Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Irānu, jo īpaši rezolūcijas par cilvēktiesību jautājumiem,

– ņemot vērā 2009. gada 24. aprīļa rezolūciju par Ashraf nometnes iedzīvotāju humanitāro situāciju,

– ņemot vērā Eiropadomes 2009. gada 10. un 11. decembra sanāksmē pieņemto deklarāciju par Irānu,

– ņemot vērā prezidentūras 2009. gada 28. decembra paziņojumu par nesenajām demonstrācijām Irānā,

– ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR), kā arī Konvenciju par jebkuras diskriminācijas izskaušanu, kam Irānas Islāma Republika ir pievienojusies,

– ņemot vērā Irānas Izlūkošanas ministrijas 2010. gada 5. janvāra paziņojumu, ka visi kontakti starp Irānas pilsoņiem un 60 nevalstiskajām organizācijām, kā arī daudzajiem starptautiskajiem plašsaziņas līdzekļiem, kuri raida parsu valodā, ir nelegāli,

– ņemot vērā 2009. gada 27. decembra notikumus, kad vismaz 15 privātpersonas tika nogalinātas opozīcijas protestu laikā, ieskaitot opozīcijas līdera Seyed Ali Mousavi brāļadēlu, kā arī vēlākos notikumus,

– ņemot vērā augstā pārstāvja 2010. gada 12. janvāra deklarāciju par tiesvedību pret septiņiem bahajiešu līderiem Irānā,

– ņemot vērā SAEA valdes 2009. gada 27. novembrī pieņemto rezolūciju par Drošības kontroles līguma, kas saistīts ar Kodolieroču neizplatīšanas līgumu, īstenošanu un attiecīgiem noteikumiem ANO Drošības padomes rezolūcijās 1737 (2006), 1747 (2007), 1803 (2008) un 1835 (2008),

– ņemot vērā 2009. gada 29. novembra vēstuli, ko parakstījusi lielākā daļa Irānas parlamenta (Majlis) deputātu un ar kuru Irānas Atomenerģijas organizācija tiek mudināta plānot 10 papildu urāna bagātināšanas rūpnīcu celtniecību, kā arī Majlis spīkera 2009. gada 30. novembra komentāru, izvērtējot Līguma par kodolieroču neizplatīšanu (LKN) nozīmību,

–   ņemot vērā, ka Irānas iestādes atteica 2010. gada 8.–11. janvārī plānoto Teherānas apmeklējumu Eiropas Parlamenta delegācijai attiecībām ar Irānu,

– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā vispārējā cilvēktiesību situācija Irānā turpina pasliktināties, jo īpaši attiecībā uz civiltiesību un politisko brīvību īstenošanu;

B.  tā kā desmitiem tūkstošu Irānas pilsoņu atkārtoti ir izgājuši ielās, lai protestētu pret 2009. gada 12. jūnija prezidenta vēlēšanu rezultātiem un pamattiesību pārkāpumiem; tā kā ziņots par vismaz 150 cilvēku nogalināšanu un tūkstošiem demonstrantu apcietināšanu pēdējoreiz pēc Hoseyn Ali Montazeri nāves, kā arī šiītu Ashura rituāla laikā un pēc tam;

C. tā kā iestādes reaģējušas uz šiem protestiem, izmantojot spēku, kā rezultātā cilvēki gājuši bojā, notikuši masu aresti un vairākiem protestantiem piespriests nāvessods;

D. tā kā iestādes pārmet ārvalstu valdībām un organizācijām, ka tās atbalstījušas šos demokrātiskos protestus, un tādēļ ir aizliegušas Irānas pilsoņiem kontaktēties ar daudzām ārvalstu nevalstiskajām organizācijām un bloķējušas starptautisko plašsaziņas līdzekļu piekļuvi Irānai;

E.  tā kā pret septiņiem bahajiešu ticības līderiem ir uzsākta tiesvedība, pamatojot tiesvedības uzsākšanu ar viņu piederību reliģiskajai minoritātei;

F.  tā kā Irāna ir parakstījusi Līgumu par kodolieroču neizplatīšanu (LKN), ar šā līguma ratificēšanu apņēmusies atteikties no kodolieroču iegādes un tai ir juridiskas saistības deklarēt un atļaut Starptautiskajai Atomenerģijas aģentūrai (SAEA) veikt drošības kontroli attiecībā uz darbību kodolieroču jomā, ieskaitot kodolmateriālu izmantošanu;

G. tā kā Līguma par kodolieroču neizplatīšanu (LKN) IV pantā atzīmētas visu pušu neatņemamās tiesības attīstīt kodolenerģijas izpēti, ražošanu un kodolenerģijas izmantošanu miera laika vajadzībām bez diskriminācijas un atbilstoši šā līguma I un II pantam;

H. tā kā Irāna gandrīz 20 gadus ir īstenojusi apslēptu kodolieroču programmu, kas ir klaji pretrunā ar tās nepārprotamajām saistībām atbilstoši LKN;

I.   tā kā Irāna līdz 2009. gada 21.septembrim slēpa ziņas par urāna bagātināšanas rūpnīcas celtniecību pie Kumas un tādēļ pārkāpusi pārskatītā SAEA 3.1 kodeksa noteikumus, kā arī vairākas ANO Drošības padomes rezolūcijas, kurās tika prasīta pilnīga urāna bagātināšanas darbu pārtraukšana;

J.   tā kā Irāna līdz šim nav apturējusi savu darbību saistībā ar urāna bagātināšanu, pārstrādi un smagā ūdens izmantošanu, kā arī nav ratificējusi LKN papildu protokolus, kā to pieprasa ANO Drošības padomes rezolūcijas 1696 (2006), 1737 (2006), 1747 (2007), 1803 (2008) un 1835 (2008), kas būtu solis, atjaunojot uzticību, ka tās programmai ir miermīlīgs raksturs;

K. tā kā Irānas tiesību akti atļauj Irānas parlamentam Majlis ratificēt papildu protokolu un tas ir spēris soļus, lai šādu ratificēšanu aizkavētu;

L.  tā kā aizejošais SAEA ģenerāldirektors Dr. El Baradei iepriekšminētajā 2009. gada 16. novembra ziņojumā atzīmēja, ka, ja vien Irāna neīsteno papildu protokolu un netiek skaidrībā par nenokārtotajiem jautājumiem, Aģentūra nevarēs sniegt ticamu apliecinājumu, ka Irānā tiešām nav nedeklarētu kodolmateriālu un nenotiek attiecīgas darbības; tāpat joprojām paliek daudz nenokārtotu jautājumu, kuri rada bažas par Irānas kodolieroču programmas iespējamām militārajām dimensijām;

M. tā kā Irānas spēja ražot kodolieročus lielā mērā apdraud mieru un drošību pasaulē, būtiski izmainot un destabilizējot stratēģisko līdzsvaru Tuvajos Austrumos, kā arī bīstami iedragā Līgumu par kodolieroču neizplatīšanu;

N. tā kā Irāna turpina izstrādāt ballistisko raķešu tehnoloģiju un cenšas kāpināt savas spējas starpkontinentālo ballistisko raķešu jomā, radot sistēmu, kas paredzēta kodolieroču pārvadāšanai;

O. tā kā ANO Drošības padomes rezolūcijā 1803 (2008) tiek prasīta modrība, uzņemoties jaunas saistības sniegt valstu finansiālu atbalstu tirdzniecībai ar Irānu, kā arī sekojot finanšu iestāžu darbībai ar visām bankām, kuru juridiskās adreses atrodas Irānā;

P.  tā kā G8 augstākā līmeņa sanāksmē, kas 2009. gada 8.–10. jūlijā notika Akvilā, Itālijā, G8 līderi pauda nopietnas bažas par kodolieroču izplatīšanas risku, ko rada Irānas kodolieroču programma un valsts ieilgusī nevēlēšanās ievērot starptautiskās saistības;

Q. tā kā Irānas valdība konsekventi izdara spiedienu uz Irākas iestādēm, lai piespiedu kārtā pārvietotu Ashraf nometnes iedzīvotājus;

R.  tā kā Eiropas Parlamenta oficiālas delegācijas vizītes atcelšana Irānā uzskatāma par papildu apliecinājumu Irānas iestāžu vēlmei ierobežot ārvalstu piekļuvi valstij un nodrošināt, ka tās darbībai nav liecinieku;

Par cilvēktiesībām

1.  atkārtoti pauž stingru nosodījumu par nepārtrauktu policijas spēku izmantošanu, tostarp uguns atklāšanu uz neapbruņotu pūli, par ko presē lasāmi ziņojumi; pauž nožēlu par demonstrantu un opozīcijas līderu patvaļīgu apcietināšanu, ko veikuši Irānas drošības spēki un paramilitārās organizācijas; mudina Irānas iestādes ievērot civilās un politiskās pamattiesības, jo īpaši vārda brīvību, pulcēšanās brīvību un informācijas brīvību, kā arī pārtraukt šo tiesību apspiešanu;

2.  pauž dziļu neizpratni par Irānas iestāžu lēmumu pakārt divus jaunus cilvēkus Mohammad Reza Ali-Zamani and Arash Rahmanpur, kuriem cēla apsūdzību par Moharebeh (karu pret Dievu), bet kuri tikai bijuši opozīcijā režīmam pēcvēlēšanu protestu laikā 2009. gada jūnijā;

3.  prasa atbrīvot visus, kuri apcietināti neseno protestu laikā, kā arī opozīcijas pārstāvjus — studentus, akadēmiķus, kampaņas dalībniekus, žurnālistus vai cilvēktiesību aktīvistus, kuri saistībā ar nesenajiem nemieriem bez brīdinājuma apcietināti savās mājās vai darba vietās; aicina Irānas iestādes piešķirt Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai piekļuvi bez izņēmuma visiem cietumniekiem;

4.  aicina ANO augsto komisāru cilvēktiesību jautājumos nosūtīt īpašu sūtni, lai pārraudzītu politiski aizturēto stāvokli un nodrošinātu, ka Irānas iestādes ievēro starptautiskās procesuālās normas un to juridiskās saistības cilvēktiesību jomā;

5.  aicina Irānas iestādes sākt ar opozīciju konstruktīvu dialogu ar mērķi panākt pilnīgas demokrātijas ieviešanu Irānā;

6.  nosoda Irānas iestāžu lēmumu aizliegt kontaktus ar ārvalstu nevalstiskajām organizācijām, jo īpaši tām organizācijām, kuru mērķis ir aizstāvēt pilsoniskās brīvības un tiesības, kā arī aicina iestādes nekavējoties atcelt šo aizliegumu;

7.  stingri nosoda piespriestos nāves sodus un to izpildi Irānā, kā arī prasa atcelt nāvessodu; uzskata, ka ir nepieņemami celt apsūdzību par Moharebeh, t. i., noziegumu pret islāma reliģiju;

8.  stingri nosoda Irānas valdības lēmumu uzsākt tiesvedību pret septiņiem Irānas bahajiešu kopienas līderiem; atkārtoti pauž aicinājumu Irānas iestādēm darboties saskaņā ar valdības saistībām respektēt reliģiskās minoritātes un nekavējoties atbrīvot bahajiešu kopienas līderus, kā arī visus, kuri Irānā šobrīd apcietināti, pamatojoties uz viņu reliģisko piederību;

9.  prasa dot neierobežotu piekļuvi starptautiskajiem un visiem Irānas plašsaziņas līdzekļiem, lai atspoguļotu notikumus Irānā; uzsver, ka tikai neatkarīgi plašsaziņas līdzekļi var dot skaidru redzējumu attiecībā uz šiem notikumiem;

Par kodolenerģijas jautājumu

10.  atkārtoti apstiprina, ka Irānas kodolieroču programmas radītais kodolieroču izplatīšanas risks joprojām rada nopietnas bažas Eiropas Savienībā un starptautiskajā kopienā, kā tas ļoti skaidri pausts ANO Drošības padomes rezolūcijās 1696 (2006), 1737 (2006), 1747 (2007), 1803 (2008) un 1835 (2008); tādēļ atkārtoti paskaidro, ka Irānai nekavējoties jāpilda starptautiskās saistības pārtraukt savu darbību attiecībā uz urāna bagātināšanu, pārstrādi un smagā ūdens izmantošanu;

11.  pauž nožēlu par faktu, ka par galvenajiem jautājumiem, kuri rada bažas, nav panākts būtisks progress, un atkārtoti aicina Irānu atjaunot tās kodolieroču programmas pārredzamību, sniedzot SAEA pilnīgas, skaidras un ticamas atbildes, atrisināt visus nenokārtotos jautājumus un problēmas saistībā ar šo programmu, tostarp jautājumus, kuriem varētu būt militāra dimensija, pilnībā īstenot visus Vispārējā drošības pasākumu nolīguma noteikumus, tostarp ar to saistītus pakārtotus pasākumus, kā arī ratificēt un īstenot papildprotokolu;

12.  pauž nožēlu par Irānas iestāžu lēmumu noraidīt P5 + 1 ierosinātā nolīguma projektu par kodoldegvielas bagātināšanu, tādējādi bloķējot turpmākās sarunas par kodolmateriālu jautājumu;

13.  atbilstoši SAEA prasībai aicina Irānu apstiprināt, ka tā nav atļāvusi citu nedeklarētu kodoliekārtu celtniecību;

14.  atkārtoti pauž atbalstu ANO Drošības padomes rezolūcijām, kas pieņemtas atbilstoši ANO hartas VII nodaļas 41. pantam, tostarp noteikumiem attiecība uz sankciju uzlikšanu Irānai, kamēr tā atsakās apturēt tās darbību kodolmateriālu jomā un citā veidā ievērot minētās rezolūcijas; atbalsta iepriekšminētos Eiropadomes secinājumus; atzinīgi vērtē faktu, kas starptautiskās kopienas attieksme pret šo jautājumu ir vienota; pauž atbalstu ES gatavībai atbalstīt ANO Drošības padomes pasākumus, ja Irāna turpinātu nesadarboties ar starptautisko kopienu kodolieroču programmas jomā, kā arī ES gatavībai spert vajadzīgos soļus, lai papildinātu šo ANO Drošības padomes procesu ar neatkarīgiem Eiropas Savienības pasākumiem; mudina ANO Drošības padomes pastāvīgo valstu un Vācijas ārlietu ministrus, kā arī ES augsto pārstāvi ārpolitikas un drošības politikas jautājumos atkārtoti censties panākt vienošanos par jaunas rezolūcijas projektu par Irānu, kurā būtu paredzēti turpmākie pasākumi; aicina visas ES dalībvalstis samazināt darījumus ar Irānu tirdzniecības un finanšu jomā;

15.  atkārtoti pauž viedokli, ka pašreizējai kodoleskalācijai ir iespējams rast risinājumu; aicina starptautisko kopienu turpināt divvirzienu procesu — būt piesardzīgiem, dibinot kontaktus ar Irānu, un atturēt Irānu no turpmākas laika novilcināšanas;

16.  uzsver sadarbības nozīmi ar Amerikas Savienotajām Valstīm, Ķīnu un neiesaistītajām valstīm, spriežot par papildu koncepcijām, lai panāktu tādu visaptverošu nolīgumu ar Irānu par tās kodoliekārtām un to izmantošanu, kurā būtu ņemta vērā Irānas kodolieroču programmas iespējamā militārā dimensija;

Par Ashraf bēgļu nometni

17.  aicina Irānas valdību pārtraukt iejaukšanos Irākas iekšējās lietās, cenšoties panākt Ashraf bēgļu nometnes blokādi un izraisot nometnes iedzīvotāju piespiedu pārvietošanu;

Par ES un Irānas attiecībām

18.  pauž nozēlu par Irānas iestāžu lēmumu neļaut ES delegācijai apmeklēt Irānu, lai tiktos gan ar valdības, gan ar opozīcijas ierēdņiem; uzskata, ka šāds aizliegums tikai vēl vairāk pasliktina attiecības starp Eiropas Savienību un Irānu, kā arī palielina Irānas režīma valsts izolāciju no starptautiskās kopienas;

19.  atgādina Irānas iestādēm, ka, lai attīstītu auglīgas attiecības ar Eiropas Savienību, Irānai jāgarantē cilvēka pamattiesību, demokrātijas principu, vārda brīvības un tiesiskuma ievērošana, kas ir priekšnosacījums visām valstīm, kuras uztur politiskas un ekonomiskas attiecības ar ES; uzsver, ka iespējamā Sadarbības un tirdzniecības nolīguma noslēgšana starp Irānu un ES ir atkarīga no šo vērtību ievērošanas, no Irānas pilnīgas atbilstības ANO Drošības padomes un SAEA rezolūcijām un no pārbaudāmu garantiju sniegšanas attiecībā uz Irānas kodolieroču programmas miermīlīgo raksturu, kā arī no terorisma atbalstīšanas pārtraukšanas no Irānas puses;

20.  mudina izsmeļoši pārskatīt ES divpusējās attiecības ar Irānu; šajā sakarībā, kā arī ņemot vērā Irānas Revolucionārās gvardes lomu, apspiežot pēcvēlēšanu protestus un attīstot Irānas masu iznīcināšanas ieroču programmu, kā arī veicinot starptautisko terorismu, prasa iekļaut šo organizāciju ES teroristu organizāciju un ar terorismu saistīto personu sarakstā;

21.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, SAEA ģenerāldirektoram, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei, kā arī Irānas Islāma Republikas valdībai un parlamentam.