Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) 2009. gada 16.–18. novembrī rīkotās augstākā līmeņa sanāksmes par nodrošinātību ar pārtiku deklarāciju,

–   ņemot vērā ANO Lauksaimniecības zinātnes un tehnoloģijas starptautisko novērtējumu attīstības jomā (IAASTD), ko ierosināja FAO un Pasaules Banka un īstenoja ANO Attīstības programma, ANO Vides programma, Pasaules Veselības organizācija un UNESCO, un kurā bija detalizēti ieteikumi valdībām par to, kā stiprināt ilgtspējīgas lauksaimniecības sistēmas un pārtraukt badu un nabadzību,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā tiesības uz pārtiku ir vienas no cilvēka tiesībām;

B.  tā kā starptautiskajai sabiedrībai ir jāreaģē uz vēl nebijušu to personu skaita pieaugumu, kuras cieš badu un kuru jau ir vairāk par vienu miljardu;

C. tā kā viens no Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM) paredz līdz 2015. gadam uz pusi samazināt bada cietēju skaitu;

D. tā kā ierosinātais termiņš bada izskaušanai pasaulē – 2025.gads – vēl nav apstiprināts FAO augstākā līmeņa sanāksmē;

E.  tā kā pašreizējā mēroga pārtikas krīzi ir izraisījusi 20 gadus ilga nepiemērota politika, nepietiekami ieguldījumi un lauksaimniecības nozares atstāšana novārtā, kas kaitē mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, lai gan tie nodrošina iztiku 70 % planētas nabadzīgo iedzīvotāju;

F.  tā kā liberalizācijas, privatizācijas un brīvās tirdzniecības politika ir novedusi pie tā, ka mazie un vidējie lauksaimnieki ir pametuši zemi, pie zemes koncentrācijas un lielo pārtikas rūpniecības uzņēmumu ražoto preču dominējoša stāvokļa;

G. tā nabadzīgajās valstīs, kas nav pārtikas neto importētājas, neskatoties uz ievērojamu graudaugu ražu pasaulē 2009. gadā, cenu svārstību dēļ pārtikas cenas saglabājas augstas un tā kā ievērojams pārtikas trūkums skar 31 valsti, kurai ir vajadzīga steidzama palīdzība;

H. tā kā dalībvalstu subsīdijas agrodegvielām noved pie intensīvas un liela apjoma degvielas ražošanas privatizētās zemēs, lai reaģētu uz pieprasījumu eksporta tirgos; tā kā šādas ražošanas veicināšana ir sekmējusi graudaugu un eļļas augu cenu pieaugumu starptautiskajā tirgū;

I.   tā kā Pasaules Banka, Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules Tirdzniecības organizācija ir piespiedusi veikt tirgus liberalizāciju jaunattīstības valstīs, kas ir palielinājis konkurenci lauksaimniecības jomā, nodarot kaitējumu vietējām kultūrām un lauksaimniekiem;

J.   tā kā lauksaimniecības produktu tirdzniecība un netaisnīgi tirdzniecības nosacījumi pasaules tirgū noved nabadzības;

K. tā kā ārvalstīm un to uzņēmumiem ir pieejami miljoniem hektāru lauksaimniecības zemes jaunattīstības valstīs ar mērķi garantēt sev ilgtermiņa nodrošinājumu ar pārtiku un tā kā valstu un uzņēmumu veikto lauksaimniecības zemju pirkšanas darījumu skaita pieaugums ir jauna neokoloniālisma forma, jo nabadzīgās valstis ražo pārtiku bagāto valstu vajadzībām uz savu iedzīvotāju rēķina;

L.  tā kā klimata pārmaiņas samazinās ūdens pieejamību un novedīs pie nezāļu, dzīvnieku kaitēkļu un saslimšanas gadījumu pieauguma un tā kā 2050. gadā dažos jaunattīstības valstu reģionos lauksaimniecības ražošana samazināsies vairāk nekā par 30 %;

M. tā kā jaunattīstības valstis ir vismazāk veicinājušas klimata pārmaiņas, taču visvairāk saskaras ar to smagajām sekām, un tā kā klimata pārmaiņas apdraud 40 % starptautisko ieguldījumu nabadzības ierobežošanai;

1.  atgādina par nepieciešamību izstrādāt stratēģiju cīņai pret badu, balstoties uz principu par tiesībām uz pārtiku un liekot uzsvaru uz taisnīgu sadalījumu, visnabadzīgāko valstu ienākumu drošību un pārtikas pieejamību;

2.  uzskata, ka pasaules pārtikas sistēmai ir nepieciešama steidzama un padziļināta reforma, un prasa pieņemt vajadzīgos politikas virzienus, stratēģijas un programmas, lai garantētu pārtikas ražošanas savām vajadzībām un pašnodrošinājuma ar pārtiku principus;

3.  pauž nožēlu par bagāto valstu un jo īpaši G8 un citu valstu un to valdību vadītāju, kuri nepiedalījās FAO augstākā līmeņa sanāksmē, intereses trūkumu;

4.  pauž nožēlu par to, ka FAO augstākā līmeņa sanāksmes Romā noslēguma deklarācijā nav iekļauts ne grafiks, ne skaitļi attiecībā uz cīņu pret badu pasaulē, kā arī pauž nožēlu par finansiālu saistību trūkumu veikt vajadzīgos ieguldījumus ilgtspējīgās ģimenes saimniecībās;

5.  uzsver, ka, lai varētu cīnīties pret badu, ir vajadzīgi ieguldījumi ilgtspējīgās ģimenes saimniecībās, jo īpaši jaunattīstības valstīs, un ka ir jāpieliek pūles, lai palielinātu lauksaimniecības daļu šajos fondos;

6.  pauž nožēlu par to, ka FAO augstākā līmeņa sanāksmē Romā netika pieņemti konkrēti pasākumi, lai stiprinātu Komiteju vispārējai nodrošinātībai ar pārtiku un steidzami veiktu nepieciešamo FAO reformu;

7.  aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis nodrošināt atbalstu lauksaimniecībai jaunattīstības valstīs, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus, un jo īpaši līdz 2015. gadam uz pusi samazināt to personu skaitu, kas cieš badu;

8.  pauž bažas par risku, ka pieaugošā lauksaimniecības produktu izmantošana vajadzībām, kas nav saistītas ar pārtiku, galvenokārt biodegvielu ražošanai, varētu aizstāt lauksaimniecības produktu ražošanu, kā arī pauž bažas par to, ka ģenētiski modificētu organismu (ĢMO) izmantošana pārtikas rūpniecības nozares spiediena dēļ apdraud nodrošinātību ar pārtiku un pārtikas ražošanu savām vajadzībām;

9.  uzskata, ka kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformas, kas sarunās Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO) ir pakļautas lauksaimniecības tirgu liberalizācijas mērķiem un atbilst vienīgi lielo pārtikas ražošanas uzņēmumu interesēm, ir veicinājušas lauksaimniecības nozares stāvokļa pasliktināšanos pasaulē;

10. uzskata, ka lauksaimniecības produktu ražošanas galvenais mērķis ir nodrošināt ar pārtiku savus iedzīvotājus, nevis piešķirt privilēģijas monokultūru eksportam, un ka valsts subsīdijas eļļas augu kultūru ražošanai ir jāpiešķir vienīgi tādēļ, lai radītu pašnodrošinājuma iespējas un apstākļus, kas vajadzīgi ekoloģisko un sociālo standartu ievērošanai;

11. uzskata, ka valstu spējām attīstīt ražošanu, lai apmierinātu savas vajadzības pēc nodrošinājuma ar pārtiku valsts un reģionu līmenī, ir jākļūst par prioritāti, un ka šādas spējas ļauj nodrošināties ar pārtiku visām valstīm;

12. prasa vairāk ieguldīt lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozarē jaunattīstības valstīs, jo īpaši infrastruktūrā, piemēram, apūdeņošanā un lauksaimniecības produktu transportā un uzglabāšanā;

13. uzskata, ka ilgtspējīgas ģimenes saimniecības un kooperatīvi līdz ar politisku vēlmi pārcelt ražošanu un piešķirt prioritāti vietējai un reģionālai tirdzniecībai, var palīdzēt atvēsināt planētu, kā arī aizsargāt augsnes auglību un bioloģisko daudzveidību;

14. iestājas pret akli veiktu tirdzniecības nolīgumu piemērošanu un liberalizāciju un gluži pretēji atbalsta godīgu tirdzniecību un kultūru, kuras pamatā ir tiesības, proti, tiesības uz izglītības, ūdens, pārtikas un veselības aprūpes pieejamību;

15. aicina starptautisko sabiedrību būtiski palielināt finanšu atbalstu, lai ļautu jaunattīstības valstīm pielāgoties klimata pārmaiņām un ierobežot klimata pārmaiņu ietekmi šajās valstīs, kā arī izpētīt novatoriskus finansēšanas mehānismus šajā jomā;

16. aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot nepieciešamo saikni starp klimata pārmaiņām un TAM, ietverot pielāgošanos klimata pārmaiņām un to ietekmes mazināšanu projektos un programmās, kuru mērķis ir TAM īstenošana, kā arī visās nabadzības ierobežošanas stratēģijās;

17. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un ANO ģenerālsekretāram.