Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2005. gada 7. jūlija rezolūciju „Balkānu nākotne desmit gadus pēc Srebreņicas notikumiem”,

–  ņemot vērā 2008. gada jūnijā noslēgto stabilizācijas un asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Bosniju un Hercegovinu, kā arī iespēju pievienoties ES, ko visām Rietumbalkānu reģiona valstīm piedāvāja ES augstākā līmeņa sanāksmē, kura notika 2003. gadā Salonikos,

–  ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,

A.   tā kā 1995. gada jūlijā Bosnijas austrumu pilsēta Srebreņica, ko ANO Drošības padome 1993. gada 16. aprīlī pasludināja par drošības zonu, nonāca ģenerāļa Ratko Mladiča komandētu un Serbu Republikas (Republika Srpska) prezidenta Radovana Karadžiča vadībā darbojošos spēku rokās;

B.   tā kā pēc Srebreņicas ieņemšanas masu slepkavību laikā, kas turpinājās vairākas dienas, ģenerāļa R. Mladiča komandēti Bosnijas serbu kaujinieki un paramilitārās vienības, tostarp neregulārās policijas vienības, kas Bosnijas teritorijā iekļuva no Serbijas puses, nekavējoties nogalināja vairāk nekā 8000 Bosnijas musulmaņu vīriešu un zēnu, kuri meklēja drošu patvērumu šajā ANO Drošības spēku (UNPROFOR) aizsargātajā zonā;

C.   tā kā šī traģēdija, ko Starptautiskais Kara noziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai (ICTY) nosauca par genocīda aktu, notika zonā, ko ANO pasludināja par drošu, un tāpēc tā ir simbols starptautiskās kopienas nespējai iejaukties konfliktā un aizsargāt civiliedzīvotājus;

D.   tā kā Bosnijas serbu kaujinieki daudzkārtēji pārkāpa Ženēvas konvenciju, vēršoties pret Srebreņicas civiliedzīvotājiem, tostarp deportējot tūkstošiem sieviešu, bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku un izvarojot ļoti daudz sieviešu;

E.   tā kā, neskatoties uz līdz šim īstenotajiem ievērojamajiem centieniem atklāt un ekshumēt masu un individuālās apbedījuma vietas un identificēt upuru mirstīgās atliekas, pagaidām veiktie pētījumi neļauj pilnībā rekonstruēt notikumu gaitu Srebreņicā un tās apkārtnē;

F.   tā kā patiess miers bez tiesiskuma nav iespējams un tā kā pilnīga un neierobežota sadarbība ar ICTY vēl joprojām ir viena no galvenajām prasībām, lai Rietumbalkānu valstu integrācija ES varētu turpināties;

G.   tā kā Bosnijas serbu armijas ģenerālis Radislavs Krstičs ir pirmā persona, ko ICTY atzina par Srebreņicas genocīda līdzdalībnieku un atbalstītāju, tomēr galvenā apsūdzētā persona Ratko Mladičs divpadsmit gadus pēc šiem traģiskajiem notikumiem vēl joprojām atrodas brīvībā;

H.   tā kā ES lēmumu pieņemšanas mehānismu nepilnības un tas, ka nav izveidota patiesi kopēja ārpolitika un drošības politika, arī negatīvi ietekmēja notikumu gaitu;

1.   godā nežēlīgo noziegumu upuru piemiņu; pauž līdzjūtību un solidaritāti ar upuru ģimenēm, daudzas no kurām dzīvo neziņā par savu tēvu, dēlu, vīru un brāļu likteni; atzīst, ka šīs pastāvīgās ciešanas padziļina tas, ka par šiem noziegumiem atbildīgās personas netika nodotas tiesai;

2.   aicina Padomi un Komisiju pienācīgi pieminēt Srebreņicas Potokari genocīda aktu, atbalstot to, ka Eiropas Parlaments 11. jūliju atzina par Srebreņicas genocīda piemiņas dienu;

3.   aicina veikt turpmākus pasākumus, lai sauktu pie atbildības joprojām nenotvertos noziedzniekus, un pauž atbalstu ICTY darbam;

4.   uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt mieru un stabilitāti Rietumbalkānu reģionā un ka ir jāuzsāk patiess izlīguma process Eiropas integrācijas procesa ietvaros; mudina visas valstis vairāk censties pieņemt sarežģīto un nemierīgo pagātni;

5.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, Bosnijas un Hercegovinas valdībai, parlamentam un iestādēm, kā arī Rietumbalkānu reģiona valstu valdībām un parlamentiem.