par nodokļu un muitas politikas ieguldījumu Lisabonas stratēģijā

(2007/2097(INI))

Eiropas Parlaments,

–    ņemot vērā der Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Nodokļu un muitas politikas ieguldījums Lisabonas stratēģijā” (COM(2005)0532),

–    ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai „Dalībvalstu tiešo nodokļu sistēmu koordinēšana iekšējā tirgū” (COM(2006)0823),

–    ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai „Aplikšana ar nodokļiem izceļojot un nepieciešamība koordinēt dalībvalstu nodokļu politiku” (COM(2006)0825),

–    ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai „Par efektīvāku P&A nodokļu atvieglojumu piemērošanu” (COM(2006)0728),

–    ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai „Kopienas Lisabonas programmas īstenošana — līdzšinējie sasniegumi un turpmāk veicamie pasākumi kopējās konsolidētās uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes (KKUINB) izveidē” (COM(2006)0157),

–    ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai „Nodokļu režīms attiecībā uz zaudējumiem pārrobežu situācijās” (COM(2006)0824),

–    ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2004. gada 10. marta atzinumu par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar kuru groza 1990. gada 23. jūlija Direktīvu 90/434/EEK par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro dažādu dalībvalstu uzņēmējsabiedrību apvienošanai, sadalīšanai, to aktīvu pārvešanai un akciju maiņai(1),

–    ņemot vērā 2005. gada 13. decembra Eiropas Parlamenta rezolūciju par uzņēmumu un nodokļu sistēmu Eiropas Savienībā: kopējā konsolidētā uzņēmumu ienākuma nodokļa bāze(2),

–    ņemot vērā ekonomikas un finanšu ministru padomes (Ekonomikas un finanšu padomes) 2004. gada 10. un 11. septembra neoficiālo sanāksmi un 2006. gada 7. un 8. aprīļa neoficiālo sanāksmi,

–    ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai „Mazo un vidējo uzņēmumu nodokļu šķēršļu pārvarēšana iekšējā tirgū — mītnes valsts nodokļa iespējamās izmēģinājuma programmas izklāsts” (COM(2005)0702),

–    ņemot vērā Komisijas 2004. gada 10. septembra Eiropas nodokļu pārskatu(3),

–    ņemot vērā 2000. gada 23. un 24. marta Lisabonas Eiropadomes prezidentūras secinājumus, 2001. gada 23. un 24. marta Stokholmas Eiropadomes prezidentūras secinājumus, 2002. gada 15. un 16. marta Barselonas Eiropadomes prezidentūras secinājumus un 2005. gada 22. un 23. marta, 2005. gada 15. un 16. decembra un 2006. gada 23. un 24. marta Briseles Eiropadomes prezidentūras secinājumus,

–    ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) 1998. gada ziņojumu par kaitniecisku nodokļu konkurenci,

–    ņemot vērā Komisijas 2006. gada ziņojumu par nodokļu struktūrām Eiropas Savienībā laikā no 1995. līdz 2004. gadam,

–    ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–    ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A6-0391/2007),

A.  ņemot vērā to, ka valstu nodokļu sistēmās arvien vairāk ir jāņem vērā ekonomikas globalizācija, un vajadzība uzkrāt cilvēku kapitālu zināšanu sabiedrībā veicina valsts izdevumu pieaugumu;

B.   tā kā 27 dažādu nodokļu sistēmu pastāvēšana ES kavē iekšējā tirgus netraucētu darbību, paver plašas iespējas nodokļu bāzes erozijai, piemēram, izvairoties no nodokļiem, rada nozīmīgas papildu izmaksas pārrobežu tirdzniecībai un uzņēmējdarbībai vadības un atbilstības nodrošināšanas ziņā, apgrūtina uzņēmumu pārstrukturēšanu, padara ES uzņēmumus mazāk konkurētspējīgus pasaules līmenī un ir iemesls nodokļu dubultai uzlikšanai;

C.  tā kā Eiropas Parlamenta 2007. gada 29. marta rezolūcijā par Eiropas Savienības pašu resursu nākotni(4) ir uzsvērts, ka Eiropas Savienības turpmākas pašu resursu sistēmas pamatā jābūt pilnīgai dalībvalstu fiskālās neatkarības un fiskālās neitralitātes principu ievērošanai, vienlaikus kā iespējamu ilgtermiņa risinājumu Eiropas Savienības pašu resursu nākotnei minot Kopienas nodokļa vai jaunu valsts nodokļu uzlikšanu par labu tieši Eiropas Savienībai;

D.  tā kā nodokļu konkurence ES ir veicinājusi un joprojām veicina ekonomikas izaugsmi visā Eiropas Savienībā, radot dinamisku uzņēmējdarbības vidi, taču atbilstīga nodokļu koordinācija ES mērogā, necenšoties saskaņot nodokļu likmes, var padarīt nodokļu konkurences priekšrocības vēl pieejamākas uzņēmumiem, to darbiniekiem un patērētājiem;

E.   tā kā Eiropas Savienībā ir dažas valstis, kurās nodokļu ieņēmumi no kapitāla ir palielinājušies, pateicoties apjomīgākai vispārējai ekonomikas izaugsmei un jo īpaši tam, ka sākuši darboties daudzi jauni uzņēmumi un ir ievērojami palielinājusies šo uzņēmumu peļņa, pretstatā tām valstīm, kurās ieņēmumu apjoms ir samazinājies lēnākas izaugsmes dēļ;

F.   tā kā kopējais nodokļu iekasēšanas apjoms dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgs, veidojot no 28,4 % līdz 50,5 % no iekšzemes kopprodukta, kas ļauj secināt, ka pastāv dažāds ietekmes līmenis uz ekonomiku;

G.  tā kā, ņemot vērā pētniecības un izstrādes ietekmi uz izaugsmi un nodarbinātību, ir jāizvērtē nodokļu atvieglojumu efektīvāks lietojums pētniecības un izstrādes jomā;

H.  tā kā Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanai ir nepieciešama dalībvalstu nodokļu politikas lielāka koordinācija; tā kā Eiropai ir jāveido atšķirīga ekonomikas un sociālā sistēma, kas kultūras mantojuma daudzveidības un intelektuālā kapitāla sniegtās konkurences priekšrocības pārveido par jauninājumu veicinātu ražīguma pieaugumu;

I.    tā kā pašreizējai nodokļu sistēmu sadrumstalotībai raksturīgās nepilnības ļauj izvairīties no nodokļu maksāšanas; tā kā krāpšanas un nodokļu nemaksāšanas dēļ zaudētie nodokļu ieņēmumi tiek lēsti 200 līdz 250 miljardu EUR apmērā tikai attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli (PVN) vien;

J.    tā kā precīzs nodokļu sloga mērs ir nodokļu efektīvā likme, kuru veido nominālā nodokļu likme un nodokļu bāze;

K.  tā kā enerģijas nodokļu uzlikšana ir noderīgs līdzeklis gan „piesārņotājs maksā” principa piemērošanai, gan piesārņojuma samazināšanai tā rašanās vietā; tā kā ir steidzami jāmeklē risinājumi arvien pieaugošajai satiksmes ietekmei uz vidi, lai apturētu klimata pārmaiņas;

L.   tā kā enerģijas nodokļu sistēma un ES Emisiju tirdzniecības sistēma ir divi nozīmīgi ekonomiski līdzekļi, ko pašlaik pielieto, lai risinātu enerģijas patēriņa un CO2 emisiju radītās problēmas;

Nodokļu politikas ieguldījums Lisabonas stratēģijā

1.   atgādina, ka ar nodokļu politiku saistīti lēmumi, piemēram, par nodokļu atvieglojumu piešķiršanu uzņēmumiem, ir galvenais instruments attīstībai un jaunu darbavietu radīšanai, kā arī tam, lai palielinātu ieguldījumus pētniecībā un izstrādē un veicinātu vidi saudzējošu tehnoloģiju izmantošanu; tomēr uzsver — lai nodrošinātu nodokļu politikas būtisku ieguldījumu Lisabonas stratēģijā, ir pastāvīgi jāuzrauga uzņēmumiem piešķirto nodokļu atvieglojumu rezultātā gūto ieņēmumu sadale, šādi garantējot, ka papildu ieņēmumus faktiski izmanto darba tirgus aktivizēšanai vai turpmākiem ieguldījumiem jauninājumos un energoefektīvā tehnoloģijā;

2.   konstatē, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa likmēm gan Eiropas Savienībā, gan citās ESAO valstīs ir tendence samazināties, kas liecina par augošu konkurenci pasaules mērogā, strukturālām pārmaiņām un attīstību finanšu tirgos, taču uzsver, ka kopējais uzlikto nodokļu apjoms Eiropā joprojām ir lielāks nekā citās ESAO valstīs; vērš uzmanību arī uz to, ka valsts ieņēmumi kopumā ir palielinājušies, lai gan ir samazinājušās spēkā esošās uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes; konstatē, ka ir nepieciešama saskaņota nodokļu pamatsistēma, tai skaitā uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma, kas ir labvēlīga uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), un paredzēta, lai atjaunotu izaugsmi un radītu nodarbinātības iespējas;

3.   pievienojas Komisijas paziņojumā „Dalībvalstu tiešo nodokļu sistēmu koordinēšana iekšējā tirgū” paustajām bažām, ka situācijā, kad netiek koordinētas tiešo nodokļu sistēmas, var rasties netīša neaplikšana ar nodokļiem vai arī nodokļu pārkāpumi, un līdz ar to samazinās ieņēmumi no nodokļiem;

4.   uzskata, ka ir jāveido valsts finanšu politikas vide, kas labvēlīga ekonomikas izaugsmei un nodarbinātībai, un jāveicina veselīga nodokļu konkurence Eiropas Savienībā, lai nodokļu slogs vienmērīgi gultos uz nodarbinātajiem un patērētājiem, uzņēmumiem un tiem, kuri gūst ienākumus no kapitāla; norāda, ka saistībā ar valsts līdzekļiem Eiropas Savienībā ir jāveicina nodokļu sistēma, kas sekmētu konkurenci pasaules ekonomikā, veicinot jaunu uzņēmumu veidošanos un tehnoloģiju attīstību;

5.   uzsver, ka kopumā dalībvalstu nodokļu sistēmās pārāk plaši tiek piemērotas salīdzinoši augstas likmes zemiem apliekamajiem ienākumiem, šādi neveicinot vēlmi uzņemties risku un sākt uzņēmējdarbību;

6.   uzskata, ka ir iespējama konkurētspējīga nodokļu sistēma, kas nesamazina valsts līdzekļus, par ko liecina stāvoklis tajās Eiropas valstīs, kurām pēdējos desmit gados ir izdevies palielināt nodokļu ieņēmumus, samazinot nodokļus un vienlaikus paplašinot nodokļu bāzi, kā arī kontrolējot izdevumus, šādi samazinot budžeta deficītu;

7.   atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izstrādāt risinājumus problēmām, kas saistītas ar iekšējo cenu noteikšanas noteikumiem Eiropas Savienībā;

8.   atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto izmēģinājuma projektu, ar ko principu par nodokļa uzlikšanu mītnes zemē paredz piemērot MVU maksātam uzņēmumu ienākuma nodoklim;

9.   apzinās grūtības, ar kurām saskaras MVU gan Eiropas Savienībā, gan citās ESAO valstīs, finansējot projektus, un atbalsta nodokļu atvieglojumu piešķiršanu, lai mudinātu MVU biežāk izmantot starpnieku finansēšanas mehānismus, piemēram, ieguldījumus uzņēmumu pamatkapitālā, uzņēmējdarbības mecenātu organizācijas u. c.;

10. vērš uzmanību uz valsts ieņēmumu deficītu, ko ES rada nodokļu krāpšana, un aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot turpmākus pasākumus cīņai pret nodokļu krāpšanu;

11. uzskata — lai efektīvi cīnītos pret nodokļu nemaksāšanu un nodokļu krāpšanu, ir radikāli jāmaina nodokļu pakalpojumu sniegšanas veids, pamatojoties uz mūsdienīgiem organizācijas un pareizas pārvaldības principiem, un uzsver, ka Komisijai vajadzētu īstenot nozīmīgas iniciatīvas, atbalstot Kopienas līmeņa koordināciju šajā jomā;

12. uzskata, ka ir jāsaglabā PVN atvieglojumi pilnībā vai daļēji valstij piederošiem uzņēmumiem, kuri darbojas sabiedrības interesēs; uzskata, ka ir jāizveido vienots informācijas centrs, lai palīdzētu uzņēmumiem pildīt PVN saistības visā ES teritorijā;

13. aicina dalībvalstis gādāt par nodokļu sloga taisnīgāku sadali;

14. kritizē tendenci paaugstināt PVN likmi ES, jo tas darbojas regresīvi un samazina pieprasījumu; uzsver — dažu ES dalībvalstu pieredze ir apliecinājusi, ka lielāki ieņēmumi tiek gūti, paplašinot nodokļu bāzi situācijā, kad, pateicoties nodarbinātības pieaugumam, pieaug patēriņš un kad pastāv priekšnoteikumi nelikumīgas saimnieciskās darbības noregulēšanai, kas ir process, kuram kaitētu PVN likmju pieaugums;

15. atkārtoti pauž atbalstu zemāku PVN likmju kā PVN sistēmas strukturāla elementa eksperimentālai piemērošanai darbietilpīgiem pakalpojumiem, ļaujot dalībvalstīm elastīgi piemērot šādas likmes tiešu pakalpojumu nozarēs, kas ir galvenokārt vietēji pakalpojumi un nekropļo pārrobežu konkurenci;  

16. atbalsta Komisijas centienus vērst nodokļu politiku uz drosmīgākiem mērķiem vides jomā; uzskata, ka šāda rīcība var veicināt vides tehnoloģiju plašāku izpēti un piemērošanu, tādējādi attīstot ES konkurētspējas potenciālu šajā jomā;

17. konstatē, ka ir nepieciešama pilnīgi jauna pieeja akcīzes nodokļa politikas ziņā; uzsver, ka ir jāatsakās no politikas, kas vērsta uz minimālās nodokļa likmes noteikšanu ES līmenī, un ka tā vietā ir jāpieņem vispārējs rīcības kodekss, lai mudinātu dalībvalstis ciešāk tuvināt to ārkārtīgi dažādās akcīzes nodokļa likmes;

18. uzskata, ka nodokļu politikai ir jāsekmē iekšējo izmaksu internalizācija rūpniecībā; tomēr uzskata, ka ir saprātīgi saglabāt vai ieviest nodokļu vai cita veida atbalstu, lai veicinātu tādu tīru, alternatīvu enerģijas avotu izmantošanu, kas nav fosilas izcelsmes;

19. uzskata, ka degvielai uzlikto nodokļu pieaugums labvēlīgi ietekmēs vidi, ja būs pieejami ekonomiski un izdevīgi sabiedriskā transporta līdzekļi;

20. uzskata, ka valstīm, kurām jānodrošina straujāka ekonomiskā izaugsme, ir augstākas ārējās izmaksas, par ko tās nedrīkst sodīt;

21. uzsver nepieciešamību arī turpmāk samazināt nodokļus nodarbinātajiem, kas ir labākais veids, lai sasniegtu vienu no Lisabonas stratēģijas mērķiem — 70 % lielu nodarbinātības līmeni;

22. uzskata, ka vienotā tirgus izveides nolūkā ir svarīgi vienkāršot muitas tiesību aktus un racionalizēt muitas procedūras, lai samazinātu administratīvās izmaksas uzņēmumiem, kuri veic pārrobežu darījumus, vienkāršojot uzņēmumu pārrobežu atbilstības saistības; atbalsta virzību uz vienkāršotu PVN iekasēšanas sistēmu pārrobežu tirdzniecībā ES, piemēram, īstenojot apgrieztu maksāšanas kārtību;

Kopējā konsolidētā uzņēmumu ienākuma nodokļa bāze

23. atbalsta Komisijas centienus izveidot ES uzņēmumu vienoto konsolidēto ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB); atzīmē, ka KKUNIB nodrošinās lielāku pārredzamību, ļaujot uzņēmumiem darboties saskaņā ar vieniem un tiem pašiem noteikumiem gan pašu valstī, gan ārvalstīs, palielinās pārrobežu tirdzniecības un ieguldījumu apjomu, turklāt būtiski samazinās administratīvās izmaksas, kā arī nodokļu nemaksāšanas un krāpšanas iespējas; uzskata, ka ir jāievieš īpaši pasākumi, piemēram, noteikumi par nodokļa uzlikšanu mītnes valstī, kas izstrādāti, lai samazinātu ar nodokļu atbilstību saistītās izmaksas MVU;

24. atgādina, ka KKUINB paredz kopīgus noteikumus attiecībā uz nodokļu bāzi un nekādi neskar dalībvalstu brīvību arī turpmāk noteikt pašām savas nodokļu likmes;

25. atzinīgi vērtē Komisijas ieceri sākt KKUINB piemērošanu pat ciešākas sadarbības kontekstā; tomēr norāda, ka šis ir otrais labākais risinājums, jo, nepastāvot vispārējai ES mēroga sistēmai, var daļēji mazināties pārredzamības un zemāku administratīvo izmaksu sniegtās priekšrocības;

26. atzinīgi vērtē Komisijas ieceri, ka jaunajai nodokļu bāzei jābūt vienotai, tai jāvienkāršo stāvoklis, un, definējot kopēju standartu sistēmu, iesaka veidot mehānismu nodokļu ieņēmumu sadalei starp attiecīgajām dalībvalstīm;

27. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu „Par efektīvāku P&A nodokļu atvieglojumu piemērošanu” un uzsver, ka ir jānodrošina paraugprakses apmaiņa un maksimāli jāprecizē šādu iniciatīvu saderība ar Kopienas tiesību aktiem;

28. uzsver, ka vides nodokļu uzlikšana ir elastīgs politikas instruments, lai sasniegtu piesārņojuma apjomam noteikto mērķi, rosinātu tehnoloģiju attīstību un vēl vairāk samazinātu piesārņojošo vielu emisijas;

29. mudina Komisiju risināt grāmatvedības konsolidācijas, nodokļu uzlikšanas un nodokļu administrācijas jautājumus attiecībā uz lielām uzņēmumu grupām, kas veic pārrobežu darbību;

Par efektīvāku nodokļu atvieglojumu piemērošanu pētniecībai un izstrādei

30. uzskata, ka nodokļu atvieglojumiem pētniecības un izstrādes veicināšanai ir ļoti svarīga nozīme, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas mērķus, piemēram, lai palielinātu ar pētniecību un izstrādi saistītos izdevumus Eiropā, jo īpaši sekmējot pētniecību un izstrādi MVU; uzskata, ka nodokļu atvieglojumus pētniecības un izstrādes veicināšanai nedrīkst izmantot kā netiešas subsīdijas valsts uzņēmumiem;

31. pauž pārliecību, ka nodokļu politika ir jāizstrādā tā, lai rosinātu uz ražīgumu balstītu izaugsmi visās tautsaimniecības nozarēs, ļaujot nodokļu maksātājam vai nu ieturēt, vai pieprasīt samazināt nodokļu aprēķinu par izdevumiem pētniecībai un izstrādei;

32. uzskata, ka dalībvalstu krasi atšķirīgais tehnoloģiju attīstības līmenis nozīmē atšķirīgu nodokļu politiku un ka Kopienas līmenī ir jārīkojas vienīgi tad, ja atsevišķas dalībvalsts rīcība nespēj nodrošināt efektīvu risinājumu; pauž viedokli, ka, veicinot labu praksi nodokļu atvieglojumu izveidei pētniecības un izstrādes vajadzībām un labāk koordinējot nodokļu politiku, dalībvalstīm izdotos vieglāk sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķus;

Rezidences maiņas nodoklis

33. mudina Komisiju pieņemt aktīvāku stratēģiju attiecībā uz ārzonu finanšu centriem;

34. atbalsta Komisijas viedokli, ka, pārceļot aktīvus uz trešo valsti, administratīvas sadarbības trūkuma dēļ ir attaisnojama tūlītēja nodokļu iekasēšana rezidences maiņas brīdī;

Nodokļu režīms attiecībā uz zaudējumiem pārrobežu situācijās

35. konstatē, ka Eiropas Kopienu Tiesā bieži tiek celtas prasības saistībā ar nodokļu uzlikšanu, un šo prasību iemesls galvenokārt ir nepietiekama pārredzamība un ārkārtīgi sarežģītās nodokļu sistēmas Eiropā, un tāpēc pieprasa vienkāršot nodokļu tiesību aktus visā ES; uzskata, ka Eiropas Kopienu Tiesas nolēmums Marks & Spencer lietā nodrošina dalībvalstīm tiesības saglabāt savas nodokļu sistēmas; uzskata, ka situācijās, kad pārrobežu zaudējumi radušies ārvalstu meitasuzņēmumiem, jāizvairās no nodokļu dubultas uzlikšanas mātes uzņēmumiem, jālīdzsvaro nodokļu iekasēšanas pilnvaru sadalījums starp dalībvalstīm, jānovērš dubulta zaudējumu atlīdzināšana un jānovērš izvairīšanās no nodokļu nemaksāšanas;

36. atzīmē, ka, ja nebūs iespēju segt pārrobežu zaudējumus, uzņēmumi centīsies nodrošināt, lai peļņai tiek uzlikts nodoklis valstīs, kuru iekšzemes tirgus ir pietiekami liels, lai gūtu peļņu tādā apmērā, kas ļauj kompensēt iespējamos zaudējumus ārvalstīs;

37. uzskata, ka ir jācenšas izveidot sistēma pārrobežu zaudējumu segšanai gan uzņēmumiem, gan grupām ar ārvalstu struktūrvienībām; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par nodokļu režīmu attiecībā uz zaudējumiem pārrobežu situācijās;

38. uzskata, ka Komisijas paziņojums par nodokļu režīmu attiecībā uz zaudējumiem pārrobežu situācijās ir piemērots pamatojums turpmākām debatēm, jo īpaši par iespējamiem risinājumiem laikposmā līdz KKUINB piemērošanai, kas izklāstīti paziņojumā par kārtības noteikšanu zaudējumu segšanai un atgūšanai uzņēmējā dalībvalstī;

39. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 102 E, 28.4.2004, 569. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0511 (3) ES nodokļu pārskats, darba dokuments Nr. 3/2004 (SEC (2004)1128/2). (4) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0098.

Nodokļu politikas mērķi

Nodokļu politika var sekmēt izaugsmi, labklājību un sociālo vienotību trīs veidos. Vienkāršākā prasība ir tāda, lai nodokļu politika būtu spējīga nodrošināt pietiekamus ieņēmumus, lai finansētu sabiedrisko pakalpojumu un sociālo pabalstu kvalitatīvi augstu līmeni. Otrkārt, nodokļu iekasēšanā vajadzētu iekļaut pamudinājumus, kas ietekmē saimniecisku lēmumu pieņemšanu par labu lielākai nodarbinātībai un taupīgai, noturīgai dabas resursu izmantošanai. Treškārt, nodokļu iekasēšana vienmēr nozīmē ienākumu pārdali; tai jānotiek tā, lai palielinātos efektīvs pieprasījums un sociālais līdzsvars, vienlaikus mazinoties ienākumu atšķirībām.

Kaut gan Komisijas paziņojumos nepārprotami ņemti vērā abi pirmie mērķi, tajos pilnībā ignorēti nodokļu iekasēšanas sadales aspekti. Taču pēdējos gados ES dalībvalstu nodokļu sistēmas ir visvairāk mainījušās tieši šajā ziņā. Saprotams, ka nodokļu politika, kas palielina nevienlīdzību un likvidē pieprasījumu, nekādi nesekmēs dinamiski augoša ekonomikas reģiona veidošanu, kā to prasa Lisabonas stratēģija.

Nodokļu konkurences sekas

Referente pievienojas Komisijas bažām, ka ,,situācijā, kad netiek koordinētas tiešo nodokļu sistēmas, var rasties netīša neaplikšana ar nodokļiem vai arī nodokļu pārkāpumi, un līdz ar to samazinās ieņēmumi no nodokļiem” (COM(2006)0823).

Ja nebūs Eiropas mēroga koordinācijas tiešo nodokļu jomā, diezin vai būs iespējams atgūt brīvu politiskās darbības telpu nodokļu politikas veidošanai.

Kapitāla pārvietošanās uzraudzības atcelšana un nodokļu oāžu veidošanās jau septiņdesmitajos gados sāka pakļaut spiedienam tās valstis, kuras iekasēja lielākus nodokļus no uzņēmumu ienākumiem. Divdesmit septiņu dažādu nodokļu sistēmu pastāvēšana ES iekšējā tirgū un pilnīga kapitāla aprites brīvība nozīmē arī to, to uzņēmumu rīcībā, kas veic pārrobežu darbību, ir vesela virkne iespējamu stratēģiju, kā izvairīties no nodokļu maksāšanas. Šajā sakarā bieži lietota metode ir uzņēmumu grupas iekšējo cenu izmantošana, lai pārceltu ienākumus no valstīm ar augstāku nodokļu likmi uz valstīm, kur nodokļu likme ir zemāka, vai arī finansēšanas uzņēmumu dibināšana nodokļu oāzēs, no kurienes ar kredītu palīdzību tiek finansēti ieguldījumu projekti visā pasaulē.

Šādi un līdzīgi triki rada ievērojamus ieņēmumu zaudējumus valstīs ar augstām uzņēmumu ienākuma nodokļa likmēm. Ja uzņēmumi nodokļu dēļ pārvieto ne tikai grāmatvedībā uzrādītos ienākumus, bet arī ienesīgus ieguldījumus, rodas papildu stimuli nodokļu likmju lejupvērstai izlīdzināšanai. Tas ir process, kuru dēvē par „nodokļu konkurenci”. Tā nenorisinās tikai uzņēmumu ienākuma nodokļa jomā. Tā kā naudas līdzekļi ir vēl daudzkārt mobilāki par ienesīgi ieguldītu kapitālu, lejupvērstais spiediens tikpat skar arī nodokļu iekasēšanu no privātā īpašuma un no ienākumiem no kapitāla.

Darbaspēks nekad nav tik mobils kā kapitāls, savukārt augsti apmaksāti strādājošie parasti ir mobilāki par parastu darbaspēku. Īpaši nemobils nodokļu avots ir patēriņš, it īpaši ikdienas preču un pakalpojumu patēriņš. Tādēļ par likumsakarīgu uzskatāms tas, ka dažādu nodokļu sistēmu pastāvēšana liberalizētā iekšējā tirgū izraisa izmaiņas dalībvalstu nodokļu sistēmās. Saistībā ar mobilajiem faktoriem var izdarīt pietiekamu spiedienu uz valdībām, lai panāktu arvien ievērojamāku uz tiem attiecināmo nodokļu samazinājumu, savukārt sabiedriskos ieņēmumus turpina nodrošināt ar arvien lielāku mazāk mobilu nodokļu ienākumu avotu noslodzi. Tātad nodokļus pārvieto no uzņēmumu ienākumiem uz privātiem ienākumiem, no ienākumiem no kapitāla uz ienākumiem no darba, no augsti apmaksāta uz zemāk apmaksātu darbu, un kopumā — no ienākumu un īpašuma aplikšanas ar nodokli uz patēriņa aplikšanu ar nodokli.

Nodokļu attīstība ES

Nodokļu sistēmu attīstība pēdējos gados liecina, ka šis process tiešām norisinājies. Ir ievērojami pazeminājusies uzņēmumu ienākuma nodokļa vidējā likme. Kopš 1995. gada vecajās ES dalībvalstīs (ES–15) tā samazinājās gandrīz par desmit procentu punktiem — no 38 procentiem līdz 29,5 procentiem. Arī Austrumeiropas valstis, kurās jau 1995. gadā bija zemas uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes, ir sistemātiski turpinājušas tās samazināt (1. attēls).

Uzņēmumu ienākuma nodokļa likme

1. attēls. Avots: ES Komisija (2006. gads)
* JD — jaunās dalībvalstis

Šī tendence vēl arvien turpinās. Pašlaik Vācijā tiek gatavota uzņēmumu ienākuma nodokļa nākamā reforma, paredzot nodokļu likmi samazināt zem 30 % robežas. Dānija plāno samazināt likmi no 28 % līdz 22 %. Šie pasākumi, protams, palielinās spiedienu uz citām valstīm. Tā kā „valsts ar augstu nodokļu likmi” ir nosacīts jēdziens, nav neiespējama nodokļu likmju arvien lielāka samazināšana.

Tomēr bieži dzirdams arguments, ka nodokļu likmju samazināšanu kompensējuši pasākumi, ar kuriem paplašina nodokļu bāzi. Taču kopš astoņdesmito gadu vidus joprojām pazeminās ne tikai oficiālās, bet arī efektīvās nodokļu likmes.

Kopš 1995. gada Eiropas Komisija visām ES dalībvalstīm aprēķina tā dēvētās faktiskās vidējās nodokļu likmes (Implicit Tax Rate, ITR) attiecībā uz kapitālu, nodarbinātību un patēriņu. ES–15 valstīs 2003. gadā kapitālam piemērotā vidējā nodokļa likme bija vidēji 29,9 %, tādējādi tā bija ievērojami zemāka par nodarbinātībai piemēroto vidējo nodokļa likmi — 36 %. Tomēr Eiropā ir ievērojamas kapitāla ITR atšķirības. Priekšgalā atrodas tādas valstis kā Francija un Dānija ar kapitāla nodokļa vidējo likmi no 37 % līdz 35 %. Ievērojami mazāki par vidējo līmeni ir nodokļi no ienākumiem no kapitāla Vācijā — tikai 21 %. Austrumeiropas dalībvalstīs ienākumiem no kapitāla piemēro 14 % likmi. 3. attēlā redzama ITR tendence ES–15 valstīs, ES–25 valstīs, jaunajās dalībvalstīs un Vācijā.

Kapitāla nodokļa faktiskās vidējās likmes

3. attēls. Avots: ES Komisija (2006. gads)
* JD — jaunās dalībvalstis

Tomēr šī Komisijas paziņotā faktiskā vidējā nodokļa likme no ienākumiem no kapitāla jāaplūko un jāinterpretē uzmanīgi. Tā var būt aptuvens orientieris valstu salīdzināšanai. Turpretī tās attīstība laika gaitā var radīt maldīgus secinājumus, jo biržas un finanšu tirgu uzplaukuma laikā ITR būtiski pārvērtē patieso kapitāla ienākumu nodokļa likmi.

Reizē ar uzņēmumu ienākumiem arvien lielāki nodokļu atvieglojumi tiek piemēroti arī ienākumiem no privātā kapitāla. Visā Eiropā vērojama tendence veidot divēju ienākuma nodokļa sistēmu. Šajā sistēmā ienākumus no procentiem un dividendēm ar nodokļiem vairs neapliek progresīvi, bet piemēro noteiktu vienotu likmi, kas ir daudz zemāka par augstākajām nodokļa likmēm, ko piemēro attiecībā uz ienākumiem no nodarbinātības. Tā kā ienākumi no kapitāla ir daudz koncentrētāki par ienākumiem no nodarbinātības, šādas duālas sistēmas ieviešana daudzējādā ziņā līdzinās nodokļu atvieglojumam par labu visturīgākajiem.

Taču Eiropas Savienībā ievērojamām pārmaiņām pakļauta arī nodokļu iekasēšana attiecībā uz ienākumiem no nodarbinātības. Kaut gan desmit gadu laikā vidējā nodokļu likme ienākumiem no nodarbinātības nav ievērojami mainījusies, mainās nodokļu daļa, kas jāmaksā dažādām ienākumu grupām. Pēdējos gados daudzās valstīs ir pazeminātas ienākumu nodokļa augstākās likmes. Kopš 1998. gada ES–15 valstīs privāto ienākumu nodokļa maksimālā likme samazinājusies par 4,8 procenta punktiem. Šāds nodokļu pazeminājums parāda, ka nodokļu slogu pārliek no personām ar augstākiem uz personām ar zemākiem ienākumiem. Daudzās Austrumeiropas valstīs ir ieviesta vienota nodokļu likme visiem iedzīvotāju ienākumiem. Nodokļu segments, kas kopš deviņdesmito gadu vidus visvairāk ir palielinājies visā ES, ir netiešie nodokļi, un pirmām kārtām PVN. Visas dalībvalstis, kur šī nodokļu likme ir zemāka par vidējo, ir izmantojušas Kopienas tiesību aktos atļauto 15 % līdz 25 % „koridoru”, tuvinot likmi augšējai robežai (4. attēls).

PVN daļa kopējā nodokļu apjomā (%)

4. attēls. Avots: ES Komisija (2006. gads)
* JD — jaunās dalībvalstis

Papildus PVN vairumā ES dalībvalstu ir ieviests vai paaugstināts tā dēvētais ekoloģijas nodoklis elektrībai, gāzei, benzīnam un šķidrajam kurināmajam. Tā kā šie nodokļi palielina enerģijas izmaksas rūpniecībā, tiem var piedēvēt labvēlīgu vides ietekmi. Tomēr vērienīgi izņēmuma noteikumi parasti tiek piemēroti tieši rūpniecības uzņēmumiem, kamēr privātām mājsaimniecībām jāmaksā nodokļi pilnā apmērā. Šādos apstākļos tā dēvētie „zaļie” nodokļi rada papildu slogu tiem, kuru ienākumi ir nelieli, jo tieši nabadzīgākās mājsaimniecības tērē lielāku ienākumu daļu izdevumiem par enerģiju un apkuri. Arī augstāki nodokļi benzīnam labvēlīgi ietekmēs vidi tikai tad, ja pieejams lēts un ērts sabiedriskais transports. Pretējā gadījumā vienīgais rezultāts ir aplikt ar nodokli patēriņu, panākot parasto negatīvo ietekmi.

Tādēļ nepārliecina Komisijas uzskats, ka ,,nodokļu pārorientācija no darbaspēka uz patēriņa un/vai uz piesārņojuma nodokļiem [...] varētu [sekmēt] nodarbinātības palielināšanu” (COM(2005) 532).

Tāpēc nodokļu konkurences sekas ES ir ne tik daudz mazāki kopējie ieņēmumi no nodokļiem, cik nodokļu sistēmas struktūras pārmaiņas. Šīs pārmaiņas pirmām kārtām skar nodokļu sadales jomu. Visu minēto pārmaiņu rezultāts ir nodokļu sloga mazināšanās tiem, kuri saņem lielākus ienākumus, bet ienākumu skalas lejasdaļā nodokļu slogs palielinās. Tā rezultāts ir uzņēmumu ienākuma nodokļa samazināšanās, ienākuma nodokļa augstāko likmju samazināšana un pāreja uz duālu ienākuma nodokļu sistēmu, kā arī vispārēja pāreja no tiešiem uz netiešiem nodokļiem. Tā vietā, lai likvidētu sociālas pretrunas, nodokļu sistēma palielina atšķirību starp nabadzību un bagātību.

Tāpēc nav pamatoti noteikt „kaitīgas” un „derīgas” nodokļu konkurences iedalījumu. Ienākumu pārdale no apakšas uz augšu ir kaitīga jebkurā gadījumā. Tā izjauc sociālo līdzsvaru, mazina efektīvo pieprasījumu, veicina neizmantotu jaudu rašanos, mazina izaugsmi un palielina bezdarbu.

Nodokļu sistēmas regresīva pārveide ilgtermiņā var mazināt arī sabiedriskos ieņēmumus. Tā kopējie nodokļu ieņēmumi mazinās jau kopš deviņdesmito gadu beigām (5. attēls). Ja šī tendence turpināsies, būs apdraudēts nozīmīgu sabiedrisko pakalpojumu un ieguldījumu finansējums.

Kopējais nodokļu slogs (ieskaitot sociālās apdrošināšanas iemaksas, % no IKP)

5. attēls. Avots: Ameco datubāze, ES Komisija

Taču dalībvalstu suverenitātei nodokļu jautājumos kaitē ne tikai tirgus spēki. Kaut gan ES līgums neattiecas uz tiešajiem nodokļiem, tā noteikumi tomēr ierobežo dalībvalstu nodokļu politiku. Izmantojot šo līgumu, pēdējos gados arvien vairāk uzņēmumu iesūdz tiesā valdības, apgalvojot, ka valsts nodokļu likumi pārkāpj Eiropas tiesību aktus. EKT lēmumi jau sen Eiropā veido negatīvas nodokļu tiesības, kas pasludina valsts nodokļu noteikumus par pretlikumīgiem un tādējādi veicina valsts nodokļu ieņēmumu eroziju.

Nodokļu sistēmai, kas patiesi sekmē izaugsmi, nodarbinātību un sociālo līdzsvaru, vajadzīga koordinācija starp ES dalībvalstīm un pēdējo divu gadu desmitu attīstības tendences maiņa pretējā virzienā.