ZIŅOJUMS par ES attiecībām ar Klusā okeāna salām – stratēģija nostiprinātām partnerattiecībām

9.10.2006 - (2006/2204(INI))

Attīstības komiteja
Referents: Nirj Deva

Labojumi/PapildinājumiIzvēlietiesERR01

• ERR01 (PDF - 122 KB)
• ERR01 (DOC - 55 KB)

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par ES attiecībām ar Klusā okeāna salām – stratēģija nostiprinātām partnerattiecībām

(2006/0000(INI))

Eiropas Parlaments,

–    ņemot vērā 2006. gada 29. maija Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai „ES attiecības ar Klusā okeāna salām – stratēģija nostiprinātām partnerattiecībām” (COM(2006)0248),

–    ņemot vērā 2000. gada 23. jūnijā parakstīto Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstīm (Kotonū nolīgums)[1],

–    ņemot vērā 2006. gada 17. jūlija ES Vispārējo lietu un ārējo attiecību ministru Eiropadomes secinājumus par ES stratēģiju attiecībā uz Klusā okeāna reģionu,

–    ņemot vērā Kotonū nolīguma 89. pantu, kurā noteikts, ka jāizstrādā īpaši noteikumi un pasākumi, lai atbalstītu ĀKK valstis to centienos pārvarēt dabas un ģeogrāfisko apstākļu grūtības un citus šķēršļus, kas kavē to attīstību, dodot iespēju tām attiecīgi paātrināt attīstības tempu,

–    ņemot vērā ANO Tūkstošgades projekta ziņojumu „Ieguldījums attīstībā – praktisks plāns Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai”,

–    ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju tajā, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgo paziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku – „Eiropas konsenss” [2],

–    ņemot vērā attīstīto valstu un jaunattīstības valstu ministru – atbildīgo par attīstības veicināšanu, kā arī daudzpusējo un divpusējo attiecību attīstības iestāžu vadītāju 2005. gada 2. martā pieņemto Parīzes Deklarāciju par palīdzības efektivitāti,

–    ņemot vērā tā 2006. gada 23. marta rezolūciju par ekonomikas partnerības nolīgumu (EPAs) ietekmi uz attīstību[3],

–    ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–    ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A6–0325/2006),

A.  ņemot vērā to, ka Eiropas valstis ir vēsturiski saistītas ar Klusā okeāna reģionu;

B.  tā kā vairākums Klusā okeāna salu valstu ir relatīvi nesen ieguvušas neatkarību;

C.  tā kā ES klātbūtne šajā reģionā ir nozīmīga, jo šeit atrodas Jaunkaledonijas, Franču Polinēzijas, Volisas un Futunas (Francija) un Pitkērnas salu (Apvienotā Karaliste) aizjūras teritorijas;

D.  tā kā kustība „Par kodolbrīvu un neatkarīgu Kluso okeānu”(NFIP) cīnās par to, lai reģionā tiktu izbeigti visi kodolizmēģinājumi un tiktu respektēta pastāvīgo iedzīvotāju cilvēka cieņa;

E.   tā kā ES ir šim reģionam nozīmīga līdzekļu devēja, kas kopš pirmo Klusā okeāna salu valstu pievienošanās pirmajai Lomes Konvencijai 1975. gadā ir sniegusi atbalstu vairāk nekā 1,8 miljardu eiro apmērā;

F.   ņemot vērā Klusā okeāna foruma 16 dalībvalstu pieņemto Klusā okeāna reģiona attīstības plānu, kura mērķis ir stiprināt reģionālo sadarbību un integrāciju, galveno uzmanību pievēršot tautsaimniecības izaugsmei, ilgtspējīgai attīstībai, labai pārvaldei un drošībai, ievērojot reģionālisma principu un piedāvājot iespēju tālāk attīstīt ES un Klusā okeāna reģiona valstu attiecības;

G   tā kā Klusā okeāna salu valstis saskaras ar nopietnām problēmām, ko izraisa straujš iedzīvotāju pieaugums, nepietiekams kvalificēta darbaspēka piedāvājums, vāja saimnieciskā attīstība, etniskie konflikti, sociālekonomiskās atšķirības, pārvaldes nepilnības un globālo ekonomikas tendenču ietekme, tādējādi radot bažas par to, ka šajā reģionā turpmāk var pieaugt nabadzība un nestabilitāte;

H.  tā kā Klusā okeāna reģionā ir ievērojami dabas resursi, taču tajā ir ļoti komplicēta zemes īpašumu struktūra, kas dažkārt var kavēt attīstību;

I.    tā kā ĀKK ir pilntiesīgas demokrātiskas valstis, izņemot Tongu, kura ir konstitucionāla monarhija,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izstrādāt pirmo ES stratēģiju attiecībā uz Klusā okeāna reģionu pēc sadarbības 30 gadu garumā, kas iesākās ar pirmās Lomes Konvencijas parakstīšanu 1975. gadā un Kotonū nolīguma parakstīšanu 2000. gada jūnijā;

2.  uzsver, ka ES kā šim reģionam nozīmīgai līdzekļu devējai ir iespēja radīt stratēģiju, kas atbalstīs Klusā okeāna salu valstis Tūkstošgades attīstības mērķu (MDGs) sasniegšanai;

3.  uzsver reģiona neviendabīgumu un tādēļ prasa Komisijas stratēģijā ievērot elastīgumu, lai nodrošinātu, ka atbalsts attīstībai tiek sniegts atbilstīgi valstu un reģiona prioritātēm, tādējādi gūstot maksimālu labumu gan vairāk, gan mazāk attīstītajās Klusā okeāna reģiona valstīs;

4.  atbalsta Komisijas viedokli, ka ir nepieciešams pastiprināts politisks dialogs ar Klusā okeāna valstu forumu, kura vadītāji ir pieņēmuši jaunu nolīgumu, ar ko, atbilstoši starptautiskajiem tiesību aktiem, nodibina Forumu kā starpvaldību organizāciju; vienlaikus uzsver, ka dialoga padziļināšanā reģionālajā līmenī ir arī jāņem vērā reģiona nabadzīgāko valstu vajadzības;

5.   uzsver, ka jebkurai stratēģijai ir atbilstīgi jāapmierina visu, īpaši nabadzīgāko, Klusā okeāna salu valstu attīstības vajadzības, lai atbalstītu šo valstu centienus sasniegt TAM;

6.   atzīst, ka Klusā okeāna reģions ir ļoti bagāts ar dabas resursiem, īpaši attiecībā uz zivju krājumiem, dabas izrakteņiem un mežiem, un ka daudzās reģiona valstīs ekonomikas pamatu veido lauksaimniecība un tūrisms; tāpēc uzsver, ka jebkuras tādas stratēģijas centrā, kas attiecas uz šīm galvenajām jomām, ir jāizvirza ekoloģiski un ekonomiski stabila attīstība; uzsver, ka dabas resursu izmantošanai jāsekmē ienākumu palielināšana visiem Klusā okeāna salu valstu iedzīvotājiem un īpaši jāatbalsta nabadzības samazināšana;

7.   uzsver labas apsaimniekošanas nozīmīgumu zivsaimniecības sektorā, lai nepieļautu pārzveju un sagraujošas zvejas metodes un lai novērstu draudus videi, kas iznīcinātu jūras dzīvi, īpaši attiecībā uz tunzivju zveju, jo Klusais okeāns ir viens no bagātākajiem pasaules zvejas rajoniem;

8.   ļoti atzinīgi vērtē reģionālo pieeju, ko Klusā okeāna salu valstis īsteno, nodrošinot tunzivju krājumu apsaimniekošanu reģionā, un mudina ES jebkuru vienošanos par tunzivīm apspriest ar reģionu kopumā, nevis ar atsevišķām valstīm;

9.   atzīst nozīmi, kāda ir licences maksu aplikšanai tunzivju tāldarbības zvejai reģiona valstu ekskluzīvajās ekonomiskajās zonās (EEZs), kas ir būtisks ienākumu avots Klusā okeāna salu valstīs, īpaši attiecībā uz tādām valstīm ar zemiem ienākumiem kā Kiribati, Māršala Salas, Mikronēzija un Tuvalu; taču pauž bažas par nelielo lomu īpatsvaru, ko faktiski pārstrādā EEZs, un par to, ka tādējādi tiek zaudēta peļņa;

10. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pastiprināt centienus, lai veicinātu zivsaimniecības ilgtspējīgu apsaimniekošanu, atbalstot reģiona pārraudzības, kontroles un uzraudzības sistēmas un stiprinot spējas nelegālas, nedeklarētas un nereglamentētas zvejas apkarošanai;

11. iesaka vairāk attīstītajām Klusā okeāna valstīm turpināt pilnveidot vietējo produkcijas pārstrādi, tādējādi radot vairāk darbavietu, kā arī izmantot iespēju saņemt tos Eiropas Investīciju bankas aizdevumus ar atvieglotiem nosacījumiem, ko piešķir Klusā okeāna salu uzņēmēju maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai kāpinātu pārstrādes jaudu un palielinātu reģiona ienākumus; atzinīgi vērtē zivju resursu un zvejas jaudu novērtēšanu, ko veic Klusā okeāna salu foruma zivsaimniecības aģentūra, un prasa, lai tiktu paplašinātas vietējās zvejas flotes tur, kur jaudu ir iespējams kāpināt;

12. aicina Komisiju veikt liela mēroga nelikumīgu rūpnieciskās mežistrādes darbību un ar tām saistītās tirdzniecības ietekmes uz vidi un sabiedrību novērtēšanu Klusā okeāna valstīs;

13. aicina Komisiju galveno uzmanību veltīt tam, lai ātri tiek īstenota konvencija par bioloģisko daudzveidību un ar to saistītie nolīgumi, īpaši darba programma aizsargājamām teritorijām, kas ir efektīvs līdzeklis, lai Klusā okeāna reģionā novērstu mežu un jūras ekosistēmu turpmāku iznīcināšanu un degradāciju;

14. aicina Komisiju palielināt atbalstu videi un sabiedrībai labvēlīgai mežu apsaimniekošanai, kā arī drošu sistēmu ieviešanai, kas Eiropas patērētājiem ticami garantētu, ka ES tirgū pārdoto koka izstrādājumu ražošanai ir izmantota no ilgtspējīgiem resursiem iegūta koksne; uzsver, ka ir svarīgi mainīt struktūru, pārmērīgu lielapjoma rūpniecisko mežizstrādi aizstājot ar vidi saudzējošiem mežsaimniecības projektiem, lai nodrošinātu ienākumus vietējām kopienām un palīdzētu cīnīties pret nabadzību;

15. atbalsta 2000. gadā parakstīto konvenciju par tālu migrējošu zivju krājumu saglabāšanu un apsaimniekošanu Klusā okeāna rietumu un centrālajā daļā, ar mērķi tunzivju zivsaimniecībā sasniegt stabilus lomus ilgtermiņā, sadarbojoties Klusā okeāna valstīm ar tām valstīm, kuras nodarbojas ar tāljūras zveju;

16. uzsver, ka ievērojami lielāki ieguldījumi ir vajadzīgi minerālu iegulu – svarīga ārzemju valūtas ieguves avota gan vairāk, gan mazāk attīstītajām Klusā okeāna valstīm – apsaimniekošanai, lai novērstu priekšlaicīgu resursu sarukšanu, kā tas bija vērojams Nauru pēc 50 gadu ilgas nepārtrauktas fosfāta ieguves;

17. aicina Komisiju sadarbībā ar Klusā okeāna salu valstīm nodrošināt, ka pilnīgā atklātībā tiek nodota informācija par visiem nodokļiem un citiem maksājumiem, kurus reģionā veikušas naftas, kalnrūpniecības un gāzes sabiedrības dažādām valdībām, un ko publicē to gada finanšu pārskatos;

18. vērš uzmanību uz tūrisma svarīgumu reģiona ekonomikā, ņemot vērā, ka Klusā okeāna salās to idilliskā vide ir nozīmīgs kapitāls; uzsver, ka vienlaikus ar tūrisma attīstību jāpalielina vietējo uzņēmēju tūrisma pakalpojumi, lai nodrošinātu tūrisma nozares noturīgumu un gūtu maksimālu labumu vietējai ekonomikai;

19. atzīst ieguvumus, ko Klusā okeāna valstu ekonomikai ir devusi lēto izmaksu aviolīniju izveide, ar ko tiek sniegti pakalpojumi reģionā, un prasa, lai tiktu likvidēti šķēršļi „atvērto debesu” („open skies”) politikai, vienlaikus saprātīgi attīstot gaisa transportu, lai līdz minimumam samazinātu emisijas un intensīvākas gaisa satiksmes citādi radīto ietekmi uz vidi;

20. uzsver, ka vairākumā gadījumu tikai bagātākās valstis ar attīstītāku infrastruktūru un biežāku gaisa satiksmi katru gadu piesaista nozīmīgu skaitu tūristu; uzsver arī, ka šajos gadījumos jāturpina izmantot atbalstu attīstībai, lai finansētu infrastruktūru un sekmētu ilgtspējīgu tūrismu;

21. pieprasa, lai 10. Eiropas Attīstības fonda struktūrā Komisija īpaši akcentē atbalstu reģiona valstu izglītības un arodmācību sistēmām, jo nepilnības šajā jomā kavē šo valstu attīstību;

22. atzīst nozīmīgumu, kāds ir lauksaimniecībai kā primārajam ienākumu avotam, ieskaitot eksporta ieņēmumus, un kā iztikas līdzekļu un darbavietu nodrošinātājai reģionā;

23. uzsver, ka globalizācija un zaudētā preferenciālā piekļuve ES tirgum jau ir pamatīgi ietekmējusi reģiona, īpaši Fidži, ekonomiku;

24. uzsver, ka mazāk attīstītajās valstīs, kuras izdzīvo galvenokārt ar pašnodrošinājuma lauksaimniecības palīdzību, ir pakāpeniski jāveic pāreja no izejvielu kultūru audzēšanas uz pārdošanai paredzētām ražām, lai nodrošinātu vairāk produkcijas eksportam, kā arī jāpārskata ražošanas un iepakošanas pakalpojumu izveides dzīvotspēja;

25. uzsver, ka kvalificēts darbaspēks ir svarīgs priekšnoteikums Klusā okeāna valstu ekonomiskai izaugsmei, un tāpēc aicina Komisiju atbalstīt valstu politikas pamatnostādnes, kuru mērķis ir nodrošināt profesionālās izglītības iespējas un citas konkrētām vajadzībām pielāgotas apmācības, lai atbalstītu Klusā okeāna valstu vietējās rūpniecības nozares;

26. uzsver savstarpējās reģiona un ES tirdzniecības nozīmi, tostarp reģionālo tirdzniecības nolīgumu ietvaros, tādos kā Klusā okeāna valstu tirdzniecības nolīgumi (PICTA), ierosinātais nolīgums par ciešākām ekonomikas attiecībām Klusā okeāna reģionā (PACER) un Ekonomikas partnerības nolīgums (EPA), tos izmantojot kā līdzekļus ekonomikas labklājības sekmēšanai reģionā;

27. paturot prātā attiecīgo nolīgumu, tai skaitā Klusā okeāna salu valstu īstenotās Klusā okeāna stratēģijas un reģionālo organizāciju, kā, piemēram, Klusā okeāna salu foruma sekretariāta, pārvaldes izmaksas, aicina Komisiju sniegt atbilstošu finansiālu un tehnisku palīdzību šo nolīgumu savlaicīgai un efektīvai īstenošanai;

28. atbalsta Komisijas vērtējumu par tādu valstu līdzdalības nozīmīgo lomu reģionā kā Austrālija, Jaunzēlande, ASV un Japāna, ņemot vērā, ka tās ir svarīgas donorvalstis Klusā okeāna valstīm un to tirdzniecības partneres, kā arī to, ka divpusējās attiecības starp ES un šīm valstīm uzlabosies, tām iesaistoties paplašinātā līdzdalībā Klusā okeāna reģionā;

29. atbalsta Komisijas vērtējumu, ka ciešāka sadarbība ar citiem reģiona partneriem, tādiem kā Austrālija un Jaunzēlande, attiecībā uz atbalsta sniegšanu palielinātu tā efektivitāti;

30. uzsver to, ka Klusā okeāna reģionam ir ģeopolitiska nozīme , un pauž bažas, ka starpvalstu sāncensība var veicināt politiski ietekmētu zemas kvalitātes atbalstu, kaitējot ilgtermiņa attīstībai, resursu ilgtspējībai un labai pārvaldei;

31. aicina Komisiju atzīt, ka zemes īpašumu struktūra, īpaši Papua-Jaungvinejā, Zālamana salās, Vanuatu un Jaunkaledonijā (Francijas aizjūras teritorijā), ir ļoti komplicēta un faktiski kavē attīstību; tāpēc mudina Komisiju atbalstīt šo valstu un šīs aizjūras teritorijas iniciatīvas valsts zemes reformas jomā;

32. aicina Komisiju sākt politiku straujās HIV/AIDS izplatīšanās risināšanai reģionā, īpaši Papua-Jaungvinejā un citās valstīs, kur izplatība kļūst arvien plašāka;

33. vērš uzmanību uz četrām reģiona valstīm, proti, Papua-Jaungvineju, Zālamana salām, Vanuatu un Austrumtimoru, kuras skārusi malārija; mudina Komisiju izstrādāt programmas, lai risinātu šo problēmu, nodrošinot atbilstīgu aizsardzību pret malāriju, piemēram, apgādājot cietušās valstis ar pretmalārijas moskītu tīkliem guļvietās;

34. uzskata — lai nodrošinātu efektīvu atbalsta sniegšanu, būtiski svarīga visā Klusā okeāna reģionā ir labas pārvaldes veicināšana, lai novērstu korupciju, kas ir viens no galvenajiem šķēršļiem Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā, kā arī lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību; uzsver, ka atbilstīgi jādarbojas valsts iestādēm, kā arī jābūt pārredzamām un noturīgām procedūrām, lai atbalstu attīstībai reģionā saņemtu tie, kam tas paredzēts;

35. piekrīt Komisijas viedoklim, ka reģiona ekonomikas attīstībai politiskā nestabilitāte un konflikti var būt postoši, īpaši saistībā ar zaudētiem ieņēmumiem tūrisma jomā un tiem, ko izraisa ekonomikas infrastruktūras sagraušana;

36. pieprasa, lai Eiropas Savienības un Klusā okeāna salu valstu spēcīgāku partnerattiecību rezultātā pieaug atbalsts šo valstu parlamentiem, kas stiprinātu to resursus un darbības nozīmību, šādi veicinot politisko stabilitāti reģionā;

37. vērš uzmanību uz to, ka Klusā okeāna salu valstis ir neaizsargātas pret dabas katastrofām un to sekām valsts ekonomikā; tāpēc atbalsta Komisijas prasību izstrādāt reģionālu programmu sagatavotībai dabas katastrofām;

38. atbalsta Komisijas viedokli, ka Klusā okeāna valstis ir dziļi ieinteresētas klimata pārmaiņu problēmu risināšanā, ņemot vērā šo problēmu izraisītās iespējamās sekas, paaugstinoties jūras līmenim; atzīmē Klusā okeāna valstu rīcības pamatplānu 2006.–2015. g. klimata pārmaiņu problēmas risināšanai kā reģionālu mehānismu, lai atbalstītu pretdarbību klimata pārmaiņām, kā arī prasa pastiprināt dialogu starp ES un Klusā okeāna reģionu, lai risinātu klimata pārmaiņu un ar tām saistītos jautājumus;

39. vērš uzmanību uz stāvokli Austrumtimorā, kur 2006. gada maijā un jūnijā plosījās vardarbība, un izsaka cerību, ka Komisija, strādājot ciešā sadarbībā ar starptautisko kopienu, palīdzēs Austrumtimoras vadītājiem risināt krīzi izraisošās problēmas, tostarp nepieciešamību nodrošināt politisko stabilitāti, cīnīties pret nabadzību, sekmēt sociālo attīstību un dažādu sabiedrības slāņu samierināšanu;

40. atzinīgi vērtē 2006. gada 17. jūlija Eiropadomes secinājumus par ES stratēģiju attiecībā uz Klusā okeāna reģionu un īpašo uzmanību, kas veltīta nabadzības izskaušanai, TAM īstenošanai, cilvēkresursu attīstībai un jautājumiem veselības jomā; taču izsaka nožēlu, ka Padome ir pieņēmusi secinājumus, nesagaidot Eiropas Parlamenta pausto nostāju;

41. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Klusā okeāna valstu valdībām un parlamentiem.

• [1]  Partnerattiecību nolīgums starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses; parakstīts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū, OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.
• [2]  OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.
• [3]  Šajā datumā pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0113.

PASKAIDROJUMS

Komisijas 2006. gadā izstrādātā stratēģija būs pirmā oficiālā stratēģija 30 gadu laikā par ES un Klusā okeāna reģiona valstu attiecībām, lai stiprinātu politisko dialogu, pievērstu lielāku uzmanību sadarbībai attīstības jomā un palielinātu palīdzības sniegšanas efektivitāti.

Vēsturiski Eiropai ir bijusi liela ietekme Klusā okeāna reģionā koloniālisma laikā, kā arī ir bijuši savstarpēji kultūras sakari, un pašreiz ES un ĀKK valstis ir noslēgušas Lomes Konvenciju un Kotonū nolīgumu, kas tās saista politiski, kā arī ar sadarbību attīstības jomā un tirdzniecību.

Kā reģions tas kļūst ekonomiski un politiski dinamisks un tā nozīme pieaug līdzīgi, kā pieaug Ķīnas nozīme. Daudzās Klusā okeāna salās ir ievērojami dabas resursu krājumi — derīgie izrakteņi un zivju krājumi, dažām salām ir izdevīgs ģeogrāfiskais izvietojums, lai gūtu ienākumus no tūrisma.

Klusais okeāns aizņem 35 % no zemeslodes virsmas. Lai gan Klusā okeāna salu ĀKK valstu, kā arī Francijas un Apvienotās Karalistes aizjūras teritoriju ģeogrāfiskais izvietojums ir liels ieguvums reģionam zivsaimniecības un tūrisma jomās, tomēr tam ir arī negatīvas iezīmes, jo lielā attāluma dēļ valstis un teritorijas ir izolētas. Šā reģiona valsts Papua–Jaungvineja ir 4500 km attālumā no Samoa un 8000 km attālumā no Franču Polinēzijas. Sasniegumi telekomunikāciju jomā, gaisa pārvadājumi un infrastruktūra ir palīdzējuši daļēji atrisināt šo problēmu.

Klusā okeāna salas ir neaizsargātas pret spēcīgām vētrām un daudzas no tām atrodas ciklonu darbības zonās. Cunami un vulkānu izvirdumi ir bieža parādība šajās valstīs, piemēram, Papua–Jaungvinejā, un tam var būt postoša ietekme uz valstu turpmāko attīstību.

Daudzas no salu valstīm ir politiski nedrošas, kā to pierādīja militārais apvērsums Fidži, konflikts Papua–Jaungvinejā un nesenie nemieri Austrumtimorā. Ir uztraucoši, ka šajā reģionā sāk izplatīties HIV/AIDS.

Ņemot vērā to, ka Klusā okeāna valstis ir jaunattīstības valstis un ka ES nodrošina reģionam apmēram vienu ceturto daļu no palīdzības attīstības jomā, ir ļoti svarīgi, ka mums ir saskaņota politika attiecībām ar Klusā okeāna salu valstīm. ES kā lielākajai palīdzības sniedzējai ir iespēja izstrādāt stratēģiju, lai sniegtu atbalstu Klusā okeāna salu valstīm Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā līdz 2015. gadam.

Galveno nozaru stabila attīstība:

Klusā okeāna reģionā ir ievērojami dabas resursu krājumi, jo īpaši zivju krājumi, derīgie izrakteņi un mežsaimniecības resursi, vienlaikus arī lauksaimniecības un tūrisma nozarei ir svarīga nozīme ekonomiskajā izaugsmē daudzās Klusā okeāna salu valstīs. Ja nozares tiek pienācīgi vadītas, tās var nodrošināt šim reģionam ilglaicīgu stabilu attīstību. Tāpēc ir svarīgi, ka ikvienam reģionam domātā stratēģija veicina galveno nozaru ekoloģiski un ekonomiski stabilu attīstību, kā arī nodrošina, ka dabas resursu izmantošana dod labumu visiem Klusā okeāna salu valstu iedzīvotājiem.

Izstrādājot stratēģiju reģionam, ir jāatzīst, ka, lai gan visas Klusā okeāna salu valstis ir klasificētas kā jaunattīstības valstis, tomēr tās gan ekonomiski, gan politiski ir atšķirīgas.

Daudzām Klusā okeāna salu valstīm lauksaimniecības produkti ir galvenā eksporta prece starptautiskajā tirgū, piegādājot pārtikas preces, piemēram, cukuru, kopru, banānus, kokosriekstus un palmu eļļu. Turpretī citām valstīm, kuras bieži vien ir mazas un izolētas salas, nodarbošanās ar lauksaimniecību ir tikai iztikas līdzekļu sagādāšana, nodrošinot pārtiku, nodarbinātību un ienākumus šajās nabadzīgajās valstīs.

Atšķirības starp Klusā okeāna salu valstīm ir arī attiecībā uz derīgo izrakteņu nogulām. Dažas no valstīm nesaimnieciskuma dēļ ir pilnībā izlietojušas savus dabas resursus un tagad paļaujas tikai uz importu, bet citām konfliktos postītām valstīm ir izdevies izmainīt ekonomisko situāciju, veiksmīgi izmantojot augstākas patēriņa preču cenas.

Viens no galvenajiem reģiona uzdevumiem ir zivju krājumu stabila apsaimniekošana. Klusajā okeānā ir lieli tunzivju krājumi, kuru nozveja Klusā okeāna salu valstu ekskluzīvās ekonomikas zonās (EEZ) ir trešdaļa (2 miljardu eiro apmērā) no visas nozvejas pasaulē. Lielāko daļu tunzivju nozvejo tāljūras zvejā, savukārt, lai zvejotu EEZ ūdeņos, flotēm ir nepieciešams maksāt par licenci, un tas veido vienu no galvenajiem ieņēmumu avotiem daudzām Klusā okeāna salu valstīm. Papua–Jaungvineja, Fidži, Zālamana salas, Franču Polinēzija un Kiribati ir izmantojušas licenču maksas un izveidojušas vietējās zivju pārstrādes vietas un valstu flotes. Tomēr ir aprēķināts, ka tikai vienu piekto daļu no nozvejotajiem tunzivju lomiem faktiski pārstrādā šajā zonā.

Tūrisma nozarē sekmējas attīstītākām salu valstīm, kurām ir izdevīgāks ģeogrāfiskais izvietojums un labāka infrastruktūra — daudzās no tām ir lidostu skrejceļi, bet tikai neliels skaits no tiem atbilst standartiem, lai nolaistos reaktīvās pasažieru lidmašīnas. Neseno nemieru un konfliktu rezultātā šajās salu valstīs ir ievērojami samazinājies tūristu skaits, bet, lai nodrošinātu tūrisma nozares stabilitāti, reģionā ir nepieciešama demokrātija un laba pārvaldība.

Ņemot vērā atšķirības, kādas pastāv starp Klusā okeāna salu valstīm, ir ļoti svarīgi, ka ikviena reģionam domātā stratēģija ir pietiekami elastīga, lai nodrošinātu, ka palīdzība attīstības jomā tiek piešķirta atbilstoši valsts un reģionālajām prioritātēm, tādējādi panākot vislielāko ietekmi gan uz vairāk attīstītām, gan mazāk attīstītām valstīm. Plašāks dialogs ar Klusā okeāna salu valstīm un ciešāka sadarbība ar partneriem reģionā var būt tikai labvēlīgs, palielinot palīdzības sniegšanas efektivitāti.

PROCEDŪRA

Virsraksts

ES attiecības ar Klusā okeāna salām – stratēģija nostiprinātām partnerattiecībām

Procedūras numurs

2006/2204(INI)

Komiteja, kas atbildīga par jautājumu   Datums, kad plenārsēdē paziņoja par atļaujas saņemšanu

DEVE 7.9.2006

Komiteja(-s), kurai(-ām) lūdza sniegt atzinumu   Datums, kad paziņoja plenārsēdē

PECH 7.9.2006

ITRE 7.9.2006

ENVI 7.9.2006

INTA 7.9.2006

Atzinumu nav sniegusi   Lēmuma datums

PECH

ITRE 12.9.2006

ENVI 6.9.2006

INTA 11.9.2006

Ciešāka sadarbība   Datums, kad paziņoja plenārsēdē

Referents(-e/-i/-es)   Iecelšanas datums

Nirj Deva 21.3.2006

Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es)

Izskatīšana komitejā

10.7.2006

28.8.2006

Pieņemšanas datums

3.10.2006

Galīgā balsojuma rezultāti

+ - 0

25 0 0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Margrete Auken, Alessandro Battilocchio, Margrietus van den Berg, Danutė Budreikaitė, Marie-Arlette Carlotti, Thierry Cornillet, Nirj Deva, Alexandra Dobolyi, Michael Gahler, Filip Andrzej Kaczmarek, Glenys Kinnock, Maria Martens, Gay Mitchell, Luisa Morgantini, José Javier Pomés Ruiz, Horst Posdorf, Frithjof Schmidt, Jürgen Schröder, Anna Záborská, Mauro Zani.

Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Milan Gaľa, Manolis Mavrommatis, Anne Van Lancker, Anders Wijkman, Gabriele Zimmer.

Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Iesniegšanas datums

9.10.2006

Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā)