Zaļā grāmata par tiesas nolēmumu izpildes efektivitātes uzlabošanu Eiropas Savienībā — aresta uzlikšana bankas kontiem

(2007/2026(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Zaļo grāmatu par tiesas nolēmumu izpildes efektivitātes uzlabošanu Eiropas Savienībā — aresta uzlikšana bankas kontiem (COM(2006)0618),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumus (A6-0371/2007),

A.  tā kā ievērojami ir pieaudzis bezskaidras naudas norēķinu apjoms un pārrobežu maksājumu darījumu skaits un, ņemot vērā SEPA(1)* esamību, pieaugs arī turpmāk;

B.  tā kā gandrīz visās dalībvalstīs spēkā ir noteikumi par izpildes pagaidu pasākumu īstenošanu, tomēr to visā ES iespējams veikt, tikai izmantojot sarežģītu un ilgstošu procedūru, jo pastāv atšķirīgas tiesību sistēmas un procesuālo tiesību noteikumi, radot situāciju, kas parādniekam ļauj pārskaitīt savu naudu uz kontiem ārvalstīs;

C. ir pārliecināts, ka pārrobežu gadījumos vienota Eiropas procedūra būtu noderīga tiem, kas iesaistīti tiesas prāvās vairākās valstīs, kā arī banku iestādēm, kas saņem rīkojumus no dažādām dalībvalstīm;

D. tā kā kreditoram jādod iespēja veikt pretpasākumus, ja parādnieks īsā laika posmā un, iespējams, pat vairākkārtīgi pārskaita naudu uz kontiem ārvalstīs,

1.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija, izstrādājot Zaļo grāmatu, uzņēmusies iniciatīvu ieviest Eiropas līmeņa pārrobežu procedūru , kas regulē aresta uzlikšanu bakas kontos esošajiem aktīviem;

2.  lai labāk varētu novērtēt ierosināto pasākumu lietderību, mudina, veicot turpmākus pētījumus, vākt arī statistikas datus par parādnieku to darbību patieso apjomu, kuru mērķis ir izvairīties no piedziņas izpildes;

3.  atzinīgi vērtē vienotu Eiropas līmeņa noteikumu ieviešanu, kuriem jābūt patstāvīgiem un jābūt spēkā papildus — līdzās attiecīgajiem dalībvalstu tiesību aktu noteikumiem par nolēmumu izpildi;

4.  uzskata, ka vairāk kā dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu ir vajadzīga vienota, vienkārši piemērojama un neatkarīga, stingriem procesuālās drošības aizsardzības pasākumiem pakļauta Eiropas procedūra par aresta uzlikšanu banku kontiem;

5.  uzsver, ka šai procedūrai jābūt spēkā tikai attiecībā uz pārrobežu gadījumiem;

6.  uzsver, ka jāreglamentē tikai aresta uzlikšana bankas kontiem un tajos uzkrātajiem aktīviem, nevis tas, kā apmierināmas kreditora prasības;

7.  uzskata, ka attiecībā uz šādu procedūru kā likumdošanas pilnvaras ir apsverams EK līguma 65. panta c) punkts;

8.  norāda, ka šāda procedūras uzsākšanai jābūt iespējamai jau pirms lietas izskatīšanas pēc būtības uzsākšanas;

9.  norāda, ka runa ir vienīgi par apkopojošu procedūru, kuru īstenojot kreditoram jāpārliecina par iesniegtās prasības ticamību, kā arī jāpierāda, ka steidzami jāveic drošības pasākumi, jo ir apdraudētas viņa tiesības;

10. uzskata, ka lēmumu mērķis ir vienīgi „iesaldēt” bankas kontus un nevis naudas līdzekļu pārskaitīšana, kamēr tiek saņemts tiesneša lēmums no dalībvalsts, kurā atrodas bankas konts, un šajā lēmumā tiek apskatīti visi jautājumi par prasījumu apmierināšanas secību; uzskata, ka nevajadzētu bloķēt aktīvus, kas, ieskaitot izmaksas, pārsniedz naudas prasījuma apmēru;

11. uzskata, ka lēmumam jābūt pamatotam, piemēram, norādot uz draudiem, ka kapitāls varētu pazust; norāda, ka jānodrošina, ka rīkojumi nedrīkst attiekties uz vairākiem kontiem nekā tas ir nepieciešams;

12. uzskata, ka rūpīgi jāapsver gan kreditoru tiesības piedzīt parādus, gan atbilstoša atbildētāja tiesību aizsardzības nodrošināšana;

13. uzskata, ka jāapsver kreditora atbildības iespēja par parādniekam radušos kaitējumu, ja kreditors nepamatoti pieprasījis aresta uzlikšanu kontam;

14. uzskata, ka jāsniedz pietiekama informācija, lai varētu noteikt bankas konta aktīvus, pat ja šī mērķa īstenošanai bankām būtu jāveic rūpīga izpēte par vārdu un adresi, turklāt banku pienākums ir rīkoties piesardzīgi;

15. uzskata, ka ir nepieciešams izskatīt jautājumu par to izmaksu atlīdzināšanu bankām, kuras radušās apstrādājot lēmumus par aresta uzlikšanu bankas kontiem;

16. atbalsta viedokli, ka kreditoram jāuzliek par pienākumu noteiktā termiņā iesniegt prasības pieteikumu attiecībā uz prasījumu pēc būtības;

17. uzskata, ka vajadzētu pieļaut termiņa pagarinājumu, ja tiesas prāva vēl nav pabeigta ar nosacījumu, ka lietu izskata ar pienācīgu rūpību;

18. uzskata, ka nepieciešams ierobežot summas apmēru, kurai attiecīgajā kontā var uzlikt pagaidu arestu, lai novērstu pārlieku kreditora prasības nodrošināšanu un aizsargātu parādnieka intereses;

19. īpaši uzsver nepieciešamību aizsargāt parādnieka intereses, ņemot vērā aspektus, ka jānovērš nepamatots kaitējums viņa reputācijai un viņam jāgarantē eksistences minimuma saglabāšana, lai viņš varētu nodrošināt savu iztiku;

20. lai aizsargātu parādnieku un nepieļautu kreditora ļaunprātīgu rīcību, uzskata, ka kamēr nav saņemts izpildu raksts, kas pamatots uz spēkā stājušos spriedumu, ir nepieciešams paredzēt, ka kreditors veic drošības iemaksu, kuras apmēram atbilst garantējamai summai;

21. noraida iespēju visā ES noteikt vienota apmēra summu, kurai nevar uzlikt arestu, un uzskata, ka ir lietderīgi atstāt parādnieka ziņā jautājuma izlemšanu, vai viņš vēlas, lai piemēro valsts tiesību aktu noteikumus par summas apmēru, kurai nevar uzlikt arestu;

22. aizstāv parādnieka tiesības pārsūdzēt aresta uzlikšanu, kā arī prasīt atcelt to, veicot drošības iemaksu;

23. uzskata, ka trasta konti īpaši jāaizsargā pret aresta uzlikšanu;

24. uzsver, ka attiecībā uz lēmumu izsniegšanu par aresta uzlikšanu jānodrošina, ka visā Eiropas Savienībā tiek noteikti vienoti standarti tiesu un banku savstarpējai saziņai;

25. uzskata, ka lēmumi par aresta uzlikšanu bankas kontiem ir jāpārsūta tā, lai nodrošinātu, ka banka tiek informēta pirmajā dienā pēc pārsūtīšanas un ka lēmumi tiek izpildīti 24 stundu laikā pēc konta noteikšanas; banka nosūta oficiālu paziņojumu izpildiestādēm vai kreditoram par to, vai parāda summa ir nodrošināta; banka nosūta oficiālu paziņojumu arī parādniekam, informējot par to, kad stājas spēkā lēmums par aresta uzlikšanu; uzskata, ka būtu vēlami standartizēti paziņojumi, kas pieejami visās ES oficiālajās valodās, tādējādi novēršot vai samazinot nepieciešamību paziņojumus tulkot katrā individuālā gadījumā;

26. uzskata, ka būtu jāpieņem atbilstošs tiesību akts, iespējams, regulas veidā;

27. aicina Komisiju pirms priekšlikuma iesniegšanas rūpīgi un precīzi pārbaudīt neapskatītos un daļēji ļoti sarežģītos jautājumus un jo īpaši veikt tiesību akta īstenošanas ietekmes novērtējumu;

28. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) * Vienota euro maksājumu zona.

Referents atzinīgi vērtē visu nozīmīgo jautājumu un grūtību detalizētu izklāstu Zaļajā grāmatā un atbalsta mērķi ieviest Eiropas Savienībā ātru un efektīvu procedūru aresta uzlikšanai banku kontiem. Ņemot vērā to, ka palielinās eiro maksājumu aprites integrācija, šāda sistēma šķiet īpaši vajadzīga un lietderīga.

Ziņojumā nav aplūkoti visi jautājumi, un tas arī nav iespējams, jo daudzi punkti ir vēl jāanalizē plašāk, arī ņemot vērā salīdzinošo tiesību aspektu, un noteikumu piemērošana patlaban ir pāragra. Ievērojot šo nosacījumu, ir jāsaprot arī secinājumi.

Gandrīz visās Eiropas Savienības dalībvalstīs pastāv sistēmas, kas kreditoram dod iespēju banku kontos nodrošināt naudas summas. Tādējādi principiāli pastāv iespēja kādā citā dalībvalstī panākt aresta uzlikšanu bankas kontam vai tamlīdzīgi. Tomēr, ņemot vērā atšķirīgās procedūras un tiesiskās sekas, nemaz neminot valodas barjeras un laika faktoru, kreditoram to faktiski ir grūti un dārgi izpildīt. Šādā situācijā parādniekiem ir vieglāk izvairīties no kreditoriem. Tas ietekmē iekšējā tirgus darbību. Regulā „Brisele I“ šie jautājumi nav ietverti, vai arī tie katrā ziņā ir ietverti nepilnīgi. Šķiet, ka mērķtiecīga nav arī dalībvalstīs pastāvošo noteikumu tuvināšana, tos saskaņojot, jo dalībvalstu tiesību sistēmas ir tik atšķirīgas, ka, šķiet, tas ir gandrīz neiespējami.

Ņemot to vērā, Eiropas Savienībā ir jāievieš patstāvīga papildu procedūra, kas darbojas paralēli dalībvalstu noteikumiem. Tā jāpiemēro vienīgi pārrobežu darījumiem un tai ir jāattiecas vienīgi uz banku kontiem, bet ne uz pārējiem aktīviem. Ar to jāsaprot tikai provizoriska kreditora aizsardzība un nevis naudas līdzekļu pārskaitīšana tam no bloķētā parādnieka konta.

Tiesisko pamatu nodrošina EK līguma 65. panta c) punkts.

Tā kā pastāv iespēja tiesības aizstāvēt tiesā, parādniekam varētu rasties vēlēšanās līdzekļus noslēpt. Tādējādi atbilstīgi Zaļās grāmatas mērķim kreditoram jebkurā laikā ir jābūt iespējai pieprasīt lēmuma pieņemšanu par aresta uzlikšanu kontam, tas nozīmē — arī jau pirms lietas izskatīšanas uzsākšanas pēc būtības.

Kreditoram saīsinātas tiesāšanās procedūras laikā ir jāpārliecina tiesa par prasības pamatotību, kā arī par jautājuma steidzamību, lai pieņemtu lēmumu par aresta uzlikšanu. Steidzamība jāpiemēro tikai tādā gadījumā, ja pastāv risks, ka pretējā gadījumā piespiedu izpilde būtu apdraudēta vai ievērojami apgrūtināta. Tā kā šajā gadījumā runa ir par paātrinātu procedūru, tad papildus dokumentiem vai rakstiskiem paskaidrojumiem kā ticams pamatojums var būt, piemēram, ar zvērestu apliecināts paziņojums. Šādā gadījumā būtu jānosaka, ka par nepatiesa ar zvērestu apliecināta paziņojuma sniegšanu draud kriminālatbildība.

Nepamatota aresta uzlikšana kontam parādniekam var radīt smagas, iespējams, pat tā eksistenci apdraudošas sekas un negatīvi ietekmēt uzticēšanos Kopienas tiesību sistēmai. Tāpēc īpaša uzmanība jāpievērš parādnieka aizsardzībai, piemēram, pieprasot no kreditora prasījuma nodrošinājumu, nosakot tiesības apstrīdēt aresta uzlikšanu, ierobežojot a summas apmēru, kurai var uzlikt arestu, paredzot kreditora pienākumu noteiktā termiņā iesniegt prasību pēc būtības u.c.

Referents uzskata, ka Eiropas Savienībā ir jāatsakās no vienotas summas noteikšanas, kurai arestu uzlikt nevar, gluži pretēji, — jautājumu par valsts tiesību aktos paredzēto tiesību izmantošanu atbrīvot noteiktu summu no aresta uzlikšanas parādnieks lemj pēc saviem ieskatiem.

Principiāli nedrīkstētu pieļaut aresta uzlikšanu attiecībā uz trasta kontiem, kuru īpašnieki ir nevis parādnieki, bet, piemēram, notāri vai advokāti.

Papildus izklāstītajām problēmām rodas virkne citu konkrētu sarežģītu jautājumu, piemēram, tiesas piekritība, precīzāka informācija par izpildes procedūru vai atlīdzība bankai, kuri vēl ir jāanalizē precīzāk, tāpat kā materiālo tiesību aspekti, piemēram, secība, kādā veicama aresta uzlikšana. Pašlaik šiem jautājumiem nav jāpievēršas, tie ir jāatliek izskatīšanai turpmākajās apspriedēs.

IEROSINĀJUMI

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   uzskata par lielu trūkumu to, ka Zaļajā grāmatā nav iekļauti statistikas dati, kas ļautu saprast parādnieku izvairīšanos no tiesvedības problēmas apmērus; uzskata, ka šāda statistikas informāciju būtu ļoti noderīga, lai novērtētu aresta kā tiesu iestāžu pasākuma lietderību, ņemot vērā praktiskas grūtības saistībā ar tā īstenošanu, kā arī proporcionalitātes un subsidiaritātes principu;

2.   uzskata, ka pirmām kārtām priekšlikums jāformulē tā, lai izvairītos no nesaskaņotības dalībvalstu un Kopienas procedūrās; saistībā ar to uzskata, ka labāk būtu pieņemt saskaņošanas metodi, bet tā kā šķiet, ka pašlaik šī metode nav īstenojama, neatkarīga procedūra ir nākamais labākais banku kontu arestu reglamentēšanas veids;

3.   turklāt uzskata, ka procedūrai jābūt tikai aizsardzību nodrošinošai un tai jābūt pieejamai kā steidzamam pasākumam visos tiesvedības posmos saskaņā ar ex parte piemērošanu, ka jautājums par aresta rīkojumu jāatstāj tiesas ziņā un ka labam lietas ierosināšanas pamatam, iespējamībai, ka tiesas procesā tiks gūti panākumi, un riskam, ka vēlākā posmā nebūs iespējams īstenot spriedumu, ja aresta rīkojums netiek dots, jāveido aresta rīkojuma izdošanas pamatojums, kuru apstiprina ar faktu izklāstu, vēlams, apliecinājuma veidā;

4.   uzskata, ka šāda rīkojuma piemērošana jānosaka uzklausīšanā pieņemamā laikā, lai atbildētājam dotu tiesības tikt uzklausītam un ļautu tiesai atkārtoti izvērtēt situāciju un atbilstīgi pieņemt lēmumu, un ka gan bankai, gan tiesai jāsūta atbildētājam brīdinājums; uzskata, ka praktiskās grūtības attiecībā uz aresta rīkojuma nodošanu, rīkojuma autentiskumu un ātru tā nodošanu bankai varētu risināt, izmantojot modernās komunikāciju tehnoloģijas; uzskata, ka izmaksas vispirms jāsedz prasības iesniedzējam, kurš varētu tās visbeidzot atgūt no atbildētāja gadījumā, ja prasības iesniedzējs tiesas prāvu uzvar;

5.   uzskata, ka, ņemot vērā to, ka bankas konta iesaldēšana var ietekmēt citus kreditorus un, protams, atbildētāja finanšu darbību, attiecīgais rīkojums jāierobežo ar to, ka tiek iesaldēta prasītā summa plus procenti un saprātīgas izmaksas;

6.   uzskata, ka rīkojums jāsūta konkrēta bankai vai bankām, ja prasītā summa rada nepieciešamību iesaldēt vairāk nekā vienu bankas kontu, un ka tas nav jāsūta visai pasaulei; ka atbildētāja vārdam un kontam vai kontiem jābūt pēc iespējas identificējamiem un ka kopīgiem kontiem un nomināliem kontiem sākuma posmā nav jābūt izņēmumiem, bet tos varētu atsaldēt pēc tam, kad atbildētājs ir uzklausīts un ir pārliecinājis tiesu, izmantojot pierādījumus, ka konts vai konti atbildētājam nepieder;

7.   uzskata, ja ir iebildes pret bankas konta arestu vai ja atbildētājs iesniedzis lūgumu šāda rīkojuma anulēšanai, tad attiecībā uz rīkojumu piemēro tos pašus principus, tostarp par steidzamu pasākumu, ciktāl tie attiecas uz atbildētāju;

8.   uzsver, ka jautājumam par bankas konta aresta rīkojumu prasības iesniedzējam jādod pienācīgs nodrošinājums par summu, kas ir pietiekama, lai segtu jebkurus zaudējumus vai kaitējumu, kurus varētu ciest atbildētājs gadījumā, ja vēlāk izrādās, ka prasības pieteikums ir noraidāms;

9.   uzskata, ka aresta rīkojuma izdošanai jābūt tās valsts tiesas jurisdikcijā, kurā ir atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta vai juridiskā adrese, vai tās valsts tiesas jurisdikcijā, kurā celta prasība, un ka šādu rīkojumu varētu izmantot kā oficiālās atzīšanas instrumentu sprieduma īstenošanai parastās oficiālās atzīšanas procedūras vietā;

10. uzskata, ka, lai novērstu to, ka prasības iesniedzējs ļaunprātīgi izmanto aresta procesu, nepamatoti novilcinot galveno procedūru, atbildētājam jādod tiesības lūgt, lai rīkojumu šī iemesla dēļ aptur, un ka tiesai, kas izdod rīkojumu, jābūt pilnvarām pēc saviem ieskatiem anulēt aresta rīkojumu, ja ir pierādījumi par negodīgumu vai rupju nolaidību no prasības iesniedzēja puses attiecībā uz tiesvedības virzību.

PROCEDŪRA

IEROSINĀJUMI

Ekonomikas un monetārā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   vairāk par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu ir vajadzīga saskaņota, vienkārši piemērojama un neatkarīga, stingriem procesuālās drošības aizsardzības pasākumiem pakļauta Eiropas banku kontu aresta procedūra;  

2.   aresta rīkojumi jāizdod ar brīdi, kad tiesā ir reģistrēta lieta par naudas prasījumu; aresta rīkojumus var izsniegt arī agrāk, ja šāda steidzamība ir pamatota un ja tiesvedība turpināsies; pamatojoties uz aresta rīkojumiem, ir jābloķē kontā esošie līdzekļi, nepārskaitot tos kreditoram, līdz no dalībvalsts, kurā konts ir reģistrēts, tiek saņemts tiesas nolēmums, un tā varētu atrisināt arī visus jautājumus, kas saistīti ar prasījuma prioritāti; nevajadzētu bloķēt aktīvus, kas, ieskaitot izmaksas, pārsniedz naudas prasījuma apmēru;

3.   aresta rīkojumu var izdot, ja tam ir pamatojums, piemēram, esot aizdomām par līdzekļu izšķērdēšanu; ir jābūt drošības aizsardzības pasākumiem, lai nepieļautu, ka uz rīkojuma pamata tiek bloķēts vairāk kontu nekā ir nepieciešams;

4.   aresta ilgums nedrīkst pārsniegt 18 mēnešus; tomēr, ja tiesvedība lietā nav vēl pabeigta, šis termiņš ir jāpagarina ar noteikumu, ka tiesvedību veic ar pienācīgu rūpību;

5.   parādnieka iespējas momentāni pārvietot naudas līdzekļus ir pretrunā nosacījumam par parādnieka uzklausīšanu pirms rīkojuma izdošanas par bankas kontu arestu; pēc rīkojuma izdošanas ir jāparedz tiesības noraidīt prasību un, ja parādnieka pārsūdzība ir apmierināta, ir jāparedz tiesības uz zaudējumu atlīdzību, un tāpēc ir jāpiemēro noteikumi par pretprasībām; kreditoriem stingri jāievēro tiesas prasības;

6.   lai aizsargātu parādnieka tiesības gan pirms aresta rīkojuma spēkā stāšanās, gan tā darbības laikā, ir jānosaka kreditora atbildība gadījumos, kad pret parādnieku ir vērsta nepienācīga rīcība;

7.   lai noteiktu kontu, ir jāsniedz pietiekama informācija, pat ja bankām nāktos uzcītīgi veikt meklēšanu, vadoties pēc vārda un adreses; apvienotiem kontiem arestu var uzlikt, pieņemot, ka aktīvi ir sadalīti vienādās daļās, un arestu uzliekot parādnieka daļai;

8.  bankas kontu aresta rīkojumi ir jāpārsūta, pirmajā dienā pēc pārsūtīšanas pieprasot no bankas garantijas, un jāapstrādā 24 stundu laikā pēc konta noteikšanas; banka nosūta oficiālu paziņojumu izpildiestādei vai kreditoram par to, vai attiecīgā summa ir garantēta; banka nosūta oficiālu paziņojumu arī parādniekam, informējot par to, kad aresta rīkojums stājas spēkā; ir vēlami standartizēti oficiāli paziņojumi, kas pieejami visās ES valodās, tādējādi novēršot vai samazinot nepieciešamību pēc paziņojumu tulkošanas;

9.  bankas izmaksas ir jāsedz, pamatojoties uz patiesajām izmaksām par tās pakalpojumiem, ieskaitot meklēšanu;

10. tiesa nosaka iztikai nepieciešamos līdzekļus, kuri netiek bloķēti, un šo tiesas lēmumu var pārsūdzēt; mītnes zemes valstij jānosaka šīs summas lielums;

11. ir jāapsver, vai ES procedūra jāpiemēro tikai pārrobežu situāciju gadījumos, vai arī to pēc izvēles var piemērot arī dalībvalstīs.

PROCEDŪRA