Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Debates
Trešdiena, 2010. gada 20. oktobris - Strasbūra Publikācija "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī"

12.  Jautājumu laiks (jautājumi Padomei)
Visu runu video
PV
MPphoto
 

  Priekšsēdētāja. – Nākamais darba kārtības punkts ir jautājumu laiks (B7-0552/2010).

Padomei ir iesniegti šādi jautājumi.

 
  
  

Jautājums Nr. 1, ko iesniedza Marian Harkin (H-0454/10)

Temats: ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām

Beļģijas prezidentūra ir uzsvērusi savu ciešo nodomu panākt progresu cīņā pret diskrimināciju un veicināt līdztiesību. Ņemot to vērā, kādus konkrētus pasākumus, ja tādi ir, prezidentvalsts īsteno, lai sekmētu ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ratifikāciju visās 27 ES dalībvalstīs?

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) 2010. gada 7. jūnijā Padome pieņēma Eiropas Savienības Padomes un dalībvalstu pārstāvju, kas bija ieradušies uz sanāksmi Padomē, rezolūciju par jauno Eiropas shēmu invaliditātes jomā. Šajā rezolūcijā dalībvalstis un Komisija tiek aicinātas atbilstoši to attiecīgajai kompetencei veicināt ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām, ko Eiropas Savienība parakstīja 2009. gada 26. novembrī, ratifikāciju un piemērošanu. Līdz šim konvenciju ir ratificējušas 13 Eiropas Savienības dalībvalstis.

Tādēļ mēs Padomē nepārprotami gaidām, ka šo konvenciju ratificēs tās dalībvalstis, kuras vēl to nav izdarījušas. Sevišķi Padomes Lēmumā 2010/48/EK 3. un 4. pantā ir noteikts, ka rīcības kodekss starp dalībvalstīm un Komisiju jāpieņem, pirms Eiropas Savienības vārdā tiek iesniegts formālās apstiprināšanas dokuments, lai sīki noteiktu kontaktpunkta funkcijas, kas uzticētas Komisijai. Darbs pie rīcības kodeksa pašlaik ir noslēguma fāzē, un tas jāpabeidz līdz gada beigām.

 
  
MPphoto
 

  Marian Harkin (ALDE). – Gribu pateikties Padomei par atbildi. Esmu īpaši gandarīta, dzirdot, ka tas varētu tikt pabeigts līdz šī gada beigām. Manuprāt, jūs teicāt 13 — pēc manā rīcībā esošās informācijas to ir ratificējušas 16 valstis

Vai Padome var pateikt, kāda ietekme būs konvencijas ratificēšanai no pašas ES puses?

Minējāt vairākus pantus, un acīmredzami konvencijā ir vairāki panti, kas attiecas uz jautājumu par saprātīgu invalīdu vajadzību nodrošināšanu un tiesībām dzīvot neatkarīgu dzīvi. Kā jums šķiet, kādu ietekmi tas radīs?

Mans jautājums īpaši ir par to, kādu ietekmi uz tām valstīm, kas to vēl nav ratificējušas, radīs konvencijas ratificēšana no pašas ES puses?

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Vēlos atgriezties pie jau iepriekš minētā. Konvenciju ir ratificējušas tieši trīspadsmit dalībvalstis. Uzskaitīšu tās, lai jūs varētu kritizēt vienu vai otru dalībvalsti — Austrija, Beļģija, Čehija, Dānija, Vācija, Ungārija, Itālija, Portugāle, Slovēnija, Spānija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste un Francija, tās visas ir ratificējušas šo konvenciju.

Kāda ir situācija pašlaik? Gaidām vienošanos par rīcības kodeksu starp dalībvalstīm un Komisiju, pirms tiek noteikts formālās apstiprināšanas dokuments. Ar to ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ratifikācijas process no Eiropas Savienības puses būs pabeigts.

Kādi varētu būt turpmākie soļi? Pēc tam, kad konvencija būs pilnībā ratificēta, Padome varētu atgriezties pie jautājuma par iespējamu instrumentu kopumu aktīvai personu ar invaliditāti tiesību veicināšanai — ideja, ko nejauši ierosināja vairākas dalībvalstis.

Darbs pie šī projekta norisināsies paralēli Komisijas 2010.–2020. gada Eiropas Stratēģijas invaliditātes jomā izstrādei, un, kā var noprast no tās nosaukuma, šinī stratēģijā būs paredzēts rīcības plāns nākamajiem 10 gadiem, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas personu ar invaliditāti tiesības un brīvības.

 
  
MPphoto
 

  Janusz Władysław Zemke (S&D).(PL) Vēlos uzdot ministra kungam jautājumu, kas, manuprāt, ir diezgan svarīgs. Šajā situācijā ne tuvu viss vēl nav kārtībā. Trīspadsmit no 27 dalībvalstīm ir ratificējušas šo konvenciju, bet 14 dalībvalstis vai, citiem vārdiem runājot, vairākums to nav veikušas. Kādēļ konvenciju, kas ir tik nozīmīga personām ar invaliditāti, ir ratificējusi tikai puse Eiropas Savienības dalībvalstu?

 
  
MPphoto
 

  Vilija Blinkevičiūtė (S&D).(LT) Pateicos par jūsu atbildi. Tik tiešām būtu ļoti interesanti uzzināt, kādēļ dalībvalstīm nepieciešams tik ilgs laiks, lai ratificētu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām. Vai tās baidās no atbildības par vienlīdzīgu tiesību radīšanu personām ar invaliditāti novelšanas uz viņu pleciem? Ministra kungs, ja tas nav pārāk sarežģīti, vēlreiz vēlos pajautāt, vai šīs pret diskrimināciju vērstās direktīvas izstrāde kaut nedaudz ir pavirzījusies uz priekšu, un kā virzās uz priekšu sarunas, pārrunas un konsultācijas ar dalībvalstīm par pretdiskriminācijas direktīvas ieviešanas paātrināšanu, jo cilvēkiem ar invaliditāti tā ir ļoti svarīga.

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Pašlaik tiek īstenoti saskaņoti centieni dalībvalstīs, bet, pat neskatoties uz to, jāsaka, ka temps, kādā šis ratifikācijas process notiek vairākās dalībvalstīs, faktiski var radīt vilšanos un pat skepticismu. Tik tiešām, un atkārtoju jau trešo reizi, ka patiesībā šo konvenciju ir ratificējušas tikai 13 dalībvalstis.

Neuzskatu, ka tam ir kāds īpašs iemesls. Vienkārši dalībvalstis šo ratifikāciju veic saskaņā ar procedūru, kas dažkārt dalībvalstīs atšķiras. Neslēpjos aiz šī argumenta, bet man arī jāsaka, ka šajā jautājumā, tāpat kā citos, nacionālā suverenitāte joprojām ir noteicošais faktors attiecībā uz veidu, kā dalībvalstis virzās uz priekšu šajā ratifikācijas procesā.

Tik tiešām var vēlēties, lai tas notiktu ātrāk un lai visas dalībvalstis varētu jau no paša sākuma sadarboties daudz lielākā mērā. Neskatoties uz to, joprojām pastāv fakts, ka virknē jautājumu ir jāievēro nacionālā suverenitāte.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētāja. – Jautājums Nr. 2, ko iesniedza Gay Mitchell (H-0456/10)

Temats: Epilepsijas ārstēšana

2010. gada augustā es piedalījos Eiropas konferencē par epilepsiju un sabiedrību. Tā notika Porto, un tās laikā Vispasaules kampaņas pret epilepsiju dalībnieki iepazīstināja klātesošos ar ziņojumu „Epilepsija Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģionā”. Ziņojumā teikts, ka 58 % Eiropas valstu nav pieejamas epilepsijas ķirurģiskās ārstēšanas programmas, kaut gan 6 miljoni eiropiešu slimo ar šo slimību, kas katru gadu rada izmaksas EUR 20 miljardu apmērā.

Vai ES dalībvalstīm nav pienācis īstais laiks pieņemt kopēju un saskaņotu pieeju, lai ārstētu šo slimību?

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Godājamie deputāti! Gribu sākt ar pateicību tam godājamajam deputātam, pat ja viņš nav klātesošs, kurš iesniedza šo viņu interesējošo jautājumu par šo tematu. Taisnība, ka neirodeģeneratīvās slimības, neiroloģiskās attīstības traucējumi un ar psihi nesaistītās smadzeņu slimības, pie kurām pieder arī epilepsija, ir svarīgs jautājums daudziem mūsu iedzīvotājiem.

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 168. pantu, Savienībai jāveicina sadarbība starp dalībvalstīm sabiedrības veselības un slimību profilakses jomā. Tādēļ ES līmenī tiek īstenota horizontāla pieeja, galveno uzmanību vēršot uz nicinošas un diskriminējošas attieksmes apkarošanu pret cilvēkiem, ko skārušas neirodeģeneratīvās slimības, neiroloģiskās attīstības traucējumi un ar psihi nesaistītās smadzeņu slimības.

Tādēļ Padome aicināja dalībvalstis savā 2003. gada jūnija secinājumos par nicinošas un diskriminējošas attieksmes apkarošanu garīgās veselības jomā pievērst īpašu uzmanību problēmām, kas saistītas ar nicinošu un diskriminējošu attieksmi saistītām problēmām, ko izraisījušas garīgas saslimšanas, visās vecuma grupās, un nodrošināt, lai šīs problēmas tādēļ tiktu apzinātas, īpašu uzmanību veltot sociālās atstumtības risku mazināšanai.

Padome savos 2005. gada 3. jūnija secinājumos par Kopienas rīcību garīgās veselības jomā uzaicināja dalībvalstis ieviest 2005. gada janvārī Helsinkos notikušajā Pasaules Veselības organizācijas Eiropas ministru konferencē pieņemto deklarāciju un rīcības programmu garīgās veselības jomā.

Visbeidzot Padome ir īpaši apņēmusies apkarot vēl vienu slimību, kas ietilpst neirodeģeneratīvo slimību, neiroloģisko attīstības traucējumu un ar psihi nesaistīto smadzeņu slimību grupā, proti, Alcheimera slimību. Šajā ziņā jāpiemin 2008. gada 16. decembra secinājumi par sabiedrības veselības stratēģijas ar novecošanu saistīto neirodeģeneratīvo slimību un jo īpaši Alcheimera slimības apkarošanai, kā arī 2009. gada 3. decembra secinājumi par pētniecības kopīgo plānošanu Eiropā, kas īpaši attiecas uz izmēģinājuma kopīgās plānošanas iniciatīvu, kas ir veltīta cīņai pret neirodeģeneratīvām slimībām un jo īpaši Alcheimera slimību.

 
  
MPphoto
 

  Mairead McGuinness, jautājuma iesniedzēja. – Pateicos Padomei par atbildi. Nodošu jūsu pateicību savam kolēģim Gay Mitchell.

Vai jūs varētu pastāstīt par patieso situāciju dažādās dalībvalstīs, kas droši vien Padomei izraisa bažas? Tas ir fakts, ka epilepsijas ārstēšana ir atkarīga no tā, kur dzīvojat, un dažās dalībvalstīs ir milzīgas problēmas saistībā ar neirologu pieejamību.

Vai jūs varētu arī pastāstīt par to, kādu ietekmi tas rada pārrobežu veselības aprūpes pakalpojumu kopumam, par kuru pašlaik tiek debatēts? Ja epilepsija netiek ārstēta, cilvēki cieš daudz smagāk nekā tad, ja ir pieejama atbilstoša ārstēšana. Diemžēl jāsaka, ka dažādās dalībvalstīs epilepsijas slimnieku aprūpes līmenis ir atšķirīgs.

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Manuprāt, jūsu novērojumi par medicīniskās aprūpes kvalitāti dažādās dalībvalstīs ir diezgan atbilstoši patiesībai. Joprojām esam vēl tālu no kopējās veselības aprūpes pārvaldības kvalitātes saskaņotības.

Tas ir tādēļ — un tas ir jāuzsver, ka Savienības pilnvaras veselības aprūpes jautājumos joprojām ir diezgan ierobežotas, salīdzinot ar dalībvalstu pilnvarām. Turklāt ir pareizi pieminēt pārrobežu pakalpojumu kopumu, jo, to izmantojot, ir iespējams uzlabot vairākus veselības aprūpes kvalitatīvos aspektus.

Vai gan man vēl jāatgādina, ka Beļģijas prezidentūras pilnvaru laikā Padome joprojām veic pārrunas un turpinās to darīt līdz galam, lai iegūtu pēc iespējas lielāku atbalstu nolīgumam otrajā lasījumā par šo pārrobežu veselības aprūpes pakalpojumu kopumu. Tas ir sarežģīts uzdevums, un laiks tā veikšanai ir ierobežots, bet mūsu mērķis ir to panākt līdz decembra beigām.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētāja. – Jautājums Nr. 3, ko iesniedza Seán Kelly (H-0457/10)

Temats: ES nostājas Kankunā saskaņošana

Kādus konkrētus pasākumus Padome veic, lai pirms 2010. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas konferences par klimata pārmaiņām Kankunā saskaņotu ES nostāju sarunās, īpašu uzsvaru liekot uz to, ka ES pauž vienotu viedokli?

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Godājamie deputāti! Savā 14. oktobra sanāksmē Padome pieņēma secinājumus par Eiropas Savienības nostāju saistībā ar konferenci par klimata pārmaiņām Kankunā, kuras laikā tiks izskatīti globālie klimata pārmaiņu pamatdokumenti.

Pamatojoties uz šo tekstu, oktobra Eiropas Padomes sanāksmē, kas notiks no 18. līdz 19. oktobrim, izstrādās Eiropas Savienības nostāju gaidāmajai 16. Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencijas par klimata pārmaiņām pušu konferences sanāksmei. ES nostāja aptver visus svarīgos šīs konferences aspektus — gaidāmos rezultātus, Kioto protokola turpināšanas nosacījumus pēc 2012. gada, sasniedzamo progresu dažādās Bali ceļvedī aprakstītajās jomās — seku mazināšanā, adaptācijā, mežu tehnoloģiskajos aspektos un finansēšanā.

Visos šajos aspektos Padome ir centusies paust saprotamu un viegli paziņojamu nostāju. Šobrīd visiem Eiropas Savienības dalībniekiem ir svarīgi izmantot šo nostāju, lai sniegtu skaidru un viennozīmīgu signālu mūsu starptautiskajiem partneriem.

Kā Padome ir tikko uzsvērusi, Eiropas Savienība cer, ka Kankunas sanāksmes rezultātā tiks pieņemta virkne līdzsvarotu lēmumu, ar kuriem būs iespējams īstenot starptautisku politiku klimata pārmaiņu jomā pēc 2012. gada. Turklāt būs arī vairākas divpusējas sanāksmes un tikšanās pirms sanāksmes Kankunā, un tajās mums tiks dota iespēja izskaidrot savu nostāju mūsu partneriem.

Pašā konferencē šī nostāja tiks precizēta, ja tas būs nepieciešams, kārtējo Eiropas Savienības rīcības koordinēšanas sanāksmju laikā. Protams, ka rēķināmies ar visu iestāžu palīdzību, skaidri informējot par mūsu nostāju un paužot, ja iespējams, vienu un to pašu vēstījumu visos mūsu ārējās reprezentācijas pasākumos.

 
  
MPphoto
 

  Seán Kelly (PPE). – Padomes priekšsēdētāja kungs! Augstu novērtēju jūsu atbildi un uzskatu, ka ir ļoti svarīgi, lai mēs radītu pozitīvu ietekmi Kankunā, pretēji tam, kā diemžēl notika Kopenhāgenā.

Vēlos tikai uzdot papildjautājumu — spriežot no kontaktiem, kādi jums, iespējams, ir ar citām valstīm visā pasaulē, kas radušies Kopenhāgenas sanāksmes rezultātā, cik pārliecināts esat par to, ka tiks noslēgts līgums par saistošiem mērķiem? Galu galā tiem tomēr būs jābūt saistošiem. Šajā nelabvēlīgajā situācijā diemžēl nekas cits nelīdzēs.

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Man jāatzīst un skaidri jāpasaka, ka tik tiešām būs grūti Kankunā panākt progresu.

Šim relatīvajam pesimismam ir trīs iemesli. Pirmkārt, ekonomikas krīzes, kas, protams, ir skārusi Eiropas Savienību un daudzas citas valstis ārpus ES, rezultātā ir mazinājusies labā griba un investīciju solījumi šajā jautājumā; otrkārt, tā ir jauno valstu atteikšanās uzņemties saistības; un visbeidzot Amerikas Savienotajām Valstīm nav izdevies ieviest skaidrus tiesību aktus šajā jomā.

Eiropas Savienība ir saglabājusi to pašu nostāju, kāda tai bija Kopenhāgenā, un, manuprāt, mums jābūt piesardzīgiem attiecībā uz to, cik lielas saistības pašlaik uzņemamies, lai nevienkāršotu tās nostājas un pamatnostādnes, kādas mēs varētu pieņemt Kankunā pēc mēneša.

 
  
MPphoto
 

  Silvia-Adriana Ţicău (S&D).(RO) Ministra kungs! Vēlos jums jautāt, vai apsverat klimata pārmaiņu un piesārņojuma samazināšanas uzdevumu sasaisti ar tūkstošgades mērķiem, jo jāatzīst, ka ir tādas jaunattīstības valstis, kuras uzskata, ka tām ir pārāk dārgi pāriet uz emisiju samazināšanas procesu, pat ja tādā veidā tajās tiks izveidotas darba vietas un turklāt vēl nodrošināta ilgtspējīga ekonomika. Tādēļ jautāju, vai plānojat izveidot saikni starp tūkstošgades attīstības mērķiem un klimata pārmaiņām?

 
  
MPphoto
 

  Franz Obermayr (NI).(DE) Priekšsēdētājas kundze! Kopenhāgenā pat tādas sadarboties gatavas valstis kā Brazīlija galu galā pārgāja G77 valstu pusē, apvienojot spēkus, lai izveidotu bloku pret tā sauktajām bagātajām ziemeļu valstīm. Sagatavošanās konferencē debates par klimata pārmaiņām pārvērtās debatēs par godīgumu, kurās strauji augošas ekonomikas valstis skaidri darīja zināmu, ka tās neplāno piekāpties sanāksmē Kankunā.

Man jautājums jums tātad ir šāds — kā ir iespējams izvairīties no šādu bloku veidošanas, un kā ir iespējams novērst šādu temata maiņu? Vai ES nebūtu jāuzņemas svarīga loma kā starpniekam šajā situācijā?

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Atbildot uz šiem diviem jautājumiem, nevaru jums nepiekrist. Eiropas Savienībai jāmaina stratēģija saistībā ar Kopenhāgenu.

Savienībai daudz vairāk jāskaidro sava nostāja, Savienībai daudz vairāk jārunā ar valstu grupām, kurām ir ievērojami atšķirīgs viedoklis no mums, un, tik tiešām, saikne starp klimata pārmaiņām un tūkstošgades attīstības mērķiem ir skaidri saskatāma.

Protams, nevaram gaidīt un jo īpaši ne tuvākajos gados, ne dažos nākamajos gados, ka tie, kuriem jāsamazina sava smagās rūpniecības bāze, ieguldīs tikpat lielas pūles kā mēs ES to esam paveikuši un kā to ir paveikušas jaunattīstības valstis. Tas acīmredzami nav pietiekami, bet tieši tādēļ arī Savienība tik daudz iegulda tā sauktā „ātras īstenošanas” principa izmantošanā, kas ir finansējuma nodrošināšana palīdzībai jaunattīstības valstīm. Šī shēma ir nepārprotami vērsta uz valstīm, kas nevar atļauties īstenot šādu samazinājumu.

Manuprāt, tajā ir ietverts viss. Dialogs un atbilstoši resursi sniedz iespēju jaunattīstības valstīm pamatīgāk apsvērt pašām savus mērķus samazinājuma jomā, sevišķi siltumnīcas efekta izraisīto gāzu emisiju samazinājuma jomā.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētāja. – Jautājums Nr. 4, ko iesniedza Georgios Papanikolaou (H-0460/10)

Temats: Prezidentūras programma - priekšlaicīga skolas pamešana

Prezidentvalsts Beļģijas programmas nodaļā, kas veltīta izglītības, apmācības, jaunatnes lietu, sporta, kultūras un audiovizuālās politikas jomai, norādīts, ka prezidentvalsts īpašu uzmanību pievērsīs problēmām, kas saistītas ar pilna izglītības kursa nebeigšanu, kā arī izglītības un apmācības nozīmīgumam sociālajā integrācijā.

Tieši kādas iniciatīvas prezidentvalsts ir uzsākusi līdz šim, lai pildītu iepriekš minētās saistības, un kādu pasākumu grafiku tā ir paredzējusi līdz gada beigām?

Vai Padomes rīcībā ir pamatoti dati par to, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā dalībvalstīs ir saasinājusies priekšlaicīgas skolas pamešanas problēma un ka šī problēma savukārt ietekmē tās?

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Priekšsēdētājas kundze, godājamie deputāti! Pašreiz prezidējošā valsts, turpinot iepriekšējo prezidējošo valstu iesākto darbu lielākas sadarbības panākšanai Eiropas mērogā skolu izglītības jomā, īpašu uzmanību velta jautājumam par pamatprasmēm un priekšlaicīgu skolas pamešanu.

Tādēļ tā turpina darbu saistībā ar Eiropas Padomes 2010. gada marta secinājumiem, kuros ir uzsvērta nepieciešamība samazināt priekšlaicīgi skolu pametušo skaitlisko rādītāju Eiropā un kuros ir arī noteikts kopējais mērķis šo rādītāju samazināt zem 10 % līdz 2020. gadam.

Tādēļ prezidējošā valsts ir uzsākusi vairākas iniciatīvas, sākot no semināra ministru līmenī, ko tā organizēja pašā termiņa sākumā — jūlijā. Šajā seminārā un obligātās izglītības ģenerāldirektoru sanāksmē, kas nejauši notika dienu iepriekš, galvenā uzmanība tika vērsta uz grūtībām, ar kādām sastopas skolnieki pamatprasmju, proti, dzimtās valodas, dabaszinātņu un matemātikas, apguvē, kā arī dalībvalstu pieredzei un politikas pamatnostādnēm, kas jāizstrādā, lai novērstu priekšlaicīgu skolas pamešanu.

Turpinot šajās sanāksmēs iesākto darbu, prezidējošā valsts ir izstrādājusi secinājumus par galveno prasmju līmeņa paaugstināšanu, ņemot vērā sadarbību Eiropā skolu izglītības jomā. Tā kā Padome pašlaik apspriežas par šiem secinājumiem, prezidējošā valsts plāno tos iekļaut Padomes dienas kārtībā novembrī.

Vispārīgi runājot, Padome gaida ieteikuma priekšlikumu, kas Komisijai ir drīz jāiesniedz saistībā ar priekšlaicīgas skolas pamešanas problēmu Eiropas līmenī. Vienlaikus tiks turpināti vai pastiprināti centieni dalībvalstu līmenī, lai pakāpeniski samazinātu priekšlaicīgi skolu pametušo skaita rādītāju līdz 2020. gadam saskaņā ar Eiropas Padomes noteikto kvantitatīvo mērķi.

Noslēgumā, ņemot vērā, ka šis ir Eiropas Gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, vēlos piebilst, ka Beļģijas prezidentūra 28. septembrī arī organizēja konferenci ar nosaukumu „Pārraujot nelabvēlīgu apstākļu apburto loku — sociālā integrācija izglītībā un pateicoties izglītībai”. Šīs konferences rezultāti noderēs kā materiāls debatēm, kas 19. novembrī norisināsies Izglītības padomē.

 
  
MPphoto
 

  Georgios Papanikolaou (PPE).(EL) Pateicos, ministra kungs, par jūsu atbildi. Saistībā ar jūsu teikto, vēlos arī papildus uzdot dažus jautājumus — uz kurieni priekšlaicīgi skolu pametušie bērni dodas? Vai viņi nonāk nelabvēlīgos apstākļos, tiek sociāli atstumti vai arī viņi apgūst tehniskās profesijas, kas ir pozitīvs solis un ļaus viņiem nopelnīt cilvēka cienīgu iztiku?

Vai Padomes rīcībā ir kādi dati, vai arī tā vismaz ir uzdevusi vai plāno uzdot Komisijai konstatēt šādus sociālos koridorus, lai varam redzēt, kas šo bērnu dzīvē notiek pēc tam, un ko varam darīt, lai nodrošinātu labākus mūsu īstenotās politikas rezultātus?

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Godājamie deputāti! Šī iniciatīva ir izcila, un turklāt kontakti starp ministriem un tiem, kas strādā izglītības jomā, apliecina, cik atšķirīgs ir stāvoklis katrā atsevišķā ES dalībvalstī, jo dažās valstīs tiek īstenotas programmas, kas ir ļoti specifiskas un konkrētas, lai nodrošinātu, ka priekšlaicīgi skolu pametušie nenonāktu nelabvēlīgos apstākļos. Šis kartēšanas process tādēļ ir sevišķi svarīgs. Tas prasīs laiku, jo stāvokļa novērtēšana 27 dalībvalstīs nav viegls uzdevums.

Domāju, ka Beļģijas prezidentūras vadībā darbs saistībā ar priekšlaicīgu skolas pamešanu ir iesācies pozitīvi un ka turpmākās prezidentvalstis, sevišķi Ungārijas prezidentūra, noteikti varēs ierosināt ieteikuma projektu ne tikai priekšlaicīgi skolu pametušo rādītāja samazināšanai, bet arī secinājumu izdarīšanai no šīs 27 dalībvalstīs veiktās tā stāvokļa novērtēšanas, kādā nonāk skolnieki, kas ir priekšlaicīgi pametuši skolu, sevišķi, ja viņi ir nonākuši nelabvēlīgos apstākļos vai nav iesaistījušies profesionālākas izglītības sistēmā, kā jūs norādījāt.

 
  
MPphoto
 

  Vilija Blinkevičiūtė (S&D). (LT) Paldies, ministra kungs, par pūlēm, ko jūs kā prezidējošā valsts esat ieguldījuši nabadzības apkarošanā. Vai nepiekrītat, ka nabadzība ir arī viens no iemesliem, kādēļ jaunieši nepabeidz vidējo mācību kursu un ir spiesti pamest skolu? Šodien Eiropas Parlaments apstiprina ļoti nozīmīgu lēmumu par minimālā ienākumu līmeņa stiprināšanu visā Eiropas Savienībā. Vai pēc jūsu kā prezidējošās valsts ieskatiem šis arī varētu būt viens no pasākumiem, lai veicinātu, ka jaunieši iegūst vidusskolas izglītību un nepamet skolu?

 
  
MPphoto
 

  Silvia-Adriana Ţicău (S&D).(RO) Diemžēl skolu pametušo procentuālais rādītājs Eiropā ir 19 %, bet vienlaikus tādās valstīs kā Portugāle tas sasniedz 40 %. Ekonomikas krīze un budžeta un iedzīvotāju resursu samazināšanās rezultātā daudzās valstīs ir slēgtas daudzas skolas, sevišķi lauku apvidos. Runājot par izglītību, runājam par Eiropas nākotni. Tādēļ šī Eiropas Gada cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību kontekstā vēlos lūgt jūs, ministra kungs, Padomē, bet varbūt pat Eiropas Padomes līmenī, noteikt skolu pametušo rādītāja samazināšanā obligāti sasniedzamos mērķus.

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Vēlos atzīt, ka piekrītu abiem godātajiem deputātiem, ka tik tiešām priekšlaicīga skolas pamešana ir saistīta ar nabadzību un sociālo atstumtību. Man ir skaidrs, ka daudzi mūsu bērni atkarībā no viņu ģimenes stāvokļa, viņu vecāku finansiālā stāvokļa ir nonākuši nelabvēlīgos apstākļos savās skolas gaitās un ka ekonomikas krīze šo problēmu acīmredzami ir saasinājusi.

Tādēļ gan Padome, gan Komisija ir to ņēmusi vērā, jo mēs kopā, kā zināms, esam pieņēmuši 2020. gada stratēģiju, kurā vienlaicīgi ir apvienota ekonomikas attīstība, pētniecības attīstība, mūsu mācību programmu kvalitāte un arī cīņa pret nabadzību. Visas šīs komponentes veido vienu veselu stratēģiju, kas, manuprāt, ļauj mums atrast saskaņotus risinājumus.

Vēlos īsumā vēl atgriezties pie pamatprasmēm, jo tas ir svarīgs jautājums. Secinājumi, ko apstiprināšanai novembra Padomē iesniegs Beļģijas prezidentūra, būs vērsti uz vairāku mērķu sasniegšanu. Minēšu tos īsumā — dalībvalstu stratēģiju ieviešana skolnieku rezultātu uzlabošanai lasīšanā, matemātikā un dabaszinātnēs.

Vēl viens mērķis ir analizēt pašreizējo dalībvalstu stratēģiju efektivitāti, lai iegūtu informācijas avotu, kas noderēs, kā iepriekš minējām, lēmumu pieņemšanas procesā. Tomēr mērķis ir arī īstenot izmēģinājuma projektus, ko dalībvalstis veic brīvprātīgi savā starpā un kuru mērķis ir uzlabot jauno eiropiešu pamatprasmes, un, kādēļ gan nē, nodrošināt efektīvāku to instrumentu izmantošanu, kas ir mūsu rīcībā un kas ir būtiski, piemēram, tādu, kas ir atklātās koordinēšanas metodes, akadēmiskās izglītības un mūžizglītības, un Septītās pētniecības un tehnoloģiskās attīstības pamatprogrammas elementi.

Tie ir vairāki mērķi, kurus centīsimies īstenot Beļģijas prezidentūras pilnvaru laikā un ko visticamāk pārņems turpmākās prezidentūras, sevišķi, Ungārijas prezidentūra.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētāja. – Jautājums Nr. 5, ko iesniedza Jim Higgins (H-0465/10)

Temats: ES mērķis pilnībā likvidēt sauszemes mīnas

Kādus pasākumus Padome ir iecerējusi veikt pret sauszemes mīnu izmantošanas postošajām sekām? Vairākas valstis vēl arvien izmanto pretkājnieku sauszemes mīnas, un ir pamats uzskatīt, ka dažas valstis turpina sauszemes mīnu ražošanu — mīnas un nesprāgusi munīcija joprojām ir aktuāla problēma aptuveni 65 valstīs. Pasaules mērogā tiek lēsts, ka sauszemes mīnas katru gadu prasa 15 000–20 000 jaunu upuru, no kuriem daudzi ir civiliedzīvotāji, tostarp bērni.

ES ir ļoti stingri paudusi vēlmi likvidēt sauszemes mīnas, kā arī šo mīnu izmantošanu un uzglabāšanu, bet līdz šim nav izdevies sagaidīt vērienīgu rīcības plānu ar noteiktiem termiņiem, nemaz jau nerunājot par šāda plāna īstenošanu.

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Eiropas Savienība jau gadiem ir strādājusi, lai pilnībā likvidētu pretkājnieku sauszemes mīnas, palīdzot atrisināt milzīgās humanitārās un attīstības problēmas, ko tā rada. 1995. gada maijā Eiropas Savienība ar Padomes Lēmumu 95/170/KĀDP pieņēma pašu pirmo kopīgo pasākumu, kas paredzēts pretkājnieku sauszemes mīnu izmantošanas un izplatīšanas apkarošanai visā pasaulē.

Līdz ar to Eiropas Savienība bija pirmā starptautiskās sabiedrības mērogā, kas uzsāka rīcību 1997. gada novembrī pēc tam, kad tika pieņemta Otavas konvencija par pretkājnieku mīnu izmantošanas, uzglabāšanas, ražošanas un pārvietošanas aizliegumu un to iznīcināšanu. 18. septembrī Padome pieņēma jaunu vienoto rīcību, kas paredzēta Eiropas Savienības politisko centienu turpināšanai saistībā ar pilnīgu pretkājnieku sauszemes mīnu likvidēšanu, un konkrēti, lai ieviestu kopīgu pretkājnieku mīnu eksporta un ražošanas moratoriju un veicinātu daudzdimensionālu ieguldījumu Eiropas Savienībā atmīnēšanas darbā un citu ar to saistīto pasākumu īstenošanā.

Kopš tā laika Eiropas Savienība nepārtraukti ir veicinājusi šo apņemšanos, kas kopš 2003. gada ir balstīta uz Eiropas drošības stratēģiju. 2008. gada jūnijā tika pieņemta jauna vienotā rīcība Otavas konvencijas pieņemšanas atbalstam visā pasaulē. Šīs vienotās rīcības mērķis ir arī konkrētas palīdzības sniegšana valstīm, kas ir konvencijas dalībnieces, konvencijas noteikumu ieviešanā, sevišķi to, kas ir saistīti ar atmīnēšanu, palīdzību upuriem un krājumu iznīcināšanu.

Turklāt, lai gan to valstu, kas ir konvencijas dalībnieces, skaits ir ievērojami audzis un pretkājnieku sauszemes mīnu upuru skaits samazinās, joprojām pastāv nepieciešamība palīdzēt upuriem un praktiski uzlabot viņu dzīvi.

Eiropas Savienība iesaistījās 2010.–2014. gada rīcības plāna izstrādē — kuru tā pilnībā atbalsta —, kas tika pieņemts Kartagenā, Kolumbijā, konvencijas otrās pārskatīšanas konferences laikā no 2009. gada 29. novembra līdz 4. decembrim.

Pašlaik tiek izstrādāts jauns Padomes lēmums, lai konkrētā veidā atbalstītu šo rīcības plānu un tā komponenti, kas paredzēta upuru atbalstam. Papildus Padomes pastiprinātai politiskai rīcībai Komisijas vadītās palīdzības programmu, kas tiek īstenotas saskaņā ar attīstības atbalsta un kaimiņattiecību politiku, un dalībvalstu nacionālo programmu rezultātā Eiropas Savienības ieguldījums atmīnēšanā un atbalsta sniegšanā upuriem ir pieaudzis līdz EUR 1,8 miljardiem, kas ir puse no ieguldījuma visā pasaulē.

 
  
MPphoto
 

  Jim Higgins (PPE). – Vēlos pateikties priekšsēdētājam par izsmeļošo atbildi. Viņš minēja Otavas konvenciju vai Mīnu aizlieguma līgumu, ir arī Konvencija par šķembu munīcijas aizliegumu, kas tika parakstīta 2008. gadā Dublinā, un pašlaik ir arī rīcības plāns, bet patiesība ir tāda, ka Eiropas Savienība ieguldīja EUR 1,8 miljardus sauszemes mīnu apzināšanas projektos laika periodā līdz 2007. gadam, bet faktiski no tiem ir iztērēti tikai 1,5 miljardi. Patiesība ir tāda, ka sauszemes mīnas joprojām tiek izmantotas. Barbariska prakse ir tāda, ka ik mēnesi iet bojā vai tiek sakropļoti 2000 iedzīvotāji, un mums tik tiešām jāsāk šo jautājumu vispusīgi atrisināt starptautiskā līmenī.

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Jums ir taisnība, esam iztērējuši 1,5 miljardus, un joprojām ik mēnesi rodas 2000 jaunu upuru. Eiropas Savienība nevar vienpusēji izdarīt visu iespējamo šajā jautājumā — tā jau veic pusi no visa darba.

Uzskatu, ka esam nepārprotami izskaidrojuši, cik jutīga ir mūsu attieksme pret šīs problēmas cilvēcisko aspektu. Diemžēl attiecībā uz lēmumu pieņemšanu papildus neko daudz darīt vairs nevaram. Vēl var būt iespējama tikai pamatīga un konkrēta progresa panākšana attiecībā uz atbruņošanos, un mēs esam sevišķi iesaistīti aspektā, kas saistīts ar pretkājnieku mīnu aizliegšanu.

 
  
MPphoto
 

  Paul Rübig (PPE).(DE) Priekšsēdētājas kundze, Chastel kungs! Sauszemes mīnas arī turpmāk būs ievērojama problēma pat vēl tālākā nākotnē. Vai, jūsuprāt, ir iespējams uzsākt specializētās izpētes programmas sauszemes mīnu atklāšanā? Protams, šī nav visas Eiropas, bet gan globāla problēma. Vai plānojat arī atrast piemērotas iestādes, kas īsteno izpētes programmas šajā jomā?

 
  
MPphoto
 

  Seán Kelly (PPE). – Pirmkārt, pateicos savam kolēģim Higgins kungam par to, ka viņš uzdeva šo ārkārtīgi svarīgo jautājumu, un pateicos arī Padomei par tās izsmeļošo atbildi.

Godīgi runājot, manuprāt, Eiropas Savienība ir aktīvi strādājusi, lai atrisinātu šo nelabvēlīgo situāciju. Vēlos jautāt Padomei, vai tā ir apmierināta ar to, kādā veidā Apvienoto Nāciju Organizācija risina šo jautājumu, un vai tā spēj sniegt lielāku ieguldījumu, līdzīgu tam, ko mēs pašlaik veicam?

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Abi jautājumi ir ļoti lielā mērā saistīti, un es gatavojos atbildēt uz pirmo no tiem, atsaucoties uz otro. Protams, ikviena izpētes programma, kas paredzēta, lai atklātu pretkājnieku mīnas visā pasaulē, ir vērtējama atzinīgi.

Šādas programmas ieviešanai nepieciešama cieša sadarbība ar Apvienoto Nāciju Organizāciju, un galvenokārt jābūt iespējai panākt vienošanos starp visām ANO sastāvā ietilpstošajām iestādēm. Šis darbs ir ilgs un detalizēts, jo ir nepieciešams pārliecināt citus, kuri ne vienmēr piekrīt, ka jāiegulda resursi šādās programmās.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētāja. – Jautājums Nr. 6, ko iesniedza Vilija Blinkeviciute (H-0468/10)

Temats: Vardarbības pret sievietēm novērošanas centra izveide

Padomes 2010. gada 8. marta secinājumos par vardarbības pret sievietēm izskaušanu ir minēts, ka, pamatojoties uz jau pastāvošām institucionālajam struktūrām, Eiropā ir jāizveido pret sievietēm vērstas vardarbības novērošanas centrs, kura uzdevums būtu vākt kvalitatīvus statistikas datus, lai tos izmantotu kā pamatu turpmākai politikas izstrādei. Civilizētā sabiedrībā vardarbība pret sievietēm nav pieļaujama — šai parādībai ir jāizzūd. Ir nepieciešams vākt vislabākās kvalitātes datus, labāk koordinēt pasākumus, apmainīties ar labas prakses piemēriem un rīkot efektīvas informācijas kampaņas par vardarbību, no kuras cieš sievietes.

Kad Padome plāno pieņemt lēmumu par minētā novērošanas centra izveidi? Kādi būs centra mērķi un uzdevumi, un kad tas sāks pildīt savas funkcijas?

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Godājamie deputāti! Vardarbības pret sievietēm apkarošana ir mērķis, kas kopīgs gan Eiropas Parlamentam, gan Padomei. Kā zināms, abas mūsu iestādes ir strādājušas pie šī jautājuma vairākus gadus un daudzos dažādos kontekstos.

Vēlos jums atgādināt par rezolūciju, ko pieņēmāt pagājušajā gadā, kad svinējām Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcijas 10. gadadienu, ar kuru 25. novembris tika pasludināts par Starptautisko dienu vardarbības pret sievietēm izskaušanai. Šajā rezolūcijā aicinājāt Komisiju iesniegt mērķtiecīgu un saskaņotāku ES politisko plānu un mudinājāt dalībvalstis ieviest saskaņotu sistēmu statistikas datu vākšanai.

Kā godājamais deputāts atgādināja, martā Padome lūdza Komisiju izstrādāt Eiropas stratēģiju vardarbības pret sievietēm novēršanai un apkarošanai. Viena no Padomes noteiktajām prioritātēm šajā jautājumā ir sagatavot Eiropas vardarbības pret sievietēm novērošanas centru, pamatojoties uz esošajām struktūrām.

Komisija pašlaik izstrādā jaunu stratēģiju attiecībā uz vardarbību pret sievietēm, kurā būs ietverta arī šī novērošanas centra izveide. Tomēr, kā varat iedomāties, pašlaik mēs vēl nezinām, kāds būs šīs stratēģijas saturs. Ceram to saņemt nākamgad. Tādēļ ir diezgan ticams, ka pēc tam būs nepieciešams atsevišķs priekšlikums šāda novērošanas centra izveidei.

Protams, ka šādu priekšlikumu attiecīgi izskatīs Padome, kura darbojas kā otrs tiesību aktu pieņēmējs līdzās Eiropas Parlamentam.

Protams, ir nedaudz priekšlaicīgi patlaban izdarīt pieņēmumus par to, kādi būs turpmākā pret sievietēm vērstas vardarbības novērošanas centra mērķi, un sevišķi par datumu, kad tas uzsāks savu darbību.

 
  
MPphoto
 

  Vilija Blinkevičiūtė (S&D).(LT) Pateicos, ministra kungs, par atbildi. Joprojām ir cerība, ka kādreiz tiks izveidots centrs, kuram ir paredzēts vākt ticamus datus par vardarbību pret sievietēm, kas pastāv joprojām. Tomēr vēlos zināt, vai, jūsuprāt, dalībvalstīs ir pietiekami daudz datu, lai pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošana patiešām kļūtu par prioritāti. Manuprāt, mums vēl nav ticamu datu, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ Eiropas Savienībā joprojām ir diezgan daudz dažādu vardarbības izpausmju.

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Tajā, ko jūs sakāt, ir zināma daļa patiesības. Šodien ir grūti pieņemt, ka, lai izveidotu šo novērošanas centru un konstatētu ar to saistītos jautājumus, jāpamatojas tikai uz to, ko dažas dalībvalstis jau ir atsevišķi ierosinājušas attiecībā uz vardarbības gadījumu skaitu, veidu un dažādu vardarbības izpausmju izplatību. Tas ir sākumpunkts.

No Komisijas gaidām plānu, norādījumus, metodes, lai visā ES, 27  dalībvalstīs, varam vienādot drošu veidu, kā uzskaitīt visa veida vardarbības gadījumus un to izplatību, un lai mēs varam izstrādāt, ja iespējams kopīgi, tādu stratēģiju, kas dos rezultātus.

 
  
MPphoto
 

  Paul Rübig (PPE).(DE) Chastel kungs! Mums ir aģentūras, kas jau nodarbojas ar šo jautājumu risināšanu. Vēlos jums atgādināt par Pamattiesību aģentūru Vīnē. Vai ir iespējams likt šai aģentūrai pievērst uzmanību šim jautājumam un koncentrēt uz to savu darbību, lai mums nebūtu jāizveido jauna iestāde, bet tā vietā varētu nodot šo darbību jau pastāvošajai aģentūrai Vīnē? Tajā strādā ārkārtīgi augsti kvalificēts personāls. Būtu labi, ja to varētu nokārtot.

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) (Runātājs nav dzirdams mikrofonā) viegli atbildēt uz šo jautājumu. Lielā mērā atbalstu šīs pastāvošās aģentūras izmantošanu tā vietā, lai veidotu jaunu. Manuprāt, ir pārāk daudz aģentūru, un tādēļ nav nepieciešams veidot jaunas. Jebkurā gadījumā ceru, ka pastāvošās struktūras, piemēram, aģentūra Vīnē, tiks iesaistītas tā taktiskā plāna izstrādē, ko Komisija gatavojas mums piedāvāt.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētāja. – Jautājums Nr. 7, ko iesniedza José Manuel Fernandes (H-0470/10)

Temats: Bioatkritumi

Šā gada 6. jūlijā Eiropas Parlaments ar lielu balsu vairākumu pieņēma rezolūciju P7_TA(2010)0264 par Komisijas Zaļo grāmatu par bioatkritumu apsaimniekošanu Eiropas Savienībā, kurā tas aicina Komisiju līdz 2010. gada beigām izstrādāt konkrētu direktīvas priekšlikumu.

Šā gada 14. jūlijā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejā notikušajā viedokļu apmaiņā ministre Joke Schauvliege, paužot Beļģijas prezidentūras viedokli, pozitīvi novērtēja Parlamenta pieņemto rezolūciju un apņēmās veicināt progresu šajā jomā.

Vai Padome Beļģijas prezidentūras vidus posmā varētu norādīt, kādus pasākumus tā ir iecerējusi līdz pilnvaru termiņa beigām, ievērojot Eiropas Parlamenta noteiktās prasības?

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Priekšsēdētājas kundze, godājamie deputāti! Tāpat kā Eiropas Parlaments arī Padome 2009. gada 25. jūnijā pieņēma secinājumus saistībā ar Zaļo grāmatu par bioatkritumu apsaimniekošanu Eiropas Savienībā.

Savos secinājumos Padome iedrošina Komisiju turpināt tās veikto ietekmes uz vidi novērtējumu ar mērķi sagatavot, ja nepieciešams, ES likumdošanas priekšlikumu par bioloģiski noārdāmiem atkritumiem līdz 2010. gadam. Teiksiet, ka jau esam 2010. gadā. Sevišķi Padome aicināja Komisiju apsvērt preventīvos pasākumus atsevišķai bioloģiski noārdāmo atkritumu savākšanai, kvalitātes nodrošināšanas sistēmu, kas balstīta uz integrētās apsaimniekošanas ķēdes un izsekojamības principu visā procesā un prasību noteikšanu attiecībā uz komposta un digestāta marķējumu.

Turklāt 2010. gada 11. jūnijā Padome ņēma vērā Komisijas paziņojumu par turpmākiem pasākumiem bioatkritumu apsaimniekošanā Eiropas Savienībā. Šajā paziņojumā Komisija apliecināja savus plānus turpināt darbu pie bioatkritumu apsaimniekošanas tehnisko noteikumu ieviešanas un attiecīgi grozīt Direktīvu 86/278/EEK par notekūdeņu dūņām.

Padome, protams, izskatīs jaunu šāda veida priekšlikumu, un 21. septembrī Beļģijas prezidentūra organizēja konferenci par bioatkritumiem, lai, cita starpā, debatētu par Komisijas paziņojumu saturu. Šīs konferences rezultāti tika paziņoti Padomei 14. oktobrī, tātad — tikai nesen.

 
  
MPphoto
 

  José Manuel Fernandes (PPE).(PT) Priekšsēdētāja kungs, Chastel kungs! Šī gada 6. jūlijā Eiropas Parlaments ar lielu balsu vairākumu pieņēma konkrētu direktīvu par bioatkritumiem. Skaidrības, vienkāršības un juridiskās noteiktības iemeslu dēļ uzskatām, ka šī regulējuma vietā, kas ir izkaisīts vairākos juridiskos tekstos, un lai novērstu šādu situāciju, ir labāk pieņemt konkrētu direktīvu.

Tādējādi mēs to varēsim saskaņot arī ar stratēģiju „Eiropa 2020”, ar racionālu, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi. Tādā veidā iegūsim arī vairāk „zaļu” darba vietu. Tā arī veiksmīgi varēsim cīnīties pret klimata pārmaiņām. Augstas kvalitātes komposta izmantošana ļaus mums uzlabot augsnes stāvokli un arī atbalstīt bioloģisko daudzveidību. Tādēļ jautāju, vai arī Padome aizstāv konkrētas direktīvas izstrādi, un ko tā darīs, lai šo mērķi panāktu.

 
  
MPphoto
 

  Priekšsēdētāja. – Šovakar pret jums visiem esmu bijusi diezgan laipna, jo mums bija pietiekami daudz laika, bet jautājumiem ir paredzētas tikai 30 sekundes.

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Centīšos runāt, cik vien īsi iespējams, priekšsēdētājas kundze, lai runas beigās mani nebūtu jālūdz ievērot kārtību. Taču šis ir interesants jautājums. Kā zināt, Komisija lemj par to, vai ierosināt vai neierosināt šādas konkrētas direktīvas ieviešanu. Padome apzinās, ka savā paziņojumā par turpmākiem pasākumiem bioatkritumu apsaimniekošanā Eiropas Savienībā Komisija neievēroja trūkumus pašreizējos tiesību aktos, kuros tiek prasīts ieviest šādu konkrētu tiesību aktu, bet tā paziņoja par grozījuma priekšlikumu Notekūdeņu dūņu direktīvai.

Droši vien nebūsiet ar to apmierināts, bet jums arī jāzina, ka tad, kad 2009. gadā tika izstrādāti Padomes secinājumi, dalībvalstīm nebija vienots viedoklis jautājumā par to, vai ir vai nav nepieciešama konkrēta direktīva par bioatkritumiem. Tādēļ neatbildēšu ne „jā”, ne „nē”, jo dalībvalstu viedoklis ir atšķirīgs šajā jautājumā. Padome, protams, ar interesi izskatīs Komisijas priekšlikumus par šo Notekūdeņu dūņu direktīvu un jo īpaši tās noteikumus bioatkritumu jomā, kas, protams, būs ietverti šajā priekšlikumā.

 
  
MPphoto
 

  Priekšsēdētāja. – Paldies, ministra kungs. Mans komentārs nebija domāti jums.

 
  
  

Jautājums Nr. 8, ko iesniedza Mairead McGuinness (H-0471/10)

Temats: Divkāršas recesijas iespējamība — 3 % mērķa ilgtspējība

Vai Padome var sniegt komentārus sakarā ar godājamā Nobela prēmijas laureāta ekonomikā Džozefa Štiglica (Joseph Stiglitz) apgalvojumu, ka Eiropas ekonomikā pastāv risks atkal nonākt recesijā ES dalībvalstu valdību īstenotā valsts izdevumu samazinājuma dēļ, mēģinot samazināt budžeta deficītu tā, lai tas nepārsniegtu 3 %, kā tas paredzēts Stabilitātes un izaugsmes paktā?

Vai šis 3 % mērķis ir reālistisks, ņemot vērā, ka dažu dalībvalstu finanses patlaban ir smagas spriedzes apstākļos?

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Priekšsēdētājas kundze, godājamie deputāti! Galvenais Stabilitātes un izaugsmes pakta mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti Eiropas Savienībā. Saskaņā ar Līguma noteikumiem dalībvalstīm ir jāīsteno tāda nacionālā politika, kas saskan ar Stabilitātes un izaugsmes paktu un visaptverošām ekonomikas politikas pamatnostādnēm.

Padome 7. septembrī vienojās ieviest Eiropas pusgadu, sākot no 2011. gada. Galvenie šī procesa mērķi ir saskaņot stabilitātes un izaugsmes programmu un nacionālo reformu programmu laika grafiku, lai nodrošinātu saskaņotu strukturālo uzraudzību visos budžeta disciplīnas, makroekonomiskās stabilitātes un izaugsmes līmeņos, vienlaikus atsevišķās procedūras saglabājot formāli nošķirtas.

Šis process ļaus nodrošināt labāku ekonomikas politikas koordinēšanu Eiropas Savienībā un veicinās budžeta disciplīnas stiprināšanu, makroekonomisko stabilitāti un izaugsmi. Tās pašas bažas lika Eiropas Savienībai saskaņā ar Līgumu tai piešķirto pilnvaru robežās ieplānot pasākumus, kuru mērķis ir atveseļošanās veicināšana, vienlaikus arī nodrošinot šo budžeta disciplīnu. Jaunā ES nodarbinātības un gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes stratēģija „Eiropa 2020”, ko Eiropas Padome pieņēma 17. jūnijā, atbilst šim uzdevumam. Tās mērķis ir mainīt politikas uzmanības centru no krīžu pārvarēšanas uz vidējā termiņa un ilgtermiņa reformu ieviešanu, ar kurām tiek īpaši veicināta izaugsme un nodarbinātība un kuras arī garantē valsts finanšu ilgtspējību.

Kā zināms, lielākie stratēģijā „Eiropa 2020” noteiktie mērķi ir darba vietu skaita pieaugums, labāki nosacījumi pētniecībai un izstrādei, uzlabojumi visos izglītības līmeņos — par to jau runāju, atbildot uz kādu no iepriekšējiem jautājumiem, un sociālās integrācijas pakāpes, tostarp nabadzības mazināšanas, veicināšana. Manuprāt, starp stabilitātes paktu un pasākumiem izaugsmes un nodarbinātības atjaunošanai nav pretrunu.

 
  
MPphoto
 

  Mairead McGuinness (PPE). – Pateicos par atbildi. Biju cerējusi, ka tā būs plašāka, bet — paldies par to. Partija, kuras locekle es esmu, Fine Gael tāpat kā visas lielākās partijas Īrijā atbalsta 3 % mērķa noteikšanu. Manuprāt, šāda mērķa un tā sasniegšanas datuma noteikšana ir būtiska ne tikai mūsu pašu interesēm, bet arī Eiropas Savienībai.

Vēlos pievērst deputātu uzmanību izcilajai runai, ko šorīt sniedza bijušais Īrijas premjers — John Bruton, šī Parlamenta draugs, kurš ļoti skaidri runā ne tikai par uzdevumiem, bet arī par to, ka mēs spējam paveikt šajos stingri noteiktajos mērķos paredzēto un ka Īrijai kā valstij ir daudz īpašību, kas ļautu mums šos mērķus bez grūtībām sasniegt. Būs grūti, bet mēs spēsim šīs grūtības pārvarēt. Lūdzu, sniedziet savus komentārus par to, un vēlos arī pievērst jūsu uzmanību pieminētajai runai.

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Jūs norādījāt uz problēmu Īrijā. Tas ir saprotami, un, protams, mēs visi uztraucamies par problēmu Īrijā. Mana atbilde uz jūsu pirmo jautājumu, protams, ir ļoti plaša, jo tā aptver visas 27 dalībvalstis, jo mums nepieciešama saskaņota politika, mums jāievieš monetārā un budžeta stabilitātes politika, kā arī atveseļošanās politika. Turklāt ir godīgi teikt, ka dažām valstīm, protams, būs grūtāk nekā citām, atkarībā no to parāda apjoma, atkarībā no to gadskārtējā parāda pēdējos divos vai trīs gados un kopš lejupslīdes perioda sākuma.

Tātad, Īrija tik tiešām piedzīvo smagu periodu. Varat būt droša, ka Eiropa saprot to, ka tā piedzīvo smagu periodu, bet, manuprāt, šādā situācijā atrodas vairākas valstis, vairākas valstis piedzīvos tādu pašu situāciju nākotnē, un taupības pasākumi un solidaritāte viena otru savstarpēji neizslēdz.

Tādēļ uzskatu, ka Komisijas šonedēļ iesniegtie ekonomikas pārvaldības pasākumi nešaubīgi paredz rūpes par to, lai neviena valsts netiktu atstāta novārtā — jūs jau zināt, ko Eiropa spēja panākt solidaritātes jomā Grieķijas gadījumā. Nesalīdzināsim divu valstu situāciju, bet esiet droša, ka nekādos apstākļos Eiropa neatstās savas 27 dalībvalstis novārtā.

 
  
MPphoto
 

  Brian Crowley (ALDE). – Vēlos pateikties priekšsēdētājam par atbildi. Man ir tikai divi ļoti īsi jautājumi. Pirmkārt, tad, kad notiek debates par 3 % budžeta deficīta jautājumu, izrādās, ka dažādās dalībvalstīs tiek izmantoti pēc noteiktiem kritērijiem atšķirīgi grāmatvedības standarti.

Otrkārt, runājot par ieviešanu, ņemot vērā to, ka pašreizējā krīze skar visas dalībvalstis, kāda ir elastīguma pakāpe līdzsvara vai kļūdas pielaides nodrošināšanai šī 3 % rādītāja robežās?

 
  
MPphoto
 

  Georgios Papanikolaou (PPE).(EL) Ministra kungs! Protams, ka Padomes secinājumi un 2020. gada stratēģija paredz optimistisku vēstījumu. Tomēr pat tajā budžetā, ko pieņēmām vakar, runājot par 2020. gada mērķu sasniegšanu, uzskatu, ka, piemēram, pētniecības un inovāciju jomā mums nav izdevies reaģēt adekvāti un mēs nespēsim sasniegt tos mērķus, ko vēlamies, nosakot šos rādītājus.

Taču saprotam arī, ka Padome klusē par milzīgo ziemeļu un dienvidu sašķeltību Eiropas Savienībā. Man prātā nāk nesenais paziņojums, ko sniedza kāda Eiropas Savienības augsta amatpersona, „Eurogroup” priekšsēdētājs, par to, ka lielās ES valstis, piemēram, Francija un Vācija zināja par Grieķijas problēmu — pieminu to, jo jūs atsaucāties uz Grieķijas piemēru, un tomēr līdz šim neko nedarīja, jo šīs situācijas rezultātā tās guva milzīgu labumu.

Vai varam gaidīt, ka tiks sniegta iniciatīva ziemeļu un dienvidu sašķeltības jautājuma atrisināšanai?

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Divi jautājumi, divas atbildes. Par pirmo jautājumu — protams, ir bijušas un joprojām pastāv vairākas atšķirības grāmatvedības standartos. Šie standarti, protams, tiek vienādoti, jo, ja turpmāk vēlamies būt godīgi pret visu 27 dalībvalstu ekonomiku, mums nepieciešamas vienādas aprēķināšanas metodes. Tādēļ šāda vienādošana notiek, bet vēl nav pabeigta.

Attiecībā uz elastīgumu 3 % limita robežās, kā zināms, mūsu pieeja tik tiešām ir elastīga; tā ir bijusi elastīga jau kopš 2009. gada, tā bija elastīga 2010. gadā, un tā būs elastīga 2011. un 2012. gadā, lai mūsu dažādās dalībvalstis varētu no jauna atgūt stipru budžetu, jo, ja vēlamies piemērot šo limitu stingri 3 % apmērā, nepieļaujot nekādu kļūdas rezervi, tad šogad, piemēram, nevienai no tām nebūtu izdevies izpildīt šo budžeta ierobežošanas plānu, bet pašlaik tā tas nav.

Manuprāt, Eiropas iestādes apzinājās, ka būs vajadzīgs laiks, lai atgrieztos pie stabila un līdzsvarota budžeta līdz 2013. gadam, sevišķi ņemot vērā lejupslīdi un dalībvalstu stāvokli.

Tagad par ziemeļu un dienvidu nelīdzsvarotību. Neatkarīgi no tā, vai šāda nelīdzsvarotība pastāv starp ziemeļiem un dienvidiem vai starp tām dalībvalstīm, kas ir guvušas zināmu labumu no Eiropas Savienības nodrošinātā atbalsta, lai stimulētu savu ekonomiku, ražošanas tīklu un darba tirgu, un pārējām dalībvalstīm, kas to ir guvušas mazākā mērā, manuprāt, Eiropas Savienība faktiski arī ir paredzēta tam, lai šo saskaņotību, šo kohēziju nodrošinātu. Sevišķi tie līdzekļi, kas ir pieejami Eiropas budžetā kohēzijai — pirmā Eiropas Savienības budžeta izdevumu kategorija —, tik tiešām jāizmanto šīs nelīdzsvarotības mazināšanai. Minējāt nelīdzsvarotību starp ziemeļiem un dienvidiem, bet neesmu pārliecināts, ka tā ir vienīgā Eiropas Savienībā pastāvošā nelīdzsvarotība.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētāja. – Jautājums Nr. 9, ko iesniedza Silvia-Adriana Ticau (H-0473/10)

Temats: Padomes pasākumi darba ņēmēju pārvietošanās brīvības veicināšanai starp dalībvalstīm

Eiropas Savienības jaunajā ekonomikas stratēģijā turpmākajiem 10 gadiem minēts, ka darba ņēmēju mobilitāte ir priekšnoteikums bezdarba samazināšanai. Krīzes laikā bezdarba līmenis ir bīstami pieaudzis, no 6,8 % (2008. gada maijā) palielinoties līdz 10 % (2010. gada jūlijā). Turklāt saskaņā ar Komisijas veikto un 2010. gada 13. jūlijā publicēto aptauju 48 % Eiropas iedzīvotāju būtu gatavi meklēt darbu citā valstī vai citā reģionā, nevis palikt bez darba. Savukārt 17 % darba ņēmēju plāno nākotnē strādāt ārvalstīs. Tāpat arī jāpievērš uzmanība tam, ka dalībvalstīm prioritāte ir jāpiešķir Savienības dalībvalstu pilsoņiem, nevis trešo valstu darba ņēmējiem Savienībā.

Vai Padome šajā kontekstā var izklāstīt, kādus konkrētus pasākumus tā plāno, lai strauji likvidētu šķēršļus, kuri apgrūtina to dalībvalstu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kas Eiropas Savienībai pievienojās pēc 2004. gada 1. maija?

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Priekšsēdētājas kundze, godājamie deputāti! Padome, protams, vēlas atkārtoti uzsvērt, ka personu brīva pārvietošanās ir viena no pamatbrīvībām, kas ir garantēta Līgumā un no tā izrietošajos sekundārajos tiesību aktos, un ka tā ietver tiesības Eiropas Savienības pilsoņiem dzīvot un strādāt citā dalībvalstī.

Attiecībā uz pagaidu ierobežojumiem, kas ir noteikti pievienošanās līgumos, katra dalībvalsts, kurā joprojām ir spēkā šie ierobežojumi, pati novērtē to sekas attiecībā uz šīs valsts darba tirgu un lemj par to, vai atlikušie ierobežojumi ir jāsaglabā vai jāatceļ līdz pārejas perioda beigām — 2011. gada aprīlim valstīm, kas pievienojās 2004. gadā, un 2013. gada decembrim valstīm, kas pievienojās 2007. gadā.

Kopš 2009. gada maija, kad Dānija piešķīra brīvu pieeju savam darba tirgum, dalībvalstu piemērotie pārejas noteikumi ir saglabājušies nemainīgi, un, lai gan vairākums dalībvalstu piešķir brīvu pieeju strādājošiem no tām dalībvalstīm, kas pievienojās pēc 2004. gada 1. maija, 10 dalībvalstis joprojām piemēro ierobežojumus.

Padome ir uzsvērusi, ka ekonomikas un finanšu krīzi nedrīkst izmantot, ne atsevišķā veidā, ne arī vispārīgi, kā iemeslu, lai attaisnotu attiecīgo noteikumu turpmāku izmantošanu, un ir aicinājusi dalībvalstis izstrādāt papildu atbilstošas stratēģijas un instrumentus, kas ļautu tām konstatēt un analizēt darba ņēmēju ģeogrāfiskās un profesionālās mobilitātes šķēršļus un palīdzēt likvidēt pastāvošos šķēršļus saskaņā ar līgumu.

 
  
MPphoto
 

  Silvia-Adriana Ţicău (S&D).(RO) Pateicos, ministra kungs, par atbildi. Vēlos pat lūgt, lai Eiropas Padome turpina prasīt dalībvalstīm atcelt šos šķēršļus un pagaidu noteikumus, kas ierobežo pārvietošanās brīvību darba ņēmējiem no jaunajām dalībvalstīm, sevišķi no Rumānijas un Bulgārijas. Vēlos arī uzsvērt, ka vienlīdzīgu iespēju piedāvāšana Eiropas darba tirgū visiem darba ņēmējiem no visām dalībvalstīm paredz arī galamērķa valstu darba ņēmēju aizsardzību. Tieši tādēļ, ministra kungs, aicinu jūs prasīt dalībvalstīm atcelt esošos šķēršļus.

 
  
MPphoto
 

  Georgios Papanikolaou (PPE).(EL) Pateicos, priekšsēdētājas kundze, par to, ka vēlreiz dodat man vārdu. Ministra kungs, no vienas puses, mums ir problēmas ar mobilitāti, bet no otras puses, mums ir Eiropas iniciatīvas mobilitātes veicināšanai darba jomā, kas šajos ļoti smagajos apstākļos, noteikti būs iespēja daudziem Eiropas iedzīvotājiem, sevišķi jauniešiem.

2007. gadā pieņēmām Eiropas darba mobilitātes rīcības plānu, un tā darbība beigsies 2010. gadā. Vai varam cerēt, ka šis plāns tiks izvērtēts un ka tiks ierosināts jauns Padomes priekšlikums? Mums ir arī programma „Leonardo da Vinci”, kas ir izstrādāta darba mobilitātes jomā. Vai varam cerēt uz turpmāku atbalstu šai programmai vai līdzīgām jaunām iniciatīvām?

 
  
MPphoto
 

  Nicole Sinclaire (NI). – Tikai īsumā, kādus pasākumus veic Padome attiecībā uz Eiropas Savienībā ieceļojošo darba ņēmēju vai — faktiski bēgļu, pārvietošanos, dokumentu iegūšanu un turpmāku pārvietošanos uz citām valstīm Eiropas Savienībā, kā arī attiecībā uz 1951. gada konvencijā paredzēto aizsardzību, kas nozīmē, ka tiem jāpieprasa patvērums savā pirmajā droša patvēruma valstī?

Es tikai interesējos, kādus pasākumus Padome ir veikusi šajā ziņā.

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Pirmkārt, es vēlētos uzsvērt, ka darbaspēka pārvietošanās brīvība Padomei tik tiešām ir prioritāte. Manuprāt, tiek darīts viss, lai informētu dalībvalstis, kuras saglabā virkni ierobežojumu, ka tām pamatīgi jāizanalizē šis pārejas posms, kurā tās saglabā virkni šādu ierobežojumu, un jāatrod risinājums, kā tās varētu atcelt šos ierobežojumus.

Turklāt, lai atbildētu uz vienu no jautājumiem, vēlos piebilst, ka, lai gan ir taisnība, ka darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir Padomes prioritāte, vēl jo vairāk tā ir prezidējošās valsts prioritāte. Pašreizējo Padomes trīs prezidentūru — Spānijas, Beļģijas un Ungārijas — 18 mēnešu ilgajā darba programmā atradīsiet, ka šīs trīs valstis strādās, un arī pašlaik strādā, pie vienotā tirgus pārskatīšanas, kas ir uzsākta, veicinot četru pamatbrīvību ieviešanu, ja ņem vērā, ka visa vienotā tirgus potenciāla izmantošana ir būtiska, lai atgrieztos pie izaugsmes.

Mūsu programmā konkrēti ir minēta iespēja pārskatīt šos pārejas posmus, kas ierobežo pārvietošanās brīvību darba ņēmējiem no jaunajām dalībvalstīm. Vai mums jāuzskata, ka šie pārejas posma ierobežojumi ir nesavietojami ar darba ņēmēju pārvietošanās brīvību? Neesmu kompetents par to spriest, jo pārejas ierobežojumus nosaka pievienošanās līgumos, un šādi ierobežojumi ir paredzēti visos pievienošanās gadījumos.

Taisnība, ka bez tiem stimuliem, ko varam piedāvāt, katra dalībvalsts, kura piemēro šos ierobežojumus, ir atbildīga par to ietekmes uz pašas darba tirgu analīzi un par lēmuma pieņemšanu attiecībā uz to, vai šie ierobežojumi ir jāsaglabā vai jāatceļ līdz pārejas posma beigām, kas atgādināšu ir 2011. gada aprīlis valstīm, kas pievienojās 2004. gadā, un 2013. gada decembris valstīm, kas pievienojās 2007. gadā.

 
  
MPphoto
 

  Priekšsēdētāja. – Atbildes uz jautājumiem, uz kuriem laika trūkuma dēļ netika atbildēts, tiks iesniegtas rakstiskā veidā (sk. pielikumu).

Līdz ar to jautājumu laiks ir beidzies.

 
Pēdējā atjaunošana - 2011. gada 28. februārisJuridisks paziņojums