REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes (UNHRC) 13. sesiju
17.2.2010
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Laima Liucija Andrikienė, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra PPE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0123/2010
B7‑0128/2010
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes (UNHRC) 13. sesiju
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību Padomi (UNHCR) un jo īpaši 2009. gada 14. janvāra rezolūciju par ANO Cilvēktiesību padomes attīstību un ES lomu šajā procesā[1], kā arī 2006. gada 16. marta rezolūciju par iznākumu sarunām par Cilvēktiesību padomi un ANO Cilvēktiesību komisijas 62. sesiju[2], 2004. gada 29. janvāra rezolūciju par attiecībām starp Eiropas Savienību un Apvienoto Nāciju Organizāciju[3], 2005. gada 9. jūnija rezolūciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas reformu[4], 2005. gada 29. septembra rezolūciju par ANO organizētās Pasaules Augstākā līmeņa sanāksmes rezultātiem (2005. gada 14.–16. septembrī)[5] un 2009. gada 7. maija rezolūciju par 2008. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jautājumā[6],
– ņemot vērā ņemot vērā steidzamības kārtā pieņemtās rezolūcijas par cilvēktiesībām un demokrātiju,
– ņemot Apvienotās Nāciju Organizācijas ģenerālās Asamblejas Rezolūciju Nr. A/RES/60/251, ar ko izveido Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomi (UNHRC),
– ņemot vērā iepriekš notikušās UNHRC kārtējās un īpašās sesijas, kā arī iepriekšējās Vispārējā periodiskā pārskata (VPP) kārtas,
– ņemot vērā gaidāmo UNHRC 13. sesiju, kas notiks 2010. gada martā, un Vispārējā periodiskā pārskata astoto kārtu, kas notiks no 2010. gada 3. maija līdz 14. maijam,
– ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes reformēšanu, kas notiks 2011. gadā,
– ņemot vērā institucionālās pārmaiņas, kas ieviestas ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā,
– ņemot vērā Eiropas Savienības līguma 2. pantu, 3. panta 5. punktu, 18., 21., 27., un 47. pantu Lisabonas līguma redakcijā,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā cilvēktiesību universāluma veicināšanas un aizsardzības princips ir Eiropas Savienības ētikas noteikumu un tiesību aktu kopuma neatņemama daļa un viens no Eiropas vienotības un integritātes stūrakmeņiem[7];
B. tā kā, neskatoties uz nepilnībām, UNHRC ir unikāls veidojums, kas specializējies vispārējās cilvēktiesībās un īpašs forums, kas izskata ar cilvēktiesībām saistītos jautājumus ANO sistēmā;
C. tā kā Eiropas Savienības nozīmība iepriekšējos desmit gados pasaules mērogā ievērojami pieaugusi un Eiropas Ārējās darbības dienesta atspoguļotā jaunā pieeja varētu būt veids, kā palīdzēt Savienībai rīkoties efektīvāk, lai saskaņotā, vienotā un iedarbīga veidā atrisinātu pasaules mēroga problēmas;
D. tā kā Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas delegācija UNHRC 13. sesijas laikā dosies uz Ženēvu, kā tas ir bijis iepriekšējos gados, kad tika rīkotas UNHRC sesijas, un arī pirms tam, kad tika rīkotas ANO cilvēktiesību komitejas sesijas, kuras tiesībpārņēmēja ir UNHRC,
1. uzsver UNHRC 13. sesijas nozīmīgumu, kas ir UNHRC galvenā sesija 2010. gadā;
2. atzinīgi vērtē augsta līmeņa tikšanos jautājumā par gaidāmo kārtējo 13. sesiju, kurā piedalījās valdību ministri un citi augsta līmeņa pārstāvji; norāda, ka augsta līmeņa pārstāvju sanāksmēs tiks apspriesti divi jautājumi — ekonomiskā un finanšu krīze, kā arī ANO deklarācija par izglītību un apmācību cilvēktiesību jomā (HRET);
3. aicina dalībvalstis aktīvi iesaistīties ikgadējās debatēs par invalīdu tiesībām, kā arī diskusijā par tiesībām noskaidrot patiesību (to ierosinājušas Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu grupa (GRULAC) un tā koncentrējas uz vēsturisko patiesību par represijām) un ikgadējā sanāksmē par bērna tiesībām;
4. uzsver, cik svarīgi ES ir panākt kopējas nostājas jautājumos, kas tiks apspriesti UNHRC 13. sesijas gaitā, pat ja nosacījumi attiecībā uz ES dalībvalstu darbībām UNHRC pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā vēl nav pilnīgi skaidri;
Cilvēktiesību padomes darbs
5. atgādina par savu aicinājumu ES dalībvalstīm aktīvi pretoties jebkuriem mēģinājumiem mazināt cilvēktiesību universāluma, nedalāmības un savstarpējās atkarības jēdziena nozīmi, pat ja tas tiek pamatots ar kultūras tradīcijām;
6. brīdina nepieļaut UNHRC pārlieku politizēšanu tādā mērā, kas neļautu šai struktūrvienībai īstenot savas pilnvaras; uzsver, cik liela nozīme ir rezolūcijām attiecībā uz konkrētām valstīm, vēršoties pret nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem tajās; šajā sakarībā asi nosoda priekšlikumus, kuri nekādu rīcību neparedz, un pauž savu vilšanos par šīs pieejas izmantošanu Padomes 11. īpašajā sanāksmē, kurā netika pieļauta konsekventas un saskaņotas rezolūcijas pieņemšana, kas ļautu risināt jautājumu par stāvokli Šrilankā;
7. atzinīgi vērtē 13. ārkārtas sesijas organizēšanu par Haiti jautājumu, kas notika, pateicoties Brazīlijas iniciatīvai; aicina ANO dalībvalstis, izvērtēt šīs sesijas rezultātus, iekļaujot ANO plašākos centienos Haiti atbalstam cilvēktiesību ievērošanas pieeju;
8. pauž nožēlu par to, ka UNHRC nav bijusi spējīga pietiekami ātri vērsties pret citām nopietnām situācijām cilvēktiesību jomā, jo īpaši pret smago krīzi cilvēktiesību jomā Gvinejā;
9. atgādina par savu nostāju attiecībā uz reliģiju nomelnošanas koncepciju un, atzīstot nepieciešamību pilnībā atrisināt reliģisko minoritāšu diskriminācijas problēmu, uzskata, ka šī jēdziena iekļaušana protokolā par papildu standartiem attiecībā uz rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un jebkuru diskrimināciju nebūtu adekvāta; aicina ANO dalībvalstis pilnībā īstenot spēkā esošos standartus attiecībā uz vārda brīvību;
10. atkārtoti aicina ES dalībvalstis nodrošināt, ka cilvēktiesības tiek respektētas to iekšējo politikas jomu koncepcijās, jo — ja tas netiek veikts — tiek vājināta ES nostāja UNHRC;
11. atzinīgi vērtē to, ka Amerikas Savienotās Valstis no jauna iesaistījušās Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūrvienību darbā un sekojošu to ievēlēšanu par UNHRC locekli, kā arī to konstruktīvo ieguldījumu vārda brīvības jomā ANO 64. Ģenerālajā asamblejā un veikumu rīcības plāna izstrādāšanā turpmākajam darbam pēc Durbanas pārskatīšanas konferences; aicina ASV un ES dalībvalstis uzsākt šo procesu un turpmāk visplašākajā mērā sadarboties šādu iniciatīvu jomā;
12. ir norūpējies par to, ka UNHRC vēlēšanās, kas notiks 2010. gada maijā, ir izvirzīta Irānas kandidatūra; atkārto savus iebildumus pret tā dēvēto „tīro sarakstu” koncepciju UNHRC vēlēšanās, aicinot organizēt konkurējošas vēlēšanas ar visu reģionālo grupu piedalīšanos, un mudina ES darīt visu iespējamo, lai novērstu tādu valstu ievēlēšanu UNHRC, kurās cilvēktiesību pārkāpumi ir īpaši problemātiski;
13. aicina ES un dalībvalstis turpināt pieprasīt kritēriju izveidi dalībai UNHRC vēlēšanās, tostarp prasību minimumā paredzot pastāvīgo ielūgumu izsniegšanu īpašajām procedūrām;
14. aicina uzraudzīt UNHRC dalībvalstu vēlēšanu solījumu faktisko izpildi, tostarp saistībā ar katras valsts VPP procedūrām;
15. aicina ES dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai saglabātu specifiskos īpašo procedūru mandātus; prasa izveidot jaunu valsts mandātu Kongo Demokrātiskajai Republikai, ņemot vērā apstākļus, kas turpina pasliktināties, humanitāro tiesību un jo īpaši cilvēktiesību jomā;
16. atzinīgi vērtē Kopīgo pētījumu par vispārējo praksi attiecībā uz slepenu aizturēšanu terorisma apkarošanas kontekstā, ko apspriedīs 13. sesijā; aicina ES dalībvalstis nodrošināt pienācīgus turpmākos pasākumus saistībā ar ziņojumu atbilstoši Parlamenta iepriekš paustajām nostājām par šo jautājumu, jo īpaši atbilstoši 2009. gada 19. februāra[8] un 2007. gada 14. februāra[9] rezolūcijai par iespējamo CIP veikto Eiropas valstu izmantošanu, lai pārvadātu un nelikumīgi turētu apcietinājumā gūstekņus;
17. aicina ES aktīvi piedalīties turpmākajās VPP sesijās, lai nodrošinātu taisnīgu procedūru un rezultātus;
18. uzsver, ka starptautiskajai sabiedrībai ir jāsniedz tehniskā palīdzība jaunattīstības valstīm tām sniegto ieteikumu īstenošanai;
19. aicina ES dalībvalstis veidot stingru ES kopējo nostāju par turpmāko darbu pēc Goldstone ziņojuma par konfliktu Gazā un Izraēlas dienvidu daļā, publiski pieprasot saukšanu pie atbildības par visiem starptautisko tiesību aktu pārkāpumiem un mudinot abas puses veikt izmeklēšanas, kas atbilst starptautiskajiem standartiem attiecībā uz neatkarību, objektivitāti, pārredzamību, savlaicīgumu un efektivitāti, atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas Rezolūcijai A/64/L.11; uzskata, ka bez atbildības un tiesiskuma efektīvs miera process Tuvajos Austrumos nav iespējams, bet abu pušu uzsāktās līdzšinējās izmeklēšanas neatbilst minētajām prasībām; aicina ES jautājumu par turpmāko darbu saistībā ar Goldstone ziņojumu iekļaut ES dialogos ar abām pusēm;
20. uzsver — lai gan UNHRC reforma nav jautājums, kas tieši jārisina UNHRC 13. sesijā, ir jāīsteno pārredzams un visaptverošs reformas process, ņemot vērā NVO, pilsoniskās sabiedrības un visu citu attiecīgo ieinteresēto personu viedokli; uzsver, ka reformēšanai nevajadzētu kavēt UNHRC turpmāko ievērojamo darbu ar cilvēktiesību pārkāpumiem saistīto jautājumu risināšanā;
21. aicina ES dalībvalstis, ņemot vērā ar Rezolūciju A/HRC/12/L.28 izveidotās UNHRC reformēšanas darba grupas pirmo sanāksmi, pieņemt kopēju nostāju par šo jautājumu, kā arī efektīvu un aktīvu sarunu stratēģiju; uzsver, ka ir svarīgi pieņemt kopēju ES nostāju par UNHRC reformēšanas procesu un aicina ES dalībvalstis ievērot kopīgi saskaņotās „robežas”;
22. aicina EP Ārlietu komiteju sagatavot ieteikumu Padomei, lai sniegtu savlaicīgu ieguldījumu ES nostājas sagatavošanā par gaidāmo reformēšanu;
ES līdzdalība
23. atzīst ES un tās dalībvalstu aktīvu līdzdalību UNHRC darbā un atzinīgi vērtē Beļģijas līdzšinējo sekmīgo darbu prezidentvalsts statusā;
24. uzskata, ka jaunā ES institucionālā struktūra sniedz iespēju uzlabot ES darbību saskaņotību, pamanāmību un uzticamību UNHRC; šajā sakarā aicina augsto pārstāvi / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci nodrošināt praktiskus pasākumus Lisabonas līguma īstenošanai, lai novērstu pārāk ilgu pārejas periodu, kas mazinātu Savienības uzticamību;
25. pilnvaro Eiropas Parlamenta delegāciju UNHRC 13. sesijā darīt zināmas šajā rezolūcijā paustās bažas, aicina delegāciju ziņot Cilvēktiesību apakškomitejai par savu vizīti un uzskata par pienācīgu arī turpmāk norīkot Eiropas Parlamenta delegāciju dalībai attiecīgajās UNHRC sesijās;
o
o o
26. aicina priekšsēdētāju nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, augstajai pārstāvei / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO Ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas 64. sesijas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajam komisāram bēgļu jautājumos un Ārlietu komitejas izveidotajai ES un ANO darba grupai.
- [1] Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0021.
- [2] Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0097.
- [3] Pieņemtie teksti, P6_TA(2004)0037.
- [4] Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0237.
- [5] Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0362.
- [6] Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0385.
- [7] ES līguma 2. pants, 3. panta 5. punkts un 6. pants.
- [8] Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0073.
- [9] Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0032.