Procedūra : 2010/2543(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B7-0151/2010

Iesniegtie teksti :

B7-0151/2010

Debates :

Balsojumi :

PV 10/03/2010 - 7.2

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2010)0053

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 166kDOC 106k
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0151/2010
3.3.2010
PE433.013v01-00
 
B7-0151/2010

iesniegts, pamatojoties uz jautājumu B7‑0000/2010, uz kuru jāsniedz mutiska atbilde,

saskaņā ar Reglamenta 115. panta 5. punktu


par ES stratēģiju 2020. gadam — paveiktais darbs pēc Eiropadomes 2010. gada 11. februāra neoficiālās sanāksmes


Martin Schulz, Stephen Hughes S&D grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par ES stratēģiju 2020. gadam — paveiktais darbs pēc Eiropadomes 2010. gada 11. februāra neoficiālās sanāksmes  
B7‑0151/2010

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 11. februāra neoficiālo sanāksmi,

–   ņemot vērā prezidentvalsts secinājumus pēc Eiropadomes 2000., 2001., 2005., 2006. un 2007. gada marta un 2009. gada decembra sanāksmēm,

–   ņemot vērā Komisijas rīkoto sabiedrisko apspriešanu par ES stratēģiju 2020. gadam un šīs apspriešanas rezultātus (SEC(2010)116),

–   ņemot vērā Komisijas sagatavoto Lisabonas stratēģijas izvērtējuma dokumentu (SEC(2010)114),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 3. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A. tā kā globālā finanšu, ekonomikas un sociālā krīze ir skaudri atmaskojusi neatbilstoši regulētu tirgu trauslumu un tās ietekmē ir apdraudēta solidaritāte un sociālais taisnīgums gan sabiedrībā, gan starp dalībvalstīm;

B.  tā kā bezdarbs dalībvalstīs joprojām turpina palielināties, vairāk nekā 23 miljoni sieviešu un vīriešu ir bez darba, un tas rada milzīgas sociālās un cilvēciskās grūtības;

C. tā kā klimata pārmaiņu ietekmē nākas apšaubīt mūsdienu izšķērdīgos ražošanas, sadales un patēriņa veidus, kam nav nākotnes, un tie ar jaunu, ilgtspējīgu attīstības modeli ir jāmaina;

D. tā kā Lisabonas stratēģijā ir noteikts mērķis izveidot ļoti konkurētspējīgu uz zināšanām balstītu ekonomiku ar ilgtspējīgas izaugsmes iespējām, vairāk un labākām darba vietām, ciešāku sociālo kohēziju un cieņu pret vidi;

E.  tā kā Lisabonas stratēģija bija pārāk vērienīga un tai trūka skaidri noteikta galvenā uzdevuma, jo, vienā ārkārtīgi sarežģītā mērķī apvienojot daudzus atsevišķus mērķus, tā zaudēja precizitāti un pārredzamību;

F.  tā kā Lisabonas stratēģija būtu jāaizstāj ar jaunu stratēģiju 2020. gadam spēcīgai, līdzsvarotai un saskaņotai ES attīstībai nākamajos desmit gados, nodrošinot pilnīgu ekonomikas atlabšanu pēc krīzes un veidojot atjaunotu Eiropas ekonomisko un sociālo modeli uz ilgtspējības un solidaritātes pamatiem,

1.  aicina Eiropadomi izmantot vēsturisko izdevību, ko sniedz pašreizējās Lisabonas stratēģijas pārskatīšana, cenšoties pārveidot ES attīstības programmu tā, lai pilnībā novērstu pastāvošā finansiālā, ekonomiskā un sociālā modeļa ierobežojumus un nepilnības, ko krīze ir skaudri atmaskojusi; šai ziņā atgādina, ka Komisijas priekšsēdētājs J. M. Barroso jau ir apņēmies īstenot pārveides programmu, un sagaida, ka jaunā Komisija iesniegs Eiropadomei un Parlamentam priekšlikumus, kas aptver ekonomikas, sociālo un vides jomu un pilnībā atbilst šim deklarētajam mērķim;

2.  uzskata, ka pašlaik notiekošais trauslais atlabšanas process ir pilnībā jāatspoguļo jaunajā stratēģijā 2020. gadam, nosakot saskaņotu un visaptverošu politikas programmu, kurā pilnībā iekļauta makroekonomikas politikai raksturīgā pieeja, tā cenšoties nodrošināt, ka nepieciešamā budžeta līdzekļu konsolidācija nekavēs stratēģijas īstenošanu, sevišķi attiecībā uz cīņu pret bezdarbu, un arī atbilstošus un veiksmīgi saskaņotus ieguldījumus infrastruktūras un zināšanu jomā;

3.  uzskata, ka Eiropas stratēģijā nākamajiem desmit gadiem galveno uzmanību vajadzētu pievērst ne vien ekonomiskās izaugsmes tempam, bet arī tam, kā izaugsme var palīdzēt veidot labāku, taisnīgāku un ilgtspējīgāku ekonomiku ar līdzsvarotāku labklājības sadalījumu visiem un aizsardzību pret finanšu nozares alkatību un pārmērībām;

4.  uzskata, ka ES ir vajadzīga vienota attīstības stratēģija, kurā skaidri definētas ilgtermiņa vadlīnijas un pamatvirzieni un apvienotas stratēģijas, ko ES pašlaik nākas īstenot atsevišķi, kaut arī tās pārklājas, proti, Lisabonas stratēģija, ilgtspējīgas attīstības stratēģija un Stabilitātes un izaugsmes pakts (SIP);

5.  pieprasa jaunu attīstības stratēģiju, kurā skaidri noteikti tās galvenie mērķi, kā arī līdzekļi un svarīgākie pasākumi to sasniegšanai; uzskata, ka ilgtspējībai, kvalitatīvai pilna laika nodarbinātībai, kas garantē pienācīgus darba apstākļus un sociālo integrāciju gan vīriešiem, gan sievietēm, cīņai pret nabadzību un nevienlīdzību, augstas produktivitātes uz zināšanām balstītai ekonomikai, kuras pamatā ir izglītība, amatu prasmes un profesionālā izaugsme, sociālā un teritoriālā kohēzija un taisnīga globalizācija, ir jābūt jaunās stratēģijas pamatmērķiem;

Ekonomikas atlabšana un pārveide

6.  uzskata, ka par mērķi stratēģijā 2020. gadam būtu jānosaka Eiropas ekonomikas iespējami drīza pilnīga atlabšana, ilgtspējīga un stabila turpmākā izaugsme vidējā termiņā un ilgākā perspektīvā, kas no krīzes pārvarēšanas ļautu pāriet uz noturīgu ilgtermiņa ekonomisko izaugsmi;

7.  uzskata, ka, piešķirot ES ekonomikas atlabšanas procesam jaunu vērienu un veicinot tā saskaņotību Eiropas līmenī, ar šo stratēģiju pirmām kārtām būtu jānodrošina saskaņota un iedarbīga rīcība ekonomikas un finanšu krīzes pārvarēšanai, ko garantētu visu ekonomikas atveseļošanai paredzēto valsts un Eiropas līmeņa instrumentu saskaņota izmantošana un atbilstošs finansējums; vēlreiz apliecina, ka galvenajam mērķim ir jābūt nodarbinātības jomas atlabšanai, ko cita starpā nodrošinātu atbilstoši ieguldījumi apmācībā un izglītībā; uzsver, ka nepieciešamās valsts budžeta konsolidēšanas darbības dalībvalstīm ir rūpīgi jāsaskaņo un jāveic tā, lai lielāka izaugsme un jaunu darba vietu radīšana netiktu panākta uz sociālās sistēmas un sabiedrisko pakalpojumu rēķina;

8.  atgādina, ka viens no mērķiem, kādēļ Padome 2005. gadā nolēma pārskatīt SIP noteikumus, bija piedāvāt dalībvalstīm plašākas manevrēšanas iespējas ekonomikas lejupslīdes periodos; atbilstoši šim lēmumam uzskata, ka ir pilnībā jāizmanto ar pārveidoto SIP noteiktās elastīgas rīcības iespējas, cenšoties nodrošināt, lai atjaunotā valsts finanšu stabilitāte nemazinātu sociālo aizsardzību un solidaritāti un neapdraudētu izaugsmes perspektīvas;

9.  turklāt uzskata — tas, ka dažas eiro zonas dalībvalstis nav nodrošinājušas atbilstību pārskatītā SIP kritērijiem, liecina par nepilnīgu ekonomikas koordināciju Ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS); ir pārliecināts, ka pašreizējo krīzi eiro zonai ir iespējams pārvarēt, galvenokārt ciešāk koordinējot ekonomiku un izveidojot stingru ekonomikas pārvaldību, kas ļautu Eiropai stabili, spēcīgi un saskaņoti rīkoties, mazināt pašreizējās atšķirības starp Eiropas valstu saimnieciskajām sistēmām un veicināt virzību uz noturīgu un ilgtspējīgu ekonomisko un sociālo kohēziju;

10. uzskata, ka obligāti jāstiprina solidaritātes princips, kas tieši saistīts ar eiro zonas pamatmērķi, jo veicina eiro zonas spēju reaģēt uz asimetriskiem satricinājumiem un spekulatīviem uzbrukumiem;

11. uzsver, ka nesen pret Grieķiju vērsto spekulatīvo uzbrukumu rezultātā ir ārkārtīgi palielinājusies valsts parādzīmju izplatība un valstij ir liegta iespēja saņemt aizdevumu ar tādu pašu likmi, kāda pieejama citām eiro zonas dalībvalstīm; uzsver, ka šie uzbrukumi, kas var kaitēt Grieķijas centieniem atjaunot valsts finanšu stabilitāti un īstenot milzīgā budžeta deficīta samazināšanas pasākumus, pirmām kārtām bija vērsti pret pašu eiro valūtu un eiro zonas ekonomisko konverģenci; pauž nožēlu, ka nav mehānismu eiro stabilitātes nodrošināšanai, un uzskata, ka tāpēc vēl jo steidzamāk Eiropā ir vajadzīgs saskaņots, lietderīgs un efektīvs finanšu tirgu regulējums un uzraudzība;

12. uzsver, ka eiro zonas problēmām ir jārod eiro zonai kopīgi risinājumi; tādēļ rosina noteikt saskanīgu pamatu, kas nodrošinātu, ka eiro zona spēj pati novērst saistību neizpildes risku, īstenojot valstu fiskālo disciplīnu un kā pēdējo glābiņu izmantojot finansiālu atbalstu;

13. uzskata, ka krīze dod iespēju veidot spēcīgāku stratēģiju ilgtspējīgai izaugsmei uz sociālā taisnīguma un ekoefektivitātes pamatiem, nodrošinot labklājības taisnīgāku sadalījumu, kā arī ienākumu ekonomiski efektīvāku un sociāli taisnīgāku sadalījumu; šajā sakarībā brīdina, ka galveno uzmanību nevajadzētu pievērst tikai iespējām samazināt algu līmeni, jo tas nelabvēlīgi ietekmēs ekonomikas atveseļošanai veicamo pienākumu taisnīgu sadalījumu un darbosies kā mājsaimniecības ienākumu un tādējādi arī privātā patēriņa izaugsmi bremzējošs faktors; norāda, ka krīze ir skaidri apliecinājusi pēdējos gados īstenotās ierobežojumu atcelšanas politikas neatbilstību; uzsver, ka ir nepieciešama jauna vienotā tirgus stratēģija, kas iedzīvotājiem sniegtu konkrētākus rezultātus, šai nolūkā jo īpaši izmantojot vairāk uz patērētāju orientētu pieeju regulējumam;

14. pieprasa jo īpaši ar otrā finanšu pakalpojumu rīcības plāna palīdzību izveidot finanšu pakalpojumu reglamentēšanas un uzraudzības sistēmu, kas garantē aizsardzību pret jaunām finansiālām neveiksmēm, novērš spekulatīvu darījumu iespējamību un atjauno finanšu nozares vēsturisko mērķi — finansēt reālo ekonomiku, tā atbalstot ieguldījumus un darba vietu radīšanu;

Jauna vienošanās par ilgtspējību un solidaritāti

15. uzskata, ka ES, reaģējot uz klimata pārmaiņām un ekonomikas krīzi, ir jāveido ilgtspējīgi ražošanas, tirdzniecības, sadales un patēriņa modeļi, kas nodrošinās patiesi noturīgu pārticību, kuras pamatā ir jaunas, videi saudzīgas darba vietas, ekoefektīvas saimnieciskās sistēmas, vienlīdzība un godīga tirdzniecība;

16. atgādina 2008. gada decembrī apstiprināto ES apņemšanos līdz 2020. gadam par 20 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas apjomu, par 20 % palielināt no atjaunojamiem enerģijas avotiem iegūtas enerģijas patēriņu un par 20 % samazināt enerģijas patēriņu, veicot energoefektivitātes pasākumus; mudina Komisiju izskaidrot, kā šī mērķa sasniegšanu veicinās jauni politikas virzieni un tiesību akti, ražošanas, sadales un patēriņa jomā nodrošinot uz patiesu ilgtspējību orientētas pamatīgas izmaiņas, kas neapdraud labklājību un nodarbinātību;

17. uzsver, ka saistībā ar šo jauno ilgtspējīgas politikas virzienu veidošanu ir svarīgi ieguldīt atbilstošā infrastruktūrā, ilgtspējīgos transporta veidos un īstenot mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) atbalsta politiku, jo īpaši ņemot vērā šo uzņēmumu būtisko devumu cīņā pret augstu bezdarba līmeni;

18. uzsver, ka, sasniedzot 2020. gadam attiecībā uz klimatu un enerģētiku noteiktos mērķus, ES var izveidot jaunas, videi saudzīgas darba vietas tādās jomās kā atjaunojamā enerģija, transports un energoefektivitāte, ja vien būs pietiekams finansiāls atbalsts un stimuli attiecīgajiem pētniecības, jaunrades, izglītības un apmācības pasākumiem, kas ļaus mums izmantot šo izdevību un rast jaunas iespējas ES globālai konkurētspējai;

19. uzskata, ka pāreja uz ekoloģisku ekonomiku ir jāveic, pamatojoties uz ilgtspējīgu rūpniecības politiku, jaunrades veicināšanu ekoloģisku ražošanas veidu attīstībai, atbilstošu ES politiku jo īpaši darba ņēmēju pārkvalificēšanai videi saudzīgiem darbiem un vajadzības gadījumā pagaidu kompensācijām, kas ļautu Eiropas rūpniecību padarīt videi saudzīgāku pasaules tirgu kontekstā;

20. uzskata — lai patiesi risinātu problēmas, ko rada augstais un joprojām augošais bezdarba līmenis, sevišķi jauniešu un cilvēku ar invaliditāti vidū, kā arī aizvien lielāka nevienlīdzība un plaši izplatītā nabadzība, stratēģijā 2020. gadam ES ir nepieciešama jauna un vērienīga sociālā programma, kuras pamatā ir kvalitatīva pilna laika nodarbinātība, sociālā integrācija un cīņa pret nabadzību; pieprasa šai jaunajai sociālajai programmai stratēģijā noteikt vairākus vērienīgus mērķus nabadzības samazināšanai, arī bērniem un vecajiem cilvēkiem, mērķus attiecībā uz strādājošo nabadzību, pāragru izglītības pārtraukšanu un to jauniešu skaitu, kuri nedz strādā, nedz apmeklē kādu mācību iestādi, kā arī mērķus līdzdalības veicināšanai mūžizglītībā, kas visi sekmētu efektīvu virzību šajās izšķirošas nozīmes jomās; šai nolūkā pieprasa, lai, minētajās jomās nosakot ES un valsts līmeņa mērķus, tiktu izmantots salīdzinošais nabadzības līmeņa rādītājs;

21. vēlreiz uzsver, ka ilgtspējīgai un kvalitatīvai pilna laika nodarbinātībai ir jābūt 2020. gadam noteiktās stratēģijas galvenajai prioritātei; tādēļ pieprasa, lai tās stratēģijas pamatā, kas īstenojama, nodrošinot iekļaušanos darba tirgū, būtu integrācija, pienācīgas kvalitātes nodarbinātība un konkrēti mērķi attiecībā uz darba vietu radīšanu līdz ar dalībvalstīm paredzētiem finansiāliem stimuliem, kā arī jauna likumdošanas programma, kuras mērķis ir stiprināt strādājošo tiesības un uzlabot darba apstākļus, cita starpā pārskatot direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā un pieņemot jaunas vai pārskatot spēkā esošās direktīvas par minimālo ienākumu shēmām, darba laiku, darba ņēmēju piespiedu atlaišanu, informāciju un konsultācijām, arodbiedrību atzīšanu, pārrobežu koplīgumiem, vienlīdzīgu attieksmi pret netipiskiem darba ņēmējiem, vienādu atalgojumu un darba inspekcijām;

22. mudina Komisiju un dalībvalstis jauniešu bezdarba problēmu risināt, veicot struktūrpolitikas pasākumus nodarbinātības jomā, kas katram jaunietim nodrošinātu mācību vai darba iespējas, kā arī aizsardzību pret ļaunprātīgu nodarbinātības praksi, šai nolūkā pieņemot likumu par praktikantiem;

23. pieprasa, lai likumdošanas programma dzimumu līdztiesībai likvidētu pašreizējo plaisu starp vīriešiem un sievietēm, garantētu sieviešu pilntiesīgu līdzdalību darba tirgū un veicinātu sieviešu karjeras iespējas;

24. vēlreiz apliecina — nav pieņemams, ka cilvēki, tostarp daudzas sievietes un bērni, arī strādājošie un pensiju saņēmēji, dzīvo nabadzībā; pieprasa vērienīgu ilgtermiņa stratēģiju cīņai pret nabadzību, kurai noteikti atbilstoši un izmērāmi Eiropas un valsts līmeņa mērķi, arī mērķis līdz 2015. gadam izskaust bezpajumtniecību, un kuru papildinātu saskaņota stratēģija nodrošinātam mājoklim Eiropā;

25. vēlreiz apliecina, ka neatkarīgi no cilvēka sociālās izcelsmes un finansiālajiem apstākļiem nodrošināta vienlīdzīga pieeja izglītībai, kultūrai un brīviem plašsaziņas līdzekļiem — kas jāskata ne tikai no ekonomiskā viedokļa, — ir jāuzlabo un paliekoši jānostiprina ES stratēģijā 2020. gadam; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis veidot aktīvu Eiropas izglītības un kultūras politiku, pamatnoteikumus kultūras un plašsaziņas līdzekļu daudzveidības aizsardzībai, nebalstoties tikai uz šauriem ekonomiskiem un valstiskiem apsvērumiem, un politikas instrumentus, kas veicinātu talantus un prasmes, cita starpā ar mūžizglītības programmām;

26. atgādina, ka ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija ir viens no Eiropas projekta stūrakmeņiem, ko nelabvēlīgi ietekmē ekonomikas krīzes radītās sekas; uzskata, ka stratēģija 2020. gadam piedāvā vēsturisku iespēju saglabāt un stiprināt Eiropas kohēziju, galvenokārt ar pārredzamu, vienkāršotu un pārdomātu kohēzijas politiku, kas pasargāta no jebkādiem centieniem to no jauna nacionalizēt, ar Eiropas komunikāciju tīkliem paredzētu ilgtermiņa ilgtspējīgu finansēšanas plānu, kā arī ar brīvu un taisnīgu pieeju informācijas un sakaru tehnoloģijām un platjoslas infrastruktūrai, kas ļautu cilvēkiem, īpaši jauniešiem, viegli un vienlaikus paškritiski izmantot mūsdienu saziņas līdzekļus;

27. pieprasa izveidot tiesisko regulējumu sabiedriskajiem pakalpojumiem, kas ir viens no galvenajiem Eiropas modeļa elementiem, par šāda regulējuma stabilu juridisko pamatu uzskatot jaunā Līguma noteikumus;

28. uzskata, ka līdz 2013. gadam veicamajai kopējās lauksaimniecības politikas reformai ir jāpapildina ES stratēģija 2020. gadam, cenšoties izveidot vides un ekonomikas ziņā ilgtspējīgu lauksaimniecības politiku, kurā galvenā uzmanība ir pievērsta nodrošinātībai ar pārtiku, izaugsmei un nodarbinātībai lauku rajonos un kura sekmē teritoriālo kohēziju;

29. uzsver, ka ES teritoriālās kohēzijas politikai ir svarīgs ar Lisabonas līgumu izveidotais jaunais juridiskais pamats, un rosina veidot Baltijas jūras stratēģijai un ES Donavas stratēģijai līdzīgas makroreģionālas stratēģijas kā līdzekli, kas veicinātu straujāku ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un solidaritāti starp dalībvalstīm;

Atbilstošs finansiālais nodrošinājums

30. atzīst, ka viens no Lisabonas stratēģijas trūkumiem ir bijusi neatbilstība starp tajā deklarētajiem vērienīgajiem mērķiem un to īstenošanai piešķirtajiem līdzekļiem; uzsver, ka stratēģija 2020. gadam var būt ticama tikai tādā gadījumā, ja tiek atbilstoši finansēta; tādēļ uzskata, ka ES budžets būtu jāpielāgo, lai tas sniegtu ieguldījumu jaunas stratēģijas īstenošanā;

31. pieprasa pašreizējās daudzgadu finanšu shēmas 2007.–2013. gadam vērienīgu pārskatīšanu, ņemot vērā tajā atklātās nepilnības (trūkst finansējuma galvenajām ES programmām, piemēram, Galileo un Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānam) un to, ka šī shēma pienācīgi nenodrošina vajadzīgo finansējumu jaunajām ES kompetences jomām saskaņā ar Lisabonas līgumu, kā arī dažām steidzamām politiskām prioritātēm, piemēram, enerģētikai un klimata pārmaiņām;

32. uzskata, ka ES budžetam pēc 2013. gada ir jābūt mērķtiecīgi orientētam uz jaunās stratēģijas 2020. gadam galvenajām politikas prioritātēm, cenšoties palielināt ES izdevumus līdz noteiktajam maksimālajam apjomam 1,24 % apmērā no nacionālā kopienākuma un ieviest jaunu budžeta līdzekļu sistēmu;

33. pieprasa ilgtermiņa stratēģiju ieguldījumiem, kuras pamatā būtu ciešāk koordinētas ES un dalībvalstu darbības budžeta jomā; Eiropas Investīciju bankas (EIB) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) spēcīgāku darbību, atbalstot ieguldījumus infrastruktūrā, videi saudzīgās tehnoloģijās, jauninājumos un MVU, ar noteikumu, ka EIB un ERAB politika atbilst ES īstenotajai politikai un ka par savām darbībām tās demokrātiski atskaitās Parlamentam; atbilstošu Eiropas sistēmu publiskā un privātā sektora partnerībai, kā arī pārdomātu, ieguldījumus veicinošu SIP īstenošanu;

34. norāda — lai palīdzētu sasniegt 2020. gadam noteiktos mērķus, ES ir nepieciešami jauni finansēšanas instrumenti, piemēram, eiroobligācijas, kā arī jauna finansēšanas sistēma ES budžetam, kas iekļautu arī finanšu darījumu nodokli un t. s. „zaļos nodokļus”;

Jauna pārvaldība lielākai pārredzamībai, demokrātijai un efektivitātei

35. atzīst, ka Lisabonas stratēģijas īstenošanu ir kavējusi zema demokrātiskā un politiskā atbildība valsts un reģionu līmenī; tāpēc uzskata, ka ir vajadzīga jauna pārvaldības sistēma, kuras pamatā ir jaunie Lisabonas līguma noteikumi;

36. šajā kontekstā uzsver, ka ir vajadzīga ciešāka koordinācija un sadarbība starp dažādām politiskajām iestādēm, kas atbildīgas par 2020. gadam noteiktās stratēģijas sekmīgu īstenošanu, šai nolūkā jo īpaši veidojot saikni starp jaunās stratēģijas turpmāku izpildi un pārskatīšanu un nākamo Komisijas un Parlamenta sastāvu pilnvarām, tā savienojot stratēģijas noteikšanu un/vai vēlāku pārskatīšanu ar Eiropas politisko notikumu kalendāru;

37. mudina Padomi un Komisiju atzīt Parlamenta darbības nozīmīgumu 2020. gadam noteiktās stratēģijas īstenošanā, to attiecīgi definējot iestāžu nolīgumā, ar kuru oficiāli nosaka demokrātisku un efektīvu turpmāko virzību un kurā būtu jāiekļauj Padomes apņemšanās nākamajos gados bez oficiālas apspriešanās ar Parlamentu nepiekrist izmaiņām šajā stratēģijā;

38. uzskata, ka ir jāuztic Komisijai nozīmīgāki pienākumi saistībā ar stratēģijas īstenošanu, nosakot stingrākus izpildes pienākumus arī attiecīgajiem Padomes sastāviem;

39. uzstāj, ka valstu parlamentiem ir aktīvāk jāveic rūpīga pārbaude, nosakot un īstenojot šo stratēģiju un veicinot tās izpildi valsts līmenī, turklāt vairāk jāiesaista reģionu un vietējās pašvaldības, darba devēji un darbinieki, kā arī citi sociālās jomas pārstāvji;

40. pieprasa vairāk izmantot tiesiski saistošus līdzekļus, piemēram, regulas un direktīvas, un, iespējams, arī sankcijas pret dalībvalstīm vai tām paredzētus stimulus gadījumā, ja jaunā stratēģija netiek pietiekami īstenota;

41. šai ziņā aicina Komisiju, gatavojoties Eiropadomes 2010. gada jūnija sanāksmei, iesniegt Padomei un Parlamentam izsmeļošu to direktīvu un regulu sarakstu, kas paredzētas jaunās stratēģijas mērķu sasniegšanai, kura jānosaka gaidāmajā augstākā līmeņa sanāksmē 2010. gada martā;

42. pievērš uzmanību tam, ka saistībā ar jauno horizontālo „dzīves kvalitātes” koncepciju ir jāizstrādā jauni rādītāji pārticības un labklājības noteikšanai, kas gan ES, gan dalībvalstu līmenī aptvertu dažādas politikas jomas, piemēram, vides jomu, sociālo jomu, ar izglītību un veselību saistītus jautājumus un nodarbinātības kvalitāti; prasa Komisijai sagatavot jaunu pārskatu par izmērāmiem rādītājiem, iekļaujot jēdzienu „pilsoņu dzīves kvalitāte”;

Ietekme uz globalizāciju

43. uzsver, ka ES nevarēs sasniegt mērķus, ko noteiks stratēģijā 2020. gadam, ja tai nebūs plašākas un vispatverošākās ārpolitikas, kas apvienotu kopējo ārpolitiku un drošības politiku, tirdzniecības, attīstības un sadarbības politiku, tā cenšoties globalizāciju no vides un sociālos standartus pazeminoša spēka pārveidot par globālu līdzekli šo standartu paaugstināšanai; norāda uz jaunajiem Lisabonas līguma noteikumiem par ES ārpolitikas koordinēšanu, kas palīdzēs īstenot šo jauno visaptverošo stratēģiju un ko vajadzētu izmantot kā līdzekli attīstības politikas saskaņotības veicināšanai;

44. pieprasa pamatīgi pārskatīt Globālās Eiropas stratēģiju, lai starptautisko tirdzniecību pārveidotu par līdzekli darba vietu radīšanai, nabadzības izskaušanai un ilgtspējīgai attīstībai visā pasaulē, prioritāti piešķirot daudzpusējai sadarbībai, nevis pašreizējai divpusēju brīvās tirdzniecības nolīgumu pavairošanai, un tirdzniecības mērķus piesaistot virzībai sociālajā un vides jomā, kā arī cilvēktiesību veicināšanai;

45. uzsver, ka kopēja Eiropas stratēģija visās starptautiskajās institūcijās un forumos ir svarīga labāku noteikumu veidošanai, kas labvēlīgi godīgai tirdzniecībai, pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un regulētiem finanšu tirgiem; turklāt norāda, ka tādēļ ES būtu arī jāuzņemas vadošā loma Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) sarunās, cenšoties iespējami drīz noslēgt Dohas sarunu kārtu par attīstību;

46. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

Pēdējā atjaunošana - 2010. gada 13. maijsJuridisks paziņojums