Priekšsēdētājs. – Nākamais darba kārtības punkts ir Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojums par dienvidu kaimiņvalstīm, jo īpaši Lībiju, tostarp par humanitāriem aspektiem [2011/2616(RSP)].

Kā jūs zināt, situācija Ziemeļāfrikā ir nopietns pārbaudījums Eiropas Savienībai. Tagad, kad darbojas Eiropas Ārējās darbības dienests, mums ir jauns instruments darbam ārpus Eiropas Savienības robežām. Protams, mēs esam pārliecināti, ka mūsu pasākumi gan attiecībā uz Tunisiju un Ēģipti, gan attiecībā uz Lībiju ir pilnīgi pamatoti. Šodien mēs runāsim galvenokārt par Lībiju, bet ne tikai par Lībiju. Mums ir pienākums arī pret mūsu iedzīvotājiem, kas gaida, lai mēs iesniedzam rīcības plānu attiecībām ar dienvidu kaimiņvalstīm — sadarbības un atbalsta programmu īsam, vidējam un ilgam termiņam. Tagad mums tas ir jāapsver. Šodien Eiropas Parlamentā ir arī Lībijas Nacionālās pārejas posma padomes pārstāvji. Tas nozīmē, ka mums ir iespēja izveidot tiešus kontaktus ar Lībijas opozīciju un vest sarunas ar to. Mums ir jāsāk ar humanitārās krīzes pārvarēšanu.

Priekšsēdētāja vietnieces un Augstā pārstāves kundze! Mēs esam pārliecināti, ka visi Eiropas Savienības pasākumi ir paredzēti, lai atbalstītu mūsu kontinenta dienvidu daļu un mūsu kaimiņvalstis Vidusjūras otrajā pusē.

  Catherine Ashton, Komisijas priekšsēdētāja vietniece un Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos. – Priekšsēdētāja kungs, godājamie deputāti! Pateicos jums par iespēju apspriest ar Parlamentu situāciju mūsu dienvidu kaimiņvalstīs un, protams, kā priekšsēdētājs teica, jo īpaši situāciju Lībijā.

Ļaujiet man sākt ar vispārzināmu faktu, ka viss dienvidu kaimiņvalstu reģions strauji mainās, iedzīvotāji saceļas, lai aizstāvētu savas cilvēka pamattiesības — tiesības pašiem veidot savu dzīvi gan no ekonomiskā, gan politiskā viedokļa. Viņi aicina uz politisku līdzdalību ar cieņu un atbildību, viņi pieprasa taisnīgumu un darbavietas. Es uzskatu, ka mums jāatsaucas uz šiem aicinājumiem. Es uzskatu, ka viņu prasības ir taisnīgas un ka mums jārīkojas nekavējoties.

Viens no būtiskākajiem notiekošā aspektiem ir tas, ka šīs prasības tiek izvirzītas valstu iekšienē. Apmeklējot Tunisiju un Ēģipti, es neskaitāmas reizes dzirdēju — šī ir mūsu valsts, šī ir mūsu revolūcija. Mēs vēlamies savu ceļu izvēlēties paši, taču mēs vēlamies nodibināt ar jums sakarus, un mums ir vajadzīga palīdzība.

Es uzskatu, ka mums savā rīcībā ir jāņem vērā šie principi — demokrātiskajām pārmaiņām ir jāpieder šo valstu tautām, tām ir jābūt pašu izauklētām. Tās noteiks šo valstu nākotni. Taču mums ir jābūt gataviem sniegt tām atbalstu — radoši un apņēmīgi un tādā apjomā, kas atbilst šo pārmaiņu vēsturiskajam raksturam.

Tādā mainīgā situācijā kā šī mūsu rīcībai jābalstās uz mūsu galvenajām vērtībām un galvenajām interesēm. Mums ir pamats atbalstīt notiekošās pārmaiņas. Tunisieši, ēģiptieši, lībieši un citi gaida, lai mēs izrādām cieņu šīm vērtībām, kas faktiski ir arī Eiropas ideālu pamatā. Demokrātiskas sabiedrības rašanās palīdzēs mums uzturēt drošību un garantēs kopīgu labklājību mūsu kaimiņvalstīs, un tāpēc mēs, Komisija un es pati, esam ierosinājuši izstrādāt kopīgu dokumentu Eiropas Padomei, kas sanāks piektdien, ietverot tajā pasākumus, kuri, cerams, dos ieguldījumu šā mērķa sasniegšanā — lielāka Eiropas Savienības iestāžu finansiālā atbalsta sniegšanā, kā arī Eiropas Investīciju bankas līdzekļu iesaistīšanā — un es izsaku atzinību Parlamentam par nekavējošu rīcību, atbalstot Investīciju banku un izmantojot savas pilnvaras, lai nodotu šos līdzekļus cilvēkiem — un šis process ir bijis īpaši veiksmīgs.

Mums ir vajadzīga jūsu palīdzība, lai varētu vairāk atbalstīt EIB, kā arī ERAB, kuru pārstāvji ir runājuši ar mani par iespējām mainīt savas pilnvaras, lai varētu nodot jaunus līdzekļus šo kaimiņvalstu rīcībā — un es steidzos piebilst, pamatojoties uz papildu darbu, nevis uz to, ko viņi veic pašlaik. Mēs zinām, ka Eiropas Investīciju banka var papildus nodrošināt EUR 1 miljardu. Lai jūs varētu novērtēt šo summu, man jāsaka, ka pašlaik Investīciju banka ir piešķīrusi Ēģiptei EUR 488 miljonus. Tas ļaus bankai vismaz dubultot ieguldījumu un īstenot dažus no lielajiem infrastruktūras projektiem, kuri neapšaubāmi ir vajadzīgi un kurus cilvēki vēlas.

Izstrādājot minēto dokumentu, mēs vēlamies atbalstīt arī mācības un studentu apmaiņu. Tā ir jaunā paaudze. Viena no kopīgajām īpatnībām visās dienvidu kaimiņvalstīs ir tā, ka priekšgalā ir jauna sabiedrība. Mums ir jāreaģē uz šo jauniešu vajadzībām, no kuriem daži ir augsti izglītoti, bet dažiem ir vajadzīgas iespējas turpināt izglītību un mācības, un mēs aicināsim dalībvalstis to apsvērt, un es aicinu Parlamentu darīt to pašu.

Rodas dinamiska pilsoniskā sabiedrība — es tikos ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem Tunisijā, kas nekad nebija kopīgi pulcējušies vienā telpā, jo tas nebija atļauts. Viņu gatavība un vēlēšanās izveidot NVO kā organizācijas, kas spēj risināt viņu sabiedrībai svarīgas problēmas un pieprasīt valdības atbildību, kā jūs visi labi zināt, ir ļoti svarīgs šīs sabiedrības attīstības aspekts. Tādējādi izveidojas iekļaujošāka pārvaldība, kas pamatojas uz iedzīvotāju pārliecību, ka viņi ir pilntiesīgi sabiedrības locekļi un ka viņi ir noteicēji savas sabiedrības pārvaldībā.

Protams, nodrošinājums ar pārtiku, kas kļūst par aizvien nopietnāku problēmu šajā reģionā, turpmākās tirdzniecības iespējas, labāka piekļuve tirgiem un mobilitātes partnerība — tas viss ir iekļauts pasākumu kopumā, kuru piedāvās Eiropadomei. Es gribu vēlreiz uzsvērt, kā minēju iepriekš, ka es vēlos, lai tā būtu uz veicināšanas pasākumiem balstīta pieeja, kura ļauj cilvēkiem rīkoties nekavējoties, bet kuras pamatā ir lielāka diferencēšana. Šīs valstis ir atšķirīgas, un tās cenšas mums teikt: „Lūdzu, neuztveriet mūs kā vienādu veselumu. Mēs esam atšķirīgas valstis, mēs vēlamies, lai mūsu sabiedrība savā attīstībā izvēlas dažādus ceļus, tāpat kā attīstījās jūsu sabiedrība. Jā, mums ir dažas līdzīgas īpatnības, bet mēs vēlamies, lai jūs respektētu mūsu nenoliedzamās atšķirības un ievērotu tās”. Mēs vēlamies izmantot pieeju, kuras pamatā ir princips „lielākas priekšrocības par lielāku ieguldījumu”, saskaņā ar kuru valstis, kas straujāk un vērienīgāk īsteno reformas, varēs paļauties uz lielāku Eiropas Savienības atbalstu.

Turpmākajās dienās un nedēļās, kā jau to esam darījuši, mēs apspriedīsim ar saviem starptautiskajiem partneriem koordinācijas iespējas, lai mūsu darbs nedublētos un lai mēs varētu reaģēt straujāk. 23. februārī es sasaucu iestāžu — Pasaules Bankas, Investīciju bankas, ERAB, SVF —, kā arī Ķīnas, Krievijas, Austrālijas, Korejas, 27 ES dalībvalstu, Amerikas Savienoto Valstu un arābu valstu augstākā līmeņa amatpersonu sanāksmi. Šīs sanāksmes mērķis bija nevis nolemt, ko mēs darīsim šajās valstīs, bet gan kā sagatavoties, lai spētu ātri tām sniegt atbalstu.

Godājamie deputāti zina, ka mūs var pamatoti kritizēt par to, ka dažreiz mums ir vajadzīgs pārāk ilgs laiks, lai reaģētu. Es vēlos, lai mēs būtu gatavi, un manu sarunu mērķis ar Arābu līgu un attiecīgajām valstīm ir bijis darīt tām zināmu, ka mans nolūks ir nodrošināt, lai mēs būtu gatavi reaģēt koordinēti un efektīvi, izmantojot piemērotākos pieejamos līdzekļus ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē.

Pēc ārlietu ministru rītdienas sanāksmes un Eiropadomes piektdienas sanāksmes, pēc NATO sanāksmes, ko apmeklēšu rīt, un neoficiālās ārlietu ministru sanāksmes nedēļas nogalē Ungārijā es lidošu uz Kairu, lai tiktos ar Amr Moussa un Arābu līgu un informētu viņus par mūsu apspriedēm un lai tiktos ar jauno Ēģiptes ārlietu ministru, ar ko jau esmu runājusi. Taču, kolēģi, es zinu, ka jūs vēlaties runāt par Lībiju, un tāpēc pēc šī pārskata par mūsu veikto darbu ļaujiet man pāriet pie jautājumiem par Lībiju, kas interesē mūs visus.

Es redzu divas tūlītējas prioritātes, pirmkārt, jārisina humanitārās krīzes jautājumi un jāpalīdz ar evakuāciju un, otrkārt, jāpārtrauc vardarbība un jāsauc pie atbildības tie, kas veic vardarbīgus aktus.

Humānās palīdzības jautājumā mēs esam reaģējuši ātri. Komisija ir palielinājusi palīdzības apmēru līdz EUR 30 miljoniem; mana kolēģe komisāre Kristalina Georgieva pagājušajā nedēļā devās uz Tunisijas un Lībijas robežu, lai redzētu, kas tur notiek, un vai mūsu iesaistīšanās ir veiksmīga. Protams, mēs esam bijuši pastāvīgā kontaktā arī ar ANO, lai koordinētu pasākumus, un dalībvalstis ir piešķīrušas vajadzīgos resursus, lai risinātu samilzušās problēmas, ko rada nepārtrauktā cilvēku plūsma, tostarp arī izmantojot FRONTEX palīdzību.

ES pilsoņu evakuācijā daudz ir palīdzējis Ārējās darbības dienests, nodrošinot ātru informācijas apmaiņu un efektīvāku resursu izmantošanu. Kopā ar prezidentūru es 23. februārī aktivizēju ES civilās aizsardzības mehānismu, lai atvieglotu ES pilsoņu evakuāciju. Kā godājamie deputāti zina, iegūt savlaicīgu informāciju ir grūts uzdevums, un mums bija jāizdara pareizā izvēle, un tāpēc pēc mana lūguma EĀDD krīzes situāciju regulēšanas nodaļas izpilddirektors Agostino Miozzo svētdien un pirmdien devās uz Tripoli, lai novērtētu, kas notiek uz vietas.

Viņš tikās ar amatpersonām, viņš tikās ar vēstniekiem gaisotnē, kuru viņš raksturoja kā mierīgu, bet ārkārtīgi saspringtu. Mūsu Eiropas vēstnieki atzinīgi vērtēja iespēju sīki apspriest situāciju un papildināt mūsu informāciju ar savu notikumu analīzi, kas kopā ar mūsu izveidotajiem kontaktiem palīdz mums iegūt skaidrāku situācijas izpratni.

Protams, sākotnēji mēs daudz pūļu veltījām Eiropas pilsoņu evakuācijai, un mums ir jāizrāda solidaritāte Tunisijai, kas iznes uz saviem pleciem tik daudzu cilvēku evakuācijas smagumu, jo īpaši ēģiptiešu evakuācijas, kas gaida pie Tunisijas robežas, lai viņus nogādā Ēģiptē. Godājamie deputāti zina, ka Lībijā pašlaik atrodas aptuveni viens miljons ēģiptiešu un pusotra vai divi miljoni cilvēku no Lībijas kaimiņos esošajām Āfrikas valstīm, un mēs esam dzirdējuši, ka Tripoles lidostā atrodas divi vai trīs tūkstoši Āfrikas iedzīvotāju, kas gaida, lai viņus evakuē.

Mums ir jābūt gataviem palielināt atbalstu Lībijas iedzīvotājiem. Kā jau minēju, situācija ir ļoti mainīga, un mums ir uzmanīgi tai jāseko. Es tāpēc esmu lūgusi savus dienestus, lai tie rūpīgi plāno darbu un meklē iespēju izmantot kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP), lai atbalstītu pašreizējos evakuācijas un humānās palīdzības centienus. Kā parasti KDAP iespējas ir rūpīgi jāanalizē, un mums būs jāiegūst pienācīgas atbildes uz jautājumiem par pilnvarām, resursiem un mērķiem. Es varu jums teikt, ka šis darbs jau šonedēļ tiek veikts.

Efektīva humanitārās krīzes jautājumu risināšana ir būtiski svarīga, vardarbības izbeigšana ir visu citu aspektu priekšnoteikums. Tāpēc es priecājos, ka starptautiskā sabiedrība caur ANO Drošības padomi ir skaidri paudusi savu nostāju, ka vardarbība nav pieņemama, tā ir jāaptur, un vainīgie jāsauc pie atbildības.

Es priecājos par Ņujorkā panākto vienošanos par Eiropas prasību, lai atzinumu sniedz Starptautiskās Krimināltiesas prokurors. Tā bija Eiropas iniciatīva, un ir jau sākta varbūtējo kara noziegumu izmeklēšana.

Protams, mēs cieši sadarbojamies ar saviem partneriem — ANO, NATO, ASV, Turciju, Arābu līgu un daudzām citām valstīm, ar kurām mēs uzturam pastāvīgus sakarus. Mēs ar tām apspriežam visus dienvidu kaimiņvalstu jautājumus, un kā jau minēju, jo īpaši attiecībā uz efektīvu sadarbību starp visiem partneriem. Mums, protams, ir savi pienākumi.

Mums ir nekavējoties jāaptur sarunas par ES un Lībijas pamatnolīgumu, kā arī visa tehniskā veida sadarbība.

(Aplausi)

Vēl pirms ANO Drošības padomes iejaukšanās mēs sākām gatavoties ierobežojošiem pasākumiem. Papildus ANO sankcijām mēs 28. februārī pieņēmām turpmākos ierobežojošos pasākumus — embargo aprīkojumam, kuru var izmantot iekšējai apspiešanai, un neatkarīgu „melno sarakstu” attiecībā uz ceļošanas ierobežojumiem un aktīvu iesaldēšanu. Mēs pašlaik šim sarakstam pievienojam vairākas iestādes, ko kontrolē Kadafi un viņa tuvākie līdzgaitnieki.

Godājamie deputāti! Mēs būsim centienu atjaunot mieru un stabilitāti Lībijā avangardā. Kad panāksim vardarbības pārtraukšanu, mums būs jāstrādā, lai atbalstītu jaunas Lībijas celtniecību, kurā vadītāji tiek izvēlēti demokrātiskā ceļā un kurā tiek ievērotas cilvēktiesības. Kā jau sākumā minēju, mēs nediktēsim notikumu gaitu, bet atbalstīsim plurālismu, atbildību, plašu demokrātiju un labklājību visiem iedzīvotājiem.

Krīzes vienmēr ir pārbaudījums mūsu politikai, resursiem un spējai savlaicīgi reaģēt, un notikumi mūsu dienvidu kaimiņvalstīs ir milzīgs pārbaudījums Eiropas Savienībai. Kā Komisijas priekšsēdētāja vietniece es uzskatu, ka mūsu reakcija uz šiem notikumiem noteiks, kāda būs Komisija turpmākajos gados.

Tādējādi es gaidu no Eiropas Parlamenta atbalstu, jo tikai mūsu kopējie centieni palīdzēs saliedēt Eiropas Savienību un apliecinās tās stingro nostāju. Mēs nevaram atļauties izvirzīt pieticīgus mērķus, mēs nevaram atļauties būt neelastīgi. Mēs varam reaģēt un mums ir jāreaģē stratēģiskā un vienotā veidā. Un es uzskatu — ja mēs to darīsim, mēs spēsim visu būtiski mainīt un atbalstīt cilvēkus šajā reģionā, kas lūdz mūsu atbalstu, bet kas paši veidos savu nākotni.

(Aplausi)

  José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, PPE grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētāja kungs! Eiropas Savienība Lībijas krīzē ir sastapusies ar dilemmu starp to, kas ir vēlams — pēc iespējas ātrāka kriminālā režīma gāšana, režīma, kas ir nolēmis krist slepkavojot —, un to, kas ir sasniedzams.

Godīgi sakot, priekšsēdētāja kungs, mums ir jāatzīst, ka Eiropas Savienība, neraugoties uz saviem centieniem, nav attaisnojusi uz to liktās sabiedrības cerības. Tā nav kritika baronese Ashton, bet drīzāk pilnvaru jautājums.

Savu pilnvaru robežās mēs esam reaģējuši nekavējoties un atbilstoši, Eiropas Savienībai pilnībā atbalstot Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes 1970. gada rezolūciju. Taču mēs neesam militāra savienība. Mēs cenšamies būt politiska savienība, bet starptautiskajā arēnā mēs esam nepieredzējuši jaunpienācēji.

Tieši tāpēc, priekšsēdētāja kungs, kamēr mēs te debatējam, kamēr Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padome šodien sasauc sanāksmi un kamēr Aizsardzības ministru padome, Ārlietu padome un Eiropadome rīt sasauc sanāksmi, cilvēki Lībijā mirst. Tieši šajā kontekstā mums jādomā, ko varam darīt.

Vai mēs drīkstam stāvēt malā, kad tiek slepkavoti nevainīgi civiliedzīvotāji? Vai mēs drīkstam izturēties vienaldzīgi pret Lībijas „somalizāciju”, kamēr Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome pieņems vēl vienu palēninātas darbības lēmumu?

Eiropas Savienībai ir jāsniedz skaidrs un skaļš vēstījums — Kadafi režīmam ir nekavējoties jādara gals. Papildus šim vēstījumam ir jāveic vairāki pasākumi, kas izdara spiedienu uz šo režīmu. Vispirms, priekšsēdētāja kungs, mums jāievieš lidojumu aizlieguma zona, jāneitralizē Kadafi kunga komunikāciju sistēma — un es uzskatu, ka mums jāapsveic Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupa par to, ka tā ir atvedusi Lībijas opozīcijas pārstāvjus uz Eiropas Parlamentu — un, protams, jānodrošina starptautiska koordinācija, jo īpaši ar Āfrikas Savienību un Arābu līgu.

Šie pasākumi, priekšsēdētāja kungs, ir tie, ko sabiedrība gaida no mums, un jums, baronese Ashton, būs pilnīgs mūsu politisko grupu atbalsts, lai to sasniegtu.

  Martin Schulz, S&D grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Es vēlos jums pateikties, baronese Ashton, par jūsu vārdiem, par jūsu spožo un nosvērto veidu, paužot savu nostāju, kā arī par mūsu dienvidu kaimiņvalstu un Lībijas situācijas analīzi.

Mums jāveic ārkārtīgi liels uzdevums. Mēs piedzīvojam patiesi vēsturiskas pasaules politiskā līdzsvara pārmaiņas, jo īpaši mūsu tuvākajās kaimiņvalstīs. Mēs sastopamies ar ļoti atšķirīgiem notikumiem. Mēs nevaram runāt par vienotu procesu. Vienotais process ir revolūcija, bet ikvienā valstī tā ir pietiekami atšķirīga. Revolūcija Marokā atšķiras no revolūcijas Tunisijā, tāpat kā revolūcija Alžīrijā — no revolūcijas Ēģiptē, un Lībija, kuru mēs pašlaik intensīvi apspriežam, ir īpašs gadījums. Kadafi ir noziedznieks. Viņš ir slepkava, kas tiesājams Starptautiskajā Krimināltiesā. Mēs visi esam droši vien vienisprātis, ka viņš nekādā ziņā neizbēgs no soda. Labi būtu, ja Lībijas tauta pati atrisinātu šo problēmu un sodītu viņu.

Mums jāveic liels uzdevums, kas prasa skaidru galvu. Mums ir jāizdara izvēle, arī attiecībā uz to, ko runājam šeit. No vienas puses, mūsu emocijas liek mums sacīt, ka šis noziedznieks ir jāapstādina, ka viņa tautas brāļu slepkavošana viņa paša valstī ir jāaptur un ka mēs nedrīkstam atteikties no vajadzīgiem pasākumiem, lai to panāktu, tostarp no militāriem pasākumiem. To mums liek mūsu sirdsapziņa. No otras puses, mēs tomēr zinām, kā darbojas starptautiskā politika, un ka nepareizam lēmumam šajā jomā var būt plašas un ilgstošas sekas.

Protams, ir viegli apgalvot, ka mēs steidzami iejauksimies, bet pat lidojumu aizlieguma zonas izveidei mums ir jāpieņem lēmumi izmantot kaujas lidmašīnas, lai iznīcinātu Lībijas aviāciju uz zemes. Tā ir kara darbība, ko veic NATO, kas varbūt varētu atrisināt Lībijas problēmu, bet radītu vairākas problēmas plašākā reģionā.

Es tāpēc īpaši iesaku, lai viss, ko darām, notiktu saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem un jo īpaši, pamatojoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūciju, kā arī — un tas ir lielākais kopīgais nosacījums — iesaistot Arābu līgu un Āfrikas Savienību. Mēs šo nosacījumu iekļaujam rezolūcijā, un tā ir saprātīga rīcība. Ja mēs vēlamies iejaukties Lībijas notikumos, vienīgā prātīgā izvēle ir pamatoties uz Drošības padomes rezolūciju un iesaistīt arābu valstis. Tāpēc man ir vērts atkārtot, ka mēs nedrīkstam neko izslēgt, un mēs nedrīkstam ļauties pārsteidzīgām mirkļa emocijām un nodrāztiem vārdiem, kas šķiet instinktīvi pareizi, bet kas — un es vēlos to vēlreiz uzsvērt — varētu ilgākā laika posmā izrādīties bīstami. Tā būtu riskanta rīcība.

Eiropadomē — un es tagad vēršos pie jums, Buzek kungs, jo jūs pārstāvēsit Parlamentu Eiropadomes sanāksmē, kas notiks tuvākajās dienās — ir ierosināts jautājums par to, vai mums ir vajadzīgs Māršala plāns visam šim reģionam. Es teiktu, ka tas ir vajadzīgs, mums ir vajadzīgs sava veida Māršala plāns visam reģionam. Es vēlos visiem atgādināt, ko Māršala plāns nozīmēja Eiropai. Tas nozīmēja to, ka Džordžs Māršals ierosināja Amerikas Savienotajām Valstīm, ka konkrēta daļa no Amerikas Savienoto Valstu kopprodukta ir jāpiešķir Eiropai. Rezultāts ir visiem zināms — ir radusies Eiropas Savienība, un tai ir tāds labklājības un demokrātijas līmenis, kā arī miera garantijas, kādu šis kontinents nekad iepriekš vēl nav pieredzējis.

Taču es vēlos norādīt, ka tās pašas valdības, kas šo jautājumu pašlaik apspriež, uzskatīs, ka pat 1 % no mūsu kopprodukta ir pārāk augsta cena Eiropas Savienībai. Jūs nedrīkstat izvirzīt nodrāztas prasības un tad neko nedarīt! Ja mēs vēlamies nodrošināt stabilitāti savās dienvidu kaimiņvalstīs, mums būs tām jāpiešķir diezgan liels finansējums. Tas ir jādara tāpēc, ka šiem cilvēkiem ir galvenokārt vajadzīgas izredzes dzīvot mierā, demokrātijā un labklājībā, citiem vārdiem sakot, izredzes iegūt visu to, kas mums jau ir. Tam ir jābūt visu mūsu nākamo dienu, nedēļu un mēnešu centienu mērķim, tostarp arī Parlamenta centienu mērķim. Galu galā, skaistie vārdi un jaukās rezolūcijas, kuras mēs kopīgi pieņemam, neko nedod mūsu dienvidu kaimiņvalstu iedzīvotājiem, viņiem ir vajadzīgi taustāmi pasākumi. Šā iemesla dēļ mūsu kopīgajam mērķim ir jābūt brīvās tirdzniecības zonas izveidei starp Ziemeļāfriku un Eiropas Savienību.

  Guy Verhofstadt, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs! Es uzskatu, ka mums ir vajadzīgs skaidrs vēstījums un jūsu, Ashton kundze, kā arī Eiropadomes paziņojums par Lībiju. Es uzskatu, ka šajā vēstījumā ir jāiekļauj trīs jautājumi. Cilvēki joprojām tiek nogalināti, mūsu teiktais nav bez savas ietekmes, mūsu teiktais var palīdzēt cilvēkiem uz vietas.

Pirmkārt, mums ir jāatzīst — vai vismaz jāsāk atzīt —, ka Nacionālā pārejas posma padome pārstāv Lībijas tautu. Es uzskatu, ka cilvēks, kas lielā skaitā nogalina pats savus tautiešus, ir zaudējis visas savas likumīgās tiesības. Tāpēc mums ir jāsāk opozīcijas atzīšanas process, jo tas var palīdzēt tai gūt politisku uzvaru cīņā pret Kadafi.

Otrs jautājums, kas mums jārisina — un otrā vēsts, kas jums jāpauž —, ir tas, ka mums jāpalielina dažāda veida palīdzība. Opozīcijai ir vajadzīgas zāles, pārtika, tālruņa sakaru līnijas, un to visu mēs varam nodrošināt.

Treškārt, mums ir jāparalizē Kadafi militārie spēki, cik ātri vien iespējams. Lībijas sabiedrībā valda vienprātība par to, ka nedrīkst pieļaut tiešu militāru intervenci Lībijā. Tā ir Lībijas revolūcija, un tai ir jāpaliek Lībijas revolūcijai. Taču viņiem ir vajadzīga lidojumu aizlieguma zona. Eiropas Savienībai — Padomei un jums — ir jāpieprasa, lai ANO pēc iespējas drīzāk pieņem rezolūciju par šo jautājumu, izveidojot lidojumu aizlieguma zonu un apturot to pilsētu bombardēšanu, kas ir opozīcijas rokās.

Tie ir tie trīs skaidrie vēstījumi, kas mums vajadzīgi, un tie mums ir vajadzīgi nekavējoties. Mums tie nav vajadzīgi pēc nedēļas vai divām nedēļām, tie mums ir vajadzīgi šodien, rīt un, protams, piektdien, kad Eiropadome sniegs savu pirmo politisko paziņojumu par šo jautājumu. Tās ir trīs galvenās lietas, kas mums šodien vajadzīgas.

(FR) Priekšsēdētāja kungs! Es vēlos izmantot šo runu, lai izdarītu diezgan plašu vispārinājumu, jo tam, kas pašlaik notiek, ir vēsturiska nozīme, un es uzskatu, ka šie notikumi ir būtiski.

Es nešaubīgi uzskatu, ka šīsdienas notikumi Lībijā, Tunisijā un Ēģiptē sniedz vēl nepieredzētu iespēju radīt nosacījumus, kas vajadzīgi, lai mierīgā ceļā atrisinātu konfliktu starp Izraēlu un Palestīnu, kas ir ildzis gadu desmitiem.

Es mudinu Izraēlu būt pietiekami drosmīgai un spert vajadzīgos politiskos soļus, lai straujāk uzsāktu miera procesu ar Palestīnas valsti. Tā ir iespēja uzskatāmi pierādīt, ka pašreizējais demokratizācijas process šajā reģionā ir vēsturiska dāvana, kas var atbrīvot šo reģionu un pasauli no konflikta, kurš ir tik daudzus sāpinājis, radījis nesaprašanos un traģēdiju un kurš ir jāņem pretī ar abām rokām. Šāda vēsts mums šodien jāsūta šim reģionam.

  Daniel Cohn-Bendit, Verts/ALE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, baronese Ashton! Pirms brīža jūs teicāt, ka mums ir jārespektē tautas un to brīvības alkas.

Būsim atklāti! Gadiem ilgi mēs to neesam darījuši. Mēs atbalstījām diktatūras — mēs, Eiropas Savienība un visas dalībvalstis. Tātad jūs esat pārtraukuši sarunas ar pulkvedi Kadafi? Mazel tov! Vai jūs to nopietni domājat? Vai jūs patiešām domājat, ka tas tā varēja turpināties? Gadiem ilgi Eiropas Savienība, dalībvalstis un Berlusconi kungs veda sarunas, piemēram, par bēgļu atpakaļnosūtīšanu uz Lībiju. Vai nevienu neinteresēja tas, kā pret šiem bēgļiem izturējās pulkvedis Kadafi?

(Aplausi)

Apsverot šos jautājumus, mums, galu galā, būtu jānodarbojas ar paškritiku.

Šodien tauta ir sacēlusies. Tai ir savi pārstāvji. Kad sacēlās Polijas tauta, neviens nejautāja, vai Solidarność ir demokrātiski ievēlēta. Solidarność tika nekavējoties atzīta, un tai tika sniegta palīdzība. Es aicinu jūs atzīt šo pagaidu valdību, jo tā ir vienīgais spēks, kas spēj nodrošināt demokrātiju. Jā, mums ir jāsaglabā vēss prāts, Schulz kungs, bet mums ir arī jāizvēlas, kurā pusē mēs nostāsimies.

Ir vajadzīgas divas lietas.

Pirmkārt, pulkvedis Kadafi nedrīkst uzvarēt, jo zudīs visas cerības uz demokrātiju daudzos reģionos, ja viņš uzvarēs, un tā būs diktatora uzvara. Tāpēc mums jāievēro politika, kas vērsta uz to, ka pulkvedim Kadafi jāzaudē un Lībijas iedzīvotājiem jāuzvar pulkvedis Kadafi.

Otrkārt, ir tiesa, ka lībieši nevēlas ārvalstu militāro intervenci. Taču viņi saka: „Mēs vēlamies lidojumu aizlieguma zonu.” Āfrikas Savienība runā par lidojumu aizlieguma zonu. Arābu līga runā par lidojumu aizlieguma zonu. Tāpēc tā nav NATO iniciatīva.

Nolīgums ieviest lidojumu aizlieguma zonu ir galvenokārt paredzēts, lai no politiskā viedokļa radītu jaunu spēku samēru un izolētu pulkvedi Kadafi no ANO, izmantojot Drošības padomi vai Ģenerālo asambleju, kas simtprocentīgi balsoja par Lībijas izslēgšanu no Cilvēktiesību padomes. Tas nozīmē, ka pulkvedis Kadafi būs pilnīgi izolēts. Tas netieši saka viņam: „Tev nav nākotnes, tev nav nekādu izredžu!”

Karadarbībai slēgta zona ir vispirms politisks solis. Kā to var panākt? Ir neskaitāmi veidi, kā to var darīt. Protams, neviens negrasās bombardēt Lībiju, bet, piemēram, var notriekt lidmašīnu, kas paceļas. Ir jāparāda pulkvedim Kadafi, ka mēs neļausim viņam bombardēt Lībijas pilsētas. Mums nav citas izvēles, mums ir jāsper šis politiskais solis.

(Aplausi)

Es patiešām ticu, ka, ķeroties vērsim pie ragiem un atzīstot šo pagaidu valdību, mēs liksim Eiropas Savienībai, Apvienoto Nāciju Organizācijai un Arābu līgai sākt aktīvi rīkoties. Paātrināsim pulkveža Kadafi izolēšanu, un tad, es uzskatu, viņa dienas Lībijas diktatora postenī būs skaitītas.

Vēl ir humānās palīdzības jautājums. Ir vajadzīgi ārsti, un ir jāatrod veids, kā izvest ievainotos no Lībijas. Dažas ostas ir atvērtas, un visa humanitārā palīdzība ir jāieved caur Lībijas austrumiem. Visbeidzot, ir jāpalīdz arī ar pārtiku, un ir vajadzīga militārā palīdzība. Tāda mums ir izvēle — ja pulkvedim Kadafi ir jāzaudē, otrajai pusei ir jāuzvar.

Gādāsim, lai tas, kas notika Bosnijā, neatkārtojas. Bosniešiem un serbiem tika uzlikts embargo. Visi tam piekrita. Nē, šajā gadījumā viena puse ir pret otru. Mēs vēlamies militāru embargo, ieroču embargo pret pulkvedi Kadafi. Mēs gribam dot Lībijas tautai iespēju iekarot brīvību ar ieročiem rokās, jo tāda ir situācija — tā ir pulkveža Kadafi izvēle.

Es vēlos beigt savu runu ar bēgļu un humanitārās palīdzības jautājumiem. Izmantosim visus instrumentus, kas ir ES rīcībā, lai uz laiku dotu pajumti bēgļiem, un nodrošināsim, ka tos atzīst Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padome. Bēgļu nometnēs ir tūkstošiem bēgļu, kurus par bēgļiem atzīst ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos. Mums ir jāļauj tiem apmesties Eiropā. Ja mēs to darīsim, tas būs ļoti spēcīgs humānais un politiskais žests, un mēs panāksim, ka Eiropa beidzot tiek atzīta, ka tiek ievērotas Eiropas vērtības, jo mēs rīkosimies, lai aizstāvētu šīs vērtības un nodrošinātu brīvību Lībijai, Tunisijai un Ēģiptei.

(Aplausi)

  Charles Tannock, ECR grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs! Šīs ir neparastas debates. Es piekrītu gandrīz visam, ko šodien minēja Daniel Cohn Bendit, par ko es mazliet raizējos. Es esmu vienmēr apgalvojis, ka Kadafi ir Āfrikas Fidels Kastro, lai gan pat Kastro nebūtu ķēries pie tik mežonīgas vardarbības, kādu mēs nesen redzējām pret civilajiem protestētājiem no Kadafi režīma un viņa psihopātisko dēlu puses.

Pagājušā gada janvārī es vērsu jūsu uzmanību uz to, ka Kadafi savā ziņā atbalsta terorismu. Pašreiz, protams, viņu apvaino par to, ka viņš terorizē pats savu tautu. Kadafi ir iztērējis daudz naudas un laika, cenšoties iegūt Rietumu labvēlību, cenšoties likt mums noticēt, ka viņš ir mainījies. Taču tas, protams, nav noticis. Tā kā viņa rīcībā bija lieli ienākumi no naftas, viņš spēja būt dāsns apmaiņā pret politisku samierināšanos ar viņu visā Eiropā un Āfrikā, arī manā valstī Apvienotajā Karalistē, jo īpaši iepriekšējās valdības laikā.

Mūsu pirmā prioritāte ir palīdzēt izbeigt bezjēdzīgo vardarbību Lībijā. Es biju viens no pirmajiem Parlamenta deputātiem, kas aicināja izveidot lidojumu aizlieguma zonu. Es esmu pateicīgs Francijai un Apvienotajai Karalistei par to, ka tās enerģiski iestājas par to, lai Kadafi pārtrauktu bombardēt savus iedzīvotājus un ievest algotņus, galvenokārt no Alžīrijas un Dienvidsahāras Āfrikas. Es uzskatu, ka Drošības padome — īpaši Krievijai un Ķīnai draudot ar veto — iespējams, nesankcionēs lidojumu aizliegumu zonas izveidi.

Mums pašreiz ir nopietni jāapsver Nacionālās pārejas posma padomes Bengāzī pilsētā atzīšana par likumīgo Lībijas valdību, lai tā varētu lūgt militāru palīdzību bez vajadzības gaidīt uz ANO rezolūciju. Tas novērstu turpmāko civiliedzīvotāju slepkavošanu un nodrošinātu faktiskas izredzes tiem, kas sacēlušies, lai cīnītos par demokrātiju.

Par laimi, vairākums ES pilsoņu tika droši evakuēti no Lībijas — un tas tika paveikts prasmīgi —, bet es sapratu, ka vairākums ES dalībvalstu bija ieinteresētas palīdzēt tikai saviem valstspiederīgajiem. Šķita, ka Māstrihtas līguma noteikums, kas ļauj ES pilsoņiem, lai kur tie atrastos, neatliekamas vajadzības gadījumā meklēt konsulāro aizsardzību ikvienas ES dalībvalsts vēstniecībā, ir pilnīgi aizmirsts evakuācijas procesa laikā.

  Miguel Portas, GUE/NGL grupas vārdā. – (PT) Priekšsēdētāja kungs! Mēs nevarēsim saprast sacelšanos Lībijā, ja nesapratīsim revolūciju Tunisijā un Ēģiptē. Tieši tāpēc, ka sacelšanās Lībijā ir daļa no vēsturiska, revolucionāra un tautas kustības procesa, kas iedibinās demokrātiju Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs un visā arābu pasaulē. Eiropas nostājai un nostājas maiņai attiecībā uz savu rīcību Lībijā ir jo īpaši liela nozīme.

Kadafi režīma dienas ir skaitītas, jo tas balstās uz diktatūru, un cilvēki ir pārstājuši baidīties no tā. Tas nevar saglabāties tāpēc, ka Lībijas kaimiņvalstīs ir sācies demokratizācijas process un tāpēc, ka starptautiskā sabiedrība šo režīmu ir izolējusi.

Taču, apsverot pārmaiņas Eiropas nostājā, ir jāsaka pāris vārdi par pagātni, jo Eiropas Savienība bija vecā režīma balsts. Rezolūcijā tas nav pieminēts, bet ieroči, ar kuriem tiek apspiesta Lībijas tauta, ir savā ziņā Eiropas ieroči un bumbas.

Tāpēc es vēlos izteikties ļoti skaidri. Kreisie ir par Lībijas aktīvu iesaldēšanu, par ieroču embargo, par attiecību veicināšanu ar sacelšanās dalībniekiem un humanitārās palīdzības pasākumiem, bet es vēlos nepārprotami paziņot, ka mēs esam pret jebkuru militāras intervences veidu, tostarp arī pret pasākumu, kas varētu sagatavot ceļu šādai intervencei — pret lidojumu aizliegumu zonu.

Par to šeit ir runāts ļoti skaidri. Mums ir pieredze, mēs zinām, kā šādas militāras intervences sākas, un mēs zinām, ka, reiz sākušās, tās nekad neapstājas.

  Bastiaan Belder, EFD grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs! Eiropas acu priekšā pie mūsu dienvidu robežām norisinās īsta Lībijas drāma, jo Kadafi teroristiskais režīms ne tikai aizstāvas, bet aktīvi uzbrūk nemiernieku reģioniem. Lībijas galvaspilsētā Tripolē dienas kārtībā ir slepkavības, un neskaitāmi Lībijas pilsoņi pazūd bez pēdām. Tā ir traģiska situācija, kas uzsver kāda pieredzējuša ceļotāja uz Lībiju viedokli, ka vienīgais efektīvais līdzeklis būtu bruņota intervence.

Priekšsēdētāja kungs! Es varu saprast Rietumu nepatiku pret šā galējā līdzekļa izmantošanu. Taču es nevaru saprast kavēšanos un vilcināšanos ar lidojumu aizlieguma zonas izveidi Lībijas gaisa telpā. Galu galā, bezdarbībai šajā jautājuma ir augsta cena, proti, Lībijas iedzīvotāju ciešanu paildzināšana. Eiropas Savienība var palīdzēt, un tai ir jāpalīdz likt pamatus jaunajai Lībijai, Lībijai pēc Kadafi režīma, nodrošinot labākas nākotnes izredzes šai cilšu valstij. Vispirms sagrausim Kadafi aviāciju un paralizēsim šo „brāļu vadoni”, kā viņam tīk sevi saukt.

  Bruno Gollnisch (NI). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Es uzskatu, ka pacietību un bezspēcību, ko esam izrādījuši jau ļoti ilgu laiku, nedrīkst nomainīt vēlme pēc haotiskas intervences, kuras nelabvēlīgās sekas neliks ilgi uz sevi gaidīt.

Šoreiz es varu teikt, ka es vispār Schulz kunga piesardzīgo runu vērtēju atzinīgi. Es patiešām uzskatu, ka Parlamenta daudzajiem labajiem nodomiem, vēlmei pēc humanitāras intervences un iejaukšanās citu valstu lietās būs nelabvēlīgas sekas. Jūs vēlaties, lai diktatori pamet savas valstis, un jums ir taisnība. Taču, ja jūs patiešām vēlaties, lai viņi to dara, jums jāpiedāvā viņiem atkāpšanās ceļš. Jūs nevarat sākt ar to, ka liedzat viņiem vīzu valsts pamešanai, un jūs nevarat arī apsolīt viņiem, ka viņu vienīgās nākotnes izredzes būs dzīve cietumā. Ja jūs to darīsit un kad jūs to darīsit — un tas ir neapstrīdams fakts, Cohn-Bendit kungs —, jūs neatstāsit viņiem citu izvēli, kā tikai cīnīties līdz pēdējai viņu tautas asins lāsei. Tas ir neapstrīdams fakts! Tāpēc tradicionālajām starptautiskajām tiesībām ir ievērojamas priekšrocības pār visu, ko mēs te šodien dzirdējām, un ir patiešām žēl, ka to nav ņēmuši vērā tie, kas vēl nesen aizgūtnēm slavēja šos diktatorus. Es nebiju viens no tiem, kas ielūdza Ben Ali kungu apmeklēt Parlamentu un kas godbijīgi uzklausīja viņa runu. Tie bijāt visi jūs, dāmas un kungi, un toreiz mēs dzirdējām ļoti maz protestu!

  Ioannis Kasoulides (PPE). – Priekšsēdētāja kungs! Sacelšanās sākumā Lībijā bija tāda pati motivācija un notikumu gaita kā Tunisijā un Ēģiptē. Kadafi režīms uzsāka vēl nepieredzētas nāvējošas represijas, izmantojot aviāciju, kaujas helikopterus un nežēlīgus algotņus, kas apšāva neapbruņotus civiliedzīvotājus. Masveida slepkavošana izraisīja dezertēšanu no armijas, valdības un diplomātiskā dienesta. Cilvēki Bengāzī pilsētā un citur ieguva ieročus no dezertējošās armijas, un sacelšanās tagad ir pārvērtusies par bruņotu konfliktu ar nevienādu spēku samēru.

Kadafi ir zaudējis savas likumīgās tiesības būt par vadoni, jo viņš ir izdarījis noziegumus pret cilvēci, pret savu tautu. Ieilgušais konflikts ir izraisījis lielu humanitāru katastrofu Lībijas iekšienē un pie tās robežām. Pastāv risks, ka radīsies migrācijas plūsmas uz ES, jo īpaši uz dienvidu dalībvalstīm. Šī katastrofa liek arī celties naftas cenām pasaulē, apdraudot pasaules ekonomiku.

Tāpēc ir būtiski svarīgi nekavējoties izbeigt konfliktu, taču Kadafi nedrīkst gūt virsroku. Steidzami ir jāizveido lidojumu aizliegumu zona, un mums ir jāizmanto visi citi iespējamie līdzekļi, lai atbalstītu Lībijas iedzīvotājus, kas cīnās par demokrātiju, un uzvarētu tos spēkus, kas ar uzpirkšanu, iebaidīšanu un cilšu manipulācijām vēl aizvien atbalsta Kadafi.

Mēs varam iedomāties, kas notiks, ja Kadafi uzvarēs. Mēs pieredzēsim situāciju, kas cilvēcei par kaunu būs ļaunāka nekā situācija Ruandā. Tagad ir vajadzīga apņēmīga rīcība.

  Ana Gomes (S&D). – Priekšsēdētāja kungs! Eiropas Parlaments atbalsta Apvienoto Nāciju Organizācijas vienprātīgo vēsti Lībijas diktatoram atkāpties, pārtraukt asinsizliešanu un stāties tiesas priekšā.

Ņemot vērā Kadafi represijas pret savu tautu, ES ir jāuzņemas atbildība par tās aizsardzību, palīdzot izveidot lidojumu aizliegumu zonu, kā to paredz Arābu līga, Islāma konferences organizācija (OIC) un Āfrikas Savienība, un veikt citus pasākumus, par kuriem Drošības padome ir pieņēmusi lēmumu, izmantojot visus pieejamos līdzekļus, tostarp arī KDAP aktīvus — lūdzu, ņemiet vērā, Ashton kundze —, proti, lai ieviestu ieroču embargo.

ES ir jāpalielina palīdzība bēgļiem vai tiem, kas ir iestrēguši Lībijā, un jāatbalsta ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos, kā arī humānās palīdzības organizācijas uz vietas, palīdzot pārvietot bēgļus, kurus nav iespējams nosūtīt atpakaļ, kā, piemēram, somāliešus, eritrejiešus un etiopiešus. Kopīgs rīcības plāns bēgļu pārvietošanai, kopīga patvēruma sistēma, pagaidu aizsardzības pasākumi — tas viss Eiropas Savienībai ir steidzami jāievieš atbilstīgi solidaritātes klauzulai un neizraidīšanas principam, kā arī visaptverošai ilgtermiņa stratēģijai, lai risinātu politiska pārejas perioda radītās grūtības un migrācijas pamatcēloņus Ziemeļāfrikā.

ES ir jāpārskata Eiropas dienvidu kaimiņattiecību politika, jāpiešķir prioritāte atbalstam veiktspējas palielināšanai un iestāžu izveidei, lai nodrošinātu tiesiskumu, cilvēktiesības, tostarp sieviešu tiesības, kā arī demokrātisku vēlēšanu sagatavošanai. ES ir nekavējoties jānodibina attiecības ar Lībijas jaunajiem politiskajiem spēkiem, proti, Nacionālo pārejas posma padomi, lai veicinātu demokrātiskas pārmaiņas un nodrošinātu demokrātiskas brīvības, attīstību un cilvēka cieņu, pēc kuras tiecas Lībijas tauta.

  Alexander Graf Lambsdorff (ALDE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Šajās debatēs Eiropas Parlamentā ir kļuvis skaidrs, ka Lībijas konfliktā mēs nepaliksim neitrāli. Mēs esam demokrātiskās revolūcijas pusē. Kadafi ir jāatkāpjas, un Eiropai ir aktīvi jārīkojas, lai to veicinātu.

Starptautiskā līmenī notiek darba dalīšana. Mēs apspriežam lidojumu aizlieguma zonu, kurai — kā pareizi norādīja Schulz kungs — ir vajadzīgs ANO Drošības padomes atbalsts. Ko mēs darīsim, ja Maskava un Pekina tai nepiekritīs? Nu, tad mums būs jānovērš šī nepilnība starptautiskajās tiesībās. Mums būs jāuzņemas atbildība un ar Arābu līgas un Āfrikas Savienības palīdzību, kā arī, aktīvi piedaloties Eiropas Savienībai, jāaizsargā neapbruņoti iedzīvotāji, nedomājot par sekām. Par militāriem pasākumiem atbildība jāuzņemas NATO un tās partneriem, bet no politiskā un ekonomiskā viedokļa Eiropas Savienībai šādā scenārijā būs liela nozīme arī vēl ilgi pēc tam, kad NATO un Apvienoto Nāciju Organizācija būs izpildījušas savu galveno pienākumu.

Es vēlos skaidri teikt, ka es priecājos dzirdēt jūs, Schulz kungs, sakām, ka mums ir vajadzīga brīvā tirdzniecības zona. Ja mēs neļausim šiem cilvēkiem tirgot savu produkciju ES, viņi lielā skaitā zvejas laivās turpinās šķērsot Vidusjūru un pārblīvēs Lampedūzas salu. Mēs, protams, nevēlamies, lai tas notiek. Tādēļ izveidosim brīvo tirdzniecības zonu, ļausim viņiem tirgot savu produkciju ES, lai šiem cilvēkiem viņu demokratizētajās valstīs būtu ekonomiskā ziņā labāka nākotne.

  Mirosław Piotrowski (ECR). – (PL) Priekšsēdētāja kungs! Notikumi Lībijā ir jaunākie Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu notikumu virknē. Lisabonas Līguma noteikumi ļauj Eiropas Savienībai izmantot Ārējās darbības dienestu, bet līdz šim šis dienests ir gausi reaģējis uz notikumiem minētajā reģionā. Es esmu divreiz aicinājis nosūtīt uz turieni misiju. Atzinīgi jāvērtē tas, ka Lībijas gadījumā šāda misija ir nosūtīta. Tās mērķis ir novērtēt humanitāros centienus. Taču ir vajadzīgi arī īpaši politiski pasākumi. Saskaņā ar ANO datiem Lībijā ir jau miruši 1000 cilvēku, bet saskaņā ar cilvēktiesību organizāciju informāciju šis skaitlis ir, iespējams, pat 6000. Nemieri šajā reģionā ir izraisījuši jēlnaftas cenu celšanos pasaules tirgos, ko izjūt ikviens, kas dzīvo Eiropas Savienībā. Mūsu interesēs ir, lai nākamajā augstākā līmeņa sanāksmē Eiropas Savienība pauž konkrētu nostāju, veicot pasākumus, kas ir līdzvērtīgi Amerikas Savienoto Valstu diplomātiskajiem centieniem. Pateicos par uzmanību.

  Gerard Batten (EFD). – Priekšsēdētāja kungs! Svarīgajiem notikumiem Ziemeļāfrikā var būt plaša ietekme, labvēlīga vai nelabvēlīga, uz Rietumu civilizācijas turpmāko labklājību un mieru, bet mēs pašreiz redzam tā procesa iznākumu, kas sākās pirms 40 gadiem. Rietumiem ir bijis jāmaksā izpirkšanas maksa naftu ražojošajām valstīm, un mēs esam pārskaitījuši miljardiem dolāru korumpētiem un despotiskiem režīmiem. Bez naftas pulkvedis Kadafi būtu tikai vietēja līmeņa iedomīgs un mazietekmīgs diktators.

Mums jācer, ka tādas valstis kā Lībija izveidos demokrātisku un liberālu režīmu — viņu pašu nu mūsu labā —, bet mēs nevaram uz to paļauties. Rietumu valstīm ir jāpiesaista finansējums zinātniskiem pētījumiem, lai rastu alternatīvu naftai. Galvenā mācība, kas mums no pašreizējās krīzes ir jāiegūst, ir tā, ka Rietumu civilizācija svarīgu enerģijas avotu apgādē nedrīkst paļauties uz citiem.

SĒDI VADA: G. PITTELLA
Priekšsēdētāja vietnieks

  Elmar Brok (PPE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, baronese Ashton, dāmas un kungi! Es vēlos sirsnīgi pateikties Augstajai pārstāvei par viņas sniegto pārskatu un viņas pēdējo nedēļu centieniem, kas var izvirzīt Eiropu uzmanības centrā starptautiskajā arēnā, ja mēs risināsim šo jautājumu ar vajadzīgo drosmi un veiksim nepieciešamos pasākumus.

Lai gan notikumi Ziemeļāfrikā ir atšķirīgi, tos var salīdzināt ar 1989. gada notikumiem. Cilvēki pieprasa brīvību un labākus dzīves apstākļus. Bez humanitārās palīdzības, kas mums tagad jāsniedz, mums jāpiedāvā Ziemeļāfrikas iedzīvotājiem mūsu atbalsts demokrātijas attīstībai, ja viņi to vēlas. Taču demokrātija tur saglabāsies tikai tad, ja iedzīvotājiem palīdzēs vienlaikus nodrošināt labākus dzīves apstākļus. Saistībā ar to mēs esam dzirdējuši runas par Māršala plānu un brīvo tirdzniecības zonu — un tas viss ir nepieciešams, un mums tas varētu nozīmēt ļoti daudz, ja ārkārtīgi dramatiskā un vēsturiskā tieksme pēc demokrātijas, brīvības un labākiem dzīves apstākļiem rastu piepildījumu šajās valstīs. Tāpēc mēs pret šiem notikumiem nedrīkstam izturēties kā pret ikdienišķām parādībām, un mums ir nekavējoties jārīkojas.

Lai neļautu slepkavam Kadafi atgūt varu, mums ir jāiedrošina cilvēki un jāpierāda tiem, ka esam viņu pusē. Tāpēc ir svarīgi nodibināt attiecības ar Nacionālo pārejas posma padomi. Mums ir jādarbojas kā kontaktpersonām, lai šādā veidā darītu zināmu, ka mēs veiksim arī citus pasākumus. Mums ir jāpanāk pilnīga Kadafi izolācija, lai viņš tiktu nošķirts no saviem cilvēkiem un lai tie saprastu, ka ar viņu kopā tos negaida nekāda nākotne, un lai tāpēc cilvēki viņu pamestu. Un mums ir jāpanāk, ka Kadafi pārstāj bombardēt pats savu tautu. Tas nozīmē, ka ir vajadzīga lidojumu aizlieguma zona — vai kaut kas cits —, lai cilvēkiem nodrošinātu aizsardzību un uzmundrinājumu un nodrošinātu, ka tie, kas cīnās par brīvību, netiek demoralizēti. Turklāt, tā kā mēs darbojamies kopā ar Arābu līgu, atzīstot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus, mums nebūs vajadzīga ANO rezolūcija, ja iejauksies Krievija. Tādējādi mums ir jāpalīdz Lībijas iedzīvotājiem, lai viņi var izcīnīt brīvību šajā konfliktā un lai neizceļas pilsoņu karš ar šo slepkavu.

(Runātājs piekrita atbildēt uz zilās kartītes jautājumu saskaņā ar Reglamenta 149. panta 8. punktu)

  Miguel Portas (GUE/NGL). – (PT) Priekšsēdētāja kungs! Es tikai vēlos pārbaudīt, vai pareizi sapratu Brok kungu — vai jūs teicāt, ka militāram risinājumam vai militāra rakstura lēmumam, jūsuprāt, nav vajadzīgs Apvienoto Nāciju Organizācijas lēmums? Ja jūs to patiešām teicāt, tad man jāsaka, ka es nekādā ziņā jums nepiekrītu.

  Elmar Brok (PPE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Es īpaši uzsvēru, ka tas jādara sadarbībā ar Arābu līgu un arābu valstīm.

Otrkārt, ir vēlams likumīgs ceļš, piemērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūciju. Taču, ja savas veto tiesības izmanto viena no Drošības padomes pastāvīgajām loceklēm, ir pietiekami daudz piemēru, kā pienācīgi izmantot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus. Mēs nedrīkstam samierināties ar to, ka kāda no pastāvīgajām loceklēm, izmantojot savas veto tiesības, neļaujot mums atturēt Kadafi no savu tautiešu slepkavošanas.

  Adrian Severin (S&D). – Priekšsēdētāja kungs! Nesenie vēsturiskie notikumi mūsu dienvidu kaimiņvalstīs liek mums mainīt savu politiku attiecībā uz tām, bet mums ir jāsāk ar mācībām, ko varam gūt no šiem notikumiem.

Pirmkārt, mums ir jāsaprot, ka mēs nedrīkstam paļauties uz autoritāriem vadoņiem vai uzspiest citiem mūsu dzīves veidu. Mums ir jāļauj, lai šie cilvēki paši veido savu demokrātiju saskaņā ar saviem nosacījumiem.

Otrkārt, mums ir jāsaprot, ka mūsu attīstības palīdzības politikas sadrumstalotība, uzticot to atsevišķām valstīm, kas dažreiz ļauj veicināt nacionālus ģeopolitiskus mērķus, laupa mums iespēju sniegt šā reģiona valstīm drošības garantijas, veicinot attīstību.

Treškārt, mūsu redzējuma un politiskās gribas trūkums, risinot reģionālās drošības problēmas, galvenokārt Izraēlas un Palestīnas jautājumus, novedīs mūs pie vēl dziļākas krīzes.

Attiecībā uz Lībiju, kā arī dažām citām valstīm, mums jāatceras, ka ne visi tie, kas cīnās pret diktatoru, ir demokrāti un ka pārmaiņas pašas par sevi ne vienmēr notiek uz labu.

Tāpēc mēs varam runāt par dialogu, iesaistīšanos, humanitāro palīdzību, bet nemiernieku atzīšana varētu būt pāragra, un militāra spēka lietošana ir jāizslēdz, vai katrā ziņā tai jāiegūst Apvienoto Nāciju Organizācijas atļauja un Arābu līgas sadarbība. Pretējā gadījumā mēs varam iekļūt avantūrā, kuras sekas būs grūti novērst.

  Marielle De Sarnez (ALDE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, baronese Ashton! Šoreiz Eiropai ir jāpiedalās sanāksmē. Piektdienas augstākā līmeņa sanāksmei būs nepārprotami un atklāti jāatzīst Nacionālās padomes likumība, kuras prasības ir vienkāršas. Pirmkārt, humanitārais ārkārtas stāvoklis. Lībijā notiek pilsoņu karš. Mums ir desmitkārt jāpalielina pūles nosūtīt pārtiku, zāles un ārstus, un mums ir jāpiedāvā atbalsts tūkstošiem bēgļu, kas pārpludinājuši Tunisiju un Ēģipti. Taču Eiropai ir jādod kaut kas vairāk par humanitāro palīdzību. Eiropadomei ir jāuzņemas atbildība un saskaņā ar ANO lēmumu, kā arī iesaistot Arābu līgu un Āfrikas Savienību, jāīsteno lidojumu aizlieguma zonas izveides projekts, lai neļautu pulkveža Kadafi aviācijai slepkavot Lībijas iedzīvotājus.

Visbeidzot, es vēlos teikt pāris vārdu līderiem, kas izmanto cilvēku bailes — migranti, kas bēg no Lībijas, vēlas tikai vienu — atgriezties savā valstī. Un tie, kas šodien cīņā par brīvību un demokrātiju riskē ar dzīvību, vēlas dzīvot un strādāt brīvā valstī, ar kuru tie var lepoties, un, kad pienāks laiks valsts atjaunošanai, Eiropas Savienībai ar apņēmību un drosmi būs jāatbalsta tās ekonomikas attīstība.

  Derk Jan Eppink (ECR). – Priekšsēdētāja kungs! Mēs visi piekrītam, ka Kadafi kungs ir slepkava, un es piekrītu Schulz kungam. Es tikai brīnos par to, kāpēc pagājušos gados ES līderi centās viņu apburt.

Es iztēlojos Van Rompuy kungu, kas nesen stājies savā amatā, bet ir nokļuvis nepareizā sabiedrībā, un Verhofstadt kungu, ar militāru godu uzņemot diktatoru, kas tam, protams, ir pa prātam,. Šeit ir arī Cohn-Bendit kungs un Berlusconi kungs. Mēs zinām, ka Berlusconi kungam patīk skūpstīties, taču viņš skūpsta nepareizo personu. Un, Ashton kundze, šeit ir arī Tonijs Blērs, jūsu bijušais priekšnieks, arī skūpstot diktatoru.

Es vēlos teikt, lūk, ko — es piekrītu, ka jums ir jātiekas ar cilvēkiem, kas ir nejaukāki par jums pašiem, bet jums nav viņi jāskūpsta, Jums nav viņi jāapskauj, Jums nav jācenšas viņus apburt.

Jūs esat barojuši briesmoni, ar kuru pašreiz cilvēki cīnās, un tāpēc viņi tiek nogalināti. Un tāpēc es saku visiem ES līderiem, kas ir skūpstījuši un apskāvuši Kadafi: „Kaunieties”!

  Mario Mauro (PPE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Viņš bija pareizais cilvēks pareizajā laikā. Cohn-Bendit kungs teica: „Kadafi kungs ir noziedznieks, un viņš slēdza nolīgumus ar Berlusconi kungu.”

Es saku: „Kadafi kungs ir noziedznieks, un viņš slēdza nolīgumus ar Eiropas Savienību, ko vadīja Prodi kungs, ar D’Alema vadīto Itālijas valdību, ar Blēra kunga leiboristu valdību un ar simtiem citu valdību. Kadafi kungs ir noziedznieks, kas vairāk nekā 20 gadus ir vadījis valsti, kurai vēl aizvien ir stratēģiska un būtiska nozīme puspasaules acīs. Mums ir jābūt pietiekami saprātīgiem, lai to atzītu, kā gan citādi mēs vēlētos iesaistīties Māršala plāna īstenošanā, uz ko norādīja Schulz kungs?”

Māršala plāns patiešām tika īstenots, amerikāņi deva mums naudu, bet, to darot, viņi pieprasīja, lai Eiropas valdības padzen komunistus no politikas savās valstīs, viņi diktēja mums nosacījumus. Kādi ir nosacījumi, kurus mēs gatavojamies diktēt valstīm, kas atrodas Vidusjūras dienvidu krastā, lai mēs apņemtos īstenot Māršala plānu? Vai mēs esam nolēmuši aizvietot pagājušo gadu diktatorus ar citiem diktatoriem, lai apmierinātu savas intereses, vai arī Māršala plāna mērķis ir veicināt spēcīgu un veselīgu iestāžu attīstību, kas darbojas saskaņā ar to dzīvo garu, kas valda pilsoniskajā sabiedrībā un kuru mēs esam redzējuši pēdējā laikā atdzīvojamies šajās valstīs?

Tas ir īstais jautājums, kas mums sev jāuzdod, un tie ir priekšlikumi, kas mums jāiesniedz Padomei, tostarp arī par lidojumu aizlieguma zonu un patrulēšanu pie Lībijas krastiem, kas ir nevis Amerikas, bet Eiropas kuģu pienākums Sidras līcī. Tādai ir jābūt Eiropas atbilstošai reakcijai šajā laikā.

  Juan Fernando López Aguilar (S&D). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, baronese Ashton! Manuprāt, šajās debatēs mums ir kļuvis skaidrs, ka Eiropas Parlaments sāk saprast, ka šī pārmaiņu krīze Ziemeļāfrikā ir pārbaudījums ne tikai Eiropas ārpolitikai, bet arī pašai Eiropas ārpolitikas dzīvotspējai. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai Eiropas Savienība spētu vērsties pie starptautiskās sabiedrības ar vienotu un nepārprotamu vēstījumu.

Es gribu izmantot sev atvēlēto minūti, lai pievienotu savu balsi tiem, kas ir uzsvēruši humanitārā aspekta nozīmi šajā pārmaiņu krīzē. Tas ļaus Eiropai rīkoties, lai mazinātu humanitārās krīzes sekas, jo īpaši attiecībā uz pārvietotām personām, iespējamiem patvēruma meklētājiem un bēgļiem, kas dodas no konflikta zonas uz tuvāko robežu, kas ir robeža ar Eiropas Savienību.

Tāpēc es vēlos uzsvērt neatliekamo vajadzību, lai Eiropas Savienība pabeidz izstrādāt nepabeigto patvēruma tiesību aktu kopumu un pārskata Direktīvu 2001/55/EK par pasākumiem, lai aizsargātu pārvietotas personas ārkārtas situācijās un kontrolētu migrantu masveida pieplūdumu; lai ES piešķir prioritāti Eiropas Aģentūrai operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām un Eiropas Patvēruma atbalsta birojam, kas ir tās rīcībā esoši instrumenti, un jo īpaši lai piešķir ārpolitikas cilvēktiesību klauzulai tās patieso nozīmi, lai tā nepaliktu tikai liekvārdīga klauzula, bet kļūtu par Eiropas Savienības ārpolitikas esamības nosacījumu.

  Kristiina Ojuland (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs! Vakar daudzi Parlamenta deputāti tikās ar Lībijas Nacionālās pārejas posma padomes deputātiem, kuru nostāja bija pilnīgi nepārprotama — viņiem ir vajadzīgs starptautisks atbalsts un palīdzība, un viņiem tā ir vajadzīga steidzami.

Tāpēc mūsu pirmais uzdevums, kā jau minēja daudzi kolēģi, ir sākt nodibināt sakarus ar Nacionālo pārejas posma padomi, lai tās darbībai piešķirtu likumīgu statusu. Mums tā ir jāatzīst.

Otrkārt, mēs visi zinām, un daudzi kolēģi ir to apgalvojuši, ka katru minūti Kadafi aviācija nogalina Lībijas iedzīvotājus, un tāpēc mums, Eiropas Savienībai, jābūt gatavai rīkoties ātri un kopā ar Apvienoto Nāciju Organizāciju un Arābu līgu jāizveido lidojumu aizlieguma zona.

Mans pēdējais jautājums attiecas uz humanitāro palīdzību. Šiem cilvēkiem ir vajadzīgas pirmās nepieciešamības lietas — pārtika, ūdens, zāles, kā arī tehniska palīdzība. Pat militārajiem spēkiem, kas ir opozīcijas pusē, ir vajadzīga tehniska palīdzība, lai tie varētu sazināties tiešsaistē cits ar citu.

  Paweł Robert Kowal (ECR). – (PL) Priekšsēdētāja kungs! Par laimi, nav taisnība, ka pēdējos gados visa Eiropa un visi pasaules politiķi ir skūpstījuši Kadafi, kā apgalvo Eppink kungs. Jau pirms 25 gadiem Ronaldam Reiganam nebija šaubu par to, kas ir Kadafi. Mums ir bijuši vajadzīgi 25 gadi, lai nonāktu pie tāda paša secinājuma. Šie skūpsti, protams, nebija gluži bez pamatojuma. Tos pamatoja vārds „stabilitāte”. Šodien vārds „stabilitāte” ir jāaizstāj ar vārdu „demokrātija”. Tā ir izdevība, kas mums jāpieņem, un jāpieņem tieši tagad. Pēc dažām dienām notiks augstākā līmeņa sanāksme. Mēs ceram, ka tā sniegs rezultātus. Mēs nevaram atļauties zaudēt vēl 25 gadus. Mūsu problēma nav situācijas neizpratne. Mēs bieži Parlamentā runājam pareizi. Mūsu problēma ir tā, ka mēs kavējamies ar rīcību. Mūsu problēma ir tā, ka mūsu rīcība nav efektīva. Šī varbūt ir mūsu lielākā iespēja attiecībā uz mūsu kaimiņvalstīm, tostarp arī attiecībā uz Lukašenko kungu. Ir svarīgi, lai mēs reaģētu savlaicīgi, pretējā gadījumā mēs pēc 25 gadiem atkal aplūkosim fotogrāfijas, kurās cilvēki skūpstās. Pateicos par uzmanību.

  Michael Gahler (PPE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Mēs visi vēlamies palīdzēt Ziemeļāfrikas iedzīvotājiem sasniegt savus likumīgos mērķus. Vietējie cilvēki paši izvēlēsies savu ceļu uz mērķi, bet, ja viņi lūgs mums palīdzību, mums ir jābūt gataviem nekavējoties sniegt humanitāro palīdzību. Tāpēc ir labi, ka Eiropas Komisijas Humānās palīdzības ģenerāldirektorāts (ECHO) jau atrodas uz vietas Tunisijā un Ēģiptē.

Taču pašlaik mēs esam stresa situācijā attiecībā uz ES un dalībvalstu iespējām un prasmi, ņemot vērā to, ka mums viss ir jādara vienlaikus — ar lidmašīnām jāevakuē savi pilsoņi, jāapmierina to bēgļu vajadzības, kas ieradušies no Lībijas kaimiņvalstīm, un jānogādā tie mājās, jārisina to bēgļu jautājumi, kas ierodas ES pa jūras ceļiem, un jādod pretspars diktatora nelikumīgām pretenzijām uz varu.

Kādi pasākumi mums jāveic, lai atņemtu Kadafi likumīgo statusu?

Pirmais solis, kas mums jāsper, ir visiem kopīgi atsaukt savus vēstniekus no Tripoles.

Otrais solis ir atzīt, ka Lībijas Nacionālā pārejas posma padome ir likumīga organizācija, ar ko mēs Lībijā sadarbojamies un vienojamies par humanitārās palīdzības sniegšanu.

Trešais solis ir tas, ka mūsu dalībvalstīm Drošības padomē ir kopīgi jāiesniedz priekšlikums izveidot lidojumu aizlieguma zonu, par kuru varētu balsot pēc neilga laika.

Ceturtais solis attiecas uz gadījumu, ja Drošības padomes lēmums ar veto palīdzību tiek bloķēts, tad mums ir jāatbalsta reģionāla starptautiska tiesību akta izstrāde. Citiem vārdiem sakot, ja Āfrikas Savienība, Arābu līga un ES vienojas, mums ir jāatrod piemērots veids, kā šajā reģionā kopīgi ieviest lidojumu aizlieguma zonu, izmantojot atbilstošus līdzekļus.

Protams, vidējā laika posmā mums ir jāapspriež, kā šajās valstīs radīt attīstības iespējas, piemēram, izmantojot brīvās tirdzniecības zonu, lai cilvēkiem būtu labāka nākotne pašiem savā dzimtenē.

  Sylvie Guillaume (S&D). – (FR) Priekšsēdētāja kungs! Es vēlos atbalstīt rezolūciju par situāciju Lībijā, ko iesniedzis mūsu Parlaments. Tā patiešām Eiropas iestādēm ir viela pārdomām. Tajā ir skaidri un noteikti izskaidrots, kā mēs varam palīdzēt pārvarēt grūtības laikā, kad situācija Lībijā ar katru dienu pasliktinās.

Es, savukārt, vēlos uzsvērt divus jautājumus — pirmkārt, to, ka īstermiņā mūsu prioritātei ir jābūt civiliedzīvotāju aizsardzībai neatkarīgi no tā, vai tie ir pārvietotas personas, kas bēg no karadarbības, vai Lībijas pilsoņi, kas iekļuvuši pulkveža Kadafi uzbrukumu krustugunīs. Visi resursi ir jāiegulda ārkārtas humanitārajā palīdzībā, arī lai palīdzētu Lībijas kaimiņvalstīm, kurām visbiežāk jādod patvērums bēgļiem — Tunisijai, Ēģiptei un Nigērijai.

Otrkārt, mums ir atbildība vidējā termiņā un ilgtermiņā izmantot vēsturisko iespēju, kas mums tiek piedāvāta, atbalstīt šo sacelšanos un demokrātisko pārmaiņu procesu un, raugoties nākotnē, reformēt Eiropas kopējo patvēruma un imigrācijas politiku, pamatojoties uz patiesi līdzsvarotām partnerattiecībām, kas dos pēdējo triecienu Vidusjūras reģiona valstu izmantošanai Eiropas policistu lomā.

  Edward McMillan-Scott (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs! Kopš tā brīža, kad mani iecēla par Demokrātijas un cilvēktiesību komitejas priekšsēdētāja vietnieku, es esmu centies runāt to cilvēku vārdā, kam liegta iespēja runāt. Šodien mums Parlamentā ir viesi no Lībijas Nacionālās pārejas posma padomes, kas vakar vakarā tikās ar Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un Augsto pārstāvi, bet kas nevar piedalīties debatēs. Es uzskatu, un, manuprāt, daudzi Parlamenta deputāti uzskata, ka Eiropas Savienībai, cita starpā, līdz nedēļas nogalei ir jāatzīst Lībijas Nacionālā pārejas posma padome, un es esmu iepazinies ar dažām idejām, kuras izvirzīs Ashton kundze.

Kadafi sakāve ir svarīga ne tikai Lībijai, tā ir svarīga miljoniem arābu visā arābu pasaulē, kas cīnās par brīvību. Ja mēs oficiāli atzīsim Lībijas Nacionālo pārejas posma padomi, tad būs iespējams nosūtīt šai padomei humanitāro palīdzību un apmierināt citas vajadzības, tostarp stratēģiskās vajadzības. ES ir nepārprotami jāatbalsta demokrātija, kur vien parādās tās iedīgļi.

  Tokia Saïfi (PPE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, baronese Ashton! Šajās dramatiskajās stundās, kad uz spēles ir likta Lībijas nākotne, humanitārā palīdzība ir svarīga, bet ar to vien nepietiek. Eiropas Savienībai ir jāieņem skaidra nostāja attiecībā uz lidojumu aizlieguma zonu, lai izbeigtu Lībijas tautas mežonīgo apspiešanu. Mēs saprotam vilcināšanos un risku, bet šis jautājums attiecas ne tikai uz Lībiju. Tas ietekmē visa šā reģiona politisko nākotni, kā arī Eiropas politisko nākotni.

Eiropas Savienībai ir nekavējoties jāatzīst Nacionālā pārejas posma padome par likumīgo varu Lībijā. Mums ir iespēja vēstīt spēcīgu signālu visām tautām, kas cīnās par savu brīvību: „Eiropa ir ar jums, jo jūsu cīņa ir arī mūsu cīņa.”

Kaimiņattiecību politikai arī jāorientējas uz demokrātisko pārmaiņu atbalstu, ekonomikas atbalstu un attiecību stiprināšanu ar citām reģiona valstīm un organizācijām.

Visbeidzot, mums steidzami jāpalīdz šīm valstīm pārvaldīt migrācijas plūsmas. Bēgošie cilvēki liecina, ka tā ir ne tikai Dienvidu valstu, bet arī Ziemeļu valstu problēma.

Dāmas un kungi, baronese Ashton! Ir pienācis laiks izdarīt izvēli — vai nu Eiropa sūtīs skaidru vēstījumu, ka tā atbalstīs šos cilvēkus un mobilizēs tiem palīdzību, vai arī tā uzcels sienu, lai kļūtu par iluzorisku un egoistisku cietoksni.

  Pier Antonio Panzeri (S&D). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Šo debašu gaisotne ļauj man, baronese Ashton, atgādināt jums, ka Romā pagājušajā nedēļā notika Savienības Vidusjūrai parlamentārās asamblejas sanāksme. Tā noteica vairākus rīcības plānus, pie kuriem Komisijai vajadzētu atgriezties, jo īpaši pie ierosinājumiem, kā atbalstīt pašlaik notiekošos demokrātisko pārmaiņu procesus.

Tādēļ es mudinu jūs un Komisiju cieši sekot notikumiem Tunisijā. Šī valsts ir nenoliedzami demokrātijas dzinējspēks un sniedz piemēru visam reģionam.

Attiecībā uz Lībiju mums ir labi jāapzinās, ka, atzīstot to par daļu no starptautiskās kopienas, attiecību saraušanai ar Kadafi kunga režīmu būs sekas, jo īpaši tāpēc, ka šis režīms izrāda lielāku pretestību nekā Ben Ali kunga un Mubaraka kunga režīmi.

Tas nozīmē, ka mums pašlaik jākaro četrās frontēs — un izšķirošs ir politikai atvēlētais laiks — lojāli, patiesi un konsekventi. Mums ir jāizstrādā piemērots Eiropas finansiālais plāns. Es saprotu nostalģisko pieskaņu, kas pavīdēja daudzu deputātu runās, bet mums ir drīzāk vajadzīgs Ashton kundzes plāns, nevis Māršala plāns. Mums ir vajadzīga arī Eiropas migrācijas un patvēruma politika, atturoša politika līdz pat gaisa telpas slēgšanai un pilnīgam atbalstam Kadafi kunga režīma pretiniekiem.

Baronese Ashton! No jums un jūsu sakariem ārlietās ar Padomi ir atkarīgs, vai turpmākajās dienās šiem jautājumiem tiks piešķirta nozīme, lai izvairītos no tā, ka notikumi, kas nes pārmaiņas Vidusjūras reģionam, kārtējo reizi pārsteidz Eiropas ārpolitiku nesagatavotu.

  Cristian Dan Preda (PPE). – (RO) Priekšsēdētāja kungs! Pirms dažām dienām Kadafi režīms nosūtīja vēstuli Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomei, kurā tas izteica neizpratni par sankcijām, kas tika pieņemtas 26. februārī, apgalvojot, ka — runājot Kadafi vārdiem — ticis lietots tikai „mērens” spēks pret dažiem „graujošiem aktiem”. Tas skaidri liecina par to, ka šis diktators, kas apzinās, ka ir cīņu zaudējis, vairs nespēj saprast savas rīcības nopietnību. Tādējādi viņš neticami ciniskā veidā cenšas panākt, lai viņa brutālajai rīcībai, kas pēdējās trīs nedēļās vērojama Lībijā, netiktu piešķirta pārāk liela nozīme.

No otras puses, Kadafi režīma reakcija skaidri pierāda, ka tam nebūt nav vienaldzīgas līdz šim pieņemtās sankcijas. Tāpēc es uzskatu, ka mums ir jāpiemēro stingrākās sankcijas, protams, saskaņā ar ANO pilnvarām. Manuprāt, mums nav jāaprobežojas ar lidojumu aizlieguma zonas izveidi, bet jāsniedz atbalsts tiem, kam jāsakauj Kadafi, kā arī jāizrāda solidaritāte mūsu dienvidu kaimiņvalstīm, kam jāuzņem bēgļu masas. Acīmredzot tā arī notiks.

  Simon Busuttil (PPE). – (MT) Priekšsēdētāja kungs! Notikumi arābu pasaulē un visās arābu pasaules valstīs ir skaists sapnis, kas pašlaik kļūst par īstenību. Taču, lai neļautu šim sapnim kļūt par murgu, mums ir jāveic savs pienākums un jānodrošina, ka šie cilvēki ne tikai atbrīvojas no diktatoriem, bet izskauž arī pašu diktatūras iespēju. Tāpēc viņiem ir jāpanāk pārmaiņas, kurām ir vajadzīgs liels atbalsts no mūsu puses.

Ir tiesa, ka mēs visi esam veidojuši attiecības ar šīm valstīm un to režīmiem. Taču, tiklīdz mēs kļuvām par lieciniekiem šokējošajai vardarbībai, mēs vienā balsī protestējam pret šo vardarbību un pret režīmu, kas to veic. Nākamais solis ir to novērst ne tikai vārdos, bet arī darbos. Katra diena, kurā notiek vardarbība, ir diena, kurā mēs esam pieļāvuši, ka notiek slepkavības un tiek izlietas asinis.

Mums ir jāpastiprina Eiropas Savienības humanitārie pasākumi. Tas jau tiek darīts, un Cathy Ashton labi tiek galā ar savu pienākumu. Taču mums ir jāpalielina mūsu humanitārā palīdzība gan Lībijas iedzīvotājiem, gan tiem, kas bēg no šā režīma un dodas uz Tunisiju un Ēģipti. Turklāt, ja šīs ļaužu masas virzīsies uz Eiropu, mums ir jābūt gataviem tās uzņemt. Ir jau labi apgalvot, ka mums jāatver durvis Lībijas bēgļiem, bet mēs vēl nezinām, vai uzņemsimies atbildību, kad šāda situācija radīsies.

  Ernst Strasser (PPE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, baronese Ashton! Jums ir bieži bijis jāpacieš kritiski komentāri no Parlamenta puses. Es vēlos izmantot šīsdienas debates kā iespēju skaidri paziņot, ka Eiropas Savienība un jo īpaši jūs personīgi un jūsu personāls esat darbojušies strauji, piemēroti un efektīvi visā šīs krīzes laikā. Tas ir ļāvis Eiropai pavirzīties soli tuvāk tai nozīmei, kuru mēs kā globālas pasaules līdzdibinātāji esam tai paredzējuši.

Būtu pareizi un svarīgi piebilst, ka apstākļi ikvienā no šīm valstīm ir atšķirīgi, jo īpaši Lībijā. Lībijas gadījumā Eiropa ir ieņēmusi savlaicīgu politisku nostāju pret genocīdu, atbalstot pilsonisko sabiedrību. Spiediens Kadafi režīmam tiešām ir pastiprinājies vienlaikus ar NATO, Apvienoto Nāciju Organizācijas un citu organizāciju pasākumiem. Ir skaidrs, ka nevar izslēgt arī militāru darbību, ja tā tiek veikta saskaņā ar konvencijām un starptautiskajām tiesībām. Turklāt ir jāsniedz humanitārā palīdzība — pārtika, zāles, jumts virs galvas — tiem, kas ir spiesti bēgt no karadarbības zonas.

Taču mums ir jāapsver arī iespējamie notikumi pirmajā dienā pēc Kadafi ēras beigām. Saistībā ar to es vēlos vēlreiz atsaukties uz Savienības Vidusjūrai parlamentārās asamblejas sanāksmi Romā, kurā tika ierosināti daži svarīgi pozitīvi pasākumi —, pirmkārt, pilsoņu personīgā drošība, otrkārt, politiskā drošība, kas ietver ciešu sadarbību ar pagaidu valdību, un, treškārt, ekonomiskā drošība.

Mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai nodrošinātu, ka šo valstu ekonomika atgriežas parastā gultnē un cilvēki spēj atrast darbu.

  Krzysztof Lisek (PPE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, Ashton kundze! Manuprāt, mums jālūkojas uz šiem notikumiem Ziemeļāfrikā un Lībijā kā uz sava veida vēsturisku procesu. Ne visai sen mēs visi bijām liecinieki slepkavībām Balkānos — diemžēl mēs savā ziņā tajās paši piedalījāmies — un situācijai, kurā eiropieši nogalināja viens otru. Šodien mums par katru cenu ir jāizvairās no šāda scenārija atkārtošanās. Tāpēc es ceru, ka paredzamajā Eiropas Savienības augstākā līmeņa sanāksmē mēs izrādīsim vajadzīgo apņēmību reaģēt ātri, un es uzskatu, ka lidojumu aizliegumu zonas ieviešana un de facto diplomātisko attiecību pārtraukšana ar Kadafi režīmu un personīgi ar Kadafi kā noziedznieku ir būtiski svarīga.

Manuprāt, mums ir arī jāatceras tas, kas 1989. gadā notika Polijā un citās valstīs. Viņiem ir izredzes, jo jaunieši, kas rīko demonstrācijas Lībijas ielās un citās Āfrikas valstīs, patiešām tiecas pēc demokrātijas. Mums ir jāpalīdz viņiem to sasniegt.

  Tunne Kelam (PPE). – Priekšsēdētāja kungs! Mani uzmundrināja vārdi jūsu runas sākumā, Ashton kundze, jo īpaši jūsu minētais, ka mūsu rīcībai ir jāsakņojas ES pamatvērtībās, jo spontānie protesti Ziemeļāfrikā ir pierādījuši, ka nedemokrātiski valdnieki nevar nodrošināt īstu stabilitāti. Mums ir jāsaprot, ka centieni civilizēt tādus brutālus diktatorus kā Kadafi ir izgāzušies, radot lielu vilšanos. Lībijas iedzīvotāji cīnās par tām pašām vērtībām, kas mums ir svarīgas, un mums ir nepārprotami jānostājas viņu pusē.

Tā pati pieeja, kas balstās uz vērtībām, ir jāpiemēro arī tādām valstīm kā Irāna, Baltkrievija, Kuba, Ķīna un Krievija.

Divu dienu laikā mums ir jāatbalsta lidojumu aizlieguma zona, nekavējoties jāatzīst Nacionālā pārejas posma padome un jāpievēršas šo revolūciju sociālajiem un ekonomiskajiem mērķiem.

Es uzskatu, ka mēs nevaram iztikt bez ilgtermiņa plāna, kas būtu līdzīgs Māršala plānam.

  Nadezhda Neynsky (PPE). – (BG) Priekšsēdētāja kungs, lēdija Ashton! Lai izvairītos no nemieriem opozicionāru pilsētā Bengāzī 1999. gadā, Kadafi bija vajadzīgi grēkāži, kuriem viņš varētu uzvelt atbildību par bērniem, kas tika inficēti ar AIDS Lībijas sliktās veselības aprūpes dēļ. Tāpēc viņš apvainoja sešas Bulgārijas medmāsas un Palestīnas ārstu, kas pavadīja ilgus, mokošus gadus Lībijas cietumos.

Taču Kadafi manipulācijas nesasniedza mērķi, ko pierāda tas, ka revolūcija faktiski sākās Bengāzī pilsētā. Medmāsas, kas bija Kadafi diktatūras upuri, ir kļuvušas par Eiropas solidaritātes simbolu. Šāda Eiropas solidaritāte tiek šodien gaidīta no Lībijas pilsoņiem un Lībijas jauniešiem. Tā tiek gaidīta no tiem, kas neuzskata, ka Arābu pasaulei ir tikai divas iespējas — „vai nu diktatūra, vai islams”, un kas katru dienu pierāda, pat ar savām asinīm, ka pasaulē demokrātija ir iespējama.

Tāpēc šodien, kad mēs debatējam par Lībijas nākotni, mums, eiropiešiem, ir jābūt objektīviem savos vērtējumos, apņēmīgiem savā rīcībā un — kas ir svarīgāk — vienotiem savos lēmumos. Mums ir jāatbalsta principi, brīvība un demokrātija visā pasaulē.

  Agustín Díaz de Mera García Consuegra (PPE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs! Lībijā ir tūkstošiem bēgļu un tūkstošiem pārvietotu personu. Pareizais risinājums šai ārkārtas situācijai ir evakuācija. Ir vajadzīgs transports. Kā teica Guterres kungs, šie cilvēki nevēlas ierasties Eiropas Savienībā, viņi vēlas atgriezties mājās.

Lībijā ir 2 miljoni imigrantu, 1 miljons ēģiptiešu un 80 000 Bangladešas pilsoņu. Mums lielākā uzmanība jāpievērš vājākajiem no vājajiem — eritrejiešiem, somāliešiem, Dienvidsahāras afrikāņiem, kurus nepareizi uzskata par algotņiem, un palestīniešiem. Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstais komisārs bēgļu jautājumos (UNHCR) apgalvo, ka trīs mēnešu laikā ir vajadzīgi USD 160 miljonu ūdenim, zālēm, pārtikai un transportam.

Piektdien mēs gaidām no Eiropas Savienības pareizu reakciju. Kadafi nedrīkst izbēgt no Starptautiskās Krimināltiesas — masveida uzbrukumi savai tautai ir noziegums pret cilvēci. Prokurors Luis Moreno-Ocampo jau ir sācis rīkoties.

Priekšsēdētāja kungs! Eiropas Parlamentam arī ir jāiesaistās. Mēs arī esam demokrātisks instruments, kas var izdarīt spiedienu un informēt brīvo pasauli. Mums ir vajadzīgas Parlamenta pilnvaras Parlamenta delegācijai UNHCR, Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness bēgļu nometnēs.

  Salvatore Iacolino (PPE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Aizvien pieaugošā un plašā sacelšanās, kuru mēs pašlaik redzam Vidusjūras reģionā, liecina par stipru vēlmi piedalīties demokrātiskajos procesos, galvenokārt, tā ir jauniešu vēlme, kurus Facebook un Twitter mudina veidot citādu pasauli, kas vairāk atbilstu viņu centieniem un vēlmēm.

Taču reģioni pie Vidusjūras pārstāv ļoti atšķirīgas pasaules, kas pašreiz kā vēl nekad cieš no diktatoru asiņainās vardarbības, diktatoru, ar kuriem, jāatzīst, daudziem pasaules līderiem ir bijušas labas attiecības.

Es vēlos runāt par dažiem konkrētiem jautājumiem — par humanitāro ārkārtas stāvokli; bēgļu cilvēciskās cieņas aizstāvēšanu — un vienlaikus atgādināt, ka šī krīze var ātri vien izraisīt sabiedrības veselības apdraudējumu pārmērīgas pārvietotu personu koncentrācijas dēļ, kuriem nav pienācīgas veselības aprūpes, — vardarbības izbeigšanu; lidojumu aizlieguma zonas idejas izstrādi; jaunu un atšķirīgu solidaritātes veidu, priekšsēdētāja kungs un baronese Ashton, ņemot vērā Vidusjūras reģiona politiku, kas aizsargā to lielo cilvēku grupu, kura paliek nelokāmi demokrātijas pusē; Frontex reformu — un kādēļ gan ne — un atgādināsim Padomei (kas šodien nav klāt), ka ir divas direktīvas, kas aizsargā sezonas darba ņēmējus un trešo valstu valstspiederīgos, kuri tiek pārcelti viena uzņēmuma iekšienē, direktīvas, kuras varētu izmantot arī no nodarbinātības viedokļa, reaģējot uz šo ārkārtas stāvokli, kurš mums būtu jārisina efektīvāk.

  Priekšsēdētājs. – Tagad sāksim brīvā mikrofona procedūru. Es vēlos jūs tūlīt brīdināt, ka esmu saņēmis 19 lūgumus dot vārdu, bet es nevarēšu tik daudziem no jums dot vārdu, es varēšu dot vārdu tikai piecām vai sešām personām. Pārējos lūgšu neapvainoties, bet debates ir ieilgušas, baronese Ashton sniedza mums ļoti garu ievada ziņojumu, un mēs nevaram ietekmēt turpmākās debates. Lūdzu, tāpēc atvainojiet mani. Es došu vārdu tiem, kas pierakstījās pirmie, protams, ļaujot izteikties visām grupām.

  Arnaud Danjean (PPE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, baronese Ashton! Jūs uzsvērāt — un mēs to visi apzināmies — neatliekamo vajadzību reaģēt uz Lībijas krīzi. Jūs pareizi norādījāt, ko Eiropas Savienība ir darījusi — un darījusi diezgan labi — attiecībā uz humanitāro palīdzību un Eiropas pilsoņu evakuāciju.

Es uzskatu, ka Eiropas Savienība būtu daudz ko ieguvusi, darot šos pasākumus zināmus plašākai sabiedrībai, jo cilvēkiem pārāk bieži rodas iespaids, ka dalībvalstis vienas pašas veic šīs operācijas, bet jūs uzsvērāt, ka veikti Eiropas līmeņa pasākumi.

Politiskajā un militārajā līmenī ir, protams, jāatgādina par lidojumu aizlieguma zonas vajadzību — ja ne politiskā, tad vismaz militārā ziņā. Taču būs jādara daudz kas vairāk, jo neaizmirsīsim, ka lidojumu aizlieguma zonas nenovērsa zvērības Bosnijā un Kosovā, lai gan pārlidojumu gadījumā aizliegumu stingri piemēroja.

Gaidot ANO Drošības padomes lēmumus, mēs varam izmantot Eiropas kopējās drošības un aizsardzības politikas instrumentus. Mēs varam tos īstenot jūras novērošanai, embargo noteikumu izpildes uzraudzībai un humanitārās palīdzības sniegšanai. Eiropai ir jāliek sadzirdēt savu balsi šajā jautājumā, un jums ir visi rīcības instrumenti.

  Richard Howitt (S&D). – Priekšsēdētāja kungs! Es piekrītu visiem šo debašu dalībniekiem, kas aicināja Eiropas Savienību iesaistīties, rīkoties un uzņemties atbildību aizsargāt Lībijas iedzīvotājus. Es atzinīgi vērtēju arī to, ka Augstā pārstāve baronese Ashton nosūtīja misiju uz Lībiju, izraisot mazāk incidentu nekā, piemēram, viena no mūsu dalībvalstīm.

Taču visiem tiem, kas pieprasa nelokāmu nostāju, ir jāvaicā — vai jūsu nostāja bija tikpat nelokāma visus šos 42 brutālas militāras diktatūras gadus? Vai jūs protestējāt, kad pirms aptuveni desmit gadiem aukstasinīgi tika noslepkavoti 1200 cietumnieki? Vai jūs protestējāt pret Kadafi vēsturisko sprediķi par spīdzināšanu, piespiedu pazušanu un sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma?

Vai jūs žēlojāties, kad Eiropas Komisija sāka sarunas par pamatnolīgumu ar Lībiju, kurš šogad bija veiksmīgi jānoslēdz? Stingras sankcijas pret aizejošiem diktatoriem krīzes laikā Eiropas sabiedriskajai domai šķiet apsveicamas, bet stingri standarti pirms krīzes būtu šķituši vēl piemērotāki cilvēkiem, kuriem mēs sakām, ka cenšamies tiem palīdzēt.

  Sonia Alfano (ALDE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Kā daži deputāti minēja, baronese Ashton, jūs esat izrādījusi lielu drosmi, šajā gadījumā ķeroties vērsim pie ragiem, bet es uzskatu, ka mums vēl jāveic vairāki svarīgi pasākumi.

Jūs runājāt par vainīgo saukšanu pie atbildības. Sauksim tos īstajos vārdos — pie atbildības ir jāsauc Kadafi kungs. Jūs runājāt arī par vardarbību. Es uzskatu, ka pareizi būtu teikt, ka šajās teritorijās tiek veikts genocīds.

Mēs nedrīkstam turpināt slēpt galvu smiltīs. Es uzskatu, ka pirmā lieta, kas mums jādara, ir jāatzīst Lībijas Nacionālā padome, pārejas posma padome. Mums ir vajadzīgs sarunu partneris, mēs nevaram turpināt runāt par stipri samazinātu humanitāro palīdzību.

Nav šaubu, ka mums visiem jāatbalsta lidojumu aizlieguma zonas izveide. Mēs nedrīkstam turpmāk samierināties ar Ķīnas un Krievijas veto, jo tās ir valstis, kurās valda diktatori. Ķīnā ir ieviesta interneta cenzūra, bet Krievijā nogalina žurnālistus, kā, piemēram, Annu Poļitkovsku. Es uzskatu, ka pirmā lieta, kas jādara, ir skaidri jānosaka sava nostāja un jāatzīst Lībijas Nacionālā pārejas posma padome.

  Franziska Katharina Brantner (Verts/ALE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Es vēlos īsi pieskarties dienvidu kaimiņattiecību politikai.

un Komisijas un Ashton kundzes vakardienas priekšlikumiem. Es uzskatu, ka mēs īsteni nesaprotam, kādas ir mūsu attiecības, piemēram, ar Saūda Arābiju un kas notiek sarunās ar Sīriju. Kā mēs šīs attiecības mainīsim? Kā tās mainīsies? Vai mēs saglabāsim status quo sarunās ar Sīriju un ko mēs darīsim ar Saūda Arābiju? Kā mēs sadarbosimies ar šīm valstīm?

Es uzskatu, ka jūsu priekšlikumā trūkst — kas, manuprāt, visumā būtu labi — kritēriju noteikšana attiecību uzlabošanai. Kā jūs īstenosit principu „mēs maksāsim vairāk”, kādus kritērijus piemērosit un kas tos pārbaudīs? Es uzskatu, ka mums ir vajadzīgs process, kas būtu līdzīgs paplašināšanās procesam, kuram kritērijus noteiktu Komisija, un Komisija arī tos pārbaudītu.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL). – (PT) Priekšsēdētāja kungs! Mēs solidarizējamies ar arābu tautām, kas cīnās par brīvību, demokrātiju un sociālo progresu Tunisijā, Ēģiptē un Lībijā, ņemot vērā šo valstu atšķirīgos apstākļus. Taču mēs nedrīkstam aizmirst, ka ES valdības un līderi atbalstīja diktatorus, pārdodot tiem ieročus, kas tagad tiek izmantoti cilvēku nogalināšanai.

Taču mēs nevaram pieņemt ārvalstu militāro intervenci vai iejaukšanos šo valstu tautu cīņā. Mēs zinām, kā sākas ārvalstu intervence, bet mēs nezinām, kā tā beigsies, kā to uzskatāmi pierāda Irākas, Afganistānas un daudzu citu valstu piemēri. Šo valstu tautu politiskā, ekonomiskā un sociālā izvēle tuvākajā nākotnē ir jārespektē, un tām ir jāsniedz humanitārā palīdzība, ko tās lūdz, bez jebkādiem priekšnoteikumiem vai iejaukšanās.

  Mario Borghezio (EFD). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Mums, protams, ir jāatzīst Rietumu nopietnās kļūdas. Mēs Itālijā pieļāvām kļūdu, domājot par Kadafi kungu kā par „nelieti, bet par savējo nelieti” — kā būtu teicis prezidents Rūzvelts —, lai gan Kadafi ir viens no daudzajiem ..., kas valda pār savu tautu un pašreiz pat šauj uz cilvēkiem vai liek citiem šaut uz tiem.

Kāpēc gan neviens Parlamenta deputāts nav minējis Āfrikas valstu vai valdību vadītāju atbildību, kuri līdz vakardienas rītam uzskatīja Kadafi par brāli, izpatika viņam, sūtīja viņu uz Apvienoto Nāciju Organizāciju kā savu pārstāvi, kas aizstāv cilvēktiesības, ļaujot viņam izsludināt sevi par karaļu karali Āfrikas valstu starpā — jeb varbūt runa ir par citu personu?

Pašreiz Eiropa pieļauj vēl vienu kļūdu — tā ignorē neapšaubāmu apdraudējumu, jo liela plūsma somāliešu, eritrejiešu un citu Āfrikas valstu iedzīvotāju bēg pāri Lībijas robežām. Mums šī problēma ir enerģiski jārisina. Mums ir jāīsteno Māršala plāns, iesaistot mazo un vidējo uzņēmumu tīklu, lai palīdzētu šiem cilvēkiem, nevis jāsūta viņiem ieroči.

***

  Priekšsēdētājs. – Pirms dodu vārdu atbildei baronesei Ashton, es vēlos jums paziņot, ka apmeklētāju galerijā atrodas divi Lībijas Nacionālās pārejas posma padomes locekļi, Dr. El-Welfali un Dr. Al-Eisawi, kurus mēs sveicam.

Jūsu skaļie aplausi liecina par Parlamenta pozitīvo nostāju, solidaritāti un nepārprotamo atbalstu, ko tas izrādīja debatēs par brīvību un demokrātiju Lībijā. Pateicos jums un vēlu jums veiksmi. Mēs jūs stingri atbalstām.

***

  Catherine Ashton, Komisijas priekšsēdētāja vietniece un Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos. – Priekšsēdētāja kungs, godājamie deputāti! Pateicos jums par svarīgajām un atbildīgajām Parlamenta debatēm.

Galvenais jautājums, protams, ir tieksme redzēt pārmaiņas Lībijā, lai Lībijas tautas izvēle iedvesmotu Eiropas Savienību un starptautisko sabiedrību enerģiskai rīcībai.

Man šķiet, ka to pirmais teica Schulz kungs, bet citi to bieži atkārtoja —, ka mums ir skaidri jāzina, kas jādara, un apņēmīgi tas jāīsteno. Mums vispirms ir jānodrošina, ka humanitārā palīdzība un atbalsts nonāk šajā valstī un pie tiem, kam tas paredzēts. Mums ir sakari ar Médecins sans frontières un Starptautisko Sarkanā Krusta komiteju (ICRC) visā valstī no Bengāzī līdz Tripolei. Taču sarunās esmu uzzinājusi, ka valstī ir teritorijas, uz kurām kara darbības dēļ ir ārkārtīgi grūti nogādāt palīdzību un zāles, cilvēki vienkārši netiek cauri frontes līnijai.

Pie šā jautājuma strādā humanitārās palīdzības komisāre Georgieva kundze, un Amos kundze no ANO arī koordinē vajadzīgos pasākumus. Mēs saņemam labas ziņas, ka dažās vietās darbs tiek veikts labi un palīdzību izdodas piegādāt, bet, protams, mums vēl ir daudz darāmā.

Es noklausījos, ko godājamie deputāti teica par bēgļu jautājumu. Mēs esam sadarbojušies ar dažām dalībvalstīm, lai palīdzētu cilvēkiem nokļūt mājās. Daudzi no bēgļiem, kas ieradušies pie Tunisijas robežas, nāk no Ēģiptes, un dažas dalībvalstis cieši sadarbojās ar Tunisiju, lai pa jūru vai gaisu nogādātu cilvēkus atpakaļ mājās, kā arī, lai koordinētu bēgļu plūsmu, kas vēlas doties atpakaļ uz Āfriku.

Taču darba vēl ir daudz. Es uzskatu, ka mēs varam nodrošināt šajā valstī stabilitāti, lai cilvēki varētu palikt savās mājās, ko viņi arī vēlas darīt. Tādējādi viens no ES uzdevumiem ir — un es par to runāju ļoti atklāti — nodrošināt stabilitāti mūsu dienvidu kaimiņvalstīs, jo tādējādi mēs dosim cilvēkiem izdevību palikt tur, kur viņi vēlas palikt, un baudīt ekonomisku labklājību un demokrātiju, nevis bēgt vardarbības, labāku iespēju trūkuma vai citu problēmu dēļ.

Tika uzdots arī jautājums par lidojumu aizlieguma zonu un militāru operāciju nozīmi. Es jau minēju darbu pie tā, ko mēs saucam par piesardzīgu plānošanu, kuru veic Politikas un drošības komiteja (PDK) un kurš vakar vakarā tika turpināts. Šīs pārrunas tiek minētas mūsu apspriedēs ar Apvienoto Nāciju Organizāciju, kuras, kā jau teicu, pašlaik notiek, kā arī apspriedēs ar NATO, kuras sanāksmi es apmeklēšu rīt. Mēs to, protams, darām sadarbībā ar saviem partneriem. Arābu līga apspriedīs lidojumu aizliegumu zonu sestdien.

Taču es ņemu vērā to, ko Arābu līgas ģenerālsekretārs teica manai delegācijai, kad tā vakar viņu apmeklēja, — mums ir jāprecizē, kas mums ir vajadzīgs, jo lidojumu aizliegumu zona tiek interpretēta atšķirīgi. Manuprāt, Parlaments vēlas, lai viss, ko darām, tiktu darīts pienācīgi. Mums jānodrošina, lai jebkura izvēle, ko darām, tiktu izdarīta, pilnīgi apzinoties, ko darām, un ar to cilvēku atbalstu, kurus šī izvēle ietekmēs. Saistībā ar to es vēlos vēlreiz atgādināt vajadzību turpināt pārrunas un dialogu ar Āfrikas Savienību un Arābu līgu.

Mums būtu vajadzējis uzsākt lielas debates — un varbūt tās arī ir jāuzsāk — par tematu, par kuru es rakstīju presē, proti, par izolacionismu un iesaistīšanos. Tā ir nopietna problēma, un es vēlos teikt tam kungam, kas demonstrēja fotogrāfijas, ka, protams, ja runa ir par Eiropadomes priekšsēdētāju, kuram jāapmeklē sanāksme augstākajā līmenī Āfrikā, kas notiek Lībijā, jūs atklāsit, ka šis priekšsēdētājs būs redzams fotogrāfijā kopā ar Kadafi. Protams. Daudz cilvēku ir nofotografēti. Tajā pašā grupā tika rādīta fotogrāfija ar mūsu godājamo ALDE grupas vadītāju. Ir fotogrāfijas, kuras tiek uzņemtas neskaitāmos gadījumos un kurās daudzi no mums, kam piešķirti atbildīgi amata pienākumi, redzami kopā ar cilvēkiem, ar kuriem mēs droši vien negribētu būt kopā.

Tāpēc es uzskatu, ka nav godīgi rādīt fotogrāfijas, kurās Herman Van Rompuy kungs ir redzams, visu mūsu vārdā pildot savus Eiropadomes priekšsēdētāja pienākumus uzņēmējvalstī, kopā ar personu, kas rīko attiecīgo pasākumu. Cits jautājums ir, vai mēs nebūtu vēlējušies, lai Āfrikas Savienība rīko sanāksmes augstākajā līmenī kaut kur citur, un mums būtu bijis viņiem vairākkārt jānorāda, ka viņiem varbūt vajadzētu to darīt. Taču, galu galā, mēs dodamies tikties ar Āfrikas Savienību tur, kur tā ierosina tikties. Mums tas var nepatikt, bet par to vēl jādebatē. Es uzskatu, ka mums ir jāiesaistās, jo mans galvenais princips ir, ka iesaistīšanās ir labāka par izolāciju. Izolācija dažos gadījumos ir efektīva, bet iesaistīšanās ir labāka.

Kā es skaidri teicu, mēs esam pasargājuši Kadafi no aukstuma. Tagad ir pienācis laiks viņu atkal izraidīt ārā aukstumā, kā pieklājas. Ir ļoti svarīgi arī novērtēt savu iesaistīšanos un būt gataviem to pārskatīt un celties kājās, un teikt, ka mēs to esam darījuši tādu iemeslu dēļ, kas mums šķiet pareizi, lai arī kādu valsti tas skartu; ka mēs uzskatām, ka šajos apstākļos iesaistīšanās ir labāka, bet ir arī apstākļi, kuros iesaistīšanās neder, kā arī apstākļi, kuros mēs esam iesaistījušies, bet kuros iesaistīšanās tagad vairs nebūtu pieņemama.

Taču būsim godīgi, neizaicināsim citus ar fotogrāfijām vai citām lietām, sakot, ka cilvēki darīja šo un cilvēki darīja to. Grūtos apstākļos cilvēki parasti dara visu iespējamo, un es uzskatu, ka mums jālepojas ar Padomes priekšsēdētāju, kas cenšas pārstāvēt dalībvalstis.

Es vēlos teikt dažus vārdus par etiķešu piekarināšanu. Tagad daudz runā par Māršala plānu, kāds deputāts to nosauca pat par Ashton plānu. Nē, sauksim to par Lībijas plānu, par Ēģiptes plānu vai Tunisijas plānu, kurus īsteno to valstu iedzīvotāji, kuru liktenī mēs iesaistāmies un piedāvājam savu atbalstu.

Es nevēlos, lai mēs izstrādājam plānu, par kuru mēs varētu teikt — mēs esam atnesuši savu plānu jūsu valstij. Nedarīsim to! Būsim tie, kas piedāvā atbalstu, lai nodrošinātu, ka viņu pašu plāns ir tāds, kādu mēs vēlētos izstrādāt demokrātijas atbalstam.

Parlamentā ir daudz cilvēku ar lielu pieredzi, kas ir piedzīvojuši revolūciju un pārmaiņas un kas var daudz ko piedāvāt. Es stingri ticu — un es esmu to teikusi šajās valstīs —, ka viņi aicinās talkā (ja viņi uzskatīs to par vērtīgu) cilvēkus, kas to visu piedzīvojuši un kas zina ne tikai to, kas nodrošina panākumus, bet var arī pastāstīt, kas nes zaudējumus. Varbūt tās lietas, no kurām jāizvairās, ir tikpat svarīgas kā lietas, kas jādara.

Es piekrītu, ka mums jāpārskata ES pasākumi, pieejamie līdzekļi, vai mums to ir pietiekami daudz, vai mums nav no jauna jāapsver, ko spējam paveikt, jo jums ir taisnība, ka es darbojos sev piešķirto pilnvaru robežās, un es tās nedrīkstu pārkāpt. Šīs pilnvaras ļauj man veikt konkrētus pienākumus, bet tās galvenokārt prasa, lai es sapulcēju iestādes un visas 27 dalībvalstis saskaņotai kopīgai rīcībai.

Nobeigumā es vēlos teikt pāris vārdus par notikumu atspoguļojumu presē un ieklausīšanos. Par šiem notikumiem es, manuprāt, esmu izteikusies presē vairāk nekā jebkurš cits pasaulē. Es esmu runājusi raidījumos bez reklāmām. Mēs pirmie paziņojām par Mubaraka atkāpšanos, un manis teiktais ir plaši atspoguļots presē. Taču es esmu darījusi daudz vairāk bez preses klātbūtnes. Un es uzskatu, ka tas ir svarīgi, jo vairāk par visu mums ir jāieklausās citos. Mēs visi apmeklējam šīs valstis, un tajās ir ļoti daudz apmeklētāju no visas pasaules, un tas ir lieliski — lai gan man šķiet, ka šad un tad mums jādod viņiem laiks un iespēja pašiem kopīgi izstrādāt plānus, lai pēc tam, pamatojoties uz plašāku informāciju, viņi apspriestos ar mums. Taču mums ir viņos jāieklausās, un vairāk par visu es mudinu jūs nesteigties un uzmanīgi ieklausīties — es to ieteikšu arī dalībvalstīm —, ko runā cilvēki uz vietas, aiziet uz Tahrira laukumu, kā es to darīju, runāt ar jauniešiem Ēģiptē, runāt ar pilsonisko sabiedrību Tunisijā un uzturēt sakarus ar Lībijas iedzīvotājiem, kur vien tas iespējams — apspriest ar viņiem, ko viņi gaida no nākotnes un darīt visu iespējamo, lai viņus atbalstītu.

  Edward McMillan-Scott (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs! Varbūt baronese Ashton varētu sniegt savus komentārus par šādu jautājumu. Faktiski visi Parlamenta deputāti vienprātīgi uzskata, ka ir būtiski, lai Eiropas Savienība atzīst Lībijas Nacionālo pārejas posma padomi, kas pašlaik atrodas Bengāzī, jo tas sniegtu ārkārtīgi svarīgu politisku vēstījumu, kas ļautu piegādāt šai valstij humanitāro un stratēģisko palīdzību. Viņa nav atbildējusi uz šo jautājumu. Daudzi runātāji to ir ierosinājuši. Varbūt viņa var mums izklāstīt savu viedokli un piektdien nodot šo vēsti Padomei.

  Catherine Ashton, Komisijas priekšsēdētāja vietniece un Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos. – Priekšsēdētāja kungs! Es uz to neatbildēju, bet es to dzirdēju, un tas ir man prātā. Ir divi iemesli, kāpēc es uz to neatbildēju. Viens no tiem ir tas, kas es uzskatu, ka Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs, kas runās Eiropadomes sanāksmē, izklāstīs visu — kā viņš to vienmēr dara —, kas Parlamentā apspriests un ko tas ir nolēmis savās rezolūcijās. Es uzskatu, ka tas ir pienācīgs veids, kā pārstāvēt Parlamentu. Otrs iemesls ir tas, ka šis jautājums ir jāizlemj dalībvalstīm. Tādējādi tā nav nevērība pret šo jautājumu, es par to vakar vakarā runāju ar kādu kungu. Es vienkārši vēlējos izrādīt cieņu Parlamentam, atzīstot tā priekšsēdētāja lomu.

  Mario Mauro (PPE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, komisār, dāmas un kungi! Ņemot vērā to, ko teica McMillan-Scott kungs, es faktiski nesaprotu, vai priekšlikums atzīt Lībijas Nacionālo pārejas posma padomi būs iekļauts priekšlikumos, kurus jūs un Komisija iesniegsit Padomei.

Es noprotu, ka jūs vēlaties, lai Parlaments runā par to, bet vai Komisija un baronese Ashton ierosinās to Padomes sanāksmē 11. martā kopā ar citiem priekšlikumiem un patstāvīgajiem priekšlikumiem? Tas ir mūsu jautājums.

  Catherine Ashton, Komisijas priekšsēdētāja vietniece un Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos. – Priekšsēdētāja kungs! Es varu darīt tikai to, ko man savu pilnvaru robežās ir atļauts darīt. Mans personīgais viedoklis netiek ņemts vērā. Godājamajiem deputātiem tas ir jāsaprot.

Es esmu tikusies ar Padomi, un es esmu dzirdējusi, ko saka Parlaments. Parlamenta priekšsēdētājs sniegs ziņojumu. Kā saka Cohn-Bendit kungs, tas ir ļoti svarīgi, bet es šodien nevaru stāvēt šeit un teikt: „Es tādēļ iesaku.” Mums ir jāvirza tālāk tas, par ko Parlaments ir vienojies, kad tas pieņēma savu rezolūciju, un es zinu, ko tas ierosina. Mēs tad ziņosim Eiropadomes priekšsēdētājam, lai Eiropadome varētu sniegt savus secinājumus — kas ir atkarīgi no viņa —, pēc tam tiksies Ārlietu padome, lai tos apspriestu, un tad Parlamenta vārdā tā priekšsēdētājs virzīs tos tālāk. Un pēc tam Eiropadome pieņems lēmumu.

Es necenšos izvairīties no atbildes uz šo jautājumu. Es vienkārši saku, ka ir jāapkopo šie jautājumi un jāpieņem lēmums. Es nevēlos izrādīt necieņu Nacionālajai pārejas posma padomei, bet mums viss ir jādara pareizi, ar pārliecību un apmierinājuma sajūtu.

  Priekšsēdētājs. – Es dodu vārdu Cohn-Bendit kungam pēdējai runai, pēc kuras mēs beigsim debates. Es tikai vēlos atgādināt baronesei Ashton — lai gan esmu pārliecināts, ka viņa to zina —, ka viņai kā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei bez Padomes pilnvarām ir arī Parlamenta piešķirtās pilnvaras.

  Daniel Cohn-Bendit (Verts/ALE). – Priekšsēdētāja kungs! Es vēlos teikt baronesei Ashton — un es to varu teikt angļu valodā —, ka viņas pilnvarās ir rakstīts, ka viņai ir jāiesniedz priekšlikumi dalībvalstīm. Tas ir teikts viņas pilnvarās, tāpēc mēs vēlamies, lai viņa savas pilnvaras uztver nopietni. Jūs zināt, ka pēc debatēm Parlamentā un pēc rezolūcijas, kuru jūs lasīsit, baronese Ashton, „par” šo priekšlikumu būs lielais vairākums, un jums tas būs jāuztver nopietni un tas jāiesniedz Padomei. Ja tas nenotiks, radīsies liela krīzes situācija starp jums un Eiropas Parlamentu.

  Catherine Ashton, Komisijas priekšsēdētāja vietniece un Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos. – Priekšsēdētāja kungs! Es nepieņemu šo lielās krīzes ideju. Es jums, Cohn-Bendit kungs, esmu skaidri pateikusi, kādas ir manas pilnvaras. Tiesības atzīt konkrētu valdību piešķir Eiropadome. Augstā pārstāvja pilnvaras aprobežojas ar tiesībām nākt klajā ar idejām, kas tam ierosinātas, iepriekš tās apspriežot ar iestādēm, un izteiktos viedokļus piektdien likt priekšā Eiropadomei. Lēmums ir jāpieņem dalībvalstīm.

Pēc šīm debatēm es šo ideju apspriedīšu ar Eiropadomes priekšsēdētāju — un Padomes pārstāvis ir šeit —, un es to apspriedīšu ar Komisijas priekšsēdētāju. Mēs šos viedokļus apspriedīsim arī iestādēs, lai būtu gatavi tos iesniegt piektdien, kā arī Ārlietu padomē, kas sanāk rīt. Es neizvairos no šīs idejas, taču lēmumu par konkrētas valdības atzīšanu pienākas pieņemt dalībvalstīm. Es skaidri dzirdu, ko saka Parlaments.

Neizraisīsim krīzi. Es ne no kā neizvairos. Es tikai vienkārši jums saku, ka šo cilvēku un Lībijas iedzīvotāju labā mums viss ir jādara pareizi.

  Priekšsēdētājs. – Es esmu saņēmis sešus rezolūcijas priekšlikumus(1), kas iesniegti saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu.

Debates tiek slēgtas.

Balsošana notiks ceturtdien, 2011. gada 10. martā.

  Louis Grech (S&D), rakstiski. – Žēl, ka Eiropa ir maz mācījusies no savas pagātnes. Eiropas Savienības novēlotā reakcija uz Lībijas notikumiem liecina par to, ka Eiropai ir haotiska un sadrumstalota pieeja Vidusjūras dienvidu reģionam. Ja Eiropa turēsies pie šādas nostājas, iespējams, ka šāda lieluma humanitāra krīze atkārtosies. Eiropai ir jādarbojas divās frontēs:

1) politiska un humanitāra reakcija. Jānodrošina, ka tiek sasniegti Lībijas tautas likumīgie mērķi, tai izvēloties pašai savu demokratizācijas ceļu; un humanitāra reakcija, panākot, ka režīms atkāpjas, ļaujot, lai šā reģiona iedzīvotāji aktīvi iesaistās valsts pārejā uz demokrātiju;

2) migrācijas plūsmas. Pašlaik lielu migrācijas plūsmu iespējai no šā reģiona ir otršķirīga nozīme. Taču šis jautājums ir jārisina. Eiropas Savienība iepriekš ir ar to saskārusies, bet tā nespēja īstenot nevienu saskaņotu un visaptverošu plānu. Tāpēc es aicinu izstrādāt kaut ko līdzīgu Māršala plānam, iekļaujot tajā integrētu imigrācijas politiku, kas pamatojas uz solidaritāti un pienākumu sadali, visām dalībvalstīm atzīstot, ka neviena valsts nespēs viena pati atrisināt lielās grūtības, ko rada lielas migrācijas plūsmas, jo īpaši, ja tā ir maza dalībvalsts.

  Andreas Mölzer (NI), rakstiski. – (DE) Sacelšanās Magrebas valstīs ir ietekmējusi arī Eiropu — par to liecina laivas, kas pārpildītas ar bēgļiem, krītošās akciju cenas un šokējošās cenas degvielas uzpildes stacijās, bet no visa tā ES bija naivi paredzējusi tikai pēdējo — degvielu cenas. Ņemot vērā jēlnaftas paaugstinātās cenas, stipru eiro un Eiropas Centrālās bankas veikto likmes palielinājumu, ir maz cerību, ka degvielas cenas kritīsies. Tas vēlreiz uzskatāmi pierāda, cik atkarīgi mēs esam no jēlnaftas piegādes, un ka mums ir jāveicina alternatīvu degvielas avotu izstrāde.

Nemiernieku aicinājumi ieviest lidojumu aizlieguma zonu rada dilemmu. Lai iejauktos suverēnas valsts lietās un laupītu tai pretgaisa aizsardzības iespējas, ir vajadzīga Apvienoto Nāciju Organizācijas sankcija, kā brīdina eksperti. ES dalībvalstīm ir jāapsver ne tikai šis apstāklis, bet arī atklāta pilsoņu kara sekas. Turklāt kāda būs ES nostāja, ja Kadafi mainīs taktiku? Ir skaidrs, ka diktatoru nevar iebiedēt ar agresīvu dižošanos. Kadafi ir pierādījis, ka pret Rietumiem var izturēties augstprātīgi un rupji, un pārējie diktatori to ar interesi vēro. ES pašreiz ir jādemonstrē savas ārpolitikas spēks un jāveic nepārprotami pasākumi karadarbības samazināšanai un Lībijas demokratizācijai.

  Mariya Nedelcheva (PPE), rakstiski. – (FR) Ir steidzami jāpanāk Muammara Kadafi atkāpšanās. Taču ir vēl citas problēmas, kas saistītas ar iedzīvotājiem. Mēs galveno uzmanību pievēršam diktatoriem, bet neņemam vērā iedzīvotājus, kas pirmie cieš no kara sekām. Lībijas tautas atbrīvošanas procesu nevar uzsākt bez faktiskām politiskām pārmaiņām valstī. Taču demokrātiskas pārmaiņas nav iespējams veikt bez īstiem opozīcijas līderiem. Pašlaik opozīcija ir ļoti vāja. Pirmais vajadzīgais solis opozīcijas aktivizēšanai ir panākt tās lielāku atpazīstamību. No otras puses, ir vajadzīga arī spēcīga reģionālā stratēģija. Pat bēgļu jautājumā kaimiņvalstis nespēj panākt vienošanos par to, lai bēgļu plūsma netiktu apturēta pie robežām. Tās sekas ir sanitāro apstākļu pasliktināšanās, kas rada saspīlējumu vairāku kopienu starpā. Ja šī humanitārā krīze netiks risināta, mēs riskējam ar situāciju, kas drīz vien var kļūt nekontrolējama.

  Edward Scicluna (S&D), rakstiski. – Es apsveicu savu kolēģi Ana Gomes par izstrādāto rezolūciju. Taču esmu vīlies par PPE nespēju vienoties un atbalstīt ierosinājumu, ka ES ir jāizstrādā plāns, kā tikt galā ar Lībijas krīzes sekām, jo īpaši attiecībā uz migrācijas politiku un pārvietošanu. Mums nav pat plāna A, nemaz nerunājot par plānu B.

Šodien maza dalībvalsts Malta, sala Lībijas tuvumā, ir palīdzējusi, kā vien spējusi. Trīspadsmit tūkstoši 89 tautību cilvēki tika evakuēti, izmantojot Maltas kuģus un tās aviosabiedrības un pakļaujot tās lielam riskam. Maltieši to darīja ne jau ES tiesību aktu dēļ un, protams, ne jau Frontex dēļ. Viņi tā rīkojās humānu iemeslu dēļ, atsakoties no vīzu prasībām un izrādot solidaritāti. Nav iespējams paredzēt, vai ir gaidāms bībelisku apmēru imigrantu pieplūdums. Katrā ziņā Maltai, ņemot vērā tās iespējas, tas būs liels. Maltas iedzīvotāji neprasa, lai tiek piemēroti Dublinas II vai Frontex noteikumi. Viņi pieprasa solidaritāti un pārvietošanas politiku, kas pamatojas uz pienākumu dalīšanas principu. Vilšanos un neizpratni izraisa tas, ka PPE izvairās no šīs atbildības.

  Traian Ungureanu (PPE), rakstiski. – Notikumi Lībijā un ES dienvidu kaimiņvalstīs ir apsūdzība Savienības politikai pagātnē un pārbaudījums tās politikai nākotnē. Gandrīz 40 gadus tika piekopta status quo politika. Šī politika Eiropai garantēja stabilitāti un drošu piekļuvi enerģijai. Taču tā ignorēja Ziemeļāfrikas un arābu pasaules sabiedrību. Tas pašreiz ir kļuvis skaidrs tāpēc, ka šī sabiedrība dramatiski uznāca uz skatuves, pārsteidzot visus. Ir vajadzīga krasa politikas maiņa, aktīvi atbalstot arābu valstu nepieredzējušo pilsonisko sabiedrību. Taču to nedrīkst izmantot par aizbildinājumu pārsteidzīgiem lēmumiem, kas varētu kaitēt mūsu kaimiņattiecību politikai.

Eiropas kaimiņattiecību politika ir jāsaglabā. To nedrīkst aizvietot ar nesaskaņotiem pasākumiem. Apspriešanai tika izvirzīta ideja, ka ir jāpārvieto finanšu resursi no Eiropas austrumu kaimiņattiecību programmām uz dienvidu programmām. Tas raidītu negatīvu vēstījumu mūsu austrumu kaimiņvalstu sabiedrībai. Turklāt šādam pārvietojumam nav nekāda loģiska pamatojuma. Tēriņš uz vienu cilvēku dienvidos un austrumos nav nelīdzsvarots. Tas ir aptuveni vienāds. Jautājums nav par to, cik daudz mēs tērējam, bet kā mēs tērējam.