Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 11. februāra neoficiālo sanāksmi,

–   ņemot vērā Komisijas uzsākto sabiedrisko apspriešanu par Eiropas stratēģiju 2020. gadam un šīs apspriešanas rezultātus (SEC(2010)116),

–   ņemot vērā Komisijas sagatavoto Lisabonas stratēģijas izvērtējuma dokumentu (SEC(2010)114),

–   ņemot vērā Eiropadomes dokumentu „Septiņi soļi, lai īstenotu Eiropas izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju”,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. marta rezolūciju par ES stratēģiju 2020. gadam,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā stratēģijai „Eiropa 2020” būtu jāveicina ekonomiskā izaugsme un darbavietu izveide; tā kā iekšzemes kopprodukta (IKP) kritums par 4 %, rūpnieciskās ražošanas samazināšanās un vairāk nekā 23 miljoni sieviešu un vīriešu bezdarbnieku liecina par sarežģītu sociālu un ekonomisku problēmu;

B.  tā kā pašreizējā finanšu krīze dažās Eiropas Savienības dalībvalstīs nebūtu iestājusies, ja dalībvalstis būtu stingri ievērojušas Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus;

C. tā kā dalībvalstīm būtu jāuzlabo ekonomiskās darbības rādītāji, ieviešot strukturālas reformas, lai samazinātu valsts izdevumus un birokrātiju, vairotu pilsoņu atbildības sajūtu, sekmētu uzņēmējdarbību un jauninājumus, pielāgotu tiesību aktus MVU atbalstam un dotu iedzīvotājiem iespēju realizēt savas iespējas, nevis būt atkarīgiem no valsts sociālās labklājības sistēmas;

Eiropas Finanšu stabilizācijas mehānisms euro zonas stabilitātes nodrošināšanai kā svarīgs pirmais solis

1.  uzskata, ka 9. maijā panāktā vienošanās izveidot Eiropas finanšu stabilizācijas mehānismu, lai palīdzētu finansiālās grūtībās nonākušajām euro zonas dalībvalstīm un pie euro zonas nepiederošām valstīm, bija izšķirošs brīdis Eiropas vēsturē, bet pauž nožēlu par to, ka Eiropas politikas veidotāji ir zaudējuši vairākus mēnešus un miljardiem euro, nespējot apņēmīgi rīkoties agrāk;

2.  uzskata to par svarīgu pirmo soli, lai Eiropas Savienībā nodrošinātu stabilu un ilgtspējīgu monetārās politikas sistēmu; uzskata, ka šīs programmas sekmīgai īstenošanai izšķiroša ir finansiālās grūtībās nonākušo dalībvalstu spēja pārveidot darba tirgus, savest kārtībā banku nozares, palielināt ražīgumu un ātrāk veikt fiskālās korekcijas;

3.  atgādina Komisijai un dalībvalstīm — ja glābšanas pasākumiem vajadzīgos līdzekļus Komisija un Padome vēlēsies iegūt starptautiskajos kapitāla tirgos, tām būs vajadzīga Eiropas Parlamenta piekrišana;

4.  uzsver, ka nesenie notikumi liecina — euro zonai ir vajadzīga drosmīgāka ekonomikas pārvaldība; uzsver, ka monetārs balsts bez sociālekonomiska balsta ir nolemts sabrukumam;

Eiropas Savienībai ir jābūt labāk sagatavotai nākotnē iespējamām krīzēm

5.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus vidējā termiņā un ilgtermiņā stiprināt euro zonas pārvaldību, lai izvairītos no pašreizējās valūtas krīzes atkārtošanās;

6.  mudina Komisiju ieviest euro zonā stingrāku sankciju mehānismu (piem., vainīgo publiskošana un kaunināšana, balsstiesību liegšana, mazākas subsīdijas no struktūrfondiem un finansiālas sankcijas), lai piespiestu dalībvalstis stingri ievērot Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus;

7.  aicina izveidot „Eiropas Monetāro fondu”, kura līdzekļus veidotu euro zonas dalībvalstu iemaksas atbilstīgi to IKP apmēram un sodanaudas, ko noteiktu atbilstīgi dalībvalstu pārmērīgu parādsaistību un deficīta apmēram; ikviena dalībvalsts varētu saņemt līdzekļus no EMF par maksimālo summu, ko tā pati iepriekš ir iemaksājusi; tomēr, ja valstij būtu vajadzīgs vairāk līdzekļu vai garantiju, tai nāktos pieņemt īpaši sagatavotu reformu programmu, kuras īstenošanu uzraudzītu Eiropas Komisija;

8.  uzskata, ka euro zonai ir vajadzīgs kopējs eiroobligāciju tirgus (EOT), lai samazinātu standarta obligāciju ienesīguma likmes starpību un vienkāršotu kārtību, kādā dalībvalstis saņem līdzekļus; uzsver, ka daudzām valstīm ir jāsaved kārtībā nodokļu sistēma un ievērojami jāsamazina budžeta deficīts un valsts parāda apjoms;

9.  uzsver, ka būtu jāpaplašina Eiropas Kopienu Statistikas biroja (Eurostat) pilnvaras; uzskata, ka atklātiem un pārredzamiem statistikas datiem vajadzētu būt priekšnoteikumam līdzekļu saņemšanai no struktūrfondiem;

10. uzsver, ka ir nepieciešama Eiropas uzraudzības iestāde mikrolīmeņa un makrolīmeņa konsultatīvai uzraudzībai;

11. aicina Eiropas Komisiju vienkāršot līdzekļu piešķiršanas kārtību un piešķirt tos īsākā laikposmā, lai sekmīgāk novērstu krīzi;

Stratēģijas „Eiropa 2020” pārvaldības struktūra joprojām ir vāja

12. uzskata, ka pašreizējai stratēģijai „Eiropa 2020” vajadzētu būt drosmīgākai, lai nodrošinātu, ka to nepiemeklē Lisabonas stratēģijas liktenis, kura cieta neveiksmi vājas pārvaldības struktūras, kā arī pārskatatbildības, mērķtiecības un pārredzamības trūkuma dēļ;

13. tāpēc pauž dziļu nožēlu, ka Komisija un Padome nav pilnveidojušas stratēģijas „Eiropa 2020” pārvaldības struktūru, kaut gan Eiropas Parlaments to stingri pieprasīja savā 2010. gada 10. marta rezolūcijā par ES stratēģiju 2020. gadam;

14. vēlreiz uzsver, ka atklātā koordinācijas metode ekonomikas politikas jomā ir cietusi neveiksmi un tā būtu jāaizstāj ar saistošiem pasākumiem;

15. uzskata, ka dalībvalstīm ciešā sadarbībā ar Eiropas Komisiju būtu jāizstrādā Eiropas konverģences kodeksam atbilstoši valsts rīcības plānu projekti, tajos nosakot maksimālās un minimālās vērtības, kas piemērojamas konkrētiem valsts makroekonomiskajiem rādītājiem; šis konverģences kodekss ir jāizstrādā Eiropas Komisijai un jāpieņem Eiropadomei;

16. mudina Eiropas Komisiju izmantot savas iniciatīvas tiesības un piedāvāt ekonomikas atlabšanai paredzētu ekonomikas stratēģiju, kuras pamatā būtu galvenokārt ES instrumenti, nevis tikai starpvaldību ierosmes;

17. uzskata — reāla ekonomikas pārvaldība nozīmē, ka Komisijai tiek uzticēts īsts, spēcīgāks vadības pienākums, ļaujot tai izmantot gan esošos, gan jaunos instrumentus, kas paredzēti Lisabonas līgumā, piemēram, tā 121., 122., 136., 172., 173. un 194. pantā, ar ko Komisijai ir noteikts pienākums koordinēt reformu plānus un darbības, kā arī izveidot kopēju stratēģiju;

18. mudina Eiropadomi un Komisiju iedibināt uz stimuliem un sodiem balstītu pieeju un izmantot atbilstības nodrošināšanas mehānismus saskaņā ar Līguma 136. pantu, piemēram, ekonomiskus stimulus (tādus kā ES papildu finansējums), kā arī sankcijas, kuru mērķis ir atbalstīt pastiprinātu ES ekonomikas pārvaldību un, konkrēti, pastiprinātu pārvaldību saistībā ar stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošanu;

Eiropas budžetam trūkst tā vēriena, kas deklarēts Komisijas paziņojumā par stratēģiju „Eiropa 2020”

19. uzsver, ka Eiropas Parlaments neatbalstīs 2011. gada budžeta projektu, kamēr tam trūks stratēģijā „Eiropa 2020” noteiktā vēriena; pauž nožēlu, ka 2011. gada budžeta projektā nav nodrošināts pietiekams finansējums stratēģijas „Eiropa 2020” pamatprogrammām; aicina Eiropas Komisiju precizēt konkrētu budžeta pozīciju saistību ar attiecīgajiem stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem;

20. aicina Eiropas Komisiju, šā gada jūnijā pārskatot daudzgadu finanšu shēmu, pamatīgi pārskatīt Eiropas budžetu, piešķirot tam vairāk vēriena, lai sekmīgi īstenotu stratēģiju „Eiropa 2020”;

Eiropas Parlaments izmantos visus pieejamos instrumentus stratēģijas „Eiropa 2020” pilnveidošanai

21. pauž nožēlu, ka nedz Eiropas Komisija, nedz Eiropadome nav izrādījušas lielāku vēlmi ciešāk sadarboties ar Eiropas Parlamentu, lai sekmīgi īstenotu stratēģiju „Eiropa 2020”;

22. uzsver, ka Parlaments lēmumu par nodarbinātības pamatnostādnēm pieņems pēc tam, kad būs saņēmis apmierinošu atbildi par stratēģijas „Eiropa 2020” pārvaldības struktūru un budžeta sistēmu;

23. uzsver, ka Eiropadomei lēmumi būtu jāpieņem, pamatojoties uz ikgadējiem ieteikumiem politikas izstrādei un brīdinājumiem, kas saņemti no Komisijas attiecībā uz to, kā dalībvalstis īsteno stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus; šie ziņojumi vispirms būtu jāapspriež Eiropas Parlamentā un pēc tam Eiropadomē;

24. uzskata — lai ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes (EPVP) un katrai konkrētai valstij adresētie ieteikumi būtu patiesi efektīvi, tos vajadzēs pietiekami sīki izstrādāt;

25. sagaida, ka ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes (EPVP) Padome un Komisija apspriedīs ar Parlamentu; uzskata, ka EPVP galvenā uzmanība būtu jāpievērš ieteikumiem politikas izstrādei, cenšoties risināt jautājumus, kas saistīti ar makroekonomikas un mikroekonomikas attīstību gan Eiropas Savienībā kopumā, gan atsevišķās dalībvalstīs, un ka īpaša vērība jāvelta izaugsmi veicinošām strukturālām reformām vidējā termiņā un ilgtermiņā;

26. uzsver, ka ir svarīgi veidot spēcīgāku saikni starp Stabilitātes un izaugsmes paktu un valstu reformu programmām, nodrošinot, ka tās tiek saskaņoti iesniegtas laikā un ka ir arī labāk salīdzināmi valstu budžeti attiecībā uz dažādu kategoriju izdevumiem;

27. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei un Eiropas Komisijai.