Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumentu lietošanas cikli :

Iesniegtie teksti :

B7-0586/2010

Debates :

PV 21/10/2010 - 11.1
CRE 21/10/2010 - 11.1

Balsojumi :

PV 21/10/2010 - 12.1

Pieņemtie teksti :


Debates
Ceturtdiena, 2010. gada 21. oktobris - Strasbūra Publikācija "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī"

11.1.  Iedzīvotāju masveida padzīšana no dzimtajām vietām Zimbabvē
Visu runu video
PV
MPphoto
 

  Anneli Jäätteenmäki, autore. Priekšsēdētāja kungs! Mēs atkal diskutējam par smago situāciju Zimbabvē.

Pašlaik valstī ir neiedomājami augsta inflācija, un bezdarbs ir sasniedzis tādu līmeni, ka 90 miljoniem cilvēku trūkst iztikas līdzekļu. Valstī notiek arī ļoti daudz cilvēktiesību pārkāpumu.

Parlaments vaicā, kas būtu jādara. Mēs esam teikuši daudz reižu, ka mums ir nepieņemami cilvēktiesību pārkāpumi. Mēs Āfrikas valstīm to esam pieprasījuši nemitīgi, bet nekas nav mainījies.

Es uzskatu, ka tad, kad mēs turpmāk sniegsim humāno palīdzību Āfrikas valstīm, mums ir jāizvirza prasība par cilvēktiesību ievērošanu. Dažkārt mēs neesam bijuši pietiekami stingri, bet citkārt mēs esam tikai noteikuši, kas ir jādara.

Varbūt mums vajadzētu ciešāk sadarboties ar visām Āfrikas valstīm un Āfrikas Savienību un likt tām saprast, ka Eiropas Savienība turpmāk vairs nepiešķirs naudu, ja cilvēktiesību pārkāpumi turpināsies.

 
  
MPphoto
 

  Judith Sargentini, autore. Priekšsēdētāja kungs! Mūsu rezolūcijas pirmajā atkāpē viss ir pateikts: „Eiropas Parlaments, ņemot vērā daudzas iepriekšējās rezolūcijas par Zimbabvi, no kurām jaunākā ir 2010. gada 8. jūlijā pieņemtā rezolūcija”. Toreiz mēs runājām par cilvēktiesību pārkāpumiem Zimbabves dimantu laukos, un tagad mēs runājam par cilvēku masveida padzīšanu no dzimtajām vietām Harares pilsētas nomalē.

Masveidā tiek padzīti tie iedzīvotāji, ko padzina jau 2005. gada operācijas „Murambatsvina” laikā, kuras zemteksts, starp citu, bija „atbrīvoties no būdu pilsētiņas iemītniekiem”. Tagad atkal masveidā padzen tos pašus iedzīvotājus, kurus padzina iepriekš minētajā operācijā. Iepriekšējā reizē to darīja R. Mugabe valdība, cīnoties pret Demokrātisko pārmaiņu kustību (MDC). Tagad tā ir Zimbabves Āfrikas Nacionālās vienotības (ZANU) valdība un MDC. Es patiesi esmu apbēdināta, ka vienotības valdībā joprojām notiek šāda veida cilvēktiesību pārkāpumi.

Es nedomāju, ka šī būs mūsu pēdējā rezolūcija par Zimbabvi. Es būšu šeit arī nākamajā reizē, un es par to runāšu atkal.

 
  
MPphoto
 

  Véronique De Keyser, autore. (FR) Priekšsēdētāja kungs! Šī neatliekamā rezolūcija par humāno palīdzību jāaplūko, ņemot vērā Robert Mugabe un Morgan Tsvangirai politiskās domstarpības, un šīs domstarpības atspoguļojas lūgumā Eiropas Savienībai nepieņemt jaunos vēstniekus, ko vienpersoniski ir iecēlis Mugabe kungs. Tomēr šo neatliekamo rezolūciju par humāno palīdzību var saistīt ar vēlēšanām un ar politiskajiem ieguvumiem, kas varbūt radās, padzenot iedzīvotājus no viņu apdzīvotajiem pilsētas rajoniem.

Atsauksim atmiņā 2005. gada jūniju un tikko pieminēto operāciju „Murambatsvina” — toreiz pilsētas rajons tika pakļauts vardarbīgam un pilnībā politiski motivētam buldozeru uzbrukumam, ko organizēja Robert Mugabe un kura laikā 700 000 cilvēku zaudēja savas mājas. Tas pats notiek pašlaik. Tiek organizēta samērā plaša operācija, kuras laikā Zimbabves 20 000 nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, kas apdzīvo Hatklifes „būdu pilsētiņu” Harares pilsētas nomalē, draud padzīšana tikai tādēļ, ka viņi nevar atļauties maksāt pārmērīgi augstas īres maksas, kas viņiem tiek pieprasītas.

Atcerēsimies arī, ka humanitārā un ekonomiskā situācija miljoniem zimbabviešu kļūst aizvien sliktāka, ka AIDS izplatības rādītājs Zimbabvē ir ceturtais augstākais pasaulē un ka bērni tur visu laiku mirst.

Ir tik daudz iemeslu, kādēļ tieši tagad ir vajadzīga šī neatliekamā rezolūcija un stingrais aicinājums visai starptautiskajai sabiedrībai nodrošināt, lai šis izlīgums — es to nesaucu par Zimbabves koalīcijas valdības pseidoizlīgumu, bet tā vai citādi par izlīgumu — šodien netiktu sagrauts pirmsvēlēšanu agresīvo priekšdarbu laikā.

 
  
MPphoto
 

  Marie-Christi Vergiat, autore. (FR) Priekšsēdētāja kungs! Es sliecos domāt, ka cilvēktiesību situācija Zimbabvē diemžēl nav tāda, kādu mēs šajā sēžu zālē parasti dēvējam par kritisku.

Cilvēktiesības šajā valstī faktiski tiek pārkāptas tikpat bieži, cik bieži mēs šajā sēžu zāles izrādē balsojam par neskaitāmajām rezolūcijām. Jaunākajā rezolūcijā, kā jau tika teikts, mēs apsūdzējām Pētniecības un attīstības centra dibinātāja un vadītāja Farai Muguwu kunga arestu 22. jūlijā, kura noziegums bija cita starpā ziņojums par militāro iestāžu zvērībām dimantu ieguves laukos.

Šodien mēs pievēršamies jautājumam par cilvēku piespiedu padzīšanu no dzimtajām vietām. Šis nav jauns jautājums. Patiesi, kā jau De Keyser kundze teica, šāda veida operāciju Zimbabves varas iestādes sāka 2005. gadā. Tās nosaukums bija operācija „Murambatsvina”, kas nozīmē atjaunot kārtību. Es esmu pārliecināta, ka jūs man piekritīsiet, ka tā tiešām bija iespaidīga programma, kas skaidri parādīja, ko Zimbabves varas iestādes saprot ar vārdu kārtība. Toreiz tā skāra 700 000 iedzīvotāju.

Starptautiskā sabiedrība vienprātīgi apsūdzēja praktizētās metodes. Kāda situācija ir šodien? Vairums toreiz padzīto iedzīvotāju vēl aizvien mitinās teltīs. Vēl ļaunāk, augustā bruņoti policisti — patiešām bruņoti policisti — ieradās un aizdedzināja vismaz 250 pārvietoto iedzīvotāju nojumes, ko viņi bija uzslējuši Harares nomalē. Šodien 20 000 cilvēku — tas arī ir tieši norādīts — draud tas pats liktenis, jo viņi nav samaksājuši savu dzīvesvietas nodokli, ko viņi patiešām nevar atļauties.

Šie vīrieši, sievietes un bērni faktiski ir vieni no šīs valsts nabadzīgākajiem cilvēkiem. Vai mēs ļausim šādiem notikumiem turpināties un neteiksim neko? Vai mēs vēlreiz atgādināsim Zimbabves varas iestādēm par viņu starptautiskajām saistībām, kā to izdarīja baronese Ashton nesenajā ES un Zimbabves augstākā līmeņa sanāksmē jūlijā?

Mēs visi zinām par domstarpībām starp prezidentu R. Mugabe un premjerministru, kas radās pēc vispārējā politiskā nolīguma parakstīšanas 2008. gada 15. septembrī un pēc Nacionālās vienotības valdības iecelšanas 13. februārī.

Nesen prezidents R. Mugabe draudēja uz vietas atlaist valdību, jo tā bija uzdrošinājusies atgādināt viņam par viņa konstitucionālajām saistībām.

Ir pienācis laiks rīkoties gan Zimbabvē, gan daudzās citās valstīs visā pasaulē un pārtraukt dialogu ar diktatoriem, kas saglabā varu ar spēku un viltu, un kuru vienīgais mērķis ir izlaupīt savas valsts resursus personīgajam labumam.

 
  
MPphoto
 

  Alain Cadec, autore. (FR) Priekšsēdētāja kungs! Es centīšos iekļauties man paredzētajā vienā minūtē.

Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, Zimbabvei šis ir tumšs laiks. Vēlreiz jāatkārto, ka mums ir jāpieņem steidzama rezolūcija saistībā ar šo Āfrikas valsti. Šī rezolūcija nosoda cilvēktiesību pārkāpumus operācijas „Murambatsvina” laikā, ko tikko apspriedām. Operācijas laikā 2005. gadā tika pārvietoti ne tikai 700 000 cilvēku, bet tika iznīcinātas arī viņu mājvietas un iztikas iegūšanas iespējas. Divdesmit tūkstoši no šīm pārvietotajām personām ir spiestas dzīvot pagaidu mājvietās ārkārtējos nabadzības apstākļos, nedrošībā un nenoteiktībā.

Mēs esam nobažījušies par šo nepieļaujamo situāciju. Mums jāaicina Zimbabves valdība uz valstisku vienotību — kā jau tas iepriekš teikts, valdībai nav valstiskas vienotības — minimālo izdzīvošanas vajadzību nodrošināšanā un atcelt mājokļa nodokļus, tādus kā Hatklifes teritorijā Harares pilsētas nomalē, ko var uzskatīt gandrīz par reketu. Šī situācija ir jānosoda šā balsojuma laikā.

Es aicinu Dienvidāfriku, kurai ir izšķiroša nozīme Āfrikas dienvidos, un Eiropas Savienību kopā veidot dialogu ar Zimbabves varas iestādēm attiecībā uz sociālekonomiskajiem apstākļiem, kurā atrodas valsts. Es ceru, ka nākamā nedēļā paredzētā diskusija ar mūsu Dienvidāfrikas kolēģiem būs iespēja apspriest šo traģēdiju

 
  
MPphoto
 

  Nirj Deva, autors. − Priekšsēdētāja kungs! Atkal un atkal Parlaments pieņem rezolūcijas, kurās nosoda Zimbabvē notiekošo traģēdiju. Atkal un atkal Mugabe kungs mūs ignorē un turpina darboties tā, it kā mūsu nebūtu un mūsu viedokļi nebūtu vērā ņemami.

Ir kaut kas tāds, ko mēs varētu nekavējoties darīt, lai liktu Mugabe kungam saprast, ka mūsu viedokļi ir svarīgi. Proti, mums nevajadzētu akreditēt Margaret Muchada par Zimbabves vēstnieci Eiropas Savienībā, kuru Mugabe kungs ir izvirzījis vienpersoniski, tā tiešā veidā pārkāpjot Zimbabves Konstitūciju.

Mans kolēģis Geoffrey Van Orden par šo lietu ir nosutījis vēstuli Barroso kungam un Van Rompuy kungam. Ja mums ir piespiedu līdzekļi, tad mums būtu jāparāda Mugabe kungam, kas pret mums ir augstprātīgi izturējies, ka mūsu teiktajam ir ietekme un ka mēs pieprasām šai dāmai, viņa vēstniecei, doties atpakaļ.

 
  
MPphoto
 

  Filip Kaczmarek, PPE grupas vārdā.(PL) Iedzīvotāju masveida padzīšana no dzimtajām vietām Zimbabvē ir neiedomājama starptautiski atzīto cilvēktiesību ignorēšana. Piespiedu padzīšana bez kompensāciju vai alternatīvu mājvietu nodrošināšanas ir absolūtā pretrunā starptautiskajiem tiesību aktiem. Zimbabves valdība rupji pārkāpj pilsoņu, politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības, ko garantē Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību harta. Turpinot padzīšanu, aizvien vairāk cilvēku tiek pazemoti un paliek bez pajumtes.

Mēs aicinām Zimbabves valdību pārtraukt šo praksi un izbeigt cilvēku piespiedu padzīšanu no viņu mājvietām. Padzītajiem cilvēkiem un viņu īpašumam būtu jāpiešķir tiesiska aizsardzība, upuriem būtu jāpiešķir kompensācija un atlīdzība, bet pirmām kārtām un galvenokārt visiem šiem cilvēkiem būtu jānodrošina patvērums, kā arī piekļuve pārtikai un ūdenim.

 
  
MPphoto
 

  Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, S&D grupas vārdā. – (PL) Mums vajadzētu tikai apkopot pēdējo piecu gadu avīžu virsrakstus par Zimbabvi, lai rastos priekšstats par apstākļiem valstī, kuru jau trīsdesmit gadu pārvalda prezidents Robert Mugabe. Tādi virsraksti kā „Zimbabve — policija piekauj opozīciju” vai „Robert Mugabe ir sagrāvis Āfriku” ir vieni no mērenākajiem virsrakstiem. Uz Āfrikas režīma varas iestādēm tiek izdarīts nepārtraukts starptautiskās sabiedriskās domas spiediens. Zimbabves patiesā seja ir galēja nabadzība, nespēja nodrošināt medicīnas pamatpakalpojumus, milzīgs bezdarbs, kas ir sasniedzis 90 % un tikai 44 gadus ilgs cilvēku vidējais dzīves laiks.

Šādos apstākļos ir grūti saprast, kādēļ valdība par prioritāti uzskata 20 000 pilsoņu piespiedu padzīšanu no galvaspilsētas Harares nomalēm, kur atrodas viņu necilā iedzīve. Es pievienojos tādu starptautisko organizāciju kā Amnesty International aicinājumam Zimbabves valdībai pārtraukt represijas pret saviem pilsoņiem un pievērsties patiesai palīdzībai skolām, slimnīcām un darba tirgum. Zimbabve, kas ir nabadzīga valsts, nevar atļauties izniekot laiku un naudu, ieguldot līdzekļus citās jomās.

 
  
MPphoto
 

  Marietje Schaake, ALDE grupas vārdā. Priekšsēdētāja kungs! ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē, kas nākamā gada novembrī notiks Lībijā, būtu jārunā par to, ka R. Mugabe un viņam pietuvinātie atbalstītāji joprojām ir klupšanas akmens Zimbabves politiskās un ekonomiskās atjaunošanas, kā arī izlīguma procesā. Viņi izlaupa valsts ekonomiskos resursus savam labumam un liedz valsts pilsoņiem izmantot to pamattiesības.

Ap 20 000 cilvēku, kas dzīvo Harares nomalēs, draud piespiedu padzīšana no viņu dzīves vietām. Valdība pieprasa atjaunotu nomas maksu līdz USD 140, bet valstī, kurā ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir mazāki nekā USD 100, to faktiski ir neiespējami samaksāt, turklāt šāda prasība būtībā ir atļauja ļaunprātīgai rīcībai. Jau 2005. gadā tika padzīti 70 000 cilvēki, kas vēl aizvien dzīvo drausmīgos apstākļos.

Kopumā humanitārā, politiskā un ekonomiskā situācija Zimbabvē turpina pasliktināties, un miljoniem cilvēku vēl aizvien atrodas uz bada robežas. HIV izplatības rādītājs Zimbabvē ir ceturtais augstākais pasaulē, un valstī ir augsta bērnu mirstība. Maz ir to cilvēku, kas ir veseli un dzīvo labklājībā, bet, ja arī tādas iespējas būtu, viņi tomēr nevarētu iegūt tādu cilvēka pamatbrīvību kā vārda brīvību.

Zimbabve ieņem 123. vietu preses brīvības rangu tabulā. Pozitīvs solis ir neatkarīgo dienas laikrakstu atgriešanās, kas ļauj sabiedrībai iegūt informāciju, tomēr šī situācija joprojām vēl ir ļoti nestabila. Es gribu pievērst īpašu uzmanību situācijai Zimbabvē ar cilvēkiem no LGBTI grupas (lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas un hermafrodīti (intersex)). Cilvēkiem ir vajadzīga neierobežota piekļuve informācijai, lai gūtu atvieglojumu, humānās palīdzības pieejamību, kā arī atbalstu, un lai varētu sākties Zimbabves centieni sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus. Tas ir ļoti nepieciešams.

 
  
MPphoto
 

  Timo Soini, EFD grupas vārdā. (FI) Priekšsēdētāja kungs! Drūmā situācija Zimbabvē, diktatūra, kas ilgst jau vairāk nekā 30 gadu, ir apkaunojums gan starptautiskajai sabiedrībai, gan pašai Zimbabvei.

Tāda diktatūra, kas apspiež pati savu tautu, ir pilnībā nepieņemama. R. Mugabe pietuvinātā ļaužu grupa dzīvo negausībā, greznībā un peldas naudā, bet tajā pašā laikā citi cilvēki dzīvo uz ielām vai būdās, no kurām viņus vēl joprojām padzen.

Jāsaka, ka starptautiskās sabiedrības un Eiropas Savienības pacietībai tomēr ir robeža. Situācija Zimbabvē ir pilnīgi apkaunojoša, un starptautiskajai sabiedrībai būtu jāatbalsta šīs valsts vispārēja boikotēšana. Šai valstij vairs nav jādod nauda. Ir pienācis laiks reizi par visām reizēm padzīt šo diktatoru, kas apspiež savu tautu. Katra diena, kamēr vien šis grupējums ir pie varas, ir mūsu bezspēcības atspulgs un pierādījums tam, ka starptautiskajai kopienai pietrūkst spēka, lai kontrolētu šo apspiedēju.

Neatkarīgi no jebkādām citām lietām viņš arī regulāri vajā dažādas minoritātes — rasu minoritātes, seksuālās minoritātes un visas pārējās minoritātes — viņu pašu zemē. Tas ir vienkārši neizturami, un es pilnībā atbalstu domu, ka šis diktators ir jāgāž. Tādēļ mums ir jāpieņem ļoti stingra ES nostāja, ko mēs tagad gluži pamatoti esam nolēmuši darīt.

 
  
MPphoto
 

  Cristian Dan Preda (PPE).(RO) Piekrītot tam, ko līdz šim ir teikuši mani kolēģi deputāti, mēs saskaramies ar ļoti smagu situāciju, jo 20 000 Hatklifes iedzīvotāju draud padzīšana no viņu apdzīvotajām vietām. Kā jau jūs zināt, viņi ir visneaizsargātākie iedzīvotāji Zimbabvē — valstī, kurā līdztekus ārkārtīgi smagai ekonomiskajai situācijai ir lielas politiskās problēmas.

Kopš tās izveidošanas 2009. gada februārī, Zimbabves Nacionālās vienotības valdība ir izdarījusi ļoti maz, lai uzlabotu tautas situāciju, jo īpaši to iedzīvotāju stāvokli, kurus padzina no apdzīvotajām vietām 2005. gadā. Es uzskatu, ka mūsu atbildes reakcija uz šo situāciju ir ļoti skaidra. Zimbabves valdībai ir jārīkojas atbilstoši tās starptautiskajām saistībām. Tas nozīmē, ka tai ir jāaptur un/vai jāaizkavē cilvēku piespiedu padzīšana no viņu mājvietām. Taču mēs noteikti visi gribam, lai Zimbabvē tiktu atjaunota demokrātija. Pašlaik šī valsts ir ļoti tālu no demokrātijas īstenošanas.

 
  
MPphoto
 

  Corina Creţu (S&D).(RO) Kā jau Parlamentā ir ziņots, Zimbabve saskaņā ar pagājušajā nedēļā publicēto Starptautiskā uztura politikas izpētes institūta ziņojumu ir viena no tām valstīm, kur bads ir izplatījies katastrofālos apjomos. To iedzīvotāju skaits, kas cieš no nepietiekama uztura, to bērnu skaits, kuru svars ir pazemināts, un zīdaiņu mirstība līmenis ir trīs rādītāji, kuri ļoti uzsver hronisko pārtikas trūkumu, kas ietekmē miljoniem cilvēku.

Tajā pašā laikā simtiem tūkstoši visnabadzīgāko Zimbabves cilvēku tiek padzīti no mājām, īstenojot barbarisko padzīšanas operāciju ar brutālo nosaukumu „Izdzīt atkritumus” (Drive Out Rubbish). Šie cilvēki zaudēja ne tikai mājvietas, bet arī darbu, tādējādi paaugstinot bezdarba līmeni valstī līdz 90 %. Tas viss notiek vienlaikus ar diktatora Mugabe paziņojumu, ka tauta esot ļoti laimīga. Cilvēks, kas ciniski pateica šos vārdus, paliks vēsturē kā pasaulē nežēlīgākās un ilgākās diktatūras radītājs.

Es uzskatu, ka mums ir noteikti un steidzami jāpieprasa, lai Zimbabves režīms aptur piespiedu padzīšanas, izbeidz nopietnos cilvēktiesību pārkāpumus, pilsoniskās sabiedrības aktīvistu vajāšanu un atsakās no jebkādas vardarbības, kas pieaug satraucošā ātrumā.

 
  
MPphoto
 

  Jaroslav Paška (EFD). - (SK) Zimbabve ir valsts, kuras ietekmīgie vadītāji jau sen nicina savas zemes ļaudis un dara to pārpārēm nepārprotami.

Mēs, protams, varam protestēt un polemizēt, ka pret bezpalīdzīgiem cilvēkiem nav jāizturas kā pret lopiem, ka viņus nevar padzīt no mājvietām bez jebkāda pamatojuma un atstāt bez jebkādas palīdzības. Nabadzīgo cilvēku piespiedu padzīšana Hararē ir tikai mazs piemērs tam, kāda vara ir Robert Mugabe un viņa līdzdalībniekiem, kas kā suņi uz naudas lādes sēž uz savas zemes minerālu bagātībām, izmanto tās un kļūst bagāti, pārdodot šos resursus, vienlaikus ļaujot savas valsts iedzīvotājiem mirt badā. Varbūt tiešām ir naivi cerēt, ka ar pārliecināšanu un kritizēšanu ir iespējams panākt izmaiņas. Mūsu rīcībai vajadzētu būt enerģiskākai, jo tādi cilvēki kā R. Mugabe saprot tikai finansiālas sankcijas un brutālu spēku. Es domāju, ka mūsu rīcībā ir daži finansiāli ietekmēšanas līdzekļi. Mums ir no jauna jāpārskata finanšu un materiālā palīdzība režīmiem, kas rīkojas līdzīgi kā R. Mugabe režīms, un vienkārši jāmeklē citi ietekmēšanas veidi, tajā skaitā arī sankcijas, kas varētu piespiest šos diktatorus ievērot pamattiesības, es uzsveru, cilvēku pamattiesības.

 
  
MPphoto
 

  Eija-Riitta Korhola (PPE). - (FI) Priekšsēdētāja kungs! Es nebrīnos, ka R. Mugabe ir saniknojis manus kolēģus deputātus. Viņš ir padarījis savu valsti — Āfrikas auglīgo klēti — par vietu, no kurienes nepārtrauktā straumē nāk sliktas ziņas.

Vieta, kuru valdība padzītajiem cilvēkiem ir izraudzījusies par mājvietu aizstājēju, ir izrādījusies pilnīgi nepiemērota, un dzīves apstākļi, kuri jau tāpat bija nožēlojami, jaunajā vietā ir kļuvuši vēl sliktāki. Viens no oficiālajiem visas notiekošās operācijas ieganstiem bija valdības mēģinājums apturēt slimību izplatīšanos, bet fakts, ka pēc iedzīvotāju padzīšanas ārstēšana nebija pieejama, liek apšaubīt valdības motīvus.

Ikviens zina par stāvokli Zimbabvē. Korumpētā valdība un vispārējais sajukums gan ekonomikā, gan sabiedrībā kopumā ir novedis pie situācijas, kurā nav eksistences pamatu. Tādēļ mēs ceram, ka Zimbabve dos kādu skaidru mājienu, vai tā spēj un ir gatava nodrošināt savu pavalstnieku dzīves līmeni.

Pat tad, ja ir pamatoti iemesli, kādēļ ir jācieš tik daudz cilvēkiem, lai īstenotu svarīgus projektus, izšķirošajam sākuma punktam vienmēr ir jābūt arī pārvietoto iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanai. Lūk, šo apstākli Zimbabve neapšaubāmi ir pametusi novārtā, neskatoties uz to, vai varas minētie iemesli ir vai nav pieņemami.

 
  
MPphoto
 

  Monica Luisa Macovei (PPE). - Priekšsēdētāja kungs! Pašreizējā situācija Zimbabvē ir nožēlojama un nepieņemama. Gandrīz 700 cilvēku bija 2005. gada piespiedu padzīšanas operācijas „Murambatsvina” upuri. Tagad 20 000 pilsoņiem nākas saskarties ar piespiedu padzīšanu no Hatklifes „būdu pilsētiņas” Harares pilsētas nomalē.

Valdība ir uzlikusi nesamērīgas nomas atjaunošanas nodevas cilvēkiem, kas jau reiz tika padzīti, un nav nedz apspriedusies ar pilsoņiem, nedz informējusi viņus par gaidāmajiem noteikumiem. Operācija „Garikai”, kas bija iecerēta, lai palīdzētu tiem, kurus skāra 2005. gada padzīšanas, ir tikai to pašu cilvēktiesību pārkāpumu turpinājums.

Es pievienojos tiem, kas pieprasa, lai Zimbabve aptur šo cilvēku padzīšanu Harare reģionā. Es gribu mudināt Zimbabves valdību nekavējoties grozīt operāciju „Garikai”, lai tā atbilstu visām starptautisko un cilvēktiesību likumu prasībām.

Es pieprasu, lai Komisija steidzami izvirza šo jautājumu Zimbabves valdībai.

 
  
MPphoto
 

  Charles Tannock (ECR). - Priekšsēdētāja kungs! Es nebiju gatavojies runāt, bet diemžēl mans kolēģis Geoffrey Van Orden nevarēja šonedēļ ierasties. Viņš jau sen kritizē prezidenta Robert Mugabe odiozo un brutālo režīmu. Lai arī cik bēdīgi tas nebūtu, man šķiet, ka R. Mugabe Zanu-PF diktatūras beigas būs vienīgi tad, kad viņš atradīsies zārkā.

Pirms pāris gadiem, kad varas sadalīšanas darījumā Morgan Tsvangirai kļuva par premjerministru, es cerēju, ka būs izlīgšanas iespēja, kā arī miers un pāreja pretī patiesai demokrātijai, bet izrādījās, ka R. Mugabe bija spējis nostiprināt savu absolūto varu un turpināt to pašu attieksmi pret cilvēkiem, ko mēs jau pazīstam, proti, vardarbību, cilvēku masveida padzīšanas un represijas. Galu galā cietēji šajā gandrīz sagrautajā ekonomikā ir nabadzīgie zimbabvieši. Ja Ķīnas Tautas Republikas valdība nesniegtu labdarības dāvanas un ja Lībija un citas valstis nedotu naudu, tad Zimbabve neizdzīvotu.

Jāteic, ka nesen mani sarūgtināja Dienvidāfrikas prezidenta Jacob Zuma vizīte mūsu Parlamentā. Viņš šeit ieradās, lai lūgtu Eiropas Savienībai atcelt tās sankcijas pret Zimbabvi, jo Zimbabves bēgļi pārpludina Dienvidāfriku. Baidos, ka mums ir jāapbēdina Zuma kungs, jo tas nav iespējams. Mums ir stingri jāpasaka, ka esam neapmierināti, kā R. Mugabe izturas pret savu tautu. Es gribētu apstiprināt sava kolēģa Nirj Deva komentārus saistībā ar to, ka mums vajadzētu atteikt akreditāciju tikko amatā ieceltajai Zimbabves sūtnei Eiropas Savienībā.

 
  
MPphoto
 

  Máire Geoghegan-Quinn, Komisijas locekle.(GA) Priekšsēdētāja kungs un godātie deputāti! Es ļoti pateicos deputātiem, kas piedalījās šajās debatēs.

Eiropas Savienība ļoti uzmanīgi vēro šos notikumus, jo īpaši saistībā ar 2005. gada operāciju „Tīrīšana” („Clean-up”), kura atstāja postošas sekas uz 700 000 zimbabviešu dzīves apstākļiem.

Eiropas Kopienas Humānās palīdzības birojs (ECHO) 2005. gadā piešķīra atbalstu EUR 3,25 miljonu apmērā nodrošināšanai ar pārtiku, lauksaimnieciskajai darbībai un pārtikas devu izdalei mazāk aizsargātām personām.

Pašreizējā situācija nav to notikumu atkārtošanās, kas Zimbabvē risinājās 2005. gadā. Komisija rūpīgi izskata šo Parlamenta rezolūciju un ieteikumus. Pagaidām mēs neesam saņēmuši skaidras norādes no saviem partneriem, kas apstiprinātu 2005. gada notikumu atkārtošanos.

Ar ES delegācijas biroja un mūsu vietējā ECHO biroja palīdzību mēs uzmanīgi vērojam situāciju. Mēs pastāvīgi sazināmies ar Starptautiskās migrācijas organizācijas biroju un vietējām cilvēktiesību organizācijām, kas ir iesaistītās šā jautājuma risināšanā.

Šajā reizē iedzīvotājiem tika nosūtīts paziņojums par nomas atjaunošanu uz pieciem gadiem. Iedzīvotājiem, kas nevarēja sagādāt vajadzīgos līdzekļus, vajadzēja iesniegt pieteikumu Pašvaldības ministrijā, lai saņemtu atbalstu no vietējām NVO, kas nodarbojas ar bezpajumtnieku problēmām.

Pateicoties atbalstam, ko sniedz vietējās cilvēktiesību NVO, proti, Zimbabves cilvēktiesību advokāti, viņu lietas šonedēļ tiks uzklausītas tiesā.

ES jau tagad atbalsta darbu, ko veic cilvēktiesību NVO, kuras pārstāv visnabadzīgākos cilvēkus, kuri nevar samaksāt pieprasīto maksu un tādējādi varētu zaudēt savu zemi.

Es tomēr varu jums paust pārliecību, ka ES turpinās uzmanīgi vērot šo situāciju un mobilizēt palīdzību, ja un kad tā būs vajadzīga.

 
  
MPphoto
 

  Priekšsēdētājs. – Debates tiek slēgtas.

Balsošana notiks debašu beigās.

 
Pēdējā atjaunošana - 2011. gada 28. februārisJuridisks paziņojums