par Tiesas 2005. gada 13. septembra sprieduma sekām (C-176/03 Komisija pret Padomi)

(2006/2007(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 10. pantu un ES līguma 47. pantu,

–   ņemot vērā EK līguma 5. pantu,

–   ņemot vērā 2003. gada 3. septembra rezolūciju par juridisko pamatu un atbilstību Kopienas tiesību aktiem,(1)

–   ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas 2005. gada 13. septembra spriedumu(2),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Tiesas 2005. gada 13. septembra sprieduma sekām (C-176/03 Komisija pret Padomi) (KOM(2005)0583),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A6-0172/2006),

A. tā kā Kopienas tiesību normu efektīva piemērošana ir viena no Kopienas iestāžu galvenajām rūpēm, un saskaņā ar EK līguma 10. pantu tas ir viens no dalībvalstu pamatuzdevumiem;

B.  tā kā jebkurai Kopienas rīcībai ir jābūt saskaņā ar EK līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu;

C. tā kā Tiesas praksē ir vairākkārt noteikts, ka pasākumi, kas nepieciešami, lai garantētu Kopienu tiesību atbilstošu piemērošanu, var ietvert kriminālsodus;

D.  atgādina, ka Kopienas tiesību prioritātes un lojālas sadarbības principi var ietekmēt dalībvalstu krimināltiesību aktus, ciktāl tiem jādarbojas saskaņā ar Tiesas judikatūru:

- lai novērstu jebkādu krimināltiesību normu neatbilstību Kopienas tiesību aktiem (1999. gada 19. janvāra spriedums lietā C-348/96, Donatella Calfa, 17. punkts: „ja parasti krimināltiesības ir dalībvalstu kompetencē, eksistē pastāvīga judikatūra, kas paredz, ka ar Kopienas tiesību aktiem nosaka šīs kompetences robežas, tādējādi nepieļaujot, ka vienas valsts tiesību akti varētu faktiski ierobežot pamatbrīvības, ko garantē Kopienas tiesību akti”(3),

- lai paredzētu „efektīvus, preventīvus, samērīgus” sodus, tostarp kriminālsodus, ja tas ir nepieciešams, lai ieviestu Kopienas tiesību aktus (1989. gada 21. septembra spriedums lietā 68/88 Komisija/Grieķija(4), 1996. gada 12. septembra spriedums lietā C-58/95, Gallotti(5); 1999. gada 21. septembra spriedums lietā C-378/97, Wisjenbeek(6); 1999. gada 28. janvāra lēmums lietā C-77/97, Unilever, 36. punkts: „...noteikumi, kas.. dalībvalstīm jāpieņem, lai nepieļautu.. jāparedz, ka šāda publicitāte ir īpašs kriminālpārkāpums, par ko ir paredzētas preventīvas sankcijas”(7);

E.  tā kā Tiesas prakses primārais uzdevums ir precizēt, kāds juridiskais pamats piemērojams pirmajam un trešajam pīlāram un līdz ar to par vispārēju principu ir pieņemts, ka Eiropas likumdevējam nav kompetences krimināllietās un kriminālprocesa tiesībās;

F.  tā kā īpaši minētajā spriedumā Tiesa, norādot, ka Eiropas Kopienām krimināllietās nav vispārējas kompetences, apliecina, ka tas tomēr nerada šķēršļus Kopienas likumdevējam rīkoties gadījumos, kad valstu kompetento iestāžu piemēroti efektīvi, samērīgi un preventīvi kriminālsodi būtu nepieciešami, lai cīnītos pret būtisku kaitējumu videi, un noteikt ar dalībvalstu krimināltiesībām saistītus pasākumus, ko tas uzskata par vajadzīgiem, lai garantētu to normu efektivitāti, ko tas pieņem vides aizsardzības jomā;

G. tā kā atbilstīgi pastāvīgai Tiesas praksei, lai pareizi noteiktu kāda Kopienas tiesību akta juridisko pamatu, ir jāskata šā akta mērķis un saturs, tiesību akti, kas pieņemti saskaņā ar ES līguma VI sadaļu, pēc ES līguma 29. panta un turpmākajiem pantiem, ir nelikumīgi, ja pēc šo aktu mērķa un satura tie būtu varējuši tika pamatoti ar EK līgumu;

H. tā kā Tiesas spriedums attiecas tikai uz krimināllietām saistībā ar vides aizsardzību, kas ir viens no galvenajiem Kopienas uzdevumiem, kā norādīts EK līguma 2. un 3. pantā;

I.   tā kā ar minēto ziņojumu Komisija ir vēlējusies paplašināt Tiesas secinājumus un uzskata, ka ir likumīgi normas ar krimināltiesisku raksturu, kas ir pieņemtas saskaņā ar ES līguma VI sadaļu, attiecināt nevien uz vides politiku, bet arī uz citām Kopienas kompetences jomām;

J.   tā kā nav pamata automātiski pieņemt, ka šis spriedums būtu plaši interpretējams;

K. tā kā Komisijas viedoklis ir, ka pastāv tādi spēkā esoši tiesību akti, kas pamatojas uz ES līguma VI sadaļu, bet kuri pēc minētā Tiesas sprieduma jāuzskata par kļūdainiem saskaņā ar Komisijas paplašināto interpretāciju;

L.  tā kā, lai novērstu nepieciešamību anulēt šos tiesību aktus un nodrošinātu tiesisko noteiktību, Komisija ierosina dažādi ietekmēt spēkā esošos un vēl nepieņemtos tiesību aktus;

M. ņemot vērā to, cik būtisks ir jautājums par kriminālnormu likumīgu iekļaušanu Eiropas tiesību aktos, kas pieņemti uz Eiropas Savienības pirmā pīlāra pamata – tas ir nākamais posms Kopienas tiesību aktu attīstībā;

N. ņemot vērā to dzenuļa lomu, ko likumdevēja statusā, kuru stiprina Eiropas tautu demokrātisks un proporcionāls atbalsts, tam ir jāveic kopā ar pārējām iestādēm;

O. tā kā Eiropas Savienības tiesību sistēmā princips, saskaņā ar kuru pārkāpumiem un sodiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, garantē personiskās brīvības aizsardzību un to, ka jebkura vara ir pakļauta likumam, tostarp ar likumu nosaka arī pārkāpumus, par kuriem ceļama apsūdzība un kādi sodi piemērojami;

1.  atzinīgi vērtē iepriekšminēto Tiesas spriedumu, kurš precizē, ka atbilstoša juridiskā pamata noteikšanai kādam tiesību aktam ir jāskata tā mērķis un saturs, un šā iemesla dēļ anulē pamatlēmumu vides aizsardzības jomā, par kura pamatu kļūdaini tika ņemts trešais nevis pirmais pīlārs;

2.  ir gandarīts par to, ka Tiesa, balstoties uz šo spriedumu, apliecina, ka Eiropas likumdevējs var pieņemt saskaņā ar pirmo pīlāru nepieciešamās krimināltiesību normas, lai nodrošinātu uz šā pīlāra pamata pieņemto normu pilnīgu efektivitāti, šajā gadījumā attiecībā uz vidi;

3.  aicina Komisiju neattiecināt automātiski Tiesas secinājumus uz visām pārējām iespējamām jomām, kas attiecas uz pirmo pīlāru;

4.  atkārtoti apliecina nepieciešamību saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 42. pantu uzsākt procedūru, lai tiesu iestāžu un policijas sadarbību krimināllietās iekļautu Kopienas pīlārā, jo vienīgi šis pīlārs nodrošina nosacījumus Eiropas līmeņa noteikumu pieņemšanai, pilnībā ievērojot demokrātijas, lēmumu efektivitātes un pietiekamas tiesu kontroles principus;

5.   uzskata, ka Eiropas likumdevējam jāpiemēro kriminālsankcijas tikai tajos gadījumos, kad tās ir vajadzīgas, lai aizstāvētu:

- pilsoņu un citu personu tiesības un brīvības (piemēram, cīņa pret cilvēku tirdzniecību un rasistisku vai īpaši diskriminējošu izturēšanos),

- būtiskas Savienības intereses, tostarp finansiālas intereses vai cīņu pret eiro viltošanu;

6.  piekrīt Komisijai, ka ir nepieciešams atsaukt vai grozīt visus vēl nepieņemtos tiesību aktu priekšlikumus, kuru juridiskais pamats pēc minētā sprieduma ir uzskatāms par kļūdainu;

7.  piekrīt Komisijai par vajadzību noteikt jaunu juridisko pamatu saskaņā ar EK līgumu tiem tiesību aktiem, kas ir pieņemti saskaņā ar trešo pīlāru un kuri pēc minētā sprieduma ir uzskatāmi par nelikumīgiem, kā arī par iespēju uzsākt likumdošanas procedūru uz šā jaunā juridiskā pamata;

8.  aicina Komisiju pārskatīt tās izvēlētos tiesību aktus, skatot tos katru atsevišķi, nevis izmantojot vispārinošu un nediferencētu pieeju, tādējādi katrā konkrētā gadījumā veicot padziļinātu analīzi un nodrošinot pareizu juridiskā pamata izvēli;

9.   aicina Komisiju piemērot šo Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu tikai tām jomām, uz kurām attiecas Kopienas galvenie principi, mērķi un kompetence, un piemērot to piesardzīgi, izskatot katru gadījumu atsevišķi un vienmēr sadarbojoties ar Padomi un Eiropas Parlamentu;

10. atgādina Komisijai, ka spēkā esošo tiesību aktu pārskatīšana, kuras mērķis ir nepieciešamības gadījumā sniegt priekšlikumus par juridiskā pamata maiņu, nemainot paša akta saturu, nav iemesls, lai apietu šajā procesā otru likumdevēju iestādi Parlamentu, jo tādējādi Parlaments nevarētu veikt demokrātijas nodrošināšanas pienākumus, kas Eiropas veidošanas procesā tam ir uzticēti kā Eiropas iedzīvotāju ievēlētam pārstāvim;

11. ir pret jebkādu iestāžu nolīgumu, kas liktu Parlamentam atteikties no savu tiesību īstenošanas;

12. atgādina tomēr – Tiesa ir nolēmusi, ka „direktīva nekādā gadījumā nedrīkst bez dalībvalsts kāda tiesību akta starpniecības, kas pieņemts tās piemērošanai, noteikt vai pastiprināt to personu kriminālatbildību, kuras pārkāpj tās noteikumus”(8);

13. piekrīt Komisijas viedoklim, ka jebkuru pasākumu pamatā, kas tiek veikti attiecībā uz krimināltiesībām, ir jābūt nepieciešmībai padarīt efektīvāku attiecīgo Kopienas politiku un tajos ir jāievēro ar krimināltiesību iekšējā saskaņa; uzskata, ka pēc vispārēja principa dalībvalstis ir atbildīgas par Kopienas tiesību pareizu piemērošanu;

14. aicina Komisiju neaizmirst, ka nepieciešamajiem priekšnoteikumiem krimināltiesisko normu iekļaušanai pirmajā pīlārā, ir jābūt skaidriem un tie jānosaka iepriekš; ka tiem ir nozīme tikai tad, ja Kopienas tiesību normu ievērošanu nevar panākt citādi, kā vien piemērojot kriminālsankcijas; ka īpaši ir jāpārliecinās, vai Kopienas tiesību normas ir pārkāptas bieži un to nav bijis iespējams aizkavēt, izmantojot spēkā esošos tiesību aktus un pat izmantojot valsts tiesību aktus;

15. atgādina, ka Kopienas tiesību aktos direktīvu formā drīkst noteikt tikai minimālos krimināltiesību noteikumus, kas dalībvalstīm jāpiemēro; uzskata, ka dažos gadījumos tomēr ir jāvada dalībvalstu rīcība, īpaši nosakot a) par kādu nodarījumu iestājas kriminālatbildība un/vai b) kāds sodu tips ir jāpiemēro un/vai c) citi noteikumi, kas saistīti ar krimināltiesībām attiecīgajā jomā;

16. atgādina dalībvalstīm, ka saskaņā ar EK Līguma 10. pantu, tām ir jānodrošina Kopienas darbības pilnīga efektivitāte un tādēļ aicina dalībvalstis darīt visu, lai to attiecīgās krimināltiesību normas būtu saskaņā ar šo mērķi;

17. piekrīt Komisijai, ka horizontālās normas, kuru mērķis ir veicināt tiesisko un policiju sadarbību, kā arī krimināltiesību harmonizācijas pasākumus saskaņā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, attiecas uz ES līguma VI sadaļu;

18. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 76 E, 25.3.2004., 224. lpp. (2) Lieta C-176/03 Komisija/Padome, Krājumā vēl nav publicēta. (3) 1999. gada Krājums, I-11. lpp (4) 1989. gada Krājums, 2965. lpp (5) 1996. gada Krājums, I-4345. lpp (6) 1999. gada Krājums, I-6207. lpp (7) 1999. gada Krājums, I-431. lpp (8) 1987. gada 8. oktobra spriedums lietā 80/86 Kolpinghuis Nijmegen 13. punkts, Krājums 1987., 3969. lpp. un 2004. gada 7. janvāra spriedums lietā C-60/02 X I-651. lpp., 61. punkts un minētā tiesu prakse.

I. Criminal law and the European Union

As the Court of Justice has consistently acknowledged (in, for example, its judgment of 11 November 1981, in Case 203/80, Casati, point 27, and its judgment of 16 June 1998, Case C-226/97, Lemmens, Reports, point 19), criminal law and procedure do not, as a general rule, fall within the province of the European Community (i.e. 'under the first pillar'), because there has been no explicit transferral of general competence in criminal matters.

Conversely, police and judicial cooperation in criminal matters fall within the European Union’s competence under the so-called 'third pillar' (Title VI of the TEU). In particular, under Article 31(1)(e) of the TEU, common action on judicial cooperation in criminal matters should include ‘progressively adopting measures establishing minimum rules relating to the constituent elements of criminal acts and to penalties in the fields of organised crime, terrorism and illicit drug trafficking’.

On the basis of that legal basis, in its framework decision 2003/80/JHA of 27 January 2003 on the protection of the environment through criminal law, the Council imposed on Member States the obligation to establish as criminal offences under its domestic law certain conduct which is extremely dangerous for the environment.

The Commission challenged that framework decision before the Court of Justice, the competent body pursuant to Article 35 of the TEU, asking for the act to be annulled on the grounds that it had been adopted on the wrong legal basis. In the opinion of the Commission, the appropriate legal basis in this instance is Article 175 of the TEC on environmental policy.

II. The judgment of the Court of Justice of 13 September 2005

The Court of Justice, in its judgment of 13 September 2005, Case C-176/03, Commission v Council, while noting that, as a general rule, the European Community does not have competence in criminal matters, ruled that that finding did not ‘prevent the Community legislature, when the application of effective, proportionate and dissuasive criminal penalties by the competent national authorities is an essential measure for combating serious environmental offences, from taking measures which relate to the criminal law of the Member States which it considers necessary in order to ensure that the rules which it lays down on environmental protection are fully effective’ (point 48).

Furthermore, the Court considered that it was necessary to take the purpose and content of the measure into account when deciding on the correct legal basis for a Community act. It follows that the framework decision in question, whose principal aim and content related to environmental protection, should have been adopted on the basis of Article 175 TEC (the 'first pillar') rather than Title VI TEU (the 'third pillar') (point 51).

The Court, accordingly, accepted the Commission’s argument and annulled the framework decision.

III. The position of the Commission

The Commission therefore adopted a communication(1) which follows the Court's line of reasoning and considers the legality of legislation relating to criminal matters adopted under the first pillar in every area of Community competence which might be involved.

In the Commission’s opinion, the distribution of powers between the first and the first pillar should be as follows: the provisions of criminal law required ‘for the effective implementation of Community law’ should be adopted under the first pillar, while 'horizontal' criminal law provisions (to encourage police and judicial cooperation, including measures on the harmonisation of criminal law in the context of the area of freedom, security and justice) should be adopted under the third pillar.

The Commission undertakes, therefore:

•          where the deadline for introducing an appeal for annulment has not yet passed, to challenge any legislative act adopted on the wrong legal basis(2);

•          where the deadline for appealing has passed, to review the legislation in force, and possibly to submit proposals aimed at rectifying the legal basis without altering the substance of the legislation. This would only be possible with the prior agreement of the European Parliament and the Council;

•          in the case of legislative proposals which have not yet been adopted, to make the necessary changes to them.

The Commission concludes its communication with the list of the texts which, in its opinion, are affected by the Court’s judgment in Case C-176/03, proposing in each case a new legal basis under the first pillar rather than the third pillar.

IV.      The rapporteur’s position

As a general principle, the position taken by the Court of Justice, as re-interpreted by the Commission, is to be welcomed as it endorses the position already taken by the European Parliament in its resolution on legal bases and compliance with Community law (Koukiadis report)(3) and consequently gives the European Parliament the power of codecision in this area also. The legitimacy and democratic accountability of Community action in criminal matters is thereby guaranteed.

We should, therefore, look more closely into the grounds for, and implications of, this latest development in the process of European integration, partly to strengthen the Commission’s position. In particular, we should carefully consider the possibility of extending the conclusions of the Court of Justice to other fields in addition to environmental protection, and define more accurately the grounds of 'necessity and consistency' on which any such extension of the Court’s conclusions should be based.

One awkward fact is that the Court’s judgment annuls only the act challenged by the Commission, and no other. That being so, the replacement of other acts adopted under the third pillar by acts adopted under the first pillar could be problematic, particularly if one takes the view that it would be preferable to revise the treaties accordingly. A further problem arises from the fact that replacing the legal basis of legislation in force without affecting its substance, as proposed by the Commission, in effect means depriving the European Parliament of its power of codecision. It is difficult to accept such an outcome, given that opting for the legal bases available under the first pillar implies opting for the democratic oversight which the European Parliament, as the elected body representing Europe’s citizens, exercises in that domain. It appears somewhat inconsistent, therefore, to seek to invoke the first pillar while at the same time requesting the European Parliament to abdicate its role.

The distribution of criminal provisions between the first and the third pillar also requires closer consideration. Here it would seem to be appropriate to endorse the Commission’s view that the provisions of criminal law required for the effective implementation of Community law are fall within the scope of the first pillar, while ‘horizontal’ provisions aimed at encouraging police and judicial cooperation, and harmonisation measures in connection with the area of freedom, security and justice, should be adopted under the third pillar.

However, it would be helpful to consider whether it is necessary to establish, once and for all, whether provisions relating to criminal matters adopted under the first pillar should be confined to establishing that a given type of conduct constitutes a criminal offence, or if they may actually specify the type and severity of the penalties to be imposed. The case law of the Court of Justice (for example, its judgment of 21 September 1989 in case C-68/88, Commission v Greece; judgment of 27 March 1990, in case C-9/89 Spain v Council, and judgment of 1 February 2001, in case C-333/99, Commission v France) only authorises the so-called assimilation method; the Community legislation may provide that domestic criminal provisions designed to protect certain national interests should apply also to protect the corresponding Community interests, thus combining the two sets of provisions in a new piece of legislation establishing a criminal offence. This means that Community law may establish that certain types of conduct should be regarded as a criminal offence, but must not encroach on the Member States’ competence with regard to prescribing and applying penalties in practice. If Community legislation were to embrace those aspects also - although it would be difficult to justify any such extension of Community powers in the absence of a corresponding revision of the EC Treaty - it would cause considerable problems of coordination with Title VI of the EU Treaty.

V. The rule of law (‘riserva di legge’) and other basic principles of criminal law

Your rapporteur draws attention to the fact that the introduction of Community obligations in relation to criminal sanctions must comply with the principle of legality and the principle that the executive is subject to the rule of law.

The Court of Justice has ruled that the principle of legality of penalties is one of the Member States’ shared constitutional traditions and is enshrined not only in various international instruments (including the ECHR), but also in the Charter of Fundamental Rights of the European Union.

In accordance with its settled case law, the Court guarantees compliance with fundamental rights, which form an integral part of the general principles of Community law. In so doing, the Court is guided by the Member States' shared constitutional traditions and the principles laid down in the international treaties on human rights which the Member States have jointly drawn up or to which they have subscribed (see, in particular, the Court's judgment of 12 June 2003, in case C-112/00, Schmidberger, reports p. I-5659, point 71, and the case law cited therein, and its judgment of 10 July 2003, in cases C-20/00 and C-64/00, Booker Aquaculture and Hydro Seafood, reports p. I-7411, point 65, and the case law cited therein.

The principle of the rule of law in criminal matters forms part of the shared constitutional traditions of the Member States. It follows that that principle must be regarded as an integral part of the general principles of Community law, and consequently compliance with that principle must be guaranteed.

The principle of democracy gives Parliament the exclusive power to decide whether, how and to what extent it may restrict the personal liberty of the citizens it represents: this, in a nutshell, is the meaning of the principle of the rule of law.

The absolute nature of the rule of law in criminal matters provides a safeguard in relation to both procedural and substantive provisions.

The procedural element reflects the democratic nature of legal systems, which must be particularly evident in relation to criminal matters in view of the kind of penalties involved.

With regard to substantive issues, the principle of the rule of law requires parliamentary ('majority') decisions to be capable of being checked, not only by the formal method of scrutiny by the parliamentary opposition ('minorities') but also, and above all, by virtue of the transparency of the information processed in the course of the procedure and of the procedures themselves, and the clarity of the objectives which Parliament's decisions in relation to criminal matters are intended to achieve.

These inalienable safeguards are intended to protect individual freedom and subject the exercise of any power to the constraints of the law; this includes decisions as to what actions should be punishable and what penalties should be applied.

These safeguards have as their corollary:

(1)       the principle of the retrospective application of the most favourable criminal law (judgment of 3 May 2005, in conjoined cases C-387/02, C-391/02 and C-403/02, point 68);

(b)       a prohibition on interpreting criminal provisions in a broad sense which is detrimental to the person concerned, the imposition of strict limits as the interpretation of compliance with directives in criminal proceedings (cf. the Court's judgment of 12 December 1996, in conjoined cases C-74/95 and C-129/95).

Pursuant to the principle of the rule of law in criminal matters, the Court of Justice has also recently ruled (in its judgment of 3 May 2005, cases C-387/02, C-391/02 and C-403/02) that a directive 'cannot, of itself and independently of a national law adopted by a Member State for its implementation, have the effect of determining or aggravating the liability in criminal law of persons who act in contravention of the provisions of that directive' (judgment of the Court of 8 October 1987, Case 80/86, Kolpinghuis Nilmegen, reports page 3969, point 13, and judgment of 7 January 2004, in cases C-60/02, X, not yet published in the reports, point 61, and the case law cited therein).

Conclusions

The EC Treaty provides the legal basis for requiring Member States generally to uphold Community law by means of penal sanctions. A legal basis also exists for the Community to prescribe which conduct should be subjected to criminal penalties and to indicate what actions should be regarded as criminal offences. However there does not appear to be any legal basis in the EC Treaty for the harmonisation of criminal offences or criminal penalties.

It necessarily follows, in your rapporteur's opinion. that we should welcome the confirmation that the European Community has a potential, albeit partial, competence in relation to criminal matters provided the prerequisite conditions for, and the scope of, any such competence is clearly established; that the Commission is right to withdraw pending proposals and to resubmit legislation that has already been adopted, if such legislation must be regarded as unlawful in the light of the judgment in question; and that, in any event, there can be no question of excluding the European Parliament from participating actively in the relevant decision-making process.

(1) Communication of the Commission to the European Parliament and the Council on the implications of the Court’s judgment of 13 September 2005, COM(2005)0583. (2) For example, Council framework decision 2005/667/JHA of 12 July 2005 to strengthen the criminal law framework for the enforcement of the law against ship-source pollution. (3) Resolution of the European Parliament on legal bases and compliance with Community law (2001/2151(INI)), OJ C 76E of 25.3.2004

(*)       Komiteju ciešāka sadarbība (Reglamenta 47. pants)

IEROSINĀJUMI

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  apzinoties, ka gadu desmitiem īstenojot Eiropas projektu, ir veicināta vienotas Eiropas tiesiskās telpas izveide, kurā valstu un Eiropas Savienības tiesību sistēmas ir pakāpeniski saaugušas vienotā veselumā, kura pamatā ir ne tikai kopīgas vērtības, bet arī Kopienas tiesību prioritātes un dalībvalstu un Eiropas Savienības iestāžu lojālas sadarbības principi (EK Līguma 10. pants),

B.   tā kā jebkura Kopienas rīcība ir pakļauta EK līguma 5. pantā noteiktajam subsidiaritātes principam;

C.  atgādinot, ka Kopienas tiesību prioritātes un lojālas sadarbības principi var ietekmēt dalībvalstu krimināltiesību aktus, ciktāl tiem jādarbojas saskaņā ar Tiesas judikatūru:

- lai novērstu jebkādu krimināltiesību normu neatbilstību Kopienas tiesību aktiem (1999. gada 19. janvāra spriedums lietā C-348/96, Donatella Calfa, 17. punkts: „ja parasti krimināltiesības ir dalībvalstu kompetencē, eksistē pastāvīga judikatūra, kas paredz, ka ar Kopienas tiesību aktiem nosaka šīs kompetences robežas, tādējādi nepieļaujot, ka vienas valsts tiesību akti varētu faktiski ierobežot pamatbrīvības, ko garantē Kopienas tiesību akti”(1)

- lai paredzētu „efektīvus, preventīvus, samērīgus” sodus, tostarp kriminālsodus, ja tas ir nepieciešams, lai ieviestu Kopienas tiesību aktus (1989. gada 21. septembra spriedums lietā 68/88 Komisija/Grieķija(2), 1996. gada 12. septembra spriedums lietā C-58/95, Gallotti(3); 1999. gada 21. septembra spriedums lietā C-378/97, Wisjenbeek(4); 1999. gada 28. janvāra lēmums lietā C-77/97, Unilever, 36. punkts: „...noteikumi, kas.. dalībvalstīm jāpieņem, lai nepieļautu.. jāparedz, ka šāda publicitāte ir īpašs kriminālpārkāpums, par ko ir paredzētas preventīvas sankcijas”(5),

D.  tā kā Eiropas Kopienu Tiesa ir atkārtoti apstiprinājusi, ka krimināllietas neietilpst Kopienas vispārējā kompetencē; tā kā tas tomēr nerada šķēršļus Kopienas likumdevējam rīkoties gadījumos, kad valstu kompetento iestāžu piemēroti efektīvi, samērīgi un preventīvi kriminālsodi būtu nepieciešami, lai cīnītos pret būtisku kaitējumu videi, un noteikt ar dalībvalstu krimināltiesībām saistītus pasākumus, ko tas uzskata par vajadzīgiem, lai garantētu to normu efektivitāti, ko tas pieņem vides aizsardzības jomā

E.   tā kā Eiropas Kopienu Tiesas tiesu prakse sniedz sākotnēju skaidrojumu juridiskajam pamatam, ko piemēro pirmā un trešā pīlāra gadījumā;

f)    atgādinot, ka Kopienas judikatūra un dalībvalstu krimināltiesības šobrīd acīmredzami mijiedarbojas, un šī mijiedarbe ir atspoguļota gan doktrīnā, gan tiesu praksē, tā kā līdz šim brīdim līguma noteikumi šai jomā nav skaidri formulēti, Tiesa vienīgi varēja konstatēt Kopienas kompetenci noteikt administratīvas sankcijas, bet nevarēja spriest par kriminālsankcijām (1990. gada 27. marta spriedums lietā C-9/89 Spānijas Karaliste/Padome(6)),

G.  tā kā Tiesas spriedums attiecas vienīgi uz krimināllietām saistībā ar vides aizsardzību, kas ir viens no galvenajiem Kopienas uzdevumiem, kā norādīts EK līguma 2. un 3. pantā,

H.  tā kā tādēļ Eiropas Kopienu Tiesas lēmums būtu jāņem vērā piesardzīgi un jāpiemēro, izskatot katru gadījumu atsevišķi, tikai tām jomām, uz kurām attiecas Kopienas galvenie principi, mērķi un kompetence;

I.    tā kā Tiesa ir pieņēmusi lēmumu, kas būtībā attiecas uz jomām arī ārpus vides politikas un skar visu kopējo politiku, kā arī pamatbrīvību jomu,

J.    ņemot vērā to vadošo lomu, kas Parlamentam likumdevēja statusā ar Eiropas tautu demokrātisku un proporcionālu atbalstu ir kopā ar pārējām iestādēm, jo īpaši tādēļ, ka ir paredzēts pieņemt noteikumus, kas skartu pilsoņu pamatbrīvības,

1.   atzinīgi vērtē Tiesas spriedumu, jo ar tā palīdzību ir izskaidrots, ka, lai precīzi noteiktu tiesību akta juridisko pamatu, jāņem vērā paša tiesību akta mērķis un saturs, un kā rezultātā ir atcelts pamatlēmums attiecībā uz vides aizsardzības jomu, kurš ir nepareizi pamatots ar trešo un nevis pirmo pīlāru;

2.   atkārtoti apliecina nepieciešamību saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 42. pantu uzsākt procedūru, lai tiesu iestāžu un policijas sadarbību krimināllietās iekļautu Kopienas pīlārā, jo vienīgi šis pīlārs nodrošina nosacījumus Eiropas līmeņa noteikumu pieņemšanai, pilnībā ievērojot demokrātijas, lēmumu efektivitātes un pietiekamas tiesu kontroles principus;

3.   uzskata, ka pirms šādas iespējamas notikumu attīstības ir steidzami jāizstrādā konsekventa politiskā stratēģija par kriminālsankciju iekļaušanu Eiropas Savienības tiesību aktos; atgādina, ka pieņemtajām krimināltiesību normām arī jābūt savstarpēji saskaņotām, neatkarīgi no to juridiskā pamata vai pīlāra; cita starpā pauž nožēlu, ka beigu beigās Kopienas un ES kompetenču savstarpējās neatbilsmes dēļ cietēji ir Eiropas Savienības pilsoņi;

4.   uzskata, ka starppīlāru stratēģija šajā nozarē prasa:

- īpaši ciešu sadarbību starp Savienības un dalībvalstu iestādēm;

- noteiktu rīcības brīvību sodu veida un piemērošanas jomas noteikšanā, lai izvairītos no krimināltiesiskā „dempinga” un sekmētu tiesu iestāžu sadarbību;

- strukturētas sadarbības formu ieviešanu starp tiesu iestādēm, savstarpējo novērtēšanu, kā arī precīzas un salīdzināmas informācijas iegūšanu par krimināltiesību normu ietekmi uz Eiropas tiesību normām;

      atgādina, ka krimināltiesību jomā ir tikpat būtiski ievērot tiesisku līdzsvaru dalībvalstu līmenī, un aicina izstrādāt pakāpenisku pieeju, lai iekļautu krimināltiesību normas Kopienas tiesību aktos, tādējādi nodrošinot Kopienas tiesību aktu efektivitāti neatkarīgi no šo normu veida, un aicina šajā jomā ciešāk sadarboties ar dalībvalstu parlamentiem; aicina Komisiju kopā ar Eurojust un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu izveidot sistēmas, kas nodrošinātu atgriezenisko saiti par to, kā dalībvalstis piemēro kriminālsodus, ko paredz Eiropas Savienības tiesību akti; atzinīgi vērtē dalībvalstu kasācijas tiesu ierosmi izveidot tīklu, lai diskutētu par jautājumiem, kas ir aktuāli visām iesaistītajām pusēm un kas ir saistīti ar Eiropas Savienības darbību, jo īpaši ES un dalībvalstu krimināltiesību normu līdzāspastāvēšanu;

5.   pamatā piekrīt Komisijas priekšlikumam pēc iespējas drīzāk uzsākt trīspusējas sarunās starp Parlamentu, Padomi un Komisiju, taču uzskata, ka šajās sarunās jāizstrādā iepriekšējā punktā nosaukto iestāžu vispārējas atsauces sistēma, kā arī skaidras metodes, lai sākotnēji izvērtētu tiesību aktu ietekmi šajā jomā;

6.   uzskata, ka Eiropas likumdevējam jāpiemēro kriminālsodi tikai tajos gadījumos, kad tās ir vajadzīgas, lai aizstāvētu:

- pilsoņu un citu personu tiesības un brīvības (piemēram, cīņa pret cilvēku tirdzniecību un rasistisku vai īpaši diskriminējošu izturēšanos),

- būtiskas Savienības intereses, tostarp finansiālas intereses vai cīņu pret eiro viltošanu;

7.   aicina Komisiju piemērot Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu tikai tām jomām, uz kurām attiecas Kopienas galvenie principi, mērķi un kompetence, un piemērot to piesardzīgi, izskatot katru gadījumu atsevišķi un vienmēr sadarbojoties ar Padomi un Eiropas Parlamentu;

8.   uzskata, ka vajadzētu īpaši nodrošināt, lai Kopienas tiesību normas netiktu pārkāptas bieži un atkārtoti, un pārliecināties, vai šos pārkāpumus nav bijis iespējams aizkavēt, izmantojot spēkā esošos tiesību aktus un pat dalībvalstu tiesību aktus;

9.   īstermiņā piekrīt Komisijai, ka ir jāatsauc vai jāgroza visi vēl nepieņemtie tiesību aktu priekšlikumi, kuru juridiskais pamats pēc minētā sprieduma ir uzskatāms par kļūdainu;

10. aicina Komisiju neaizmirst, ka uz pirmo pīlāru attiecināmu krimināltiesisko normu iekļaušanas priekšnoteikumiem ir jābūt skaidriem jau sākotnēji; ka tiem ir nozīme tikai tad, ja Kopienas tiesību normu ievērošanu var panākt, vienīgi piemērojot kriminālsodus;

11. atgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka Kopienas likumdevējs varēja noteikt pasākumus saistībā ar krimināltiesībām, ja vien tie ir vajadzīgi, lai nodrošinātu Kopienas tiesību efektivitāti, un ka Kopienas kompetencē noteikti jāiekļauj iespēja tuvināt kriminālsodu apmēru.

PROCEDŪRA

(1) 1999. gada Krājums, I-11. lpp (2) 1989. gada Krājums, 2965. lpp (3) 1996. gada Krājums, I-4345. lpp (4) 1999. gada Krājums, I-6207. lpp (5) 1999. gada Krājums, I-431. lpp (6) 1990. gada Krājums, I-1383. lpp, 27. punkts