Procedūra : 2006/2207(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A6-0133/2007

Iesniegtie teksti :

A6-0133/2007

Debates :

PV 23/04/2007 - 23
CRE 23/04/2007 - 23

Balsojumi :

PV 25/04/2007 - 11.10
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2007)0152

ZIŅOJUMS     
PDF 209kWORD 165k
2007. gada 10. aprīļa
PE 380.685v02-00 A6-0133/2007

par Zaļo grāmatu: Zaudējumu atlīdzināšanas prasības par EK konkurences noteikumu pārkāpšanu

(2006/2207(INI))

Ekonomikas un monetārā komiteja

Referents: Antolín Sánchez Presedo

Atzinumu sagatavoja (*):
Bert Doorn, Juridiskā komiteja

(*) Komiteju ciešāka sadarbība – Reglamenta 47. pants

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 JuridiskāS komitejaS ATZINUMS
 PROCEDŪRA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Zaļo grāmatu: Zaudējumu atlīdzināšanas prasības par EK konkurences noteikumu pārkāpšanu

(2006/2207(INI))

Eiropas Parlaments,

–       ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu: Zaudējumu atlīdzināšanas prasības par EK konkurences noteikumu pārkāpšanu (COM(2005)0672) (Zaļā grāmata par zaudējumiem),

- ņemot vērā Komisijas ziņojumu par konkurences politiku 2004. gadā (SEK(2005)0805),

- ņemot vērā Parlamenta 1961. gada 15. novembra rezolūciju(1), atbildot uz EEK Ministru padomes prasību Parlamentam, lai ar to apspriežas sakarā ar priekšlikumu par pirmo īstenošanas regulu saistībā ar EEK Līguma 85. un 86. pantu,

- ņemot vērā Komisijas paziņojumu par sadarbību starp valstu konkurences institūcijām (VKI) un Komisiju, izskatot lietas, kas ir EK līguma 85. un 86. panta darbības jomā(2),

- ņemot vērā 2000. gada 23. un 24. marta Lisabonas, 2001. gada 15. un 16. jūnija Gēteborgas, 2001. gada 14. un 15. decembra Lākenas, 2002. gada 15. un 16. marta Barselonas, kā arī 2003. gada 20. un 21. marta, 2004. gada 25. un 26. marta, 2005. gada 22. un 23. marta un 2006. gada 23. un 24. marta Briseles Eiropadomes prezidentūru secinājumus,

- ņemot vērā augsta līmeņa darba grupas ziņojumu, kuru publicēja 2004. gada novembrī, par Lisabonas stratēģiju „Risinot problēmas — Lisabonas stratēģija izaugsmei un nodarbinātībai”,

- ņemot vērā Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr.1/2003 par konkurences noteikumu īstenošanu saskaņā ar Līguma 81. un 82. pantu(3), Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulu (EK) Nr.773/2004 par Komisijas īstenotu tiesvedību saskaņā ar EK līguma 81. un 82. pantu(4) un Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulu (EK) Nr.139/2004 par uzņēmumu koncentrēšanas kontroli(5),

- ņemot vēra starptautiskos instrumentus, kas atzīst tiesības uz efektīvu juridisko aizsardzību un īpaši Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par civiltiesībām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kā arī tiem pievienotos protokolus,

- ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantu un tai pievienotos protokolus,

- ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu,

- ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–       ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A6-0133/2007),

A.  tā kā konkurences politika vienmēr ir bijusi Eiropas integrācijas projekta daļa un tai ir svarīga nozīme Eiropas Savienības attīstības procesā;

B.  tā kā brīva un neizkropļota konkurence ir būtiski svarīga, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas un Gēteborgas stratēģijas mērķus, kā arī nodrošinātu iekšējā tirgus darbību, likumīgu uzņēmējdarbību, patērētāju interešu aizsardzību un Eiropas Savienības mērķu sasniegšanu, bet pret konkurenci vērsta rīcība negatīvi ietekmē šo mērķu sasniegšanu,

C.  tā kā EK līguma 81.un 82. pants ir tiesību akta noteikumi, kuriem ir tieša ietekme un kuri atbildīgajām iestādēm ir automātiski jāpiemēro; tā kā šie noteikumi ievieš individuālas tiesības, kas tiesu iestādēm ir patiesi jāaizsargā saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas praksi, it īpaši saistībā ar tiesas spriedumu lietā 26/62(6) (Van Gend un Loos), kas ir jo īpaši svarīga, jo ir pirmā no šādām lietām,

D.  tā kā ES dalībvalstīs konkurences tiesības īsteno galvenokārt ar publisko tiesību instrumentu palīdzību un tā kā dalībvalstu līmenī pastāv ievērojamas atšķirības un šķēršļi, kas var atturēt potenciālos prasītājus no atlīdzības pieprasīšanas;

E.  tā kā Komisijai saskaņā ar EK līguma 85. pantu ir jānodrošina EK līguma 81. un 82. pantā izklāstīto principu piemērošana attiecībā uz konkurences tiesībām; tā kā Līgumā ir paredzēts arī cits juridiskais pamats, kas var sniegt ieguldījumu šo principu efektīvā piemērošanā, piemēram, 65., 83., 95., 153. un 308. pants; tā kā Tiesa uzskata, ka, neesot Kopienas noteikumiem, kas nosaka cietušo tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu valsts tiesās, katras dalībvalsts juridiskajai sistēmai ir jānosaka attiecīgās jurisdikcijas tiesas un tribunāli un jāparedz sīki izstrādāti procesuālie noteikumi, kuri reglamentē darbības, lai aizsargātu individuālās tiesības, kuras izriet no Kopienas tiesību aktiem, ar nosacījumu, ka šādi noteikumi nav mazāk labvēlīgi kā tie, kas nosaka līdzīgas dalībvalstu iekšējās darbības (saskaņā ar līdzvērtības principu), un nodrošinot, ka Kopienas tiesību aktos noteikto tiesību īstenošana (efektivitātes princips) netiek padarīta praktiski neiespējama vai pārāk sarežģīta (saskaņā ar efektivitātes principu),

F.  tā kā retos un izņēmuma gadījumos privātas prasības iesniegšana dalībvalstu tiesas kompetences jomās, kā minēts Regulā (EK) Nr. 1/2003 attiecībā uz konkurences politikas uzlabošanu konkurences tiesību piemērošanā, liecina par to, ka ir nepieciešami pasākumi, lai atvieglotu prasību iesniegšanu par radītājiem zaudējumiem; tā kā šādiem pasākumiem ir jāpanāk, ka ir lielāka atbilstība EK konkurences tiesībām, paturot prātā dažādos procedūras noteikumus un pamatojumu pierādījumiem dalībvalstīs; tā kā tas nedrīkstētu radīt situāciju, ka uzņēmumi, kas iesaistījušies likumīgā saimnieciskā darbībā, tiek pakļauti nepamatotam riskam, jo tiem jāapmaksā nepamatotas prasības vai jāmaina saimnieciskā darbība, lai izvairītos no lieliem tiesu izdevumiem;

G.  tā kā tiem patērētājiem un uzņēmumiem, kas konkurences noteikumu pārkāpšanas dēļ cietuši zaudējumus, ir tiesības uz atlīdzību;

H.  tā kā jaunākās izmaiņas ES civiltiesību noteikumu jomā, it īpaši attiecībā uz tiesu iestāžu pieejamību, nav saskaņā ar jaunākajām izmaiņām Kopienas konkurences tiesībās iekšējā tirgū;

I.  tā kā lietā C-453/99(7) Tiesa nolēma, ka, lai nodrošinātu EK līguma 81. panta pilnīgu piemērošanu, privātpersonas un uzņēmumi var pieprasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas tiem radušies konkurenci ierobežojoša vai to kropļojoša līguma vai rīcības dēļ,

J.  tā kā esošie atlīdzināšanas mehānismi saistībā ar konkurences noteikumu pārkāpšanu Eiropas līmenī negarantē pilnīgu EK līguma 81. panta efektivitāti, it īpaši attiecībā uz cietušajām pusēm;

K.  tā kā daudzas dalībvalstis, atļaujot kolektīvas darbības, izskata paņēmienus kā labāk aizsargāt patērētājus, un tā kā atšķirīgi darbības virzieni var izraisīt konkurences kropļošanu iekšējā tirgū,

L.  tā kā jebkuram Komisijas priekšlikumam jomās, kurās tai nav ekskluzīva kompetence, saskaņā ar EK līgumu jāatbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem;

1.  norāda, ka Kopienas konkurences noteikumi nebūs pietiekami iedarbīgi un to efektivitāte tiks apšaubīta, ja kāds darbojoties nelikumīgi, var izmantot savas priekšrocības tirgū vai nesaņemt sodu par saviem pārkāpumiem tāpēc, ka ir šķēršļi, kas liedz pieprasīt zaudējumu pilnīgu atlīdzināšanu; uzskata, ka ir jāatvieglo prasības iesniegšana tiesā sabiedrisko interešu pārstāvjiem un cietušajām pusēm;

2.  uzskata, ka pilsoņiem vai uzņēmumiem, kuriem radies zaudējums konkurences tiesību pārkāpuma dēļ, jābūt iespējai pieprasīt šo zaudējumu atlīdzību; turklāt uzskata, ka šādi pārkāpumi ir oficiāli jākonstatē, piemērojot atbilstīgas procedūras, un ar nosacījumu, ka tiešā veidā ir skartas cietušo pušu intereses;

3.  atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Kopienu Tiesa ir atzinusi cietušo pušu, kurām radušies zaudējumi pret konkurenci vērstas rīcības rezultātā, tiesības iesniegt vienu vai turpmākas tiesiskās prasības, lai saņemtu kompensāciju, un atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu par zaudējumiem, kā arī ar to saistītos sagatavošanās darbus;

4.  lai veicinātu konkurenci nevis tiesāšanos, aicina atbalstīt ātru un miermīlīgu strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā un mierizlīgumu atvieglotu piemērošanu lietās, kas saistītas ar zaudējumu atlīdzināšanu, kas radušies pret konkurenci vērstas rīcības rezultātā un piezīmē, ka gadījumā, kad puse, kura iespējams pārkāpusi konkurences noteikumus, pieprasa un pamato, ka zaudējums ir atlīdzināts pirms tiesas procesa pabeigšanas, to varētu uzskatīt par atbildību mīkstinošu apstākli, nosakot atlīdzināmo zaudējumu summu; atzinīgi vērtē to, ka konkurences institūcijas Eiropas Savienībā var pildīt institucionālas šķīrējtiesas lomu, administratīvi vadot šķīrējtiesas procedūras, tostarp pēc pušu pieprasījuma ieceļot šķīrējtiesnešus;

5.  tāpēc uzskata, ka dalībvalstu tiesību sistēmās jāparedz efektīvas civiltiesību procedūras saskaņā ar kurām var pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu, kuri radušies konkurences tiesību pārkāpuma dēļ;

6.  uzskata, ka privātu prasību iesniegšanai jābūt papildinošai un apvienojamai ar publisko tiesību piemērošanu, kas savukārt varētu kļūt stratēģiski noteiktāka un diferencētāka, pievēršot uzmanību svarīgākajiem jautājumiem un nozīmīgākajām lietām; tomēr uzskata, ka šādas prasības nedrīkst būt par attaisnojumu konkurences institūciju nepietiekamai nodrošināšanai;

7.  aicina vienoti piemērot Līguma 81. un 82. pantu, neatkarīgi no tā vai lēmumu pieņem administratīva vai tiesas iestāde; uzskata, ka tiesas iestāžu lēmumiem ir jābūt saskaņotiem un tiem jāatbilst vispārējiem drošības un efektivitātes principiem, lai izvairītos no pārkāpumiem un pretrunām Eiropas Savienībā; uzskata, ka mērķis ir panākt procedūras un situāciju, kad konkurences institūcijas vai tiesas iestādes iepriekš pieņemtais galīgais lēmums ir saistošs visās dalībvalstīs, ja vien lietā iesaistītās puses un lietas apstākļi ir tādi paši;

8.  uzsver, ka ir svarīgi apmācīt tiesu iestāžu darbiniekus konkurences tiesību jomā, lai nodrošinātu šo iestāžu pieņemto nolēmumu kvalitāti, un ir svarīgi, ka tiesvedību vada kvalificēti speciālisti vai kvalificētas iestādes;

9.  uzskata, ka, lai aizsargātu konkurenci un cietušo pušu tiesības, kurām radīts zaudējums, visām tiesu iestādēm, kas īsteno Kopienas konkurences noteikumus, jābūt spējīgām pieņemt provizoriskus pasākumus, nosacīt izmeklēšanas pasākumus un nepieciešamības gadījumā izmantot savas tiesības veikt izmeklēšanu;

10.  uzsver, ka attiecīgo faktu konstatēšanai attiecībā uz EK līguma 81. un 82. panta piemērošanu dalībvalstu tiesas iestādēm jāpiešķir tiesības, kas ir vismaz līdzvērtīgas tām, kas piešķirtas Kopienas konkurences institūcijām, un ka konsekvences nodrošināšanai ir nepieciešams stiprināt sadarbību starp konkurences institūcijām un tiesas iestādēm, kā arī pašu tiesas iestāžu starpā;

11.  mudina dalībvalstis apstiprināt, ka konkurences institūcijas iepriekšējais slēdziens par attiecīgo pārkāpumu, ja tas ir galīgs un apstiprināts kā pamats iespējamai pārsūdzībai, automātiski pierāda vainu civilajā tiesvedībā par tādiem pašiem strīda jautājumiem ar nosacījumu, ka atbildētājam administratīvajā tiesvedībā bijusi atbilstīga iespēja sevi aizstāvēt;

12.  turklāt uzskata par nevajadzīgu apspriest un noteikt prasību ekspertu iecelšanai Kopienas līmenī;

13.  uzskata, ka ierosinātajai regulai par noteikumiem, kas jāpiemēro ārpuslīgumiskām saistībām („Roma II”), vajadzētu nodrošināt apmierinošu risinājumu, izņemot gadījumus, kad konkurenci kropļojoša rīcība ietekmē konkurenci vairāk nekā vienā dalībvalstī, un tāpēc ir jāapsver iespēja iekļaut īpašu noteikumu attiecībā uz šādu gadījumu;

14.  mudina valsts tiesu iestādes sadarboties konfidenciālas informācijas aizsardzības jomā un nodrošināt galveno liecinieku programmu efektivitāti; uzskata, ka nesaskaņas, kas radušās saistībā ar piekļuvi šādai informācijai, kas pieejama tām iestādēm, kas iekļautas Eiropas konkurences tīklā, vai tās apstrādi, ir jārisina, Eiropas Kopienu Tiesai interpretējot Kopienas tiesību aktus;

15.  uzsver, ka prasītājam piespriestajai atlīdzībai ir jābūt kā kompensācijai un tās apmērs nedrīkst pārsniegt patiesā kaitējuma ('damnum emergens') un zaudējumu ('lucrum cessans') apmēru, lai izvairītos no netaisnīgas iedzīvošanās, un ka, to piešķirot, ir jāņem vērā cietušās puses spēja mazināt šo kaitējumu un zaudējumu; tomēr uzskata, ka karteļu gadījumā ir jābūt iespējamam, pamatojoties uz patstāvīgu lēmumu noteikt kompensāciju par radīto kaitējumu divkāršā apmērā, un ka pirmos pieteikuma iesniedzējus, kas sadarbosies ar konkurences institūcijām liecinieku programmā nedrīkst izskatīt kopā ar pārējiem pārkāpējiem un viņi ir atsevišķi atbildīgi, un ka procenti jāaprēķina sākot ar dienu, kurā izdarīts pārkāpums;

16.  uzskata, ka, ikvienā ierosinātajā pasākumā pilnībā jāievēro dalībvalstu tiesību akti, it īpaši nosakot atlīdzības apmēru par radīto zaudējumu;

17.  uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāņem vērā, ka iespēja izmantot t.s. aizstāvības tālāk nodošanu (passing-on defence) varētu kaitēt zaudējumu apmēra un cēloniskās saiknes noteikšanai;

18.  atbalsta Eiropas Kopienu Tiesas praksi, ka visām cietušajām pusēm, kurām radīts zaudējums, ir jābūt iespējai iesniegt prasību; uzskata, ka dalībvalstīm, kas paredz noteikumu par netiešu zaudējumu atlīdzināšanu, ir jādod atbildētājam iespēja apstrīdēt, ka viss vai daļa no zaudējuma, kas radies pārkāpuma rezultātā, ir nodots trešai personai (izmantojot aizstāvības tālāk nodošanu), lai izvairītos no netaisnīgas iedzīvošanās; tāpēc piezīmē, ka ir svarīgi, lai būtu izskatīšanas mehānisms attiecībā uz prasībām par nelielām summām;

19.  uzskata, ka ekonomisku, laika un saskaņotības apsvērumu dēļ, cietušajām pusēm jādod iespēja brīvprātīgi iesniegt kopēju prasību vai nu tiešā veidā vai arī, izmantojot organizācijas, kuru statūtos ir paredzēta šāda darbība;

20.  piezīmē, ka daudzos tiesvedības gadījumos starp prasības iesniedzēju un atbildētāju par zaudējumu, kas radies pret konkurenci vērstas darbības rezultātā, to resursi būs nevienlīdzīgi, un šādos gadījumos prasības nedrīkst atturēt no precīzi pamatotu darbību veikšanas, baidoties, ka būs jāapmaksā lieli tiesu izdevumi, tostarp izmaksas, kas radušās atbildētājam, ja prasību noraidīs; tāpēc uzskata, ka tiesu iestādēm ir jābūt iespējai ņemt vērā pušu dažādo ekonomisko stāvokli un attiecīgā gadījumā šis jautājums ir jākontrolē jau uzsākot tiesvedību; uzskata, ka šo izmaksu summai ir jābūt pamatotai ar objektīviem kritērijiem, kas atbilst prāvas veidam, un tajā jābūt iekļautām visām ar tiesvedību saistītajām izmaksām;

21.  iesaka, ka valsts atbalsta programmās, kuras var likumīgi pieņemt, lai atvieglotu privātu prasību iesniegšanu par zaudējumu atlīdzināšanu pret konkurenci vērtas rīcības gadījumos, būtu precīzi jāparedz noteikumi par procesa pārraudzību un šī atbalsta atmaksu, īpaši gadījumos, kad ir panākta vienošanās un pārkāpējam ir jāsedz izdevumi;

22.  uzskata, ka valstu termiņam prasību iesniegšanai par Kopienas konkurences noteikumu pārkāpumiem vajadzētu būt vienam gadam pēc Komisijas vai valsts konkurences institūcijas lēmuma pieņemšanas par to, ka šie noteikumi ir pārkāpti (vai pēc šādas procedūras noslēgšanas pārsūdzēšanas gadījumā); uzskata, ka gadījumos, kad šāda lēmuma nav, jābūt iespējai iesniegt prasības zaudējumu atlīdzināšanai saistībā ar EK līguma 81. un 82. panta vai konkurences noteikumu pārkāpumu jebkurā brīdī laika periodā, kurā Komisijai ir tiesības pieņemt lēmumu par soda noteikšanu par šādu pārkāpumu; uzskata, ka šajā laika periodā nedrīkst ietvert pušu oficiālo sarunu vai samierināšanās procedūras laiku;

23.  ierosina noteikt, ka konkurences tiesību pārkāpuma gadījumā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas prasības iesniegšanas noilguma termiņš beidzas tad, kad Komisija vai valsts konkurences institūcijas vienā vai vairākās dalībvalstīs uzsāk šāda pārkāpuma izmeklēšanu;

24.  uzsver, ka privātas prasības iesniegšana par radīto zaudējumu neietekmē Līgumā noteiktās Komisijas pilnvaras vai kompetenci konkurences tiesību jomā;

25.  mudina Komisiju pēc iespējas ātri pieņemt vadlīnijas par noteikumiem palīdzības nodrošināšanai pusēm, nosakot radītā zaudējuma apjomu un konstatējot kauzālo saikni; turklāt aicina piešķirt prioritāti paziņojuma sagatavošanai par pastāvīgām prasībām, ietverot tajā ieteikumus prasību sagatavošanai un biežāk sastopamo gadījumu piemērus;

26.  aicina Komisiju sagatavot balto grāmatu ar sīki izstrādātiem priekšlikumiem, lai atvieglotu vienas neatkarīgas vai turpmāku privātu prasību iesniegšanu par zaudējumu atlīdzināšanu, kuri radušies Kopienas konkurences noteikumu pārkāpšanas rezultātā, un kurā visaptveroši izklāstīti šajā rezolūcijā izskatītie jautājumi, un vajadzības gadījumā sniedz apsvērumus atbilstoši tiesiskajam regulējumam; aicina Komisiju iekļaut tajā priekšlikums sadarbības pastiprināšanai starp visām iestādēm, kas atbildīgas par Kopienas konkurences noteikumu piemērošanu;

27.  uzskata, ka jebkurai Komisijas iniciatīvai, kas nosaka cietušo pušu tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu dalībvalstu tiesās, jāpievieno ietekmes vērtējums, kurā izvērtēts šīs iniciatīvas juridiskais pamats un tās atbilstība subsidiaritātes un proporcionalitātes principam, un tajā jāatspoguļo trauslais līdzsvars, kas Eiropas Savienības dažādajās tiesību sistēmās veidojies gadsimtu garumā;

28.  aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar kompetentajām dalībvalstu iestādēm strādāt pie tā, lai mazinātu jebkādus pārrobežu šķēršļus, kas kavē ES pilsoņus un uzņēmumus aizpildīt pārrobežu zaudējumu atlīdzināšanas prasības pieteikumus gadījumos, kad dalībvalstīs pārkāpti Kopienas konkurences noteikumi; uzskata, ka vajadzības gadījumā Komisijai jāīsteno juridiski pasākumi, lai novērstu šādus šķēršļus;

29.  mudināt tās dalībvalstis, kuru pilsoņiem un uzņēmumiem vēl nav šādu efektīvu tiesību pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu, atbilstīgi pielāgot savas civilprocesuālās tiesības;

30.  uzsver, ka Parlaments jābūt vienam no likumdevējiem konkurences tiesību jomā un tādēļ to regulāri jāinformē par privātu prasību iesniegšanu;

31.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī sociālajiem partneriem.

(1)

OV 61, 15.11.1961., 1409. lpp.

(2)

OV C 313, , 15.10.1997., 3. lpp.

(3)

OV L 68, 6.3.2004., 1. lpp.

(4)

OV L 123, 27.4.2004., 18. lpp.

(5)

OV L 24, 29.1.2004., 1. lpp.

(6)

NV Algemene Transport-en Expeditie Onderneming van Gend en Loos pret Nīderlandes Ieņēmumu dienestu, Recueil, 1963, 1. lpp.

(7)

Courage Ltd. pret Crehan, Recueil, 2001, I-6297. lpp.


PASKAIDROJUMS

1.        Konkurence Kopienā: 50 gadu pieredze

Konkurences politika ir neatņemama ES daļa. Kopš Romas līguma noslēgšanas tai ir bijusi svarīga nozīme, lai sekmētu atvērtu un dinamisku tirgu, kas rada izcilu uzņēmējdarbību un no kā gūst labumu gala patērētāji.

Ir pieaugusi konkurences nozīme un īpašā vērtība. Tā ir neatņemama Eiropas ekonomikas loģikas sastāvdaļa, un konkurences pasākumi ir svarīgs līdzeklis, kā veikt Kopienai uzticētos uzdevumus. Konkurences politika ir svarīga, lai iekšējais tirgus darbotos vienmērīgi, nodrošinot, ka ar ekonomiskajām darbībām tiek panākti vislabākie rezultāti un īstenota Lisabonas stratēģija izaugsmei un ilgstošai nodarbinātībai. Tā ir ļoti svarīga ar globalizāciju saistīto problēmu risināšanā un Eiropas Savienības mērķu sasniegšanā.

2.        Pārkāpumu izmaksas

Pārkāpumi rada mikroekonomiskas un makroekonomiskas izmaksas. Pārkāpēji mēģina izjaukt līdzsvaru attiecībās ar citiem tirgus dalībniekiem (konkurentiem, piegādātājiem, klientiem un patērētājiem) un uz viņu rēķina nodrošināt sev labumu. Šādi rīkojoties, pārkāpēji viņiem rada pārmērīgas ekonomiskās izmaksas.

Plašākā skatījumā viņi neļauj sasniegt labākus konkurences rezultātus: labāku resursu sadali, lielāku ekonomisko efektivitāti, jauninājumu palielināšanos un zemākas cenas.

Efektīvai konkurences politikai ir jāizvairās no pārkāpumu radītajām ekonomiskajām izmaksām un uzticības zaudēšanas. Pasivitāte ir līdzdalība. Efektīvai konkurencei ir svarīgi, lai pārkāpējs nevarētu gūt labumu no tirgus un lai viņš par savu rīcību saņemtu sodu un visbeidzot būtu pilnībā atbildīgs par to.

3.        Kopienas konkurences privātā shēma

Konkurences noteikumi rada īpašas administratīvās attiecības saistībā ar tirgus disciplīnu un regulē attiecības privātajā sektorā. Līguma 81. un 82. panta privāto dimensiju var redzēt 81. panta 2. punktā, kurā norādīts, ka jebkuras aizliegtas darbības automātiski ir spēkā neesošas. Spriedumos lietā Geus v Bosch (lieta 13/61) un Van Gend & Loos (lieta 26/62) atzīts, ka Līguma noteikumi uzliek pienākumus sabiedrībai un arī nosaka tai labvēlīgas tiesības, uz kurām tā var likumīgi atsaukties.

Galvenā loma pret konkurenci vērstas rīcības apkarošanā ir tiesu un administratīvajām iestādēm. Sākotnējā Komisijas veiktā 81. panta 3. punkta piemērošanas centralizācijā, izveidojot ziņošanas un atļauju sistēmu, kam bija izšķiroša nozīme Kopienas konkurences politikas ieviešanā, uzsvars tika likts uz valsts iniciatīvu. Komisijas lomas paplašināšana, no 1980. gada pieņemot grupālā atbrīvojuma noteikumus noteikta veida līgumiem, iespējams, paātrināja sistēmas darbību, taču neizmainīja tās administratīvās noslieces. Tās vājuma iemesls bija panākumi: prasība pēc lielākas un labākas konkurences nebija savienojama ar ekonomikas neefektivitāti un sistēmas juridisko nepietiekamību. Tādēļ to atcēla saskaņā ar Regulu 1/2003, kas pārtrauca Komisijas monopolu un izveidoja daudz sarežģītāku un atvērtāku sistēmu, ko konkurences iestādes un valstu tiesu iestādes piemēroja decentralizētā veidā.

Pavērsiens modernizācijas procesā notika pēc Eiropas Kopienu Tiesas 2001. gada 20. septembra sprieduma lietā Courage v Crehan, kurā, ņemot vērā jurisprudences pamatus, tika skaidri atzīts, ka 81. pants var būt likumīgi pamatots, turklāt tika norādīts, ka tā pilnīgu spēkā esamību varētu ierobežot, ja personas, kurām pret konkurenci vērstas rīcības rezultātā ir nodarīti zaudējumi, nevarētu pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu. 2006. gada 13. jūlija spriedumā Manfredi lietā arī bija norādīts, ka „prasības par zaudējumu atlīdzību valsts tiesās var nozīmīgi veicināt efektīvas konkurences saglabāšanu Kopienā”.

4.        Jurisdikcijas un aizskarto tiesību privātas atjaunošanas papildinošā būtība

Jurisdikcija un aizskarto tiesību privāta atjaunošana veido divus pīlārus Kopienas konkurences noteikumu piemērošanā. Konkurences politikai ir jāaizsargā tirgus disciplīna kā sociāls princips un dalībnieku – gan uzņēmumu, gan patērētāju – intereses šajā tirgū.

Progresīva juridiskā sistēma nodrošina, ka uzņēmumi, kas pārkāpj tiesības tiek pārliecināti par soda neizbēgamību, kā arī privātpersonas var vērsties pret to nesodāmību, un šiem uzņēmumiem ir jānodrošina arī tām nodarītais kaitējums. Soda naudas, ko uzliek valsts iestādes, ir tikai daļējs risinājums, taču nevajadzētu šo iestāžu pienākumos iekļaut arī privātpersonu prasību izskatīšanu, jo tas radīt pārslodzi un efektivitātes trūkumu, kas neiederas Eiropas tiesiskajā kultūrā.

Eiropas modelī aizskarto tiesību privāta atjaunošana papildina, nevis aizstāj jurisdikciju. Eiropas sistēmas atvēršana aizskarto tiesību privātai atjaunošanai ir tās sākotnējās formas pilnveidošana, nevis šī modeļa pārveidošana.

Sistēmas saskaņotība ir jānodrošina saskaņā ar tiesībām veikt uzņēmējdarbību un privātpersonu subjektīvajām tiesībām. Šo divu pīlāru sasaistei ir nepieciešams koordinēt to darbību, ar aizskarto tiesību privātu atjaunošanu sekmēt konkurences iestāžu pieņemto lēmumu attiecībā uz pārkāpumiem uzraudzību un atzīt par saistošiem kompetento iestāžu iepriekš pieņemtos galīgos lēmumus.

Decentralizējot jurisdikciju un pilnveidojot aizskarto tiesību privātu atjaunošanu, jurisdikciju varētu piemērot daudz stratēģiskāk un selektīvāk, koncentrējoties uz būtiskākajiem jautājumiem un prioritārām problēmām.

5.        Konkurences, nevis tiesāšanās veicināšana

Aizskarto tiesību privāta atjaunošana ir konkurences politikas instruments, taču ne pašmērķis. Tās atzīšana ne vienmēr nozīmē, ka tās īstenošana var būt iedarbīgs stimuls, lai izvairītos no tās. Jebkurā gadījumā aizskarto tiesību privāta atjaunošana ir līdzeklis, kā novērst pārkāpumu rezultātā radīto ekonomisko nelīdzsvarotību.

Atbilstoša aizskarto tiesību privātas atjaunošanas regulēšana arī samazinātu tiesas prāvu skaitu, novēršot neskaidrības, kas tās veicina. Visbeidzot, tas dotu iespēju tiesu iestādēm īstenot Kopienas noteikumus daudz efektīvāk, kad tiesāšanās ir nenovēršama.

Tiesāšanos nevajadzētu veicināt mākslīgi vai pieņemt noteikumus, kas negatīvi ietekmētu godīgu un objektīvu procesu, kur abu pušu iespējas ir vienlīdzīgas. Mērķis nav panākt aktivitāti, bet gan tiesisko darbību racionālu izmantošanu.

Prasībās par zaudējumu atlīdzināšanu ir jāveicina izlīguma panākšana pašu spēkiem, strīdu izšķiršana ārpus tiesas un kompromisa vienošanās. Lai to panāktu, ir jābūt iespējai to pamatot un ņemt vērā, kad ir jāizlemj, kādu soda naudu piemērot.

6.        Atšķirības salīdzinājumā ar Ziemeļamerikas modeli

Amerikas Savienotajās Valstīs konkurences tiesību akti 90 % gadījumu tiek īstenoti, privātpersonām iesniedzot prasību atlīdzināt zaudējumus, turpretī Eiropas Savienībā tas notiek ļoti reti. Prakses ir atšķirīgas, taču kvalitatīvo aspektu salīdzināšana joprojām ir daudz svarīgāka.

Aizskarto tiesību privāta atjaunošana var ietvert ļoti dažādas pieejas un modeļus, un tā būtu liela kļūda aizskarto tiesību privātu atjaunošanu pielīdzināt Ziemeļamerikas modelim. Amerikas Savienotajās Valstīs tiesu iestādes, kuras ir atbildīgas par privātpersonu prasībām, par zaudējumiem piemēro soda naudu, kas trīskārt pārsniedz nodarīto zaudējumu apmēru. Eiropas Savienībā konkurences iestādēm ir monopols sodanaudu uzlikšanā, un aizskarto tiesību privāta atjaunošana Eiropas modelī ir drīzāk papildinājums nevis jurisdikcijas alternatīva.

Ziemeļamerikas modelis ir balstīts uz elementu kopumu (tiesu struktūras, kas ietver neprofesionāļus, „kolektīvās tiesiskās darbības”, stingras prasības par dokumentu atklāšanu, soda naudu, kas trīskārt pārsniedz nodarītos zaudējumus, tiesāšanās bez riska, jo atlīdzība advokātam ir atkarīga no sprieduma, un pusēm noteiktās tiesas izdevumu atlīdzināšanas daļas utt.). Šāda veida formula Eiropas tiesu praksē nepastāv.

Eiropas modeli, ņemot vērā dažus no šiem elementiem, nevar salīdzināt ar Ziemeļamerikas modeli. Šajā ziņojumā ierosināta skaidri atšķirīga pieeja saskaņā ar Kopienas un dalībvalstu gūto pieredzi.

7.        Nepieciešamība kopīgi pievērst uzmanību visā Eiropas Savienībā

Līguma 81. un 82. pants ir jāpiemēro vienveidīgi, neskatoties uz to, vai iestāde, kas pieņēma lēmumu, ir administratīva vai tiesu iestāde. Lēmumiem jābūt konsekventiem un jāatspoguļo kopējie drošības un efektivitātes principi, novēršot traucējumus un vienotības trūkumu Eiropas Savienībā. Komisijas Zaļajā grāmatā izvirzīti vairāki interesanti jautājumi par to, kādā veidā šīs problēmas būtu jārisina turpmāk.

Prasības iesniegšana var papildināt tiesiskas darbības (pēc kompetentu iestāžu lēmuma pieņemšanas, konstatējot, ka pārkāpums ir noticis) vai būt autonoma (ja pārkāpums nav konstatēts un tiesu iestādei kā priekšnoteikums atbildībai par zaudējumiem ir jāpieņem lēmums). Sistēmas saskaņotības labad ir jāpieņem nediferencēti lēmumi par to, vai pārkāpums ir noticis, pamatojoties uz kopējiem noteikumiem un līdzvērtīgām pilnvarām, lai nodrošinātu:

-          pagaidu, pierādījumu savākšanas un sagatavošanās pasākumu pieņemšanu;

-          lietas faktisko apstākļu konstatēšanu un novērtēšanu un pienākumu iesniegt       pierādījums;

-          konfidenciālas informācijas aizsardzību un iecietības programmu efektivitāti;

-          pastiprinātu sadarbību starp iestādēm, izveidojot daudz uzticamāku un efektīvāku          sistēmu.

Ir nepieciešams arī daudz specifiskāks pamats, lai tiesu iestādes prasībās par kompensācijas saņemšanu varētu spriest vienveidīgi.

8.        „Regulējums pret tiesāšanos”

Eiropas Kopienu Tiesa ir norādījusi uz tās tiesu prakses papildinošo būtību („iztrūkstot Kopienu tiesiskajam regulējumam šajā jautājumā”), atzīstot, ka prasības par zaudējumu atlīdzināšanu valstu iestādēs ir jāizskata saskaņā ar efektivitātes un līdzvērtības principu. Risinot valsts tiesību pārkāpumu un problemātiskas prasības, kā arī abu pušu uzklausīšanā spēkā ir iekšējais līdzvērtības princips līdztekus efektivitātes principam, kad tā ir prioritāte, taču vai nebūtu saprātīgi izvairīties no 25 vai vairāk dažādiem scenārijiem?

Tiesāšanās un tiesiskās sarežģītības pieaugums ir neizdevīgs prasības iesniedzējiem un sistēmas efektivitātei. Šajā jomā ir jāizveido Kopienas tiesiskais regulējums, kas nodrošinātu lielāku drošību un efektivitāti.

Tiesu iestāžu uzdevums attiecībā uz Kopienas konkurences tiesību aktiem nav nodarboties ar likumdošanas radīšanu, bet padarīt to efektīvu, izskatot atsevišķas lietas ar „inter partes” debatēm. Regulatora ziņā ir izvēlēt alternatīvas pamatjautājumu risināšanai un noteikt noteikumus, organizējot sabiedrisko un atklāto apspriešanu Eiropas Savienībā, tādējādi piešķirot lielāku leģitimitāti un ņemot vērā vispārējās intereses.

9.        Eiropas Komisijas īpašā loma

Aizskarto tiesību privāta atjaunošana neietekmē Līgumā noteiktās Komisijas pilnvaras un pienākumus. Tās funkcijas attiecībā uz Līguma 81. un 82. pantā noteikto principu piemērošanas nodrošināšanu ir ļoti svarīgas.

Lai vājas privātpersonu tiesiskās darbības pārveidotu par saskaņotu sistēmu ar diviem papildinošiem pīlāriem, ir vajadzīga politiskā griba un intelektuāla vadība. Komisijai ir jārisina šis uzdevums, veicot uzziņas darbu par konkurences likuma izmantošanu, un jāpieņem pasākumi, lai nodrošinātu tā izdošanos. Pamatuzdevumi ir atjaunot noteikumus, izstrādāt pamatnostādnes, kas sekmētu to attīstību, publicēt vispārēju politikas dokumentu, lai palielinātu izpratni par tiem, un veicināt sadarbību starp kompetentajām iestādēm.

10.      Eiropas Parlamenta lomas stiprināšana konkurences politikā

Parlamentam kā reprezentatīvai iestādei konkurences politikā ir jāievieš nepieciešamā demokrātiskā leģitimitāte. Lai izplatītu konkurences kultūru visā sabiedrībā, Parlamentam ir jāuzņemas daudz vadošāka un aktīvāka loma.

Konkurence Kopienā vairs nav administratīvā disciplīna, kas attīstītās, bet gan konsolidēta politika, kas ir ļoti nozīmīga uzņēmumiem un sabiedrībai, kā arī būtiska Eiropas integrācijai. Lai tā būtu pilnībā demokrātiska, ir jāstiprina Parlamenta nozīme, ir jāpalielina tā padomdevēja un uzraudzības pilnvaras, kā arī jāatzīst tā likumdevēja statuss.


JuridiskāS komitejaS ATZINUMS  (27.2.2007)

Ekonomikas un monetārajai komitejai

par Zaļo grāmatu „Zaudējumu atlīdzināšanas prasības par EK konkurences noteikumu pārkāpšanu”

(2006/2207(INI))

Atzinumu sagatavoja (*): Bert Doorn

(*)       Komiteju ciešāka sadarbība – Reglamenta 47. pants

IEROSINĀJUMI

Juridiskā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā tiem patērētājiem un uzņēmumiem, kas konkurences noteikumu pārkāpšanas dēļ cietuši zaudējumus, ir tiesības uz atlīdzību;

B.   tā kā ES dalībvalstīs konkurences tiesības īsteno galvenokārt ar publisko tiesību instrumentu palīdzību un tā kā dalībvalstu līmenī pastāv ievērojamas atšķirības un šķēršļi, kas var atturēt potenciālos prasītājus no atlīdzības pieprasīšanas;

C.  tā kā Komisijai saskaņā ar EK līguma 85. pantu ir jānodrošina EK līguma 81. un 82. pantā izklāstīto principu piemērošana attiecībā uz konkurences tiesībām; tā kā Līgumā ir paredzēts arī cits juridiskais pamats, kas var sniegt ieguldījumu šo principu efektīvā piemērošanā, piemēram, 65. pants, ar kuru Eiropas Savienība tiek pilnvarota novērst šķēršļus tiesas procesu pareizai norisei civillietās ar pārrobežu ietekmi; tā kā Tiesa uzskata, ka, kamēr nav pieņemti Kopienas noteikumi, kas nosaka cietušo tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu, valsts līmeņa tiesās katras dalībvalsts juridiskajai sistēmai pašai ir jānozīmē attiecīgās jurisdikcijas tiesas un tribunāli un jāparedz detalizēti procesuālie noteikumi, kuri reglamentē indivīdu no Kopienas likumiem tieši izrietošo tiesību aizsardzību, ar nosacījumu, ka šādi noteikumi nav mazāk labvēlīgi kā tie, kas regulē līdzīgas dalībvalstu iekšējās prasības (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu Kopienas likumos noteikto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips);

D.  tā kā jaunākās attīstības tendences ES civiltiesību jomā, it īpaši attiecībā uz tiesu iestāžu pieejamību, nav gājušas kopsolī ar jaunākajām attīstības tendencēm ES konkurences tiesību jomā iekšējā tirgū;

E.   tā kā jebkuram Komisijas priekšlikumam jomās, kurās tai nav ekskluzīva kompetence, saskaņā ar EK līgumu jāatbilst subsidiaritātes principam un proporcionalitātes kritērijiem;

F.   tā kā lietā C-453/99 Courage pret Crehan(1) Tiesa nolēma, ka, lai nodrošinātu EK līguma 81. panta pilnīgu piemērošanu, privātpersonas un uzņēmumi var pieprasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas tiem nodarīti konkurenci ierobežojoša vai izkropļojoša līguma vai rīcības dēļ,

G.  tā kā esošie atlīdzināšanas mehānismi saistībā ar konkurences noteikumu pārkāpšanu Eiropas līmenī negarantē pilnīgu EK līguma 81. panta efektivitāti, it īpaši attiecībā uz cietušajiem;

H.  tā kā daudzas dalībvalstis patērētāju labākas aizsardzības meklējumos atļauj kolektīvas darbības un tā kā atšķirīgi darbības virzieni var izraisīt konkurences izkropļošanu iekšējā tirgū,

1.   uzskata, ka pilsoņiem vai uzņēmumiem, kas cietuši zaudējumus konkurences tiesību pārkāpuma dēļ, jābūt iespējai pieprasīt šo zaudējumu atlīdzību; turklāt uzskata, ka šādi pārkāpumi ir oficiāli jākonstatē, piemērojot atbilstīgas procedūras un ar nosacījumu, ka tiešā veidā ir skartas cietušo pušu intereses;

2.   tāpēc uzskata, ka dalībvalstu tiesību sistēmās jāparedz efektīvas civiltiesību procedūras to zaudējumu atlīdzināšanas prasību iesniegšanai, kuri nodarīti konkurences tiesību pārkāpšanas dēļ;

3.   uzskata, ka jebkurai Komisijas iniciatīvai, kas nosaka cietušo tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu dalībvalstu tiesās, jāpievieno ietekmes vērtējums, kurā izvērtēts šīs iniciatīvas juridiskais pamats un tās atbilstība subsidiaritātes un proporcionalitātes principam, un tajā jāatspoguļo trauslais līdzsvars, kas ES dalībvalstu dažādajās tiesību sistēmās veidojies gadsimtu garumā;

4.   mudināt tās dalībvalstis, kuru pilsoņiem un uzņēmumiem vēl nav šādu efektīvu tiesību pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu, atbilstīgi pielāgot savas civilprocesuālās tiesības;

5.   uzsver, ka šādā ieteikumā jāparedz, ka kompetentās iestādes iepriekšējais slēdziens par attiecīgo pārkāpumu, ja tas ir galīgs un apstiprināts kā pamats iespējamai pārsūdzībai, automātiski pierāda vainu civilajā tiesvedībā par tādiem pašiem strīda jautājumiem ar nosacījumu, ka atbildētājam administratīvajā tiesvedībā bijusi atbilstīga iespēja sevi aizstāvēt;

6.   uzsver arī to, ka dalībvalstīm būtu jāņem vērā, ka iespēja izmantot t.s. aizstāvības tālāk nodošanu (passing-on defence) kaitē zaudējumu apmēra un cēloniskās saiknes noteikšanai;

7.   aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar kompetentajām dalībvalstu iestādēm strādāt pie tā, lai mazinātu jebkādus pārrobežu šķēršļus, kas kavē ES pilsoņus un uzņēmumus aizpildīt pārrobežu zaudējumu atlīdzināšanas prasības pieteikumus gadījumos, kad dalībvalstīs pārkāpti EK konkurences noteikumi; uzskata, ka vajadzības gadījumā Komisijai jāīsteno juridiski pasākumi, lai novērstu šādus šķēršļus;

8.   ierosina noteikt, ka konkurences tiesību pārkāpuma gadījumā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas prasības iesniegšanas noilguma termiņš beidzas tad, kad Komisija vai kompetentā iestāde vienā vai vairākās dalībvalstīs uzsāk šāda pārkāpuma izmeklēšanu;

9.   turklāt uzskata, ka konkurences tiesību pārkāpuma dēļ nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas prasības nav obligāti jāiesniedz specializētās tiesās, ja vien to neparedz attiecīgās dalībvalsts tiesiskās procedūras;

10. uzskata, ka, ierosinot jebkādu instrumentu, pilnībā jāievēro dalībvalstu sabiedriskā kārtība, it īpaši attiecībā uz tādas atlīdzības noteikšanu, kuras mērķis ir sodīt;

11. uzskata par nepiemērotu Kopienas līmenī pielāgot dalībvalstu noteikumus attiecībā uz dokumentālu pierādījumu nodošanu atklātībai un pierādījumu smagumu civilajā tiesvedībā par zaudējumu atlīdzināšanu saskaņā ar EK līguma 81. un 82. pantu;

12. turklāt uzskata par nevajadzīgu apspriest un Kopienas līmenī paredzēt nepieciešamību nozīmēt ekspertus un skaidrot cēloņsakarības tiesiskās prasības, kā arī iespēju iesniegt kolektīvu prasību, jo šos elementus var uzskatīt par tādiem, kuru pamats meklējams dalībvalstu tiesību sistēmās;

13. uzskata, ka, lai gan ierosinātajai regulai par noteikumiem, kas jāpiemēro ārpuslīgumiskām saistībām („Roma II”), vajadzētu nodrošināt apmierinošu risinājumu, izņemot gadījumus, kad konkurenci kropļojoša rīcība ietekmē konkurenci vairāk nekā vienā dalībvalstī, ir jāapsver iespēja minētajā regulā iekļaut īpašu noteikumu;

14. uzskata, ka Komisijai nav tiesību vienpusēji un iepriekš nolemt, uz kuriem tirgiem koncentrēt savas darbības saistībā ar konkurences tiesību īstenošanu, un ka iniciatīvas jāuzsāk tikai tad, ja tās ir saņēmušas Eiropas Parlamenta un Padomes politisku atbalstu.

PROCEDŪRA

Virsraksts

Zaļā grāmata „Zaudējumu atlīdzināšanas prasības par EK konkurences noteikumu pārkāpšanu”

Procedūras Nr.

2006/2207(INI)

Komiteja, kas atbildīga par jautājumu

ECON

Atzinumu sniedza
  Datums, kad paziņoja plenārsēdē

JURI
7.9.2006

Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē

JURI

7.9.2006

Atzinumu sagatavoja
  Iecelšanas datums

Bert Doorn

30.5.2006

Aizstātais(-ā) atzinuma sagatavotājs(-a)

 

Izskatīšana komitejā

12.9.2006

3.10.2006

21.11.2006

27.2.2007

 

Pieņemšanas datums

27.2.2007

Galīgā balsojuma rezultāti

+:

–:

0:

21

0

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Wolfgang Bulfon, Bert Doorn, Giuseppe Gargani, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Klaus-Heiner Lehne, Katalin Lévai, Hans-Peter Mayer, Manuel Medina Ortega, Hartmut Nassauer, Aloyzas Sakalas, Diana Wallis, Rainer Wieland, Jaroslav Zvěřina

Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Mladen Petrov Chervenyakov, Adeline Hazan, Barbara Kudrycka, Eva Lichtenberger, Michel Rocard, József Szájer, Jacques Toubon

Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Toine Manders

Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā)

...

(1)

2001. gada 20. septembra spriedums, Recueil, 2002, I-6297. lpp.


PROCEDŪRA

Virsraksts

Zaļā grāmata: Zaudējumu atlīdzināšanas prasības par EK konkurences noteikumu pārkāpšanu

Procedūras numurs

2006/2207(INI)

Komiteja, kas atbildīga par jautājumu
  Datums, kad plenārsēdē paziņoja par atļaujas saņemšanu

ECON
7.9.2006

Komiteja(-s), kurai(-ām) lūdza sniegt atzinumu
  Datums, kad paziņoja plenārsēdē

ITRE

7.9.2006

JURI

7.9.2006

IMCO

7.9.2006

 

 

Atzinumu nav sniegusi
  Lēmuma datums

ITRE

20.2.2006

IMCO

13.9.2006

 

 

 

Ciešāka sadarbība
  Datums, kad paziņoja plenārsēdē

JURI

7.9.2006

 

 

 

 

Referents(-e/-i/-es)
  Iecelšanas datums

Antolín Sánchez Presedo

17.1.2006

 

Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es)

 

 

Izskatīšana komitejā

19.4.2006

21.11.2006

19.12.2006

23.1.2007

 

Pieņemšanas datums

27.3.2007

Galīgā balsojuma rezultāti

+

-

0

22

18

1

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Zsolt László Becsey, Pervenche Berès, Sharon Bowles, Udo Bullmann, Ieke van den Burg, David Casa, Jonathan Evans, Elisa Ferreira, José Manuel García-Margallo y Marfil, Jean-Paul Gauzès, Robert Goebbels, Donata Gottardi, Karsten Friedrich Hoppenstedt, Gunnar Hökmark, Sophia in 't Veld, Othmar Karas, Piia-Noora Kauppi, Guntars Krasts, Astrid Lulling, Hans-Peter Martin, Gay Mitchell, Cristobal Montoro Romero, Joseph Muscat, Joop Post, John Purvis, Alexander Radwan, Bernhard Rapkay, Heide Rühle, Manuel Antolín Sánchez Presedo, António dos Santos, Olle Schmidt, Peter Skinner, Cristian Stănescu, Margarita Starkevičiūtė, Ivo Strejček.

Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Harald Ettl, Werner Langen, Klaus-Heiner Lehne, Thomas Mann, Gianni Pittella, Adina-Ioana Vălean.

Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

 

Iesniegšanas datums

10.4.2007

Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā)

 

Pēdējā atjaunošana - 2007. gada 16. aprīļaJuridisks paziņojums