Ziņojums - A6-0450/2007Ziņojums
A6-0450/2007

ZIŅOJUMS par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Romas I regula)

21.11.2007 - (COM(2005)0650 – C6‑0441/2005 – 2005/0261(COD)) - ***I

Juridiskā komiteja
Referents: Cristian Dumitrescu

Procedūra : 2005/0261(COD)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
A6-0450/2007

EIROPAS PARLAMENTA NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PROJEKTS

par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Romas I regula)

(KOM(2005)0650 – C6‑0441/2005 – 2005/0261(COD))

(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2005)0650),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu, 61. panta c) punktu un 67. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6‑0441/2005),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A6‑0450/2007),

1.  apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.  prasa Komisijai vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt šo priekšlikumu vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Komisijas ierosinātais tekstsParlamenta izdarītie grozījumi

Grozījums Nr. 1

1. apsvērums

(1) Eiropas Savienība ir sev izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Šajā nolūkā Kopienai jāpieņem pasākumi attiecībā uz tiesu sadarbību civillietu jomā, kam ir pārrobežu ietekme, tiktāl, ciktāl tas nepieciešams iekšējā tirgus pareizas darbības nodrošināšanai, un citā starpā cenšoties veicināt dalībvalstīs piemērojamo kolīzijas normu saderību.

(1) Kopiena ir sev izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Kopienai ir jāpieņem pasākumi, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, tiktāl, cik tas ir nepieciešams iekšējā tirgus pareizai darbībai.

Grozījums Nr. 2

1.a apsvērums (jauns)

 

(1a) Saskaņā ar Līguma 65. panta b) punktu šajos pasākumos jāietver pasākumi, ar ko veicina saderību starp dalībvalstīs piemērojamajiem noteikumiem attiecībā uz tiesību normu un jurisdikcijas kolīzijām.

Grozījums Nr. 3

2. apsvērums

(2) Lai efektīvi īstenotu attiecīgos Amsterdamas līguma noteikumus, Tieslietu un iekšlietu padome 1998. gada 3. decembrī pieņēma rīcības plānu, kā labāk īstenot Amsterdamas līguma noteikumus, kas attiecas uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi, uzsverot to, cik svarīgi ir panākt kolīzijas normu saskanību, lai īstenotu mērķi – tiesas spriedumu savstarpēju atzīšanu, un aicinot vajadzības gadījumā pārskatīt atsevišķus noteikumus Konvencijā par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, ņemot vērā īpašus noteikumus par kolīzijas normām, kas iekļauti citos Kopienas instrumentos.

svītrots

Grozījums Nr. 4

3. apsvērums

(3) Tamperes sanāksmē 1999. gada 15. un 16. oktobrī Eiropadome apstiprināja tiesu spriedumu savstarpējas atzīšanas principu par prioritāti, veidojot Eiropas tiesiskuma telpu. Pasākumu programmā spriedumu savstarpējas atzīšanas principa civillietās un komerclietās īstenošanai noteikts, ka pasākumi, kas attiecas uz kolīzijas normu saskaņošanu, ir papildu pasākumi, kas veicina šā principa īstenošanu. Hāgas programmā Eiropadome atkārtoti uzsvēra, ka aktīvi jāīsteno darbības kolīziju normu jomā attiecībā uz līgumsaistībām (Romas I regula).

(3) Eiropadomes Tamperes sanāksmē 1999. gada 15. un 16. oktobrī kā pamatu tiesu iestāžu sadarbībai civillietās apstiprināja tiesu spriedumu un tiesu iestāžu pārējo nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu un aicināja Padomi un Komisiju pieņemt pasākumu programmu, lai īstenotu savstarpējās atzīšanas principu.

Grozījums Nr. 5

3.a apsvērums (jauns)

(3a) Padome 2000. gada 30. novembrī pieņēma Komisijas un Padomes kopējo programmu par pasākumiem, lai īstenotu savstarpējās atzīšanas principu attiecībā uz lēmumiem civillietās un komerclietās1. Programmā pasākumi, kas saistīti ar tiesību normu kolīzijas noteikumu saskaņošanu, noteikti kā tādi, kas veicina spriedumu savstarpēju atzīšanu.

______________

1 OV C 12, 15.1.2001., 1. lpp.

Grozījums Nr. 6

3.b apsvērums (jauns)

(3b) Hāgas Programmā1, ko Eiropadome pieņēma 2004. gada 5. novembrī, ir izteikts aicinājums aktīvi turpināt darbu pie noteikumiem par tiesību normu kolīzijām attiecībā uz līgumsaistībām ("Roma I").

_____________

1 OV C 53, 3.3.2005., 1. lpp.

Grozījums Nr. 7

4. apsvērums

(4) Lai novērstu konkurences kropļošanu starp Kopienas tiesībām pakļautām personām un veicinātu strīdu iznākuma paredzamību, tiesisko noteiktību un spriedumu savstarpēju atzīšanu, iekšējā tirgus pareizas darbības nodrošināšanai nepieciešams, lai dalībvalstīs spēkā esošās kolīzijas normas norādītu uz vienas un tās pašas valsts tiesību aktiem, neatkarīgi no tā, kuras valsts tiesā lieta nodota. Šā paša iemesla dēļ nepieciešams panākt lielāku saskanību starp trim instrumentiem, proti, šo regulu, Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu 44/2001/EK par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās („Briseles I” regulu) un Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. […] par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām attiecībām (Romas II regulu).

(4) Iekšējā tirgus pareizai darbībai nolūkā veicināt paredzamu tiesvedības iznākumu, noteiktību attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem un spriedumu brīvu apriti ir nepieciešams, lai dalībvalstu noteikumi par tiesību normu kolīziju attiektos uz vienas un tās pašas valsts tiesību aktiem, neatkarīgi no tā, kuras valsts tiesā iesniegta prasība.

Grozījums Nr. 8

6. apsvērums

(6) Regulas piemērošanas joma jānosaka tā, lai nodrošinātu saskanību ar Regulu 44/2001/EK un Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. […] par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām attiecībām ("Romas II" regulu).

(6) Regulas patstāvīgajai darbības jomai un noteikumiem jāsaskan ar Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu Nr. 44/2001 (EK) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ("Brisele I")1 un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulu Nr. 864/2007 (EK) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām attiecībām ("Romas II" regulu)2

___________

1 OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1791/2006 (OV L 363, 20.12.2006., 1. lpp.).

 

2 OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.

Grozījums Nr. 9

6.a apsvērums (jauns)

(6a) Ģimenes attiecībām būtu jāietver vecāku un bērnu, laulības, svainības un sānu līnijas radniecības attiecības. Šīs regulas 1. panta 2. punktā minētās attiecības, kuru ietekme ir pielīdzināma laulības un citu ģimenes attiecību ietekmei, būtu jāinterpretē saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras tiesā ir iesniegta prasība.

Pamatojums

Reproducē Roma II regulas apsvērumu.

Grozījums Nr. 10

6.b apsvērums (jauns)

(6b) Regulas (EK) Nr. 864/2007 12. pants attiecas uz saistībām, kas izriet no darījumiem pirms līguma noslēgšanas. Tāpēc šai regulai nebūtu jāattiecas uz minētajām saistībām.

 

Pamatojums

Šis apsvērums ir nepieciešams, ņemot vērā Roma II regulu.

Grozījums Nr. 11

7.a apsvērums (jauns)

 

(7a) Ja ir izdarīta tiesību aktu izvēle un visi citi būtiskie situācijas elementi atrodas valstī, kas nav valsts, kuras tiesību akti ir izvēlēti, tiesību aktu izvēle neskar šās valsts tādu tiesību normu piemērošanu, no kurām nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties. Šo noteikumu jāpiemēro neatkarīgi no tā vai tiesību aktu izvēle bija saistīta ar tiesas vai tribunāla izvēli. Tā kā nav paredzētas būtiskas izmaiņas attiecībā uz Romas konvencijas 3. panta 3. punktu, teksts ir cik vien iespējams saskaņots ar 14. pantu Romas II regulā (EK) Nr. 864/2007.

Pamatojums

Šis apsvērums ir nepieciešams, lai izskaidrotu atsauces uz noteikumiem no kuriem nevar atkāpties vienojoties, kā arī to saistību ar Roma II regulu.

Grozījums Nr. 12

8. apsvērums

(8) Lai veicinātu instrumenta vispārējā mērķa – tiesiskās noteiktības Eiropas tiesiskuma telpā – sasniegšanu, kolīzijas normām jāpiemīt lielai paredzamības pakāpei. Tomēr tiesai jābūt interpretācijas iespējām, lai atsevišķos hipotētiskos gadījumos noteiktu, kuriem tiesību aktiem ir visciešākā saikne ar konkrēto situāciju.

(8) Lai veicinātu instrumenta vispārējā mērķa – tiesiskās noteiktības Eiropas tiesiskuma telpā – sasniegšanu, likuma normu kolīzijai būtu jābūt lielā mērā paredzamai. Tomēr tiesai vajadzētu saglabāt interpretācijas iespēju, lai noteiktu, kuriem tiesību aktiem ir visciešākā saikne ar konkrēto situāciju.

Pamatojums

Svītrotie vārdi neveicina juridisko noteiktību un var maldināt.

Grozījums Nr. 13

8.a apsvērums (jauns)

(8a) Pušu vienošanās izvēlēties dalībvalsts vienas vai vairāku tiesu ekskluzīvu jurisdikciju, lai izšķirtu ar līgumu saistītus strīdus, vajadzētu būt vienam no faktoram, ko ņem vērā, nosakot, vai tiesību aktu izvēle bijusi skaidri pausta.

Pamatojums

Šis apsvērums ir nepieciešams tā noteikuma svītrošanas dēļ Komisijas priekšlikumā, saskaņā ar kuru tiesas piekritības klauzula netieši būtu kolīziju tiesību norma, ja klauzula par kolīziju tiesību normu nepārprotami nav iekļauta.

Grozījums Nr. 14

8.b apsvērums (jauns)

(8b) Šī regula neliedz pusēm, izmantojot atsauci, pievienot tiesību aktus, kas nav valstu tiesību akti, vai kādu starptautisku konvenciju.

Pamatojums

Tiek uzskatīts, ka ir atbilstīgāk atsaukties uz šādiem tiesību aktiem, kas nav valsts tiesību akti, kā UNIDROIT, apsvērumā, nevis priekšrakstu daļā.

Grozījums Nr. 15

8.c apsvērums (jauns)

(8c) Ja Kopiena atbilstīgā tiesību aktā pieņem materiālo līguma tiesību aktu noteikumus, tostarp standarta noteikumus un nosacījumus, šāds tiesību akts var nodrošināt, ka puses var izvēlēties šos noteikumus kā piemērojamos tiesību aktus.

Grozījums Nr. 16

8.d apsvērums (jauns)

(8d) Ja nav izvēles iespēju, attiecībā uz piemērojamo tiesību aktu, jēdzieni "pakalpojumu sniegšana" un "preču pārdošana" būtu jāinterpretē tāpat, kā piemērojot Regulas (EK) Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ja šī regula attiecas uz precēm un pakalpojumiem. Lai gan franšīzes un izplatīšanas līgumi ir pakalpojumu līgumi, uz tiem attiecas konkrēti noteikumi.

 

Pamatojums

Šis precizējums ir vēlams.

Grozījums Nr. 17

8.e apsvērums (jauns)

Ja nav izvēles iespēju attiecībā uz piemērojamo tiesību aktu, daudzpusējām sistēmām ir jābūt tām, kurās tiek veikta tirdzniecība, piemēram, regulēti tirgi un daudzpusējas tirdzniecības sistēmas, kā tās definētas Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvas 2004/39/EK par finanšu instrumentu tirgiem1 4. panta 1. punkta 14. un 15. apakšpunktā, neatkarīgi no tā vai ir atkarīgas no centrālā darījumu starpnieka.

_______________________________

1 OV L 145, 30.4.2004., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2007/44/EK (OV L 247, 21.9.2007., 1. lpp.).

Grozījums Nr. 18

8.f apsvērums (jauns)

(8f) Ja nav bijusi faktiska tiesību akta izvēle, piemērojamais tiesību akts būtu jānosaka saskaņā ar noteikumiem, kas attiecas uz konkrētā līguma veidu. Ja līgumu nevar uzskatīt par piederīgu kādam no noteiktajiem veidiem vai, ja tā elementi atbilst vienam vai vairākiem konkrētiem veidiem, to vajadzētu reglamentēt ar tās valsts tiesību aktiem, kurā pastāvīgā mītnes vieta ir tai pusei, kam ir jāīsteno attiecīgā darbība. Ja līgums sastāv no tiesību un pienākumu kopuma, ko var iedalīt kategorijās, kuras noteiktu, kā tādas, kas atbilst vairāk nekā vienam konkrētam līguma veidam, līgumā iekļautā darbība būtu jānosaka atkarībā no tā svarīgākajiem punktiem.

Pamatojums

Apsvērumi 8f, 8g un 8h ir nepieciešami, lai izskaidrotu noteikumus par piemērojamo tiesību aktu, ja nav izvēles iespēju, īpaši saistīto līgumu un līgumu, kuri sastāv no tiesību un pienākumu kopuma, gadījumā, ja tos var uzskatīt par vairāk nekā vienu konkrētu līguma veidu, kam noteikti īpaši noteikumi.

Grozījums Nr. 19

8.g apsvērums (jauns)

(8g) Ja ir nepārprotami, ka līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti, kas nav 4. vai 2. punktā norādītā valsts, izņēmuma nosacījumi šajos noteikumos nosaka, ka jāpiemēro attiecīgās valsts tiesību aktus. Tādā gadījumā, cita starpā, ir jāņem vērā tas, vai attiecīgais līgums ir cieši saistīts ar citu līgumu vai līgumiem.

Grozījums Nr. 20

8.h apsvērums (jauns)

(8h) Ja nav izvēles, gadījumā, kad piemērojamo tiesību aktu nevar noteikt nedz pamatojoties uz faktu, ka līgumu var klasificēt kā vienu no noteiktajiem veidiem vai kā tās valsts tiesību aktu, kurā ir pastāvīgā dzīves vieta tai pusei no kuras tiek pieprasīts veikt līgumu raksturojošo darbību, uz līgumu būtu jāattiecina tās valsts tiesību akti, ar ko tas ir visciešāk saistīts. Lai noteiktu šo valsti, cita starpā, ir jāņem vērā tas, vai attiecīgais līgums ir cieši saistīts ar citu līgumu vai līgumiem.

Grozījums Nr. 21

8.i apsvērums (jauns)

(8i) Attiecībā uz pārvadājumu līgumu interpretēšanu saistībā ar 4. panta 4. punkta trešo teikumu 1980. gada Konvencijā par līgumsaistībām piemērojamiem tiesību aktiem nav paredzētas nekādas izmaiņas pēc būtības1. Piemērojot šo punktu vienreizēja līgumreisa puses un citi līgumi, kuru galvenais uzdevums ir preču pārvadāšana, jāskata kā preču pārvadāšanas līgumi.

 

Šīs regulas vajadzībām termins "nosūtītājs" jāattiecina uz jebkuru personu, kura stājas līgumattiecībās ar pārvadātāju par pārvadāšanu, un termins "pārvadātājs" jāattiecina uz to līgumslēdzēju pusi, kas uzņemas preču pārvadāšanu, neatkarīgi no tā vai viņš pats veic šo pārvadāšanu.

_____________

1 OV C 334, 20.12.2005., 1. lpp.

Grozījums Nr. 22

10.b apsvērums (jauns)

(10b) Ieguldījumu pakalpojumus un darbības, kā arī papildpakalpojumus, kā noteikts Direktīvas 2004/39/EK I Pielikuma A. un B. sadaļās ar grozījumiem, reglamentē vispārējie noteikumi, kas piemērojami patērētāju līgumiem.

Grozījums Nr. 23

10.c apsvērums (jauns)

(10c) Attiecībā uz patērētāju līgumiem vispārējās kolīziju normās jānosaka vairāki izņēmumi. Saskaņā ar vienu šādu izņēmumu vispārīgie noteikumi nav piemērojami līgumiem, kas saistīti ar tiesībām uz nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma nomāšanas tiesībām, un kuri nav līgumi, kas saistīti ar lietošanas tiesībām uz laiku Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 26. oktobra Direktīvas par pircēju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem līgumos, saskaņā ar kuriem pērk tiesības uz laiku izmantot nekustamo īpašumu94/47/EK izpratnē1.

_______________________________

1 OV L 280, 29.10.1994., 83. lpp.

Grozījums Nr. 24

10.d apsvērums (jauns)

(10d) Šīs regulas vajadzībām, atsaucoties uz tiesībām un pienākumiem, kas veido noteikumus par pārvedamu vērtspapīru izsniegšanu, piedāvāšanu sabiedrībai vai pārņemšanas piedāvājumu, kā arī par parakstīšanos un izpirkšanu attiecībā uz kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu daļām, jāparedz noteikumi, kas, cita starpā, reglamentē vērtspapīru un daļu sadalījumu, tiesības gadījumos, kad parakstīšanās pārsniedz piedāvājumu, atkāpšanās tiesības un līdzīgi jautājumi, kas saistīti ar piedāvājumu, kā arī tie jautājumi, kas minēti šīs regulas 9., 10., 11., un 12. pantā, tādējādi nodrošinot, ka visus attiecīgos līgumu aspektus attiecībā uz emitentu vai piedāvātāju reglamentētu viens likums.

Grozījums Nr. 25

10.e apsvērums (jauns)

(10e) Šīs regulas vajadzībām finanšu instrumenti ir instrumenti, kā noteikti Direktīvas 2004/39/EK ar grozījumiem 4. panta 1. punkta 17. apakšpunktā un pārvedamie vērtspapīri ir instrumenti, kā noteikti tās pašas direktīvas 4. panta 1. punkta 18. apakšpunktā.

Grozījums Nr. 26

10.f apsvērums (jauns)

(10f) Šīs regulas vajadzībām tādi finanšu pakalpojumi, kā ieguldījumu pakalpojumi un darbības, kā arī papildpakalpojumi, ko profesionālis sniedz patērētājām, kā tie noteikti Direktīvas 2004/39/EK ar grozījumiem I Pielikuma A. un B. sadaļās, un līgumi par daļu pārdošanu kolektīvo ieguldījumu uzņēmumos, neatkarīgi no tā vai tos reglamentē Padomes 1995. gada 20. decembra Direktīva 85/6111/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU)1, jāreglamentē ar vispārējiem noteikumiem, kas piemērojami patērētāju līgumiem. Atsaucoties uz tiesībām un pienākumiem, kas reglamentē pārvedamu vērtspapīru izsniegšanu vai piedāvāšanu sabiedrībai, vai arī parakstīšanos un izpirkšanu attiecībā uz kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu daļām, šajās atsaucēs jāiekļauj visi aspekti saistībām, kādas izsniedzējam vai piedāvātājam ir pret patērētāju, bet tajās nav jāiekļauj aspekti, kas saistīti ar šādu finanšu pakalpojumu nodrošināšanu.

_______________________________

1 OV L 375, 31.12.1985., 3. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/1/EK (OV L 79, 24.3.2005., 9. lpp.).

Grozījums Nr. 27

10.g apsvērums (jauns)

(10g)   Svarīgi nodrošināt, ka tiesības un pienākumi, kas veido finanšu instrumentu, neattiecas uz vispārīgiem noteikumiem, kurus piemēro patērētāju līgumiem, jo tādējādi katram pieņemtajam instrumentam tiktu piemēroti dažādi tiesību akti, tādējādi mainot to būtību un traucējot to brīvai tirdzniecībai un piedāvājumam. Tāpat, ja šādi instrumenti tiek izsniegti vai piedāvāti, līgumattiecības, kas nodibinātas starp izsniedzēju vai piedāvātāju un patērētāju nav obligāti jāreglamentē ar tās valsts likumiem, kur atrodas patērētāja pastāvīgā mītnes vieta, jo nepieciešams nodrošināt noteikumu viendabību attiecībā uz izsniegšanu vai piedāvājumu. Tāds pats loģiskais pamatojums būtu jāattiecina uz daudzpusējām sistēmām, kas minētas 4. panta 1. punkta hb)  apakšpunktā, ar to būtu jānodrošina, ka patērētāja pastāvīgā mītnes vietas likumi nav pretrunā noteikumiem, ko piemēro līgumiem, kuri noslēgti šajās sistēmās, vai ar šādu sistēmu operatoriem.

Grozījums Nr. 28

11.a apsvērums (jauns)

(11a) Darba ņēmējam nevajadzētu būt liegtai tādu noteikumu aizsardzībai, no kuriem nevar atteikties vai no kuriem var atteikties tikai viņam par labu.

Grozījums Nr. 29

11.b apsvērums (jauns)

(11b) Attiecībā uz darba līgumiem uzskata, ka darba veikšana citā valstī notiek uz laiku, ja tiek sagaidīts, ka darba ņēmējs pēc uzdevuma veikšanas ārvalstīs atsāks strādāt savā izcelsmes valstī. Jauna darba līguma noslēgšana ar sākotnējo darba devēju vai darba devēju, kas pieder tai pašai uzņēmumu grupai kā sākotnējais darba devējs, nevajadzētu liegt iespēju darba ņēmējām būt uzskatītam par tādu, kas veic savu darbu citā valstī uz laiku.

Pamatojums

Šis apsvērums nepieciešams, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar pagaidu darbu citā valstī.

Grozījums Nr. 30

12. apsvērums

(12) Attiecībā uz starpnieku slēgtiem līgumiem, jāievieš kolīzijas normas, kas reglamentētu trīs tiesiskās attiecības, kas šādā gadījumā rodas starp pārstāvēto personu, starpnieku un trešu personu. Līgumu, kas noslēgts starp pārstāvēto personu un trešu personu, reglamentē šīs regulas vispārējie noteikumi.

svītrots

Pamatojums

Ir ierosināts svītrot noteikumus par starpniekiem.

Grozījums Nr. 31

13. apsvērums

(13) Sabiedriskās kārtības (ordre public) ievērošanai dalībvalstīs nepieciešami īpaši noteikumi par imperatīvajām normām un atkāpēm, pamatojoties uz sabiedrisko kārtību. Piemērojot šos noteikumus, jāievēro Līguma noteikumi.

(13) Sabiedrības interešu apsvērumi pamato to, ka dalībvalstu tiesām ārkārtas apstākļos tiek dota iespēja piemērot izņēmumus, pamatojoties uz sabiedrisko kārtību un prioritāriem obligātiem noteikumiem. Jēdziens "prioritāri obligāti noteikumi" būtu jāatšķir no izteiciena "normas, no kurām nevar atteikties ar līgumu", kas minēts, piemēram, 3. panta 4. punktā un tā interpretācijas iespējai būtu jābūt daudz ierobežotākai.

Grozījums Nr. 32

13.a apsvērums (jauns)

(13a) Saistībā ar brīvprātīgu cesiju terminam "attiecības" vajadzētu skaidri norādīt, ka 13. panta 1. punktu piemēro arī cedenta un cesionāra cesijas īpašuma aspektiem tiesiskos regulējumos, kur šādi aspekti skatīti atsevišķi no aspektiem, uz ko attiecas saistību tiesības. Tomēr terminu "attiecības" nebūtu jāsaprot kā tādu, kas attiecas uz visām iespējamām cedenta un cesionāra attiecībām. Jo īpaši tam nevajadzētu ietvert sākotnējos jautājumus attiecībā uz brīvprātīgu cesiju vai subrogāciju saskaņā ar līgumu. Šis termins būtu jāattiecina tikai uz aspektiem, kas tieši attiecas uz konkrētu brīvprātīgu cesiju/subrogāciju saskaņā ar līgumu.

Grozījums Nr. 33

15. apsvērums

(15) Jāprecizē šīs regulas saikne ar atsevišķām citām Kopienas tiesību normām.

(15) Būtu jāizvairās no situācijas, kad noteikumi par tiesību normu kolīziju ir izkliedēti vairākos instrumentos un kad pastāv atšķirības starp šiem noteikumiem. Ar šo regulu tomēr nav liegta iespēja saistībā ar konkrētiem jautājumiem Kopienas tiesību aktos iekļaut noteikumus par tiesību normu kolīziju attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām.

 

Šai regulai nevajadzētu skart citu instrumentu piemērošanu, kuros paredzēti noteikumi, kas izveidoti, lai palīdzētu pareizai iekšējā tirgus darbībai tiktāl, ciktāl tos nevar piemērot saistībā ar tiesību aktiem, kas norādīti šajā regulā. Šajā regulā norādīto piemērojamo tiesību aktu noteikumu piemērošana nedrīkstētu ierobežot preču un pakalpojumu brīvu apriti, kā tā reglamentēta Kopienas instrumentos, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvā 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību)1.

 

_______________________________________

1 OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.

Pamatojums

Šis apsvērums ir kopēts no Roma II regulas, kur to ieviesa samierināšanas procedūras ceļā pēc Parlamenta delegācijas vēlmes.

Grozījums Nr. 34

16. apsvērums

(16) Dalībvalstu starptautisko saistību ievērošana nozīmē, ka regula neskar konvencijas, kuru puses ir dalībvalstis un kas attiecas uz īpašām jomām. Tomēr, ja visi uz situāciju attiecīgie elementi atrodas Eiropas Savienības teritorijā, piemērot atsevišķas starptautiskas konvencijas, kuru puses ir tikai dažas dalībvalstis, būtu pretrunā ar mērķi izveidot patiesu Eiropas tiesiskuma telpu. Tādēļ jāpiemēro šajā regulā ietvertā norma. Lai nodrošinātu labāku pārskatāmību attiecībā uz spēkā esošām starptautiskām konvencijām šajā jomā, Komisijai, pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju, Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī būtu jāpublicē attiecīgo konvenciju saraksts.

(16) Dalībvalstu starptautisko saistību ievērošana nozīmē, ka regula neskar starptautiskās konvencijas, kurās viena vai vairākas dalībvalstis ir puses laikā, kad pieņem šo regulu. Lai noteikumus padarītu pieejamākus, Komisijai, pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju, Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī jāpublicē attiecīgo konvenciju saraksts.

Grozījums Nr. 35

16.b apsvērums (jauns)

(16b) Komisija Eiropas Parlamentam un Padomei iesniedz priekšlikumu par procedūrām un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem dalībvalstis atsevišķos un izņēmuma gadījumos drīkstēs risināt sarunas un savā vārdā noslēgt nolīgumus ar trešām valstīm attiecībā uz nozaru jautājumiem, kuros būtu noteikumi par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām.

Grozījums Nr. 36

17. apsvērums

(17) Sakarā ar to, ka dalībvalstis nevar pienācīgi sasniegt paredzētās darbības mērķi, proti, pieņemt vienveidīgus noteikumus par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, lai nodrošinātu labāku tiesu spriedumu paredzamību šajā jomā, un tālab paredzētās darbības rezultātu dēļ to var vieglāk sasniegt Kopiena, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kā noteikts Līguma 5. pantā. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu, regula, kas veicina tiesisko noteiktību, nepieprasot valstu tiesību aktu materiālo normu saskaņošanu, nepārsniedz to, kas nepieciešams šā mērķa sasniegšanai.

(17) Sakarā ar to, ka šīs regulas mērķi dalībvalstis nevar pietiekami labi sasniegt, un tālab, šīs regulas mēroga un iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kas noteikts Līguma 5. pantā. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi tajā minētā mērķa sasniegšanai.

Grozījums Nr. 37

18. apsvērums

(18) Apvienotā Karaliste un Īrija saskaņā ar 3. pantu Protokolā par Īrijas un Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, ir paziņojušas savu vēlmi piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā. Apvienotā Karaliste un Īrija saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, kura nav šīm divām valstīm ne saistoša, ne arī jāpiemēro tajās.]

Saskaņā ar 3. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kurš pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Īrija ir paziņojusi, ka tā vēlas piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā.

Grozījums Nr. 38

18.a apsvērums (jauns)

(18a) Apvienotā Karaliste nav neko paziņojusi saskaņā ar 3. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, tāpēc Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un tā Apvienotajai Karalistei nav saistoša un nav tai jāpiemēro.

Grozījums Nr. 39

19. apsvērums

(19) Kā noteikts 1. un 2. pantā Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienu dibināšanas līgumam, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, kura Dānijai nav saistoša un nav jāpiemēro.

(19) Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un tā Dānijai nav saistoša vai tai nav pienākums to piemērot,

Grozījums Nr. 40

1. pants

1. Šo regulu piemēro līgumsaistībām jebkurā situācijā, kurā ir izvēle starp dažādu valstu tiesību aktiem attiecībā uz civillietām un komerclietām.

1. Šo regulu piemēro līgumsaistībām civillietās un komerclietās gadījumos, kas ir saistīti ar tiesību normu kolīzijām.

To nepiemēro nodokļu, muitas un administratīviem jautājumiem.

Tā neattiecas jo īpaši uz ieņēmumu, muitas vai administratīviem jautājumiem.

2. No šīs regulas piemērošanas jomas ir izslēgti:

2. Šo regulu nepiemēro:

a) jautājumi par fizisko personu statusu vai tiesībspēju, neskarot 12. pantu;

a) jautājumiem par fizisko personu statusu vai tiesībspēju, neskarot 12. pantu;

b) saistības, kas izriet no ģimenes attiecībām vai attiecībām, kam saskaņā ar tām piemērojamiem tiesību aktiem ir līdzīgs raksturs, ieskaitot uzturēšanas pienākumus;

b) saistībām, kas izriet no ģimenes attiecībām un no attiecībām, kuru ietekmi saskaņā ar tiesību aktiem, ko piemēro šādām attiecībām, uzskata par pielīdzināmu, ietverot uzturēšanas pienākumus;

c) saistības, kas izriet no īpašumattiecībām laulāto starpā vai tādām attiecībām, kurām, saskaņā ar tām piemērojamiem tiesību aktiem, ir laulībai līdzīgs raksturs, kā arī uz testamentiem un mantošanu;

c) saistībām, kas izriet no mantisko attiecību regulējuma laulībā, no mantisko attiecību regulējuma attiecībās, kuru ietekmi saskaņā ar tiesību aktiem, kas piemērojami šādām attiecībām, uzskata par pielīdzināmu laulības ietekmei, un no mantošanas regulējuma;

d) saistības, kas izriet no vekseļiem, čekiem un parādzīmēm un citiem apgrozības vērtspapīriem, ciktāl saistības saskaņā ar šādiem citiem apgrozības vērtspapīriem izriet no to apgrozības rakstura,

d) saistībām, kas izriet no vekseļiem, čekiem un parādzīmēm un citiem apgrozības vērtspapīriem, ciktāl saistības saskaņā ar šādiem citiem apgrozības vērtspapīriem izriet no to apgrozības rakstura,

e) vienošanās vērsties šķīrējtiesā vai vienošanās par tiesas izvēli;

e) vienošanām vērsties šķīrējtiesā vai vienošanām par tiesas izvēli;

f) jautājumi, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām un citām struktūrām, kas ir vai nav juridiskas personas, piemēram, to izveide, tiesībspēja, iekšējā organizācija vai likvidācija un amatpersonu un dalībnieku kā tādu personiskā atbildība par uzņēmējsabiedrības vai struktūras saistībām, kā arī jautājums par to, vai pārvaldības struktūra var saistīt uzņēmējsabiedrību vai citu struktūru, kas nav juridiska persona, attiecībā pret trešu personu,

f) jautājumiem, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām un citām struktūrām, kas ir vai nav juridiskas personas, piemēram, to izveide, reģistrējot vai citādi, tiesībspēja, uzņēmējsabiedrību un citu struktūru, kas ir vai nav juridiskas personas, iekšējā organizācija vai likvidācija un amatpersonu un dalībnieku kā tādu personiskā atbildība par uzņēmējsabiedrības vai struktūras saistībām;

 

fa) jautājumiem par to, vai pārstāvis spēj saistīt principālu, vai iestāde var saistīt uzņēmējsabiedrību vai struktūru, kas ir vai nav juridiska persona, attiecībā pret trešo personu;

g) trastu veidošana, un attiecības starp rīkotājiem, pilnvarotajiem un saņēmējiem;

g) trastu veidošanai, un attiecībām starp rīkotājiem, pilnvarotajiem un saņēmējiem;

h) pierādījumi un procesuālie jautājumi, neskarot 17. pantu;

h) pierādījumiem un procesuāliem jautājumiem, neskarot 17. pantu;

i) saistības, kas izriet no attiecībām pirms līguma noslēgšanas.

i) saistībām, kas izriet no darījumiem pirms līguma noslēgšanas .

3. Šajā regulā ar dalībvalsti saprot visas dalībvalstis, izņemot Dāniju [, Apvienoto Karalisti un Īriju].

3. Šajā regulā „dalībvalsts” ir visas dalībvalstis, izņemot Dāniju un Apvienoto Karalisti. Tomēr 3. panta 5. punktā šis jēdziens attiecas uz visām dalībvalstīm.

Pamatojums

Šo izmaiņu mērķis jo īpaši ir saskaņot tekstu ar Roma II regulu.

Grozījums Nr. 41

2. pants

Jebkurus šajā regulā paredzētos tiesību aktus piemēro neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav dalībvalsts tiesību akti.

Neattiecas uz tekstu latviešu valodā.

Pamatojums

Neattiecas uz tekstu latviešu valodā.

Grozījums Nr. 42

3. pants

1. Neskarot 5., 6. un 7. pantu, līgumu reglamentē tiesību akti, kurus izvēlas puses.

1. Līgumu reglamentē ar tiem tiesību aktiem, kurus izvēlas puses.

Izvēlei jābūt skaidri izteiktai vai pietiekami skaidri paustai līguma noteikumos vai pēc lietas apstākļiem. Ja puses ir vienojušās strīdu, kas radušies var varētu rasties līguma sakarā, izskatīšanai vērsties kādas dalībvalsts tiesā vai tiesās, tiek pieņemts, ka tās arī izvēlējušās šīs dalībvalsts tiesību aktus.

Izvēli skaidri nosaka vai nepārprotami pauž līguma noteikumi vai lietas apstākļi.

 

Puses pēc savas izvēles var izvēlēties tiesību aktus, kas piemērojami visam līgumam vai tikai tā daļai.

Puses pēc savas izvēles var izvēlēties tiesību aktus, kas piemērojami visam līgumam vai tikai tā daļai.

2. Tāpat puses var izvēlēties par piemērojamiem tiesību aktiem līgumu materiālo tiesību principus un noteikumus, kas atzīti starptautiskā vai Kopienas līmenī. Tomēr jautājumus, kas attiecas uz lietām, kuras reglamentē šie principi vai noteikumi un kuras tie skaidri neatrisina, jāreglamentē saskaņā ar uz tiem attiecīgiem vispārējiem principiem vai, ja šādu principu nav, saskaņā ar tiesību aktiem, kas saskaņā ar šo regulu piemērojami, ja izvēle nav izdarīta.

 

3. Puses var jebkurā laikā vienoties piemērot līgumam tiesību aktu, kas nav tas tiesību akts, kurš sākotnēji to reglamentēja vai nu agrākas izvēles dēļ, kas izdarīta saskaņā ar šo pantu, vai saskaņā ar citiem šīs regulas noteikumiem. Jebkura pušu jauna vienošanās par piemērojamiem tiesību aktiem, kas veikta pēc līguma noslēgšanas, neskar tā formālo spēkā esamību 10. panta izpratnē, kā arī nekaitē trešu personu tiesībām.

3. Puses var jebkurā laikā vienoties piemērot līgumam tiesību aktu, kas nav tas tiesību akts, kurš sākotnēji to reglamentēja vai nu agrākas izvēles dēļ, kas izdarīta saskaņā ar šo pantu, vai saskaņā ar citiem šīs regulas noteikumiem. Jebkādas izmaiņas piemērojamos tiesību aktos, kas veiktas pēc līguma noslēgšanas, neskar tā oficiālo spēkā esamību 10. panta izpratnē, kā arī nekaitē trešo personu tiesībām.

4. Fakts, ka puses ir izvēlējušās tiesību aktus saskaņā ar 1. un 2. punktu, izvēloties vai neizvēloties arī citas valsts tiesu iestādi, ja visi citi konkrētajā situācijā būtiskie elementi izvēles veikšanas laikā ir saistīti tikai ar vienu valsti, neskar to attiecīgās valsts tiesību normu piemērošanu, no kurām nevar atkāpties ar līgumu, turpmāk sauktām „imperatīvās normas”.

4. Ja laikā, kad izdarīta izvēle, visi citi būtiskie situācijas elementi atrodas valstī, kas nav valsts, kuras tiesību akti ir izvēlēti, pušu izvēle neskar to minētās valsts tiesību normu piemērošanu, no kurām nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties.

5. Ja puses izvēlas tādas valsts tiesību aktus, kas nav dalībvalsts, šāda izvēle neskar to Kopienas tiesību imperatīvo normu piemērošanu, kas piemērojamas šajā gadījumā.

5. Ja laikā, kad izdarīta izvēle, visi citi būtiskie situācijas elementi atrodas vienā vai vairākās dalībvalstīs, pušu izvēlētie piemērojamie tiesību akti, kas nav kādas dalībvalsts tiesību akti, neskar iespēju attiecīgā gadījumā piemērot Kopienas tiesību noteikumus, kurus īsteno tiesas dalībvalsts un no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties.

6. Pušu vienošanās pastāvēšanu un spēkā esamību par piemērojamo tiesību aktu izvēli nosaka saskaņā ar 9., 10. un 12. pantu.

6. Pušu vienošanās pastāvēšanu un spēkā esamību attiecībā uz piemērojamo tiesību aktu izvēli nosaka saskaņā ar 9., 10. un 12. pantu.

Grozījums Nr. 43

4. pants

1. Ciktāl nav izdarīta izvēle saskaņā ar 3. pantu, sekojošiem līgumiem piemērojamos tiesību aktus nosaka šādi:

1. Ciktāl par tiesību aktiem, ko piemēro līgumam, nav izdarīta izvēle saskaņā ar 3. pantu un neskarot 4.a – 6. pantu, līgumam piemērojamos tiesību aktus nosaka šādi:

a) pārdošanas līgumu reglamentē ar tās valsts tiesību aktiem, kurā pārdevējam ir pastāvīgā dzīvesvieta / pastāvīgā atrašanās vieta;

a) preču pārdošanas līgumu reglamentē ar tās valsts tiesību aktiem, kurā pārdevējam ir pastāvīgā mītnes vieta;

b) pakalpojumu sniegšanas līgumu reglamentē ar tās valsts tiesību aktiem, kurā pakalpojumu sniedzējam ir pastāvīgā dzīvesvieta / pastāvīgā atrašanās vieta;

b) pakalpojumu sniegšanas līgumu reglamentē ar tās valsts tiesību aktiem, kurā pakalpojumu sniedzējam ir pastāvīgā mītnes vieta ;

c) pārvadājumu līgumu reglamentē ar tās valsts tiesību aktiem, kurā pārvadātājam ir pastāvīgā dzīvesvieta / pastāvīgā atrašanās vieta;

 

d) līgumu, kura priekšmets ir tiesības uz nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma lietošanas tiesības, reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā atrodas nekustamais īpašums;

d) līgumu, kura priekšmets ir tiesības uz nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma nomāšanas tiesības, reglamentē ar tās valsts tiesību aktiem, kurā atrodas nekustamais īpašums;

e) atkāpjoties no d) apakšpunkta, nekustamā īpašuma nomas līgumu, kas noslēgts personīgas lietošanas nolūkā uz laiku ne ilgāk par sešiem secīgiem mēnešiem, reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā īpašniekam ir pastāvīgā dzīvesvieta / pastāvīgā atrašanās vieta, ar nosacījumu, ka nomnieks ir fiziska persona un tā pastāvīgā dzīvesvieta ir tajā pašā valstī;

e) neatkarīgi no d) apakšpunkta, nekustamā īpašuma īres līgumu, kas noslēgts personīgas lietošanas nolūkā uz laiku ne ilgāk par sešiem secīgiem mēnešiem, reglamentē ar tās valsts tiesību aktiem, kurā īpašniekam ir pastāvīgā mītnes vieta, ar nosacījumu, ka nomnieks ir fiziska persona un tā pastāvīgā dzīvesvieta ir tajā pašā valstī;

f) ar intelektuālo vai rūpniecisko īpašumu saistītos līgumus reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā ir pastāvīgā dzīvesvieta / pastāvīgā atrašanās vieta tam, kurš nodod tiesības;

 

g) franšīzes līgumu reglamentē ar tās valsts tiesību aktiem, kurā franšīzes ņēmējam ir pastāvīgā atrašanās vieta;

g) franšīzes līgumu reglamentē ar tās valsts tiesību aktiem, kurā franšīzes ņēmējam ir pastāvīgā mītnes vieta;

h) izplatīšanas līgumu reglamentē ar tās valsts tiesību aktiem, kurā izplatītājam ir pastāvīgā atrašanās vieta;

h) izplatīšanas līgumu reglamentē ar tās valsts tiesību aktiem, kurā izplatītājam ir pastāvīgā mītnes vieta;

 

ha) līgumu par preču pārdošanu izsolē reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā izsole notiek, ja šādu vietu var noteikt;

 

hb) līgumu, kas noslēgts, izmantojot daudzpusēju sistēmu, kura atbilstīgi šās sistēmas nediskrecionāriem noteikumiem apvieno vai palīdz apvienot vairāku trešo personu pirkšanas un pārdošanas intereses finanšu instrumentos, kā tie noteikti Direktīvas 2004/39/EK 4. panta 1) punkta 17. apakšpunktā un kurus reglamentē vienots tiesību akts, šis tiesību akts arī reglamentē.

2. Līgumus, kas nav paredzēti 1. punktā, reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā pusei, kurai jāveic līgumam raksturīgais izpildījums, līguma noslēgšanas laikā ir pastāvīgā dzīvesvieta / pastāvīgā atrašanās vieta. Ja raksturīgais izpildījums nav nosakāms, līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, ar kuru tas ir visciešāk saistīts.

2. Ja šis līgums nav minēts 1. punktā vai ja uz līguma elementiem attiektos vairāk nekā viens no 1. punkta a) līdz jl) apakšpunktiem, līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kur ir pastāvīgā mītnes vieta pusei, kam jāveic līgumā iekļautās izpildes darbības.

 

2a. Ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka līgums ir acīmredzami ciešāk saistīts ar citu valsti, kas nav 1. un 2. punktā norādītā valsts, piemēro attiecīgās valsts tiesību aktus .

 

2b. Ja nevar noteikt piemērojamos tiesību aktus atbilstīgi 1. un 2. punktam, līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, ar kuru tas ir visciešāk saistīts .

 

 

Pamatojums

Šis grozījums jāaplūko saistībā ar jaunajiem apsvērumiem 8f, 8g un 8h.

Grozījums Nr. 44

4.a pants (jauns)

4.a pants

Pārvadājumu līgumi

 

1. Ciktāl par tiesību aktiem, ko piemēro preču pārvadājumu līgumam, nav izdarīta attiecīgo pušu izvēle saskaņā ar 3. pantu, piemēro tās valsts tiesību aktus, kurā pārvadātājam ir pastāvīgā mītnes vieta, ja pārvadājuma iekraušanas vieta vai tā piegādes vieta, vai preču nosūtītāja pastāvīgā mītnes vieta arī ir šajā valstī. Ja šīs prasības nav ievērotas, piemēro tās valsts tiesību aktus, kurā atrodas piegādes vieta, kā par to vienojušās puses .

 

2. Ja puses saskaņā ar otro apakšpunktu nav izdarījušas izvēli par pasažieru pārvadājuma līgumam piemērojamajiem tiesību aktiem, līgumu reglamentē ar tās valsts tiesību aktiem, kur pasažierim ir pastāvīgā mītnes vieta, ja vien izbraukšanas vieta vai galamērķis ir šajā valstī. Ja šīs prasības nav ievērotas, piemēro tās valsts tiesību aktus, kur atrodas pārvadātāja pastāvīgā mītnes vieta.

 

Saskaņā ar 3. pantu kā pasažieru pārvadājuma līgumam piemērojamos tiesību aktus puses var izvēlēties tikai tās valsts tiesību aktus, kur atrodas:

 

a) pasažiera pastāvīgā mītnes vieta; vai

 

b) pārvadātāja pastāvīgā mītnes vieta; vai

 

ba) pārvadātāja centrālās administrācijas vieta; vai

 

c) izbraukšanas vieta; vai

 

d) galamērķis.

 

3. Ja gadījumā, kad nav izvēlēts tiesību akts, visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka līgums ir acīmredzami ciešāk saistīts ar citu valsti, kas nav 1. vai 2. punktā norādītā valsts, piemēro attiecīgās valsts tiesību aktus.

Pamatojums

Šī skaidrā risinājuma mērķis ir veicināt juridisko noteiktību.

Grozījums Nr. 45

5. pants

 

 

 

 

1. Patērētāju līgumus sekojošā panta izpratnē un ar tajā paredzētājiem nosacījumiem reglamentē tās dalībvalsts tiesību akti, kurā patērētājam ir pastāvīgā dzīvesvieta.

1. Līgums, ko fiziska persona nolūkā, kuru var uzskatīt par nesaistītu ar viņas nodarbošanos vai profesiju („patērētājs”) , noslēgusi ar citu personu, kas darbojas, īstenojot savu nodarbošanos vai profesiju („uzņēmējs”), reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā patērētājam ir pastāvīgā mītnes vieta, ja:

 

a) uzņēmējs savu komerciālo vai profesionālo darbību veic valstī, kurā ir patērētāja pastāvīgā mītnes vieta; vai

 

b) citā veidā vērš šādu darbību uz šo valsti vai vairākām valstīm, tostarp attiecīgo valsti,

 

un līgums attiecas uz šādas darbības jomu.

2. Pirmais punkts attiecas uz līgumiem, kurus fiziska persona, patērētājs, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir dalībvalstī, noslēdz tādam nolūkam, kuru var uzskatīt par esošu ārpus tā profesionālās darbības, ar citu personu, uzņēmēju, kas darbojas savas profesionālās darbības ietvaros.

2. Neatkarīgi no 1. punkta, puses tiesību aktu, kas piemērojams līgumam uz kuru attiecas šis pants, var izvēlēties saskaņā ar 3. pantu. Tomēr šāda izvēle nedrīkst izraisīt to, ka darba ņēmējam ir liegta aizsardzība, kas tam piešķirta noteikumos, no kuriem līgumā nevar atteikties atbilstīgi tiesību aktiem, kurus piemērotu saskaņā ar 1. punktu gadījumā, ja nebūtu izdarīta izvēle .

To piemēro ar nosacījumu, ka līgums noslēgts ar uzņēmēju, kurš veic komerciālas vai profesionālas darbības tajā dalībvalstī, kurā ir patērētāja pastāvīgā dzīvesvieta, vai kurš jebkādiem līdzekļiem virza šīs darbības uz šo dalībvalsti vai uz vairākām valstīm, ieskaitot šo dalībvalsti, un ka līgums ietilpst šo darbību jomā, izņemot gadījumu, ja uzņēmējs nezina, kur atrodas patērētāja pastāvīgā dzīvesvieta un šādas nezināšanas pamatā nav uzņēmēja nolaidība.

 

3. Pirmo punktu nepiemēro šādiem līgumiem:

3. Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro:

a) līgumiem par pakalpojumu sniegšanu, saskaņā ar kuru patērētājam nepieciešamos pakalpojumus sniedz tikai un vienīgi valstī, kura nav viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts;

a) līgumiem par pakalpojumu sniegšanu, saskaņā ar kuru patērētājam nepieciešamos pakalpojumus sniedz tikai un vienīgi valstī, kura nav patērētāja pastāvīgās mītnes vietas valsts;

b) pārvadājumu līgumiem, kas nav līgumi saistībā ar kompleksiem ceļojumiem 1990. gada 13. jūnija Direktīvas 90/314/EKK izpratnē;

b) pārvadājumu līgumiem, kas nav līgumi saistībā ar kompleksiem ceļojumiem 1990. gada 13. jūnija Direktīvas 90/314/EKK nozīmē;

c) līgumiem, kuru priekšmets ir tiesības uz nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma lietošanas tiesības, un kuri nav līgumi, kuru priekšmets ir lietošanas tiesības uz laiku 1994. gada 26. oktobra Direktīvas 94/47/EK izpratnē.

c) līgumiem, kas saistīti ar tiesībām uz nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma nomāšanas tiesībām, un kuri nav līgumi, kas saistīti ar lietošanas tiesībām uz laiku Direktīvas 94/47/EK nozīmē;

 

d) tiesībām un pienākumiem, kas veido finanšu instrumentu un tiesībām un pienākumiem, kas veido noteikumus ar kuriem reglamentē pārvedamo vērtspapīru izsniegšanu, piedāvāšanu sabiedrībai vai pārņemšanas piedāvājumu, kā arī parakstīšanos uz kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu daļām un to izpirkšanu, ja tās nenozīmē finanšu pakalpojuma sniegšanu.

 

e) līgumiem par parakstīšanos uz pārvedamu vērtspapīru jaunu emisiju pirkšanu, kā noteikts Direktīvas 2004/39/EK 4. panta 1. punkta 18. apakšpunktā, vai arī par tiesībām un saistībām parakstīties vai izpirkt kolektīvu ieguldījumu uzņēmumu daļas;

 

f) līgumiem, kas noslēgti, pamatojoties uz sistēmu, kāda noteikta šās Regulas 4. panta 1. punkta hb) apakšpunktā.

Grozījums Nr. 46

6. pants

1. Neatkarīgi no 3. panta pušu izdarīta tiesību aktu izvēle individuālajā darba līgumā neliedz darbiniekam to imperatīvo normu aizsardzību, kas būtu piemērojamas saskaņā ar šo pantu, ja nav izdarīta izvēle.

1. Individuālos darba līgumus reglamentē ar tiesību aktiem, ko puses izvēlējušās atbilstīgi 3. pantam. Tomēr šāda izvēle nedrīkst izraisīt to, ka darba ņēmējam ir liegta aizsardzība, kas tam piešķirta noteikumos, no kuriem līgumā nevar atteikties atbilstīgi tiesību aktiem, kurus piemērotu saskaņā ar 2., 2.a un 3. punktu gadījumā, ja nebūtu izdarīta izvēle .

2. Ja nav izdarīta izvēle saskaņā ar 3. pantu, individuālos darba līgumus reglamentē:

2. Ja puses nav izvēlējušās individuālā darba līgumam piemērojamos tiesību aktus, līgumu reglamentē ar tās valsts tiesību aktiem, kurā vai – ja tādu nav – no kuras darba ņēmējs parasti veic darbu, pildot līgumu. Ja darba ņēmējs uz laiku ir nodarbināts citā valstī, neuzskata, ka valsts, kurā darba ņēmējs parasti veic savu darbu, ir mainījusies.

a) tās valsts tiesību akti, kurā vai no kuras darbinieks, pildot līgumu, parasti veic darbu. Darba parastās veikšanas vieta nav uzskatāma par mainītu, ja darbinieks uz laiku veic darbu citā valstī. Uzskata, ka darba veikšana citā valstī notiek uz laiku, ja tiek sagaidīts, ka darbinieks pēc uzdevuma veikšanas ārvalstīs atgriezīsies savā darbā izcelsmes valstī. Jauna darba līguma noslēgšana ar sākotnējo darba devēju vai darba devēju, kas pieder tai pašai uzņēmumu grupai kā sākotnējais darba devējs, neizslēdz to, ka darbinieks veic darbu citā valstī uz laiku;

 

b) ja darbinieks parasti neveic darbu kādā vienā valstī vai no kādas vienas valsts vai ja viņš parasti veic darbu teritorijā, kas nav pakļauta nevienai nacionālai suverenitātei, tās valsts tiesību akti, kurā atrodas uzņēmums, kas darbinieku ir pieņēmis darbā.

 

 

2a. Ja nevar noteikt piemērojamos tiesību aktus atbilstīgi 2. punktam, līgumu reglamentē ar tās valsts tiesību aktiem, kurā atrodas uzņēmējdarbība, saistībā ar kuru darba ņēmējs ticis pieņemts darbā.

3. Šā panta 2. punktā norādītos tiesību aktus var nepiemērot, ja no apstākļu kopuma izriet, ka darba līgumam ir ciešāka saikne ar citu valsti; šādā gadījumā piemērojami ir šīs citas valsts tiesību akti.

3. Ja apstākļi kopumā liecina, ka līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti, kas nav 2. vai 2.a punktā norādītā valsts, piemēro attiecīgās valsts tiesību aktus.

Grozījums Nr. 47

7. pants

7. pants.

Starpnieka slēgti līgumi

svītrots

1. Ja nav veikta izvēle saskaņā ar 3. pantu, līgumu starp pārstāvēto personu un starpnieku reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā starpniekam ir pastāvīgā atrašanās vieta, ja vien starpnieks neveic vai viņam nav jāveic galvenā darbība valstī, kurā pastāvīgā dzīvesvieta / pastāvīgā atrašanās vieta ir pārstāvētajai personai, un šādā gadījumā piemērojami ir šīs valsts tiesību akti.

 

2. Attiecības starp pārstāvēto personu un trešu personu, kas izriet no tā, ka starpnieks ir rīkojies, pildot savas pilnvaras, pārkāpjot savas pilnvaras vai bez pilnvarām, reglamentē tās valsts tiesību akti, kas bija starpnieka pastāvīgā atrašanās vieta laikā, kad viņš šādi rīkojās. Tomēr piemērojamie tiesību akti ir tās valsts tiesību akti, kurā starpnieks rīkojās, ja vai nu pārstāvētajai personai, kuras vārdā starpnieks rīkojās, vai trešai personai šajā valstī ir pastāvīgā atrašanās vieta, vai ja starpnieks tur darbojās biržā vai piedalījās izsolē.

 

3. Neatkarīgi no 2. punkta, ja minētajā punktā aptvertajām attiecībām piemērojamos tiesību aktus rakstveidā noteikusi pārstāvētā persona vai trešā persona un tam skaidri piekritusi otra puse, šiem jautājumiem piemēro šādi noteiktos tiesību aktus.

 

4. Šā panta 2. punktā noteiktie tiesību akti tāpat reglamentē attiecības starp starpnieku un trešu personu, kas izriet no tā, ka starpnieks rīkojies, pildot savas pilnvaras, pārkāpjot savas pilnvaras vai bez pilnvarām.

 

Grozījums Nr. 48

8. pants

Imperatīvās normas

Prioritāri obligātie noteikumi

1. Imperatīvā norma ir obligāta norma, kuras ievērošanu valsts uzskata par būtisku savas politiskās, sociālās un ekonomiskās kārtības nodrošināšanai tiktāl, ka to piemēro jebkurai situācijai, kas ietilpst šīs normas piemērošanas jomā, neatkarīgi no tā, kādi tiesību akti citādi būtu jāpiemēro līgumam saskaņā ar šo regulu.

1. Prioritāri obligātie noteikumi ir noteikumi, kuru ievērošanu valsts uzskata par būtisku sabiedrības interešu aizstāvībai, piemēram, savas politiskās, sociālās un ekonomiskās kārtības nodrošināšanai tiktāl, ka tos piemēro jebkurai situācijai, uz kuru attiecas šo noteikumu piemērošanas joma, neatkarīgi no tā, kādi tiesību akti citādi būtu jāpiemēro līgumam saskaņā ar šo regulu.

2. Nekas šajā regulā neierobežo valsts, kurā atrodas tiesa, imperatīvo normu piemērošanu.

2. Neviens noteikums šajā regulā neierobežo strīda risināšanas valsts tiesību aktu prioritāru obligātu noteikumu piemērošanu.

3. Var piemērot arī citas valsts imperatīvās normas, kas nav valsts, kurā atrodas tiesa, bet ar kuru situācijai ir cieša saikne. Lai izlemtu, vai piemērot šīs normas, tiesai jāņem vērā to raksturs un priekšmets saskaņā ar 1. punkta definīciju, kā arī sekas, kādas to piemērošana vai nepiemērošana radītu attiecībā uz attiecīgo imperatīvo normu, kā arī pušu izvirzīto mērķi.

 

Pamatojums

Šī grozījuma mērķis ir precizēt prioritāru obligātu noteikumu nozīmi (skatīt arī 13. apsvēruma grozīto versiju). Šis grozījums ir arī centieni panākt labāku regulējumu, jo tas padarīs Roma I regulu atbilstīgāku Roma II regulai, un tādējādi palīdzēs tās kādreiz izveidot par vienotu instrumentu.

Grozījums Nr. 49

10. pants

 

-1. Līgums, kas noslēgts starp noslēgšanas brīdī vienā valstī esošām personām vai to pārstāvjiem, oficiāli ir spēkā, ja tas pēc būtības atbilst tā reglamentējošo tiesību aktu oficiālajām prasībām saskaņā ar šo regulu vai tiesību aktiem valstī, kurā tas noslēgts.

1. Līgums ir formāli spēkā, ja tas atbilst tā reglamentējošo tiesību aktu formālām prasībām saskaņā ar šo regulu vai tās valsts tiesību aktiem, kurā līguma noslēgšanas brīdī atrodas viena vai otra puse vai tās pārstāvis, vai tās valsts tiesību aktiem, kurā šajā brīdī ir pastāvīgā dzīvesvieta / pastāvīgā atrašanās vieta vienai vai otrai pusei.

1. Līgums, kas noslēgts starp noslēgšanas brīdī dažādās valstīs esošām personām vai to pārstāvjiem oficiāli ir spēkā, ja tas atbilst tā pēc būtības reglamentējošo tiesību aktu oficiālajām prasībām saskaņā ar šo regulu vai tās valsts tiesību aktiem, kurā līguma noslēgšanas brīdī atrodas viena vai otra puse vai to pārstāvis, vai tās valsts tiesību aktiem, kurā šajā brīdī bija pastāvīgā mītnes vieta vienai vai otrai pusei.

2. Darbība, kas ir vērsta uz juridisku seku radīšanu attiecībā uz esošu vai paredzamu līgumu, formāli ir spēkā, ja tā atbilst to tiesību aktu formālajām prasībām, kas saskaņā ar šo regulu reglamentē vai tām būtu jāreglamentē šis līgums, vai ja tā atbilst darbības veikšanas vietas valsts tiesību aktu formālajām prasībām, vai tās valsts tiesību aktu formālajām prasībām, kurā personai, kas uzsākusi darbību, tajā brīdī bija pastāvīgā dzīvesvieta / pastāvīgā atrašanās vieta.

2. Darbība, kas ir vērsta uz tiesisku seku radīšanu attiecībā uz esošu vai paredzamu līgumu, oficiāli ir spēkā, ja tā atbilst to tiesību aktu formālajām prasībām, kas saskaņā ar šo regulu reglamentē vai tām būtu jāreglamentē šis līgums, vai ja tā atbilst darbības veikšanas vietas valsts tiesību aktu formālajām prasībām, vai tās valsts tiesību aktu formālajām prasībām, kurā personai, kas veikusi darbību, tajā brīdī bija pastāvīgā mītnes vieta.

3. Šā panta 1. un 2. punkta noteikumi neattiecas uz līgumiem, kuriem piemēro 5. pantu. Šo līgumu spēkā esamību nosaka saskaņā ar patērētāja pastāvīgās dzīvesvietas tiesību aktiem.

3. Šā panta -1, 1. un 2. punkta noteikumi neattiecas uz līgumiem, kuriem piemēro 5. pantu. Šo līgumu veidu reglamentē patērētāja pastāvīgās mītnes vietas tiesību akti.

4. Neatkarīgi no šā panta 1. līdz 3. punkta noteikumiem, līgums, kura priekšmets ir tiesības uz nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma lietošanas tiesības, ir pakļauts īpašuma atrašanās vietas valsts tiesību aktu obligātajām prasībām attiecībā uz līguma veidu, ja saskaņā ar šiem tiesību aktiem noteiktās prasības ir imperatīvas normas šīs regulas 8. panta izpratnē.

4. Neatkarīgi no šā panta -1. līdz 3. punkta, līgums, kura priekšmets ir lietu tiesības uz nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma nomas tiesības, ir pakļauts īpašuma atrašanās vietas valsts tiesību aktu prasībām attiecībā uz līguma veidu, ja saskaņā ar šiem tiesību aktiem šādas prasības tiek noteiktas neatkarīgi no līguma noslēgšanas vietas valsts un neatkarīgi no līgumu reglamentējošiem tiesību aktiem, un no kā nevar atkāpties pēc vienošanās.

Grozījums Nr. 50

13. pants

1. Cedenta un cesionāra vai subrogācijas gadījumā – nodevēja vai saņēmēja – savstarpējās saistības reglamentē tiesību akti, kurus saskaņā ar šo regulu piemēro attiecībā uz līgumu, kas tos saista.

1. Prasību pret citu personu ("parādnieku") brīvprātīgas cesijas vai subrogācijas gadījumā saskaņā ar līgumu attiecības starp cedentu un cesionāru reglamentē tiesību akti, kurus saskaņā ar šo regulu piemēro attiecībā uz līgumu, kas tos saista.

2. Tiesības, kas reglamentē cedēto saistību, nosaka tās cedēšanas iespējamību, cesionāra vai nodevēja un parādnieka attiecības, nosacījumus, ar kuriem cedētais prasījums vai subrogācija var tikt vērsta pret parādnieku, un jebkuru jautājumu attiecībā uz parādnieka saistību izpildi.

2. Tiesību akti, kas reglamentē cedēto vai ar subrogāciju nodoto prasījumu, nosaka šādus jautājumus:

a) prasījuma cedēšana, tostarp jautājums par to, vai starp cesionāru un parādnieku attiecībā pret cesionāru ir spēkā cesijas vai subrogācijas līgumsaistības un tiesiski ierobežojumi;

b) cesionāra un parādnieka attiecības;

c) nosacījumi, ar kuriem cesija vai subrogācija var tikt vērsta pret parādnieku;

d) vai ir izpildītas parādnieka saistības; kā arī

e) vai cesionāram ir tiesības vērst prasību pret citiem tās pašas prasības cesionāriem, cedenta kreditoriem un citām trešām personām.

3. Tās valsts tiesību akti, kurā cedentam vai subrogācijas gadījumā – nodevējam – ir pastāvīgā atrašanās vieta cesijas vai nodošanas brīdī, reglamentē cedētā prasījuma vai subrogācijas vēršanu pret trešu personu.

 

Grozījums Nr. 51

14. pants

Tiesiskā subrogācija

Juridiskā subrogācija

Gadījumā, ja trešai personai ir pienākums apmierināt kreditoru attiecīgās saistības izpildē, tiesību akti, kas nosaka trešās personas pienākumu apmierināt kreditoru, nosaka, vai attiecīgā trešā persona ir tiesīga izmantot pret parādnieku prasījuma tiesības.

Ja personai ("kreditoram") ir līgumsaistību prasījums pret citu personu ("parādnieks"), un trešai personai ir pienākums apmierināt kreditora prasījumu vai tā, izpildot attiecīgo pienākumu, faktiski ir apmierinājusi kreditora prasījumu, tiesību akti, ar ko reglamentē trešās personas pienākumu apmierināt kreditora prasījumu, ir tie, ar kuriem nosaka, vai un ciktāl attiecīgā trešā persona ir tiesīga īstenot pret parādnieku tiesības, kas kreditoram bijušas attiecībā pret parādnieku saskaņā tiesību aktiem, ar kuriem reglamentē viņu attiecības.

Grozījums Nr. 52

15. pants

Vairāki parādnieki

Vairāki parādnieki

Ja persona ir cēlusi prasību pret vairākiem parādniekiem, kam ir kopīgas parādsaistības, un ja viens no šiem parādniekiem ir jau apmierinājis kreditoru, šā parādnieka tiesības izmantot pret pārējiem parādniekiem prasījuma tiesības reglamentē tiesību akti, ko piemēro šā parādnieka saistībām pret kreditoru. Ja tiesību akti, ko piemēro parādnieka saistībām pret kreditoru, paredz noteikumus viņa aizsardzībai pret prasījuma celšanu pret viņu, viņš var uz tiem atsaukties pret citiem parādniekiem.

Ja kreditoram ir prasība pret vairākiem parādniekiem, kas ir materiāli atbildīgi par vienu un to pašu prasību, un viens no parādniekiem jau ir pilnīgi vai daļēji apmierinājis šo prasību, tiesību akti, ar kuriem reglamentē parādnieka saistības pret kreditoru, reglamentē arī parādnieka tiesības prasīt atlīdzinājumu no citiem parādniekiem. Pārējie parādnieki var atsaukties uz ierunām, ko tie ir cēlušas pret kreditoru, ciktāl to ļauj tiesību akti, ar ko reglamentē to saistības pret kreditoru.

Grozījums Nr. 53

16. pants

Tiesiskā kompensēšana

Ieskaits

1. Tiesiskajai kompensēšana piemēro tos tiesību aktus, kurus piemēro saistībām, attiecībā uz kurām tiek prasīta kompensēšana.

Ja puses nav vienojušās par savstarpēju pārrēķināšanu, to reglamentē ar tiesību aktiem, ko piemēro prasījumam pret personu, kuras tiesības uz savstarpēju pārrēķināšanu aizstāv.

Grozījums Nr. 54

17. panta 1. punkts

1. Saskaņā ar šo regulu līgumu reglamentējošos tiesību aktus piemēro, ciktāl tie līgumtiesību aktos ietver normas, kuras rada tiesību prezumpciju vai nosaka pierādīšanas pienākumu.

1. Tiesību aktus, ko saskaņā ar šo regulu piemēro līgumsaistībām, piemēro tiktāl, ciktāl tie līgumsaistību jautājumos ietver normas, kuras rada tiesību prezumpcijas vai nosaka pierādīšanas pienākumu.

Grozījums Nr. 55

18. pants

Pielīdzināšana pastāvīgajai dzīvesvietai pastāvīgajai atrašanās vietai

Pastāvīgā mītnes vieta

1. Šajā regulā uzņēmējsabiedrības vai citas struktūras, kas ir vai nav juridiska persona, pastāvīgā dzīvesvieta / pastāvīgā atrašanās vieta ir tur, kur atrodas tās galvenā pārvalde.

1. Šajā regulā uzņēmējsabiedrības vai citas struktūras, sabiedrības vai neinkorporēti uzņēmumi, pastāvīgā mītnes vieta ir vieta, kur atrodas tās centrālā administrācija..

 

Tādas fiziskas personas, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību, pastāvīgā mītnes vieta ir tās galvenās uzņēmējdarbības vieta.

Ja līgums ir noslēgts, izmantojot filiāli, aģentūru vai jebkādu citu struktūru vai ja saskaņā ar līgumu izpilde jāveic šai struktūrai, pastāvīgā atrašanās vieta ir tās uzņēmējdarbības veikšanas vietā.

1a. Ja līgums noslēgts filiāles, pārstāvniecības vai citas struktūras darbības gaitā vai ja saskaņā ar līgumu šāda struktūra ir atbildīga par tā izpildi, filiāles, pārstāvniecības vai citas struktūras atrašanās vietu uzskata par tās pastāvīgo mītnes vietu.

2. Šajā regulā, ja līgums tiek noslēgts, fiziskai personai veicot profesionālu darbību, tās pastāvīgā atrašanās vieta ir tās uzņēmējdarbības veikšanas vietā.

2. Nosakot pastāvīgo mītnes vietu, to nosaka attiecībā uz brīdi, kurā ir noslēgts līgums.

Grozījums Nr. 56

20. pants

„Ordre public”

Tiesas atrašanās valsts sabiedriskā kārtība

Šajā regulā norādīto tiesību aktu piemērošanu var atteikt tikai gadījumā, ja šāda piemērošana ir acīmredzami nesaderīga ar tiesas atrašanās vietas valsts sabiedrisko kārtību (ordre public).

Jebkuras valsts tiesību aktu piemērošanu, kas noteikta ar šo regulu, var atteikt vienīgi tad, ja šāda piemērošana ir acīmredzami nesaderīga ar strīda risināšanas valsts sabiedrisko kārtību ("ordre public").

Grozījums Nr. 57

21. pants

Gadījumā, kad kāda valsts ietver vairākas teritoriālās vienības, no kurām katrai ir savas tiesību normas attiecībā uz līgumsaistībām, nolūkā noteikt saskaņā ar šo regulu piemērojamos tiesību aktus katra teritoriālā vienība ir pielīdzināma valstij.

1. Gadījumā, ja kāda valsts ietver vairākas teritoriālās vienības, no kurām katrai ir savas tiesību normas attiecībā uz līgumsaistībām, nolūkā noteikt saskaņā ar šo regulu piemērojamos tiesību aktus katra teritoriālā vienība ir pielīdzināma valstij.

 

2. Dalībvalstij, kuras dažādām teritoriālām vienībām ir savas tiesību normas attiecībā uz līgumsaistībām, nav jāpiemēro šī regula tiesību normu kolīzijām, kas pastāv tikai starp šādām vienībām.

Grozījums Nr. 58

22. pants

Šī regula neietekmē to Eiropas Kopienu iestāžu izstrādāto tiesību aktu piemērošanu vai pieņemšanu, kuri:

 

Šī regula neskar tādu Kopienas tiesību aktu piemērošanu, kuros saistībā ar konkrētiem jautājumiem ir noteiktas kolīzijas normas attiecībā uz līgumsaistībām.

a) attiecībā uz konkrētiem jautājumiem nosaka tās tiesību kolīzijas normas, kas attiecas uz līgumsaistībām; šādu pašlaik spēkā esošu aktu saraksts dots 1. pielikumā. vai

b) reglamentē līgumsaistības un saskaņā ar pušu gribu ir piemērojami situācijās, kas ietver kolīziju; vai

c) nosaka noteikumus iekšējā tirgus pareizas darbības veicināšanai gadījumos, kad šos noteikumus nevar piemērot vienlaicīgi ar tiesību aktiem, kurus nosaka starptautisko privāttiesību normas.

 

Pamatojums

Šis noteikums ir pielīdzināts attiecīgam noteikumam Roma II regulā.

Grozījums Nr. 59

22.a pants (jauns)

 

22.a pants

1. Šī regula dalībvalstīs aizstāj Romas konvenciju, izņemot jautājumus attiecībā uz dalībvalstu teritorijām, kas ietilpst minētās konvencijas teritoriālajā piemērojamībā un uz ko nepiemēro šo regulu saskaņā ar Līguma 299. pantu.

2. Ciktāl šī regula aizstāj Romas konvencijas noteikumus, visas norādes uz šo konvenciju saprot kā norādes uz šo regulu.

Grozījums Nr. 60

23. pants

1. Vēlākais sešus mēnešus pēc šīs regulas stāšanās spēkā dalībvalstis paziņo Komisijai to daudzpusējo konvenciju sarakstu, kuras konkrētos jautājumos reglamentē kolīzijas līgumsaistību jautājumos un kuru puses tās ir. Komisija šo sarakstu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī sešu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas.

Dalībvalstis paziņo Komisijai par jebkādu šo konvenciju denonsēšanu, ko Komisija publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī sešu mēnešu laikā pēc šāda paziņojuma saņemšanas.

1. Šī regula neskar tādu starptautisku konvenciju piemērošanu, kuru Līgumslēdzējas puses šīs regulas pieņemšanas laikā ir viena vai vairākas dalībvalstis, un kurās ir paredzētas kolīziju normas attiecībā uz līgumsaistībām.

2. Šī regula neskar 1. punktā paredzēto konvenciju piemērošanu. Tomēr, ja līguma noslēgšanas brīdī visi uz situāciju attiecīgie elementi atrodas vienā vai vairākās dalībvalstīs, šai regulai ir augstāks spēks nekā šādām konvencijām:

- Hāgas 1955. gada 15. jūnija konvencija par tiesību aktiem, kādi piemērojami starptautiskai preču pirkšanai un pārdošanai;

- Hāgas 1978. gada 14. marta konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami starpnieku līgumiem un pārstāvību.

2. Tomēr dalībvalstu attiecībās šai regulai ir prioritāte salīdzinājumā ar tikai divu vai vairāku dalībvalstu noslēgtām konvencijām, ciktāl tās skar jautājumus, kas reglamentēti ar šo regulu.

3. Šai regula ir augstāks spēks arī pār starptautiskām divpusējām konvencijām, kas noslēgtas starp dalībvalstīm un uzskaitītas II pielikumā, ciktāl tās attiecas uz jautājumiem, kurus reglamentē šī regula.

 

Grozījums Nr. 61

23.a pants (jauns)

23.a pants

Konvenciju saraksts

 

1. Līdz ...* dalībvalstis paziņo Komisijai par 23. panta 1. punktā minētajām konvencijām. Pēc minētās dienas dalībvalstis paziņo Komisijai par katras tādas konvencijas denonsēšanu.

 

2. Komisija sešos mēnešos pēc saņemšanas publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī:

i) šā panta 1. punktā minēto konvenciju sarakstu;

ii) šā panta 1. punktā minēto denonsēšanu sarakstu;

 

____

* 12 mēneši pēc šīs regulas pieņemšanas dienas.

Grozījums Nr. 62

23.b pants (jauns)

23.b pants

Pārskatīšanas klauzula

 

1. Ne vēlāk kā ...* Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par šīs regulas piemērošanu. Vajadzības gadījumā ziņojumam pievieno priekšlikumus par šīs regulas pielāgošanu. Pirms ziņojuma, ne vēlāk kā ...**iesniedz:

(i) pētījumu par šās regulas 5. panta ietekmi, kurā īpaši izskatītas:

a) ietekme uz patērētāju līgumiem, kas noslēgti izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus;

b) vairāk nekā viena tiesību akta piemērošanas vienam un tam pašam līgumam ietekme un

c) atbilstība Regulas (EK) Nr. 44/2001 15. panta prasībām;

(ii) pētījumu par alternatīvās strīdu izšķiršanas veicināšanu elektroniskās tirdzniecības jomā, un par to, kā to varētu lietderīgi veicināt un atbalstīt ar likumdošanas un citiem līdzekļiem; šajā pētījumā arī izskata to, kādā mērā alternatīvās strīdu izšķiršanas sistēmas tiešsaistē varētu izmantot vienkopus ar uzticības zīmēm, lai veicinātu patērētāju uzticēšanos elektroniskai tirdzniecībai un novērstu nepieciešamību pēc tiesvedības;

priekšlikumus, kādus Komisija uzskatītu par piemērotiem saistībā ar līgumtiesību projektu, lai ieviestu līgumu standarta noteikumus jo īpaši attiecībā uz pārrobežu darījumiem elektroniskā veidā starp uzņēmumiem un patērētājiem;

(iv) pārskatu par piemērojamo tiesību aktu noteikumiem Kopienas tiesību aktos attiecībā uz apdrošināšanu.

 

_____

* Divi gadi pēc šīs regulas piemērošanas dienas.

** Viens gads pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas.

Grozījums Nr. 63

23.c pants (jauns)

23.c pants

Piemērošana laikā

Šo regulu piemēro līgumiem, kas noslēgti pēc tās piemērošanas dienas.

Pamatojums

Pretēji gadījumiem ar likumā noteiktiem atlīdzināmiem kaitējumiem un deliktiem, līgumi tiek slēgti apzināti un labprātīgi. Pusēm ir svarīgi zināt, ka noteikumi par piemērojamiem tiesību aktiem, kas noteikti šajā regulā, tiks piemēroti tikai tiem līgumiem, kas noslēgti pēc tās piemērošanas dienas. Tāpēc tiesvedībai, kas uzsākta pēc piemērošanas dienas attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti pirms šī datuma, piemēro Romas Konvenciju.

Grozījums Nr. 64

24. pants

Stāšanās spēkā un piemērošana

Spēkā stāšanās un piemērošanas datumi

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šo regulu piemēro, sākot no [1 gads pēc tās stāšanās spēkā].

Šo regulu sāk piemērot [astoņpadsmit mēnešus pēc stāšanās spēkā], izņemot 24. pantu, ko sāk piemērot [12 mēnešus pēc regulas pieņemšanas datuma].

To piemēro līgumsaistībām, kas radušās pēc tās piemērošanas sākšanas. Tomēr attiecībā uz līgumsaistībām, kas radušās pirms tās piemērošanas sākšanas, šo regulu piemēro tad, ja tās noteikumi paredz to pašu tiesību aktu piemērošanu, kas būtu piemērojami saskaņā ar Romas 1980. gada konvenciju.

 

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Šī regula uzliek saistības kopumā un saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

PASKAIDROJUMS

Regulas (Roma I) priekšlikuma mērķis ir 1980. gada Romas konvenciju pārveidot par Kopienas instrumentu, un pārskatīt to, kur nepieciešams.

Lai gan dažās aprindās ir apšaubīts, vai regulu nepieciešams pieņemt, jūsu referents uzskata, ka tas ir vērtīgi sekojošu iemeslu dēļ: (a) regulā ir vieglāk izdarīt grozījumus nekā konvencijā un kā daļu no acquis communautaire, to var ātrāk attiecināt uz jaunajām dalībvalstīm; (b) tiks nodrošināta iespēja vērsties Eiropas Kopienu tiesā prejudiciāla nolēmuma saņemšanai (skatīt Eiropas Kopienu tiesas interpretāciju par Beļģijas kavēšanos īstenot Romas konvencijas protokolus); (c) pateicoties regulai, vienots instruments būs tieši saistošs valstu tiesām, savukārt, lai ratificētu starptautisku konvenciju, daudzās valstīs ir jāpieņem valstu tiesību akti, lai konvencija būtu saistoša nacionālajā likumdošanā. Vienīgais trūkums ir tas, ka regula neattieksies uz Dāniju. Ir jācer, ka Apvienotā Karaliste pārvarēs savu sākotnējo nepatiku un piedalīsies regulas pieņemšanā.

Jūsu referents arī atzīmē, ka daudzi ierosinātās regulas noteikumi ir jauni, salīdzinot ar Romas konvenciju. Tos padziļināti apsprieda komitejā un izdarīja attiecīgus grozījumus Komisijas tekstā.

Grozījumi, kas atrodami šajā ziņojumā, izstrādāti, lai uzlabotu Komisijas ierosināto tekstu, izmantojot dažādos iesniegumus, ko referents saņēmis, un arī ar nolūku padarīt tekstu atbilstīgāku „Roma II".

Visbeidzot referents izsaka vērojumus, ka Komisijas priekšlikuma dažādu valodu tekstos ir vairākas neatbilstības. Viņš tic, ka procedūras gaitā Parlamenta un Padomes juristi lingvisti tās novērsīs.

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinums (14.9.2006)

Juridiskajai komitejai

par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Romas I regula)
(COM(2005)0650 – C6‑0441/2005 – 2005/0261(COD))

Atzinumu sagatavoja: Jan Andersson

ĪSS PAMATOJUMS

Šā Komisijas priekšlikuma mērķis ir nevis izveidot jaunu tiesību normu kopumu, bet gan jau esošu konvenciju — 1980. gada Romas I konvenciju (Konvencija) — pārveidot par Kopienas instrumentu. Tomēr Komisija ir mēģinājusi arī modernizēt atsevišķus Konvencijas noteikumus, it īpaši tos, kas attiecas uz darba līgumu.

Pirms priekšlikuma ir veiktas konsultācijas ar dalībvalstīm un pilsonisko sabiedrību, it īpaši ar Zaļās grāmatas un atklātas izskatīšanas palīdzību[1]. Par Zaļo grāmatu tika saņemtas aptuveni 80 atbildes[2] no valdībām, universitātēm, juristiem utt. Eiropas Kopienai ir tiesības pieņemt Kopienas instrumentus attiecībā uz likumu kolīzijas normām (vai starptautisko privāttiesību aktiem) saskaņā ar EK līguma 61. panta c) apakšpunktu.

Komisija priekšlikumu iesniedza 2005. gada 15. decembrī. Eiropas Parlamentā par atbildīgo komiteju ir iecelta Juridiskā komiteja.

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja ir nolēmusi iesniegt atbildīgajai komitejai atzinuma projektu par šo priekšlikumu, jo tas ir cieši saistīts ar Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā. Priekšlikums attiecas arī uz svarīgām izmaiņām noteikumos par tiesību aktu, kas piemērojams darba līgumiem.

Šis atzinuma projekts pievēršas nekonsekvencēm un juridiski tehniskiem elementiem, kurus var precizēt, lai uzlabotu regulu. Kopējais mērķis ir sniegt lielāku juridisko noteiktību tiesību aktam, kas piemērojams darba līgumiem.

GROZĪJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju savā ziņojumā iekļaut šādus grozījumus:

Komisijas ierosinātais tekstsParlamenta izdarītie grozījumi

Grozījums Nr. 1

11. apsvērums

(11) Attiecībā uz individuālajiem darba līgumiem kolīzijas normai jāļauj noteikt darba attiecību smaguma centru neatkarīgi no jebkādas šķietamības. Šis noteikums neskar tās valsts imperatīvo normu piemērošanu, uz kuru darbinieks norīkots, kā paredzēts 1996. gada 16. decembra direktīvā 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā.

(11) Attiecībā uz individuālajiem darba līgumiem kolīzijas normai jāļauj noteikt darba attiecību smaguma centru neatkarīgi no jebkādas šķietamības. Šī regula neskar tās valsts imperatīvo normu piemērošanu, uz kuru darbinieks norīkots, kā paredzēts 1996. gada 16. decembra direktīvā 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā.

Pamatojums

Regulā skaidri jānorāda attiecības ar Direktīvu 96/71/EK un atsauce uz to. Pirmajā teikumā paredzētais noteikums nav vienīgā šīs regulas daļa, kurai nevajadzētu skart direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu. Precizēts arī formulējums angļu valodā. Grozījums nodrošina skaidrību un konsekvenci saistībā ar Direktīvu 96/71/EK.

Grozījums Nr. 2

11.a apsvērums (jauns)

 

(11.a) Direktīva 96/71/EK paredz darbinieku aizsardzības obligātos noteikumus, ko piemēro darbiniekiem, kas nosūtīti no dalībvalsts, kurā viņi parasti strādā, uz citas dalībvalsts teritoriju, un neliedz dalībvalstīm kolektīvajos nolīgumos paredzēt citus darba noteikumus, kā arī piemērot citus darba nosacījumus, ja to prasa sabiedriskās kārtības noteikumi.

 

OV L 18, 21.5.1997., 1. lpp.

Pamatojums

Šis jaunais apsvērums paskaidro Direktīvā 96/71/EK paredzēto noteikumu kopuma īpašo raksturu, kas neliedz dalībvalstīm pieņemt labāk aizsargājošus noteikumus valsts līmenī, piemēram, paredzot citus darba noteikumus saskaņā ar sabiedriskās kārtības noteikumiem.

Grozījums Nr. 3

6. panta 1. punkts

1. Neatkarīgi no 3. panta pušu izdarīta tiesību aktu izvēle individuālajā darba līgumā neliedz darbiniekam to imperatīvo normu aizsardzību, kas būtu piemērojamas saskaņā ar šo pantu, ja nav izdarīta izvēle.

(Neattiecas uz tekstu latviešu valodā).

Pamatojums

(Neattiecas uz tekstu latviešu valodā)

Grozījums Nr. 4

6. panta 2. punkts

2. Ja nav izdarīta izvēle saskaņā ar 3. pantu, individuālos darba līgumus reglamentē:

2. Neatkarīgi no 4. panta noteikumiem, ja nav izdarīta izvēle saskaņā ar 3. pantu, individuālo darba līgumu reglamentē:

Pamatojums

Komisija ir svītrojusi Konvencijā iekļauto formulējumu „neatkarīgi no 4. panta noteikumiem”. Šis teksts ir atkārtoti iekļauts skaidrības un konsekvences labad.

Grozījums Nr. 5

6. panta 2. punkta a) apakšpunkts

(a) tās valsts tiesību akti, kurā vai no kuras darbinieks, pildot līgumu, parasti veic darbu. Darba parastās veikšanas vieta nav uzskatāma par mainītu, ja darbinieks uz laiku veic darbu citā valstī. Uzskata, ka darba veikšana citā valstī notiek uz laiku, ja tiek sagaidīts, ka darbinieks pēc uzdevuma veikšanas ārvalstīs atgriezīsies savā darbā izcelsmes valstī. Jauna darba līguma noslēgšana ar sākotnējo darba devēju vai darba devēju, kas pieder tai pašai uzņēmumu grupai kā sākotnējais darba devējs, neizslēdz to, ka darbinieks veic darbu citā valstī uz laiku;

(a) tās valsts tiesību akti, kurā darbinieks, pildot līgumu, parasti veic darbu. Darba parastās veikšanas vieta nav uzskatāma par mainītu, ja darbinieks uz laiku veic darbu citā valstī. Tomēr viņa darba un apmaksas noteikumi ir pakļauti tās valsts tiesību aktiem, kurā viņš uz laiku veic darbu. Uzskata, ka darba veikšana citā valstī notiek uz laiku, ja tiek sagaidīts, ka darbinieks pēc konkrēto uzdevumu veikšanas ārvalstīs atgriezīsies savā darbā izcelsmes valstī;

Pamatojums

Teksts „uzskata, ka darba veikšana citā valstī notiek uz laiku, ja tiek sagaidīts, ka darbinieks pēc uzdevuma veikšanas ārvalstīs atgriezīsies savā darbā izcelsmes valstī” nebija iekļauts Konvencijā. Šajā tekstā ir risks brīvi interpretēt „uzdevumus”. Ja darbinieka uzdevums, piemēram, ir pārstāvēt Y dalībvalstī darba devēju, kurš atrodas X dalībvalstī? Kad šis uzdevums ir „paveikts”? Potenciāli tas var būt ļoti ilgs periods. Vārda „konkrēto” iekļaušana norāda, ka pagaidu darbība citā valstī būtu jāinterpretē šauri.

Šis teksts nebija iekļauts Konvencijā. Ja rodas konflikts starp vietējo darba devēju un darbinieku, tad vienīgajai piemērotajai darba vietai jābūt norīkošanas valstī. Var piemērot citu tiesību aktu, bet tikai piemērojot 3. nodaļas izņēmuma noteikumu. Jaunais papildinājums paplašina un tādējādi padara neskaidrāku nozīmi, kas ir darba vietai kā parastajam savienojošajam faktoram. Turklāt šis noteikums varētu veicināt arī darba līgumu noslēgšanu tikai kā aizsegu īstajam līgumam. Tādēļ šis noteikums būtu jāsvītro.

Termins “no kuras” ir ļoti neskaidrs. Grozījuma mērķis ir novērst regulāru nosūtīšanu darbā no dalībvalsts, kurā darba likums ir mazāk attīstīts nekā valstī, uz kuru darbinieks tiek nosūtīts.

Grozījums Nr. 6

6. panta 2. punkta (aa) apakšpunkts (jauns)

 

(aa) ja darbinieks parasti neveic darbu kādā vienā valstī, tās valsts tiesību akti, no kuras darbinieks, pildot līgumu, parasti veic darbu;

Grozījums Nr. 7

6. panta 2. punkta 2. daļa (jauna)

 

Ja no apstākļu kopuma izriet, ka darba līgumam ir ciešāka saikne ar citu valsti, piemēro šīs citas valsts tiesību aktus.

Grozījums Nr. 8

6. panta 3. punkts

3. Šā panta 2. punktā norādītos tiesību aktus var nepiemērot, ja no apstākļu kopuma izriet, ka darba līgumam ir ciešāka saikne ar citu valsti; šādā gadījumā piemērojami ir šīs citas valsts tiesību akti.

svītrots

Pamatojums

Šī elastīguma klauzula jāpiemēro tikai īpašos gadījumos, piemēram, darbiniekiem, kuriem jāstrādā lidmašīnās, uz kuģiem vai naftas platformām. Tāpēc labāk ir iekļaut šo noteikumu punktā, kas attiecas tieši uz šo jautājumu.

Grozījums Nr. 9

8. panta 1. punkts

1. Imperatīvā norma ir obligāta norma, kuras ievērošanu valsts uzskata par būtisku savas politiskās, sociālās un ekonomiskās kārtības nodrošināšanai tiktāl, ka to piemēro jebkurai situācijai, kas ietilpst šīs normas piemērošanas jomā, neatkarīgi no tā, kādi tiesību akti citādi būtu jāpiemēro līgumam saskaņā ar šo regulu.

1. Šī panta nozīmē imperatīvā norma ir obligāta norma, kuras ievērošanu valsts uzskata par nepieciešamu darbinieku aizsargāšanai vai savas politiskās, sociālās un ekonomiskās kārtības nodrošināšanai tiktāl, ka to piemēro jebkurai situācijai, kas ietilpst šīs normas piemērošanas jomā, neatkarīgi no tā, kādi tiesību akti citādi būtu jāpiemēro līgumam saskaņā ar šo regulu.

Pamatojums

Teksts „šī panta nozīmē” ir pievienots skaidrības un konsekvences labad. Imperatīvās normas ir pieminētas daudzos šīs regulas pantos, bet tām ir atšķirīga nozīme. Tādēļ ir svarīgi noteikt, ka 8. pantā sniegtā imperatīvo normu definīcija attiecas tikai uz darba līgumiem šī konkrētā panta izpratnē.

Vārdu „būtisks” aizstāj ar vārdu „nepieciešams”. Darba ņēmēju norīkošanas direktīva pamatojas uz iespēju uzņemošajai dalībvalstij norīkošanas gadījumā atkāpties no izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem. Šaura definīcija tam, ko var uzskatīt par uzņemošās dalībvalsts darba likuma „stingru” noteikumu, kuru varētu piemērot norīkošanas gadījumā, varētu ierobežot direktīvas 3. panta 1. punkta sarakstu vai novērst tā attiecināšanu uz citām darbaspēka aizsardzības jomām. Imperatīvo normu definīcija riskē arī ierobežot to, kā „sabiedriskās kārtības noteikumu” gadījumā dalībvalstis piemēro darba noteikumus, kas nav minēti 3. panta 1. punktā.

Norādi par obligātiem noteikumiem nevar definēt/tulkot ierobežojošā veidā; tai jāattiecas vismaz uz noteikumiem, kas ir būtiski darbinieku aizsargāšanai.

PROCEDŪRA

Virsraksts

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Romas I regula)

Atsauces

COM(2005)0650 – C6-0441/2005 – 2005/0261(COD)

Komiteja, kas atbildīga par jautājumu

JURI

Atzinumu sniedza
  Datums, kad paziņoja plenārsēdē

EMPL
16.2.2006

Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē

 

Atzinumu sagatavoja
  Iecelšanas datums

Jan Andersson
19.4.2006

Aizstātais atzinuma sagatavotājs

 

Izskatīšana komitejā

22.6.2006

12.9.2006

 

 

 

Pieņemšanas datums

13.9.2006

Galīgā balsojuma rezultāti

+:

–:

0:

26

12

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Jan Andersson, Jean-Luc Bennahmias, Iles Braghetto, Philip Bushill-Matthews, Milan Cabrnoch, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Bairbre de Brún, Derek Roland Clark, Harald Ettl, Richard Falbr, Carlo Fatuzzo, Ilda Figueiredo, Joel Hasse Ferreira, Roger Helmer, Karin Jöns, Jan Jerzy Kułakowski, Sepp Kusstatscher, Jean Lambert, Raymond Langendries, Bernard Lehideux, Elizabeth Lynne, Thomas Mann, Mario Mantovani, Jan Tadeusz Masiel, Maria Matsouka, Ria Oomen-Ruijten, Pier Antonio Panzeri, Jacek Protasiewicz, José Albino Silva Peneda, Jean Spautz, Anne Van Lancker, Gabriele Zimmer

Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Françoise Castex, Richard Howitt, Jamila Madeira, Dimitrios Papadimoulis, Leopold Józef Rutowicz, Gabriele Stauner, Patrizia Toia

Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

 

Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā)

...

PROCEDŪRA

Virsraksts

Līgumsaistībām piemērojamie tiesību akti

Atsauces

COM(2005)0650 - C6-0441/2005 - 2005/0261(COD)

Datums, kad to iesniedza EP

15.12.2005

Komiteja, kas atbildīga par jautājumu

       Datums, kad paziņoja plenārsēdē

JURI

16.2.2006

Komiteja(-s), kurai(-ām) ir lūgts sniegt atzinumu

       Datums, kad paziņoja plenārsēdē

EMPL

27.4.2006

LIBE

16.2.2006

 

 

Atzinumu nav sniegusi

       Lēmuma datums

LIBE

22.2.2006

 

 

 

Referents(-e/-i/-es)

       Iecelšanas datums

Cristian Dumitrescu

23.2.2006

 

 

Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es)

Maria Berger

 

 

Izskatīšana komitejā

21.6.2006

11.9.2006

20.11.2006

20.12.2006

 

26.2.2007

19.3.2007

2.5.2007

11.6.2007

 

10.9.2007

 

 

 

Pieņemšanas datums

20.11.2007

 

 

 

Galīgā balsojuma rezultāti

+:

–:

0:

25

0

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Carlo Casini, Marek Aleksander Czarnecki, Bert Doorn, Cristian Dumitrescu, Monica Frassoni, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Neena Gill, Othmar Karas, Piia-Noora Kauppi, Klaus-Heiner Lehne, Katalin Lévai, Antonio López-Istúriz White, Hans-Peter Mayer, Manuel Medina Ortega, Aloyzas Sakalas, Diana Wallis, Tadeusz Zwiefka

Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Mogens N.J. Camre, Charlotte Cederschiöld, Luis de Grandes Pascual, Vicente Miguel Garcés Ramón, Kurt Lechner, Eva Lichtenberger, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Gabriele Stauner

Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Toine Manders, Tomáš Zatloukal