Procedūra : 2011/2599(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B7-0229/2011

Iesniegtie teksti :

B7-0229/2011

Debates :

PV 06/04/2011 - 14
CRE 06/04/2011 - 14

Balsojumi :

PV 07/04/2011 - 6.4
CRE 07/04/2011 - 6.4

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2011)0149

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 144kDOC 82k
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0228/2011
30.3.2011
PE459.762v01-00
 
B7-0229/2011

iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,

saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu


par ANO 4. konferenci par vismazāk attīstītajām valstīm (2011. gada 9.–13. maijs)


Eleni Theocharous, Filip Kaczmarek, Gay Mitchell, Michèle Striffler, Maurice Ponga, Alf Svensson PPE grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par ANO 4. konferenci par vismazāk attīstītajām valstīm (2011. gada 9.–13. maijs)  
B7‑0229/2011

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā ANO Attīstības politikas komitejas definētos kritērijus vismazāk attīstīto valstu noteikšanai,

–   ņemot vērā 1990. gada septembra Parīzes deklarāciju par vismazāk attīstītajām valstīm,

–   ņemot vērā ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) ziņojumu „Vismazāk attīstītās valstis – 2002. gada ziņojums – izkļūšana no nabadzības”,

–   ņemot vērā Briseles rīcības plānu attiecībā uz vismazāk attīstītajām valstīm, kuru pieņēma Briselē ANO 3. konferencē par vismazāk attīstītajām valstīm 2001. gada maijā,

–   ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra ziņojumu par 2001.–2010. gada rīcības programmas vismazāk attīstīto valstu atbalstam īstenošanu (A/65/80),

–   ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2009. gada rezolūciju 63/227 par Briseles 2001.–2010. gada rīcības programmas vismazāk attīstīto valstu atbalstam īstenošanu,

–   ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada rezolūciju 64/213 par ANO 4. konferenci par vismazāk attīstītajām valstīm,

–   ņemot vērā ES iniciatīvu „Viss, izņemot ieročus”,

–   ņemot vērā 2010. gada septembrī notikušās ANO augsta līmeņa sanāksmes par TAM rezultātus,

–   ņemot vērā Eiropas Komisijas dienestu 2011. gada 16. februāra darba dokumentu par ES nostāju attiecībā uz ANO 4. konferenci par vismazāk attīstītajām valstīm,

–   ņemot vērā Kotonū nolīgumu un ar to saistītos tirdzniecības protokolus,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā 1971. gadā ANO atzina vismazāk attīstītās valstis par starptautiskās sabiedrības visnabadzīgāko un visneaizsargātāko daļu; un tā kā vismazāk attīstīto valstu skaits kopš šīs valstu kategorijas izveidošanas jau ir pieaudzis divkārt — no 25 līdz 49;

B.  tā kā starptautiskā sabiedrība kopš 1981. gada ir izveidojusi trīs rīcības programmas, lai sniegtu kolektīvu atbalstu vismazāk attīstīto valstu sociāli ekonomiskās attīstības veicināšanai;

C. tā kā ANO 3. konference par vismazāk attīstītajām valstīm vienojās par 10 gadu programmu, kurā tiek noteikts, kādi pasākumi jāīsteno vismazāk attīstītajām valstīm un to attīstības partneriem, lai, veicot mērķtiecīgus intervences pasākumus savstarpēji saistītajās jomās, samazinātu galējo nabadzību un pastāvīgo badu;

D. tā kā sakarā ar Briseles programmas termiņa beigām ANO Ģenerālā asambleja ir sasaukusi Stambulā ANO 4. konferenci par vismazāk attīstītajām valstīm, lai apmainītos ar labu praksi un gūtajām atziņām un identificētu politikas jomas un uzdevumus, kas būs jārisina vismazāk attīstītākajām valstīm turpmākajā desmitgadē, un tam nepieciešamos rīcības pasākumus;

E.  tā kā pēdējo desmit gadu laikā no šīs vismazāk attīstīto valstu kategorijas ir izkļuvušas tikai trīs valstis — Botsvāna, Kaboverde un Maldīvija;

F.  tā kā, neraugoties uz atsevišķām tālejošām politiskām reformām, vismazāk attīstītās valstis nav spējušas reaģēt uz to, ka tām pietrūkst pārvaldes un finanšu resursu;

G. tā kā finanšu un ekonomikas krīze, pārtikas nodrošinājuma krīze un enerģētikas krīze ir pierādījusi vismazāk attīstīto valstu ārkārtīgo neaizsargātību pret ārējiem satricinājumiem un radījusi tālākas izmaiņas to tautas attīstībā;

H. tā kā puse no vismazāk attīstīto valstu iedzīvotājiem (tajās ir vairāk nekā 800 miljonu iedzīvotāju) nespēj realizēt savas pamattiesības un apmierināt pamatvajadzības attiecībā uz nodrošinājumu ar pārtiku un saimniecisko patstāvību; tā kā vismazāk attīstītajās valstīs apvienojas daudzi nabadzības faktori, ieskaitot izglītības trūkumu un to, ka tūkst veselības aprūpes un sociālās infrastruktūras, kā arī lielu neaizsargātību pret dabas katastrofām;

I.   tā kā laikā no 2000. līdz 2010. gadam tautas attīstības indekss vidēji ir pieaudzis tikai no 0,34 līdz 0,39 punktiem un vismazāk attīstītās valstis caurmērā cenšas sasniegt tikai divus no septiņiem TAM rādītājiem;

J.   lai gan OAP apjoms ir būtiski pieaudzis, sniegtais atbalsts joprojām krietni atpaliek no Briseles rīcības programmā nospraustā mērķa (0,2 %) un lielākā daļa vismazāk attīstīto valstu vēl arvien saskaras ar ārkārtīgu nabadzību, infrastruktūras un ražošanas jaudu trūkumu, kā arī pieaugošu bezdarbu;

K. tā kā ekonomikas stagnācija galvenokārt izriet no politiskās nestabilitātes, civilajiem nemieriem, sliktas pārvaldes un korupcijas; un tā kā apmēram vienu trešdaļu vismazāk attīstīto valstu ir skāruši vai skar vardarbīgi konflikti;

L.  tā kā Lisabonas līguma noteikumos un Padomes 2005. gada maijā apstiprinātajā lēmumā ir paredzēts, ka ir jāīsteno saskaņota politika, kas aptvertu tādas jomas kā tirdzniecība un attīstības sadarbība, klimta pārmaiņas, transports, enerģētika, nodrošinājums ar pārtiku, migrācija, kā arī kopējā lauksaimniecības un zivsaimniecības politika;

M. tā kā ilgtspējīgas attīstības atbalsts nozīmē atbalstu veselības aprūpei, izglītībai un apmācībai, demokrātijas un tiesiskuma veicināšanu, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, kas ir ES attīstības politikas būtiskas sastāvdaļas,

1.  atzinīgi vērtē ANO Ģenerālās asamblejas lēmumu rīkot 2011. gada maijā 4. konferenci par vismazāk attīstītajām valstīm, kura dos iespēju starptautiskajai sabiedrībai vēlreiz apstiprināt globālo apņemšanos pievērsties vismazāk attīstīto valstu vajadzībām un to labā mobilizēt papildu pasākumus;

2.  aicina veikt vispusīgu Briseles rīcības programmas novērtējumu un uzskata, ka jaunajai programmai jādod konkrēti rezultāti un jābūt ar skaidriem mērķiem un radītājiem, kas balstītos uz efektīvu un pārredzamu uzraudzības un paveiktā darba kontroles mehānismu;

3.  uzsver, ka ES palīdzībai attīstības jomā principiāli jābūt pieejamai visām jaunattīstības valstīm, bet vismazāk attīstītajām valstīm ir jāvelta īpaša uzmanība, jo galvenais mērķis joprojām ir nabadzības izskaušana;

4.  atgādina par mērķi izkļūt no vismazāk attīstīto valstu kategorijas un norāda uz TAM veltītajā 2010. gada septembra augstākā līmeņa sanāksmē iedibināto pamatu ātrākai nabadzības izskaušanai, ilgtspējīgas un integrējošas ekonomiskās izaugsmes un labas pārvaldes radīšanai, kā arī spēju veidošanai;

5.  atkārtoti apliecina, cik svarīgi ir sasniegt oficiālās attīstības palīdzības (OAP) mērķi vismazāk attīstīto valstu atbalstam veltīt 0,15 līdz 0,20 % no nacionālā kopienākuma (NKI), šim nolūkam piesaistot vietējos resursus un kā papildu resursus inovatīvus finansēšanas mehānismus;

6.  uzskata, ka ES kā lielākajai attīstības palīdzības līdzekļu devējai joprojām jāatrodas atbalsta, ko sniedz vismazāk attīstītajām valstīm, avangardā, pieņemot kopējo nostāju un uzlabojot sadarbības mehānismu ar tās partnervalstīm, kuras pieder pie vismazāk attīstītajām valstīm, tādā veidā, kas veicina savstarpēju pārskatatbildību un savstarpējas saistības;

7.  atgādina, ka attīstības sadarbības ilgtermiņa mērķim jābūt ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības nosacījumu radīšanai; tādēļ uzsver nepieciešamību noteikt v vajadzības un stratēģijas, lai veiktu diversifikāciju un sagatavotos liberalizācijai, palielinot ražošanas, piegādes un tirdzniecības spējas, kā arī vismazāk attīstīto valstu spēju piesaistīt ieguldījumus;

8.  uzsver, ka pāreja uz dažādāku ražošanu ir jāorganizē šo vismazāk attīstīto valstu valdībām; aicina ES atbalstīt partnerus, veidojot to spēju vadīt saskaņotu attīstības pārvaldības procesu, jo ir būtiski nodrošināt, lai vismazāk attīstītās valstis pašas būtu atbildīgas par savu attīstības procesu;

9.  uzsver, ka ir nepieciešami jauni pasākumi, lai vismazāk attīstītās valstis integrētu pasaules ekonomikā un uzlabotu to piekļuvi ES tirgum; aicina Komisiju palielināt tās ar tirdzniecību saistīto palīdzību, lai palīdzētu visnabadzīgākajām valstīm pārvarēt konkurenci, kas izriet no tirgus liberalizācijas;

10. atgādina, ka ES EBA iniciatīvai (Viss, izņemot ieročus) jāturpina būt par stūrakmeni ES attiecībās ar vismazāk attīstītajām valstīm, sniedzot brīvu piekļuvi bez kvotām vismazāk attīstīto valstu precēm; uzsver, ka sistēma tika papildināta ar jauniem vienkāršākiem un attīstībai pretimnākošākiem izcelsmes noteikumiem ES vispārējo preferenču sistēmā (VPS), kuriem būtu jāatvieglo tirdzniecība no vismazāk attīstītajām valstīm;

11. uzskata, ka visām attīstītajām valstīm un lielākajai daļai jaunās tirgus ekonomikas valstu būtu ar līdzīgu iniciatīvu jāatver savs tirgus vismazāk attīstīto valstu precēm;

12. 

apzinās, ka EBA nav pilnībā sasniegusi savus sākotnējos mērķus un tāpēc tirdzniecība no vismazāk attīstītajām valstīm ES tirgū bija mazāka par cerēto, jo īpaši sakarā ar to, ka trūkst adekvātu ar tirdzniecību saistītu infrastruktūru un ostu infrastruktūru;

iestājas par šādu infrastruktūru attīstīšanu, kas joprojām ir atrisinājums, lai palielinātu tirdzniecības jaudas;

13. uzsver, cik liela nozīme ir reģionālajai tirdzniecībai un reģionālajai integrācijai ka izšķirošajam faktoram, lai paplašinātu vismazāk attīstīto valstu tirgus perspektīvas un apjomu; šajā saistība uzsver, ka līdzsvaroti un visaptveroši EPN (ekonomisko partnerattiecību nolīgumi) var sniegt jo īpašu atbalstu, veicinot izaugsmi un tirdzniecības jaudas pieaugumu;

14. uzsver, cik liela nozīme ir reģionālajai sadarbībai un tam, lai vairāk iesaistītu visas ieinteresētās puses, tostarp valsts līmeņa un reģionālās aprindas, valstu parlamentus, pilsonisko sabiedrību un privāto sektoru;

15. aicina par prioritāru uzskatīt nodrošinātību ar pārtiku un lauksaimnieciskās ražošanas jaudu vismazāk attīstītajās valstīs, izmantojot efektīvus pasākumus attiecībā uz cenu nestabilitāti, regulētas izejvielu cenas, kas aizsargātu vismazāk attīstītās valstis un ļautu pārvarēt to neaizsargātību;

16. atgādina, ka miers un drošība ir vitāli svarīgi attīstības politikas efektivitātei un ka ES ir nepieciešama saskaņotāka pieeja, lai pievērstos stabilitātes jautājumiem vismazāk attīstītajās valstīs, un jāatbalsta centieni rast iespējas mierīgu, demokrātisku un integrējošu valstu veidošanai;

17. aicina ES un tās partnerus, kas pieder pie vismazāk attīstītajām valstīm, palielināt sadarbību, veicinot labu pārvaldību, demokrātiju, cilvēktiesību ievērošanu un dzimumu līdztiesības nodrošināšanu;

18. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

Pēdējā atjaunošana - 2011. gada 1. aprīlisJuridisks paziņojums