīnu un ASV. Bet ko mēs pieredzējām pagājušajā vasarā? Amerikas Savienotās Valstis izdeva tiesību aktu, kurā aicina ievērot caurredzamību un pieprasa uzņēmumiem sniegt informāciju par dārgmetālu no KDR vai tās kaimiņvalstīm izmantošanu. Hewlett-Packard, IBM un tiem līdzīgajiem šīspasaules uzņēmumiem būs tam jāielāgojas. Mums vajadzētu sekot ASV piemēram un ieviest savu šāda tiesību akta versiju.

  Jan Zahradil (ECR). – (CS) Priekšsēdētāja kungs, šis ir Āfrikas gads, un mēs šeit atminamies veselu virkni valstu, kuras pirms piecdesmit gadiem ieguva neatkarību no to bijušajiem kolonistiem. Tomēr, ja paveramies uz to, kā dažas no tām šo piecdesmit gadu laikā ir attīstījušās, diemžēl nav liela pamata optimismam. Tas pats attiecas arī uz Kongo Demokrātisko Republiku. Ja KDR patlaban, piecdesmit gadus pēc neatkarības no koloniālās Beļģijas iegūšanas, vēlas būt Eiropas Savienības partnere un pilntiesīga starptautiskās sabiedrības locekle, tai aktīvi jārīkojas, lai novērstu satraucošos pēdējo nedēļu laikā izdarītos noziegumus, tai jāgarantē cilvēktiesību ievērošana un jānodrošina likuma vara visā Kongo Demokrātiskās Republikas teritorijā.

ES, sadarbojoties ar ANO un Āfrikas Savienību, ir jāpalīdz Kongo notikušās vardarbības upuriem. Papildus citiem pasākumiem tai jāveicina to militāro grupējumu atbruņošana, kas uzbrūk Kongo iedzīvotājiem no kaimiņvalstīm — Ruandas, Dienvidsudānas un Ugandas. Mums arī jāparāda, ka spējam rīkoties, un tādēļ es aicinu Eiropas Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos baronesi C. Ashton decembrī Kinšasā ĀKK–ES jauktās parlamentārās asamblejas sesijā piedāvāt konkrētu ES rīcības plānu cīņai par cilvēktiesību saglabāšanu KDR.

  Kinga Gál (PPE). – Priekšsēdētāja kungs, es kā Cilvēktiesību apakškomitejas locekle stingri nosodu pēdējo mēnešu notikumus Kongo.

Tas ir nepieņemami, ka 21. gadsimtā nogalināšanu, izvarošanu un bērnu ļaunprātīgu izmantošanu plaši pielieto kā kara ieročus, turklāt vienlaikus ar ANO spēku atrašanos teritorijā. Pēdējo piecu gadu laikā dokumentēto gadījumu skaits vien Kongo ir pieaudzis divdesmitkārtīgi. Tiek apdraudētas sieviešu un bērnu dzīvības, to cilvēktiesības tiek pilnībā pārkāptas un viņiem tiek laupīta cilvēka cieņa. Turklāt viņi vairs nevar integrēties savā tradicionālajā kopienā, tādējādi tiek iznīcināta arī sociālā infrastruktūra.

Starptautiskajai sabiedrībai ir oficiāli jāatzīst, ka Kongo notikusī masveida izvarošana ir kara noziegums pret cilvēci. Ir vajadzīga saskaņota reakcija, lai turpinātu izdarīt spiedienu uz izvarotājiem un sauktu tos pie atbildības vietējās tiesās vai Starptautiskajā krimināltiesā. Es atzinīgi vērtēju to, ka EUSEC RDC pilnvaras nupat tika pagarinātas līdz 2012. gada 30. septembrim, un ceru, ka tiks atjaunotas arī EUPOL RDC pilnvaras.

Kriminālizmeklēšana ir jāuztic specializētam personālam. Eiropas iniciatīvai par demokrātiju un cilvēktiesībām ir jābūt tai, kas nodrošina turpmāko atbalstu. Ir vajadzīga arī turpmāka rīcība, piemēram, miera uzturētāju nodrošināšana ar mobilajiem tālruņiem, MONUSCO miera uzturēšanas spēku un vietējo iedzīvotāju saziņas uzlabošana, kā arī stingrāka apņemšanās savaldīt dumpinieku grupējumus. Ir jāatbalsta humānās palīdzības aģentūras, lai tās varētu sasniegt civiliedzīvotājus, kam vajadzīga palīdzība.

Tai pašā laikā valdībai ir jāievieš praksē tās nesen pasludinātā neiecietības politika un jāizveido Valsts cilvēktiesību komiteja, kā noteikts konstitūcijā. Kopumā par prioritāti ir jānosaka sieviešu un bērnu aizsardzība.

  Richard Howitt (S&D). – Priekšsēdētāja kungs, šā gada sākumā Eiropas Parlamentu apmeklēja D. Mukwege, ginekologs no KDR pilsētas Panzi, un viņš mums pastāstīja, ka vismaz 200 000 izvarošanas gadījumu, kas pēdējo piecpadsmit gadu laikā notikuši viņa valstī, ir pārāk nežēlīgi, lai tos dēvētu par izvarošanu, tos vajadzētu saukt par seksuālu masveida slepkavošanu, un ka sekss tiek izmantots kā terorakts.

Mēs vēl nezinājām, ka dažas nedēļas vēlāk — divdesmit jūdžu attālumā no starptautisko miera uzturēšanas spēku bāzes — Luvungi teritorijā tiks ielenkta pilsēta un aptuveni 500 sieviešu un bērnu piedzīvos vairākkārtēju un šausmīgu seksuālo vardarbību.

Parlamentā, kurā esam nosodījuši nespēju nodrošināt aizsardzību Ruandā un Srebrenicā, mēs nevaram un nedrīkstam klusēt. Mums jāizsaka atzinība ANO ģenerālsekretāra vietniekam par to, ka viņš ir atzinis ANO neveiksmi un daļēju atbildību. Taču mums arī jāliek ANO noskaidrot, kāpēc tika ignorēti savlaicīgie vietējie brīdinājumi, ko sniedza motociklu taksometru vadītāji, un kādēļ ANO bāzei nebija pieejams tulkojums vietējā valodā, kā arī, kā noteikumi par spēka lietošanu turpina ierobežot miera uzturēšanas spēku efektivitāti.

Atklāti sakot, es gribētu visām ANO dalībvalstīm un katrai Eiropas Savienības dalībvalstij pajautāt, kas noticis ar tiem skaistajiem vārdiem, ko mēs visi atbalstījām, balsojot par ANO pienākumu nodrošināt aizsardzību. Es atbalstu to, ko Chastel kungs šopēcpusdien teica par vainīgo saukšanu pie atbildības, taču ziņojumā, ko noteikti izstrādās arī pati ANO, mums ir vajadzīga jēgpilna tiesu sistēma, ko piemērot desmitgades laikā izdarītajiem noziegumiem KDR austrumos.

Priekšsēdētāja kungs, es arī piekrītu pārējiem šo debašu dalībniekiem, kuri nosodīja graujošo korupciju, kas veicina KDR bagātīgo dabas resursu izlaupīšanu. Taču šajās debatēs mums visvairāk jāuzsver, ka nav tādu izskaidrojumu, attaisnojumu un vainu mīkstinošu apstākļu, ar ko varētu attaisnot seksuālās vardarbības kā kara ieroča izmantošanu, un ka mums visvairāk jāsatraucas par tām 500 nelaimīgajām sievietēm, kuras mums visiem neizdevās pasargāt. Mums jāapņemas panākt, ka tas vairs nekad neatkārtojas.

  Anneli Jäätteenmäki (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, ES ir jāuzņemas atbildība par pasivitāti laikā, kad neaizsargātas sievietes un bērni turpina ciest no karavīru un ar šaujamieročiem bruņotu dumpinieku izdarībām.

Ir pienācis laiks atteikties no retorikas. Mums jāīsteno konkrēti pasākumi, lai šajā teritorijā nodrošinātu atbalstu KDR drošības spēkiem — kopā ar pārējām starptautiskajām misijām. Mums aktīvi jāiesaistās un vajadzības gadījumā jāliek valdībai aizsargāt savas valsts iedzīvotājus. Mums arī vienoti un stingri jāmudina valdība pārtraukt cilvēktiesību pārkāpumus. KDR — valstij — ir milzīgi dabas resursi. Mēs vēlamies dzirdēt labas ziņas arī no Āfrikas.

  Barbara Lochbihler (Verts/ALE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, es varu tikai pievienoties šā nežēlīgā slaktiņa kritizēšanā un nosodīšanā, kā arī ANO misijas kritizēšanā par nespēju izdarīt visu iespējamo, lai šo slaktiņu novērstu. Tomēr ir arī jāizsaka atzinība par to, ka M. Wallström, kura ieņem nesen izveidoto ANO īpašās pārstāves seksuālās vardarbības lietās konfliktu laikā amatu, jau ir atzinusi šo atbildību, un mēs vēl varam cerēt, ka ar šiem noziegumiem saistītā situācija tiks atrisināta.

Gribu jums atgādināt, ka šā gada februārī Parlamentā notika izstāde, ko rīkoja organizācija Medica Mondiale, kas uztur pārvietojamu ginekoloģijas klīniku tīklu Kongo austrumu daļā, un no Kongo ieradās sieviete, kura ir piedzīvojusi daudzas šausmu lietas, taču, neraugoties uz to, atrada spēku sapulcēt turienes sievietes. Vēlāk viņa aicināja vietējo ES vēstniecību arī apmeklēt Kongo austrumu daļu, sadarboties ar NVO un vietējām sievietēm liecinieku aizsardzības programmās, kā arī panākt noziedznieku tiesāšanu. Viņa mums arī pastāstīja, ka vietējiem cilvēkiem ir izmisīgi vajadzīgs atbalsts saistībā ar īstenojamajiem projektiem, medicīnisko palīdzību un palīdzību traumētajiem upuriem. Viņa arī aicināja ES palīdzēt cietumu būvēšanā, jo arestētos cilvēkus nav iespējams ieslodzīt cietumā.

  Paweł Robert Kowal (ECR). – (PL) Mēs par šo runājam tādēļ, ka mūs satrauc situācija Kongo un tādēļ, ka šīs valsts iedzīvotājiem netiek garantētas cilvēka pamattiesības. Tādēļ mūs šausmina fakts, ka novērotāju organizāciju ziņojumi par cilvēktiesību ievērošanu Kongo ir īpaši satraucoši. Tomēr tagad, kad ir stājies spēkā Lisabonas līgums, mūsu diskusijās ir jāpievēršas vienai konkrētai grupai. Ar to es domāju cilvēkus, kas ir atbildīgi par Eiropas Savienības ārpolitiku.

Mūsu ārpolitika attiecībā uz Āfriku nav pretrunīga. Tādējādi mums ir vieglāk — tā šķiet — formulēt principus kopējai rīcībai. Tādēļ šodien mums jāaplūko Kongo situācijas cēloņi. Mēs nedrīkstam pārtraukt humānās palīdzības sniegšanu. Mums jāiesaistās izglītojošos projektos un infrastruktūras attīstības projektos, un mums jāiesaistās arī tādos projektos, kas palīdzēs izveidot Kongo par mūsdienīgu valsti. Patiesībā mēs sagaidām, ka tiks īstenota šāda programma.

  Peter Šťastný (PPE). – Priekšsēdētāja kungs, mani var pieskaitīt tai milzīgajai cilvēku grupai, kura asi nosoda šaušalīgos noziegumus, kas šā gada augusta sākumā tika īstenoti Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR). Ikviena sabiedrība aizsargā savus vājākos un neaizsargātākos locekļus, tādēļ katrai cilvēcīgai būtnei jājūtas briesmīgi, dzirdot tik šausminošas ziņas. Vismaz 179 sieviešu un bērnu izvarošana patiešām ir masveida noziegums. Tas nekad nedrīkst atkārtoties, un to nekādā gadījumā nedrīkst vēlreiz izmantot par kara ieroci, kā tas ir darīts KDR.

ES ir jāpalīdz saukt pie atbildības visus vainīgos. Ziņām par bargajiem sodiem ir jānonāk ikvienā KDR kopienā un jāizplatās ārpus tās robežām. Tiešām, lai varētu sekmīgi izskaust šo briesmīgo masveida izvarošanu izmantošanu kā kara ieroci, šādām ziņām ir jāizplatās visā pasaulē.

Mēs zinām, ka attīstītajās valstīs tiek izdarīts mazāk noziegumu un ka atsevišķi šaušalīgi noziegumi tajās nenotiek vispār. Viens no veidiem, kā ES var palīdzēt, ir īstenot reģionā labi funkcionējošus ekonomiskās partnerības nolīgumus. Tiem vajadzētu palīdzēt visai Āfrikai iekarot saprātīgu pasaules komercijas daļu. Turklāt paātrināta attīstība veicinās nabadzības izskaušanas procesu un pavisam noteikti tādu noziegumu izskaušanu, ko augusta sākumā KDR piedzīvoja vismaz 179 neaizsargāti cilvēki.

  Thijs Berman (S&D). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, izvarošana KDR austrumos ir kļuvusi par ikdienišķu kara ieroci, kam ik gadu ir tūkstošiem upuru. Patiesais upuru skaits ir daudz lielāks nekā mums zināms, jo sievietes nevar aizstāvēt savas tiesības un tādēļ bieži neziņo par notikušo.

Izvarošana ir ļoti traumējošs noziegums, kas rada sevišķi nopietnu psiholoģisku un bieži arī fizisku kaitējumu. Ja par izvarošanu netiek piespriests sods, tā pat pēckara laikos kļūst par pastāvīgu parādību sabiedrības vardarbīgajā ikdienā. Masveida izvarošanas, kas laikposmā no 2010. gada 30. jūlija līdz 4. augustam notika Ziemeļkivu, apliecina, ka notikumi KDR starptautiskās sabiedrības darba kārtībā atrodas pārāk zemu. Taču nedrīkst pieļaut, ka par šiem noziegumiem netiek piespriests sods. Tas ir mūsu pienākums pret upuriem, kā arī visas KDR nākotni. Kongo valdībai ir jādara viss iespējamais, lai vainīgos sauktu pie atbildības un atspēkotu konkrētas bažas. Nedrīkst pieļaut nesodāmības kļūšanu par normu.

Šie dramatiskie notikumi arī sāpīgā veidā apliecina, ka ANO misijas un vietējo iedzīvotāju attiecības ir būtiski jāuzlabo. Ir svarīgi panākt, lai tiek novērtēta MONUSCO klātbūtne šajā reģionā. MONUSCO šajā drāmā ir bijusi pasīva. Patlaban tiek aicināts organizēt neatkarīgu izmeklēšanu, lai noskaidrotu ar masveida izvarošanu saistītos faktus. Misijas klātbūtne ir un būs vajadzīga, taču ir svarīgi, lai MONUSCO pilnībā pildītu savus uzdevumus un sniegtu vietējiem iedzīvotājiem tik izmisīgi vajadzīgo aizsardzību.

  Fiona Hall (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, šodienas debašu centrā ir šausminošie notikumi KDR austrumos, taču dalībvalstis turpina apgalvot, ka ir droši patvēruma meklētājus no Kongo nosūtīt atpakaļ uz Kinšasu, jo galvaspilsēta atrodas tālu no nedrošajām austrumu teritorijām.

Diemžēl fakti liecina par pretējo. Piemēram, septiņi no deviņiem cilvēkiem, kuri kopš 2007. gada no Anglijas ziemeļaustrumu pilsētas Tīsaidas ir aizvesti uz Kinšasu, ziņo, ka ir tikuši nopratināti, ieslodzīti, seksuāli izmantoti vai spīdzināti. Šie cilvēki ir vai nu vēlreiz atstājuši valsti vai arī slēpjas.

Kopš 2006. gadā notikušajām vēlēšanām ES ir ļoti daudz ieguldījusi KDR labas pārvaldības atbalstā. Ir nepatīkami, ka mums nākas atzīt — Kinšasā joprojām notiek vardarbība, taču es lūdzu Padomi un Komisiju atzīt realitāti un attiecīgi reaģēt.

  Tomasz Piotr Poręba (ECR). – (PL) Ir pagājuši piecdesmit gadi kopš neatkarības atgūšanas, un Kongo ir valsts, kurā joprojām plosās karš un nerimstošs konflikts, un tā ir arī valsts, kurai patlaban ir piešķirts briesmīgs nosaukums — pasaules izvarošanas galvaspilsēta. Šokējošie pēdējo divu mēnešu notikumi un simtiem sieviešu un bērnu — gan zēnu, gan meiteņu — izvarošana liecina, ka Kinšasa nespēj cīnīties pret dumpinieku sistemātiski organizēto agresiju. Izvarošana Kongo ir kļuvusi par plaši izplatītu kara ieroci. Dumpinieku nesen īstenotā izvarošana notika netālu no starptautiskajiem ANO spēkiem, kas ir izvietoti reģionā un patiesībā ir vienīgais efektīvais stabilizējošais spēks valstī. Kinšasai ir jāpieliek punkts valdošajai nesodāmībai un jāgarantē civiliedzīvotāju drošība, jāuzsāk efektīva cīņa pret izplatīto korupciju un beidzot jāizveido īsta armija ar pienācīgi apmācītiem karavīriem. Kongo ir bagāta ar derīgajiem izrakteņiem, taču diemžēl tā ir kļuvusi par savas bagātības upuri. Šajā valstī ar desmit miljoniem iedzīvotāju trīs ceturtdaļas cilvēku pelna mazāk par dolāru dienā, savukārt pati valsts ir kļuvusi par to Āfrikas daļu, kurā tiek izlaupītas dabas bagātības. Nelikumīgā cīņa par dabas resursiem iedzen Kongo nabadzībā, haosā un humānā katastrofā. Starptautiskajai sabiedrībai ir jāpanāk būtisks konflikta risinājums, un ar starptautisku rīcību jāgarantē, lai valstu izmantotie dabas resursi būtu iegūti likumīgi. Šajā reģionā varēs nodrošināt mieru tikai tad, ja Kongo būs stabila.

  Barbara Matera (PPE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Kongo Demokrātiskajā Republikā turpinās bruņots konflikts, nāves sodu izpilde bez tiesas sprieduma, vardarbība pret sievietēm, klaja bērnu tiesību pārkāpšana, iesaistīšana armijā, ļaunprātīga izturēšanās, vardarbība pret nepilngadīgajiem, masveida evakuācijas, tirdzniecība ar ieročiem un milzīgu dabas resursu apjomu ekspluatācija, kā arī spīdzināšana un necilvēcīga un degradējoša izturēšanās, nāves soda izpildīšana, vārda brīvības un cilvēktiesību aizstāvju apspiešana un, visbeidzot — taču ne mazāk svarīgi —, nesodāmība.

Par visiem šiem nosodāmajiem notikumiem ir informēta starptautiskā sabiedrība, kas vairākos gadījumos jau ir paudusi savas lielās bažas ar ANO Drošības padomes un Ģenerālās asamblejas palīdzību. ANO, tāpat kā visai starptautiskajai sabiedrībai, ir pienākumi, un tie nav apstrīdami. Ir pamatoti pārskatīt MONUC un arī EUPOL un EUSEC misiju, kā arī visu pārējo humānās palīdzības operāciju noteikumus.

Mūsu pienākums ir atbalstīt Āfrikas Savienības valstis to ceļā uz starptautisko nolīgumu par cilvēktiesību aizsardzību pilnīgu un efektīvu ievērošanu. Šī teritorija, kas paradoksālā kārtā ir kļuvusi par milzīgu ekonomisko interešu upuri, nedrīkst kļūt par zemi bez saimnieka, kas tiek izlaupīta, tai ir jāspēj atbrīvot sevi, izveidojot un īstenojot ievērotu un garantētu tiesību sistēmu.

Kongo ir valsts, kurā tādi cilvēki kā F. Chebeya Bahizire mirst nenoskaidrotos apstākļos. Tādēļ Eiropas Savienībai ir morāls pienākums likumīgi, izlēmīgi un politiski iejaukties, lai panāktu starptautisko noteikumu par cilvēktiesībām ievērošanu.

  Ana Gomes (S&D). – (PT) Priekšsēdētāja kungs, 2008. gada aprīlī Starptautiskā krimināltiesa izdeva orderi kaujinieku līdera B. Ntaganda arestam par tādiem kara noziegumiem kā bērnu iesaukšana karadienestā un civiliedzīvotāju masu slepkavības. Tā vietā, lai nodotu viņu tiesai, J. Kabila valdība piešķīra viņam paaugstinājumu — vadošo amatu Kongo armijā.

Šāda Kongo iestāžu rīcība, ar ko tiek pārkāpti Kongo kā Kotonū nolīguma parakstītājvalsts pienākumi, palielina nesodāmības apziņu un veicina nežēlības, kas turpinās Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR). To vidū ir šā gada augustā notikusī 500 sieviešu un bērnu, tostarp zīdaiņu, masveida izvarošana izrakteņu ieguves rajonā Ziemeļkivu, kad — kā apstiprinājis ANO ģenerālsekretāra vietnieks A. Khare — ANO stabilizācijas misijai KDR MONUSCO apkaunojošā veidā neizdevās uz to nekādā veidā reaģēt.

KDR valdošā korupcija un nesodāmība veicina gan dumpinieku — kuri strādā kaimiņvalstu valdību labā —, gan arī valdības iestāžu un ANO spēku satraucošo rīcību. Mums neizdosies efektīvi apkarot korupciju un nesodāmību KDR, kamēr mēs neatrisināsim svarīgāko problēmu — izrakteņu nelikumīgu ieguvi un tirdzniecību, kas finansē bruņotos grupējumus un pastiprina konfliktu un cilvēktiesību pārkāpumus, ko apliecina F. Chebeya slepkavība.

Eiropas Savienībai un ANO Drošības padomei ir steidzami jāīsteno tādi pasākumi, kas līdzinātos nesen pieņemtajā ASV tiesību aktā par konfliktu izrakteņiem ierosinātajiem pasākumiem, identificējot Kongo, Eiropas, ASV, Ķīnas un starpvalstu uzņēmumus, kas pelna, izmantojot dumpinieku kontrolētajās, kā arī valdības pamestajās raktuvēs iegūtos izrakteņus.

Taču ar nosaukšanu vārdā un nokaunināšanu nepietiks. Ir būtiski aizliegt un apkarot šo izrakteņu tirgošanu un izmantošanu tehniskajā aprīkojumā, dārglietās un citos visā pasaulē plaši izmantotos ražojumos.

Runājot par Eiropas Savienību, mums arī jāpastiprina mūsu ES konsultāciju un palīdzības misija saistībā ar drošības sektora reformu (EUSEC) un mūsu ES policijas misija (EUPOL) KDR un jānodrošina tās ar līdzekļiem, ar ko panākt reālus uzlabojumus drošības jomā. Lai to panāktu, apmācībās un citos pasākumos par prioritāti jāpadara dzimumu aspekts, iesaistot Kongo parlamenta locekles sievietes un Kongo sieviešu organizācijas ne tikai upuru aizsardzībā un atbalstīšanā, bet arī padarot tās par aktīvām dalībniecēm miera nodrošināšanā, likuma varas ievērošanas veicināšanā, kā arī korupcijas un cilvēktiesību pārkāpumu apkarošanā.

  Marietje Schaake (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, ir patiešām neizsakāmi skumji, ka nopietnākie noziegumi pret cilvēci notika starptautiskās sabiedrības un ANO acu priekšā. Mums Eiropas Savienībā ir jāpalielina mūsu centieni un kopīgi efektīvāk jāstrādā, lai panāktu, ka ANO darbojas, ievērojot Eiropas Savienības pamatvērtības. Mums ir jādomā stratēģiskāk.

Lai cik neizsakāmi skumji būtu šie notikumi, mēs nedrīkstam atbildēt ar klusumu. Mums ir jāpalielina mūsu pašu atbildība un centieni, lai nodrošinātu, ka vairs nebūs upuru, ko apraudāt. Mums jāpalīdz Āfrikas iestādēm rast risinājumus un uzņemties atbildību par korupcijas apkarošanu un nesodāmības likvidēšanu. Lai to panāktu, mums ir pieejami jau minētie instrumenti — Kotonū nolīgums un arī ICC.

„Asiņaino” dimantu un izrakteņu tirdzniecībai ir jāpieliek punkts. Tā veicina neiedomājamu vardarbību, ko īsteno dažādi Āfrikas valstu kaujinieki. Izvarošana kā kara noziegums ir tikai viens no šausminošajiem izdarītajiem noziegumiem.

Saskaroties ar šiem zvērīgajiem notikumiem, mums jāreaģē ar aktīvu rīcību un neklusēšanu.

  Mariya Nedelcheva (PPE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Visiem bruņotajiem konfliktiem ir katastrofālas sekas. Tomēr konflikts, kas ir bijis tik ilgs kā konflikts Kongo, armija, kas daļēji sastāv no bērniem, un izvarošana kā viens no galvenajiem kara ieročiem liecina, ka mēs visi saskaramies ar klaju likuma varas noliegšanu. Nesenākais piemērs ir notikumi 28. jūlijā, kad Ziemeļkivu notika grupveida izvarošanas.

Gadiem ilgi sieviešu psiholoģiskā, fiziskā un sociālā sagraušana ir bijusi tūkstošiem Kongo iedzīvotāju ikdiena. Ir pienācis laiks celt trauksmi, jo patlaban civiliedzīvotāju izvarošana ārpus konflikta zonām kļūst arvien izplatītāka un ierastāka. Nesodāmības „kultūras” apkarošana ir jāpadara par prioritāti. Gan vietējā, gan valsts mērogā ir vajadzīga labāka saziņa ar cilvēkiem, jo cilvēki pastāvīgi neuzticēsies pasākumiem un lēmumiem, kas tiks pieņemti bez pilsoniskās sabiedrības līdzdalības. Kongo pilsoņiem pilnīgi noteikti ir jājūtas kā pārmaiņu līdzdalībniekiem.

Tai pašā laikā nedrīkst pieļaut, ka bijušie noziedznieki nonāk drošības spēku un valsts iestāžu jauno tiesnešu amatos. Nākamās 2011. gadā gaidāmās vēlēšanas ir iespēja uzsākt jaunus projektus. Lielākās grūtības rada parlamentārās komisijas cilvēktiesību jautājumos izveide, tiesu sistēmas reformas turpināšana ar īpašu uzsvaru uz upuru aizsardzību, korupcijas apkarošana un īpašas uzmanības pievēršana peļņai no izrakteņu ieguves un tirdzniecības.

Eiropas un starptautiskajā mērogā, turklāt, ņemot vērā nesenos notikumus, ir atkārtoti jānovērtē un jāpārbauda cilvēku, tehniskie un finanšu resursi, kas tiek piešķirti EUSEC un EUPOL misiju darbībai. Stabilizēt valsti ilgtermiņā palīdzēs padziļināta institucionālo, tiesību un ekonomisko sistēmu pārstrukturizācijas atbalsta instrumentu pārskatīšana, kā arī labāka saskaņošana ar ANO instrumentiem. Ja republikā netiek aizstāvētas cilvēktiesības un likuma vara, tajā nav demokrātijas. Nepieļausim šīs situācijas turpināšanos, jo galu galā notiek uzbrukums demokrātijai.

  Corina Creţu (S&D). – (RO) Eiropas Parlaments trešo gadu pēc kārtas pieņem rezolūciju par cilvēktiesību pārkāpšanu Kongo Demokrātiskajā Republikā. Tas liecina ne tikai par lielām bažām par šo tēmu, bet, jāatzīst, arī par efektivitātes trūkumu. Mēs 2008. gadā izteicām nosodījumu par izvarošanas kā kara ieroča izmantošanu. Patlaban saskaņā ar ANO aplēsēm vidējais šā gada pirmajā ceturksnī reģistrēto izvarošanu skaits ir 14 izvarošanas gadījumi dienā. Jūlija beigās un augusta sākumā šim šausminošajam aprēķinam nieka piecu dienu laikā pievienojās vairāk nekā 500 sievietes, kas kļuva par masveida izvarošanu upuriem.

Fakts, ka ANO karavīri, kas pārstāv visdārgākos miera uzturēšanas spēkus pasaulē, par to uzzināja tikai divas nedēļas pēc šiem nežēlīgajiem notikumiem, neraugoties uz to, ka militārā bāze atrodas tikai 30 kilometru attālumā no notikumu vietas, klaji apliecina ANO misijas nespēju pielikt punktu šim vardarbīgajam konfliktam, kam ir milzīgas reģionālās sekas.

Liktenīgā kārtā nežēlība pastiprinājās pirms ANO Augstās cilvēktiesību komitejas ziņojuma publicēšanas. Tomēr kopš tā laika miljoniem Kongo iedzīvotāju ir kļuvuši par upuriem rupjiem cilvēka pamattiesību pārkāpumiem, savukārt vainīgo nesodāmība lielākoties ir veicinājusi atriebību.

Es uzskatu, ka jāveic plaša izmeklēšana, kurā tiks konstatēta atbildība par masveida noziegumiem, tostarp arī konfliktā iesaistīto kaimiņvalstu, jo īpaši Ruandas īstenotajiem noziegumiem. Lielo ezeru reģionā 1994. gadā notika genocīds, un daži no vainīgajiem par savu rīcību atbild Starptautiskajā Ruandas kriminālnoziegumu tiesā. Manuprāt, viens no galvenajiem nosacījumiem konfliktu un masveida slepkavību apturēšanas priekšnosacījumiem ir likuma varas īstenošana. Miers nav iespējams bez taisnīguma. To apliecina arī bijušās Dienvidslāvijas, Sjerraleones un Kambodžas pieredze. Tādēļ es uzskatu, ka ANO ziņojumam jābūt pēdējam pakāpienam ceļā uz Starptautiskās Kongo Demokrātiskās Republikas kriminālnoziegumu tiesas izveidi.

  Antonyia Parvanova (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, mēs patlaban nevaram nepievērst uzmanību sieviešu situācijai Kongo. Mēs visi zinām, ka sievietes un bērni konflikta zonās ir ievainojamākās iedzīvotāju grupas un ka pašreizējie notikumi vispostošāk ietekmē sievietes.

Izvarošana Kongo, kā saka mani kolēģi, kļūst nekontrolēta. To izmanto kā kara ieroci, lai terorizētu, uzbruktu, iznīcinātu un pazemotu civiliedzīvotājus. Pievērt acis un ignorēt situāciju no mūsu puses būtu vienkārši nepieņemami un neētiski. Mēs pārāk ilgi esam runājuši un neesam aktīvi rīkojušies.

Es patiešām ceru, ka ES un dalībvalstis savā turpmākajā ar situāciju Kongo saistītajā rīcībā spēs īpaši pievērsties šim jautājumam. Izmantojot ES humāno un attīstības palīdzību, mums par prioritāti jāpadara palīdzība un atbalsta pakalpojumi vietējā mērogā. Diemžēl izvarošanas kā kara ieroča izmantošana ir apkaunojošs noziegums, kas notiek ne tikai Kongo. Esmu stingri pārliecināta, ka seksuālās vardarbības pret sievietēm un meitenēm apkarošanai konflikta zonās ir jākļūst par ES galveno ārlietu un humānās politikas prioritāti.

  Anne Delvaux (PPE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, patiesību sakot, pirms uzstāšanās man ienāca prātā, ka mana iepriekšējā runa par šo tematu, ko teicu gandrīz pirms gada, joprojām ir aktuāla. Es runāju par ārkārtīgu steidzamību, nesodāmības apkarošanu un MONUC misijas pārvērtēšanu. Tiek izteikti un atkārtoti tādi paši paziņojumi, kā arī mudinājumi starptautiskajai sabiedrībai un Kongo iestādēm rīkoties. Tai pašā laikā nekas nav mainījies. Traģiskā kārtā vardarbības apmērs turpina pieaugt.

Vai mēs esam informēti par vairākiem simtiem reģistrēto nevainīgo upuru un pazemoto, uzbrukumus piedzīvojušo, reizēm pat sakropļoto cilvēku? Situācija pasliktinās un neveiksmju skaits pieaug — valsts, kuras galvenais pienākums ir aizsargāt savus iedzīvotājus, nespēj to izdarīt, savukārt MONUC, kas tagad ir MONUSCO, šķiet, nespēja ne reaģēt uz Kivu ziemeļos un dienvidos šovasar notikušajām masveida izvarošanām, ne pirms tam īstenot profilakses pasākumus.

Cik ilgi starptautiskā sabiedrība ļaus tam turpināties? Patlaban izdarītie noziegumi ir pārlieku ilgstoša kara rezultāts. Taisnība, ka ANO augstā komisāra nākamajā kartēšanas ziņojumā par cilvēktiesību situāciju laikposmā no 1993. līdz 2003. gadam tiks apstiprināts viss mums zināmais — milzīgais KDR līdz šim paveikto noziegumu apjoms. Taču patlaban svarīga ir tagadne. Ir pienācis pēdējais laiks ņemt vērā visus KDR izdarītos noziegumus, tostarp seksuālo vardarbību, kuras apmērs ir vēsturisks. J. Kabila solītajai neiecietībai jāiet roku rokā ar pilnīgu nesodāmības likvidēšanu. Visi cilvēktiesību pārkāpumos vainīgie ir jāsauc pie atbildības, un atsevišķos gadījumos tiem jāstājas Starptautiskās krimināltiesas priekšā. Attiecībā uz iepriekšējiem notikumiem es, tāpat kā Creţu kundze, vēlreiz mudinu izveidot KDR izdarītajiem noziegumiem veltītu starptautisko krimināltiesu. Mūsu un starptautiskās sabiedrības pienākums ir nodrošināt taisnīgumu tiem simtiem tūkstošu cilvēku — lai kas viņi būtu —, kas kļuvuši par pagātnes un tagadnes notikumu upuriem un šajā daudz cietušajā valstī tik ilgus gadus ir tikuši pazemoti.

  Izaskun Bilbao Barandica (ALDE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, saskaņā ar ANO ģenerālsekretāra vietnieka miera uzturēšanas operāciju jautājumos teikto Kongo ik gadu notiek 15 000 izvarošanas gadījumu, vairums no tiem tiek izmantoti kā kara ierocis pret sievietēm un meitenēm. Kopš šā gada jūlija ir reģistrēti vairāk nekā 500 izvarošanas gadījumu, un ANO rīcība nav bijusi pietiekama. Organizācija ir uzņēmusies daļēju atbildību par nespēju aizsargāt sabiedrību.

Kā jūs šodien atzināt, operācija MONUSCO ir neveiksmīga. Es vēlos jautāt, vai mums ir pieejami dati, kas paskaidrotu, kādēļ tā ir neveiksmīga? Mums jāpieprasa, lai par to uzņemas atbildību un tiek veiktas jaunas darbības.

Eiropai, sadarbojoties un izdarot starptautisku spiedienu, ir jāstrādā, lai panāktu nesodāmības likvidēšanu Kongo Demokrātiskajā Republikā un šīs valsts stingru reakciju uz šo nežēlību.

Es būtu pateicīga, ja jūs atbildētu uz manis uzdoto jautājumu — vai mēs zinām, kādēļ ANO operācijas ir neveiksmīgas? Ko mēs patlaban grasāmies darīt?

  Licia Ronzulli (PPE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Kongo Demokrātiskā Republika ir valsts, kura piedzīvojusi desmitiem gadu ilgu ekspluatāciju un vardarbību, tas tika sacīts jau vairākkārt, taču ir vērts atkārtot vēlreiz — tajā notiekošā vardarbība, kā dokumentēts neskaitāmos starptautisko organizāciju ziņojumos, patlaban jo īpaši ietekmē sievietes un diemžēl arī bērnus.

Seksuālā vardarbība pret sievietēm tiek bieži izmantota kā kara ierocis, un neviens no tās netiek pasargāts. Skaitļi ir satraucoši — ik mēnesi tiek reģistrēti aptuveni 1 100 izvarošanas gadījumi. Mēs nupat atminējāmies 500 sieviešu izvarošanu šā gada jūlijā un augustā, kas — kā pirms brīža norādīja mana kolēģe Matera kundze — apliecināja ANO miera uzturēšanas spēku nepietiekamo rīcību.

Šai situācijai ir jābeidzas. Upuru skaits ik dienas tikai palielinās. Iemesli, kādēļ valdība seksuālās vardarbības problēmai nepievērš pietiekamu uzmanību, ir pastāvošā nesodāmības „kultūra”, kā arī ārkārtīgi vājā tiesību sistēma, ja tāda vispār pastāv.

Mēs zinām, ka klusējošo upuru ir vairāk nekā to cilvēku, kuriem ir drosme izklāstīt faktus. Pēc seksuālo vardarbību papildinošajām nežēlībām upuri nespēj veikt daudzas ikdienas darbības, un joprojām trūkst sociālās integrācijas instrumentu.

Šim vardarbības plūdumam ir jāapstājas, un mums visiem ir jāpieliek lielākas pūles, lai to panāktu. Noslēgumā es vēlos atgādināt vienu izteicienu — ja sievietes izglītošana simbolizē visas nācijas izglītošanu, tad sievietes izvarošana simbolizē veselas nācijas destabilizēšanu.

  Joanna Katarzyna Skrzydlewska (PPE). – (PL) Šodienas debates par Kongo Demokrātisko Republiku neapstrīdami apliecina šīs valsts milzīgās problēmas cilvēktiesību jomā. Pasaules plašsaziņas līdzekļi daudzus gadus ir pastāvīgi sūtījuši ziņojumus par šajā valstī izdarītajiem noziegumiem. Kongo Demokrātiskajā Republikā notiek ļaunākie cilvēka pamattiesību pārkāpumi. Ir aprēķināts, ka Kongo notiekošajos konfliktos dzīvību ir zaudējuši jau aptuveni 4 miljoni cilvēku. Aptuveni 3,5 miljoni cilvēku ir bijuši spiesti pamest savas mājas.

Bērnu slepkavošana, izvarošana, nolaupīšana un arī piespiešana pievienoties bruņoto kaujinieku grupējumiem ir šausminoša ikdienas realitāte, ar ko jācīnās Kongo iedzīvotājiem. Tādēļ visas starptautiskās sabiedrības un jo īpaši Eiropas Savienības pienākums ir cīnīties, lai Kongo iestādes efektīvi strādātu pie tūlītējas slepkavību un vajāšanas pārtraukšanas. Mēs nevaram pamest upurus vienatnē. Eiropai ir pēdējais laiks atmosties un sākt efektīvi rīkoties.

  Alf Svensson (PPE). – (SV) Priekšsēdētāja kungs, mums nav jāturpina uzskaitīt nežēlības, ko ir piedzīvojuši un piedzīvo Kongo iedzīvotāji, un nespēja pielikt tam punktu ir nenoliedzams starptautiskās sabiedrības apkaunojums. Šis negods attiecas arī uz ES, Eiropas Parlamentu un mūsu dalībvalstīm — Eiropu, kam ar Āfriku ir bijuši un joprojām ir neskaitāmi darījumi.

Tagad mums ir īpaša ārējā administrācija, ar kuru mēs lepojamies. Redzēsim, kā mūsu ārējā administrācija atrisinās šo situāciju Kongo, un mums ir visas tiesības to sagaidīt. Kad runājam par to, kāds ir mūsu ārējās administrācijas uzdevums, tiek lietots vārds „rīcība”, un tādēļ mēs vēlamies redzēt tieši rīcību, lai Kongo panāktu mieru un samierināšanu. Manuprāt, ir arī pilnīgi acīmredzams, ka mums jāizmeklē un jānoskaidro, kas ir šo nežēlību organizētāji, lai varētu tos publiski nokaunināt visas pasaules priekšā. Domāju, ka tas līdz šim vēl nav izdarīts.

  Anna Záborská (PPE). – (SK) Eiropas Parlamenta komitejās un plenārsesijās šeit, Strasbūrā, mēs daudzkārt esam runājuši par notikumiem Kongo, un, kad aprakstām situāciju, man ir grūti pieņemt, ka šīs valsts nosaukums ir Kongo Demokrātiskā Republika.

Sieviešu un bērnu izvarošana ir noziegums pret cilvēci, jo īpaši tādēļ, ka to izmanto kā kara ieroci. Tomēr situācija Kongo ir vēl sarežģītāka, jo tiek izvaroti arī vīrieši. Tā nav tikai cilvēka cieņas laupīšana. Tā ir arī sociālo attiecību Kongo iznīcināšana. Šie vīrieši vairs nevar piedalīties sabiedriskajā dzīvē, tā vietā viņiem jādodas dzīvot kaut kur krūmājos. Es gribu lūgt Eiropas Komisiju, pirmkārt, veikt pētījumu par mūsu spertajiem soļiem un vajadzības gadījumā jautāt ANO, vai mūsu rīcība ir efektīva un vai nevajadzētu mainīt mūsu procedūras.

  Marc Tarabella (S&D). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, tajā dienā karavīri uzbruka ciematam, kurā dzīvoja Nadine un viņas ģimene. Viņi pavēlēja viņas brālim viņu izvarot visu ciemata iedzīvotāju acu priekšā. Kad viņš atteicās to darīt, viņu nogalināja. Pēc tam zaldāti piespieda Nadine izdzert savu urīnu un tad nogalināja viņas trīs bērnus, kuri bija četrus, divus un vienu gadu veci. Viņi izvaroja viņu neskaitāmas reizes pēc kārtas, izraisot starp vagīnu un ānusu esošās membrānas plīsumu. Visbeidzot, viņi nogalināja grūtnieci, pagatavoja viņas bērna embriju un lika ciemata iedzīvotājiem to apēst. Nadine izglābās un saņēma ārstēšanu, taču cik daudz tādām jaunām sievietēm kā Nadine nav izdevies izbēgt?

Tas nav mīts. Tā ir realitāte valstī, kurā ir sasniegts nežēlības kalngals. Tas Kongo notiek jau desmit gadus. Mēs jau esam pieņēmuši rezolūcijas par šo jautājumu un es par to arī runāju pagājušā gada decembrī, taču situācija nav mainījusies un valstī joprojām valda nesodāmība. Es aicinu ANO Padomi rīkoties efektīvāk un aicinu MONUSCO patiešām aizsargāt civiliedzīvotājus. Turklāt, kā sacīja Chastel kungs, es, tāpat kā mana kolēģe De Keyser kundze, aicinu Eiropas Savienību pieņemt ASV nesen pieņemtajam likumam līdzīgu tiesību aktu, lai aizliegtu tādu preču importēšanu, kuru ražošanā izmantoti kontrabandas izrakteņi, un tādējādi pārtrauktu dumpinieku grupējumu finansēšanu.

  Cristian Dan Preda (PPE). – (RO) M. Wallström, ANO īpašā pārstāve vardarbības pret sievietēm un bērniem lietās bruņotu konfliktu laikā, Kongo Demokrātisko Republiku nosauca par „pasaules izvarošanas galvaspilsētu”. Aplūkojot dažādu organizāciju sniegtos skaitļus, kas liecina tikai par nežēlību, šausmām un nepieņemamām ciešanām, varam secināt, ka tā patiešām ir taisnība. Gada pirmajā ceturksnī ik dienu tika izvarotas 14 sievietes, laikposmā no 30. jūlija līdz 2. augustam tika spīdzināti vairāki simti sieviešu un bērnu, savukārt laikā no 1996. gada līdz šim brīdim par seksuālās vardarbības upuriem ir kļuvuši 200 000 cilvēku.

Kā jau teicu, aiz visiem šiem skaitļiem ir neizturamas ciešanas, kuras vēl nopietnākas padara tas, ka ir pagājuši desmit gadi kopš ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 1325 pieņemšanas. Manuprāt, mums jāapsver sankciju noteikšana Ruandas atbrīvošanas demokrātisko spēku līderiem.

  Maroš Šefčovič, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. – Priekšsēdētāja kungs, arī es vēlos pateikties godājamajiem deputātiem par viņu runām, jaunajām idejām un priekšlikumiem. Es arī gribu viņiem pateikties par tik konkrētu situācijas Kongo aprakstu, jo mums sev jāatgādina, cik šī situācija joprojām ir sarežģīta.

Komisijai ir nosūtīta ļoti skaidra vēsts — likuma varas un situācijas cilvēktiesību jomā stabilizēšanai, konsolidēšanai un turpmākai uzlabošanai KDR ir jāturpina atrasties Eiropas Savienības, Augstās pārstāves un Komisijas prioritāšu augšgalā.

Komisija turpinās atbalstīt Kongo iestādes un Kongo iedzīvotājus ar dažādiem instrumentiem, tostarp sadarbību attīstības jomā un Eiropas Cilvēktiesību un demokrātijas iniciatīvu, kas ir tikai divi no mums pieejamajiem instrumentiem.

Saistībā ar to Komisija turpinās iesaistīties tiesu sistēmas strukturālajā reformā, kam jau ir piešķīrusi EUR 40 miljonus un pie kuras esam strādājuši kopš 2003. gada. Tiek izstrādātas arī dažādas citas programmas nolūkā vēl vairāk palielināt tiesas iestāžu spēju izveidot spēcīgu un ievērotu tiesu sistēmu, kas veicinātu nesodāmības likvidēšanu, par kuras turpmāku nepieņemamību mēs visi esam vienisprātis.

Komisija ar reģiona ekspertu palīdzību rūpīgi uzrauga šīs valsts cilvēktiesību aizstāvju situāciju un turpinās to darīt. Mēs arī jo īpaši atbalstām dažādas šajā teritorijā strādājošās pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Tādēļ mēs Kinšasā norīkojām īpašu kontaktpersonu, kas uzraudzīs ES pamatnostādņu par cilvēktiesību aizstāvjiem īstenošanu.

Ja runājam par šausminošajiem noziegumiem un seksuālo vardarbību, Komisija turpinās šīs vardarbības apkarošanu un vispārēji atbalstīs Kongo valsts stratēģijas pret seksuālo vardarbību īstenošanu. Es jums pilnībā piekrītu, ka mums jāuzzina, vai šī stratēģija ir efektīva, un jānoskaidro, kā iesaistīt mūsu starptautiskos partnerus, lai uzlabotu turpmākos rezultātus.

Priekšsēdētāja kungs, šodienas debatēs tika apliecināts, ka, neraugoties uz Eiropas Savienības lielajiem pūliņiem, KDR joprojām turpinās šausmīga vardarbība, un mēs visi apzināmies, ka problēma ir milzīga. Tādēļ turpmāk mums ir jāstrādā efektīvāk; mums jāmeklē veidi, kā labāk pamudināt mūsu Āfrikas un starptautiskos partnerus pievērsties šim jautājumam, lai šīs ļoti skumjās debates nenāktos atkārtot arī turpmāk.

  Olivier Chastel, Catherine Ashton (Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Eiropas Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos) vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, ministr! Atbildot es vēlos sniegt trīs papildu komentārus.

Pirmkārt, daudzi no jums atsaucās uz MONUSCO lomu jeb, precīzāk sakot, tās pasivitāti. Mēs vairākkārt esam iebilduši pret priekšlaicīgu MONUSCO atsaukšanu, lai konfliktu ietekmētajos reģionos novērstu vakuumu un vēl lielākas drošības pasliktināšanās iespējamību. Vispārīgi izsakoties, neskaitot nežēlīgos notikumus, mēs varam tikai izteikt atzinību par veidu, kā ANO atrisinājusi jautājumu par ANO misijas Kongo pilnvaru termiņa pagarināšanu. Kā jūs zināt, kamēr ANO tika apspriestas jaunās pilnvaras, Kongo valdība uzstāja uz misijas daļēju atsaukšanu. Tādēļ 2010. gada 30. jūnijā Drošības padome piekrita samazināt ANO miera uzturēšanas misijas dalībnieku skaitu par 2 000, samazinot reģionā izvietoto karavīru daudzumu no 21 500 līdz 19 500, taču tā neļāvās Kinšasas izdarītajam spiedienam par vēl lielāku skaita samazināšanu.

Ņemot vērā šodienas debašu tematu, mēs uzskatām, ka ir jāatrod atbildīgie, un atzinīgi vērtējam to, ka ANO rūpīgi un ilgstoši analizē savas neveiksmes. Taču mums ir jāsaprot sarežģītie apstākļi, kuros MONUSCO strādā, un, ļoti iespējams, jāmudina uzlabot KDR iestāžu un ANO darba saskaņotību. Mēs uzskatām, ka MONUSCO atsaukšana patlaban ievērojami pasliktinātu iedzīvotāju situāciju un aizkavētu reģiona stabilizēšanas procesu.

Otrs komentārs attiecas uz Eiropas Savienības rīcību nolūkā atbalstīt tiesu sistēmas reformu, kā arī nesodāmības un jo īpaši seksuālo noziegumu apkarošanu. Pirms brīža par to runāja komisārs M. Šefčovič. Taisnība, ka Eiropas Savienība rīkojas vairākos līmeņos, tostarp izmantojot EUPOL un EUSEC. Man ir vēl kas piebilstams, jo domāju, ka mūsu iestāžu izstrādātie instrumenti nav ne nepietiekami, ne nepilnīgi, taču, iespējams, ir vērts novērtēt to izmantošanas veidu. Par šo jautājumu vēl jāpiebilst, ka Beļģijas vēstnieka W. Stevens vadītā Politikas un drošības komiteja, PDK, tuvākajās nedēļās dosies uz KDR novērtēt šo divu misiju darbu.

Trešais un pēdējais komentārs — Tarabella kungs un citi deputāti diezgan pamatoti uzsvēra, ka ir būtiski apkarot KDR dabas resursu nelikumīgo ekspluatāciju, jo izrakteņu tirdzniecība palīdz finansēt konkrētas dumpinieku kustības, tādējādi veicinot tur notiekošo vardarbību. ES rūpīgi uzrauga šo jautājumu. Turklāt, kā daudzi no jums ierosināja, mēs grasāmies analizēt šajās debatēs tik daudzkārt pieminēto un nesen pieņemto ASV tiesību aktu par šo tematu.

Joprojām ir nedaudz pāragri analizēt prezidenta J. Kabila lēmumu reģionā un jo īpaši Kivu pārtraukt derīgo izrakteņu ekspluatāciju. Patlaban varam pateikt tikai to, ka šo ieguves vietu slēgšana ir jāvērtē atzinīgi, jo apliecina, ka KDR varas iestādes patiesībā ir apņēmušās apkarot valsts dabas resursu nelikumīgo ekspluatāciju. Tomēr ir skaidrs, ka šo pasākumu var analizēt, tikai ņemot vērā tā ietekmi ne vien uz dumpinieku grupējumu finansējumu, bet arī uz varas iestāžu spēju saglabāt efektīvu kontroli un iedzīvotāju sociālekonomisko labklājību.

SĒDI VADA: G. PITTELLA
Priekšsēdētāja vietnieks

  Priekšsēdētājs. – Esmu saņēmis sešus rezolūciju priekšlikumus⁽¹⁾, kas iesniegti saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu.

Debates tiek slēgtas.

Balsojums notiks oktobra pirmajā sesijā.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 149. pants)

  Vilija Blinkevičiūtė (S&D), rakstiski. – (LT) Eiropadomes 16. septembrī pieņemtajos secinājumos norādīts, ka ir ļoti būtiski, lai ES būtu gatava nostiprināt sadarbību ar Āfriku un censties samazināt starptautisko tiesību aktu par cilvēktiesībām un humānajām tiesībām pārkāpumus. Attiecībā uz cilvēktiesību pārkāpumiem Kongo Demokrātiskajai Republikai ir jāpievērš īpaša uzmanība. Kongo armijas karavīri ir saistīti ar daudzu civiliedzīvotāju nāvi un to vardarbīgā rīcība un seksuālā vardarbība pret sievietēm un bērniem tiek izmantota kā sabiedrības iebiedēšanas instruments, savukārt izvarošana tiek izmantota kā kara ierocis. Tādēļ Eiropas Parlamenta rezolūcijas projektā par cilvēktiesību un tiesiskuma aizsardzību Kongo Demokrātiskajā Republikā ir mēģināts paredzēt visas iespējamās saskaņotās darbības šo šausminošo noziegumu apturēšanai. Ir būtiski reģionā veicināt mieru un stabilitāti, kā arī cieši un regulāri sadarboties ar plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrību valsts mērogā, lai samazinātu noziedzības līmeni un palīdzētu atklāt turpmākus noziegumus. Vēlos uzsvērt, ka mums jācīnās pret nesodāmību un jānodrošina civiliedzīvotāju, jo īpaši sieviešu un bērnu, aizsardzība pret starptautisko tiesību aktu par cilvēktiesībām pārkāpumiem, ietverot jebkādu seksuālu un pret dzimumu vērstu vardarbību. Dzimumu līdztiesība ir jāiekļauj visos ES un partnervalstu sadarbības līmeņos.

  Joanna Senyszyn (S&D), rakstiski. – (PL) Gaidāmajām ES un Dienvidāfrikas Republikas un ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmēm jākļūst par pagrieziena punktu Kongo Demokrātiskajā Republikā notiekošās vardarbības izbeigšanā. Lai pārtrauktu cilvēktiesību pārkāpumus, ir obligāti vajadzīga starptautisku pasākumu strauja īstenošana. Šajā reģionā gadiem ilgi ir notikusi slepkavošana, izvarošana un nonāvēšana. Cīņa starp ciltīm kļūst arvien ļaunāka. Patlaban visi cīnās ar visiem.

Augstāko cenu, kā parasti, maksā civiliedzīvotāji un tostarp arī miljoniem bērnu. Kongo ik minūti nomirst viens bērns. Vairums bērnu mirst no slimībām vai uztura trūkuma. Mēs visi zinām par šo problēmu, un mums jāsūta Kongo iedzīvotājiem palīdzība. Taču mēs arī demonstrējam pārsteidzošu bezpalīdzību un nemākulību. Polijā 2008. gadā vairāk nekā 650 skolu piedalījās kampaņā „Glābiet Kongo bērnus”. Viņiem izdevās savākt PLN 470 000, un šī summa tika nosūtīta trūcīgajiem Kongo Demokrātiskās Republikas bērniem.

Eirobarometra 13. septembrī publicētās aptaujas rezultāti liecina, ka 89 % eiropiešu noteikti atbalsta palīdzības sniegšanu jaunattīstības valstīm. Neraugoties uz konkrētu valstu un pasaules organizāciju pūlēm, nav manāma situācijas uzlabošanās. Mūsu rezolūcija nedrīkst būt kārtējais labo nodomu manifests, tai jābūt skaidram plānam par būtiskām un steidzamām darbībām, ko ES īstenos nolūkā aizsargāt cilvēktiesības un tiesiskumu un kas mums palīdzēs nonākt tuvāk Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai.

  Jarosław Leszek Wałęsa (PPE), rakstiski. – (PL) Patlaban mēs saskaramies ar starptautisko tiesību aktu par humānajām tiesībām pamatstandartu neievērošanu Kongo Demokrātiskajā Republikā — valstī, kurā par demokrātiju, šķiet, liecina tikai tās nosaukums. Es gribu paust stingru nosodījumu par nesen notikušajām sieviešu un bērnu masveida izvarošanām, kā arī visiem pārējiem vardarbības veidiem, kas Kongo austrumos tiek vērsti pret neskaitāmiem nevainīgiem civiliedzīvotājiem. 2008. un 2009. gadā reģistrētie 15 000 izvarošanas gadījumi, kā arī jūlija beigās un augusta sākumā notikušās izvarošanas liecina par noziedznieku nesodāmības apziņu, kas ir dziļi iesakņojusies šīs valsts ikdienas dzīvē. Seksuālā vardarbība tiek izmantota kā cīņas ierocis, un tādēļ par to vajadzētu sodīt kā par kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci. Es aicinu visas reģiona konfliktā iesaistītās puses pielikt punktu jebkādai seksuālajai vardarbībai un citiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kā arī veicināt humānās palīdzības organizāciju piekļuvi civiliedzīvotājiem, kuriem vajadzīga palīdzība. Es pieprasu, lai Kongo Demokrātiskās Republikas valdība, sadarbojoties ar starptautiskajām iestādēm, turpina centienus apkarot nesodāmību un nekavējoties izmeklē nesenos uzbrukumus, kā arī nodrošina vainīgo nodošanu tiesai.

  Zbigniew Ziobro (ECR), rakstiski. – (PL) Konflikts Kongo Demokrātiskajā Republikā nenoliedzami ir viens no nežēlīgākajiem pēdējās desmitgades laikā. Neraugoties uz lielu starptautiskās sabiedrības spiedienu, situācija nepavisam nav uzlabojusies. Par to liecina pastāvīgie ziņojumi ar informāciju par nežēlīgajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, ko veic visas konfliktā iesaistītās puses. Slepkavošana, spīdzināšana, seksuālā vardarbība, opozīcijas un cilvēktiesību aizstāvju apspiešana, kā arī neskaitāmi aresti, vajāšana un nežēlīga spīdzināšana joprojām ir ierasta lieta. Netiek taupīti pat bērni — karavīri, kurus milzīgā skaitā piespiež pievienoties kaujinieku rindām. Ārkārtīgi cietsirdīga seksuālā vardarbība, ko nešķirojot īsteno pret mazām meitenēm, vecāka gadu gājuma cilvēkiem, kā arī vīriešiem, ir kļuvusi par neatņemamu un ļoti vērienīgu kara taktikas sastāvdaļu. Starptautiskajai sabiedrībai, tostarp ANO un Eiropas Savienībai, līdz šim nav izdevies panākt kontroli pār situāciju un pielikt punktu Kongo notiekošajam slaktiņam. Šāda situācija ir pilnīgi nepieņemama. Lai panāktu efektīvu ietekmi uz Kongo valdību, ir jārīkojas stingri. Kongo valdībai ir jāsoda cilvēki. Tai jānodrošina, lai vainīgie uzņemas atbildību par savu rīcību, un jāgarantē pilsoņiem pienācīgi drošības pasākumi. Tiem, kas jau ir kļuvuši par upuriem, ir vajadzīga palīdzība un kārtības atjaunošana. Būtiska nozīme ir labai medicīniskajai aprūpei. Paies daudzi gadi, līdz šie cilvēki spēs atkopties no neskaitāmajām piedzīvotajām nežēlībām, un daudziem no viņiem normāla sabiedriskā dzīve būs liegta uz visiem laikiem. Šo cilvēku labklājībai jākļūst gan par Kongo varas iestāžu, gan starptautiskās sabiedrības prioritāti.