Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tai pievienoto Kioto protokolu,

–   ņemot vērā UNFCCC pušu piecpadsmito konferenci (COP 15) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto Pušu piekto konferenci (COP/MOP 5) 2009. gada 7.–18. decembrī Kopenhāgenā, Dānijā, kā arī ņemot vērā parakstīto galīgo vienošanos,

–   ņemot vērā tiesību aktu kopumu klimata un enerģētikas jomā, ko Parlaments pieņēma 2008. gada 17. decembrī, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/29/EK, ar ko Direktīvu 2003/87/EK groza, lai uzlabotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu(1), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Lēmumu Nr. 406/2009/EK par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanas jomā līdz 2020. gadam(2),

–   ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par klimata pārmaiņām, jo īpaši 2009. gada 4. februāra rezolūciju “2050: Nākotne sākas jau šodien — ieteikumi ES turpmākai integrētai politikai saistībā ar klimata pārmaiņām”(3) un 2009. gada 11. marta rezolūciju par ES stratēģiju, lai Kopenhāgenas sarunās panāktu visaptverošu nolīgumu par klimata pārmaiņām, un atbilstoša finansējuma nodrošināšanu klimata pārmaiņu politikas īstenošanai(4),

–   ņemot vērā [..] jautājumu, uz kuru jāatbild mutiski, Komisijai un Padomei par ES stratēģiju Kopenhāgenas konferencei par klimata pārmaiņām (COP 15) (O-0000/2009 – B7‑0000/2009, O-0000/2009 – B7‑0000/2009),

–   ņemot vērā komisāra klimata jautājumos amata kandidātes Connie Hedegaard uzklausīšanu 2010. gada 15. janvārī,

–   ņemot vērā Padomes un Komisijas 2010. gada 20. janvāra paziņojumu par rezultātiem, kas gūti Kopenhāgenas augstākā līmeņa sanāksmē par klimata pārmaiņām,

–   ņemot vērā nākamo Pušu konferenci (COP 16), kas notiks Meksikā,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā sarunas par visaptverošu starptautisku nolīgumu klimata pārmaiņu jomā pēc 2012. gada, ko vajadzēja noslēgt Kopenhāgenā 2009. gada decembrī, beidzās ar neapmierinošu vienošanos, nesasniedzot ES galvenos mērķus;

B.   tā kā vienošanās neietver nekādus saistošus noteikumus vai ilgtermiņa mērķus un atsevišķu valstu iebildumu dēļ tā netika formāli pieņemta Pušu konferencē;

C.  tā kā mērķa, proti, ierobežot globālo sasilšanu līdz 2°C , skaidru iekļaušanu vienošanās tekstā tomēr var uzskatīt par vēsturisku soli;

D.  tā kā pušu piedāvātie emisiju samazināšanas rādītāji ir nepietiekami, lai sasniegtu minēto 2°C mērķi, un tā kā saistības, ko pašlaik uzņēmušās dažādas valstis, nekādi nenodrošinās to, ka tiek ievērotas Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) izvirzītās prasības par CO2 samazināšanu (700–800 miljardi tonnu CO2 emisijas līdz 2050. gadam);

E.   tā kā jaunattīstības valstis un jaunās tirgus ekonomikas valstis, kā arī ASV ir atzinušas savu līdzatbildību un vajadzību iesaistīties emisiju samazināšanā;

F.   tā kā ES nespēja uzņemties vadību klimata pārmaiņu novēršanā un pat neiesaistījās noslēguma sarunās ar ASV, Ķīnu, Indiju, Brazīliju un Dienvidāfriku par galīgo vienošanās projektu;

G.  tā kā Kopenhāgenas konferences iznākums raisa nopietnas bažas par turpmāko starptautisko sarunu iespējamību klimata jomā, un pašreiz ir jāsaskaņo visu pušu centieni, lai sagatavotu COP 16 sanāksmi Meksikā un novērstu būtiskus trūkumus sarunu procesā,

1.  pauž nožēlu, ka Kopenhāgenas vienošanās nav tas taisnīgais, vērienīgais un saistošais nolīgums klimata pārmaiņu jomā pēc 2012. gada, ko vajadzēja noslēgt, un ka šī vienošanās nedz nosaka vispārējus vidēja termiņa vai ilgtermiņa emisiju samazināšanas mērķus, nedz arī termiņu, kurā vajadzētu panākt kopējo emisiju samazinājumu;

2.  pauž nožēlu, ka pie Kopenhāgenas sarunu galda izskatītās emisiju samazināšanas saistības neatbilst tām, ko izvirzījuši zinātnieki, lai nepārkāptu noteikto 2°C robežu, neatkarīgi no samazināšanas saistībām, kas 2010. gada 31. janvārī pusēm bija jāiesniedz UNFCCC;

3.  iesaka pilnvarot UNFCCC sekretariātu, lai tas tehniski pārskatītu saistību mērķus, kas pusēm bija jāiesniedz 31. janvārī, un ziņotu par šo mērķu atbilstību noteiktajai 2°C robežai, atsākot sarunas ad hoc darba grupās; turklāt uzsver, ka mērķiem ir jāatbilst ar ekspertu noteiktajām robežvērtībām;

4.  tomēr atzinīgi vērtē saistības, ko attiecībā uz emisiju samazināšanu Kopenhāgenas vienošanās tekstā ir iekļāvušas jaunās tirgus ekonomikas valstis, kā arī jaunattīstības valstu apņemšanos iesniegt nacionālos ziņojumus par emisiju samazināšanu saskaņā ar pārbaužu metodi;

5.  atzinīgi vērtē jaunattīstības valstu saistības nodrošināt pārredzamus klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumus, kā arī ziņot un pārbaudīt šos pasākumus saskaņā ar skaidri noteiktām pamatnostādnēm;

6.  norāda, ka vienošanās tekstā paredzēts, ka līdz 2020. gadam rūpnieciski attīstītās valstis piešķir 100 miljardus ASV dolāru gadā un 30 miljardus ASV dolāru jaunattīstības valstīm nākamo triju gadu laikā (2010.–2012. g.), lai palīdzētu cīnīties pret klimata pārmaiņām, kā arī paredzēts izveidot videi labvēlīga klimata fondu, lai atbalstītu ar mežu izciršanu un degradācijas novēršanu saistītos projektus jaunattīstības valstīs, atgādinot, ka jāuzrauga visi finansējuma veidi un tiem jābūt pārredzamiem;

7.  atzinīgi vērtē to, ka tiek izveidots mehānisms, ar ko samazina mežu izciršanas un degradācijas radītās emisijas un veicina mežu nodrošināto siltumnīcefekta gāzu emisiju absorbciju, un ka tiek ieviests tehnoloģiju mehānisms, lai paātrinātu tehnoloģijas izstrādāšanu un tālāknodošanu, un atzinīgi vērtē atsauci uz to nozīmi, kāda ir tirgiem, lai klimata pārmaiņu mazināšanas darbības padarītu rentablākas;

8.  pauž gandarījumu par pasākumiem saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām, jo īpaši tajās jaunattīstības valstīs, kuras ir sevišķi neaizsargātas pret klimata pārmaiņu sekām (proti, vismazāk attīstītās valstis, mazo salu jaunattīstības valstis un Āfrikas valstis);

9.  pauž nožēlu par atsevišķu pušu (proti, Kubas, Nikaragvas, Sudānas un Venecuēlas) bloķējošo attieksmi sarunu procesā, lai izvairītos no stingrām un obligātām saistībām;

10.  ir pārliecināts, ka, turpinot apspriest tādus pasākumus kā robežšķērsošanas nodokļa pielāgošana, tiks apgrūtinātas turpmākās sarunas un mazinātas izredzes noslēgt starptautisku nolīgumu klimata jomā;

11.  pauž nožēlu, ka ES neizdevās saglabāt starptautisko sarunu vadību, un mudina ņemt vērā COP 15 gūto mācību, lai turpmākajās sarunās Eiropas dalība būtu vienotāka, izlēmīgāka un ietekmīgāka;

12.  mudina ES pārskatīt stratēģiju, saskaņā ar kuru vispirms ierosina tiesību aktus un tad gaida, ka citi tos ievēros, lai šādas pārskatīšanas rezultātā panāktu stingrāku nostāju sarunās un nostiprinātu ES vadību cīņā pret klimata pārmaiņām;

13.  ir pārliecināts, ka, Eiropai ieguldot ilgtspējīgā nākotnē un stimulējot zemas oglekļa emisijas ekonomiku saskaņā ar saistošu starptautisku nolīgumu, tiks gūti konstruktīvi rezultāti tādās jomās kā klimats, energoapgādes drošība, samazināta energoatkarība, resursu efektivitāte, Eiropas rūpniecības konkurētspēja un darba vietu radīšana;

14.  uzskata, ka, ņemot vērā Kopenhāgenas sanāksmes neveiksmi, jādubulto centieni, lai saglabātu izpratni par uzdevumiem klimata jomā, tostarp par pasākumiem nolūkā atjaunot uzticību zemas oglekļa emisijas ekonomikas radītām iespējām, tādām kā energoapgādes drošība, samazināta energoatkarība, energoefektivitāte, konkurētspējīgāka Eiropas rūpniecība, ieguldījumi jaunās tehnoloģijās un darba vietu radīšana;

15.  uzsver, ka ir jāveicina visu klimatam labvēlīgo avotu izmantošana enerģijas ražošanā, ja Eiropa vēlas sasniegt klimata pārmaiņu novēršanas mērķus, vienlaikus panākot energoapgādes drošību; uzskata, ka ir būtiski palielināt ES un dalībvalstu ieguldījumus tīrās tehnoloģijās, ar enerģētiku saistītā pētniecībā, kā arī enerģētikas un resursu efektivitātē, lai nostiprinātu uzticību ES un tās vadību starptautiskā mērogā;

16.  piekrīt viedoklim, ka papildus sarunām par konkrētiem emisiju samazināšanas mērķiem starptautiskā līmenī daudz lielāka uzmanība ir jāpievērš energoefektivitātes potenciālam sniegt būtisku un rentablu ieguldījumu klimata pārmaiņu mazināšanā; pauž pārliecību, ka gaidāmajās klimata sarunās, kas notiks Mehiko, ir jāpanāk starptautiska vienošanās par energoefektivitāti;

17.  aicina ES un dalībvalstis neuzņemties vai nepieņemt vienpusējas saistības, kas mazinātu ES rūpniecības konkurētspēju; uzskata par būtisku to, lai līdzvērtīgus centienus īstenotu pārējās rūpnieciski attīstītās valstis ārpus ES, savukārt jaunattīstības valstīm un jaunās tirgus ekonomikas valstīm jāuzņemas samērīgas emisiju samazināšanas saistības; uzsver, ka samazināšanas mērķiem jābūt izmērāmiem, uzrādāmiem un pārbaudāmiem;

18.  mudina sākt padziļinātu diskusiju par labāko instrumentu izvēli, lai pasaules mērogā samazinātu emisijas, tostarp kritiski izvērtējot ES nostāju šajā jomā; tomēr uzskata, ka priekšroka jādod tirgus līdzekļu piemērošanai, jo šādu instrumentu izmantošana ļauj sasniegt obligātos emisiju samazināšanas mērķus ar iespējami zemākām sociālām izmaksām;

19.  mudina rūpnieciski attīstītās valstis ieguldīt vairāk līdzekļu jaunās un progresīvās tehnoloģijās, kas tiktu izmantotas klimatam labvēlīgas un energoefektīvas ražošanas procesos;

20.  uzsver, ka ir būtiski, lai cīņā pret klimata pārmaiņām ES saglabātu tālejošus mērķus, kā arī noteikumus par oglekļa emisiju pārvirzi un tirgus mehānismu, jo īpaši ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu; tomēr ES jābūt gatavai elastīgāk rīkoties attiecībā uz citu valstu pāreju no Kioto protokola ievērošanas uz iespējami brīvprātīgām saistībām, ar noteikumu, ka arī šīs valstis veic konkrētus pasākumus, lai būtiski samazinātu emisijas;

21.  uzsver, ka turpmākie klimata politikas uzdevumi ir saistīti ne tikai ar CO2 emisiju samazināšanu, bet arī ar dabas resursu efektīvāku un ilgtspējīgāku izmantošanu;

22.  mudina ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātu pārskatīt starptautisko sarunu darba metodes, jo īpaši saistībā ar valstu vadītāju ietekmi un publiskiem paziņojumiem pirms sarunu pabeigšanas, nodrošinot, ka tekstu projekti, par kuriem jāpanāk vienošanās, laikus ir pienācīgi sagatavoti un ka sarunu pusēm ir vajadzīgās lēmumu pieņemšanas pilnvaras, lai process būtu iedarbīgāks un rezultatīvāks;

23.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam ar lūgumu to izplatīt visām līgumslēdzējām pusēm, kas nav ES dalībvalstis.

(1) OV L 140, 5.6.2009., 63. lpp. (2) OV L 140, 5.6.2009., 136. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P6-TA(2009)0042. (4) Pieņemtie teksti, P6-TA(2009)0121.