Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Tūkstošgades attīstības mērķus,

–   ņemot vērā deklarāciju, kas pieņemta 2009. gada novembrī Romā notikušajā pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par nodrošinātību ar pārtiku,

–   ņemot vērā 1996. gada Pasaules Pārtikas organizācijas augstākā līmeņa sanāksmes secinājumus un mērķi līdz 2015. gadam uz pusi samazināt to cilvēku skaitu, kuri cieš badu,

–   ņemot vērā 2008. gada 22. maijā Ženēvā notikušo ANO Cilvēktiesību padomes īpašo sesiju par to, kā tiesību uz pārtiku īstenošanu negatīvi ietekmē pasaules pārtikas krīze, kuras viens no iemesliem bija augošās pārtikas cenas,

–   ņemot vērā G8 valstu grupas 2008. gada jūlija L’Akvilas augstākā līmeņa sanāksmes secinājumus,

–   ņemot vērā 2007. gada 25. oktobra rezolūciju par barības un pārtikas cenu pieaugumu,

–   ņemot vērā 2008. gada 22. maija rezolūciju par pārtikas cenu celšanos Eiropas Savienībā un jaunattīstības valstīs,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā paredzams, ka visu pasaules iedzīvotāju apgādāšana ar pārtiku kļūs par pašu svarīgāko uzdevumu, bet jaunattīstības valstu lauksamniecības potenciāls netiek pienācīgi izmantots;

B. tā kā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. pants paredz tiesības uz pārtiku;

C. tā kā valstīm jābūt tiesībām uz pārtikas apgādes suverenitāti un nodrošinātību ar pārtiku;

D. tā kā nodrošinātība ar pārtiku nozīmē arī apgādes drošību, ņemot vērā to, ka jaunattīstības valstīs puse iedzīvotāju nodarbināti lauksaimniecībā;

E. tā kā nesenajā augstākā līmeņa sanāksmē par nodrošinātību ar pārtiku Romā dalībvalstīs apstiprināja jaunu stratēģiju cīņai ar badu, solot apturēt jau ieilgušo ieguldījumu samazināšanos lauksaimniecības nozarē, kas ir viens no nepietiekamā pārtikas nodrošinājuma galvenajiem iemesliem, un pievērst galveno uzmanību sīkzemnieku neapmierinošajam stāvoklim;

F. tā kā Āfrikas valstu vadītāji Maputo deklarācijā pauduši apņēmību vismaz līdz 10 % palielināt budžeta izdevumus lauksaimniecībai un lauku attīstībai;

G. tā kā pirmajā augstākā līmeņa sanāksmē par nodrošinātību ar pārtiku 1996. gadā tika noteikts mērķis līdz 2015. gadam uz pusi samazināt badacietēju skaitu (tajā brīdī — 825 miljoni cilvēku), taču nepieciešama turpmāka rīcība, lai īstenotu šo mērķi;

H. tā kā vērojama tendence samazināt oficiālās attīstības palīdzības daļu lauksaimniecībai un lauku attīstībai, kas 1980. gadā bija 17 %, 2006. gadā — 3,8 %, bet pašlaik ir aptuveni 5 %; tā kā šī samazināšanās ir īpaši uzkrītoša, jo tā notiek laikā, kad arvien vairāk cilvēku cieš badu un pieaug nabadzība laukos;

I. tā kā šogad bada cietēju skaits pirmo reizi pārsniedzis viena miljarda robežu, un tas nozīmē, ka teju katram sestajam pasaules iedzīvotājam trūkst pārtikas;

J. tā kā pasaules iedzīvotāju skaits līdz 2050. gadam var sasniegt 9,1 miljardu un viņu vajadzību apmierināšanai pārtikas ražošana jāpalielina par 70 %;

K. tā kā L’Akvilas augstākā līmeņa sanāksmē jūlijā G8 grupas valstis solīja vērienīgi un steidzami rīkoties, lai visas pasaules mērogā panāktu ilgtspējīgu nodrošinātību ar pārtiku, proti, gan Pasaules Tirdzniecības organizācijas sarunās mazināt tirdzniecības kavēkļus, gan nākamo triju gadu laikā izlietot 20 miljardus ASV dolāru ilgtspējīgas lauksaimniecības nodrošināšanā jaunattīstības valstīs;

L. tā kā cīņa ar badu nav bezcerīgs mērķis — to apliecina Brazīlijas, Nigērijas un 29 citu valstu piemērs, kurās šajā jomā sasniegti ievērojami panākumi;

M. tā kā sakarā ar strauji augošām pārtikas cenām 2007. un 2008. gadā 22 pasaules valstīs izcēlās nemieri;

N. tā kā, turpinot palielināties pasaules iedzīvotāju skaitam, pieprasījums pēc pārtikas jo īpaši aug jaunās tirgus ekonomikas valstīs, piemēram, Ķīnā un Indijā; tā kā pasaulē kopumā ir pietiekami daudz iespēju saražot pārtiku un, saskaņā ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas aprēķiniem, ar to var nodrošināt 12 miljardus cilvēku;

O. tā kā daudzas jaunattīstības valstis neizmanto to rīcībā esošās pārtikas ražošanas iespējas; tā kā jaunattīstības valstu un starptautisko finanšu iestāžu nepietiekamie ieguldījumi lauksaimniecībā, lauku attīstībā un lauksaimnieku apmācībā sekmē jo īpaši sīkzemnieku pakļaušanu negodīgai konkurencei;

P. tā kā jaunattīstības valstu sīkzemniekiem ir grūtības palielināt lauksaimniecības produkcijas ražošanu, jo nav pieejami ne aizdevumi, ne mikrokredīti, lai varētu veikt ieguldījumus labākās sēklās, mēslošanas līdzekļos un apūdeņošanas mehānismos;

Q. tā kā nabadzīgo valstu sīkzemniekiem (kuru lielākā daļa ir sievietes) steidzami nepieciešams nodrošināt piekļuvi zemei, finanšu pakalpojumiem un kredītiem, augstas ražības sēklām, apūdeņošanas sistēmām un mēslošanas līdzekļiem,

1. atgādina par Apvienoto Nāciju Organizācijas tūkstošgades attīstības mērķos pausto starptautiskās sabiedrības apņemšanos līdz 2015. gadam uz pusi samazināt to cilvēku skaitu, kuri cieš badu;

2. atzinīgi vērtē šo pasaules mēroga vienošanos par to, kā sekmēt nodrošinātību ar pārtiku, taču pauž nožēlu, ka nav panākta vienošanās par saistošiem mērķiem un grafiku, tādējādi prasot no valstīm obligātu rīcību;

3. uzsver, ka lauksaimniecības ražīguma palielināšana ir galvenais līdzeklis, kā nodrošināt arvien pieaugošo pārtikas pieprasījumu, un uzsver, cik svarīgi ir veidot pietiekamus pārtikas krājumus, lai risinātu uzdevumus, kas pārtikas apgādē var rasties nākotnē;

4. uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt saskaņotus lauksaimniecības un pārtikas politikas virzienus, panākot vienošanos ar ieinteresētajām personām, jo īpaši lauku pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, tostarp vietējām organizācijām un sīkzemniekiem;

5. aicina visas ieinteresētās puses iesaistīt pilsonisko sabiedrību un jo īpaši vietējos apstākļus labi pārzinošās jaunattīstības valstu sīkzemnieku organizācijas oficiālās attīstības palīdzības noteikšanā, lai tādējādi palielinātu tās efektivitāti;

6. aicina steidzami un būtiski palielināt ieguldījumus jaunattīstības valstu lauksaimniecībā, akvakultūrā, lauku attīstībā un lauksaimnieciskajā uzņēmējdarbībā, īpašu uzmanību pievēršot nabadzīgajiem zemniekiem un mazajām saimniecībām;

7. atgādina, ka lauku apvidos dzīvo 75 % pasaules nabadzīgāko iedzīvotāju, bet lauksaimniecībai ir paredzēti tikai 4 % no oficiālās attīstības palīdzības; aicina būtiski palielināt lauksaimniecībai un nodrošinātībai ar pārtiku paredzēto oficiālās attīstības palīdzības daļu; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis ar attīstības politikas palīdzību efektīvāk risināt lauksaimniecības jautājumus;

8. aicina izstrādāt mehānismu, ar kuru uzraudzīt starptautisko saistību ievērošanu (piemēram, tādu, kādas tika pieņemtas G8 grupas valstu jūlija sanāksmē), un uzsver, ka ļoti svarīgas ir agras brīdināšanas sistēmas, ar kurām attiecīgās iestādes tiek informētas par pārtikas krājumu būtisku samazināšanos;

9. aicina Komisiju un Padomi censties arvien vairāk uzlabot Eiropas attīstības, bet jo īpaši — bada novēršanas politikas virzienu saskaņotību;

10. aicina ANO aģentūras un starptautisko sabiedrību vienoties par saskaņotu pieeju attiecībā uz veselības, uztura, iztikas, sociālās aizsardzības un lauksaimniecības jomām;

11. atgādina, ka jaunattīstības valstīm nepieciešams papildu finansējums, lai nodrošinātu lauksaimnieku piekļuvi apūdeņošanas sistēmām, mūsdienīgiem mehānismiem, sēklām un mēslojumam, kā arī lai uzlabotu lauku infrastruktūru un ceļus;

12. atgādina, ka sīkzemniekiem steidzami nepieciešams ierasto lauksaimniecības praksi ilgtspējīgā veidā pielāgot klimata pārmaiņām, jo paredzams, ka tieši jaunattīstības valstis vissmagāk skars šo pārmaiņu izraisītā ražības samazināšanās un ārkārtēji laika apstākļi;

13.      uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Pasaules Bankai, G8 valstu grupai, ANO ģenerālsekretāram un ANO Ģenerālajai asamblejai, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un Panāfrikas parlamentam.