Procedūra : 2012/2694(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B7-0373/2012

Iesniegtie teksti :

B7-0373/2012

Debates :

Balsojumi :

PV 05/07/2012 - 13.5

Pieņemtie teksti :


REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 172kWORD 110k
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0373/2012
27.6.2012
PE491.988v01-00
 
B7-0373/2012

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu

saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu


par ES politiku attiecībā uz Rietumkrastu, tostarp Austrumjeruzalemi (2012/2964(RSP))


Margrete Auken, Nicole Kiil-Nielsen, Hélène Flautre, Ana Miranda, Keith Taylor, Jill Evans, Judith Sargentini, Daniel Cohn-Bendit, Raül Romeva i Rueda Verts/ALE grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par ES politiku attiecībā uz Rietumkrastu, tostarp Austrumjeruzalemi (2012/2964(RSP))  
B7‑0373/2012

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Tuvajiem Austrumiem, Palestīnu un Izraēlu, jo īpaši 2011.gada 29. septembra rezolūciju par situāciju Palestīnā(1) un 2010. gada 10. septembra rezolūciju par situāciju saistībā ar Jordānas upi un jo īpaši saistībā ar teritoriju tās lejtecē(2);

–   ņemot vērā Padomes 2012. gada 14. maija, 18. jūlija un 2011. gada 23. maija secinājumus par Tuvo Austrumu miera procesu,

–   ņemot vērā PV/AP Catherine Ashton paziņojumus, jo īpaši 2012. gada 8. jūnija paziņojumu par apmetņu paplašināšanu, 2012. gada 25. aprīļa paziņojumu par okupētajās palestīniešu teritorijās izvietoto Sansanas, Rehelimas un Bruhinas apmetņu statusu, kā arī 2012. gada 22. februāra paziņojumu par Izraēlas veikto apmetņu apstiprināšanu,

–   ņemot vērā ES dalībvalstu misiju vadītāju 2012. gada janvāra ziņojumu par Austrumjeruzalemi, ES dalībvalstu misiju vadītāju 2011. gada jūlija ziņojumu „C apgabals un palestīniešu valsts veidošana” un ES dalībvalstu misiju vadītāju 2011. gada aprīļa ziņojumu par apmetņu iedzīvotāju vardarbību, kā arī tam vēlāk pievienoto ES dalībvalstu misiju vadītāju 2012. gada februāra piezīmi par apmetņu iedzīvotāju vardarbību,

–   ņemot vērā Padomes 2012. gada 25. jūnija secinājumus par ES Robežapsardzes atbalsta misiju Rafā,

–   ņemot vērā augstās pārstāves preses sekretāra 2012. gada 22. maija paziņojumu par Bassem Tamimi lietu,

–   ņemot vērā 1949. gada Ceturto Ženēvas konvenciju par civilpersonu aizsardzību kara laikā,

–   ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 242 (1967), 252 (1968), 338 (1973), 476 (1980), 478 (1980), 1397 (2002), 1515 (2003) un 1850 (2008),

–   ņemot vērā Tuvo Austrumu Kvarteta paziņojumus un it īpaši 2012. gada 11. aprīļa un 2011. gada 23. septembra paziņojumus,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā Eiropas Parlaments ir atkārtoti paudis atbalstu divu valstu risinājumam, kad Izraēlas Valsts mierā un drošībā pastāv blakus neatkarīgai, demokrātiskai un dzīvotspējīgai Palestīnas valstij; tā kā netiks atzītas nekādas citas izmaiņas līdz 1967. gadam noteiktajās robežās, tostarp attiecībā uz Jeruzalemi, kā vien tās, par kurām vienojušās abas puses;

B.  tā kā tiešas miera sarunas starp pusēm ir apturētas un visi nesenie centieni tās atjaunot ir piedzīvojuši neveiksmi; tā kā uzticams, paliekošs un visaptverošs risinājums nav iespējams, ja netiek piemērotas starptautiskās cilvēktiesības un humanitārās tiesības, tostarp ceturtā Ženēvas konvencija par civiliedzīvotāju aizsardzību;

C. tā kā Padomes 2012. gada 14. maija secinājumos ir uzsvērts, ka steidzami jāatsāk Tuvo Austrumu miera process, ņemot vērā arī notiekošās pārmaiņas Dienvidvalstīs pēc arābu pavasara notikumiem, lai tādējādi rastu risinājumus atbilstīgi visām šī reģiona iedzīvotāju leģitīmajām cerībām;

D. tā kā ES dalībvalstu misiju vadītāju ziņojumi „C apgabals un palestīniešu valsts veidošana”, par Austrumjeruzalemi, kā arī par apmetņu iedzīvotāju vardarbību nonāca presē un no jauna apliecināja biedējošo un potenciāli neatgriezenisko notikumu gaitu attiecīgajā teritorijā, kas ārkārtīgi apdraud divu valstu risinājuma dzīvotspēju;

E.  tā kā saskaņā ar starptautiskajām tiesību normām Rietumkrasts, tostarp Austrumjeruzaleme, kā arī Gazas josla ir okupēta teritorija, uz ko pilnībā attiecas starptautiskās humanitārās tiesības, tostarp Ceturtā Ženēvas konvencija; tā kā Izraēlas, kā okupantu varas pienākums ir, cita starpā, pēc labākās sirdsapziņas nodrošināt okupācijai pakļauto Palestīnas iedzīvotāju pamatvajadzības, īstenot savu okupācijas varu vietējiem iedzīvotājiem labvēlīgā veidā, aizsargāt un saglabāt civilos objektus un neizvietot nedz savus iedzīvotājus okupētajās teritorijās, nedz arī okupēto teritoriju iedzīvotājus savā teritorijā;

F.  tā kā C apgabals Rietumkrastā, kurš saskaņā ar 1993. gada Oslo līgumu ir Izraēlas civilajā un drošības kontrolē, aizņem 62 % no Rietumkrasta teritorijas un ir vienīgā piegulošā teritorija ar visauglīgāko augsni un lielāko resursu bagātību Rietumkrastā; tā kā Rietumkrasta sadalīšana A, B un C apgabalos bija paredzēts kā pagaidu pasākums; tā kā Rietumkrasta un Gazas joslas pagaidu valdība 1995. gadā paziņoja, ka C apgabals tiks pakāpeniski nodots palestīniešu jurisdikcijā, bet tas nekad nav noticis;

G. tā kā Izraēlas valdības politika apdraud palestīniešu klātbūtni C apgabalā; tā kā šīs politikas rezultātā tikai 5,8 % Rietumkrasta palestīniešu dzīvo C apgabalā, bet Izraēlas apmetņu iedzīvotāji, kuru ir vairāk nekā 310 000, vairāk nekā divkārt pārsniedz C apgabalā dzīvojošo palestīniešu skaitu;

H. tā kā UNRWA ziņojumos ir teikts, ka 70 % C apgabala teritorijas palestīniešiem nav iespējams veikt būvniecību un 29 % teritorijas šīs iespējas ir ārkārtīgi ierobežotas; tā kā 2011. gadā 90 % no visiem māju nojaukšanas gadījumiem un 92% no visiem personu pārvietošanas gadījumiem notika C apgabalā; tā kā tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi aizsargāt palestīniešus un viņu tiesības uz C apgabalu, lai tādējādi uzturētu pie dzīvības divu valstu risinājuma iespēju;

I.   tā kā Izraēla savā 1980. gada „Pamatlikumā — Jeruzaleme Izraēlas galvaspilsēta” pasludināja Jeruzalemi par nedalāmu un apvienotu Izraēlas galvaspilsētu; tā kā ANO Drošības padomes rezolūcija Nr. 478 (1980) nosaka, ka visi Izraēlas, kā okupācijas varas, veiktie juridiskie un administratīvie pasākumi, kuri ir mainījuši vai centušies viltot Jeruzalemes stāvokli un statusu, un jo īpaši minētais pamatlikums, ir pilnīgi nederīgi un nekavējoties atceļami;

J.   tā kā pašreizējā notikumu attīstībā, kā uzsvērts arī ES dalībvalstu misiju vadītāju ziņojumā, padara praktiski neiespējamu un nesasniedzamu to, ka Jeruzaleme nākotnē varētu kļūt par divu valstu galvaspilsētu;

K. tā kā palestīniešiem, kas dzīvo Austrumjeruzalemē — 37 % no kopējās Jeruzalemes iedzīvotāju skaita — ir pastāvīga iedzīvotāja statuss, ko bērniem var nodot tikai ievērojot īpašus nosacījumus, un šis statuss netiek automātiski saņemts laulības gadījumā, kā rezultātā daudzi Austrumjeruzalemes pastāvīgo iedzīvotāju laulātie un bērni nevar dzīvot kopā ar saviem ģimenes locekļiem; tā kā turpretim aptuveni 200 000 Izraēlas apmetņu kolonistu dzīvo gan pašā Austrumjeruzalemē, gan tās apkārtnē;

L.  tā kā 2001.gadā notika vislielākā apmetņu ekspansija Jeruzalemes apkārtnē, kāda piedzīvota kopš 1967. gada; tā kā atbilstīgi starptautiskajiem tiesību aktiem Izraēlas apmetnes ir nelikumīgas un ir galvenais šķērslis miera centieniem, bet tās subsidē Izraēlas valdība, radot būtiskus stimulus nodokļu, mājokļu, infrastruktūras, ceļu, ūdens pieejamības, izglītības, veselības aprūpes utt. jomās;

M. tā kā apmetņu iedzīvotāju vardarbības, uzbrukumu un privātīpašuma atsavināšanas, kas tika vērstas pret palestīniešu civiliedzīvotājiem un starptautisku NVO aktīvistiem, kuri atbalstīja palestīniešu tiesības, rezultātā notika būtiski negadījumi un tika gūti nāvējoši ievainojumi; tā kā ES nav efektīva kontroles mehānisma, kā rezultātā uz Eiropas tirgu preferenciālā režīmā joprojām tiek importēti Izraēlas apmetnēs ražoti produkti;

N. tā kā 2012. gadā cilvēktiesību aizstāvis Bassem Tamimi, kurš iesaistījās nevardarbīgās iniciatīvās pret Izraēlas apmetņu ekspansiju uz palestīniešu zemes, tika Izraēlas militārajā tiesā notiesāts par piedalīšanos nelegālā demonstrācijā un par protestētāju kūdīšanu uz akmeņu mešanu;

O. tā kā Izraēlas uzbūvētais robežmūris, kurš neiet pa Zaļo līniju, atšķeļ būtisku daļu palestīniešu teritorijas gan Rietumkrastā, gan Austrumjeruzalemē; tā kā Starptautiskās Tiesas 2004. gada konsultatīvais atzinums par juridiskajām sekām robežmūra celtniecībai okupētajā Palestīnas teritorijā noteica, ka „Izraēlas — okupācijas varas — celtais mūris Palestīnas okupētajā teritorijā, tostarp Austrumjeruzalemē un ap to, un ar šo mūri saistītais režīms, ir starptautisko tiesību normu pārkāpums”;

P.  tā kā Izraēlas cietumos un aizturēšanas centros ir ieslodzīti 4000 palestīniešu, tostarp 27 Palestīniešu Likumdošanas padomes deputāti, aptuveni 240 bērni un vairāk nekā 300 palestīniešu, kas aizturēti par administratīviem pārkāpumiem; tā kā kopš 2000. gada Izraēlas militārajās tiesās ir vajāti aptuveni 7000 palestīniešu bērnu, kas ir tikuši Izraēlas armijas, policijas vai drošības aģentu apcietināti, pratināti un ieslodzīti, un izturēšanās pret šiem bērniem ir necilvēcīga un pazemojoša; tā kā lielākā daļa šo bērnu ir apsūdzēta akmeņu mešanā;

Q . tā kā Izraēlas varas iestādes izmanto administratīvo aizturēšanu kā līdzekli, lai ierobežotu palestīniešu politiskās aktivitātes, un piemēro šo procedūru bez laika ierobežojumiem un neinformējot, par kādiem pārkāpumiem aizturēšana notikusi; tā kā daudzi palestīnieši, kas aizturēti administratīvā kārtā, ir pieteikuši bada streiku, lai protestētu pret to, ka Izraēla izmanto administratīvo aizturēšanu, neizvirzot nekādas apsūdzības;

R.  tā kā ūdens trūkums ir izšķiroši svarīgs un būtisks jautājums palestīniešiem, kas dzīvo Rietumkrastā, jo īpaši C apgabalā un Austrumjeruzalemē; tā kā palestīniešu lauksaimnieki skarbi izjūt apūdeņošanai nepieciešamā ūdens trūkumu, jo lielāko daļu šī ūdens izmanto Izraēla un izraēliešu kolonisti no apmetnēm; tā kā pietiekamu ūdens resursu pieejamība ir būtiski svarīga, lai nākotnē pastāvētu dzīvotspējīga Palestīnas valsts;

S.  tā kā arābu izcelsmes beduīni ir pirmiedzīvotāji, kas nav klejotāji, un viņu dzīve tradicionāli ir saistīta ar lauksaimniecību jau senčiem piederējušās zemēs, un viņi cenšas panākt sava unikālā stāvokļa un statusa oficiālu un permanentu atzīšanu; tā kā arābu izcelsmes beduīnus apdraud Izraēlas politika, kas atņem viņiem iztiku un bieži nozīmē arī piespiedu pārvietošanu, un viņi ir īpaši neaizsargāta iedzīvotāju grupa gan okupētajās palestīniešu teritorijās, gan Negevā (Naqab); tā kā atbilstīgi UNRWA sniegtajiem datiem, neraugoties uz humanitāro palīdzību, 55 % beduīnu/ganītāju kopienu C apgabalā cieš no pārtikas trūkuma;

T.  tā kā Pārvietošanas darba grupas (Displacement Working Group (DWG)) 2012.gada 14. maija ziņojumā un ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroja (OCHA) ikmēneša humanitārās uzraudzības ziņojumā ir teikts, ka Izraēlas bruņotie spēki kopš 2011. gada janvāra ir iznīcinājuši vairāk nekā 60 iekārtas, tostarp saules bateriju paneļus, ūdenstvertnes un lauksaimniecības ēkas, kuras bija finansējusi Komisija un vairākas dalībvalstis, piemēram, Francija, Vācija, Nīderlande, Apvienotā Karaliste, Polija, Īrija un Spānija;

U. tā kā daudzos gadījumos ES iestādes un dalībvalstis ir atkārtoti paudušas savu apņemšanos atbalstīt Izraēlas drošību, ļoti asi nosodījušas vardarbību, kas apzināti vērsta pret civiliedzīvotājiem, tostarp raķešu uzbrukumus no Gazas joslas , un ir aicinājušas efektīvi novērst ieroču kontrabandu uz Gazas joslu;

V. tā kā kopš 2007. gada turpinās Gazas joslas blokāde un humanitārā krīze, neraugoties uz to, ka starptautiskā sabiedrība ir vairākkārt prasījusi nekavējoties, uz pastāvīgu laiku un bez nosacījumiem atvērt robežpunktus, lai uz Gazu un no Gazas nodrošinātu brīvu humanitārās palīdzības, tirdzniecības preču un personu apriti; tā kā joslas slēgšana un izolācija ir nodrošinājusi stingru Hamas ietekmi Gazas pašpārvaldes iestādēs; tā kā pēdējās dienās uz Izraēlas – Gazas robežas ir beidzies vairāk nekā gadu ilgais neoficiālais pamiers, ko pārtrauca Izraēlas valdības uzbrukumi un Hamas bruņoto grupējumu raidītās raķetes uz Izraēlas dienvidu daļu;

1.  atkārtoti pauž pārliecību, ka nepastāv nekādas alternatīvas divu valstu risinājumam, kas pamatojas uz 1967. gada robežām un nosacījumu, ka Jeruzaleme ir abu šo valstu galvaspilsēta, kad Izraēlas valsts mierā un drošībā pastāv blakus neatkarīgai, demokrātiskai un dzīvotspējīgai Palestīnas valstij; kārtējo reizi uzsver, ka ES neatzīs nekādas vienpusējas attiecīgajās teritorijās veiktas izmaiņas;

2.  pauž pilnīgu atbalstu Padomes 2012. gada 14. maija secinājumiem par Tuvo Austrumu miera procesu un šajā sakarā pauž nožēlu par Izraēlas ārlietu ministrijas negatīvo reakciju uz tiem;

3.  jo īpaši atbalsta Padomes atkārtoti pausto nostāju par to, ka Okupētajai Palestīniešu teritorijai ir piemērojami starptautisko humanitāro tiesību akti, un šajā sakarā aicina AP/PV nodrošināt, ka Izraēlas, kā okupācijas varas, saistības atbilstīgi starptautiskajiem cilvēktiesību un humanitāro tiesību aktiem tiek iestrādātas visos EKP instrumentos, tostarp cilvēktiesību stratēģijā attiecībā uz šo valsti, lai tādējādi panāktu, ka ES vadlīnijas attiecībā uz starptautisko humanitāro tiesību normu ievērošanu un veicināšanu tiek pilnībā īstenotas;

4.  pauž visdziļākās bažas par notikumiem uz vietas Rietumkrasta C apgabalā un Austrumjeruzalemē, kā tie aprakstīti ES dalībvalstu misiju vadītāju ziņojumos — 2011. gada jūlijā ziņojumā „C apgabals un palestīniešu valsts veidošana” un 2012. gada janvāra ziņojumā par Austrumjeruzalemi, jo šie notikumi apdraud divu valstu risinājuma iespējamību; atkārtoti aicina visas iesaistītās puses izvairīties no jebkādiem vienpusējiem pasākumiem attiecīgajās teritorijās, kas varētu apdraudēt iespējas sarunu ceļā panākt vienošanos, lai radītu labvēlīgu vidi šāda risinājuma atsākšanai, jo īpaši tas attiecas uz Izraēlas apmetnēm;

5.  šajā sakarā prasa nekavējoties, pilnībā un permanenti iesaldēt visus Izraēlas apmetņu būvniecības darbus un paplašināšanās darbības, kas ir galvenais apdraudējums divu valstu risinājumam un ir galvenais šķērslis tiešo miera sarunu atsākšanai, kā arī prasa nojaukt kopš 2001. gada marta uzceltos pārbaudes punktus;

6.  asi nosoda apmetņu kolonistu ekstrēmo rīcību, vardarbību un aizskaršanu, ko viņi vērš pret palestīniešu civiliedzīvotājiem, un aicina Izraēlas varas iestādes izbeigt pašreizējo nelikumības un nesodāmības atmosfēru, saucot pie atbildības tos, kas vainojami šādos nodarījumos; pauž solidaritāti ar šādu nodarījumu upuriem un izsaka līdzjūtību visiem cilvēktiesību aizstāvjiem, kas miermīlīgi un nevardarbīgi cīnās, lai aizsargātu palestīniešu tiesības;

7.  prasa pilnībā un efektīvi ievērot spēkā esošos ES tiesību aktus, īstenojot ES un Izraēlas divpusējos nolīgumus, tostarp izveidojot efektīvu un atbilstīgu Komisijas vadītu ES kontroles mehānismu, lai nepieļautu, ka Izraēlas apmetņu produkti tiktu importēti uz Eiropas tirgu preferenciālā režīmā; atkārtoti pauž to, ka ES būtu jānodrošina, ka gūt labumu no pašreizējiem un turpmākiem ES un Izraēlas sadarbības instrumentiem var vienīgi tie Izraēlas uzņēmumi, kuru galvenie biroji, filiāles un meitas uzņēmumi ir reģistrēti un dibināti vienīgi Izraēlas pamatteritorijā, un kas darbojas tikai šajā teritorijā;

8.  atgādina Izraēlas varas iestādēm par tās, kā okupācijas varas, pienākumiem, un jo īpaši — nekavējoties izbeigt māju nojaukšanu, piespiedu izlikšanu un palestīniešu piespiedu pārvietošanu, atbalstīt palestīniešu plānošanas un būvniecības pasākumus, kā arī palestīniešu attīstības projektu īstenošanu, un aizsargāt palestīniešu iedzīvotāju tiesības uz zemi un īpašumu; šajā sakarā mudina Izraēlu nekavējoties atsaukt savu lēmumu par mājokļu un ēku nojaukšanu Sousiyya netālu no Hebronas, no kā cietīs 160 palestīnieši, tostarp 60 bērni;

9.  mudina Izraēlas varas iestādes darīt visu iespējamo, lai uzlabotu palestīniešiem pieeju pie lauksaimniecības un ganību zemēm, un nodrošināt ūdens resursu taisnīgu sadali un koplietošanu, lai apmierinātu palestīniešu vajadzības;

10. atzinīgi vērtē 2012. gada 14. maijā noslēgto vienošanos, kas deva iespēju izbeigt ieslodzīto palestīniešu bada streiku, un prasa šo vienošanos pilnībā un nekavējoties īstenot; nosoda administratīvās aizturēšanas praksi un aicina Izraēlas valdību to izbeigt; prasa atbrīvot palestīniešu bērnus, politieslodzītos un administratīvi apcietinātos, tostarp Hassan Safadi, kuram vajadzēja būt atbrīvotam saskaņā ar panākto vienošanos; atkārtoti pauž prasību atbrīvot ieslodzītos Palestīniešu Likumdošanas padomes deputātus, tostarp Marwan Barghouti;

11. prasa aizsargāt arābu izcelsmes beduīnus, kas dzīvo okupētajā palestīniešu teritorijā, kā arī Negevā (Naqab); prasa nekavējoties izbeigt šīs iedzīvotāju grupas pārvietošanu, īpašumu atņemšanu viņiem vai mājokļu nojaukšanu, un prasa uzlabot viņu dzīves apstākļus, nodrošinot viņiem pienācīgus pakalpojumus senču teritorijās;

12. aicina atsākt tiešās miera sarunas un uzsver, ka abu pušu patiesa, saturīga un uz rezultātu orientēta iesaistīšanās var pozitīvi ietekmēt visu reģionu un veicināt miermīlīgu pārejas procesu visās attiecīgajās valstīs;

13. šajā sakarā atbalsta prezidenta M. Abbas nevardarbīgās pretošanās politiku un mudina panākt palestīniešu savstarpēju izlīgumu, kā arī veidot Palestīnas valsti, ņemot vērā, ka šajā procesā ļoti nozīmīgas ir prezidenta un parlamenta vēlēšanas;

14. atkārtoti pauž savu visstingrāko apņemšanos iestāties par Izraēlas Valsts drošību un nosoda jebkādu vardarbīgu rīcību, tostarp raķešu uzbrukumus no Gazas joslas;

15. aicina EĀDD un Komisiju ierosināt oficiālu izmeklēšanu, lai pārbaudītu uz vietas apsūdzības par ES finansētu iekārtu un projektu iznīcināšanu un bojāšanu okupētajās teritorijās, ko veikuši Izraēlas spēki, un prasa Padomei pieprasīt no Izraēlas finansiālu atbildību par šādiem nodarījumiem;

16. aicina Padomi un Komisiju pielikt visas pūles, lai atbalstītu palestīniešu iestādes un palīdzētu attīstības projektiem C apgabalā un Austrumjeruzalemē, ar mērķi aizsargāt un stiprināt palestīniešu sabiedrību;

17. pauž dziļas bažas par nesenajām sadursmēm uz Izraēlas un Gazas robežas, kā rezultātā dzīvību zaudējuši 18 palestīnieši, tostarp 4 bērni un abās pusēs ievainojumus guvuši vairāki desmiti cilvēku; aicina visas iesaistītās puses nekavējoties izbeigt militārās operācijas un atriebes pasākumus un ievērot savus pienākumus saskaņā ar starptautiskajām tiesību normām, jo īpaši jau attiecībā uz civiliedzīvotājiem; atkārtoti pauž savu prasību nekavējoties, pastāvīgi un bez nosacījumiem izbeigt Gazas joslas blokādi un veikt pasākumus, lai nodrošinātu šīs teritorijas atjaunošanu un ekonomisko atlabšanu; prasa arī, atzīstot Izraēlas leģitīmās drošības prasības, ieviest efektīvus kontroles mehānismus, lai nepieļautu ieroču kontrabandu uz Gazu;

18. atzīmē Padomes lēmumu pagarināt ES Robežapsardzes atbalsta misiju Rafā līdz 2013. gada 30. jūnijam un sagaida, ka šī misija izpildīs savus uzdevumus, un tā būs izšķiroša un efektīva attiecībā uz pārrobežu attiecību ikdienas pārvaldību un veicinās uzticēšanos starp Izraēlas un palestīniešu varas iestādēm;

19. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, ES Īpašajam pārstāvim Tuvo Austrumu miera procesā, Tuvo Austrumu kvarteta īpašajam sūtnim, Izraēlas Knesetam un valdībai, Palestīniešu pašpārvaldes prezidentam un Palestīniešu Likumdošanas padomei.

(1)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0429.

(2)

OV C 308E, 20.10.2011, 81.lpp

Pēdējā atjaunošana - 2012. gada 28. jūnijaJuridisks paziņojums