par Eiropas demogrāfisko nākotni

(2007/2156(INI))

Eiropas Parlaments,

–    ņemot vērā 1997. gada 14. marta rezolūciju par Komisijas ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par demogrāfisko situāciju Eiropas Savienībā 1995. gadā(1),

–    ņemot vērā 1998. gada 12. marta rezolūciju par Komisijas ziņojumu par demogrāfisko situāciju 1997. gadā(2),

–    ņemot vērā 2000. gada 15. decembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu „Pretim visu paaudžu Eiropai — labklājības un paaudžu solidaritātes veicināšana”(3),

–    ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas rīcība saistībā ar novecošanas tendencēm pasaulē. Ekonomiskās un sociālās attīstības veicināšana novecojošā pasaulē. Eiropas Komisijas ieguldījums Otrajā Pasaules asamblejā par novecošanās jautājumiem” (COM(2002)0143),

–    ņemot vērā Eiropas Jaunatnes paktu, ko Eiropadome pieņēma 2005. gada 22.–23. martā Briselē,

–    ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu “Demogrāfisko izmaiņu risināšana — jauna solidaritāte paaudžu starpā” (COM(2005)0094),

-     ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 23. marta rezolūciju par demogrāfiskās situācijas izmaiņām un paaudžu solidaritāti(4),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 6. septembra ziņojumu par Eiropas nākotnes sociālo modeli(5),   

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas demogrāfiskā nākotne — kā pārvērst problēmu par iespēju” (COM(2006)0571),

–    ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Paaudžu solidaritātes veicināšana” (COM(2007)0244),

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2007. gada 14. marta atzinumu „Ģimene un demogrāfiskās izmaiņas”(6) un tā galveno priekšlikumu, kas paredz, ka dalībvalstīm jāparaksta Eiropas ģimenes pakts,

–    ņemot vērā Komisijas darba dokumentu ”Eiropas demogrāfiskā nākotne faktos un skaitļos” (SEC(2007)0638),

–    ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–    ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas, Ekonomikas un monetāro lietu komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A6-0024/2008),

A. tā kā demogrāfiju veido vairāki faktori, tostarp dzimstība, paredzamais dzīves ilgums un migrācijas plūsmas, un tā kā līdz 2050. gadam Eiropas Savienības pašreizējos rādītājos sagaidāmas ievērojamas demogrāfiskās izmaiņas, ko galvenokārt ietekmēs Eiropas iedzīvotāju novecošana, iedzīvotāju vidējam vecumam pieaugot no 39 gadiem 2004. gadā līdz 49 gadiem 2050. gadā;

B.  tā kā saskaņā ar Komisijas novērtējumu šīs demogrāfiskās izmaiņas var būtiski ietekmēt iedzīvotāju struktūru un vecuma piramīdu; tā kā to bērnu un pusaudžu skaits vecumā no 0 līdz 14 gadiem samazināsies no 100 miljoniem (1975. gada dati) līdz 66 miljoniem 2050. gadā, tādējādi maksimālais iedzīvotāju skaits darbspējīgā vecumā (331 miljoni) būs sasniegts aptuveni 2010. gadā un pēc tam tas pakāpeniski samazināsies līdz aptuveni 268 miljoniem 2050. gadā, turpretī paredzamais dzīves ilgums 2004.–2050. gadā pieaugs par sešiem gadiem vīriešiem un pieciem gadiem sievietēm, un to iedzīvotāju skaits, kuri ir vecāki par 80 gadiem, pieaugs no 4,1 % 2005. gadā līdz 11,4 % 2050. gadā;

C. tā kā Eiropā vidējais vecumatkarības rādītājs (ko aprēķina, dalot to cilvēku skaitu, kas ir vecāki par 65 gadiem, ar cilvēku skaitu vecumā no 14 līdz 65 gadiem) pieaugs no 25 % 2004. gadā līdz 53 % 2050. gadā;

D.  tā kā tomēr demogrāfiskās slodzes koeficients (ko aprēķina, dalot ekonomiski neaktīvo cilvēku, piemēram, pensionāru, bērnu un skolnieku skaitu ar ekonomiski aktīvo darbspējīgo iedzīvotāju skaitu) ir daudz svarīgāks nekā vecumatkarības rādītājs, lai aprēķinātu sabiedrības izmaksas attiecībā uz nestrādājošiem iedzīvotājiem;

E.  tā kā demogrāfiskās izmaiņas nopietni ietekmē valsts izdevumus, kas, kā paredzams, no 2004. līdz 2050. gadam palielināsies par 10 %;

F.  tā kā demogrāfiskās izmaiņas neietekmēs Eiropas iedzīvotāju kopējo skaitu laikposmā līdz 2050. gadam, tomēr radīs būtisku teritoriālo nelīdzsvarotību, jo jau šobrīd vairākos Eiropas reģionos vērojama jaunu cilvēku, it īpaši jaunu sieviešu, spēcīga izceļošanas tendence; tā kā Eiropas iedzīvotāju daļa pasaules iedzīvotāju kopskaitā samazināsies no 15 %, kā tas bija pirms 100 gadiem, līdz 5 % 2050. gadā; tā kā šīs pārmaiņas skar ES reģionus ļoti atšķirīgā mērā, jo reģionos, no kuriem iedzīvotāji izceļo, jau tagad pārsvarā dzīvo vecākā gadagājuma cilvēki, bet ieceļošanas reģionos šis sabiedrības novecošanās process vēl nav tik izteikts, jo ieceļo galvenokārt jauni cilvēki;

G. tā kā neauglība ir viens no demogrāfiskās lejupslīdes iemesliem un tā kā šī problēma ir jāatzīst par sabiedrības veselības problēmu un sociālo problēmu, kas skar gan vīriešus, gan sievietes; atgādina Komisijai par „aicinājumu rīkoties saistībā ar neauglību un demogrāfiju”, ko 2005. gadā izteica Eiropas Parlaments, aicinot Komisiju izstrādāt ieteikumus šajā jomā;

H.  tā kā imigrācija ir pozitīvs Eiropas iedzīvotāju struktūras elements un pozitīvā neto bilance ar 2 miljoniem ieceļotāju 2004.–2005. gadā palīdz palēnināt darbspējīgo iedzīvotāju skaita samazināšanos, tādēļ jāsaglabā ieceļotāju skaits vismaz šādā līmenī, lai Eiropas Savienība varētu izvairīties no tā, ka jau 2017. gadā krasi samazinās darbspējīgo iedzīvotāju skaits;

I.   tā kā imigrācija ir tikai daļējs un īstermiņa risinājums demogrāfisko izmaiņu problēmai Eiropā, par kuru saistības jāuzņemas dalībvalstīm, lai nodrošinātu dzimumu līdztiesības principa ievērošanu valsts un privātajā sektorā, lai aizsargātu maternitāti, ģimenēm sniegtu sociālo un ekonomisko atbalstu un veiktu pasākumus, lai uzlabotu līdzsvaru starp ģimenes un darba dzīvi gan vīriešiem, gan sievietēm;

J.   tā kā darbnespēja ir cieši saistīta ar vecumu un tā kā ir lielāka iespējamība, ka gados vecākiem cilvēkiem var rasties veselības problēmas vai darbnespēja;

Vispārējas piezīmes

1.  ar bažām ņem vērā demogrāfiskās prognozes laikposmam līdz 2050. gadam; tomēr uzsver, ka prognozes 50 gadiem nav nemainīgi paredzējumi, taču tie nopietni brīdina par jautājumiem, kas jārisina jau šodien, lai arī nākotnē varētu saglabāt Eiropas konkurētspēju, ekonomikas ilgtspēju, sociālo kohēziju, paaudžu solidaritāti un sociālo sistēmu; uzskata, ka iespējamā iedzīvotāju skaita samazināšanās līdz 2050. gadam varētu samazināt vides slogu un nodrošināt ilgtspējīgas attīstības iespējas, kas savukārt prasa aktīvu politiku, lai piemērotu teritoriālo plānošanu, mājokļus, transportu un attiecīgi arī citu veidu infrastruktūru;

2.   pirmkārt, atgādina, ka divi svarīgākie demogrāfisko pārmaiņu iemesli – dzimstības samazināšanās un iedzīvotāju novecošana — ir attīstības rezultāts, ka paredzamā dzīves ilguma pieaugums ir tieši saistīts ar zinātnes, higiēnas un dzīves līmeņa uzlabošanos, ka dzimstības regulēšana ir sieviešu emancipācijas rezultāts, kas ir saistīts ar meiteņu izglītības līmeņa celšanos un sieviešu iesaistīšanos darba dzīvē un sabiedrisko pienākumu izpildē; uzskata, ka šīs parādības uzskatāmas par neatgriezeniskiem cilvēces sasniegumiem;

3.   atzīst, ka priekšnoteikums dzimstības līmeņa pieaugumam ir tāda sabiedrība, kuras politikā galvenā uzmanība ir veltīta bērniem; prasa radīt ģimenēm labvēlīgu vidi un uzlabot ģimeņu un bērnu apstākļus, kas ļautu ģimenēm īstenot viņu vēlmes;

4.   tomēr uzsver, ka vidējais dzimstības koeficients ES ir 1,5, kas ir ļoti zems rādītājs, un tas neatspoguļo ne sieviešu izvēli, ne Eiropas pilsoņu vēlmes veidot ģimeni un tādēļ var būt saistīts arī ar grūtībām savienot ģimenes un darba dzīvi (piemērotas bērnu aprūpes infrastruktūras trūkums, sociāli ekonomiskā atbalsta trūkums ģimenēm un sieviešu nodarbinātībai), nedrošiem sociāliem apstākļiem (nedrošība darbā, augstas mājokļa izmaksas) un bailēm par nākotni (jauniešu novēlota iesaistīšana darba tirgū, nodarbinātības nestabilitāte);

5.  atgādina, ka alkohola un narkotiku lietošana jauniešu vidū ir valsts nozīmes risks un tai ir ievērojamas demogrāfiskas sekas – lietošana izraisa darbaspēju samazināšanos, samazina spēju veidot ģimeni utt.; tādēļ ierosina izstrādāt mērķorientētas pamatprogrammas, lai novērstu, ka agrā jaunībā tiek lietots alkohols un narkotikas, kā arī lai cīnītos pret jauniešu atkarību no narkotikām un alkohola;

6.  uzskata, ka vidējā mūža ilguma pieaugums ir pozitīvs faktors un tas tā jāuztver; tādēļ prasa Eiropas Savienībai, lai dalībvalstis sniedz garantijas, ka pensionāri, kuri nespēs sev nodrošināt dzīvojamo platību, aprūpēt sevi un nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus mūža nogalē, neslīks nabadzībā;

7.  mudina īstenot visaptverošus pret diskrimināciju vērstus pasākumus, jo jautājumu par Eiropas demogrāfisko nākotni nevar nošķirt no problēmas, kas saistīta ar sociāli neaizsargātām grupām, kuras dzīvo atstumtībā no sabiedrības un cieš no lielas nabadzības un kuru atrašanās nelabvēlīgā situācijā bieži vien tiek uzskatīta par pašu vainu, taču tas ietekmē ne vien bērnus, bet arī nākamās paaudzes;

8.   vērš uzmanību uz slikto izturēšanos un aprūpes trūkumu, ar ko jāsaskaras vecāka gadagājuma cilvēkiem gan savās ģimenēs, gan aprūpes iestādēs; mudina dalībvalstis un Eiropas Komisiju darīt vairāk, lai konstatētu, cik lielā mērā notiek vardarbība pret gados vecākiem cilvēkiem Eiropas Savienībā; atzīmē, ka saskaņā ar aplēsēm 10 % gados vecāku cilvēku pirms nāves saskaras ar fizisku, finansiālu vai psiholoģisku vardarbību; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt informāciju, brīdināšanas sistēmas, kā arī sankcijas šādas izturēšanās gadījumiem; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu 2008. gadā sagatavot paziņojumu par vardarbību pret gados vecākiem cilvēkiem; aicina, pamatojoties uz šo paziņojumu, izstrādāt visaptverošu stratēģiju plašai sabiedrības izglītošanas kampaņai un pasākumiem šajā jomā (pakalpojumu sniedzēju izglītošana, kvalitātes standartu noteikšana, soda sankcijas sliktas izturēšanās gadījumos);

9.  pauž nožēlu par to, ka līdz šim nav veikti pietiekami pasākumi, lai sagatavotu Eiropas Savienību to problēmu risināšanai, kuras bija paredzamas jau vairākus gadus; īpaši pauž nožēlu par to, ka lielākā daļa ES dalībvalstu nav izpildījušas Lisabonas stratēģijas mērķi un solījumus, ko 2002. gada 15. un 16. martā Barselonā devusi Eiropadome saistībā ar bērnu aprūpi, par 55 gadiem vecāku personu nodarbinātību, labāku ģimenes un darba dzīves savienojamību un sieviešu līdzdalību darba dzīvē, kā arī par to, ka visa Eiropas Savienība joprojām ir tālu no šo mērķu sasniegšanas;

10. aicina dalībvalstis censties nodrošināt kvalitatīvu un cenu ziņā pieejamu bērnu un citu apgādājamo personu aprūpi saskaņā ar 2002. gadā Eiropadomes Barselonas sanāksmē noteiktajiem mērķiem, kuri paredz, ka līdz 2010. gadam dalībvalstīm ir jānodrošina aprūpes iestādes vismaz 90 % bērnu vecumā no 3 gadiem līdz obligātajam skolas vecumam un vismaz 33 % bērnu, kas ir jaunāki par 3 gadiem; uzskata, ka iepriekšminētiem pasākumiem ir jābūt tādiem, lai vecāki darba modeli varētu pielāgot dzīvesveidam;

11. uzskata, ka ES mērķi varētu būt plašāki par Barselonas mērķu īstenošanu attiecībā uz bērnu aprūpes centriem; uzskata, ka šādu centru pakalpojumiem jābūt vispārējiem pakalpojumiem, kas ir pieejami visiem, kuriem tie nepieciešami;

12. uzsver to, ka daudzi mazie uzņēmumi nav pietiekami sagatavojušies, lai risinātu jautājumus par darbaspēka novecošanos, un šajā sakarā var būt nepieciešama dalībvalstu palīdzība;

13. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu turpināt diskusiju par šā svarīgā uzdevuma izpildi; mudina Komisiju atbalstīt paraugprakses noteikšanu un apmaiņu reģionālā un vietējā līmenī un izmantot šādu iespēju inovāciju veicināšanai Eiropas Savienībā; pievienojas tās globālajai pieejai demogrāfisko problēmu risināšanā un pieciem pamatvirzieniem, lai tādējādi panāktu solidaritāti starp paaudzēm, dzimumiem un ģeogrāfiskajiem reģioniem; norāda, ka veiksmīgai demogrāfisko problēmu risināšanai dalībvalstīm efektīvi jāīsteno Lisabonas stratēģija un cieši jāsaskaņo makroekonomikas un sociālās politikas virzieni, lai nodrošinātu ES ekonomiskās sistēmas izaugsmi, konkurētspēju un produktivitāti, risinot ar iedzīvotāju novecošanu saistītās problēmas, un lai dalībvalstis spētu pildīt savas saistības attiecībā uz inovatīvas politikas plānošanu valsts finanšu, veselības aprūpes, vispārējas nozīmes pakalpojumu, imigrācijas un integrācijas jomā;

Demogrāfiskās atjaunošanās uzdevums

14. atzīst, ka lēmums kļūt par vecākiem ir viens no katras sievietes un vīrieša personiskākajiem jautājumiem un tas ir jāņem vērā; uzskata, ka, ņemot vērā dalībvalstīs atšķirīgo dzimstības līmeni (no 1,25 līdz 2,0), atšķirīgos dzimstības koeficientus ir iespējams izlīdzināt, ja īsteno koordinētu valsts politiku, radot ģimenei un bērniem labvēlīgu materiālo un emocionālo vidi; uzskata, ka atbilstoši pamatnostādnēm, par kurām iestājas Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komisija savā Eiropas ģimenes pakta priekšlikumā, šos pasākumus jāīsteno ilgtermiņā un to īstenošanai jānodrošina nepieciešamā stabilitāte un aizsardzība, lai palīdzētu pieņemt lēmumu kļūt par vecākiem;

15. aicina dalībvalstis pārņemt paraugpraksi attiecībā uz dzemdību atvaļinājuma garumu (dalībvalstīs šis atvaļinājums ir no 14 līdz 28 nedēļām) un attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu, pēcdzemdību aprūpi un atbalstu, garantēto algu grūtniecības laikā un atgriešanos iepriekšējā darbā; turklāt vēlas, lai dalībvalstis veiktu pasākumus un paredzētu sankcijas pret vardarbību un sliktu izturēšanos ģimenē;

16. norāda uz nevienlīdzību, no kuras cieš sievietes saistībā ar darba apstākļiem un darba devēja neuzticību attiecībā uz vēlmi kļūt par mātēm; atgādina, ka sievietes tiek nodarbinātas amatos, kas neatbilst viņu kvalifikācijai, un ka viņu atalgojums ir zemāks par vidējo attiecīgajā nozarē, kas ierobežo viņu ekonomisko neatkarību; aicina dalībvalstis atbilstoši īstenot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos,(7) un transponēt Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvu 92/85/EK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti(8); aicina dalībvalstis saistībā ar pēdējo minēto direktīvu veikt pasākumus pret darba devējiem, kas tieši vai netieši diskriminē darbinieces, kas vēlas bērnu;

17. mudina dalībvalstis popularizēt nodokļu pasākumus, kas veicinātu dzimstību, un vērš uzmanību, ka pēc bērna piedzimšanas sievietēm jāsniedz īpaša aizsardzība un atbalsts, jo īpaši jaunām vientuļajām mātēm, ņemot vērā aizvien lielāko to ģimeņu skaitu, kurās ir tikai viens no vecākiem un kurās 85 % gadījumu bērnu audzina sieviete, jo šīs ģimenes vairāk nekā citas ir nopietni pakļautas nabadzības riskam;

18. norāda, ka dalībvalstīm jāveic atbilstīgi likumdošanas pasākumi, lai nodrošinātu, ka strādājošas sievietes, kuras vēlas bērnu, nepakļauj sevi bezdarba, nabadzības un atstumtības riskam; uzskata, ka strādājošām topošajām mātēm savukārt jāpiedāvā papildus stimuli, kā arī jāveic pasākumi pret tiem darba devējiem, kuri nepieņem darbā tās sievietes, kas vēlas bērnus, vai kuri tieši vai netieši draud darbiniecēm, lai atturētu viņas no šāda lēmuma;

19. uzsver, ka sabiedrības interesēs ir paredzēt valsts finansējumu maziem bērniem un daudzbērnu ģimenēm, jo īpaši bērnu aprūpes centriem, kā arī vientuļo māšu un vienvecāka ģimeņu aizsardzībai, kuras ir īpaši pakļautas sociālās atstumtības, izolēšanas un nabadzības riskam; uzsver, ka šī palīdzība ir sabiedrības interesēs un veicina darba vietu radīšanu, kā arī reģionālo un vietējo ekonomisko attīstību; aicina Komisiju uzsvērt paraugprakses piemērus dalībvalstu reģionos;

20. tādēļ iesaka bērnu aprūpes jomā un pirmsskolas izglītības sistēmā apvienot valsts un privātā sektora ieguldījumus;

21. uzsver, ka svarīga ir pienācīga to pakalpojumu pieejamība, kas saistīti ar aprūpes nodrošināšanu bērniem, gados vecākiem cilvēkiem, invalīdiem un citām apgādājamām personām, lai nodrošinātu vīriešu un sieviešu pilnīgu un vienlīdzīgu līdzdalību darba tirgū, kas ietekmēs ģimenēs pieejamās neoficiālās aprūpes līmeni;

22. atgādina, ka sociālā dialoga rezultātā ir noslēgti pamatnolīgumi attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu un nepilna darba laika darbu, kurus regulē Direktīvas 96/34/EK(9) un 97/81/EK(10); tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju garantēt šo tiesību aktu īstenošanu, ievērojot subsidiaritātes principu;

23. aicina dalībvalstis atvieglot vardarbībā cietušo bērnu, bāreņu un specializēto skolu audzēkņu uzņemšanu audžuģimenēs; aicina Eiropas līmenī apsvērt procedūru bērnu adopcijai no citas dalībvalsts vai trešās valsts un nodrošināt, ka ievēro valsts un starptautiskos tiesību aktus un attiecīgos gadījumos tos groza bērna interesēs; prasa vislielāko uzmanību pievērst visām vardarbības un cilvēku tirdzniecības izpausmēm;

24. uzsver, ka ģimeņu modeļi mainās un tādēļ prasa Komisijai un dalībvalstīm, izstrādājot un īstenojot politikas pamatnostādnes, rūpīgi apsvērt reālo situāciju;

25. uzsver vajadzību uzlabot ES paternitātes tiesības; aicina Komisiju ierosināt īpašus ieteikumus, lai, piešķirot tiesības uz paternitātes atvaļinājumu, mudinātu tēvus iesaistīties ģimenes dzīvē; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt tēva tiesības attiecībā uz bērnu audzināšanu un aprūpi (jo īpaši laulāto šķirtas dzīves vai šķiršanās gadījumā), lai sekmētu dzimumu līdztiesību Eiropas sabiedrībā;

26. aicina Komisiju ņemt vērā delikāto jautājumu par neauglību, kas skar gan precētas, gan neprecētas sievietes un pārus; aicina attiecībā uz neauglību izstrādāt īpašu ieteikumu, lai nodrošinātu, ka visas dalībvalstis to atzīst un sedz visas izmaksas par neauglības medikamentozo un psiholoģisko ārstēšanu; aicina jautājumu par adopciju izskatīt saistībā ar jautājumu par neauglību un pāriem piedāvāt bērnu adopcijas iespēju kā alternatīvu neauglības ārstēšanai visos ārstēšanas posmos; aicina dalībvalstis arī paaugstināt legālai adopcijai noteikto vecuma ierobežojumu;

27. atzīmē, ka saskaņā ar PVO atzinumu neauglība ir slimība, kas var radīt smagas sekas, piemēram, depresiju; norāda, ka neauglības gadījumu skaits arvien pieaug, un pašreiz no tās cieš apmēram 15 % ģimeņu; tādēļ aicina dalībvalstis garantēt ģimenēm vispārējas tiesības saņemt ārstēšanu no neauglības un medicīnisko aprūpi prokreācijas laikā, veicot pasākumus, lai samazinātu finansiālus un citus šķēršļus;

28. mudina dalībvalstis noteikt ģimenei labvēlīgu praksi un nodrošināt ģimenes pabalstu sistēmas un vispārējas nozīmes sociālos pakalpojumus, lai aizsargātu un atbalstītu mātes un bērnus; aicina dalībvalstis mērķtiecīgi atbalstīt jaunos vecākus, kuri vēl nav ieguvuši izglītību vai vēl studē;

29. aicina dalībvalstis saistībā ar ģimenes institūcijas veicināšanas pasākumiem atzīt tāda neoficiālā ģimenes darba sociālo, ekonomisko un izglītības vērtību, kas saistīts ar bērnu un apgādājamo personu aprūpi, vienlaikus izskatot iespēju atzīt to personu darba ilgumu, sociālo drošību un tiesības uz pensiju, kuras veic šādu neoficiālu darbu;

30. mudina dalībvalstis īstenot visaptverošus vecāku atbalsta pasākumus, piemēram, tiesības uz papildu vecuma pensiju un nodokļu atvieglojumi mazbērnu novietnēm uzņēmumos, kā arī aicina apkopot labāko praksi šajā jomā;

Jautājumi, kas jārisina cilvēkresursu jomā

31. pieņem zināšanai, ka, ņemot vērā strādājošo un nestrādājošo nevienmērīgo attiecību, kas radusies demogrāfisko pārmaiņu rezultātā, Eiropas Savienībai ir pieejams milzīgs potenciāls, lai veicinātu nodarbinātību, darba tirgū iesaistot sievietes, jauniešus un vecākās paaudzes cilvēkus; pauž nožēlu, ka Komisija un Padome bez aizstāšanas ir svītrojusi nodarbinātības politikas ceturto pīlāru, kas paredz veicināt sieviešu piekļuvi darba tirgum un ģimenes un darba dzīves savienojamību, un kopš tā laika dalībvalstu reformu plānos galvenā uzmanība vairs nav vērsta uz sieviešu atbalsta pasākumiem; atbalsta, ka pilnīgai nodarbinātībai saistībā ar Lisabonas stratēģijas pārskatīšanu 2008. gadā ir jākļūst par īstermiņa mērķi;

32. aicina dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem prioritāti noteikt sieviešu un imigrantu nodarbinātības palielināšanai;

33.  prasa veikt Eiropas pašreizējās cilvēkresursu pārvaldības reformu, kuras ietekmē liela daļa iedzīvotāju darba tirgū aktīvi piedalās tikai 30 gadus, jo nepilnīgi tiek nodarbināti jaunieši vecumā līdz 25 vai 30 gadiem un cilvēki, kas vecāki par 55 gadiem;

34. aicina īstenot visaptverošu un augstas kvalitātes pieeju cilvēkresursiem un iesaka noteikt „darba mūža ciklu”, kurā apvienota apmācība, mūžizglītība un formālu un neformālu zināšanu un kvalifikāciju optimizācija, kā arī karjera visam darba mūžam;

35. uzsver, ka jēdziens „darba mūža cikls” nozīmē, ka karjera ir nostabilizējusies, tiklīdz persona uzsāk darba dzīvi neatkarīgi no iegūtā statusa (darba līgums uz nenoteiktu laiku, darba līgums uz noteiktu laiku, prakse, darbs, kurā palīdz asistents utt.), un šai personai mainot darbavietu, izmantojot atkārtotu apmācību, ko papildina sociālā apdrošināšana un pensiju iemaksas; atgādina, ka jēdziens „darba mūža cikls” nozīmē arī to, ka darba ņēmēji pieņem un uzkrāj darbavietās iegūtās prasmes, kā rezultātā viņus paaugstina amatā;

36. uzskata, ka, pieņemot jebkādus turpmākos pasākumus saistībā ar demogrāfisko situāciju, ir jāņem vērā visu nodarbināto iedzīvotāju produktivitātes pieaugums, proti, būtisks ir ne tikai ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits salīdzinājumā ar ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaitu, bet jāņem vērā arī produktivitātes pieaugums;

37. aicina veidot padziļinātu dialogu ar sociālajiem partneriem, uzņēmumiem, universitātēm, NVO un plašsaziņas līdzekļiem, lai sagatavotos šīm demogrāfiskajām pārmaiņām; uzsver, ka ražošanas pieaugums nākotnē galvenokārt būs atkarīgs no ieguldījuma pētniecībā un izstrādē, un tehnoloģiju jauninājumos, un uzsver steidzamo nepieciešamību uzņēmumiem iepriekš paredzēt pieprasījumu pēc profesionāliem darbiniekiem, īstenojot uz nākotni vērstu darbavietu un karjeras pārvaldību un ar ieguldījumu palīdzību veicinot darbinieku mūžizglītību un kvalifikācijas paaugstināšanu;

38. prasa izstrādāt konkrētas iniciatīvas, lai dotu iespēju gados vecākiem cilvēkiem ilgāk palikt darba tirgū un lai viņi varētu nodot savu darba pieredzi jauniešiem, citiem darbiniekiem un darba devējiem;

39. mudina ieguldīt izglītībā un apmācībā, tostarp jauno tehnoloģiju izmantošanā, lai paaugstinātu visu vecumu cilvēku pamatizglītības līmeni, kas ir priekšnoteikums viņu spējai pielāgoties apstākļiem nākotnē un apgūt mūžizglītības piedāvātās prasmes, kā arī izstrādāt atbalsta pasākumus jauniešu pirmreizējai iesaistīšanai darba tirgū, kā arī vecāka gadagājuma cilvēku un jutīgo iedzīvotāju grupu atkārtotai iesaistīšanai darba tirgū, lai nodrošinātu atbalstu karjerai visa darba mūža garumā;

40. iesaka uzņēmumiem, ņemot vērā dalībvalstu tradīcijas, pēc iespējas ātri samazināt pirmspensijas shēmu piemērošanu saskaņā ar tarifu autonomiju vai apspriežoties ar uzņēmumu padomēm, un aicina dalībvalstis veicināt vecāka gadagājuma darbinieku nozīmi un sekmēt viņu pieņemšanu darbā; tomēr pieļauj, ka vecākā gadagājuma darbiniekiem, kuri smagā darba dēļ vairs nevēlas pilna laika nodarbinātību, varētu izpētīt nepilnas darba slodzes, elastīga darba laika, tāldarba un darbavietas dalīšanas iespējas, tādējādi veidojot inovatīvu pakāpeniskas pensionēšanās formu un samazinot ar aiziešanu pensijā saistīto stresu;

41. aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt priekšlikumus par stimuliem, kas jauniešiem atvieglotu darba uzsākšanu, piemēram, veicinot pensionēšanās vecumu sasniegušos darba ņēmēju iecelšanu par jauno darba ņēmēju padomdevējiem un ieviešot darbvietas dalīšanu un nepilnas slodzes darbu, lai atvieglotu paaudžu nomaiņu;

42. aicina īstenot visaptverošu reformu attiecībā uz vecāka gadagājuma darbinieku karjeras pārvaldību, jo darbinieki, kuri vecāki par 50 gadiem, jau tagad tiek diskriminēti saistībā ar pieņemšanu darbā, viņiem nav nodrošinātas pietiekamas iespējas piedalīties apmācībā, tostarp saistībā ar jaunajām tehnoloģijām, netiek atzīta viņu iegūtā pieredze un viņus reti paaugstina amatā; atgādina, ka vecuma barjeras saistībā ar prasmju apmācību ir diskriminējošas, un aicina dalībvalstis to skaidri norādīt darba devējiem un apmācību organizētājiem; šajā sakarā aicina cik drīz vien iespējams efektīvi transponēt un īstenot Direktīvu 2000/78/EK(11), kurā noteikts, ka diskriminācija apmācībā un darbā vecuma dēļ ir nelikumīga; uzskata, ka papildus jautājumam par prasmju uzlabošanas iespējām gados vecākiem darba ņēmējiem bieži vien ir vajadzīgs atbalsts privātākās jomās, kas saistītas ar darbu, piemēram, attiecībā uz intervēšanas metodēm, uzticības veidošanu un CV sagatavošanu; aicina dalībvalstis apsvērt iespēju gados vecākiem cilvēkiem paredzēt īpašas konsultācijas nodarbinātības jomā; aicina Komisiju uzraudzīt dalībvalstis, kuru tiesību akti vēl joprojām ir diskriminējoši attiecībā uz invaliditāti un vecumu, un veikt attiecīgus pasākumus;

43. aicina Komisiju uzraudzīt un īstenot pasākumus attiecībā uz tām dalībvalstīm, kuru tiesību akti joprojām pieļauj diskrimināciju vecuma vai invaliditātes dēļ (un tādējādi pārkāpj līgumus un Pamattiesību hartu, kas stāsies spēkā no 2009. gada 1. janvāra un būs saistoša visā Eiropas Savienībā), lai attiecīgās dalībvalstis nekavējoties atceltu šādus tiesību aktus;

44. aicina Komisiju vākt statistikas datus par dažādām vecuma grupām un problēmām, ar kurām šīs grupas saskaras, un par plaša spektra diskrimināciju vecuma dēļ;

45. atgādina, ka gados vecāki cilvēki nav vienota kategorija; jo īpaši uzsver, ka gados vecākas sievietes un gados vecāki etnisko minoritāšu pārstāvji, ir pakļauti vairākiem diskriminācijas veidiem;

46. uzsver, ka nepilnas slodzes darbs ir lietderīgs risinājums, lai atgrieztos darba tirgū; mudina dalībvalstis atbalstīt īpaši mazākus uzņēmumus nepilnas slodzes darba un elastīga darba laika veicināšanā; atkārtoti uzsver nepilnas slodzes darba pozitīvo vērtību attiecībā uz gados vecākiem darba ņēmējiem, kas varbūt vairs nevēlas strādāt pilnu darba laiku;

47. aicina dalībvalstis sekmēt gados vecāku darba ņēmēju lomu darba tirgū, uzsverot ieguvumus no šādu darbinieku nodarbinātības un mudinot darba devējus pieņemt elastīgus darba nosacījumus, lai gados vecāki darba ņēmēji iesaistītos darba tirgū;

48. aicina Komisiju, atsevišķi vācot datus par katru dzimumu, veikt pētījumu par nodokļu atvieglojumiem un šķēršļiem, kas pašlaik pastāv saistībā ar pieņemšanu darbā, ņemot vērā iedzīvotāju novecošanos;

49. mudina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties uzlabot apmācības pieejamību visas darba dzīves laikā;

50. atgādina, ka ar likumu noteikts pensijas vecums ir viens no Eiropas sociālo sistēmu sasniegumiem un garantija tam, lai piespiedu kārtā nepārsniegtu no cilvēciskā viedokļa saprātīgu darba mūža ilgumu;

51. uzsver vidējās vīriešiem un sievietēm izmaksājamās arodpensijas lielās atšķirības, kas rodas saistībā ar darba pārtraukumiem, lai aprūpētu bērnus vai vecāka gadagājuma ģimenes locekļus; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka darba pārtraukumi dzemdību vai paternitātes atvaļinājuma dēļ vairs nerada sievietēm neizdevīgu situāciju, aprēķinot tiesības uz pensiju; mudina dalībvalstis paredzēt pensijas paaugstinājumu sievietēm par katru bērnu un atzīt aprūpētāju svarīgo nozīmi sabiedrībā;

52. aicina dalībvalstis veikt vajadzīgos sociālās drošības un labklājības sistēmu modernizēšanas pasākumus, lai nodrošinātu šo sistēmu finansiālu dzīvotspēju un ļautu risināt ar iedzīvotāju novecošanu saistītos uzdevumus; uzskata, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš situācijai, kādā atrodas vecāka gadagājuma sievietes, kuras vairāk ir pakļautas atstumtībai un nabadzībai;

53. aicina Komisiju izstrādāt salīdzinošu pētījumu par katrā dalībvalstī sievietēm piemērojamām dažādām pensijas un sociālās drošības shēmām, lai apzinātu labāko praksi, kā palielināt sieviešu nodarbinātību un veicināt darba un ģimenes dzīves savienojamību;

54. mudina Komisiju un dalībvalstis steidzami pievērst uzmanību nodarbinātības atbalstam, kas paredzēts gados vecākiem darba ņēmējiem, ņemot vērā, ka daudzās dalībvalstīs paredzēts paaugstināt pensionēšanās vecumu;

55. tomēr uzskata, ka par 65 gadiem vecāku personu situācija patlaban ir daudz cerīgāka un dzīves kvalitāte – labāka nekā jebkad; šajā sakarā aicina dalībvalstis un sociālos partnerus veicināt tādu kopēju noteikumu un konvenciju izstrādi, kuri dod tiesības pagarināt darba dzīvi pēc 65 gadiem, ja darba ņēmējs to vēlas, nosakot gan darba ņēmējam, gan darba devējam izdevīgus nodokļu atvieglojumus un sociālos pabalstus;

56. aicina dalībvalstis ieviest pasākumus, lai veicinātu sieviešu nodarbinātību un karjeras izaugsmi un cīnītos pret diskrimināciju un stereotipiem, kas joprojām skar šīs sievietes darba tirgū un izglītības jomā; atgādina vīriešu un sieviešu līdztiesības principu un Eiropas sociālās sistēmas nepārkāpjamo principu, ka par identisku darbu identiskā amatā jāsaņem identisks atalgojums;

57. tādēļ aicina īstenot tiesiskus pasākumus nodarbinātības jomā, lai pilnībā likvidētu šo diskriminācijas veidu, jo īpaši darba samaksas atšķirības starp dzimumiem, un valsts budžeta plānošanā pielietot dzimumu līdztiesības principu;

58. atgādina, ka labvēlīgi darba apstākļi ir svarīgs ražīguma faktors; aicina dalībvalstis veicināt tādus pasākumus darbavietā, kas samazina kaitējuma risku gados vecākiem darba ņēmējiem, jo īpaši psiholoģiskās un fiziskās darba vides uzlabošanas pasākumus, izmaiņas darba saturā un organizācijā, darba ņēmēju vispārējo veselības, labklājības un darbaspēju uzlabošanu, kā arī darba ņēmēju profesionālo spēju un prasmju uzlabošanu; aicina uzņēmumus ieguldīt līdzekļus darba negadījumu un arodslimību novēršanā, darba medicīnā, higiēnā un sociālajā dialogā;

59. uzsver, ka ir svarīgi, lai darbavieta būtu pieejama, tādējādi arī droša, gados vecākiem darba ņēmējiem un invalīdiem, nodrošinot saprātīgi izveidotu darbavietu un īpašu aprīkojumu, kas pielāgots šo personu individuālajām vajadzībām un prasībām; uzsver arī to, ka ērti izmantojama vide dod iespēju gados vecākiem cilvēkiem dzīvot patstāvīgi, tādējādi ietaupot valsts izdevumus par aprūpes dienestu darbu;

60. aicina dalībvalstis ieviest tiesības pieprasīt elastīgu darba laiku vai nepilnas slodzes darbu, ko varētu izmantot ne vien bērnu vecāki, bet arī gados vecākas personas, kuru apgādībā savukārt ir citas personas;

61. uzsver mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) nozīmi, kas ir galvenie darbavietu nodrošinātāji Eiropas Savienībā;

62. atzīmē, ka pakalpojumu nozare visvairāk darbavietu nodrošina sievietēm, imigrantiem un gados vecākiem cilvēkiem; prasa steidzami pabeigt iekšējā pakalpojumu tirgus izveidi;

Jautājumi, kas risināmi paaudžu un reģionu solidaritātes jomā

63. atgādina, ka paaudžu solidaritātes princips, kas ir Eiropas sociālo sistēmu izcilības princips, paredz, ka nodarbinātās personas finansē nestrādājošo (bērnu, jauniešu, apgādājamo personu un vecāka gadagājuma cilvēku) aizstājienākumus, kā arī sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības izmaksas; uzstāj, lai pat iespējamās demogrāfiskās nelīdzsvarotības apstākļos saglabā solidaritātes principu;

64. uzsver, ka aktīvi jāiesaista valsts iestādes, lai saglabātu solidaritātes principu, jo īpaši nodrošinot vispārējas nozīmes sociālos pakalpojumus ģimenēm un maziem bērniem, kā arī aprūpi un izmitināšanu vecāka gadagājuma cilvēkiem un apgādājamiem; uzskata, ka piekļuve šiem pakalpojumiem ir viena no pamattiesībām; aicina Komisiju garantēt vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu juridisko drošību Kopienas tiesību aktos, kas paredz vispārēju piekļuvi un solidaritātes principu ievērošanu;

65. uzsver, cik svarīgi dalībvalstu starpā ir apmainīties ar informāciju un paraugpraksi par to, kā sagatavot veselības aprūpes sistēmas pieaugošajam pieprasījumam, ko rada sabiedrības novecošana; šajā sakarā atzīmē, ka sabiedrības novecošana aizvien vairāk ietekmēs valsts izdevumus veselības aprūpes jomā, jo līdz ar mūža ilguma palielināšanos strauji pieaug to gados vecāko cilvēku, īpaši ļoti vecu (vairāk nekā 80 gadu) cilvēku, skaits, kas cieš no invaliditātes un slimībām, kā arī to, ka šī iedzīvotāju segmenta pieaugums būs visstraujākais nākamajās desmitgadēs;

66. aicina Komisiju un dalībvalstis veikt stingrākus pasākumus, lai nepieļautu izvairīšanos no nodokļu nomaksas un sociālās apdrošināšanas maksājumiem, kas nodrošina pensiju shēmu stabilitāti; uzskata, ka dalībvalstīm ir jāievieš aktīva, efektīva nodarbinātības politika un mudina šīs valstis piedāvāt elastīgas sistēmas un nodrošināt personas izvēles brīvību attiecībā uz pensionēšanās brīdi (pēc minimālā vecuma sliekšņa), izmantojot atvieglojumu sistēmas tiem darba ņēmējiem, kuri nolemj turpināt darbu;

67. atzīmē, ka, ņemot vērā Eiropas darba ņēmēju pieaugošo mobilitāti un segmentāciju darba tirgū, ir jāpadziļina savstarpējā informētība par dažādām pensiju sistēmām un jānodrošina iespēja pāriet no vienas dalībvalsts sistēmas uz citu, neatkarīgi no tā, vai tā ir valsts, privāta vai abu sektoru sistēma;

68. norāda uz vecāka gadagājuma cilvēku lielo ieguldījumu sociālajā kohēzijā un ekonomikā, kā arī to, ka šo cilvēku aktīva līdzdalība ģimenes un paaudžu attiecību veidošanā veicina resursu sadalījumus ģimenē; turklāt uzskata, ka viņu brīvprātīgās darbības vajadzētu veicināt un sekmēt saistībā ar sociālo ekonomiku, izmantojot finanšu stimulus; uzskata arī, ka preces un brīvā laika pavadīšanas, aprūpes un labklājības pakalpojumi, ko viņi patērē ir strauji augoša nozare, jauns izaugsmes avots, kuru dēvē par „sirmo zeltu”; tādēļ aicina dalībvalstis veicināt un attīstīt vecāka gadagājuma cilvēku ekonomisko un sociālo līdzdalību, īpašu uzmanību veltot viņu fiziskai labklājībai un sociālajiem un finansiālajiem dzīves apstākļiem;

69. aicina dalībvalstis veicināt apspriešanos ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, lai saglabātu paaudžu solidaritāti, un kopā ar partneriem vietējā līmenī atvieglot viņu piedalīšanos brīvprātīgos izglītības, kultūras vai uzņēmējdarbības pasākumos;

70. uzsver, cik svarīgs ir brīvprātīgais darbs, kas daudziem cilvēkiem dod iespēju atgriezties darba tirgū; mudina valdības atvieglot gados vecāku cilvēku iesaistīšanos brīvprātīgajā darbā, saglabājot pabalstu izmaksas;

71. atgādina, ka vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi (VNSP), kas jo īpaši attiecas uz aprūpi, veselības aizsardzību un mazu bērnu audzināšanu, vecākiem atvieglo iespēju atgriezties darba tirgū un palīdz cīnīties pret nabadzību, jo īpaši vienvecāka ģimeņu gadījumā; pauž pārliecību, ka šādi pakalpojumi ir būtiski, lai ES varētu risināt demogrāfisko izmaiņu jautājumu; turklāt, radot darbavietas, VNSP veicina vietējo un reģionālo ekonomisko attīstību un palielina ES konkurētspēju; ņemot vērā šo aspektu, Eiropas Parlaments uzskata, ka ir jānosaka VNSP un jānovērtē to sociālā un ekonomiskā ietekme; aicina ieviest kvalitātes rādītājus, lai novērtētu progresu Barselonas mērķu sasniegšanā; norāda, ka VNSP, kas paredzēti vecāka gadagājuma cilvēkiem un apgādājamām personām, jāpievērš vienādi liela uzmanība un jānodrošina vienāda attieksme;

72. uzsver, ka brīvprātīgais darbs un sociālie tīkli ievērojami palīdz nodrošināt iedzīvotāju vajadzības reģionos, kuros iedzīvotāju skaits samazinās, taču tie nevar aizstāt vietējo iestāžu īpašo lomu vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanā reģionos; uzskata, ka šī iedzīvotāju aktivitāte ir jāatzīst un tās dalībnieki jāatbalsta kā reģionālās politikas partneri; uzsver, ka tas rosina kognitīvos procesus, lai reģioni labāk spētu risināt demogrāfisko pārmaiņu uzdevumus;

73. mudina dalībvalstis un vietējās varas iestādes šim mērķim izmantot struktūrfondus; aicina Komisiju kā daļu no teritoriālās sadarbības atbalstīt pieredzes apmaiņu starp reģioniem, kuros „sirmgalvju ekonomikai” jau ir svarīga loma vai kur tai būs nozīmīga loma nākotnē (Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu, 7. panta 3. punkts(12));

74. aicina uzsākt plašas debates par cilvēka cienīgu pensiju visiem, kas ir priekšnoteikums vecāko iedzīvotāju maksātspējai, cieņai un sociālai integrācijai; atgādina par gados vecāku cilvēku lielo ieguldījumu sociālajā kohēzijā, ko nodrošinājis viņu brīvprātīgais darbs un sniegtā aprūpe;

75. aicina dalībvalstis uzsākt saskaņotu diskusiju par iespējām veikt reformas, lai garantētu pensiju un sociālās sistēmas ilgtspēju;

76. aicina tās dalībvalstis, kas pagaidām nav izpētījušas sakarības starp pensiju piešķiršanu un stimuliem strādāt, jo īpaši attiecībā uz elastīgu darba laiku, izskatīt šo jautājumu, lai likvidētu šķēršļus nodarbinātības jomā;

77. atzīmē, ka Eiropas iedzīvotāju novecošana būtiski atšķiras reģionos un ka dažkārt ir grūti noteikt vajadzību pēc infrastruktūras vai centralizēta finansējuma, jo dalībvalstu dati par demogrāfiskajam izmaiņām precīzi neparāda atšķirības reģionālā un vietējā līmenī; aicina Komisiju uzlabot statistikas datu par demogrāfiskās attīstības tendencēm kvalitāti un ticamību un aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk paātrināt darba ņēmēju pārvietošanās brīvības procesu paplašinātajā Eiropas Savienībā pat līdz 2014. gadam;

78. aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā paaudžu dimensiju saistībā ar Eiropas reģionu un apsvērt pašreizējo ES demogrāfiskās attīstības tendenču svarīgāko teritoriālo ietekmi; uzsver, ka šī ietekme ir svarīga saistībā ar mājokļu un infrastruktūras jautājumu, jo īpaši pilsētās, kur vecākā gadagājuma cilvēku skaits varētu būt vislielākais un imigrantu kopienu koncentrācija visizteiktākā; uzsver arī tādas īpašās vietējā līmeņa vajadzības saistībā ar iedzīvotāju novecošanu reģionos kā ieguldījums pakalpojumu nodrošināšanā uz vieta, lai ņemtu vēra vecākā gadagājuma cilvēku specifiskās vajadzības un viņi varētu patstāvīgi dzīvot pēc iespējas ilgi; iesaka ņemt vērā šīs ieguldījumu vajadzības, piešķirot struktūrfondu līdzekļus un izmantojot ESF iespējas, lai vietējās apkalpojošās sfēras vajadzībām varētu izmantot vietējo sociālo kapitālu; Aicina saglabāt šīs iespējas arī pēc 2013. gada; norāda, ka reģioniem, kuros vērojams emigrācijas tendences, jāveic pasākumi, lai saglabātu iedzīvotāju struktūras dabīgo līdzsvaru, ieguldot nodarbinātībā, apmācībā un pasākumos, lai nodrošinātu piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem;

79. mudina dalībvalstis veicināt paaudžu solidaritātes projektus, kuros gados vecāki cilvēki strādā kopā ar jauniešiem, lai dalītos prasmēs un iegūtu jaunu pieredzi; aicina Komisiju atvieglot paraugprakses apmaiņu šajā jomā;

80. prasa dalībvalstīm palīdzēt reģioniem, no kuriem iedzīvotāji izceļo, garantējot augsta līmeņa vispārējas nozīmes pakalpojumus (piemēram, izglītība, tostarp bērnu un pirmsskolas vecuma bērnu aprūpe, labklājības un veselības aprūpes pakalpojumi, pasta pakalpojumi) un pieejamību (piemēram, sabiedriskais transports, transporta infrastruktūra un telekomunikāciju tīkli), kā arī nodrošināt ekonomisko līdzdalību un prasmes (piemēram, apmācība, tostarp ar mūžizglītības metodes, jauno tehnoloģiju izmantošana un ieguldījumi tajās); aicina šo uzdevumu īstenošanas praktisko sistēmu pielāgot vietējiem apstākļiem un vietējiem dalībniekiem, kā arī uzlabot viņu pielāgošanās spēju; vērš īpašu uzmanību uz stāvokli salās, pierobežas apgabalos, kalnainos un citos reģionos, kuri ir tālu no apdzīvotām vietām;

81. atzinīgi vērtē priekšlikumu par Eiropas Integrācijas fonda izveidi; aicina ciešāk sadarboties tās kompetentās valstu, reģionālās un vietējās iestādes, kuras ir atbildīgas par kohēzijas politikas un lauku attīstības politikas izstrādi un pārvaldi, lai, uzlabojot dzīves un darba apstākļus lauku reģionos, kuros iedzīvotāju skaits samazinās, mudinātu cilvēkus tajos atgriezties;

82. atzinīgi vērtē, ka Komisija Ceturtajā ziņojumā par sociālo un ekonomisko kohēziju arvien lielāko demogrāfisko nelīdzsvarotību ir atzinusi par vienu no risināmajiem uzdevumiem; ar interesi gaida sociālo konsultāciju rezultātus un to, kāda loma cīņā ar demogrāfisko pārmaiņu nelabvēlīgo ietekmi nākamajā plānošanas periodā būs noteikta reģionālajai politikai;

83. atgādina dalībvalstīm par dažādiem trūkumiem, ar ko saskaras brīvprātīgie aprūpētāji, īpaši gados vecākie aprūpētāji; iesaka šīm grupām piešķirt lielāku atbalstu, lai tām būtu iespēja pārvarēt daudzos šķēršļus nodarbinātības jomā;

84. norāda, ka mazāk attīstīto pilsētu teritorijās, priekšpilsētās un lauku apgabalos demogrāfisko tendenču ietekmē būs novērojama iedzīvotāju skaita samazināšanās, kas būtiski ietekmēs mājokļu un infrastruktūras jomu;

85. aicina dalībvalstis nodrošināt ģimenēm, jo īpaši vienvecāka ģimenēm un vecāka gadagājuma cilvēkiem, piemērotus mājokļus, piemēram, saskaņā ar pilsētu attīstības un pilsētplānošanas iecerēm izmantojot tā dēvētos starppaaudžu projektus;

86.  uzsver, ka demogrāfiskās nelīdzsvarotības rezultātā pasaulē var saasināsies izaugsmes atšķirības un migrācijas spiediens; aicina Komisiju un dalībvalstis šos elementus ieviest imigrācijas politikā, lai veicinātu kopīgu izaugsmi;

Risināmie jautājumi integrētas imigrācijas jomā

87. atzīmē, ka imigrācija ir un būs Eiropas Savienības demogrāfijas elements un atbalsts ekonomikas, sociālajā un kultūras jomā; tādēļ aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus izstrādāt objektīvu un saprātīgu pieeju imigrācijai, reaģējot uz ksenofobiem un rasistiskiem izteikumiem un darbībām un veicinot vispārēju un efektīvu migrantu integrāciju sabiedrībā;

88. tomēr atzīst, ka īpaši izceļošanas reģioniem migrācija dod iespēju apturēt demogrāfisko pārmaiņu negatīvās sekas, tādēļ aicina dalībvalstis atzīt ieceļotāju integrāciju par stratēģiski svarīgu politisku pasākumu;

89. uzskata, ka ES dalībvalstīs ir jāstiprina integrācijas politika, lai veicinātu migrantu apmešanos uz dzīvi Eiropas Savienībā; tāpēc atzinīgi vērtē Padomes 2007. gada 25. jūnija Lēmumu 2007/435/EK, ar ko laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam izveido Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fondu kā daļu no vispārīgās programmas „Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība”(13) un uzskata, ka tas veicinās migrantu sociālo un ekonomisko integrāciju ES;

90. uzsver, ka dalībvalstīm ir jāformulē un kopā jākoordinē imigrācijas politika, nospraužot divējādu mērķi — apmierināt darba tirgus vajadzības un finansēt attiecīgo valstu pensiju sistēmas, vienlaikus nodrošinot imigrantiem vienlīdzīgus dzīves un darba apstākļus; aicina Komisiju iespējami drīz apsvērt un iesniegt īpašu stratēģiju ekonomiskās imigrācijas jomā;

91. uzsver, ka steidzami labāk jāsaskaņo dalībvalstu imigrācijas politika, lai garantētu iebraucēju labāku integrēšanu sabiedrībā un legālā darba tirgū un nodrošinātu viņiem juridisku un sociālu drošību, tostarp pensijas tiesības; aicina dalībvalstis stingri apkarot cilvēku tirdzniecību un nelegālā darbaspēka ievešanu un uzlikt sodus darba ņēmējiem, kas personas nelegāli nodarbina un /vai izmanto, tajā pašā laikā nekriminalizējot nelegālos ieceļotājus; aicina izstrādāt ES iniciatīvu pret nelegālu nodarbinātību, pret izmantošanu un apkaunojošiem darba apstākļiem, no kā cieš nelegālie migranti;

92. šajā sakarā atzīst pilsētu īpašo nozīmi, jo tur dzīvo lielākā daļa imigrantu, un uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm jāņem vērā imigrācijas politikas ietekme uz pilsētām un cieši jāiesaistās ar imigrāciju saistītās politikas izveidē un īstenošanā; ar interesi atzīmē Eiropas Komisijas un Eurocities 2006. gadā uzsākto procesu „Integrācija pilsētās”, kā arī 2007. gada 6. novembrī parakstīto Milānas Deklarāciju, lai turpinātu dialogu par Kopējo integrācijas pamatprincipu īstenošanu pilsētu līmenī;

93. vērš uzmanību uz to, ka Eiropas Savienībai, pašiem migrantiem un viņu izcelsmes valstīm jāgūst labums no legālās migrācijas; aicina Komisiju un dalībvalstis dažādot no trešām valstīm ieceļojušo darba ņēmēju statusu, paredzot gan pagaidu darba līgumus, gan vidēja termiņa un ilgtermiņa līgumus, lai reaģētu uz darba tirgus prasībām, kā arī pieskaņotos atšķirīgam dzīvesveidam; tādēļ aicina dalībvalstis atbalstīt tos pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt imigrantu sociālo un pilsonisko integrāciju; iestājas par to, lai ieceļojušie darba ņēmēji pēc noteikta uzturēšanās laika varētu iegūt pastāvīgu statusu;

94. atzinīgi vērtē Komisijas un dalībvalstu iniciatīvu, kas paredz ņemt vērā imigrācijas globālo dimensiju un to, kā ekonomiskā migrācija uz Eiropas Savienību ietekmē migrantu izcelsmes valstu attīstību; uzsver, kā jāņem vērā intelektuālā darbaspēka emigrācijas risks migrantu izcelsmes valstīs; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar trešām valstīm sākt efektīvus pasākumus, lai novērstu šīs parādības;

95. uzstāj, ka ekonomiski apsvērumi nedrīkst nomākt imigrācijas cilvēcisko aspektu un ka iebraucēju ģimeņu integrācija ir izvēles iespēja tiem imigrantiem, kuri to vēlas; aicina cieši sadarboties Eiropas imigrācijas politikas, kā arī nodarbinātības, sociālo lietu, izglītības un reģionālās politikas jomā;

96. atgādina, ka imigrantu ieņēmumi Eiropā ir svarīgs līdzeklis, lai finansētu gados vecāku cilvēkus vajadzības attīstības valstīs;

97. norāda, ka imigrācijas politikai jābūt vērstai uz diskriminācijas novēršanu un tās mērķim jāparedz lielāka tiesiskā, sociālā un sabiedriskā vienlīdzība gan tiem migrantiem, kuri jau dzīvo Eiropā, gan tiem, kuri ieceļos nākotnē;

98. uzskata, ka strādājošo imigrantu ģimenes locekļiem ir jāizsniedz pastāvīgas uzturēšanās atļaujas un atbilstošā gadījumā — darba atļaujas;

99. uzsver būtisko nozīmi, kāda ir imigrējušām sievietēm, un aicina dalībvalstis integrācijas politikā viņām piešķirt atbilstošu nozīmi un garantēt visas tiesības;

100. aicina dalībvalstis kādā no nākamo augstākā līmeņa sanāksmju dienas kārtībām paredzēt viedokļu apmaiņu par demogrāfiskajām pārmaiņām un paraugpraksi tādās jomās kā nodarbinātība mūža nogalē, jauniešu nodarbinātība, ģimenes politika un iebraucēju integrācija;

101.    atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos reizi divos gados kopā ar Eiropas Demogrāfijas forumu sagatavot ziņojumu par stāvokli šajā jomā; vēlas, lai šajā ziņojumā tiek izvērtēta arī to politisko pasākumu ietekme, kurus attiecīgajās jomās veic dalībvalstīs; atbalsta Komisijas iniciatīvu reizi divos gados vienu ziņojuma nodaļu veltīt neauglībai un tajā iekļaut nodaļu par Eiropas Savienības pasākumiem, lai sagatavotos demogrāfiskajām pārmaiņām; mudina Komisiju izveidot rādītāju sistēmu, lai uzraudzītu un analizētu demogrāfiskās attīstības sasniegumus dažādās dalībvalstīs un Eiropas Savienībā;

102. atzīmē, ka Eiropas demogrāfiskās attīstības rezultātā radīsies jaunas problēmas saistībā ar demokrātiskiem mehānismiem un kanāliem, kurus izmantojot, dažādas Eiropas sabiedrības grupas var izteikties un tikt uzklausītas, kā arī ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanu; uzskata, ka būtisks jautājums novecojošā sabiedrībā attiecas uz to nepilngadīgo personu politisko pārstāvību, kuri ir daļa no sabiedrības kopīgās nākotnes (kā arī politiskās nākotnes), bet kuriem pagaidām nav balsstiesību un kuri nevar ietekmēt lēmumu pieņemšanu; konstatē, ka dažādu iemeslu dēļ imigrantiem — gan pieaugušajiem, gan bērniem — nav vienkārši panākt, lai uzklausa viņu personīgo viedokli; jautājums par sociālo grupu, jo īpaši nepilngadīgo, iespējām izteikties un iegūt politisko pārstāvību, kas šobrīd viņiem nav nodrošināta, ir būtisks jautājums, par kuru jāorganizē plašas un visaptverošas debates;

103. mudina Komisija un dalībvalstis palielināt ES iedzīvotāju informētību par demogrāfiskām izmaiņām Eiropas Savienībā, piemēram, par šo jautājumu organizējot kampaņas un izmēģinājuma projektus;

o

o o

104.    uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, dalībvalstu parlamentiem un Komisijai.

(1) OV C 115, 14.4.1997., 238. lpp. (2) OV C 104, 6.4.1998., 222. lpp. (3) OV C 232, 17.8.2001., 381. lpp. (4) OV C 292E, 1.12.2006., 131. lpp. (5) OV C 305, 14.12.2006., 141. lpp. (6) OV C 161, 13.7.2007., 66. lpp. (7)     OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp. (8)     OV L 348, 28.11.1992., 1. lpp. (9)     Padomes 1996. gada 3. jūnija Direktīva 96/34/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu, OV L 145., 19.6.1996., 4. lpp. (10)    Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīva 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu, OV L 14., 20.1.1998., 9. lpp. (11) Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (12) OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp. Regulā grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1989/2006 (OV L 411, 30.12.2006., 6. lpp.). (13) OV L 168, 28.6.2007., 18. lpp.

Tā kā jau daudzus gadus samazinās dzimstības līmenis un pakāpeniski pieaug iedzīvotāju paredzamais dzīves ilgums, līdz 2050. gadam Eiropas Savienībā sagaidāmas būtiskas izmaiņas iedzīvotāju struktūrā un vecuma piramīdā.

Saskaņā ar prognozēm paredzamās izmaiņas raksturo vispārēja iedzīvotāju novecošana, darbspējīgo iedzīvotāju skaita samazināšanās un ar vecumu saistītās demogrāfiskās slodzes pieaugums.

Eiropas Savienībai, iespējams, nāksies saskarties ar konkurētspējas samazināšanos un lēnāku izaugsmi salīdzinājumā ar tiem pasaules reģioniem, kuros ir ievērojams demogrāfiskais pieaugums. Demogrāfiskā līdzsvara trūkums būtiski ietekmēs arī sociālās nodrošināšanas finansējumu un pensijas shēmu līdzsvarotību.

Jautājumi, kas saistīti ar šīm demogrāfiskajām pārmaiņām, nav jauni. Eiropas Savienība jau ir sagatavojusi vairākus sākotnējos dokumentus Lisabonas un Barselonas augstākā līmeņa sanāksmēs, tomēr saistības nav pilnībā īstenotas.

Paziņojumā „Eiropas demogrāfiskā nākotne – kā pārvērst problēmu par iespēju” Komisija konstruktīvi atsāk diskusiju šajā jautājumā un piedāvā piecus darbības pamatvirzienus:

– veicināt demogrāfisko atjaunošanos,

– veicināt ilgāku un kvalitatīvāku darba dzīvi,

– veicināt Eiropas konkurētspēju,

– veicināt ieceļotāju integrāciju,

– garantēt sociālo nodrošinājumu un paaudžu solidaritāti.

Referente atbalsta Komisijas pozitīvo pieeju un piedāvā priekšlikumus atbilstīgi dažādajiem paziņojumā minētajiem pamatvirzieniem.

Ziņojumā noteikts Eiropas Savienības pamatmērķis — ņemot vērā demogrāfiskās izmaiņas, ir jāsaglabā ekonomikas konkurētspēja, vienlaicīgi ilgtermiņā garantējot Eiropas sociālās sistēmas pastāvēšanu;

Šajā sakarā ir jāizstrādā jauni politikas virzieni:

– attiecībā uz bērniem un vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem darba tirgū, lai sāktu demogrāfisko atjaunošanos;

– attiecībā uz izglītības jomu un uz nākotni vērstu darbavietu un karjeras plānošanu, lai optimizētu cilvēkresursus;

– jaunu finanšu avotu izmantošanai, lai garantētu paaudžu un reģionu solidaritāti;

– lai īstenotu ieturētu un pamatotu pieeju imigrācijai, nodrošinot sekmīgu integrāciju.

(*) Komiteju iesaistīšanas procedūra — Reglamenta 47. pants

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   norāda, ka globālās migrācijas tendences ievērojami ietekmē un ietekmēs izceļošanas un galamērķa valstis; uzsver, ka imigrācijas ietekme uz sabiedrības novecošanu ES ir atkarīga no pilnīgas imigrantu ekonomiskās, sociālās un politiskās integrācijas, neatkarīgi no dalībvalsts, kurā imigranti apmetas uz dzīvi; uzsver būtisko nozīmi, kāda ir imigrējušām sievietēm, un aicina dalībvalstis ierādīt tām pelnīto vietu integrācijas politikā un garantēt viņām visas tiesības;

2.   norāda, ka vienīgais līdzeklis, lai ilgtermiņā novērstu dzimstības samazināšanos, ir tādas politikas īstenošana, kas abiem vecākiem ļauj saskaņot darbu ar ģimenes dzīvi, nodrošina māšu aizsardzību un atbilst dzimumu līdztiesības principam gan valsts, gan privātajā sektorā;

3.   atzīst, ka priekšnoteikums dzimstības līmeņa pieaugumam ir tāda sabiedrība, kuras politikā galvenā uzmanība ir veltīta bērniem; prasa radīt ģimenēm labvēlīgu vidi, uzlabot ģimeņu un bērnu apstākļus un realizēt ģimeņu īstenās vajadzības;

4.   iesaka popularizēt īpašu sociālo politiku, lai cilvēkiem mācītu atbildīgi izturēties pret vecāku pienākumiem;

5.   tādēļ mudina pieņemt līdzsvarotus budžeta noteikumus, lai nodrošinātu nediskriminējošu piekļuvi visu līmeņu izglītībai, sieviešu un vīriešu līdztiesību, un veiktu pasākumus ģimeņu, bērnu un bērnu aprūpes atbalstam, kā arī pasākumus, lai aizsargātu vientuļās mātes;

6.   mudina izstrādāt dažādus stimulus, lai mātēm un ģimenes locekļiem palīdzētu saskaņot darbu ar ģimenes dzīvi;

7.   atzinīgi vērtē visus pasākumus, kas atbalsta strādājošus vecākus, un aicina par darbu atzīt vecāku aprūpi ģimenē, jo īpaši aprūpi, ko veic mātes;

8.   atgādina, ka daudziem cilvēkiem bērnu nav no viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ; aicina dalībvalstis pieņemt saskaņotus pasākumus, lai vienkāršotu un paātrinātu bērnu adopcijas procedūras, vienlaikus aizsargājot adoptējamo bērnu tiesības, kā arī palielinot to cilvēku maksimālo pieļaujamo vecumu, kuri vēlas adoptēt bērnus, lai adopcija būtu likumīgi pieejama vecāka gadagājuma cilvēkiem; uzsver, ka brieduma gadi var būt priekšrocība, audzinot bērnus, kuru dzīvē bijušas lielas problēmas;

9.   aicina Komisiju atzīt, ka demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās galvenie cēloņi ir zema dzimstība un pieaugoša neauglība;

10. atzīmē, ka neauglība ir tāds veselības stāvoklis, kas saskaņā ar PVO atzinumu var radīt smagas sekas, piemēram, depresiju; norāda, ka neauglības rādītāji aizvien pieaug, un pašreiz no tās cieš apmēram 15 % ģimeņu; tādēļ aicina dalībvalstis garantēt ģimenēm vispārējas tiesības saņemt ārstēšanu no neauglības un ārsta palīdzību dzemdībās, veicot pasākumus, lai samazinātu finansiālus un citus šķēršļus;

11. prasa dalībvalstīm īstenot noteikumus par apmaksātu mātes vai tēva atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas un mudināt vecākus izmantot tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu, nodrošinot, ka vecāku atvaļinājumu var līdztiesīgi izmantot gan sievietes, gan vīrieši; mudina dalībvalstis šajā nolūkā novērst saimnieciskos, sociālos un kultūras aizspriedumus, kas saistīti ar tēva tiesībām uz bērna kopšanas atvaļinājumu; aicina Komisiju pārskatīt Direktīvu 96/34/EK par bērna kopšanas atvaļinājumu;

12. mudina dalībvalstis īstenot visaptverošus vecāku atbalsta pasākumus, piemēram, tiesības uz vecuma papildu pensiju un nodokļu atvieglojumi mazbērnu novietnēm uzņēmumos, kā arī aicina apkopot labāko praksi šajā jomā;

13. norāda, ka visaptveroši pasākumi, kas veicina piekļuvi darba tirgum un profesionālās karjeras izaugsmi, mudinās cilvēkus kļūt par vecākiem;

14. uzsver, ka ģimeņu modeļi ir mainīgi; tādēļ prasa Komisijai un dalībvalstīm, izstrādājot un īstenojot politikas pamatnostādnes, rūpīgi apsvērt reālo situāciju;

15. atzīmē, ka pagaidām nav panākta vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm darba tirgū, jo sievietes joprojām pieņem darbā zemāk atalgotos amatos, kas neatbilst viņu kvalifikācijai, un sievietes uzņemas lielāko daļu no ģimenes pienākumiem, nesaņemot nekādu atlīdzību; turklāt atzīmē, ka nav izdevies radīt pienācīgus darba apstākļus mātēm un nodrošināt sieviešu tiesības atgriezties darbā pēc dzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājuma, kas rada dzimstības samazināšanos; šajā sakarībā jo īpaši aicina dalībvalstis pienācīgi īstenot Padomes 1975. gada 10. februāra Direktīvu 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm;

16. aicina dalībvalstis pārskatīt nodokļu sistēmas un piemērot ar individuālām tiesībām pamatotas nodokļu likmes; iesaka izstrādāt sociālās drošības sistēmas, kas būtu labvēlīgas bērniem un ģimenēm;

17. uzsver, ka atalgojuma jomā pastāvošā nevienlīdzība starp sievietēm un vīriešiem un sieviešu algošana mazāk apmaksātos un viņu kvalifikācijai neatbilstošos darbos mazina sieviešu ekonomisko neatkarību, kas tieši ietekmē lēmumu radīt bērnu;

18. aicina kā vienu no vienlīdzības priekšnoteikumiem nodrošināt sievietēm likumīgas tiesības atgriezties darbā pēc dzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājuma un šo atvaļinājumu iekļaut darba stāžā, kas dod tiesības uz vecuma pensiju;

19. tādēļ aicina īstenot tiesiskus pasākumus nodarbinātības jomā, lai pilnībā likvidētu šo diskriminācijas veidu, jo īpaši darba samaksas atšķirības starp dzimumiem, un valsts budžeta plānošanā pielietot dzimumu līdztiesības principu; turklāt mudina dalībvalstis popularizēt ģimenes pienākumu vienlīdzīgu sadali starp sievietēm un vīriešiem, tostarp organizējot izpratnes veidošanas kampaņas, un mudina vīriešus vairāk izmantot tiesības uz vecāku atvaļinājumu;

20. uzsver vajadzību ieviest politiku, kas nodrošina darba saskaņošanu ar ģimenes dzīvi un kurā papildus strādājošu cilvēku tiesībām būtu iekļautas arī tādu jauniešu tiesības, kas joprojām mācās augstākās vai profesionālās mācību iestādēs, lai viņi mācības varētu saskaņot ar ģimenes dzīves vajadzībām;

21. mudina dalībvalstis atzīt ģimenē īstenotā informālā darba izglītojošo, sociālo, humāno un ekonomisko vērtību, kas veikts aprūpējot bērnus un apgādājamos, tostarp aprūpētājiem garantējot vecuma pensiju un sociālās drošības pakalpojumus, un mudina veikt attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu informālā darbā gūto prasmju izmantošanu darba tirgū;

22. uzsver, ņemot vērā dzimstības samazināšanās izvirzītos sociālos un ekonomiskos uzdevumus, ka jānodrošina vajadzīgie apstākļi, lai ģimenē būtu tik daudz bērnu, cik ģimene vēlas, jo tas ir vienīgais veids, kā jebkura sabiedrība var pastāvēt vai attīstīties, kā arī ir jāsniedz attiecīgs atbalsts mātēm un tēviem; aicina ieviest bērniem un ģimenēm labvēlīgus sociālo drošību un labklājību veicinošus pakalpojumus, lai citu izdevumu starpā atmaksātu arī bērna kopšanas izdevumus un piemērotu zemākas PVN likmes visiem bērnu aprūpes produktiem;

23. mudina dalībvalstis popularizēt nodokļu režīma pasākumus, kas veicinātu dzimstību, un pievērš uzmanību vajadzībai pēc bērna piedzimšanas sievietēm sniegt īpašu aizsardzību un atbalstu, jo īpaši jaunām vientuļajām mātēm, ņemot vērā aizvien lielāko to ģimeņu skaitu, kurās ir tikai viens no vecākiem un kurās 85 % gadījumu bērnu audzina sieviete, jo šīs ģimenes lielākā mērā nekā citas ir nopietni pakļautas nabadzības riskam;

24. uzskata, ka ir jāīsteno mērķorientēti, tiesiski pasākumi nodarbinātības jomā, lai pilnībā likvidētu visus netiešās diskriminācijas veidus, kas ir saistīti ar darba ņēmēju vecāku pienākumiem;

25. uzskata, ka ir jāizmanto struktūrfondu un sociālo fondu līdzekļi, lai radītu ģimenei piemērotu dzīves vidi laukos un pilsētā;

26. aicina dalībvalstis palielināt iespējas iegūt savu mājokli ģimenēm, jo īpaši tām ģimenēm, kurās ir tikai viens no vecākiem, un vecāka gadagājuma cilvēkiem, piemēram, saskaņā ar pilsētu attīstības un pilsētplānošanas iecerēm izmantojot tā dēvētos starppaaudžu projektus;

27. aicina nodrošināt elastīgu un kvalitatīvu aprūpi visiem bērniem un citus ģimenēm labvēlīgus pakalpojumus neatkarīgi no vecāku finansiālā stāvokļa, lai bērniem sniegtu maksimāli vienlīdzīgas iespējas; turklāt jānodrošina, lai vecāki brīvi varētu izvēlēties vispiemērotāko iespēju saskaņot darbu ar ģimenes dzīvi;

28. atzīmē, ka nepietiek tikai ar bērnu aprūpes vietu skaita palielināšanu, kā tas noteikts saskaņā ar Barselonas mērķiem; pirmām kārtām ir jānodrošina lielāka pakalpojumu dažādība un jāpaaugstina aprūpes kvalitāte; turklāt jāņem vērā to vecāku vajadzības, kuri izvēlas bērnu aprūpēt ģimenē; aicina dalībvalstis censties nodrošināt kvalitatīvu un cenu ziņā pieejamu bērnu un citu apgādājamo personu aprūpi saskaņā ar 2002. gadā Eiropadomes Barselonas sanāksmē noteiktajiem mērķiem, kuri paredz, ka līdz 2010. gadam dalībvalstīm ir jānodrošina aprūpes iestādes vismaz 90 % bērnu vecumā no 3 gadiem līdz obligātajam skolas vecumam un vismaz 33 % bērnu, kas ir jaunāki par 3 gadiem; uzskata, ka iepriekšminētiem pasākumiem ir jābūt tādiem, lai vecāki varētu darba modeli pielāgot dzīvesveidam;

29. tādēļ iesaka bērnu aprūpes jomā un pirmsskolas izglītības sistēmā apvienot valsts un privātā sektora ieguldījumus;

30. uzskata, ka strādājošo imigrantu ģimenes locekļiem ir jāizsniedz pastāvīgas uzturēšanās atļaujas un attiecīgā gadījumā — darba atļaujas;

31. aicina Komisiju izstrādāt salīdzinošu pētījumu par katrā dalībvalstī sievietēm piemērojamām dažādām pensijas un sociālās drošības shēmām, lai apzinātu labāko praksi, kā palielināt sieviešu nodarbinātību un veicināt darba savienošanu ar ģimenes dzīvi;

32. uzsver vajadzību, ņemot vērā demogrāfiskās pārmaiņas, pārskatīt to dalībvalstīs spēkā esošo shēmu efektivitāti un piemērotību, saskaņā ar kurām sievietes agrāk pārtrauc darba attiecības, jo īpaši ņemot vērā pensijas shēmu pārskatīšanas vispārējo tendenci;

33. aicina dalībvalstis veikt vajadzīgos sociālās drošības un labklājības sistēmu modernizēšanas pasākumus, lai nodrošinātu šo sistēmu finansiālu dzīvotspēju un ļautu atrisināt iedzīvotāju novecošanās radītos uzdevumus; uzskata, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš situācijai, kādā atrodas vecāka gadagājuma sievietes, kuras visvairāk ir pakļautas atstumtībai un nabadzībai;

34. ierosina dalībvalstīm izveidot un finansēt tā dēvētos starppaaudžu centrus, kuros vecāka gadagājuma cilvēki varētu strādāt algotu darbu, aprūpējot un izglītojot bērnus;

35. iesaka Komisijai kompetentajā ģenerāldirektorātā atjaunot bērnu aprūpes tīkla nodaļu, lai apkopotu labāko praksi un risinātu demogrāfiskās problēmas;

36. uzskata, ka strādājošajiem imigrantiem jābūt tādiem pašiem pabalstiem, tiesībām un pienākumiem, kādi ir uzņēmējas valsts pilsoņiem;

37. aicina dalībvalstis, īstenojot sociālo partneru sadarbību, par prioritāti noteikt sieviešu un imigrantu nodarbinātības palielināšanu;

38. atzīmē, ka dzimstība pieaug tādā sabiedrībā, kurā visiem iedzīvotājiem ir garantētas ekonomiskās un sociālās tiesības un līdz ar to — drošība;

39. uzskata, ka, pieņemot visus turpmākos uz demogrāfisko situāciju attiecināmos pasākumus, ir jāņem vērā visu nodarbināto iedzīvotāju produktivitātes pieaugums, proti, būtisks ir ne tikai ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits salīdzinājumā ar ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaitu, bet jāņem vērā arī produktivitātes pieaugums;

40. prasa, lai citu tautību iedzīvotāji nekad netiktu izmantoti kā ekonomiskā šoka buferis.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

IEROSINĀJUMI

Ekonomikas un monetārā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   atbalsta Komisijas nodomu izstrādāt ilgtermiņa demogrāfisko stratēģiju ES līmenī; uzsver, ka neatkarīgi no risinājuma tajā ir jāietver tādi aspekti kā publiskās finanses, pienācīga ekonomiskās izaugsmes, nodarbinātības un darba tirgus politika, efektīva politika demogrāfiskas atjaunošanās atbalstam un politika attiecībā uz izglītību, mūžizglītību un veselības aprūpi un jāņem vērā dalībvalstu atšķirīgā pieredze sociālo pabalstu jomā;

2.   atgādina, ka dalībvalstīm ir jāpilda Stabilitātes un izaugsmes pakta saistības, risinot demogrāfiskās problēmas;

3.   pauž bažas sakarā ar prognozēm, ka pieaugs ar iedzīvotāju vecumu saistītie izdevumi un tā ietekme, kas ir milzīgs apdraudējums dalībvalstu publisko finanšu stabilitātei; aicina dalībvalstis pilnveidot pensiju sistēmas (uz iemaksām balstītas, darba devēju un privātās) un izstrādāt jaunus finanšu produktus ilgtermiņa aprūpei; atzinīgi vērtē dažādu finanšu instrumentu izmantošanu, vienlaikus uzsverot, ka ir jānodrošina aizsardzība un pārredzamība, lai privātpersonas varētu krāt un ieguldīt naudu;

4.   aicina dalībvalstis apsvērt nodokļu atvieglojumus uzņēmumiem, kuri nodarbina gados vecākus darba ņēmējus, lai no vienas puses mazinātu publisko izdevumu slogu un no otras puses panāktu nodokļu atvieglojumus par ienākumu starpību, ko nodarbinātas personas saņem papildus pensijai, lai atvieglotu šiem cilvēkiem brīvprātīgu palikšanu darba tirgū; mudina dalībvalstis īstenot elastīgu politiku attiecībā uz darba ņēmējiem, kas atstāj darba tirgu, un nodrošināt mūžizglītības iespējas;

5.   aicina Komisiju veikt pētījumu, tajā atsevišķi vācot datus par katru dzimumu, par nodokļu atvieglojumiem un šķēršļiem, kas pašlaik pastāv saistībā ar pieņemšanu darbā, ņemot vērā iedzīvotāju novecošanos;

6.   aicina Komisiju un dalībvalstis līdz pat 2014. gadam turpināt veicināt jebkādu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos paplašinātajā Eiropas Savienībā;

7.   atgādina, ka prioritāte ir strauja darbavietu skaita palielināšana; aicina Komisiju un dalībvalstis izteikt priekšlikumus un labvēlīgus nosacījumus, lai jaunieši varētu viegli iesaistīties darba tirgū, piemēram, atbalstot darbaudzināšanu, kurā iesaistās pensijas vecuma darba ņēmēji un gados jauni darba ņēmēji, izmantojot darba dalīšanas un nepilnas slodzes režīmu, aktīvāk izmantojot jauniešiem radītās neklātienes apmācības iespējas, radot nepilnas slodzes darbavietas un teledarba iespējas jauniešiem un cilvēkiem, kuri ir atbildīgi par ģimenes aprūpi;

8.   aicina Komisiju un dalībvalstis veikt stingrākus pasākumus, lai nepieļautu izvairīšanos no nodokļu nomaksas un sociālās apdrošināšanas maksājumiem, kas nodrošina pensiju shēmu stabilitāti; piekrīt, ka dažās dalībvalstīs bezdarba gadījumā sociālo pabalstu apmērs attiecībā pret minimālo algu ir pārāk mazs un tas pazemina iespējamo nodarbinātības līmeni; mudina dalībvalstis brīvprātīgai izmantošanai paredzēt elastīgas sistēmas un iespējas izvēlēties pensionēšanās brīdi (kad sasniegts minimālais vecuma slieksnis), radot stimulus darba ņēmējiem, kuri ir nolēmuši turpināt strādāt, un ierobežojošus nosacījumus pirmstermiņa pensionēšanās gadījumos, ja tie nav saistīti ar slimību;

9.   uzsver, ka dalībvalstu starpā ir jāformulē un jākoordinē imigrācijas politika, nospraužot divējādu mērķi — apmierināt darba tirgus vajadzības un finansēt attiecīgo valstu pensiju sistēmas, vienlaikus nodrošinot imigrantiem vienlīdzīgus dzīves un darba apstākļus; aicina Komisiju iespējami drīz apsvērt un iesniegt īpašu stratēģiju ekonomiskās imigrācijas jomā;

10. aicina dalībvalstis savā valsts reformu programmā pievērst uzmanību tam, kā demogrāfiskās izmaiņas ietekmē reālo ekonomiku, vienlaikus gatavojoties Lisabonas stratēģijas jaunajam posmam, un cieši koordinēt makroekonomisko politiku, lai ES tautsaimniecības sistēmas izaugsme, konkurētspēja un ražīgums dotu iespēju risināt problēmas; aicina Komisiju noteikt kritērijus, par pamatu ņemot veiksmīgāko valstu labāko praksi, kuru saimnieciskā un sociālā stratēģija ļauj tām pārvarēt demogrāfiskās grūtības.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

IEROSINĀJUMI

Reģionālās attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   uzskata, ka pašlaik Eiropā notiekošās negatīvās demogrāfiskās pārmaiņas rada nopietnas problēmas un uzdevumus Eiropas Savienībai, dalībvalstu valdībām un reģionālajām varas iestādēm; norāda, ka šīs pārmaiņas var radīt krīzi, kura savukārt var izraisīt daudzu Eiropas politikas jomu, tostarp kohēzijas politikas sabrukumu; uzsver, ka lai atbilstīgi risinātu šos uzdevumus, ir rūpīgi jāanalizē krīzes iemesli un iespējamās sekas, jo īpaši tās ietekme uz reģionālo politiku;

2.   konstatē, ka demogrāfiskām pārmaiņām ir nopietna ietekme dažādos reģionos, un vajadzīga atšķirīga pielāgošanās stratēģija atkarībā no tā, vai attiecīgajā reģionā vērojama migrācija vai arī iedzīvotāju skaita samazināšanās; konstatē, ka dzīves kvalitātes vērtējums ir atšķirīgs tajos lielākoties lauku reģionos, kur iedzīvotāju skaits samazinās, un tajos reģionos, kuros iedzīvotāju skaits palielinās, un tāpēc vajadzīgas dažādas atbalsta stratēģijas;

3.   tomēr piezīmē, ka dažos attālākajos reģionos, piemēram, Francijas Gviānā un Reinjonā, pat neraugoties uz pilnīgi pretēju migrācijas bilanci ir vērojams ievērojams iedzīvotāju skaita pieaugums, ko rada daudz augstāka dzimstība nekā vidēji ES, un tur ir arī daudz jaunāka sabiedrība, ko nav skārušas novecošanas tendences, tāpēc ir vajadzīga atšķirīga pieeja;

4.   konstatē, ka ikvienam reģionam ir dažādas īpašās iespējas, arī tādiem, no kuriem iedzīvotāji izceļo; prasa radīt stāvokli, lai šīs iespējas varētu optimāli izmantot reģionālās labklājības veicināšanai; tāpēc aicina dalībvalstis un reģionālās iestādes to reģionālajā politikā dot priekšroku šādu reģionu neatkarīgai attīstības stratēģijai, jo pieredze rāda, ka tādējādi var radīt ierosmes vietējai un reģionālai saimnieciskai darbībai un atkal padarīt pievilcīgus reģionus, kuros iedzīvotāju skaits samazinās;

5.   konstatē, ka novatoriska un decentralizēta rīcība infrastruktūras jomā ar plašu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību jo īpaši uzlabo dzīves kvalitāti reģionos, kuros iedzīvotāju skaits samazinās, tie kļūst par saimnieciskas stabilitātes faktoru, stiprina saikni ar attiecīgo reģionu, tostarp piesaista jaunus cilvēkus; prasa, lai dalībvalstis sadarbībā ar to reģionālajām un vietējām iestādēm izstrādātu šādu attīstības plānu atbalsta programmas; aicina Komisiju un dalībvalstis tajos apgabalos, kuros iedzīvotāju skaits samazinās, radīt iespējas sadarbībai starp uzņēmumiem, sabiedrisko sektoru, skolām un augstskolām, lai veidotu reģionālas inovāciju sistēmas un līdzdarbotos valsts un starptautiskos prasmju tīklos;

6.   konstatē, ka arvien pieaugošais vecāku cilvēku skaits ar viņu īpašajām prasībām pret precēm un pakalpojumiem var dot jaunu ekonomisku impulsu reģionālajai attīstībai, kas savukārt var sniegt jaunas iespējas reģioniem ar augošu gados vecāku cilvēku skaitu; norāda, ka šo situāciju var uzskatīt arī par iespēju jaunu darbavietu radīšanai arvien augošajā to jauno produktu un pakalpojumu tirgū, kuri uzlabo vecāku cilvēku dzīves kvalitāti, kā arī par iespēju ekonomikas izaugsmei un ES konkurētspējas uzlabošanai, īstenojot tā saukto „sirmgalvju ekonomiku”; mudina dalībvalstis un vietējās varas iestādes šim mērķim izmantot struktūrfondus un aicina Komisiju kā daļu no teritoriālās sadarbības (Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu, 7. panta 3. punkts)(1) atbalstīt pieredzes apmaiņu starp reģioniem, kuros „sirmgalvju ekonomikai” jau ir svarīga loma vai kur tai būs nozīmīga loma nākotnē.

7.   uzsver, ka brīvprātīgo nozare un sociālie tīkli ievērojami palīdz apmierināt iedzīvotāju vajadzības reģionos, kuros iedzīvotāju skaits samazinās, taču tie nevar aizstāt vietējo varas iestāžu īpašo lomu vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanā reģionos; uzskata, ka šī iedzīvotāju ierosme ir jāatzīst un tās dalībnieki jāatbalsta kā reģionālās politikas partneri; uzsver, ka līdz ar to var iekustināt apmācības procesus, kas reģionus padarītu spējīgus risināt demogrāfisko pārmaiņu radītos uzdevumus;

8.   prasa dalībvalstīm palīdzēt reģioniem, no kuriem iedzīvotāji izceļo, garantējot augsta līmeņa vispārējas nozīmes pakalpojumus (piemēram, izglītība, tostarp bērnu un pirmsskolas vecuma bērnu aprūpe, labklājības un veselības aprūpes pakalpojumi, pasts) un pieejamību (piemēram, sabiedriskais transports, transporta infrastruktūra un telekomunikāciju tīkli), kā arī nodrošināt ekonomisko līdzdalību un prasmes (piemēram, ar apmācību, tostarp ar mūžizglītības metodēm, ar jauno tehnoloģiju izmantošanu un ieguldījumiem tajās); aicina šo uzdevumu īstenošanas praktisko sistēmu pielāgot vietējiem apstākļiem un vietējiem dalībniekiem, kā arī uzlabot to pielāgošanās spēju; vērš īpašu uzmanību uz stāvokli salās, pierobežas apgabalos, kalnainos un citos reģionos, kuri ir tālu no apdzīvotām vietām;

9.   atzinīgi vērtē priekšlikumu par Eiropas Integrācijas fonda izveidi; aicina ciešāk sadarboties tās kompetentās valstu, reģionālās un vietējās iestādes, kuras ir atbildīgas par kohēzijas politikas un lauku attīstības politikas izstrādi un pārvaldi, lai, uzlabojot dzīves un darba apstākļus lauku reģionos, kuros iedzīvotāju skaits samazinās, mudinātu cilvēkus tajos atgriezties;

10. atzinīgi vērtē to, ka Komisija Ceturtajā ziņojumā par sociālo un ekonomisko kohēziju ir atzinusi arvien lielāko demogrāfisko nelīdzsvarotību par vienu no risināmiem uzdevumiem; ar interesi gaida sociālo konsultāciju rezultātus un to, kāda nākamajā plānošanas periodā būs noteikta reģionālās politikas loma cīņā ar demogrāfisko pārmaiņu nelabvēlīgo ietekmi;

11. tāpat mudina izmantot iespējas vēl šajā programmas periodā saskaņā ar reģionālo politiku līdzfinansēt dažādas darbības, lai risinātu ar demogrāfiskajām pārmaiņām saistītos uzdevumus.

12. ierosina Komisijai kā daļu no teritoriālās sadarbības sekmēt Eiropas mēroga tīklus, ar kuru palīdzību reģionālās un vietējās varas iestādes, kā arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvības organizācijas varētu cita no citas mācīties, kā pārvarēt demogrāfisko pārmaiņu radītās problēmas.

  KOMITEJAS GALĪGĀ BALSOJUMA REZULTĀTI

(1) OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp. Regulā grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1989/2006 (OV L 411, 30.12.2006, 6. lpp.).

IEROSINĀJUMI

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

Migrācijas loma

1.   uzskata, ka sakarā ar ES demogrāfiskajām pārmaiņām, novecojošo sabiedrību un darba tirgus prasībām ir vajadzīga konsekventa un saskaņota migrācijas politika Eiropas līmenī; uzsver, ka legālai migrācijai jābūt izdevīgai gan ES, gan izcelsmes valstīm; mudina dalībvalstis izstrādāt kopēju legālās migrācijas politiku, uz ko Parlaments aicināja 2007. gada 26. septembra rezolūcijā(1), it īpaši attiecībā uz ekonomisko migrantu skaidru definīciju, kopīgām uzturēšanās/darba atļaujām un iespēju imigrantiem savas sociālās tiesības izmantot citās dalībvalstīs;

2.   uzskata, ka ES dalībvalstīs ir jāstiprina integrācijas politika, lai veicinātu migrantu iekārtošanos Eiropas Savienībā; tāpēc atzinīgi vērtē Padomes 2007. gada 25. jūnija Lēmumu 2007/435/EK, ar ko laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam izveido Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fondu kā daļu no vispārīgās programmas „Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība”(2) un uzskata, ka tas veicinās migrantu sociālo un ekonomisko integrāciju ES;

Ģimenes un bērni

3.   piekrīt, ka līdztekus legālai imigrācijai prioritārs jautājums ir arī dzimstības palielināšana; uzsver, ka šo prioritāro jautājumu var risināt, izmantojot efektīvu ģimenes un sociālo politiku, lai novērstu noteiktu ģimeņu nabadzību, mazinātu nabadzības apdraudēto bērnu skaitu un veicinātu līdztiesīgas iespējas;

4.   uzskata, ka, lai veicinātu vīriešu un sieviešu līdztiesīgas iespējas un nodrošinātu bērnu tiesības uz ģimeni un aizsardzību, līdzsvarotāk un elastīgāk jāorganizē darba un ģimenes dzīve un jāuzlabo sociālie pakalpojumi; tomēr jāņem vērā vīriešu un sieviešu atšķirīgā loma sabiedrībā;

5.   uzskata, ka dalībvalstu ģimenes politikas mērķim citstarp jābūt samazināt nevienlīdzību iespējās, ko piedāvā iedzīvotājiem ar un bez bērniem, nodrošināt vecākiem palīdzības pakalpojumus mazu bērnu izglītības un aprūpes un vecāku bērnu aprūpes un pieskatīšanas veidā un nodrošināt vīriešiem un sievietēm labākas iespējas gan mūžizglītībā, gan privātās un profesionālās dzīves līdzsvarošanā;

6.   aicina dalībvalstis aktīvāk izmantot ES struktūrfondus, lai īstenotu dažādus ģimenes politikas virzienus, tostarp valsts, reģionālā un vietējā līmenī atbalstītu iespēju vienlīdzību un ģimenes un profesionālās dzīves līdzsvarošanu;

Vecāku darba ņēmēju diskriminācija

7.   atzinīgi vērtē to, ka Eiropas pilsoņu paredzamais mūža ilgums ir ievērojami palielinājies un tāpēc kopš 2000. gada vecāku darba ņēmēju nodarbinātības līmenis strauji pieaug; mudina dalībvalstis izstrādāt politiku un apmainīties ar labāko praksi attiecībā uz vecāku darba ņēmēju nodarbinātības veicināšanu;

8.   atgādina, ka Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, aizliedz diskrimināciju nodarbinātībā un profesijā vecuma dēļ un sniedz dalībvalstīm iespēju veikt pozitīvus pasākumus, lai nepieļautu diskrimināciju un radītu vienlīdzīgas iespējas;

9.   stingri nosoda diskriminējošus aizspriedumus, ar kuriem var sastapties vecāki darba ņēmēji; aicina dalībvalstis veicināt mūžizglītību un uzsākt darba devējiem paredzētas informācijas kampaņas par labumu, ko dod vecāku darba ņēmēju pieņemšana darbā;

10. aicina Komisiju vākt statistikas datus atsevišķi par dažādām vecuma grupām atbilstoši dažādām problēmām, ar kurām šīs grupas saskaras, un par plaša spektra diskrimināciju vecuma dēļ;

11. mudina Komisiju paplašināt Direktīvas 2000/78/EK darbības jomu, attiecinot to ne tikai uz nodarbinātību un profesiju, bet arī citām nozarēm.

REZULTĀTI GALĪGAJAM BALSOJUMAM KOMITEJĀ

(1) P6_TA-PROV(2007)0414. (2) OV L 168, 28.6.2007., 18. lpp.