Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Divdesmit valstu grupas 2009. gada 2. aprīļa deklarāciju „Vispārējais ekonomikas atveseļošanas un reformu plāns”,

–  ņemot vērā Divdesmit valstu grupas 2009. gada 2. aprīļa deklarāciju par finanšu sistēmas stiprināšanu,

–  ņemot vērā 2008. gada septembrī Ņujorkā notikušajā G20 sanāksmē izstrādāto rīcības plānu,

–  ņemot vērā ESAO 2009. gada 2. aprīlī publiskoto sarakstu, kurā iekļautas valstis, kas neievēro starptautiskās normas attiecībā uz nodokļu informācijas apmaiņu,

–  ņemot vērā Eiro grupas valstu un valdību vadītāju sanāksmi, ko rīkoja 2008. gada 12. oktobrī, lai pieņemtu saskaņotu glābšanas plānu ekonomiskās krīzes pārvarēšanai,

–  ņemot vērā Jacques de Larosière vadītās ES finanšu uzraudzības augsta līmeņa ekspertu grupas ziņojumu un tās 2009. gada 25. februāra ziņojumu Komisijai saistībā ar Eiropadomes 2009. gada pavasara sanāksmi,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta rezolūciju par Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu(1),

–  ņemot vērā Eiropadomes pavasara sanāksmes iznākumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,

A.  tā kā 2009. gadā ekonomikas izaugsme visā pasaulē strauji samazinās un tikai visoptimistiskākās prognozes paredz lēnu atlabšanu 2010. gadā, tādējādi tuvojoties dziļai sociālai un politiskai krīzei;

B.  tā kā galvenās problēmas starptautiskās un Eiropas ekonomikas lejupslīdes novēršanā ir neuzticēšanās finanšu un kapitāla tirgiem, kā arī bezdarba pieaugums; tā kā ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu banku savstarpējo kreditēšanu un kredītu tirgu darbību;

C.  tā kā ir pierādīts, ka piederība eiro zonai veicina ekonomikas stabilitāti attiecīgajās dalībvalstīs, kas pirmām kārtām izskaidrojams ar to centieniem ievērot Māstrihtas kritērijus un Stabilitātes un izaugsmes pakta nosacījumus, kā arī ar to, ka tās ir pasargātas no valūtas kursa svārstībām;

tā kā vairākām dalībvalstīm ir radušās nopietnas maksājumu bilances problēmas un dažas no tām bija spiestas vērsties SVF pēc palīdzības;

E.  tā kā Vispārējais ekonomikas atveseļošanas un reformu plāns ietver šādus mērķus — 1) atjaunot uzticību, izaugsmi un darbavietas; 2) atjaunot finanšu sistēmu, lai atsāktu kreditēšanu; 3) stiprināt finanšu noteikumus, lai atjaunotu uzticību; 4) finansiāli atbalstīt un pārveidot starptautiskās finanšu iestādes, lai pārvarētu šo krīzi un novērstu turpmākās krīzes; 5) veicināt starptautisko tirdzniecību un ieguldījumus un atteikties no protekcionisma, lai liktu pamatus pārticībai, un 6) veidot integrētu, videi nekaitīgu un ilgtspējīgu ekonomiku;

1.  atzinīgi vērtē Divdesmit valstu grupas „Vispārējo atveseļošanas un reformu plānu”; pauž gandarījumu, ka šis vispārējais plāns atbilst Eiropas Savienībā jau sāktajiem centieniem, radīt aptverošāku pieeju un novērst pretēji vērstas politikas darbības, kas grauj viena otras rezultātus;

2.  augstu vērtē ES vadošo lomu, ko tā uzņēmās šajā augstākā līmeņa sanāksmē, lai norādītu turpmāko virzību un izstrādātu praktiskus risinājumus;

3.  atzinīgi vērtē kopējo pieeju ar mērķi uzlabot finanšu nozares regulējumu un finanšu uzraudzību; mudina visas valdības rīkoties atbilstīgi G20 sanāksmē uzņemtajām saistībām;

4.  aicina nesen izveidoto Finanšu stabilitātes padomi, kā arī SVF iesniegt Eiropas Parlamentam ziņojumu par to, kā tiek uzraudzīta finanšu nozares stiprināšanai izstrādātā rīcības plāna īstenošana;

5.  vērš uzmanību uz to, ka bieži vien finanšu nozarē veiktie plašie pasākumu ir domāti, nevis lai glābtu no slēgšanas konkrētus uzņēmumus, bet gan lai nepieļautu šīs nozares sabrukumu, kas varētu izraisīt graujošu domino efektu visā pārejā finanšu nozarē, kā arī reālajā ekonomikā;

6.  pauž atbalstu tam, lai tiktu dubultoti līdzekļi ES instrumentam, ar kuru sniedz vidēja termiņa finansiālu palīdzību ES neietilpstošo valstu maksājumu bilancēm, palielinot šos līdzekļus no 25 miljardiem uz 50 miljardiem EUR;

7.  mudina visas dalībvalstis, uz kurām neattiecas nepiemērošanas iespējamības klauzula un kuras joprojām neietilpst eiro zonā, galveno uzmanību pievērst Māstrihtas kritērijiem un plānot iespējami ātrāku eiro ieviešanu, lai efektīvāk pasargātu sevi no iespējamām krīzēm nākotnē;

8.  atzinīgi vērtē ECB vairākkārt veikto procentu likmes samazinājumu, lai sekmētu izaugsmi, un īstermiņa finanšu mehānismu ātru nodrošināšanu ar mērķi atdzīvināt banku savstarpējo kreditēšanu;

9.  atzīmē, ka valdību uzsāktā masveidīgā līdzekļu aizņemšanās jau sāk radīt sasprindzinājumu kapitāla tirgos, jo tie tiek iztukšoti, parādās izstumšanas sekas, kā arī sāk pieaugt vidēja un ilgtermiņa procentu likmes, kas varētu iznīcināt centrālo banku centienus samazināt procentu likmes; mudina visas dalībvalstis pēc iespējas ātrāk atgriezties pie saprātīga valsts budžeta deficīta līmeņa;

10.  apzinās, ka pašreizējais straujais publisko izdevumu pieaugums varētu novest pie tikpat straujas aplikšanas ar papildu nodokļiem nākotnē; brīdina no cerībām, ka inflācija varētu samazināt krīzes ietekmi uz valsts finanšu līdzekļiem, jo par to galvenokārt maksātu pensionāri un nākamās paaudzes;

11.  pauž atbalstu G 20 valstīm, kuras galvenokārt izvēlējās uz aizņēmumiem un garantijām pamatotus risinājumus, kas maksimāli palielinās ekonomisko efektu, vienlaikus palīdzot mazināt ietekmi, ko uz valstu finanšu līdzekļiem ilgtermiņā atstās vairāk nekā 1 triljons USD vērtās programmas;

12.  pauž bažas par atšķirīgajiem ražīguma līmeņiem eiro zonā un mudina vajadzības gadījumā veikt labošanas pasākumus valsts līmenī;

13.  noraida jebkāda veida protekcionismu gan reālajā ekonomikā, gan finanšu nozarē kā atbildi uz ekonomikas lejupslīdi un pasaules tirdzniecības apjomu straujo samazināšanos; uzsver, ka neviens ierosinātais noteikums nedrīkst pieļaut protekcionismu un pārrobežu ietekmi;

14.  atzinīgi vērtē SVF resursu ievērojamo palielinājumu, jo šis fonds ir galvenais finanšu palīdzības sniedzējs valstīm, tostarp ES dalībvalstīm, kurām ir problēmas ar maksājumu bilanci, un tas atbalsta jauno tirgu ekonomikas valstu izaugsmi un jaunatīstības valstu attīstību;

15.  aicina Komisiju apsvērt, vai varētu būt nepieciešama papildu summu SVF īpašajām aizņēmumtiesībām, kā arī aicina ECB izvērtēt šīs palielināšanas ietekmi uz cenu stabilitāti visā pasaulē;

16.  atzinīgi vērtē to, ka no ESAO sastādītā nodokļu oāžu saraksta tika svītrotas visas četras tur vēl minētās valstis, jo tās drīz pēc G20 augstākā līmeņa sanāksmes piekrita ievērot nodokļu pārredzamības noteikumus;

17.  aicina Komisiju saistībā ar pārdomām par ilgtspējīgas attīstības stratēģijas nākotni, sākt nepieciešamās izstrādes, lai pilnībā ņemtu vērā klimata pārmaiņu ietekmi uz visām esošajām politikas jomām; aicina Komisiju novērtēt iespējas efektīva atjaunīgās enerģijas iekšējā tirgus izveidei;

18.  uzsver nepieciešamību efektīvi īstenot klimata pārmaiņām un enerģētikai veltīto tiesību aktu kopumu un vairāk ieguldīt līdzekļus atjaunīgās enerģijas avotos, enerģijas resursos ar zemu oglekļa emisijas līmeni un energoefektivitātē, kam jābūt vienai no Enerģētikas rīcības plāna 2010.–2014. gadam centrālajām daļām;

19.  uzsver nepieciešamību iekļaut ekoinovāciju visās atbilstīgajās politikas jomās, lai ātri un plaši to veicinātu, un aicina Komisiju izvērtēt reglamentējošos noteikumus, kā arī reglamentējošos šķēršļus un tirgus nepilnības, kas varētu traucēt videi draudzīgu tehnoloģisko paņēmienu izmantošanai un novatorisma veicināšanai;

20.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ECB, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, G20 dalībvalstīm un SVF.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA-PROV(2009)0123.