Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–   ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 (2000. g.) un Nr. 1820 (2008. g.) par sievietēm, mieru un drošību un ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1888 (2009. g.) par seksuālo vardarbību pret sievietēm un bērniem bruņota konflikta situācijas, kurā uzsvērta visu valstu atbildība izbeigt nesodāmību un sākt to personu kriminālvajāšanu, kuras izdarījušas noziegumus pret cilvēci un kara noziegumus, tai skaitā noziegumus, kas saistīti ar seksuālu un cita veida vardarbību pret sievietēm un meitenēm,

–   ņemot vērā to, ka 2010. gada martā tika iecelts ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis jautājumos par seksuālo vardarbību bruņotos konfliktos,

–   ņemot vērā ES pamatnostādnes attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un meitenēm, kā arī ES pamatnostādnes attiecībā uz bērniem un bruņotiem konfliktiem,

–   ņemot vērā ANO jauno struktūru dzimumu jautājumu risināšanai (UN Women),

–   ņemot vērā ANO 1984. gada 10. decembra Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un ANO Ģenerālās asamblejas 1974. gada 14. decembra deklarāciju Nr. 3318 par sieviešu un bērnu aizsardzību krīzes un bruņotu konfliktu laikā, it īpaši tās 4. pantu, kurā pausts aicinājums veikt efektīvus pasākumus pret sieviešu vajāšanu, spīdzināšanu un vardarbību un pazemojošu izturēšanos pret viņām,

–   ņemot vērā ES konsultatīvo un atbalsta sniegšanas misiju (EUSEC RD Congo), ko izveidoja 2005. gada jūnijā drošības sektora reformas veikšanai Kongo Demokrātiskajā Republikā (Padomes 2005. gada 2. maija Vienotā rīcība 2005/355/KĀDP par Eiropas Savienības misiju, lai sniegtu konsultācijas un atbalstu saistībā ar drošības sektora reformu Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR)),

–   ņemot vērā Padomes 2009. gada 19. oktobra Vienoto rīcību 2009/769/KĀDP, ar ko groza Vienoto rīcību 2007/405/KĀDP par Eiropas Savienības policijas misiju saistībā ar drošības sektora reformu un tās mijiedarbību ar tiesu sistēmu Kongo Demokrātiskajā Republikā (EUPOL RD Congo),

–   ņemot vērā 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu,

–   ņemot vērā 2008. gada 17. janvāra rezolūciju par situāciju Kongo Demokrātiskajā Republikā un izvarošanu kā kara noziegumu(1),

–   ņemot vērā Ceturtajā pasaules sieviešu konferencē 1995. gada 15. septembrī pieņemto Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, kā arī Parlamenta 2000. gada 18. maija rezolūciju par Pekinā pieņemtās rīcības platformas pasākumu izpildi, 2005. gada 10. marta rezolūciju par Ceturto pasaules sieviešu konferenci — rīcības platformas (Pekina + 10) lēmumu izpildes kontrole(2) un 2010. gada 25. februāra rezolūciju par Pekinu + 15 — ANO rīcības platforma dzimumu līdztiesībai,

–   ņemot vērā 1998. gadā pieņemtos Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtus un it īpaši to 7. un 8. pantu, kuros noteikts, ka izvarošana, seksuālā paverdzināšana, piespiedu prostitūcija, grūtniecība un sterilizācija vai jebkura cita veida seksuālā vardarbība ir noziegums pret cilvēci un kara noziegums, un ka šie noziegumi pielīdzināmi spīdzināšanai un smagiem kara noziegumiem neatkarīgi no tā, vai tie tiek sistemātiski izdarīti starptautisku vai iekšēju konfliktu laikā,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā sievietes aktīvi piedalījās sacelšanās kustībās Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, lai panāktu lielāku demokrātiju un iegūtu vairāk tiesību un brīvības;

B.  tā kā š. g. 26. martā, pēc tam, kad tiesību zinātņu fakultātes absolvente Iman al-Obeidi bija paziņojusi starptautisko plašsaziņas līdzekļu žurnālistiem, ka viņu izvarojuši pulkvedim Mu'ammar Gaddafi uzticami Lībijas karavīri, drošības spēki viņu ar varu izvilka no kādas Tripoles viesnīcas un paturēja apcietinājumā;

C. tā kā Ēģiptē demonstrantes sūdzas, ka militārpersonas viņas pakļāvušas jaunavības pārbaudei, š. g. 9. martā aizturot viņas Tarira laukumā un pēc tam pakļaujot spīdzināšanai un izvarošanai, savukārt nevainības pārbaudi veicot un fotografējot vīriešu kārtas kareivju klātbūtnē, un tā kā dažām ēģiptietēm būs jāstājas militārās tiesas priekšā tādēļ, ka viņas nav izturējušas nevainības pārbaudi;

D. tā kā plaša mēroga un sistemātiska izvarošana un seksuālā paverdzināšana saskaņā ar Ženēvas konvenciju ir atzītas par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem; tā kā izvarošana tagad ir atzīta arī par genocīda nozieguma daļu, ja tā pastrādāta ar nolūku pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu cilvēku grupu; tā kā ES ir jāatbalsta centieni izbeigt to noziedznieku nesodāmību, kuri vainojami seksuālajā vardarbībā pret sievietēm un bērniem;

E.  tā kā Kongo Demokrātiskajā Republikā laikposmā no 2010. gada 30. jūlija līdz 4. augustam notika masveida izvarošana grupā, tā kā pagājušā gadā tika ziņots par vismaz 8300 izvarošanas gadījumiem Kongo austrumu daļā un tā kā 2010. gada pirmajā ceturksnī par izvarošanu ir ziņojušas vismaz 1244 sievietes, kas nozīmē to, ka vidēji dienā tikušas izvarotas 14 sievietes;

F.  tā kā ir pierādīta bruņotu konfliktu nesamērīgā un vienreizējā ietekme uz sievietēm; tā kā, veicinot līdzdalību, profilaksi un aizsardzību, tiks pastiprināta sieviešu loma miera veidošanā un konfliktu novēršanā, tiks novērsti kari un konflikti un karu un konfliktu skartajos reģionos tiks nodrošināta labāka aizsardzība sievietēm un bērniem;

G. tā kā ANO Drošības padomes rezolūcijās Nr. 1820, 1888, 1889 un1325 pausto saistību īstenošana ir visu ANO dalībvalstu — gan konfliktu skarto, gan atbalstu sniedzošo, gan citu valstu — kopīgas rūpes un pienākums; šajā sakarā uzsverot 2008. gada decembrī pieņemtās ES pamatnostādnes attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un meitenēm un ES pamatnostādnes attiecībā uz bērniem un bruņotiem konfliktiem, un cīņu pret visāda veida diskrimināciju pret viņiem, kuras ir spēcīgs politisks signāls, ka šie jautājumi ir ES prioritātes;

H. tā kā sieviešu tiesības un to pārkāpšana tiek aizvien vairāk izmantota militāru operāciju leģitimēšanai; tā kā militāras intervences nepalīdz nodrošināt sieviešu tiesību ievērošanu, bet drīzāk palielina vardarbību pret sievietēm un viņu tiesību pārkāpšanu;

I.   tā kā vardarbību pret sievietēm var novērst tikai konfliktu novēršana, starpniecība un pilsonisku pasākumu īstenošana konflikta situācijās;

J.   tā kā ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1820 un 1325 un ES pamatnostādņu attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un bērniem īstenošana ir jānosaka par prioritāti ES ārējā darbībā to pilsoniskās sabiedrības organizāciju pienācīgam atbalstam, kuras strādā bruņota konflikta apstākļos un konfliktu skartās valstīs un reģionos; tā kā Eiropas Parlamentam ir jāuzrauga to īstenošana;

K. tā kā Āfrikas Savienība nesen pauda apņemšanos izskaust vardarbību pret sievietēm kara un konflikta situācijās un iecēla īpašu pārstāvi sieviešu, miera un drošības jautājumos,

1.  aicina Komisiju un dalībvalstu valdības ieņemt stingru nostāju pret seksuālās vardarbības izmantošanu pret sievietēm, viņu iebiedēšanu un pret viņām vērstus uzbrukumus Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos;

2.  iesaka uzsākt neatkarīgu izmeklēšanu, lai seksuālas vardarbības aktus pastrādājušās personas sauktu pie atbildības saskaņā ar Starptautiskās Krimināltiesas noteikumiem;

3.  aicina ES un tās dalībvalstis nesniegt nekādu palīdzību režīmiem, kas izmanto bruņotus spēkus, tai skaitā režīmiem, kuri kā karavīrus bruņotos konfliktos izmanto nepilngadīgos un kuri izdara sistemātiskus cilvēktiesību pārkāpumus vai sistemātiskus seksuālās vardarbības aktus;

4.  mudina ES dalībvalstis pilnībā atteikties no militāra spēka izmantošanas starptautiskos konfliktos un karos un prasa nekavējoties pārtraukt civilmilitāro sadarbību;

5.  nosoda NATO dalībvalstu nesenos plānus piegādāt ieročus pret Lībijas valdību vērstās sacelšanās dalībniekiem, jo tas palielinātu vardarbību un radītu neprognozējamas sekas attiecībā uz civiliedzīvotājiem, it īpaši sievietēm un bērniem;

6.  prasa beigt EUPOL misijas darbību Kongo Demokrātiskajā Republikā, kas kopā ar EUSEC misiju Kongo Demokrātiskajā Republikā pēc vispārēja atzinuma veicinājusi vardarbības saasināšanos un situācijas pasliktināšanos valstī, jo šīs misijas apmācīja karavīrus un policistus, kuri izdara noziegumus pret savas valsts civiliedzīvotājiem un it īpaši pret sievietēm un bērniem;

7.  aicina ES dalībvalstis aktīvi un ilgstoši — gan politiski, gan finansiāli — veicināt ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 pilnīgu īstenošanu un šajā rezolūcijā paredzēto kontroles institūciju un mehānismu izveidi Eiropas līmenī, savukārt ANO — nodrošināt rezolūcijas īstenošanu visos starptautiskajos līmeņos;

8.  pauž stingru pārliecību, ka Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos notiekošajām pārmaiņām ir jāsekmē sieviešu diskriminācijas izbeigšana un viņu pilntiesīga līdzdalība sabiedrības dzīvē, nodrošinot pret abiem dzimumiem vienlīdzīgu attieksmi, saskaņā ar ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW);

9.  uzsver, ka ir jāatzīst sieviešu loma šajā revolūcijā un ka visās šo sabiedrību jaunajās demokrātiskajās un juridiskajās struktūrās vispārēji jānodrošina sieviešu tiesības;

10. uzsver nepieciešamību īstenot dzimumu līdztiesības politikas pasākumus un darbības, lai pārtrauktu vardarbību pret sievietēm un Eiropas Kaimiņattiecības politikā ieviestu efektīvu un sistemātisku dzimumu līdztiesības pieeju, tostarp izskaužot sieviešu nabadzību, likvidējot sieviešu analfabētismu, nodrošinot sievietēm piekļuvi seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem un panākot sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu līdzdalību lēmumu pieņemšanā;

11. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, dalībvalstu valdībām, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos.

(1) OV C 41 E, 19.2.2009., 83. lpp. (2) OV C 320 E, 15.12.2005., 247. lpp.