REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par stratēģiju „Eiropa 2020”
9.2.2011
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Rebecca Harms, Philippe Lamberts Verts/ALE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0097/2011
B7‑0102/2011
Eiropas Parlamenta rezolūcija par stratēģiju „Eiropa 2020”
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”,
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Gada izaugsmes pētījums. ES visaptverošās reakcijas uz krīzi izveide”,
– ņemot vērā prezidentvalsts secinājumus, ko tā pieņēma pēc Eiropadomes 2010. gada 17. un 18. jūnija sanāksmes,
– ņemot vērā prezidentvalsts secinājumus pēc Eiropadomes sanāksmēm 2000., 2001., 2005., 2006., 2007. gada martā un 2009. gada decembrī,
– ņemot vērā 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par ekonomikas pārvaldību un par stratēģiju „ES 2020”,
– ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi,
– ņemot vērā 2010. gada 16. decembra rezolūciju par pastāvīga krīzes pārvaldības mehānisma izveidi,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 3. pantu,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
– ņemot vērā Padomes 2010. gada 7. jūlija ieteikumu par vispārējām pamatnostādnēm dalībvalstu un Savienības ekonomikas politikai,
– ņemot vērā Padomes lēmumu par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm,
A. tā kā daži starptautiskie partneri patlaban izkļūst no krīzes, un, lai gan manāmas nelielas atveseļošanās pazīmes, ES joprojām saskaras ar grūtībām;
B. tā kā 2010. gads bija pirmais gads, kad stājās spēkā Lisabonas līgums, ar ko paredz likvidēt plaisu starp ES un tās iedzīvotājiem un izvirza ES jaunus uzdevumus starptautiskā mērogā;
C. tā kā, reaģējot uz ES izvirzītajiem uzdevumiem, izstrādāta stratēģija „Eiropa 2020”, kurā noteikti pieci līdzvērtīgi pamatmērķi, lai sasniegtu „gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi”,
Vispārīgas piezīmes — konteksts
1. uzskata, ka globālā krīze būtu jāuzskata par iespēju atjaunot attīstības modeli kā sabiedrības modeli, kura pamatā ir ilgtspējība, solidaritāte, nabadzības izskaušana un pienācīgas kvalitātes un videi draudzīgu darbavietu izveide; uzskata, ka ar stratēģiju „Eiropa 2020” —, ja to pienācīgi īsteno, veicina un atbalsta ar spēcīgas ekonomiskās pārvaldības līdzekļiem, kuri sekmē finanšu sistēmu, kas nodrošina reālu ekonomiku, — vajadzētu sniegt Eiropai iespēju atveseļoties no krīzes, attīstot nodarbinātības potenciālu, kas veicinātu pāreju uz ekonomiku, kura ir īpaši efektīva, pilnībā izmanto no atjaunojamiem avotiem iegūtu enerģiju un ir klimatnoturīga;
2. uzsver, ka uz pašreizējo eiro krīzi ES ir jāreaģē saskaņoti un integrēti; atgādina — krīze ir ne tikai par četriem gadiem atsviedusi atpakaļ attīstību, bet arī vairāk kaitējusi nodarbinātībai, bezdarba rādītājiem sasniedzot tādu līmeni, kāds nav novērots pēdējos 12 gados, proti, bezdarbnieku skaitam līdz 2010. gada beigām palielinoties līdz vairāk nekā 23 miljoniem, no kuriem vairāk nekā 5,5 miljoni bezdarbnieku ir jaunieši; uzsver, ka dzimumu nevienlīdzības samazināšana ir priekšnoteikums, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” pamatmērķus attiecībā uz darbaspēka līdzdalību un nabadzības samazināšanu;
3. pauž nopietnas bažas par valsts parāda un privātā parāda kritiskajiem apmēriem un par tā prognozēto straujo pieaugumu turpmākajos gados, ko rada banku glābšanas pasākumi un krīzes novēršanai nepieciešamā ekspansīvā fiskālā politika, kura rada vēl lielāku slogu, paturot prātā, ka nākamās paaudzes mantos arī augošu ekoloģisko un augošu privāto finansiālo parādu; atgādina, ka laikposmā pirms krīzes daudzās dalībvalstīs kritiskos apmēros pieauga privātā parāda līmenis;
Stratēģijas „Eiropa 2020” pamatmērķi un pārvaldība
4. atkārtoti prasa, lai stratēģijā „Eiropa 2020” ne tikai uzsvērtu IKP palielināšanu, bet arī izvirzītu plašāku politisko koncepciju attiecībā uz ES nākotni; uzskata, atsaucoties uz Komisijas pausto, ka IKP nevar izmantot kā precīzu ilgtermiņa ekonomiskās un sociālās izaugsmes rādītāju un jo sevišķi kā rādītāju, kas atspoguļo sabiedrības spēju risināt tādus jautājumus kā klimata pārmaiņas, resursu efektīva izmantošana un sociālā integrācija; uzskata, ka nākamajā 2014.–2020. gada plānošanas periodā IKP rādītājs būtu jāpapildina ar citiem rādītājiem, turklāt ilgākā laika posmā IKP vajadzētu aizstāt ar vispusīgāku labklājības koncepciju;
5. pauž dziļas bažas par pirmo Komisijas gada izaugsmes pētījumu (AGS); pauž nožēlu, ka AGS pievērš uzmanību vienīgi taupības pasākumiem un budžeta līdzekļu samazināšanai; uzskata, ka tikai šādi pasākumi vien un desmit papildu darbības, ko ierosina Komisija, nav atbilstoši plašajām ekonomikas politikas pamatnostādnēm un nodarbinātības pamatnostādnēm, kā arī stratēģijā „Eiropa 2020” izvirzītajiem mērķiem;
6. pauž bažas, ka AGS netiek sniegtas norādes par to, kā jāīsteno pamatiniciatīvas un kādi varētu būt daudzveidīgie īstenošanas atbalsta pasākumi saistībā ar pirmo Eiropas pusgadu;
7. pauž nožēlu, ka trūkst priekšlikumu attiecībā uz inovatīviem ieguldījumu un finansēšanas veidiem; uzstāj, ka stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanai ir nepieciešami jauni alternatīvu ieguldījumu veidi; šajā sakarībā mudina Komisiju ierosināt pasākumu kopumu, lai palīdzētu dalībvalstīm atgūt publisko kontu līdzsvaru un finansēt valsts ieguldījumus; uzskata, ka ES var sekmīgi atveseļoties no ekonomikas, sociālās un ekoloģiskās krīzes, izmantojot alternatīvus ieguldījumu veidus, jo īpaši:
a) eiroobligācijas;
b) pāreju no dalībvalstu nodokļu konkurences uz sadarbību nodokļu jomā, tostarp paredzot grafiku kopējas konsolidētas nodokļu bāzes ieviešanai uzņēmumu peļņas nodoklim un mehānismu, kas nodrošinātu uzņēmumu ienākuma nodokļa likmju obligātās koordinācijas līmeni — līdzīgi, kā tas pašlaik ir noteikts attiecībā uz PVN;
c) vides nodokļu saskaņotu ieviešanu, lai pārvietotu slogu no nodarbinātības nodokļiem uz neilgtspējīgām darbībām un produktiem;
d) Eiropas līmeņa finanšu darījumu nodokļa ieviešana;
e) tādu banku progresīvo nodevu ieviešanu, kuras apmēru nosaka iestādes lielums un neapdrošināto īstermiņa līdzekļu apjoms tajās;
f) ziņojumu ieviešanu par katras atsevišķas valsts uzņēmumu peļņu un attiecīgi samaksāto peļņas nodokli, kā arī automātiskas informācijas apmaiņas ieviešanu;
g) nodokļu oāžu slēgšanu, sākot ar tām, kas atrodas ES;
h) īpašo krīzes nodokļu noteikšanu neparedzētai enerģētikas uzņēmumu peļņai un citiem ļoti ienesīgiem uzņēmumiem;
i) projektu obligāciju izveidi, kuru Komisija vairākkārt atlikusi;
8. mudina Eiropadomi pieņemt pamatnostādņu paketi, kas minētas 121. un 136. pantā, lai izstrādātu harmonizētu un saskaņotu fiskālo politiku ciklisku krīžu novēršanai un turpmākos ES solidaritātes mehānismus, ar kuriem ir jāvar risināt iekšējo nelīdzsvarotību, asimetriskos triecienus, uzlabot konverģenci un resursu sadales efektivitāti;
9. uzsver, ka valsts un privātās parādsaistības saasina problēmas saistībā ar mūsu ekonomiskā, sociālā un ekoloģiskā modeļa ilgtspējību; uzskata, ka abās šajās jomās vajadzīgi atbilstoši risinājumi, ņemot vērā, ka atveseļošanos un nodarbinātības rādītāju palielināšanu varētu traucēt steidzīgas un nepiemērotas darbības publiskā finansējuma samazināšanai;
10. uzskata, ka finanšu stabilitātes saglabāšanai un sistēmiskā riska pārvaldībai ES ir nepieciešama trīs posmu pieeja, kurā ietverti šādi jautājumi: (i) rūpīga un pastiprināta visu dalībnieku, tirgu un instrumentu uzraudzība un regulējums, kā arī stingra preventīva sistēma, kuras mērķis ir internalizēt finanšu tirgu radītos negatīvos ārējos faktorus, ievērojot principu „piesārņotājs maksā”; (ii) vispusīgi agrīnās intervences mehānismi, būtiski pastiprinot Eiropas uzraudzības iestāžu un dalībvalstu uzraudzītāju kontroles un intervences pilnvaras; (iii) vienota Eiropas sistēma pārrobežu krīžu noregulēšanai, kuras pamatā ir sloga taisnīga sadale un prasība, lai akcionāri un kreditori dod ieguldījumu noregulējumā pirms nodokļu maksātājiem;
11. ir vienisprātis ar Komisiju par to, ka dalībvalstīm, kurās ir liels tekošo kontu pārpalikums, būtu jākonstatē pastāvīgi vājā iekšējā pieprasījuma cēloņi un tie jānovērš; taču pauž vilšanos, ka tā par iekšējā pieprasījuma veicinātājiem uzskata galvenokārt pakalpojumu nozares turpmāko liberalizāciju un ieguldījumu apstākļu uzlabošanu, — jo mērķtiecīgi sociālie izdevumi atmaksājas, radot vispārējās darbības un darbavietu izveides vairākkārtīgu palielinājumu; šajā sakarībā vērš uzmanību uz sociālās drošības kā automātiska stabilizatora nozīmīgumu un uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem kā sociālās integrācijas sekmētājiem; uzsver, ka nepieciešama sociālo standartu konverģence dalībnieku vidū;
12. atgādina, ka Līguma 153. panta 5. punktā tiek aizliegts ES risināt algu mērenības jautājumu, tostarp indeksācijas noteikumu pārskatīšanu algu noteikšanas sistēmās;
13. stingri iebilst apgalvojumam, ka darba ņēmēji ar pastāvīgiem darba līgumiem ir pārāk aizsargāti; atgādina, ka kopš nodarbinātības augstākā punkta 2008. gada rudenī 6,8 miljoni pilnas slodzes darbavietu ir likvidētas, vienlaikus izveidojot 1,1 miljonu nepilnas slodzes darbavietu un 0,7 miljonu darbavietas pašnodarbinātām personām; uzsver, ka jārada pienācīgas kvalitātes darbavietas, jo īpaši „zaļās” darbavietas;
14. atkārtoti prasa panākt dzimumu līdztiesību, nosakot 75 % sieviešu nodarbinātības mērķi; mudina dalībvalstis noteikt vērienīgus valstu nodarbinātības mērķus sievietēm darbavietās, kas nodrošina ekonomisko neatkarību; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot sieviešu piekļuvi darba tirgum, īstenojot darba un privātās dzīves saskaņošanas politiku, tostarp paredzot atbilstošus atvaļinājumus, elastīgu darba laiku, finansiālā ziņā samērīgu kvalitatīvas bērnu aprūpes un citu apgādājamo personu aprūpes pakalpojumu pieejamību; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai līdz 2020. gadam novērstu darba samaksas atšķirības vispār vai samazināt tās, lai tās nepārsniegtu 5 %, izskaužot darba tirgus segregāciju pēc nodarbošanās veida un nozarēm un uzlabojot nedrošos darba apstākļus; aicina Komisiju pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus par vienādu atalgojumu un uzsākt pienākumu neizpildes procedūru pret dalībvalstīm, kas tos nav īstenojušas;
15. atgādina, ka ES saskaņā ar Lisabonas līguma 9. pantu, „nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, (…) ņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta nodarbinātības līmeņa veicināšanu, ar atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, ar sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī ar izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu”;
16. atkārtoti uzsver, ka ir nepieciešams iesaistīt EP un dalībvalstu parlamentus ekonomikas pārvaldības jaunās sistēmas agrīnā posmā, izmantojot Eiropas pusgadu, lai veicinātu demokrātisku pārskatatbildību, līdzdalību un leģitimitāti un lai nodrošinātu atklātas debates par Stabilitātes un izaugsmes paktu, kā arī par makroekonomikas nelīdzsvarotību un labāku sinerģiju veidošanu starp ES un dalībvalstu budžetiem;
17. atgādina par Eiropadomes 2009. gada decembra sanāksmes atzinumu, ka ES ilgtspējīgas attīstības stratēģija (SDS) turpinās sniegt ilgtermiņa vīziju un veidot visaptverošu politikas sistēmu saistībā ar visiem Savienības politikas virzieniem un stratēģijām; prasa veidot labāku sinerģiju starp stratēģiju „Eiropa 2020”, ekonomikas pārvaldības tiesību aktu paketi, pamatiniciatīvām un gaidāmo pārveidoto SDS;
18. uzsver, ka vairāk uzmanības jāpievērš stratēģijas „Eiropa 2020” ārējai dimensijai; mudina Komisiju īstenot plašāku un vispusīgāku pieeju tās ārējai darbībai atbilstīgi koncepcijai par ES attīstības politikas saskaņotību; aicina Komisiju izmantot arī tās tirdzniecības stratēģiju saistībā ar stratēģiju „Eiropa 2020”, lai veicinātu tādas Savienības pamatvērtības kā cilvēktiesības, demokrātija, tiesiskums un pamatbrīvības, kā arī vides aizsardzību;
19. atgādina, ka Komisijai vajadzētu izstrādāt „tirdzniecības stratēģiju Eiropai 2020”, lai pārveidotu ES tirdzniecības politiku par reālu līdzekli, ar kuru radītu darbavietas un sekmētu ilgstspējīgu attīstību visā pasaulē, kā arī lai savlaicīgi paredzētu atklātu dialogu ar Eiropas Parlamentu un pilsonisko sabiedrību par ES prioritātēm laikposmā pēc Dohas sarunu noslēguma, jo īpaši par sociālajiem un vides standartiem un PTO reformu;
Pamatiniciatīvas
Pamatiniciatīva „Eiropas digitālā programma”
20. aicina Komisiju izstrādāt stingrāku politiku IKT jomā, atgādina, ka standartizācijas būtiskais uzdevums ir veicināt sadarbspēju un izvairīties no patērētāju bloķēšanas; jo īpaši atgādina, cik svarīgi ir atvērtie standarti; pauž nožēlu, ka patērētāji Eiropā var piekļūt tikai ierobežotam saturam, un tāpēc prasa izstrādāt jaunus tiešsaistes uzņēmējdarbības modeļus; vērš uzmanību uz to, ka jāizveido Eiropas patentu sistēma tā, lai saskaņotu piekļuvi un inovācijas, un ka jāpēta Eiropas patentu sistēmas ekonomiskā ietekme uz MVU;
Pamatiniciatīva „Inovācijas Savienība”
21. atzinīgi vērtē to, ka Komisijas iniciatīvas mērķis ir izvērst un saskaņot pasākumus, ar kuriem veicina inovāciju; atzinīgi vērtē nodomu izveidot inovācijas partnerības, lai risinātu sabiedrībai svarīgākos uzdevumus un integrētu ES programmas šajās jomās; tomēr uzsver, ka šis process būs sekmīgs vienīgi tad, ja tiks izveidota efektīva pārvaldība, jo īpaši attiecībā uz konkrētu mērķu izvirzīšanu;
22. aicina Komisiju iesniegt ekoinovāciju rīcības plānu, ierosinot pasākumus un mērķus, lai ieviestu ekoinovācijas visos vērtību ķēdes posmos, tostarp dizaina jomā; jo īpaši uzsver, ka ir svarīgi noteikt rādītājus un standartus, jo tie ir spēcīgs virzošais spēks ekoinovāciju un ilgtspējīgas konkurētspējas sekmēšanā vairākās ražošanas nozarēs; prasa vairāk izmantot publiskā iepirkuma un pirmskomerciālā posma publiskā iepirkuma potenciālu, lai ieviestu inovatīvus ilgtspējīgus risinājumus tirgū; atgādina, ka ekoinovācijām ir milzīgas „zaļo” darbavietu iespējas, un prasa, lai ar iniciatīvu nodrošinātu apmācību ikvienam saistībā ar inovatīvo „zaļo” prasmju apguvi;
23. prasa izveidot elastīgu patentu sistēmu, kura veicina inovācijas tādu sabiedrībai svarīgu problēmu risināšanā kā demogrāfiskās izmaiņas un klimata pārmaiņas; atgādina, ka ES patentu sistēmai vajadzētu nodrošināt augstas kvalitātes patentus, ne tikai lētākus variantus; prasa atbalstīt inovācijas, izmantojot patentu kopfondus, patentu platformas, inovāciju stimulēšanas balvas, pilnīgu tiesību licencēšanu un zināšanu centrus, vispārējas licences, kā arī citus intelektuālā īpašuma tiesību instrumentus, kas paredzēti, lai saskaņotu piekļuvi intelektuālajam īpašumam un inovācijas;
Pamatiniciatīva „Jaunatne kustībā”
24. atzinīgi vērtē pamatiniciatīvu „Jaunatne kustībā”; aicina dalībvalstis veikt pasākumus saistībā ar iniciatīvas priekšlikumiem; uzskata, ka Komisijai jāuzņemas vadošā lomā tās īstenošanā un rūpīgi jāseko tās izpildei; tomēr pauž nožēlu, ka pamatiniciatīvā nav aplūkoti tādi būtiski jautājumi kā līdzdalība sabiedrības dzīvē un jauniešu nabadzība; prasa iesniegt stingrākus priekšlikumus attiecībā uz integrāciju;
25. uzsver, ka ar pamatiniciatīvu „Jaunatne kustībā” vien nevarēs atrisināt satraucošo jaunatnes bezdarba problēmu visā Eiropā; prasa, lai visas dalībvalstis izstrādā valsts stratēģiju jaunatnes bezdarba problēmas risināšanai un jauniešu piekļuves izglītībai un apmācībai nodrošināšanai; uzsver, ka jaunatnes politika jāapskata saistībā ar politiku izglītības, nodarbinātības, sociālās integrācijas un makroekonomikas jomā; norāda, ka taupības pasākumi, piemēram, līdzekļu samazināšana izglītības sistēmai un nodarbinātībai, nepalīdzēs jauniešiem; stingri atbalsta priekšlikumu Padomes ieteikumam par Eiropas „jaunatnes garantijas” sistēmu un mudina Padomi to pieņemt pēc iespējas drīz;
Pamatiniciatīva „Eiropas platforma cīņai pret nabadzību”
25. kopumā atzinīgi vērtē iniciatīvu, taču pauž nožēlu, ka trūkst skaidras stratēģijas, konkrētu priekšlikumu un vadības, kā sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” nabadzības izskaušanas un nodarbinātības mērķus, jo īpaši krīzes kontekstā un valdību īstenoto taupības pasākumu apstākļos; atkārtoti uzsver prasību izstrādāt plašāku programmu, lai veicinātu pienācīgas kvalitātes nodarbinātību, nodrošinātu darba ņēmēju tiesības visā Eiropā un uzlabotu darba apstākļus, risinātu nevienlīdzības un diskriminācijas problēmu un izskaustu nodarbinātu personu nabadzību; aicina Komisiju noteikt konkrētākas darbības, lai īstenotu sociālās tiesības, piemēram, rīcības plānu aktīvas integrācijas stratēģijas īstenošanai un atbilstoša ienākumu minimuma garantijas panākšanai — līdz 2020. gadam vismaz virs nabadzības sliekšņa;
Pamatiniciatīva „Jaunu prasmju un darbavietu programma”
26. norāda, ka darbavietas Eiropas darba tirgū saglabāsies, nevis vairāk atceļot ierobežojumus, bet ieviešot ekoloģiskas inovācijas un uzlabojot resursu izmantošanas efektivitāti un energoefektivitāti; pauž nožēlu, ka pamatiniciatīvā „Jaunu prasmju un darbavietu programma” netiek aplūkoti jautājumi par pāreju uz ilgtspējīgu darba tirgu, lai radītu jaunas darbavietas un nosargātu apdraudētas darbavietas; pauž nožēlu arī par to, ka netiek pievērsta uzmanība jautājumam par sociāli taisnīgas pārejas uz ilgtspējīgāku darba tirgu nodrošināšanu un tam, ka „zaļajām” darbavietām ir milzīgs potenciāls un ka jāiegulda apmācībā un mūžizglītībā, — tā vietā atkārtoti uzsverot elastdrošības pieeju;
Pamatiniciatīva „Resursu ziņā efektīva Eiropa”
27. pauž nožēlu, ka šajā pamatiniciatīvā nav izdevies noteikt mērķus, ar kuriem resursu izmantošanas efektivitāti noteiktu par ES politikas galveno prioritāti; uzsver, ka steidzami jāintegrē resursu izmantošanas efektivitātes jautājums visās politikas jomās, piemēram, lauksaimniecības, transporta un enerģijas jomā; uzsver, ka ES jāpāriet uz otrreizējas pārstrādes ekonomiku, nosakot reālas cenas, kurās parādītos patiesās vides izmaksas un kuras veicinātu atkritumu rašanās samazinājumu, kā arī iekļautu atkārtoti izmantojamu resursu vērtību; uzsver, ka vides ilgtspējība ir atkarīga no resursu izmantošanas pilnīga samazinājuma; pauž vilšanos, ka pamatiniciatīvā netiek minēta Eiropas ekoloģiskā ietekme, kura skaidri parāda resursu neilgtspējīgu izmantošanu; aicina Komisiju šim nolūkam ierosināt rādītāju kopumu, lai tos varētu apsekot nākamajā gada izaugsmes pārskatā;
28. uzsver, ka nepieciešama kohēzijas politika, ar kuru palīdzētu virzīt ES tautsaimniecību pa ilgstpējīgas attīstības un nodarbinātības nodrošināšanas ceļu un novirzītu ieguldījumus klimata pārmaiņu problēmu, enerģijas un vides jautājumu risināšanai;
29. atzinīgi vērtē Komisijas norādījumus, kā valsts, reģionālās un vietējās varas iestādes var no jauna pielāgot pašreizējās programmas reģionālās politikas jomā stratēģijas „Eiropa 2020” ilgtspējīgas attīstības mērķiem un veicināt tādas tautsaimniecības attīstību, kas ir īpaši efektīva, pilnībā izmanto no atjaunojamiem enerģijas avotiem iegūtu enerģiju, ir klimatnoturīga un konkurētspējīga; aicina dalībvalstis nekavējoties rīkoties, vairāk ieguldīt ilgtspējīgā attīstībā un lietderīgāk izmantot fondu līdzekļus;
Pamatiniciatīva „Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā”
30. atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto priekšlikumu par integrētu rūpniecības politiku un norāda, ka tajā galvenā uzmanība pievērsta ES rūpniecības konkurētspējas atjaunošanai; šajā sakarībā uzsver, ka, saskaroties ar globālām problēmām un resursu nepietiekamības un iztērēšanas realitāti, ir būtiski, lai Eiropas rūpniecības atjaunošanas pamatā būtu energoefektivitāte un resursu izmantošanas efektivitāte un noslēgtu rūpnieciskās ražošanas sistēmu izstrāde;
31. aicina Komisiju izveidot pastāvīgu darba grupu rūpniecības politikas jautājumos, lai regulāri novērtētu gūtos rezultātus, īstenojot iniciatīvas ES rūpniecības politikas jomā, novērtētu darbavietu izveides iespējas un ilgstpējību Eiropas rūpniecības galvenajos sektoros, veicinātu dažādu jomu saskaņotību un konstatētu problēmas, kuras turpmāk jārisina;
32. aicina Komisiju nodrošināt nozarei raksturīgo pieeju ilgtspējas pārbaudi saskaņā ar ES klimata un enerģētikas politikas mērķiem un vērienīgajiem resursu efektīvas izmantošanas mērķiem, kā arī ar uzdevumiem un instrumentiem, lai sekmētu ES resursu izmantošanas lietderību un uzlabotu ilglietojumu, atkārtotu izmantošanu, otrreizēju pārstrādi un otrreizēju ražošanu;
33. piekrīt, ka jaunajā integrētajā rūpniecības politikā jāiekļauj jautājumi, kas saistīti ar dizainu, produktu ražošanu un sastāvu, pakalpojumiem, kā arī visu procesu ķēdi un pievienoto vērtību, un ka tajā jāiekļauj arī saprātīgu pasākumu komplekss attiecībā uz piedāvājumu un uz pieprasījumu, kas katrā nozarē var būt atšķirīgs, tostarp, piemēram, normatīvie stimuli, uzlabota standartizācijas politika, marķēšana, publiskais iepirkums, PVN samazināšana un nodokļu atvieglojumi;
34. vēlas, lai tiktu īstenota ciešāka sadarbība ar dalībvalstīm un rūpniecības politikas pārraudzība Eiropas un dalībvalstu līmenī atbilstīgi LESD (Lisabonas līguma) 173. pantam par rūpniecības politiku un saistībā ar stratēģijas „Eiropa 2020”, ekonomikas pārvaldības un Eiropas pusgada uzdevumiem;
35. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei un Komisijai.