Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B7-0084/2009

Iesniegtie teksti :

B7-0084/2009

Debates :

Balsojumi :

PV 08/10/2009 - 7.4
CRE 08/10/2009 - 7.4

Pieņemtie teksti :


REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 181kDOC 113k
30.9.2009
PE428.688v01-00
 
B7-0084/2009

Noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,

ievērojot Reglamenta 110. panta 2. punktu,


par G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmi Pitsburgā 2009. gada 24.–25. septembrī


Daniel Cohn-Bendit, Rebecca Harms Verts/ALE grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmi Pitsburgā 2009. gada 24.–25. septembrī  
B7‑0084/2009

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 2009. gada 24. un 25. septembrī Pitsburgā notikušās G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmes secinājumus,

–   ņemot vērā Apvienotās Karalistes, Francijas un Vācijas kopīgo vēstuli, kurā tiek prasīti saistoši noteikumi, lai ierobežotu premiālo samaksu baņķieriem,

–   ņemot vērā kopīgo paziņojumu, ko 2009. gada 4. septembrī publicēja septiņu Eiropas valstu (Francijas, Zviedrijas, Nīderlandes, Luksemburgas, Spānijas, Vācijas un Itālijas) finanšu ministri ar aicinājumu G20 viņiem pievienoties, lai pieņemtu stingrus noteikumus par samaksu finanšu jomas uzņēmējiem,

–   ņemot vērā Londonā 2009. gada 4. un 5. septembrī notikušās G20 valstu finanšu ministru sanāksmes rezultātus,

–   ņemot vērā 2009. gada 1. un 2. septembrī sasauktā ESAO Vispasaules foruma par pārredzamību un informācijas apmaiņu saistībā ar nodokļiem rezultātus,

–   ņemot vērā Londonā 2009. gada 2. un 3. aprīlī notikušās G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmes secinājumus,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā finanšu un ekonomikas krīzi izraisīja pasaules bagātākās valstis, bet tā skar visas valstis, un tā kā G20 ir kolektīvi atbildīgs par to, lai mazinātu krīzes sociālās sekas, jo īpaši jaunattīstības valstīs, kuras ir smagi skārusi krīzes blakus iedarbība,

B.  tā kā klimata finansējuma piešķiršana ir būtiska sastāvdaļa centienos veicināt globālu ekonomikas atlabšanu un izveidot fondus ilgtspējīgai 21. gadsimta ekonomikai,

C. tā kā par klimata finansējumu jaunattīstības valstīm ir atbildīgas rūpnieciski attīstītās valstis, jo to vēsturiskās emisijas izraisīja klimata pārmaiņas, kas jau tiek konstatētas, kā arī tas ir ieguldījums globālajā kolektīvajā drošībā,

D. tā kā pieaugošie globālās tirdzniecības traucējumi un arvien lielākā nomināla kursa svārstību atsaiste no inflācijas atšķirībām valstu starpā bija pašreizējās finanšu un ekonomikas krīzes galvenie iemesli,

E.  tā kā ārzonu centri ļauj ļaunprātīgi apiet un izvairīties gan no nodokļiem, gan finanšu regulēšanas, un tā kā starptautiskā izvairīšanās no nodokļiem ir milzīgs šķērslis Tūkstošgades mērķu sasniegšanā,

F.  tā kā ārzonu centri un "nodokļu oāzes" ļauj ik gadus nelikumīgi aizplūst kapitālam 1 triljona USD vērtībā un tā kā apmēram divas trešdaļas šīs summas ir attiecināma uz darījumiem, kuru iemesls bija daudznacionālo uzņēmumu izvairīšanās ko nodokļiem un nodokļu apiešanas shēmas,

G. tā kā ir ļoti svarīgi pievērsties problēmām, ko rada izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, "nodokļu oāzes" un ārzonu centri, un tā kā ir nepieciešama globāla sistēma sadarbībai un informācijas apmaiņai nodokļu jautājumos,

H. tā kā spekulatīviem finanšu darījumiem, piemēram, riska ieguldījumu fondiem un privāto kapitāla vērtspapīru uzņēmumiem bija nozīme, radot dramatiskas svārstības naftas, metālu, pārtikas un citu preču cenās, un tā kā ir jāaizliedz finanšu spekulācijas attiecībā uz pārtiku, naftu, zemi un citām būtiskām precēm,

I.   tā kā ir nepieciešams regulēt iestādes, kurām ir augsta kapitāla piesaiste, cita starpā piemērojot stingrākas prasības par kapitāla pietiekamību,

J.   tā kā pret sistēmiska mēroga finanšu iestādēm jāizvirza augstākas kapitāla prasības nekā pret mazākām finanšu iestādēm, lai mazinātu iespēju, ka nepieciešami glābšanas pasākumi ar publisku līdzekļu palīdzību,

K. tā kā pasākumi attiecībā uz vadošo darbinieku atalgojumu un premiālo atlīdzību ir vieni no pirmajiem pasākumiem, kas jāveic, lai turpmāk novērstu finanšu krīzi, un tā kā šie pasākumi jo vairāk ir nepieciešami tāpēc, ka nodokļu maksātāju nauda tika mobilizēta finanšu nozares atbalstam,

L.  tā kā pasākumi attiecībā uz vadošo darbinieku atalgojumu un premiālo atlīdzību nebūs efektīvi, ja tos nepiemēros pasaules lielākajos finanšu centros,

M. tā kā ES finanšu ministri ir vienojušies par to, ka ir nepieciešams pārtraukt saikni starp lielu premiālo atlīdzību un "riska tradīcijām", ko viņi uzskata par "finanšu augoņa" cēloni,

N. tā kā sakarā ar globalizāciju ekonomikas un finanšu sadarbība ir kļuvusi izšķiroša un prasa globālas atbildes tādās jomās kā maksājumu bilances regulēšana, finanšu regulēšana un uzraudzība, kredītu pārvaldība un parādu atlaišana, tā kā starptautiskā koordinēšana jāorganizē iestādēm, kas atbilst četriem tradicionāliem kritērijiem: efektivitātei, leģitimitātei, pārstāvībai un atbildības principam,

O. tā kā ir būtiski svarīgi likvidēt plaisu starp regulētiem un neregulētiem finanšu tirgiem un tā kā visiem spēkiem jānovērš regulējuma arbitrāža un izvairīšanās no regulējuma,

Zaļas un globālas atveseļošanās satvars

1.  atgādina, ka finanšu un ekonomikas krīze neproporcionāli ietekmē visneaizsargātākos iedzīvotājus nabadzīgākajās valstīs, kur tās dēļ izcēlās trūkums, kredītu un finanšu krīze; tāpēc pauž bažas, ka G20 pilnīgi "atstumj malā" pārējās "G172" valstis, kuras visvairāk cieš no finanšu, pārtikas, enerģijas un ekoloģiskās krīzes sekām; šajā kontekstā uzskata, ka G20 vēl trūkst leģitimitātes, lai tās varētu vienas pašas atrisināt ekonomikas un finanšu krīzi vai rakstīt "jaunās ekonomikas kārtības likumus"; uzskata, kar ir svarīgi paplašināt G20, lai varētu efektīvi ņemt vērā citu jaunās tirgus ekonomikas valstu un jaunattīstības valstu viedokli, ieskaitot vistrūcīgākās valstis;

2.  jo īpaši atgādina savu viedokli, ka struktūras, kuras de facto pieņem lēmumus globālā mērogā, būtu — ilgtermiņā — jāiekļauj ANO aizgādnībā, varbūt tālāk attīstot tādas pastāvošās ANO organizācijas kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomikas un sociālo lietu padome, ar nosacījumu, ka nevienai valstij nav veto tiesību;

3.  piekrīt tam, ka ir jāīsteno stimulu programmas, lai atbalstītu saimniecisko darbību, līdz skaidri panākta stabila ekonomikas atveseļošanās; tomēr pauž nožēlu, ka G20 apstiprina 5000 miljardu USD izmantošanu līdz 2010. gada beigām pasākumiem, kas nepakļaujas ekonomikas cikliskumam, bez reālām saistībām veikt "zaļās investīcijas";

4.  brīdina pret pārāk agru "pārtraukšanas stratēģijas" īstenošanu; vēlreiz apliecina savu pārliecību, ka koordinētām "pārtraukšanas stratēģijām" jābūt globālas "Jaunas zaļās vienošanās" veidā atbilstoši UNEP 2009. gada 16. februāra ziņojumam "Izeja no krīzes — iespēja", aicinot G20 izvirzīt "Jaunu zaļo vienošanos" tā, lai visaptveroši pievērstos trīskāršajam deficītam (ekonomikas, sociālā un ekoloģiskā krīze);

5.  uzskata, ka papildus IKP ir nepieciešami jauni rādītāji un atskaites sistēmas attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību, lai izmērītu labklājību un cilvēka darbības ietekmi uz vidi, un tādējādi tās būtu vadlīnijas, lai orientētos globālajā ekonomikas atveseļošanā un to izvērtētu; ņem vērā Stiglitz/Sen Komisijas galīgo ziņojumu un Eiropas Komisijas 2009. gada 20. augusta Paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam "IKP un ne tikai. Progresa novērtējums mainīgā pasaulē" (COM(2009)433); aicina Eiropadomi un Komisiju virzīt šos jautājumus nākamajā G20 augstākā līmeņa sanāksmē Kanādā;

6.  atzinīgi vērtē to, ka Pitsburgas sanāksme pievērsās arī jautājumam par traucējumiem pasaules tirgū, kuri izraisīja finanšu krīzi, un ka tiks uzsākta "Noturīgas un līdzsvarotas attīstības sistēma", ierosinot sadarbības procesu, kurā savstarpēji izvērtēs valstu politiskās nostādnes un šo nostādņu ietekmi uz globālās izaugsmes modeli un ilgtspēju;

7.  atgādina, ka nolūkā novērst turpmākas finanšu krīzes ir efektīvi jāpievēršas rašanās iemesliem, jo īpaši pārmērīgām privātpersonu parādsaistībām, pieaugošajai nevienlīdzībai un tirdzniecības un tekošo kontu līdzsvara trūkumam;

8.  uzskata, ka efektīvai daudzpusējai reakcijai uz krīzi nepieciešama daudzdimensionāla regulēšanas reforma, lai cīnītos ar maiņas kursa un preču cenu nestabilitāti; pauž nožēlu, ka Pitsburgas sanāksmē netika izvirzīts šis jautājums; tādēļ mudina Eiropadomi pieņemt kopējo nostāju šo jautājumu risināšanai nākamajā G20 augstākā līmeņa sanāksmē Kanādā;

9.  mudina Eiropadomi nākamajā G20 sanāksmē Kanādā izvirzīt jautājumu par jaunu daudzpusējo sistēmu valūtas maiņas kursa pārvaldībai, lai cīnītos pret valūtas spekulāciju, samazinātu traucējumus pasaules tirgū un dotu visām valstīm pietiekamu iespēju izmantot pienācīgu ekonomikas cikliskumam nepakļautu fiskālo un monetāro politiku, ja iestājas lejupslīde vai finanšu krīze;

10. aicina Eiropadomi atbalstīt UNCTAD priekšlikumu izveidot jaunu daudzpusējo sistēmu valūtas maiņas kursa pārvaldībai un aicina Komisiju šajā perspektīvā noteikt un izvērtēt dažādus politikas izvēles variantus;

11. joprojām pauž dziļās bažas par to, kas SVF savos nesenos aizdevuma nosacījumos krīzes skartām valstīm (ieskaitot Ungāriju, Latviju un Islandi) noteica tāda veida visaptverošu ekonomikas cikliskumam pakļautu fiskālo un monetāro politiku, kāda noveda Āzijas valstis dziļākā ekonomikas krīzē 1997. un 1998. gadā; atgādina nepieciešamību reformēt Bretonvudsas iestāžu balsošanas struktūru, nosakot dubultā vairākuma balsošanas kārtību, kuras pamatā ir dalībvalstis un kapitāla daļa;

Energoapgādes drošība un klimata pārmaiņas

12. pauž nožēlu, ka G20 nav panākts progress virzībā uz nolīgumu UNFCCC procesā par to, lai rūpnieciski attīstītās valstis dalītos globālajā publiskajā klimata pārmaiņām piemērojamā finansējumā, kas nepieciešams pielāgošanās un mazināšanas finansējumam jaunattīstības valstīs, lai ierobežotu klimata pārmaiņas līdz +2ºC; uzskata, ka ik gadus būs nepieciešams vismaz 120 miljardi EUR starptautiskā publiskā finansējuma klimata aizsardzības pasākumiem jaunattīstības valstīs; atgādina, ka šīm saistībām jābūt jaunām un tām jāpapildina rūpnieciski attīstīto valstu mērķi, kā arī pastāvošās OAP saistības;

13. uzskata, ka taisnīgs ES ieguldījums šajos centienos būtu vismaz 35 miljardi EUR gadā līdz 2020. gadam;

14. aicina rast jaunus, prognozējamus un adekvātus publiskā finansējuma avotus turpmākajam nolīgumam par klimatu, piem., maksu par emisijas kvotām rūpnieciski attīstītām valstīm saskaņā ar noteikumiem par klimata pārmaiņām pēc 2012. gada, nodevas, maksu vai izsoles saskaņā ar starptautisku kuģošanas un aviācijas emisiju ierobežošanas un tirdzniecības sistēmu un nodevas par finansu darījumiem;

15. aicina G20 finanšu ministrus mobilizēt resursus, lai atbalstītu drīzu klimata jomas darbību jaunattīstības valstīs kā izšķirošo elementu kolektīvajai reakcijai uz pasaules ekonomikas krīzi;

Starptautiskās finanšu regulēšanas sistēmas nostiprināšana

16. atzinīgi vērtē G20 panākto progresu un uzņemtās saistības, lai nostiprinātu starptautisko finanšu regulēšanas sistēmu attiecībā uz pienācīgu uzraudzību, riska pārvaldību, pārskatāmību un starptautisko sadarbību; aicina, lai G20 šajā posmā strauji vienotos par starptautisku satvaru reformām, ar ko var enerģiski cīnīties pret jebkādu risku, kas izriet no pašreizējās "paralēlās banku darbības sistēmas", atvasināto instrumentu tirgiem, "ārpusbiržas atvasinājumiem" (OTC), ar vērtspapīriem nodrošinātiem produktiem, pārmērīgas kapitāla piesaistīšanas utt., tā, lai varētu strauji īstenot vispārējos principus, par kuriem jau ir notikusi vienošanās iepriekšējās G20 sanāksmēs, un izvairīties no regulējuma arbitrāžas; jo īpaši aicina G20 nodrošināt, lai finanšu nozares dalībniekiem tiktu pieprasīts pareizi pārvaldīt ārpusbilances riska darījumus un sniegt pārskatu, un atgādina, ka uz visām struktūrām vai darbībām, kam ir vienāds potenciāls radīt sistēmisku risku, jāattiecina vieni un tie paši drošības uzraudzības noteikumi;

17. pauž nožēlu par to, ka, izņemot G20 apņemšanos pieprasīt, lai bankām un citām finanšu iestādēm būtu augstāks kapitāla līmenis, netika panākta vienošanās par to, cik lielām jābūt kapitāla rezervēm, lai samazinātu risku, ko uzņemas; uzskata arī, ka apņemšanās līdz 2012. gadam izstrādāt noteikumus (par kuriem starptautiski vienojas), lai uzlabotu banku kapitāla kvantitāti un kvalitāti un atturētu no pārmērīgas aizņemto līdzekļu īpatsvara palielināšanas, jo īpaši attiecībā uz bankām, atstāj problēmas risināšanu līdz pārāk vēlam termiņam;

18. pauž dziļu nozēlu arī par to, ka G20 nepieņēma konkrētus pasākumus attiecībā uz riska ieguldījuma fondiem un privāto kapitāla vērtspapīru fondiem, uzskatot, ka nepieciešamo pasākumu trūkums līdz šim ir novedis pie attiecīgo standartu pavājināšanās ("race to the bottom");

19. pauž nožēlu, ka G20 neizvirzīja apņēmīgus ierosinājumus aizliegt noteikta veida praksi, piemēram, pārdošanu bez seguma, un nevienojās par citiem pasākumiem, lai nepieļautu finanšu spekulāciju, piemēram, skaidri ierosinot nodokli par finanšu darījumiem, kā arī cenšoties panākt starptautisku vienošanos, ar kuru visas tā parakstītājas puses apņemas noteikt šādu nodokli par finanšu darījumiem;

20. atzinīgi vērtē to, ka SVF ir pilnvarots līdz nākamajai augstākā līmeņa sanāksmei sagatavot ziņojumu par instrumentiem, kuru mērķis ir panākt, lai finanšu nozare sniegtu „godīgu un būtisku ieguldījumu, atlīdzinot par jebkuriem apgrūtinājumiem, kas saistīti ar valdību iejaukšanos banku sistēmas atjaunošanā”; uzskata, ka šim pilnvarojumam jānodrošina drīza finanšu darījumu nodokļa ieviešana;

21. īpaši uzsver, ka Tobina nodoklim līdzīgs finanšu darījumu nodoklis būtu vēlams ne tikai pārmērīgu spekulāciju ierobežošanai, bet arī kā līdzeklis finanšu stabilitātes un ilgtermiņa ieguldījumu veicināšanai, kā arī taisnīgas valsts izdevumu finansēšanas sistēmas nodrošināšanai; turklāt uzsver, ka, lai gan ir vēlama šāda nodokļa ieviešana pasaules mērogā, to var īstenot arī vienpusēji ES līmenī;

22. ņem vērā G20 valstu apņemšanos pastiprināt uzraudzību, bet izsaka nožēlu par to, ka nav izstrādāti vērienīgi un vispusīgi priekšlikumi, lai šo pienācīgo uzraudzību padarītu efektīvu; šajā sakarībā apstiprina, ka vajadzīga iedarbīga ES uzraudzības struktūra, kurai vajadzētu vākt un analizēt mikrolīmeņa un makrolīmeņa informāciju par centrālajām bankām piesardzības nolūkos un kurai arī ātri vajadzētu rīkoties tādu krīžu gadījumos, kurām ir sistēmiska ietekme uz ES;

Nodokļu oāzes un jurisdikcijas, kas nepiekrīt sadarboties

23. uzskata, ka ienākumu un labklājības sadales nevienlīdzības pieaugums būtiski veicinājis finanšu „burbuli”, kas bija krīzes galvenais iemesls;

24. apstiprina, ka īpaši nevienlīdzīgi sadalīto kapitāla ienākumu un bagātību aplikšana ar nodokli ir galvenais instruments nevienlīdzības ierobežošanā;

25. pauž nožēlu par to, ka, lai gan ekonomikas globalizācija veicinājusi ievērojamu no kapitāla gūto ienākumu palielinājumu, tomēr ir izveidojusies situācija, ka ir sarežģītāk šos ienākumus aplikt ar nodokli, jo izplatījusies pārrobežu izvairīšanās no nodokļiem, nodokļu nemaksāšana un nodokļu konkurence;

26. šajā sakarībā pauž dziļu nožēlu, ka G20 valstis nav panākušas progresu attiecībā uz nodokļu oāzēm un jurisdikcijām, kas nepiekrīt sadarboties; uzskata, ka augstākā līmeņa sanāksmes secinājumi atkal izrādījušies maziedarbīga un retoriska nodokļu oāžu un to ārzonu centru kritika, kuri nepiekrīt sadarboties;

27. atgādina, ka nodokļu oāzēs esošie ārzonu finanšu centri būtiski veicinājuši finanšu krīzi, un uzskata, ka finanšu stabilitātes mērķa izpilde nebūs sasniedzama, kamēr ES un nākamā G20 valstu augstākā līmeņa sanāksme Kanādā atbilstīgi un efektīvi nerisinās problēmas, kuras rada izvairīšanās no nodokļiem, nodokļu oāzes un ārzonu finanšu centri;

28. uzsver, ka vajadzīga globāla sadarbība un informācijas apmaiņa nodokļu jautājumos daudzpusējas sistēmas veidā; šajā sakarībā norāda uz panākto progresu ESAO Vispasaules forumā par pārredzamību un informācijas apmaiņu saistībā ar nodokļiem;

29. jo īpaši uzskata, ka padziļināta salīdzinoša vērtējuma procesa noteikšana, lai pārraudzītu un pārskatītu panākto progresu attiecībā uz pilnīgu un efektīvu informācijas apmaiņu, ir atzinīgi vērtējams sākotnējs pasākums mērķa īstenošanai, bet tomēr uzskata, ka šī sistēma būtiski jāpilnveido, paturot prātā tās dažādās nepilnības; šajā sakarībā cita starpā pauž bažas par to, ka ESAO pieņēmusi lēmumu — „neviena jurisdikcija pašreiz nav uzskatāma par nodokļu oāzi, kas nepiekrīt sadarboties”, un ka ESAO pieļauj valdību izvairīšanos no iekļaušanas tās „melnajā sarakstā”, vienīgi balstoties uz to solījumu stingri ievērot informācijas apmaiņas principus; šajā sakarībā konstatē, ka prasība noslēgt 12 nolīgumus, kuru skaits pieņemts iepriekš, ar citām valstīm ir patvaļīga, un to nevar uzskatīt par apmierinošu priekšnosacījumu izslēgšanai no „melnā saraksta”;

30. aicina ES rīkoties, lai izskaustu ļaunprātības, kas saistītas ar nodokļu oāzēm, izvairīšanos no nodokļiem un kapitāla nelikumīgu aizplūšanu no jaunattīstības valstīm, kas kaitē šo valstu attīstībai, un tāpēc aicina panākt jaunu saistošu pasaules mēroga finanšu nolīgumu, atbilstoši kuram starptautiskajām uzņēmējsabiedrībām vajadzētu automātiski sniegt informāciju par katrā no valstīm gūto peļņu un samaksātajiem nodokļiem, tādējādi nodrošinot pārredzamību par samaksātajām summām katrā no jaunattīstības valstīm, kurās šīs uzņēmējsabiedrības darbojas;

31. šajā sakarībā aicina Komisiju līdz 2010. gada beigām sagatavot konkrētus priekšlikumus, saistot piekļuvi attīstības programmām, kurām paredzēti atvieglojumi, ar labu pārvaldi nodokļu jautājumos; uzskata, ka šādos priekšlikumos jāiekļauj kvantitatīvi un kvalitatīvi rādītāji, kas ļauj panākt objektīvu novērtējumu par to, kā jaunattīstības valstis īsteno labas pārvaldes praksi;

32. izsaka nožēlu, ka G20 valstis vēl arvien nav ierosinājušas nekādas iniciatīvas, tostarp sankcijas, lai piespiestu nodokļu oāzes veikt pasākumus efektīvai atbilstības nodrošināšanai nodokļu pārvaldības starptautiskajiem standartiem, un mudina ES un nākamo G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmi Kanādā nekavējoties iesniegt grafiku un konkrētu sankciju mehānismu, lai cīņu pret nodokļu oāzēm padarītu efektīvāku; šajā sakarībā atgādina, ka ir ārkārtīgi svarīgi izbeigt fiktīvu juridisko personu izmantošanu, lai izvairītos no aplikšanas ar nodokļiem;

33. īpaši izsaka nožēlu par to, ka G20 valstis neapstiprināja bankas noslēpuma sistēmas pārtraukšanu, jo tie, kas izvairās no nodokļu maksāšanas, izmanto šo sistēmu savai aizsardzībai; uzsver, ka bankas noslēpuma vietā būtu jāpanāk automātiska apmaiņa ar informāciju visās situācijās, tostarp starp visām ES valstīm un atkarīgajām teritorijām; atbalsta Komisijas priekšlikumu ieviest automātisku informācijas apmaiņas prasību kā priekšnoteikumu administratīvajai sadarbībai nodokļu uzlikšanas jomā; aicina piešķirt Komisijai lielāku lomu, izstrādājot ES pasaules mēroga stratēģiju pret nodokļu oāzēm;

Grāmatvedības standarti

34. atgādina, ka finanšu pārskatu kvalitāte ir galvenais jautājums, kas jārisina, lai panāktu gan finanšu stabilitāti, gan efektīvi cīnītos pret izvairīšanos no nodokļiem; šajā sakarībā uzsver, ka Starptautisko grāmatvedības standartu padomei (IASB) tās starptautiskajos finanšu pārskatu standartos par nozaru pārskatiem būtu jāiekļauj prasība, ka daudznacionālas uzņēmējsabiedrību grupas sniedz pārskatus par visiem to veiktajiem darījumiem katrā no valstīm (darbaspēka izmaksas, finanšu izmaksas, peļņa pirms nodokļu nomaksas utt.); uzskata, ka tas ieguldītājiem, ieinteresētajām personām un nodokļu iestādēm nodrošinātu vispusīgu ieskatu par katru grupu, tādējādi veicinot efektīvāku un pārredzamāku nodokļa bāzes starptautisku sadalījumu;

35. vēlreiz atgādina par savu pārliecību, ka IASB struktūra būtu jāreformē, lai nodrošinātu tās pārredzamu darbību un demokrātisku kontroli;

Atalgojumu sistēma un banku prēmijas

36. atzinīgi vērtē G20 valstu saistības attiecībā uz kompensāciju praksi finanšu stabilitātes veicināšanai, saskaņā ar kurām prēmiju izmaksāšana jāsadala pa vairākiem gadiem un izmaksātajām prēmijām jāatbilst attiecīgo personu patiesajam veikumam un banku darbībai šajā periodā; tomēr izsaka dziļu nožēlu par to, ka principos, par kuriem G20 valstis panākušas vienošanos, nav pieminēta iespēja piemērot noteiktam mērķim paredzētus nodokļus vai absolūtu maksimālo robežu;

37. vēlreiz atgādina, ka augstākas kapitāla prasības attiecībā uz tirdzniecības darbību ir nozīmīgs mehānisms, lai novērstu pārmērīgu peļņu; turklāt uzskata, ka, tā kā pārmērīga aizņemto līdzekļu īpatsvara palielināšana ievērojami kaitē finanšu stabilitātei, finanšu darījumu aplikšanai ar nodokli arī būtu tāda pati labvēlīga ietekme; tāpēc mudina ES un G20 valstis izstrādāt stingrus priekšlikumus par šīm tēmām, jo tie ir vienlīdz vajadzīgi stabilākas finanšu sistēmas izveidei un papildina cits citu;

Nodokļi darījumiem ar valūtu

38. atzinīgi vērtē Lielbritānijas Finanšu pakalpojumu iestādes priekšsēdētāja Adair Turner neseno paziņojumu, ka viņš apsver tā dēvētā „Tobina nodokļa” ieviešanu attiecībā uz banku darījumiem; uzskata nodokļus darījumiem ar valūtu par efektīvu līdzekli, lai cīnītos ar kapitāla spekulatīvu īstermiņa apriti; jo īpaši aicina citu ES dalībvalstu finanšu pakalpojumu iestādes apsvērt Lielbritānijas priekšlikumu un ieteikt valdībām šāda nodokļa ieviešanu;

39. mudina Komisiju iesniegt priekšlikumus attiecībā uz ES mēroga finanšu darījumu nodokļa ieviešanu, jo tādējādi varētu arī palīdzēt finansēt ieguldījumus jaunattīstības valstīs, lai pārvarētu krīzes visļaunākās sekas un nenovirzītos no Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanas;

Pasaules mēroga finanšu sistēmas uzbūve

40. vēlreiz atgādina savu pārliecību, ka nepieciešama steidzama un radikāla politikas reforma, lai novērstu pārtikas un finanšu krīžu sistēmiskos iemeslus, ieviešot jaunus demokrātiskus un pārredzamus starptautiskās tirdzniecības un starptautiskās finanšu sistēmas noteikumus;

41. pauž atzinību par Pitsburgas augstākā līmeņa sanāksmē pausto lēmumu reformēt starptautisko finanšu iestāžu pilnvaras, darbības jomu un pārvaldību, lai atspoguļotu izmaiņas pasaules ekonomikā; par pārāk nenozīmīgām uzskata pārmaiņas SVF kvotu sadalījumā „par vismaz pieciem procentiem” pārceļot tās no pārlieku pārstāvētām uz par maz pārstāvētām jaunajām tirgus ekonomikas valstīm; atzinīgi vērtē ASV un Eiropas valstu valdību sen gaidīto vienošanos Pitsburgas augstākā līmeņa sanāksmē par to, ka visu starptautisko iestāžu vadītāji un augstākā līmeņa vadība būtu jāieceļ, īstenojot atklātu un pārredzamu procedūru un ņemot vērā viņu nopelnus;

42. mudina ES dalībvalstis vienoties par kopēju nostāju attiecībā uz to pārstāvību Pasaules Bankas un SVF valdē, lai veicinātu vajadzīgās izmaiņas vienlīdzīgākas pārstāvības sistēmas izveidošanā starptautiskajās finanšu iestādēs;

43. jo īpaši prasa veidot jaunu pasaules mēroga finanšu sistēmas uzbūvi, nodrošinot jaunattīstības valstu pārstāvniecību ar šo valstu attiecīgo reģionālo organizāciju starpniecību, lai tiktu ņemtas vērā to likumīgās ilgtspējīgas attīstības intereses saistībā ar katras valsts konkrēto situāciju, un mudina G20 valstis veikt starptautisko finanšu iestāžu, īpaši SVF un Pasaules Bankas, nepieciešamo reformu, lai apturētu kaitīgo ietekmi, kas rodas saistībā ar nosacījumiem par palīdzības sniegšanu;

ES un jaunattīstības valstu pasaules mēroga finansēšanas nepieciešamība

44. atzīst to, ka G20 dalībvalstis ātri piešķīrušas papildu līdzekļus SVF, galvenokārt papildu īpašo aizņēmumtiesību veidā, lai stabilizētu ekonomiku jaunattīstības valstīs, un pauž atzinību par to, ka SVF ātri piešķīris līdzekļus valstīm, kurām vajadzīga palīdzība; tomēr atgādina par G20 līdzšinējo iniciatīvu neatbilstošo apjomu, jo ar tiem segti mazāk nekā 10 % no provizoriski aprēķinātā jaunattīstības valstu 700 miljardu ASV dolāru finanšu iztrūkuma (Pasaules Bankas prognozes);

45. mudina ES dalībvalstis vienoties par kopēju nostāju SVF, lai veicinātu SVF īpašo aizņēmumtiesību pārdalīšanu, piešķirot tās ne tikai bagātākajām, bet arī nabadzīgākajām SVF dalībvalstīm, par lēmuma pieņemšanu, kura rezultātā krīzes skartajām valstīm ar nelieliem ieņēmumiem būtu jāsaņem nauda subsīdiju vai kredītu veidā ar viegli izpildāmiem noteikumiem, un par krīzes skarto jaunattīstības valstu visu parādu atmaksāšanas iesaldēšanu uz pieciem gadiem, nepieprasot papildu procentus par moratorija periodu; uzsver, ka ES divpusējās iemaksām SVF krīzes paketēs būtu jāpapildina atbalsta budžets;

Pasaules mēroga ekonomikas krīze un tirdzniecība

46. joprojām nav pārliecināts par G20 valstu aicinājumu, ka PTO tirdzniecības sarunu Dohas kārta jāpabeidz līdz 2010. gada beigām; tomēr ar gandarījumu norāda, ka pasaules valstu vadītāji Pitsburgā atteicās no Londonas aprīļa augstākā līmeņa sanāksmē atbalstītā maldīgā priekšlikuma par to, ka Dohas sarunu kārtas pabeigšana būtu jāuzskata par faktoru pasaules ekonomikas stabilizēšanai, ņemot vērā arī to, ka jebkādi Dohas sarunu kārtas rezultāti tiktu īstenoti ar ievērojamu aizkavēšanos;

47. atgādina, ka skaidri izteikts Dohas sarunu kārtas mērķis ir papildu centieni liberalizācijas īstenošanā, tostarp attiecībā uz finanšu pakalpojumu darbībām, kas notiek laikā, kad turpmākas liberalizācijas labums tiek nopietni apšaubīts; prasa noteikt moratoriju turpmākiem PTO veiktajiem centieniem pasaules mēroga liberalizācijā, kamēr pamatīgāk tiek analizēta to saikne ar ekonomikas un finanšu stabilitāti pasaules mērogā un ar centieniem apkarot klimata pārmaiņas;

48. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

 

Pēdējā atjaunošana - 2010. gada 22. maijsJuridisks paziņojums