Procedūra : 2011/2570(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B7-0161/2011

Iesniegtie teksti :

B7-0161/2011

Debates :

PV 09/03/2011 - 15
CRE 09/03/2011 - 15

Balsojumi :

PV 10/03/2011 - 9.4
CRE 10/03/2011 - 9.4

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2011)0097

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 165kDOC 109k
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0158/2011
2.3.2011
PE459.698v01-00
 
B7-0161/20111

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,

saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu


par prioritātēm attiecībā uz ANO Cilvēktiesību padomes 16. sesiju un 2011. gada pārskatu


Charles Tannock, Tomasz Piotr Poręba ECR grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par prioritātēm attiecībā uz ANO Cilvēktiesību padomes 16. sesiju un 2011. gada pārskatu  
B7‑0161/20111

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un ES Pamattiesību hartu,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomi (UNHCR) un jo īpaši 2010. gada 25. februāra rezolūciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes (UNHRC) 13. sesiju(1), 2009. gada 14. janvāra rezolūciju par ANO Cilvēktiesību padomes attīstību un ES lomu šajā procesā(2), kā arī 2006. gada 16. marta rezolūciju par iznākumu sarunām par Cilvēktiesību padomi un ANO Cilvēktiesību komisijas 62. sesiju(3), 2004. gada 29. janvāra rezolūciju par attiecībām starp Eiropas Savienību un Apvienoto Nāciju Organizāciju(4), 2005. gada 9. jūnija rezolūciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas reformu(5), 2005. gada 29. septembra rezolūciju par ANO organizētās Pasaules Augstākā līmeņa sanāksmes rezultātiem (2005. gada 14.–16. septembrī)(6) un 2009. gada 7. maija rezolūciju par 2008. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jautājumā(7),

 

–   ņemot vērā ņemot vērā steidzamības kārtā pieņemtās rezolūcijas par cilvēktiesībām un demokrātiju,

–   ņemot Apvienotās Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas Rezolūciju A/RES/60/251, ar ko izveido Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomi (UNHRC),

–   ņemot vērā iepriekš notikušās UNHRC kārtējās un īpašās sesijas, kā arī iepriekšējās Vispārējā regulārā pārskata kārtas,

–   ņemot vērā UNHRC 16. sesiju un Vispārējā regulārā pārskata vienpadsmito kārtu, kas notiks 2011. gadā no 2. līdz 13. maijam,

–   ņemot vērā UNHRC pārskatīšanu, kas notiek 2011. gadā,

–   ņemot vērā ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā ieviestās institucionālās izmaiņas, jo īpaši Eiropas Ārējās darbības dienesta un Savienības augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos amata izveidi,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 5. punktu, 18., 21., 27., un 47. pantu Lisabonas līguma redakcijā,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā cilvēktiesību universāluma ievērošanas, veicināšanas un aizsardzības princips ir Eiropas Savienības ētikas noteikumu un tiesību aktu kopuma neatņemama daļa un viens no Eiropas vienotības un integritātes stūrakmeņiem;

B.  tā kā UNHRC ir unikāls veidojums, kas specializējies vispārējās cilvēktiesībās, un īpašs forums, kas izskata ar cilvēktiesībām saistītos jautājumus ANO sistēmā; tā kā tai ir uzticēts svarīgs uzdevums un atbildība uzlabot cilvēktiesību veicināšanu, aizsardzību un ievērošanu visā pasaulē;

C. tā kā UNHRC pārskatīšanas procesā tiek ņemtas vērā divas galvenās tēmas, proti, par šīs struktūrvienības statusu, ko apspriež Ņujorkā, un par tās procedūrām, ko apspriež Ženēvā; tā kā vienlaikus visiem starptautiskajiem dalībniekiem, apspriežot cilvēktiesību jautājumus, ir jārīkojas, lai likvidētu dubultstandartus un izvairītos no selektivitātes un politizācijas;

D. tā kā suverenitātes un iekšzemes jurisdikcijas jautājumus vairs nevar izmantot par valstu vairogiem pret cilvēktiesību pārkāpumu pārbaudēm;

E.  tā kā Eiropas Savienības nozīmība iepriekšējos desmit gados pasaules mērogā ievērojami pieaugusi un Eiropas Ārējās darbības dienesta pārstāvētā jaunā pieeja varētu būt iespēja, kā palīdzēt Savienībai rīkoties efektīvāk, lai saskaņotā, vienotā un iedarbīgā veidā atrisinātu pasaules mēroga problēmas;

F.  tā kā Eiropas Ārējās darbības dienestā ir izveidots Cilvēktiesību un demokrātijas direktorāts;

G. tā kā Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas delegācija UNHRC sešpadsmitās sesijas laikā dosies uz Ženēvu, kā tas ir bijis iepriekšējos gados, kad tika rīkotas UNHRC sesijas, un arī pirms tam, kad tika rīkotas ANO Cilvēktiesību komisijas sesijas, kuras tiesībpārņēmēja ir UNHRC,

1.  uzsver UNHRC 16. sesijas svarīgo nozīmi un jo īpaši UNHRC pārskatīšanas procesa nozīmi, kurš sniedz unikālu iespēju novērtēt, kā Padome ir pildījusi savu mandātu, un tā ir iespēja Padomei sekmēt darba metodes, lai efektīvāk un sistemātiskāk reaģētu uz cilvēktiesību pārkāpumiem; atzinīgi vērtē to, ka Cilvēktiesību padomes pārskatīšanas procesā ir iecelti divi līdzkoordinatori, proti Maroka un Lihtenšteina;

2.  atzinīgi vērtē to, ka 16. kārtējās sesijas darba kārtībā cita starpā ir iekļauts ziņojums „To personu tiesības, kuri pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm” un ziņojums „Cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšana un aizsardzība pretterorisma pasākumos”, kā arī plašas sanāksmes par bērna tiesībām;

3.  atzinīgi vērtē šajā gadā ieceltos īpašos referentus par šīm svarīgajām tēmām un norāda uz ziņojumiem, ar kuriem iepazīstinās īpašie referenti, proti, par spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu, par reliģijas vai pārliecības brīvību, kā arī par cilvēktiesību aizstāvju stāvokli; aicina ES dalībvalstis dot aktīvu ieguldījumu šajās debatēs;

4.  atzinīgi vērtē jauno Cilvēktiesību un demokrātijas direktorātu un atbalsta Eiropadomes darba grupas cilvēktiesību jautājumos izveidi (COHOM) Briselē, darba grupā iekļaujot cilvēktiesību ekspertus no visām 27 ES dalībvalstīm, lai palīdzētu organizēt divpusējo sadarbību daudzpusējā līmenī, izvēloties Briseli kā labāko vietu ES politikas virzienu uzraudzībai;

5.  atbalsta augsta līmeņa ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos iecelšanu un atkārtoti uzsver, ka ir nepieciešamas valstu stratēģijas cilvēktiesību un demokrātijas jautājumos;

6.  uzsver, cik svarīga ir Eiropas Savienības kopēja nostāja par 16. sesijā apspriežamajiem jautājumiem, un aicina ES dalībvalstis nostiprināt ES praksi, „daudzbalsīgi paužot vienotu nostāju”, kura ir bijusi sekmīga pēdējo gadu laikā, piemēram, ierosinot ES iniciatīvas pret nāvessodu;

Cilvēktiesību padomes darbs

7.  atkārtoti atgādina par savu aicinājumu ES dalībvalstīm aktīvi pretoties jebkuriem mēģinājumiem mazināt cilvēktiesību universāluma, nedalāmības un savstarpējās atkarības jēdziena nozīmi un mudina UNHRC pievērst līdzvērtīgu uzmanību jebkāda veida diskriminācijai, tostarp dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, vecuma, dzimumorientācijas, invaliditātes un reliģijas vai pārliecības dēļ;

8.  pauž bažas, ka lielākais šķērslis UNHRC mandāta efektīvākai īstenošanai ir „bloka politika”, kādu bieži vien piemēro, un tās ietekme uz to valstu un situāciju izvēli, kurām UNHRC pievērš uzmanību; atkārtoti pauž viedokli, ka UNHRC spējām efektīvi risināt valstu sarežģījumus ir būtiska nozīme tās autoritātei un uzticamībai;

9.  uzskata, ka Cilvēktiesību padomes rīcībā vajadzētu būt labākiem līdzekļiem, lai risinātu gan ilgstošas, gan ārkārtas situācijas, iespējami paplašinot cilvēktiesību instrumentu kopumu, izmantojot ekspertu grupu sanāksmes ne tikai sesijās, bet arī to starplaikā, un rīkojot sesijas citās vietās, nevis Ženēvā; pauž nožēlu, ka vairākos gadījumos UNHRC nav bijusi spējīga risināt nopietnus cilvēktiesību jautājumus nekavējoties un savlaicīgi, tāpēc ka tās rīcībā nav bijuši piemēroti instrumenti, un atbalsta viedokli par neatkarīgiem īstenošanas mehānismiem („triggers”); neatlaidīgi meklē iespēju radīt UNHRC mērķiem paredzētus mehānismus, lai nekavējoties reaģētu uz cilvēktiesību krīzi, piemēram, kāda ir Lībijā, Tunisijā, Ēģiptē, Irānā un Baltkrievijā;

10. šajā sakarībā atgādina par savu nostāju attiecībā uz reliģiju nomelnošanas koncepciju un, atzīstot nepieciešamību pilnībā atrisināt reliģisko minoritāšu diskriminācijas problēmu, uzskata, ka šā jēdziena iekļaušana protokolā par papildu standartiem attiecībā uz rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un jebkuru diskrimināciju nebūtu adekvāta;

11. atzinīgi vērtē (ASV) iniciatīvu iesniegt valsts rezolūciju par Irānu; aicina ES dalībvalstis stingri atbalstīt īpaša mehānisma piemērošanu attiecībā uz Irānu; aicina Savienības augsto pārstāvi un Eiropas Ārējās darbības dienestu koordinēt sadarbību starp ES un Amerikas Savienotajām Valstīm par kopīgi risināmiem cilvēktiesību jautājumiem, lai gan ES ir jādarbojas pilnīgi neatkarīgi efektivitātes un uzticamības panākšanai;

12. atzinīgi vērtē augsta līmeņa ANO humānās misijas nosūtīšanu uz Tunisiju 2011. gadā no 27. janvāra līdz 2. februārim un neatlaidīgi mudina pilnībā īstenot tās ieteikumus; atkārtoti prasa izveidot neatkarīgu starptautisku izmeklēšanas komisiju, lai izmeklētu rupjos cilvēktiesību pārkāpumus saistībā ar notikumiem pēc 2010. gada 17. decembra;

13. atbalsta Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) misijas nosūtīšanu uz Ēģipti, lai novērtētu vispārējo cilvēktiesību stāvokli, kāds izveidojies pēc izmaiņām valsts vadībā;

14. atzinīgi vērtē 25. februārī 15. īpašās sesijas laikā vienprātīgi pieņemto rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Lībijā, kurā nosodīti Lībijā notikušie rupjie un sistemātiskie cilvēktiesību pārkāpumi, norādot, ka dažus no tiem varētu uzskatīt par noziegumiem pret cilvēci; prasa nosūtīt uz Lībiju starptautisku neatkarīgu izmeklēšanas komisiju, lai izmeklētu visus iespējamos starptautisko cilvēktiesību pārkāpumus valstī, un iesaka Ģenerālajai asamblejai apsvērt Lībijas dalības UNHRC apturēšanu;

15. atbalsta reģionālā OHRHC biroja atvēršanu Vidusjūras valstu reģionā;

16. atzinīgi vērtē nostāju, kura pēc Nigērijas un Amerikas Savienoto Valstu iniciatīvas tika pieņemta 14. īpašajā sesijā par cilvēktiesību stāvokli Kotdivuārā saistībā ar 2010. gada prezidenta vēlēšanām un kurā nosodīti cilvēktiesību pārkāpumi, kā arī aicināts visām iesaistītajām personām pilnībā ievērot cilvēktiesības, pamatbrīvības un tiesiskumu; atkārtoti pauž atbalstu vēlēšanu rezultātiem, kā tos atzinusi ANO, un aicina visas iesaistītās personas atzīt Alassane Ouattara kā ievēlētā prezidenta pilnvaras; atbalsta Āfrikas Savienības lēmumu izveidot valstu vadītāju grupu, lai sarunu ceļā panāktu mierīgu atrisinājumu pēcvēlēšanu laika krīzei Kotdivuārā;

17. ņemot vērā īpašo referentu ziņojumus par cilvēktiesību situāciju Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā un par cilvēktiesību situāciju Mjanmā/Birmā, atkārtoti prasa, lai ES publiski atbalstītu ANO izmeklēšanas komisijas izveidi cilvēktiesību pārkāpumu izmeklēšanai šajās valstīs un novērtēšanai, kādā pakāpē šie pārkāpumi ir arī noziegumi pret cilvēci; pauž nožēlu, ka nav bijusi Korejas TDR sadarbība ar īpašo referentu, un prasa pagarināt mandātu īpašajam referentam attiecībā uz Mjanmu/Birmu;

18. pauž nožēlu par to, ka, kaut arī ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijā 60/251 noteiktie UNHRC dalības kritēriji paredz pilnīgu sadarbību ar šo iestādi, pašreizējā brīvprātīgo saistību sistēma ir devusi ļoti neviendabīgus un nepietiekamus rezultātus; tādēļ atkārtoti uzsver, ka, papildus labiem rezultātiem attiecībā uz saistībām cilvēktiesību jomā, par minimālo slieksni dalībai UNHRC jānosaka arī tas, ka visām dalībvalstīm tiek piemēroti efektīvi pastāvīgi uzaicinājumi dalībai īpašajās procedūrās; uzsver to, cik svarīgi ir nodrošināt patiesas konkurences apstākļus vēlēšanu procesā; aicina turpmāk nepieļaut iespēju, ka reģionālās grupas var iesniegt jau iepriekš noteiktu kandidātu sarakstu dalībai UNHRC;

19. aicina ES dalībvalstis un EĀDD aktīvi iesaistīties UNHRC 2011. gada pārskatīšanā, lai stiprinātu atbilstību tās pilnvarām; uzsver, ka UNHRC vajadzētu vairāk kļūt par agrīnās brīdināšanas un novēršanas mehānismu, un ka šim nolūkam būtu jāizmanto īpašo procedūru pieredze; atgādina, ka pārredzamā un visaptverošā pārskatīšanas procesā ir nepieciešams ņemt vērā NVO, pilsoniskās sabiedrības un visu citu attiecīgo ieinteresēto personu viedokļus; aicina EĀDD informēt Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomiteju par pārskatīšanas gaitu;

20. atkārtoti pauž nostāju, ka pārskatīšanā būtu jāsaglabā Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) neatkarība, un iebilst pret jebkādiem mēģinājumiem noteikt OHCHR tādu pašu statusu kā citām ANO aģentūrām, jo tas varētu nelabvēlīgi ietekmēt finansējumu un līdz ar to arī neatkarību; atzinīgi vērtē to, ka nesen amatā iecelts ANO ģenerālsekretāra palīgs cilvēktiesību jautājumos, kurš vadīs OHCHR biroju Ņujorkā; šis jaunais birojs palīdzēs nostiprināt kontaktus, dialogu un pārredzamību attiecībās starp ANO Ģenerālo asambleju un UNHCR; uzsver nepieciešamību nodrošināt pietiekamu finansējumu, lai reģionālie OHCHR biroji varētu turpināt darbību to atrašanās vietās;

21. uzstāj, ka ir jāsaglabā un jāstiprina īpašās procedūras un jānodrošina UNHRC iespēja risināt konkrētus cilvēktiesību pārkāpumus, izmantojot rezolūcijas par konkrētām valstīm un attiecībā uz tām izsniegtus mandātus; uzsver cilvēktiesību, tostarp sociālo, ekonomisko, kultūras, pilsonisko vai politisko tiesību nedalāmības nozīmi; ar bažām atzīmē, ka sūdzību mehānisms, kas ir unikāls un universāls līdzeklis, lai sniegtu palīdzību upuriem, ir izrādījies neefektīvs, ņemot vērā nelielos rezultātus salīdzinājumā ar lielo saņemto iesniegumu skaitu; uzsver nepieciešamību risināt šo jautājumu UNHRC pārskatīšanā;

Vispārējais regulārais pārskats (VRP)

22. atzīst VRP kā kopīgas pieredzes pievienoto vērtību visām valdībām, jo šajā sakarībā pret visām ANO dalībvalstīm ir vienāda attieksme un tās tiek pakļautas vienādai pārbaudei, turklāt neraugoties uz to, ka valstis brīvprātīgi piekrīt ieteikumu saņemšanai un to izpildes kontrolei; atgādina, ka līdz 2011. decembrim visas Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis būs pārbaudītas saskaņā ar šo mehānismu;

23. uzsver, ka ir ļoti svarīgi saglabāt pilsoniskās sabiedrības pārstāvju klātbūtni Cilvēktiesību padomē, lai veicinātu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību dialogā un pavērtu jaunas iespējas nevalstiskajām organizācijām (NVO) uzsākt dialogu noteiktās valstīs;

24. atbalsta NVO turpmāku iesaistīšanos VRP, ļaujot iesniegt rakstveida ieteikumus izskatīšanai darba grupā un piedalīties tās apspriedēs;

25. ņem vērā VRP valstīm piedāvāto iespēju apņemties īstenot saistības cilvēktiesību jomā un ievērot ar ANO līgumu saistīto struktūru secinājumus un īpašās procedūras;

26. atkārtoti apstiprina, ka ieteikumiem vairāk vajadzētu būt orientētiem uz rezultātu, un aicina VRP vairāk iesaistīt neatkarīgus ekspertus un valstu cilvēktiesību iestādes, lai nodrošinātu efektīvu paveiktā darba kontroles mehānismu; uzskata, ka VRP procesā var iekļaut neatkarīgu ekspertīzi, ļaujot ekspertiem novērot pārskatīšanas procesu un iesniegt kopsavilkumu un analīzi VRP nobeiguma ziņojuma pieņemšanas laikā;

27. pauž nožēlu, ka pirmajā pārskatīšanas ciklā dažās valstīs nav attaisnojušās cerības par pārskatāmu, neselektīvu un nekonfrontējošu procesu; šajā sakarībā atzīst nozīmi, kāda ES dalībvalstīm ir bijusi, mēģinot novērst t.s. „bloka mentalitātes” veidošanos, mudina ES dalībvalstis sniegt tehnisku palīdzību, lai palīdzētu ieteikumu īstenošanā;

28. aicina ES dalībvalstis turpināt iesaistīties UNHRC pārskatīšanā, lai nodrošinātu, ka neveidojas plaisa starp VRP pirmo un otro ciklu, un lai nodrošinātu, ka otrajā ciklā uzmanība tiek pievērsta īstenošanai un ieteikumu izpildes kontrolei; atbalsta viedokli, ka valstu ziņojumos VRP jābūt skaidrām atbildēm uz ikvienu ieteikumu un darba grupas ieteikumu īstenošanas termiņiem; atzīmē, ka šo procesu var veicināt termiņa vidusposma pārskata par īstenošanas stāvokli iesniegšana;

Īpašās procedūras

29. atkārtoti uzsver, ka īpašās procedūras ir ANO cilvēktiesību mehānisma svarīgākais elements, un ka UNHRC uzticamība un efektivitāte cilvēktiesību aizsardzības jomā balstās uz sadarbību ar īpašajām procedūrām un to pilnīgu īstenošanu; šajā sakarībā uzsver, ka īpašo procedūru neatkarības stiprināšana un plašāka sadarbība ar Padomi ir ļoti svarīga;

30. nosoda mēģinājumus graut īpašo procedūru neatkarību, nodrošinot valdībām pozīcijas, kurās tās var pārraudzīt īpašās procedūras, uzsver, ka jebkāda veida kontrole politizētu un kaitētu sistēmas efektivitātei;

31. atkārtoti uzsver, ka īpašās procedūras attiecībā uz valstu situāciju ir būtisks instruments, lai uzlabotu cilvēktiesību ievērošanu; uzsver, ka, ņemot vērā vairākus izšķiroši svarīgus elementus, piemēram, to periodiskumu un to pamatā esošo pieredzi, attiecībā uz valstīm izsniegtus mandātus nevar aizstāt ar VRP;

32. aicina ES dalībvalstis pārskatīšanā aizstāvēt UNHRC integritāti un atbildību, atbalstot īpašo procedūru ieteikumu īstenošanas kontroles mehānisma izveidi, ar kuru papildinātu atlases kritēriju pieņemšanu un vēl pārredzamāku amatā iecelšanas procesu, kura pamatā būtu kandidātu iepriekšējā darbība, prasmes, kvalifikācija un pieredze; atbalsta NVO priekšlikumu stiprināt īpašo procedūru agrīnas brīdināšanas spēju, izmantojot mehānismu, kas tām ļauj rosināt situācijas automātisku izvērtēšanu UNHRC;

ES iesaistīšanās

33. atzinīgi vērtē Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos/priekšsēdētāja vietnieces piedalīšanos UNHRC 16. sesijā;

34. prasa, lai EĀDD, jo īpaši ES delegācijas Ženēvā un Ņujorkā, palielinātu Eiropas Savienības UNHRC veikto darbību saskaņotību, redzamību un uzticamību, vēl vairāk attīstot starpreģionu ietekmi un sadarbību un it īpaši atbalstot mērenu uzskatu valstis visās grupās;

35. atkārtoti pauž atbalstu ES aktīvai līdzdalībai UNHRC darbā kopš tās dibināšanas, proti, atbalstot vai līdzatbalstot rezolūcijas, publicējot paziņojumus, iesaistoties interaktīvos dialogos un debatēs; atzīst ES saistības UNHRC risināt jautājumus par stāvokli valstīs un uzsver to, cik svarīgi ir šīs saistības pārliecinoši īstenot;

36. atzinīgi vērtē papildpasākumu, ko ES delegācija rīko, lai atbalstītu papildpasākumu par godu 25. gadadienai, kopš izveidots īpašā referenta reliģijas vai ticības brīvības jautājumos amats; prasa ES sadarboties ar galvenajiem rezolūcijas atbalstītājiem, lai rastu alternatīvu tai rezolūcijai par nomelnošanu, kas tiks iesniegta;

37. atbalsta ES un GRULAC (Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu grupas) kopīgo iniciatīvu attiecībā uz rezolūciju par bērniem, kuri dzīvo un strādā ielās;

38. atbalsta pārrobežu reģiona paziņojumu, kas tiks iesniegts par lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu tiesībām;

39. atbalsta mandāta atjaunošanu ANO īpašajam pārstāvim cilvēktiesību aizstāvju jautājumos; aicina ES dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai saglabātu visus īpašo procedūru mandātus, un jo sevišķi aicina atjaunot mandātu ANO īpašajam pārstāvim cilvēktiesību aizstāvju jautājumos;

40. pauž nožēlu, ka, cenšoties panākt vienprātību, ES, šķiet, nereti samazina savu prasību līmeni, un uzskata, ka ES ir jābūt daudz drosmīgākai, iesniedzot valstu rezolūcijas un/vai turpinot darbu ar šiem dokumentiem;

41. ar bažām atzīmē, ka ES nav spējusi efektīvi īstenot savu ietekmi ANO sistēmā kopumā; uzsver nepieciešamību ES padarīt Cilvēktiesību padomi par prioritāti, lai īstenotu labāku koordināciju starp dalībvalstīm, un censties veidot koalīcijas/savienības ar galvenajiem reģionālajiem partneriem un visām mērenu uzskatu valstīm, cenšoties pārvarēt valstu bloku veidošanās loģiku Cilvēktiesību padomē;

42. praktiskajā līmenī vērš uzmanību uz to, cik svarīgas būtu lielākas ES delegācijas Ženēvā un Ņujorkā, kuru rīcībā būtu arī lielāki līdzekļi; uzsver, ka attiecīgās jomas norisēm Ženēvā un Ņujorkā jābūt arī ES ārpolitikas neatņemamai sastāvdaļai, īpašu uzmanību pievēršot uzlabotai iekšējai koordinācijai, un uzsver arī nepieciešamību īstenot labu sadarbību divpusējā un daudzpusējā līmenī;

43. pauž nožēlu par to, ka ir atlikta rezolūcija, ko ES iesniedza ANO Ģenerālajai asamblejai 2010. gada septembrī, un kuras mērķis ir pastiprināt ES „statusu”, lai saskaņotu to ar Lisabonas līgumā noteikto jauno institucionālo kārtību; šis īpašais statuss dotu ES iespēju tikt pārstāvētai ar konkrētu personu (Eiropadomes priekšsēdētājs un/vai augstā pārstāve), lai paustu vienotu viedokli un palielinātu ES redzamību un ietekmi pasaules mērogā; uzsver nepieciešamību ciešā sadarbībā ar ES dalībvalstīm turpināt darbu, ko veic EĀDD „īpašo uzdevumu grupa”, lai veicinātu rezolūcijas pieņemšanu;

44. pilnvaro Eiropas Parlamenta delegāciju UNHRC 16. sesijā darīt zināmas šajā rezolūcijā paustās bažas; aicina delegāciju ziņot Cilvēktiesību apakškomitejai par savu vizīti un uzskata par lietderīgu arī turpmāk norīkot Eiropas Parlamenta delegāciju dalībai attiecīgajās UNHRC sesijās;

45. atkārtoti aicina ES dalībvalstis nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu iekšpolitikā, lai novērstu dubultstandartus un ņemtu vērā arī pašlaik notiekošo ES pievienošanās procesu Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, jo neveiksme šajā ziņā var būtiski vājināt ES pozīcijas UNHRC;

46. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju augstajai pārstāvei un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas 64. sesijas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajam komisāram bēgļu jautājumos un Ārlietu komitejas izveidotajai ES un ANO darba grupai.

 

(1)

Pieņemtie teksti, P7_TA-PROV(2010)0036.

(2)

Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0021.

(3)

Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0097.

(4)

Pieņemtie teksti, P6_TA(2004)0037.

(5)

Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0237.

(6)

Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0362.

(7)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0489.

Pēdējā atjaunošana - 2011. gada 4. martsJuridisks paziņojums