par ekonomikas partnerattiecību nolīgumiem

(2005/2246(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā 2001. gada 13. decembra rezolūciju par PTO sanāksmi Katarā(1), 2003. gada 25. septembra rezolūciju par piekto PTO Ministru konferenci Kankūnā(2), 2005. gada 12. maija rezolūciju par Dohas sarunu kārtas izvērtējumu pēc PTO Vispārējās padomes 2004. gada 1. augusta lēmuma(3), 2005. gada 6. jūlija rezolūciju par vispasaules aicinājumu: nabadzības atstāšana pagātnē(4), 2005. gada 1. decembra rezolūciju par gatavošanos sestajai PTO Ministru konferencei Honkongā(5), 2006. gada 23. marta rezolūciju par ekonomikas partnerības nolīgumu ietekmi uz attīstību(6), 2006. gada 4. aprīļa rezolūciju par Dohas sarunu kārtas izvērtējumu pēc PTO Ministru konferences Honkongā(7), 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par tirdzniecību un nabadzību: tirdzniecības politiku izstrāde, lai nodrošinātu tirdzniecības maksimālu ieguldījumu nabadzības mazināšanā(8), un 2006. gada 7. septembra rezolūciju par Dohas Attīstības programmas sarunu apturēšanu(9),

– ņemot vērā 2006. gada 23. novembrī Barbadosā pieņemto ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas rezolūciju par ekonomikas partnerattiecību nolīgumu (EPN) slēgšanai veltītā sarunu procesa pārskatīšanu,

–   ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2002. gada 21. martā vienprātīgi pieņemto Keiptaunas deklarāciju, pieprasot izveidot kritērijus attīstības salīdzinošai novērtēšanai, kas izmantojami, lai vērtētu ĀKK un ES tirdzniecības sarunu norisi un rezultātus,

– ņemot vērā 2006. gada 2. decembrī Ženēvā pieņemto gadskārtējās Parlamentārās konferences 2006. gada sesijas deklarāciju par PTO,

– ņemot vērā 2005. gada 9. marta normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Padomes regulai par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu(10),

–   ņemot vērā Padomes 2005. gada 27. jūnija Regulu (EK) Nr. 980/2005 par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu(11),

–   ņemot vērā 2000. gada 23. jūnijā Kotonū noslēgto Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses (Kotonū nolīgums),

–   ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2006. gada 10.–11. aprīļa un 2006. gada 16. oktobra sanāksmes secinājumus, kā arī Eiropadomes 2006. gada 15.–16. jūnija sanāksmes secinājumus,

–   ņemot vērā Komisijas 2005. gada 13. jūlija paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ar priekšlikumu Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgai deklarācijai par Eiropas Savienības politiku attīstības jomā „Eiropas konsenss” (COM(2005)0311),

–   ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „EPN sarunu tirdzniecības un attīstības aspekti” (SEC(2005)1459),

– ņemot vērā Vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību (VVTT), jo īpaši tās XXIV pantu,

– ņemot vērā 2001. gada 14. novembrī Dohā pieņemto ceturtās PTO Ministru konferences deklarāciju,

– ņemot vērā PTO Ģenerālpadomes 2004. gada 1. augustā pieņemto lēmumu,

– ņemot vērā 2005. gada 18. decembrī Honkongā pieņemto sestās PTO Ministru konferences Ministru deklarāciju,

– ņemot vērā PTO Ģenerālpadomes 2006. gada 10. oktobrī pieņemto ziņojumu un ieteikumus, ko sagatavoja Atbalsta tirdzniecībai darba grupa,

–   ņemot vērā Sazerlenda kunga ziņojumu par PTO nākotni,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kurā noteikti tūkstošgades attīstības mērķi kā kritēriji, ko starptautiskā sabiedrība ir izstrādājusi, lai izskaustu nabadzību,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2005. gada Pasaules augstākā līmeņa sanāksmes rezultātus,

–   ņemot vērā ANO Tūkstošgades projekta darba grupas profesora Džefrija Saksa (Jeffrey Sachs) vadībā sagatavoto ziņojumu „Ieguldījums attīstībā: praktisks plāns Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai”,

–   ņemot vērā astoņu ietekmīgāko rūpnieciski attīstīto valstu vadītāju 2005. gada 8. jūlijā Glenīglā pieņemto kopīgo paziņojumu,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) 2006. gada ziņojumu „Vismazāk attīstītās valstis: ražošanas jaudu attīstīšana”,

–   ņemot vērā ANO Āfrikas ekonomikas komisijas 2004. gada ziņojumu par Āfrikas ekonomiku „Āfrikas tirdzniecības potenciāla atraisīšana”,

–   ņemot vērā 2002. gada 27. jūnijā Puntakanā (Dominikānas Republika) ĀKK Ministru padomes pieņemtās ĀKK pamatnostādnes sarunām par ekonomikas partnerattiecību nolīgumu slēgšanu un 2002. gada 19. jūlijā Nadi (Fidži) ĀKK valstu un valdību vadītāju trešajā augstākā līmeņa sanāksmē pieņemto lēmumu par EPN sarunām un līdzdalību starptautiskajā tirdzniecībā,

–   ņemot vērā 2004. gada 23. un 24. jūnijā Maputu (Mozambika) ĀKK valstu un valdību vadītāju ceturtajā augstākā līmeņa sanāksmē pieņemto deklarāciju attiecībā uz ekonomikas attīstības dimensiju,

–   ņemot vērā 2005. gada 21.–22. jūnijā Briselē ĀKK Ministru padomes 81. sesijā pieņemto deklarāciju,

–   ņemot vērā 2006. gada 28.–31. maijā Portmorsbi (Papua-Jaungvineja) ĀKK Ministru padomes 83. sesijā pieņemto lēmumu Nr. 2/LXXXIII/06,

–   ņemot vērā 2006. gada 8. decembrī Hartumā (Sudāna) ĀKK valstu un valdību vadītāju piektajā augstākā līmeņa sanāksmē pieņemto deklarāciju,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu (A6-0084/2007),

A. tā kā ES un ĀKK valstu pašreizējās tirdzniecības attiecības, kas nodrošina ĀKK valstīm vienpusēju preferenciālu piekļuvi ES tirgiem, ir pretrunā Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) noteikumiem;

B.  tā kā Kotonū nolīgumā ir noteikts, ka Puses vienojas izveidot jaunu, ar PTO noteikumiem saderīgu tirdzniecības režīmu, pakāpeniski likvidējot šķēršļus valstu savstarpējai tirdzniecībai un sekmējot sadarbību visās ar tirdzniecību un attīstību saistītajās jomās;

C. tā kā sešos reģionos sarunu procesa norise nav vienmērīga, tādējādi radot bažas, ka līdz 2007. gada beigām visos reģionos sarunas nebūs noslēgušās;

D.  tā kā vairums pauž satraukumu par to, ka sarunu process nav pavirzījies tik tālu, cik tam uz šo brīdi būtu vajadzējis progresēt saskaņā ar sarunu grafiku;

E.  tā kā galvenais kavēšanās iemesls ir tas, ka abas puses nav spējušas savlaicīgi iesniegt priekšlikumus un atbildēt uz tiem;

F.  tā kā vēl viena oficiāla PTO atbrīvojuma piešķiršana būtu politiski dārga un grūti īstenojama rīcība;

G. tā kā daudzās ĀKK valstīs informācija par EPN sarunu procesu un līdzdalība tajā valsts līmenī ir satraucoši zema;

H. tā kā EPN sarunu norisi vēl vairāk sarežģī tas, ka strupceļā ir nonākušas sarunas PTO par Dohas Attīstības programmu (DAP);

I.   tā kā abas puses piekrīt, ka EPN centrālais elements ir „attīstības dimensija”, taču sarunu dalībniekiem līdz šim nav izdevies formulēt šā jēdziena vienotu definīciju;

J.   tā kā EPN obligāti jāsekmē ĀKK valstu ilgtspējīga sociālā un ekonomikas attīstība, kā arī jāpalīdz šajās valstīs samazināt nabadzību;

L.  tā kā EBA („Viss, izņemot ieročus”) iniciatīvai vēl nav izdevies nodrošināt vērā ņemamu pieaugumu vismazāk attīstīto valstu (VAV) eksporta apjomiem uz ES; tā kā tas, iespējams, liecina, ka tarifu un kvotu ierobežojumu atcelšana vien nepadara nabadzīgās valstis konkurētspējīgākas;

M. tā kā lielākam savstarpīgumam ES un ĀKK valstu attiecībās vajadzētu veicināt ĀKK valstu konkurētspēju, taču savstarpīgums, visticamāk, kaitēs konkurēt nespējīgām nozarēm un nestabilas ekonomikas valstīm;

N. tā kā EPN struktūra ne vienmēr atbilst pašreizējiem pasākumiem ekonomikas reģionālās integrācijas jomā;

O. tā kā lauksaimniecība ir attīstības dzinējspēks vairumam ĀKK valstu un, lai EPN kļūtu par instrumentiem attīstības nodrošināšanai, ar šo nolīgumu palīdzību ir jārisina ĀKK valstu lauksaimniecības nozarei aktuālas problēmas;

P.  whereas establishing a genuine regional market represents an essential basis for successfully implementing EPAs; tā kā faktiska reģionālā integrācija ir nozīmīga ĀKK valstu sociālajai un ekonomikas attīstībai, kā to paredz Kotonū nolīgums;

Q. tā kā EPN iecerēto reģiona iekšējās tirdzniecības pieaugumu kavē reģiona vāja iekšējā infrastruktūra, kā arī daudzi un dažādi ar tarifiem nesaistīti šķēršļi tirdzniecībai;

R.  tā kā reģionālajām sagatavošanās darba grupām nav izdevies izpildīt savu uzdevumu, kā rezultātā ir aizkavējusies sarunu norise un tiek apšaubīta ar EPN saistītu uzraudzības mehānismu turpmāka efektivitāte;

S.  tā kā analizējot ĀKK valstu ekonomiku konstatētās datu nepietiekamības dēļ ir grūti pilnībā veikt EPN ietekmes novērtējumu;

T.  tā kā papildus uzlabotiem tirdzniecības noteikumiem ir jāpalielina atbalsts ar tirdzniecību saistītai palīdzībai;

U. tā kā atbalsta tirdzniecībai mērķis ir uzturēt jaunattīstības valstu spējas izmantot priekšrocības, ko sniedz jaunas tirdzniecības iespējas;

V. tā kā ir jāatrisina jautājums par regulēšanas izmaksām, kas saistītas ar gatavošanos EPN noteiktajai liberalizācijai un šīs liberalizācijas īstenošanu;

W. tā kā saskaņā ar Kotonū nolīguma 37. panta 4. punktu ir jāveic visām valstīm plānotā režīma formāla un visaptveroša pārbaude, lai nodrošinātu, ka sagatavošanas darbiem vai sarunām nav vajadzīgs papildu laiks, un tā kā pārbaudes rezultātā kritiski jāizvērtē pašreiz notiekošās EPN sarunas,

1.  uzskata, ka EPN ir jāveido kā līdzekļi attīstības nodrošināšanai un ka tiem jāveicina straujāka ekonomikas izaugsme, reģionālā integrācija un nabadzības samazināšana;

2.  atkārtoti pauž pārliecību, ka atbilstīgi sagatavoti EPN ir iespēja piešķirt jaunu spēku ĀKK un ES valstu tirdzniecības attiecībām, sekmēt ĀKK valstu ekonomikas dažādošanu un reģionālo integrāciju, kā arī samazināt nabadzību ĀKK valstīs;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt attīstības politikas saskanību; uzsver, ka paziņojumā „Eiropas konsenss attīstības jomā” (paziņojums par attīstības politiku (DPS)) un jo īpaši tā 36. punktā ir sniegti norādījumi EPN sarunu dalībniekiem; šai ziņā mudina Komisiju ievērot asimetrijas un elastīguma principus;

4.  uzskata, ka ĀKK valstu valdībām ir pilnībā jāuzņemas atbildība par ekonomikas partnerattiecību procesu un jāveicina reformas, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu sociālo un ekonomikas struktūru atbilstību nolīgumiem; mudina ĀKK valstu valdības īstenot labas pārvaldības noteikumus, cita starpā izmantojot saskaņā ar „Atbalstu tirdzniecībai” sniegto tehnisko palīdzību;

5.  atgādina, ka EPN sarunu noslēgumā neviena no ĀKK valstīm tirdzniecības attiecību jomā pēc 2007. gada nedrīkst nonākt salīdzinot ar pašreizējo režīmu neizdevīgākā stāvoklī;

6.  pauž bažas par to, ka sarunas noris lēni un ka tāpēc trūkst reāla progresa, jo vēl jāapspriež un jāvienojas par daudziem būtiskiem jautājumiem;

7.  mudina sarunu dalībniekus strādāt intensīvāk, lai noslēgtu sarunas līdz 2007. gada beigām; mudina Eiropas Komisiju izrādīt vairāk elastības, risinot ĀKK valstis interesējošus jautājumus;

8.  aicina Komisiju neizdarīt pārmērīgu spiedienu un gadījumā, ja līdz 2008. gada 1. janvārim sarunas nav noslēgušās, rīkoties PTO līmenī, cenšoties nodrošināt, lai līdz brīdim, kad tiek panākta galīgā vienošanās, netiek pārtrauktas pašreizējās eksporta plūsmas no ĀKK valstīm uz ES;

9.  pieprasa nodrošināt sarunu norises un satura lielāku pārredzamību; pieprasa, lai visas puses nodrošina apspriešanos ar parlamentu deputātiem un citām ieinteresētajām personām ĀKK un ES valstīs saistībā ar EPN sarunām, lai nodrošinātu EPN atbilstīgu īstenošanu;

10. aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai atsāktu sarunas par DAP un nodrošinātu, ka vienošanās par liberalizāciju veicina attīstību nabadzīgajās valstīs;

11. ir pārliecināts, ka ekonomikas partnerattiecību nolīgumiem jābūt vienošanās par DAP papildinājumam, nevis alternatīvai, un ka attīstībai labvēlīgs EPN sarunu noslēgums varētu būt pirmais solis ceļā uz daudzpusēju nolīgumu, kura galvenais mērķis ir attīstības nodrošināšana;

12. atzīst, ka preferenciāla pieeja tirgum nav bijis pats par sevi pietiekams līdzeklis, lai rosinātu ĀKK valstu attīstību, un apgalvo, ka ir jāveic papildu pasākumi šī mērķa sasniegšanai, lai veicinātu minēto valstu konkurētspēju;

13. pieprasa, lai atšķirībā no EBA iniciatīvas ekonomikas partnerattiecību nolīgumos ĀKK valstīm tiek nodrošināta no muitas nodokļiem un kvotām pilnībā brīva pieeja tirgum, kā arī vienkāršoti, liberalizēti un elastīgāki izcelsmes noteikumi, ņemot vērā ES un ĀKK valstu atšķirīgo rūpniecības attīstības līmeni;

14. pieprasa, lai liberalizācijas procesa temps, grafiks un darbības apjoms ir pakāpenisks un elastīgs, ļaujot nodrošināt ĀKK valstu reģionālo integrāciju un konkurētspēju, un lai attīstības mērķiem, piemēram, nelabvēlīgas sociālās ietekmes novēršanai, tiek noteikta prioritāte jo īpaši attiecībā uz sievietēm;

15. mudina ĀKK valstis rast risinājumu problēmai, ko rada vienlaicīga dalība vairākās reģionālās grupās;

16. pieprasa, lai sarunu dalībnieki izstrādā stratēģiju ĀKK valstu konkurētspējas dažādošanai, modernizēšanai un palielināšanai — īpaši lauksaimniecībā —, šādi neparobežojoties ar piekļuvi tirgum;

17. atzīst, ka ir būtiski izveidot praktiski īstenojamus aizsardzības mehānismus, kas ļauj ĀKK valstu reģioniem neitralizēt pieaugošu importu no ES, sevišķi lauksaimniecības produktu gadījumā;

18. šajā sakarā aicina ES sekmēt godīgu tirdzniecību, kas ir līdzeklis, lai uzlabotu sīkražotāju un sociāli atstumtu ražotāju, kā arī trūcīgo darba ņēmēju stāvokli;

19. atgādina sarunu dalībniekiem, ka, uzlabojot ĀKK valstu lauksaimniecības nozares konkurētspējas stratēģijas, pienācīgi jāņem vērā nodrošinātība ar pārtiku;

20. uzsver, ka ir būtiski garantēt, lai ĀKK valstis saglabā tiesības savā tirgū nodrošināt jutīgu produktu aizsardzību;

21. atzīst, ka ilgtspējīgas ietekmes novērtējumam (IIN) nav izdevies vērā ņemami ietekmēt sarunas, un aicina Komisiju precizēt un pārskatīt saikni starp IIN un nostāju sarunās, lai sniegtu ieinteresētajām personām iespēju tikt uzklausītām;

22. pieprasa izveidot atbilstīgu un pārredzamu uzraudzības mehānismu — skaidri nosakot tā uzdevumu un ietekmi, — gan reģiona, gan valsts līmenī, lai sekotu EPN iedarbībai, pieaugot ĀKK valstu tiesībām un paplašinoties pārrunām ar ieinteresētajām personām;

23. aicina Padomi un Komisiju precizēt to, cik lielā apjomā EPN „attīstības dimensijas” finansējums būs pieejams ārpus desmitā EAF (Eiropas Attīstības fonda);

24. atzinīgi vērtē Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2006. gada 16. oktobra secinājumus, saskaņā ar kuriem „būtiska daļa Kopienas un dalībvalstu saistību līdz 2010. gadam palielināt ar tirdzniecību saistīto palīdzību līdz 2 miljardiem EUR ir jāuzņemas attiecībā pret ĀKK valstīm”, tomēr pauž nožēlu, ka ne visa šī nauda „papildinās EAF resursus”, kā arī mudina Komisiju un dalībvalstis precizēt konkrētus šo saistību noteikumus, lai garantētu, ka šī palīdzība nav atkarīga no EPN sarunu rezultāta, un strādāt, lai būtiski palielinātu saskaņā ar „Atbalstu tirdzniecībai” pieejamo summu, pieaugot ĀKK valstu pieprasījumam;

25. atbalsta Padomes aicinājumu Komisijai un dalībvalstīm „kā tūlītēju prioritāti” veicināt „to saistību izpildi, saskaņā ar kurām ir jāveic EPN īstenošanai nepieciešamās reformas”, un pieprasa formulēt konkrētas saistības, kas ir jāuzņemas līdz EPN sarunu noslēgumam un kas ir sīki izstrādātas, izteiktas skaitļos un attiecas tieši uz EPN, ietverot gan ar tirdzniecību saistīto palīdzību, gan ar EPN īstenošanu saistītās regulēšanas izmaksas;

26. pieprasa, lai atbilstoši EBA iniciatīvai sniegtais atbalsts tiek saskaņots un saistīts ar uzlabotu integrēto pieeju daudzpusējam atbalstam tirdzniecībai;

27. uzstāj, ka atbilstīgi Parīzē pieņemtajiem palīdzības efektivitātes nodrošināšanas principiem palīdzībai ir jābūt vienam no pasākumiem, kurus īsteno pēc pieprasījuma, un tāpēc aicina, lai ĀKK valstis, vajadzības gadījumā ar ES attiecīgu palīdzību, iesniedz sīki izstrādātus, skaitļos izteiktus priekšlikumus tam, kādā veidā un kādam nolūkam ir vajadzīgi ar EPN saistīti papildu līdzekļi, sevišķi attiecībā uz reglamentējošiem noteikumiem, aizsardzības pasākumiem, tirdzniecības veicināšanu, atbalstu starptautisko SPS (sanitāro un fitosanitāro) un IP (intelektuālā īpašuma jomas) standartu izpildei, kā arī attiecībā uz EPN uzraudzības mehānisma struktūru;

28. Asks the Commission, when requested, to provide ACP countries with additional technical assistance for trade negotiations;

29. aicina Komisiju pēc pieprasījuma sniegt palīdzību ĀKK valstīm, kuras nolemj īstenot finanšu reformas programmas;

30. atzīmē, ka daudzās ĀKK valstīs ir niecīgs ieņēmumu iekasēšanas apjoms, un pieprasa sniegt papildu atbalstu nodokļu sistēmas reformām un pasākumiem nodokļu nemaksāšanas novēršanai, īstenojot stratēģiju, kuras mērķis ir pēc iespējas mazināt no tarifiem gūto ieņēmumu zaudējuma radīto ietekmi;

31. atgādina, ka ĀKK valstis bieži ir ļoti lielā mērā atkarīgas no pirmās nepieciešamības preču pieejamības, un aicina ES izveidot efektīvākus līdzekļus ražošanas pārstrukturēšanas un dažādošanas atbalstam, kā arī pārstrādes uzņēmumu un MVU attīstībai ĀKK valstīs;

32. saprot ĀKK valstu nevēlēšanos īstenot divpusējas sarunas par tā saucamajiem Singapūras jautājumiem, kas svītroti no daudzpusējo sarunu darba kārtības, un atzīst, ka ĀKK valstu reģionālajām grupām ir tiesības lemt par to, cik attīstības nodrošināšanai ir izdevīga jebkura vienošanās šajos jautājumos;

33. uzskata, ka atbilstoši strukturēti nolīgumi par investīcijām, konkurenci un valsts iepirkumu līdz ar uzticamu normatīvo vidi varētu sekmēt kopīgo labas pārvaldības un pārredzamības mērķu sasniegšanu, veidojot apstākļus, kam jāveicina plašāka valsts un privātā sektora partnerība, īpaši saistībā ar pamata infrastruktūras attīstību;

34. pauž vilšanos, ka līdz šim nav pietiekami izmantota pārskatīšanas rezultātā sniegtā iespēja iesaistīt parlamentu deputātus un citas ieinteresētās personas (svītrots); uzskata, ka galveno ieinteresēto personu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju iesaistīšana piešķirtu šim procesam izšķirošu praktisko un pragmatisko dimensiju;

35. atzīst ārvalstu uzņēmumu un ieguldītāju pienākumus sociālajā un vides jomā pret kopienu un sabiedrību, kurā tie iegulda līdzekļus; uzskata, ka ir jāiedrošina un jāveicina cilvēku tieša saskarsme uzņēmējdarbības un ieguldījumu jomā, lai nodrošinātu maksimālu plašākas liberalizācijas rezultātā gūtu sociālo un saimniecisko labumu;

36. mudina Komisiju un ĀKK valstis izmantot EPN pārskatīšanu kā iespēju atklāti pārrunāt šķēršļus, kuri neļauj pabeigt sarunas, un iesniegt sīki izstrādātus priekšlikumus šo šķēršļu pārvarēšanai;

37. atgādina vairākos forumos ĀKK valstu izteikto prasību izskatīt ekonomikas partnerattiecību nolīgumiem alternatīvus risinājumus, taču atzīmē, ka ĀKK valstis nav iesniegušas oficiālas prasības saskaņā ar Kotonū nolīguma 37. panta 6. punktu;

38. saskaņā ar Kotonū nolīguma 37. panta 6. punktu aicina Komisiju gadījumā, ja ĀKK valstis, kas nav vismazāk attīstītās valstis (svītrots), nav gatavas slēgt EPN, izvērtēt iespējas piedāvāt šīm valstīm to pašreizējai situācijai un PTO noteikumiem atbilstošu alternatīvu regulējumu tirdzniecībai;

39. aicina Komisiju sagatavot priekšlikumus uz attīstību vērstiem alternatīviem risinājumiem, kas atšķirībā no EBA iniciatīvas un VSP+ (vispārējo preferenču sistēmas) piedāvā ko vairāk par pieeju tirgum;

40. aicina Komisiju EPN tirdzniecības sarunās popularizēt sociālos standartus un pienācīgas kvalitātes nodarbinātību;

41. aicina Komisiju precizēt, kā lēmums neslēgt EPN ietekmēs attiecīgās valstis atbalsta tirdzniecībai un ar EPN saistītā atbalsta ziņā;

42. aicina Komisiju un Padomi vienkāršot un samazināt EAF prasību birokrātisko slogu, kā arī uzlabot ĀKK valstīs apmācības EAF procedūru izpildei, lai nodrošinātu pašreizējo resursu maksimālu izmantošanu;

43. atgādina, ka, īstenojot divpusējas sarunas par pakalpojumu tirdzniecību, ir jārespektē valstu tiesības brīvi regulēt valsts pakalpojumus, un aicina abas puses atzīt, ka stabili reglamentējošie noteikumi ir liberalizācijas procesa būtiska sastāvdaļa;

44. pieprasa, lai Eiropas Savienība neiekļauj EPN noteikumus par intelektuālā īpašuma tiesībām, jo tie veido papildu šķērsli pirmās nepieciešamības medikamentu pieejamībai; norāda, ka, pamatojoties uz Dohas 2001. gada deklarāciju par TRIPS līgumu un sabiedrības veselību,

45. uzsver, ka EPO reģionālajam aspektam ir būtiska nozīme, lai veicinātu tirdzniecību ne tikai starp ziemeļu un dienvidu valstīm, bet arī dienvidu valstu savstarpējo tirdzniecību; uzskata, ka Eiropas valstis šim jautājumam nav veltījušas pietiekamu uzmanību un ka, iespējams, krietni svarīgāk ir nodrošināt pienācīgu reģiona iekšējo integrāciju nekā sākt īstenot starpreģionu integrācijas programmu;

46. pieprasa izveidot ar EPN saistītu strīdu izšķiršanas struktūru, kas ir pietiekami vienkārša un rentabla, lai nodrošinātu savlaicīgu rīcību līgumslēdzēju pienākumu neizpildes gadījumā;

47. pieprasa sagatavot atbilstošus priekšlikumus, lai risinātu jautājumus, kas uztrauc ĀKK valstis saistībā ar darbaspēka pārrobežu kustībai piemērojamiem VVPT noteikumiem (t. s. IV režīmu);

48. atzīst, ka augsti Eiropas Savienības fitosanitārie un citi veselības aizsardzības un vides standarti var kavēt eksportu no ĀKK valstīm, jo īpaši lauksaimniecības preču eksportu, un aicina Komisiju un dalībvalsts palīdzēt ĀKK valstīm izstrādāt atbilstošas programmas, lai savlaicīgi sasniegtu šos standartus;

49. aicina Komisiju uzņemties iniciatīvu un mobilizēt starptautisku atbalstu Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (VVTT) XXIV panta pārskatīšanai vai precizēšanai attiecībā uz brīvās tirdzniecības nolīgumiem, ko noslēgušas valstis ar atšķirīgu attīstības līmeni;

50. aicina Komisiju sarunu laikā un pēc to noslēguma sistemātiski analizēt EPN sociālo ietekmi uz neaizsargātākajām sabiedrības grupām, tai skaitā uz ĀKK valstu jauniešiem un sievietēm;

51. atzīst parlamentārās uzraudzības nozīmi, kas veicina labu pārvaldību, atbildību un pārredzamību;

52. pieprasa izveidot parlamentāro komiteju EPN uzraudzībai — kura strādātu ES un ĀKK Apvienotās parlamentārās asamblejas sesiju laikā, nevis kā atsevišķa institūcija —, lai nodrošinātu publisku uzraudzību un pārskatu EPN īstenošanas ietekmei uz tirdzniecību un attīstību un lai risinātu ar EPN saistītus problemātiskus jautājumus gan reģiona, gan visu ĀKK valstu skatījumā, stiprinātu attīstības politikas saskanību un izveidotu mehānismus, kas nodrošina pārskatatbildību un regulārus ziņojumus par EPN devumu vienlīdzīgai un ilgtspējīgai attīstībai;

53. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu un ĀKK valstu valdībām, ĀKK un ES valstu Padomei, kā arī ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.

(1) OV C 177 E, 25.7.2002., 290. lpp. (2) OV C 77 E, 26.3.2004., 393. lpp. (3) OV C 92 E, 20.4.2006., 397. lpp. (4) OV C 157 E, 6.7.2006., 397. lpp. (5) OV C 285 E, 22.11.2006., 32. lpp. (6) JO C 292 E, 1.12.2006., 121. lpp. (7) OJ C 293 E, 2.12.2006., 155. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0242 (9) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0350 (10) OV C 320 E, 15.12.2005., 145. lpp. (11) OV L 169, 30.6.2005., 1. lpp.

Šī ziņojuma mērķim jābūt konstruktīvam, reālistiskam un līdzsvarotam. Referents mēģinājis vērst uzmanību uz to, ka ES un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstis gatavojas noslēgt ekonomikas partnerattiecību nolīgumus (EPN), ka atbilstība PTO noteikumiem ir svarīga un ka „nabadzības samazināšanai, ilgtspējīgai attīstībai un ĀKK valstu pakāpeniskai integrācijai pasaules ekonomikā”(1) jābūt ikviena EPN mērķim.

Debates par tirdzniecību un attīstību pārsvarā ir polarizētas. Gadiem ilgie strīdi par liberalizācijas un brīvās tirdzniecības priekšrocībām nav pavirzījuši sarunas uz priekšu. Kaut arī šīs debates ir interesantas, ir svarīgi vērst uzmanību uz to, kā Kotonū nolīguma skaļie vārdi tiks īstenoti EPN. Tirdzniecībā un attīstībā lielākās grūtības sagādājuši sīkumi.

Sarunām par EPN raksturīga neuzticēšanās un domstarpības par to, kā tirdzniecību padarīt par „attīstības instrumentu”. Plaša diapazona un ambicioza vēriena sarunu uzsākšanā un to risināšanas veidos ir pieļautas kļūdas. To sarunu dalībnieku balsis, kurus ietekmēs EPN, ne vienmēr tika pienācīgi uzklausītas, netika pilnībā novērtēta arī EPN ietekme uz ĀKK valstīm.

Grūtības

Grūtības partnerattiecību nolīguma sarunās par pretrunīgiem un kompleksiem jautājumiem starp tik nevienlīdzīgiem partneriem ir acīmredzamas. Detalizētu ekonomikas datu nepietiekamība un kapacitātes ierobežojumi ĀKK valstīs apvienojumā ar ES institucionālās elastības trūkumu — par finansējumu atbild Eiropas Komisijas Attīstības ģenerāldirektorāts, par sarunām atbild Tirdzniecības ģenerāldirektorāts, — veicinājuši tādas sarunu vides veidošanos, kas ļoti atšķiras no tradicionālā brīvās tirdzniecības nolīguma sarunu vides. Komisijas nespēja padarīt „attīstības dimensiju” EPN sarunās par pietiekami svarīgu jautājumu ir bijusi nozīmīgs šķērslis EPN sarunu virzībā. ĀKK valstu nespēja konkrēti pateikt, ko tieši tās vēlas no „attīstības dimensijas”, vien izvirzot neaprēķinātas prasības pēc papildu finansiāla atbalsta, apgrūtina ieinteresēto pušu iespējas atgādināt Komisijai, ka tā aicinājusi noslēgt „attīstību veicinošus EPN”. It īpaši, ja instrumenti, kas izveidoti, lai nodrošinātu, ka EPN sarunas ir „attīstību veicinošas”, vai nu nav darbojušies, vai tiem trūcis ticamības.

Komisija iebilst, ka ĀKK valstis tikai prasa vairāk finansējuma, savukārt ĀKK sūdzas, ka Komisija neizprot to vajadzības, — šāda situācija atgādina neveiksmīgu laulību vai partnerattiecības ar komunicēšanas problēmām. ES lielu daļu no attīstības palīdzības jau tērē ĀKK valstīs, un summas pieaug, bet Komisijas attīstību atbalstošā retorika attiecībā uz EPN uzticību nevieš. Veidojas iespaids, ka ES cenšas izdabūt cauri brīvās tirdzniecības nolīgumus, kas kaitēs ĀKK valstīm, publiski sakot vienu, bet privāti pieprasot ko citu.

Pagātnes pieredzes rezultātā daudzas ĀKK valstis ir kļuvušas skeptiski noskaņotas pret to, ka, izpildot donorvalstu vēlmes, nabadzība samazināsies(2). Ikvienam EPN, ko parakstījusi reģionālā grupa, jābūt politiski vēlamam gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Nepietiks ar ekonomisko ieguvumu solījumu tālā nākotnē, ja saglabāsies uzskats, ka EPN pieprasa liberalizāciju bez ieguvumiem, kuri vismazāk attīstītajām valstīm (VAV) jau ir pieejami saskaņā ar iniciatīvu „Viss, izņemot ieročus” (EBA).

Pozitīvi ierosinājumi

Vienkāršoti, liberalizēti un elastīgāki izcelsmes noteikumi, praktiski realizējama aizsardzība, strīdu izšķiršana un uzraudzības mehānismi ar pārskatāmiem noteikumiem un reālām pilnvarām rīkoties gadījumā, ja EPN izraisīto izmaiņu ietekme kaitē ĀKK valstu tautsaimniecības nozarēm, — šie ir pozitīvie aspekti, kas sarunās pareizi jāformulē. Tirdzniecības sarunu virzība vispār ir lēna līdz brīdim, kad tuvojas noslēguma termiņš un kad process pēkšņi iegūst virzību. Konkrētajā gadījumā šāda taktika nelīdzēs, jo ieguvumiem jābūt skaidriem, pirms EPN ir parakstīti, lai kliedētu bažas, ka ĀKK valstis tiek veikli nobīdītas malā apmaiņā pret lielu čeku otrreiz izmantotas naudas.

ĀKK valstīm ir tiesības apšaubīt, vai Komisijas priekšlikumi dos ieguldījumu to attīstībā šīm valstīm vēlamā veidā un vai papildu finansiālās palīdzības solījumi tiešām ir papildinoši. Tomēr, lai sekmīgi noslēgtu EPN, līdzdalībai un ieguldījumam EPN sarunu iznākumā ir jābūt lielākam, nekā tas bija sarunu procesā.

Referents uzskata, ka parlamentārā komiteja EPN uzraudzībai palīdzēs sasniegt šo mērķi un ka ES un ĀKK Apvienotā parlamentārā asambleja (APA) ir piemērota vide šādai uzraudzībai. Šim forumam ir vajadzīgs mērķis, turpretim EPN ir partnerība ar demokrātisku atbildību un ticamības problēmu. Tas, ka Kotonū nolīgums, kura termiņš beigsies 2020. gadā, ir saistīts ar APA, bet parlamentārā uzraudzība pār EPN ar to nav saistīta, varētu vedināt domāt, ka jāizveido papildu institūcija. Šāds risinājums būtu resursu neefektīva izmantošana. Referents prasīs Parlamenta atbalstu, lai EPN tekstā parlamentārā uzraudzība būtu konkrēti formulēta, šādi garantējot, ka uzraudzība tiešām tiek veikta, tomēr uzskata, ka kārtība, kādā uzraudzība pār EPN saskaņojama ar APA, ES un ĀKK amatpersonām sīkāk jānosaka kopīgi ar APA pārstāvjiem.

Nevalstisko organizāciju un citu ieinteresēto personu lielāks ieguldījums, kā arī EPN sociālās ietekmes sistemātiskāka analīze palīdzēs veidot īstu partnerību, kādas līdz šim nav bijis, bet kāda ir vajadzīga, lai uzraudzītu EPN.

Papildu resursi

Ir skaidrs, ka būs vajadzīgi papildu resursi, lai novērstu EPN izraisīto pārmaiņu sekas. Tirdzniecības atvieglojumu, tehniskās palīdzības un atbalsta palielināšanai, lai palīdzētu ĀKK ražotājiem izpildīt ES standartus, jābūt pietiekami plašai, ļaujot kompensēt no tarifiem gūto ieņēmumu zaudējumu un palīdzot ĀKK valstīm izmantot tirgus pieejamības priekšrocības. Pirmām kārtām ir jāpieliek vairāk pūļu, lai jau apsolītie fondi tiktu iztērēti laikus un efektīvā veidā. Eiropas Attīstības fonda (EAF) procedūru uzlabojumiem jābūt prioritāriem, tāpat kā papildu naudas pieprasījumiem. ES jāatbild par visu attīstības palīdzību, un tā nevar solīt nepamatotas summas neprecizētos laikposmos, nenosakot skaidrus mērķus. Tomēr ES jāstrādā, lai nodrošinātu, ka lielāks atbalsts tiek sniegts projektiem, kas palielinās ĀKK konkurētspēju un izaugsmi, nesamazinot izdevumus veselības aprūpei un izglītībai. Aizdomas, ka jau esošā nauda tiek iezīmēta kā „atbalsts tirdzniecībai”, un tas, ka dalībvalstīm nav izdevies paskaidrot, kā divpusējais atbalsts, kura uzdevums ir nodrošināt finansējumu papildus EAF, tiks saskaņots ar EPN atbalstu, saasināja ĀKK aizdomas, ka dokumentos norādītā naudas summa praktiski nebūs pieejama.

Secinājumi

Šis ziņojums ir savlaicīgs atgādinājums Komisijai, ka noslēguma termiņš — 2008. gada 1. janvāris — strauji tuvojas un ka vēl atlicis ļoti daudz darāmā. Maz ticams, ka līdz 2007. gada beigām tiks rastas atbildes uz nopietniem jautājumiem par daudzu ĀKK valstu spēju un gatavību īstenot Komisijas iesniegtos ambiciozos priekšlikumus.

Pieprasītā Kotonū nolīguma 37. panta 4. punkta pārskatīšana bija paredzēta, lai novērtētu, vai atlicis pietiekami daudz laika sarunu pabeigšanai noteiktajā termiņā. Ja pārskatīšana nebūs „atvērta un nenotiks apspriešanās ar visām ieinteresētajām personām, tostarp nevalstiskajām organizācijām un parlamentu deputātiem”(3), vēl aktuālāka kļūs Eiropas Parlamenta otra rezolūcija, kurā paustas bažas par sarunu lēno virzību, it īpaši ņemot vērā noslēguma termiņu. Visos reģionos šo mērķi uzskata labākajā gadījumā par galēji ambiciozu. Tā kā uzspiests nolīgums nav neviena interesēs, koncentrēšanās uz vēl kādu PTO atteikšanos no savām prasībām neatrisinās pamatproblēmas, kas EPN sarunu virzību tik grūtu padarīja jau no paša sarunu sākuma. Jautājumā par noslēguma termiņu, tāpat kā jautājumā par liberalizācijas pakāpenisku īstenošanu, ir vajadzīgs līdzsvars. Ja nav noteikts galīgais termiņš vai liberalizācijas grafiks, zūd stimuls pieņemt sarežģītus lēmumus, bet, ja partnerus tomēr spiež virzīties pārāk ātri, ietekme uz attīstību, iespējams, būs negatīva.

PTO līmenī neviens nezina, kas notiks, ja 2008. gada 1. janvārī seši spīdoši, jauni EPN neienāks starptautiskās tirdzniecības pasaulē. Referents uzskata — ja dažiem reģioniem vajadzēs vairāk laika, nevajadzētu kaitēt eksportam no ĀKK valstīm uz ES, kamēr nebūs pieņemts galīgais risinājums. Sarunu dalībniekiem jāpasteidzina sarunas, lai panāktu savstarpēji izdevīgu risinājumu par EPN, kas palīdzēs ĀKK valstu attīstībai. Parlamentu deputātu un citu ieinteresēto personu uzraudzībā un vairāk ar tiem konsultējoties, ir jāiegūst EPN, kas iekļaujas saskaņotā ĀKK valstu attīstības stratēģijā, bet šos nolīgumus nedrīkst uzspiest. Lai EPN darbotos, tiem jābūt īstas partnerības paraugiem.

(1) Kotonū nolīguma 1. panta 2. punkts. (2)    Daudzas ĀKK valstis 20. gadsimta astoņdesmito un deviņdesmito gadu tirdzniecības liberalizācijas programmās nesaskatīja milzīgus panākumus, kā to bija solījušas starptautiskās organizācijas un donorvalstu valdības. Tas, ka ĀKK daļa pasaules tirdzniecībā noslīdējusi no 8 % 1980. gadā līdz 3 % 2005. gadā, padara šo skepsi saprotamu, kaut arī ir grūti precīzi norādīt, cik lielā mērā par šo kritumu ir atbildīga tirdzniecības politika. (3) Uz to aicināja ĀKK padome Portmorsbi.