Procedūra : 2008/2035(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A6-0365/2008

Iesniegtie teksti :

A6-0365/2008

Debates :

PV 08/10/2008 - 26

Balsojumi :

PV 09/10/2008 - 7.4
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2008)0466

ZIŅOJUMS     
PDF 266kDOC 324k
2008. gada 23. septembris
PE 406.009v02-00 A6-0365/2008

par pastiprinātu cīņu pret nelikumīgu nodarbinātību

(2008/2035(INI))

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja

Referents: Pier Antonio Panzeri

Referents (*):

Theodor Dumitru Stolojan,

Ekonomikas un monetārā komiteja

(*) Iesaistītā komiteja — Reglamenta 47. pants

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 Ekonomikas un monetārā komitejaS ATZINUMS
  Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejaS ATZINUMS
 Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejaS ATZINUMS
 Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par pastiprinātu cīņu pret nelikumīgu nodarbinātību

(2008/2035(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Pastiprināta cīņa pret nelikumīgu nodarbinātību” (COM(2007)628),

–   ņemot vērā tā 2000. gada 21. septembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu par nelikumīgu nodarbinātību(1),

–   ņemot vērā Padomes un dalībvalstu pārstāvju 1999. gada 22. aprīļa sanāksmē Padomē pieņemto rezolūciju par rīcības kodeksu labākai sadarbībai starp dalībvalstu iestādēm cīņā pret starpvalstu krāpšanu sociālās apdrošināšanas pabalstos un iemaksās un nelikumīgu nodarbinātību un par darbaspēka starptautisku izīrēšanu(2),

–   ņemot vērā Padomes 1999. gada 22. oktobra Direktīvu 1999/85/EK, kas groza Direktīvu 77/388/EEK, kas attiecas uz iespēju eksperimentālā kārtā darbietilpīgiem pakalpojumiem piemērot pazeminātu PVN likmi,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas nodarbinātības stratēģijas (EES) nākotne — stratēģija pilnīgai nodarbinātībai un labākam darbam visiem” (COM(2003)0006),

–   ņemot vērā Padomes 2003. gada 22. jūlija Lēmumu Nr. 2003/578/EK un 2005. gada 12. jūlija Lēmumu Nr. 2005/600/EK par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm un it īpaši pamatnostādnes Nr. 9 un Nr. 21,

–   ņemot vērā Padomes rezolūciju par nedeklarētā darba pārveidošanu par oficiālu nodarbinātību(3),

–   

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropadomes pavasara sanāksmei “Laiks palielināt apgriezienus. Jauna izaugsmes un nodarbinātības partnerība” (COM(2006)0030),

–   ņemot vērā Padomes 2006. gada 6. oktobra Lēmumu Nr. 2006/702/EK par Kopienas kohēzijas stratēģijas pamatnostādnēm,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ziņojums par 2003. gada Pievienošanās līgumā noteikto pārejas pasākumu darbību (laikā no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 30. aprīlim)” (COM(2006)0048),

–   ņemot vērā tā 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu(4),

–  ņemot vērā tā 2007. gada 11. jūlija rezolūciju par darba likumdošanas modernizēšanu, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas (5),

–  ņemot vērā tā 2006. gada 26. oktobra rezolūciju par Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā piemērošanu(6),

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko nosaka sankcijas darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu piederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelegāli (COM(2007)0249),

–   ņemot vērā tā 2007. gada 29. novembra rezolūciju par kopējiem elastīguma principiem(7),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Zaļās grāmatas “Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas” publiskās apspriešanas rezultātiem (COM(2007)0627),

–   

ņemot vērā integrētās pamatnostādnes attiecībā uz izaugsmi un nodarbinātību (2008.–2010. gads) (COM(2007)0803),

–   ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) pienācīga darba programmu,

–   ņemot vērā pamatnormas, kas attiecas uz SDO darbību, SDO konvencijas un ieteikumus par darba administrēšanu un inspicēšanu, kas veido starptautisku paraugu, nodrošinot likuma nosacījumu par darba apstākļiem un darba ņēmēju aizsardzību piemērošanu,

–   ņemot vērā SDO 143. konvenciju par migrējošiem darba ņēmējiem (1975. gads) un tos SDO papildu nosacījumus attiecībā uz ieceļojošiem darba ņēmējiem, kuri paredz visu nepieciešamo un piemēroto pasākumu pieņemšanu, lai likvidētu nelikumīgu imigrāciju, kuras mērķis ir darba meklējumi, un nelegālu imigrantu nodarbinātību, un, ņemot vērā arī nosacījumus par administratīvu, civilu un kriminālsodu piemērošanu imigrējošo darba ņēmēju nelegālas nodarbinātības jomā,

–   ņemot vērā Padomes 1995. gada 22. decembra ieteikumu par nelegālās imigrācijas apkarošanas un nelegālās nodarbinātības apkarošanas līdzekļu saskaņošanu,

–    ņemot vērā Padomes 1996. gada 27. septembra par trešo valstu valstspiederīgo nelegālās nodarbinātības apkarošanu,

–   ņemot vērā 2007. gada 18.–20. janvārī Berlīnē notikušās nodarbinātības un sociālo lietu ministru neoficiālās sanāksmes secinājumus par “labu darbu”,

–    ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) ziņojumu par cīņu pret nelikumīgu nodarbinātību Eiropas Savienībā(8),

–   ņemot vērā EK līguma 136. un 145. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, Ekonomikas un monetāro lietu komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A6-0365/2008),

A.  tā kā nedeklarēts darbs ir sarežģīta parādība, kas joprojām ir plaši izplatīta vairākās dalībvalstīs, jo to ietekmē daudzi ekonomikas, sociālie, institucionālie un kultūras faktori;

B.  tā kā nedeklarēts darbs Eiropas darba tirgū ir īpaši satraucoša un pastāvīga iezīme, kas var apdraudēt Eiropas sociālā modeļa finansiālo ilgtspēju, ierobežojot ekonomikas izaugsmi un budžeta un sociālo politiku; tā kā tas izraisa arī konkurences traucējumus iekšējā tirgū, jo veidojas negodīga konkurence attiecībā uz citām valstīm un uzņēmumiem;

C. tā kā nedeklarēts darbs ir galvenais sociālā dempinga veidošanās faktors un tādēļ viena no galvenajām tēmām Kopienas darba tiesību modernizācijā;

D. tā kā neapdrošināts darbs izraisa negodīgu konkurenci starp apdrošinātiem un neapdrošinātiem darba ņēmējiem, radot vēl lielāku darba ņēmēju tiesību degradāciju;

E. tā kā nedeklarēta darba visvairāk skartās nozares ir tās, kurās vajadzīgs liels darbinieku skaits, piemēram, lauksaimniecība, celtniecība, pakalpojumi mājsaimniecībā, viesnīcas un ēdināšana, un kuru raksturīgās iezīmes ir nodarbinātības nestabilitāte un nelabvēlīgi atalgojuma nosacījumi;

F.  tā kā nedeklarētu darbu veicina arī ražošanas reorganizācija, veidojot apakšuzņēmumu ķēdes un tādējādi sekmējot pašnodarbinātu personu (kuri dažkārt veic nedeklarētu darbu) skaita palielināšanos;

G. tā kā nedeklarētu darbu vēl vairāk veicina augstais bezdarba līmenis, nabadzība un pagaidu un nedroša nodarbinātība, jo šādos apstākļos darba ņēmēji ir spiesti atteikties no jebkādas apdrošināšanas vai citām tiesībām;

H. tā kā var būt saikne starp nelegālu imigrāciju un nedeklarētu nodarbinātību, uzskata, ka tas ir vēl viens iemesls, kāpēc dalībvalstīm un Eiropas Komisijai ir jāturpina apsvērt kopēju pieeju imigrācijai un iespēju atvērt likumīgākus migrācijas ceļus Eiropas Savienībā attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kuri vēlas strādāt;

I. tā kā imigranti, proti, tie, kuri ir nonākuši nelikumīgā situācijā, ir daudz neaizsargātāki attiecībā pret kļūšanu par nelikumīgiem darba ņēmējiem un darbu sliktos apstākļos;

J.   tā kā nelikumīgi nodarbināto trešo valstu valstspiederīgo situācija ir īpaši nedroša, jo nelikumīgas nodarbinātības atklāšanas gadījumā viņiem visdrīzāk būs jāatgriežas savā izcelsmes valstī;

K. tā kā daudzas dalībvalstis saskaras ar tādu darba ņēmēju hronisku trūkumu, kuri ir spējīgi un vēlas veikt noteiktu, bieži vien nekvalificētu darbu, piemēram, lauksaimniecības un dārzkopības nozarēs;

L.   tā kā cilvēki, kas sniedz pakalpojumus mājsaimniecībās, bieži vien dara nedeklarētu darbu un vairākums no viņiem ir nelegāli ieceļojuši valstī, bet daži ir cilvēku tirdzniecības un piespiedu darba upuri;

M. tā kā nedeklarēts darbs nav iekļauts nodokļu bāzē un grauj sociālās aizsardzības un publisko pakalpojumu finansēšanu un sadali, ierobežojot arī dalībvalstu spēju paplašināt sociālos pakalpojumus;

N. tā kā nedeklarēta darba rezultātā apdrošināšanas fondi zaudē vērtīgus ieņēmumu avotus;

O. tā kā darba ņēmējiem, kas veic nedeklarētu darbu, nav sociālo garantiju, veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas un tāpēc viņus apdraud augsts risks un finansiāli zaudējumi;

P. tā kā nedeklarēta darba dēļ nav iespējams pārbaudīt atbilstību noteikumiem par darba drošību un veselības aizsardzību un tāpēc lielā mērā ir apdraudēta darba ņēmēju veselība, savukārt darba devējiem ir iespējams izvairīties no atbildības;

Q. tā kā, lai efektīvi cīnītos pret nelegālu un nedeklarētu darbu, ir svarīgi pastiprināt uzraudzības un sodu mehānismus, nodrošinot darba inspekciju, nodokļu administrācijas un sociālās jomas darbinieku koordinētu iejaukšanos;

R.  tā kā nedeklarēts darbs negatīvi ietekmē visus Lisabonas stratēģijas pīlārus: pilnīgu nodarbinātību, darba kvalitāti un produktivitāti un sociālo kohēziju,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas pieeju un prasa arī atjaunot cīņu pret nedeklarētu nodarbinātību un ēnu ekonomiku, kura — lai arī tās apmēri katrā dalībvalstī atšķiras — apdraud ekonomiku, nenodrošina garantijas darba ņēmējiem, ir neizdevīga patērētājiem, samazina nodokļu ieņēmumus un rada uzņēmumu negodīgu konkurenci;

2.  pauž dziļu satraukumu par nedeklarētas nodarbinātības apjomu, kas dažās dalībvalstīs veido 20 % vai vairāk no IKP;

3. aicina dalībvalstis izskatīt jautājumu par oficiālas nodarbinātības sekmēšanu, kas varētu izpausties kā ar nodokli neapliekamā minimuma palielināšana un attiecībā uz darba devējiem — tādu izmaksu samazināšana, kuras ir saistītas ar likumīgu nodarbinātību, bet neattiecas uz algu;

4.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu attiecībā uz nodomu noteikt nedeklarētas nodarbinātības problēmu par vienu no Eiropas Savienības politikas prioritātēm, kuras jārisina, aktīvi rīkojoties Kopienas un dalībvalstu līmenī;

5.  mudina dalībvalstis turpināt īstenot nodokļu un sociālās nodrošināšanas programmas reformu, tādējādi mazinot darbaspēkam uzlikto nodokļu slogu;

6.  tomēr atzīmē, ka ir samērā sarežģīti pārveidot Kopienas politikas nostādnes attiecībā uz nedeklarētu nodarbinātību par skaidriem juridiskiem un institucionāliem instrumentiem, uz kuriem pamatojoties katrā dalībvalstī atsevišķi īsteno īpašus pasākumus;

7.  konstatē spēcīgi izteiktu asimetriju starp instrumentiem, kurus Kopienā var izmantot, lai īstenotu politiku par kvalitatīvu nodarbinātību, un tādiem instrumentiem, ar kuriem nodrošina tirgus brīvību;

8. uzskata, ka rīcībai cīņā pret nedeklarētu nodarbinātību ir vajadzīga visaptveroša pieeja, kas ietvert jautājumus, kas saistīti ar pārraudzību un kontroli, ekonomisko un institucionālo sistēmu, nozaru un teritoriālo attīstību, un kas ir saistīta ar saskaņotu darbību vairākos līmeņos un visu ieinteresēto pušu (valsts iestāžu, sociālo partneru, uzņēmumu un darba ņēmēju) līdzdalību;

9. atzīmē saikni starp aizkavētu ekonomikas un ražošanas attīstību un nedeklarētas nodarbinātības izplatīšanos; uzskata, ka cīņa pret nelegālu darbu ir jāiekļauj ekonomikas un nodarbinātības politikā, kuru īsteno saskaņā ar Lisabonas līgumu; turklāt uzskata, ka, lai nedeklarēta darba novēršanas stratēģija būtu iedarbīga un nodrošinātu pozitīvus rezultātus, ir jāveic precīzi pētījumi, lai analizētu izšķirošos makroekonomiskos faktorus un attiecības starp tirgiem, ražošanas modeļiem un plaši izplatīto nedeklarēto nodarbinātību;

10. tāpēc prasa, lai Kopienas rīcība, cīnoties pret nedeklarētu darbu, būtu aktīvāka un noteiktāka, proti, tāda, lai darba tiesību modernizācija Eiropas Savienībā nenotiktu tikai teorētiski, bet tiktu veidota efektīva un kvalitatīva politika, un lai varētu nodrošināt to, ka ikvienā gadījumā tiktu uzlabota darba kvalitāte atbilstīgi mērķim par “pienācīgas kvalitātes nodarbinātību”;

11. uzskata, ka nedeklarēta darba likvidēšana lielā mērā ir atkarīga no nodarbinātības standartu un nodokļu un sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem efektivitātes, un tāpēc jāpalielina dažādu par šiem jautājumiem atbildīgu valsts iestāžu resursi un jāpaplašina to darbība, kā arī jāuzlabo koordinācija un informācijas plūsma starp šīm iestādēm;

12. prasa izstrādāt stratēģiju nedeklarētas nodarbinātības apkarošanai, pamatojoties uz ciešu un efektīvu koordināciju un administratīvo sadarbību starp valdību izpildaģentūrām, darba inspekcijām un sociālajiem partneriem, sociālā nodrošinājuma pārvaldēm un nodokļu administrācijas iestādēm;

13. uzsver, ka dalībvalstu tiesību sistēmās nedeklarēta nodarbinātība ir definēta dažādi un ka visām dalībvalstīm kopīga definīcija palīdzētu novērst neskaidrības attiecībā uz šīs parādības statistikas rādītājiem; šajā sakarā atzīmē, ka Komisijas ziņojumā izmantoto definīciju, kas atšķir likumīgu un nelikumīgu darbu, var izmantot kā sākumpunktu, ņemot vērā, ka dažādās dalībvalstīs šīs parādības apmērs kvalitatīvi un kvantitatīvi atšķiras;

14. norāda, ka pasākumi, kas ieviesti, lai cīnītos pret nedeklarētu darbu, atklās arī nepilnības saistībā ar legālu nodarbinātību, kas pamatojas uz likumīgu līgumu;

15. mudina dalībvalstis labāk īstenot spēkā esošos tiesību aktus darba tiesību jomā un darba standartus, kuri paredzēti, lai cīnītos pret nedeklarētu nodarbinātību; uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jāuzņemas lielāka loma ciešākas un labākas sadarbības un koordinācijas veidošanā starp valsts darbaspēku un inspektoriem sociālo jautājumu jomā;

16. norāda, ka ēnu ekonomikas īpatsvaru nevar samazināt, neīstenojot atbilstošus veicināšanas pasākumus; uzskata, ka saistībā ar Lisabonas stratēģijas rezultātu pārskatu dalībvalstīm ir jāziņo, kādi panākumi ir sasniegti, samazinoties ēnu ekonomikas apmēram;

17. aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus, lai izstrādātu vispārpieņemtas metodes nedeklarētas nodarbinātības aprēķinam, kura pamatā ir datu kopums, kas sadalīts pa dzimumiem un nozarēm, ņemot vērā būtiski atšķirīgo apmēru, kādā vīrieši un sievietes ir iesaistīti nedeklarētā darbā daudzās nozarēs, un radīto netiešo ietekmi uz vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirību;

18. uzsver, ka ir ļoti svarīgi Eiropas līmenī iedibināt struktūru, kurai, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm, jāvāc vajadzīgā informācija, lai izveidotu ticamu datubāzi par stāvokli nedeklarētas nodarbinātības jomā ES, ņemot vērā dzimumu līdztiesību un jo īpaši sieviešu stāvokli;

19. uzsver, ka sievietes nav lielākā daļa no nedeklarētu darbu strādājošo skaita, taču sieviešu ir krietni vairāk nekā vīriešu dažās “tradicionāli sieviešu” nodarbinātības nozarēs, piemēram, mājsaimniecību, viesnīcu, restorānu, veselības aprūpes pakalpojumu nozarēs, kurās raksturīgs zemāks kvalifikācijas līmenis, sliktāka darba drošība un zemāks atalgojums, kā arī zemāks vai nepietiekams sociālās apdrošināšanas līmenis, tāpēc sievietes nodarbinātības jomā bieži vien ir īpaši neaizsargātas;

20. aicina Komisiju apsvērt tādas datubāzes izveidi, kurā reģistrē dažādas pieejas un metodikas, kuras dalībvalstis izmanto nedeklarētas nodarbinātības apjoma noteikšanai un kuras ir paredzētas, lai dalītos pieredzē, nodotu zināšanas un novērtētu īstenoto pasākumu pamatotību un piemērotību to īstenošanai citās dalībvalstīs;

21. aicina Komisiju izstrādāt politiku, kurā paredzēti gan vispārēji pasākumi, gan nozaru pasākumi, lai novērstu nedeklarētu nodarbinātību, un to darīt, pilnībā iesaistot darba devējus un darbiniekus un it īpaši pievēršot uzmanību visvairāk skartajām nozarēm, piemēram, viesnīcu un ēdināšanas nozarei, lauksaimniecībai, mājsaimniecības pakalpojumiem un celtniecībai; vērš Komisijas un dalībvalstu uzmanību uz specifisko situāciju mājsaimniecību pakalpojumu nozarē, kurā strādā ievērojams skaits sieviešu, kuras ir trešo valstu valstspiederīgās un kuras daudzos gadījumos Eiropas Savienībā neuzturas likumīgi;

22. atzīmē, ka nedeklarētu darbu var novērst, atzīstot valstu darba drošības standartus un nosacījumus saskaņā ar divpusējiem un trīspusējiem nolīgumiem starp dalībvalstīm un sociālajiem partneriem, un ka šos centienus stiprinātu sadarbība un informācijas apmaiņa darba devējiem un darbiniekiem;

23. aicina dalībvalstis mazināt nedeklarētas nodarbinātības ekonomisko pievilcību, nodrošinot, lai to nodokļu un sociālās aizsardzības sistēmas būtu pēc iespējas vienkāršākas, pārredzamākas un pieejamākas un lai tiktu izstrādāta iedarbīga politika, paredzot vairāk un labāku darbavietu radīšanu;

24. aicina Komisiju, lai tā ierosina dalībvalstīm noteikt atsevišķu statusu dzīvesbiedriem vai ģimenes locekļiem, kas palīdz ģimenes uzņēmumos, tā nodrošinot šo cilvēku obligātu iesaistīšanos sociālās apdrošināšanas sistēmā(9);

25. norāda, ka ģimene pēc būtības ir kā ģimenes uzņēmums un ka ir jāapsver iespēja atzīt netipisku ģimenes darbu un to obligāti iekļaut sociālās apdrošināšanas sistēmā;

26. uzskata, ka jebkādai dalībvalstu ekonomiskās politikas, nodokļu un sociālās aizsardzības sistēmu reformai ir jābūt integrētai un jāņem vērā nedeklarētas nodarbinātības galvenie iemesli;

27. aicina dalībvalstis nodrošināt spēcīgu stimulāciju tiem, kas apņemas nedeklarētu nodarbinātību pārveidot par oficiālu ekonomisku darbību, un uzskata, ka netipiskiem līgumiem var būt vērā ņemama nozīme, lai palīdzētu cilvēkiem atteikties veikt nedeklarētu darbu;

28. aicina dalībvalstis ieviest bargus sodus tiem darba devējiem, kuri, neskatoties uz nekādiem piedāvātajiem atvieglojumiem, turpina nelegāli nodarbināt darbiniekus;

29. mudina dalībvalstis izmantot tām pieejamos politiskos instrumentus, apvienojot preventīvus pasākumus un sankcijas, lai nedeklarētu nodarbinātību padarītu likumīgu, un, ja iespējams, koordinēt šo instrumentu izmantošanu, lai iekšējā tirgū panāktu lielāku saskaņu;

30. atzīmē sociālo partneru lielo nozīmi daudzās dalībvalstīs cīņā pret nedeklarētu nodarbinātību un aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt lielāku atbalstu un vairāk mudināt darba devēju organizācijas un arodbiedrības uz šo cīņu; ar bažām atzīmē, ka nedeklarēta darba darītāji bieži vien zina, ka viņus neaizsargā ne svarīgi tiesību akti par veselību un drošību, ne tiesību akti par minimālo atalgojumu un ka viņiem nav iespēju iestāties arodbiedrībā; jo īpaši prasa nodrošināt spēkā esošo tiesību aktu par minimālo atalgojumu labāku īstenošanu katrā dalībvalstī un mudina tās dalībvalstis, kurās pašlaik nav noteikts pienācīgs minimālais atalgojums, sarunās ar sociālajiem partneriem un saskaņā ar valstī piemēroto praksi noteikt minimālā atalgojuma apmēru;

31. pamatojoties uz vairāku dalībvalstu pieredzi un attiecīgajā līmenī vienojoties ar sociālajiem partneriem, prasa izvērtēt un veicināt jaunus pasākumus, ar kuriem sekmēt legālu nodarbinātību, lai nedeklarēta darba darītājiem dotu iespēju darīt darbu, nepārkāpjot likumu un atbilstīgi pašreizējiem attiecīgo jomu reglamentējošiem pasākumiem, kuri ir bijuši iedarbīgi;

32. vērš uzmanību uz Beļģijā, Vācijā un Francijā spēkā esošajām pakalpojumu čeku sistēmām, saskaņā ar kurām ģimenes var iegādāties mājsaimniecības pakalpojumus par zemāku cenu un vienlaikus nomaksāt arī sociālās apdrošināšanas iemaksas un nodokļus, izmantojot šādus čekus;

33. pauž stingru pārliecību, ka, pārveidojot nedeklarēta darba attiecības par likumam atbilstīgām attiecībām, vienmēr ir jāparedz pienākums veikt maksājumus, ar to saprotot, ka dalībvalstis var īstenot pasākumus, ar kuriem sekmē nepieciešamos maksājumus, kas jāveic darba devējiem;

34. aicina dalībvalstis, īstenojot politisku rīcību nelikumīgas nodarbinātības sakārtošanas jomā, apsvērt dažādas nozarēm piemērotas pieejas;

35. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu uzsākt tiesvedību Eiropas Kopienu Tiesā pret tām dalībvalstīm, kuras savos tiesību aktos vēl nav ieviesušas jaunajās dalībvalstīs iegūto kvalifikāciju automātisku atzīšanu; aicina dalībvalstis nekavējoties izpildīt minētās saistības;

36. aicina tās dalībvalstis, kas attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā ir piemērojušas pārejas perioda pasākumus, atvērt savu darba tirgu darba ņēmējiem no jaunajām dalībvalstīm, jo pat daļēji darba tirgus piekļuves ierobežojumi, kas turklāt ir pretrunā Eiropas Savienības pamatprincipiem, var palielināt nedeklarētu nodarbinātību un radīt teritoriālu nevienlīdzību; šajā kontekstā uzskata, ka ir būtiski īstenot darba ņēmēju vienlīdzīgu tiesību principu un novērst negodīgu konkurenci un sociālo dempingu;

37. uzskata, ka to darba ņēmēju gadījumā, kuri gūst labumu no tiesībām brīvi pārvietoties, nedeklarēts darbs var notikt neziņas dēļ par attiecīgajiem noteikumiem; tādēļ aicina dalībvalstis sākt sabiedrības informācijas kampaņas, lai palielinātu darba ņēmēju un darba devēju informētību par šo jautājumu;

38. uzskata, ka, vienkāršojot vai samazinot administratīvo sloga un procedūras it īpaši attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem, varētu samazināt nedeklarētu nodarbinātību un sekmēt uzņēmējdarbību Eiropas Savienībā;

39. aicina attiecīgās valstu iestādes veicināt e-pārvaldes un reģistrēšanās tiešsaistē izmantošanu un apmainīties ar atzīto praksi, lai samazinātu reģistrēšanās un administratīvo procedūru izmaksas un sarežģītību uzņēmējiem un jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, piemēram, samazinot nodokļu deklarācijas veidlapu skaitu, ko panāk, izmantojot vienreizēju datu ievadīšanu, viena veida maksājumu veidlapas un vienas institūcijas apstiprinājuma sistēmu;

40. uzskata, ka ir tiešā veidā jāievieš efektīvas pārbaudes uz vietas un sankcijas un ka dalībvalstīm ir jāpiešķir nepieciešamā rīcības brīvība, lai apturētu nedeklarētu nodarbinātību;

41. pieprasa, lai darbuzņēmēji tiktu uzskatīti par līdzatbildīgiem par jebkādiem pārkāpumiem, ko izdarījuši apakšuzņēmēji, kuri ar darbuzņēmēji ir saistīti, pamatojoties uz savstarpēji noslēgtu apakšuzņēmuma līgumu;

42. uzsver, ka nedeklarētas nodarbinātības gadījumu skaitu apakšuzņēmumu tīklā varētu samazināt, ja valsts tiesību aktu sistēmā darbuzņēmējiem un projektu vadītājiem tiktu noteikts pienākums rīkoties atbildīgi un godīgi;

43. aicina dalībvalstis, sociālos partnerus un citus svarīgākos darba tirgus dalībniekus izmantot uzņēmumu sociālās atbildības (USA) pieeju un citas līdzīgas pieejas, lai cīnītos pret nedeklarētu nodarbinātību;

44. lai cīnītos pret nelikumīgu nodarbinātību un nodokļu ieņēmumu samazināšanos, aicina dalībvalstis izmantot novatoriskas metodes, kuru pamatā ir īpaši dažādām uzņēmējdarbības nozarēm raksturīgi rādītāji un kritēriji; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstu savstarpējo apmaiņu ar paraugpraksi cīņā pret nedeklarētu darbu;

45. norāda, ka vienīgi represīva politika, ja vien tai neseko labāka koordinācija starp dalībvalstīm, var koncentrēt nedeklarētu nodarbinātību mazāk strukturētās valstīs un mazāk reglamentētās tautsaimniecības nozarēs;

46. stingri atbalsta nolīgumu slēgšanu reģionālā, valsts un vietējā līmenī, pakāpeniski un pa nozarēm risinot jautājumu par nelikumīgu nodarbinātību un veicinot tādus pasākumus, kas nodrošina efektīvus risinājumus, no kuriem labumu gūst sabiedrība kopumā;

47. šajā sakarā aicina Komisiju piedāvāt dalībvalstīm un cīņā pret nedeklarētu nodarbinātību iesaistītajām ieinteresētajām sociālās un ekonomiskās jomas pusēm “paktu par ziņošanu par nedeklarētas nodarbinātības gadījumiem”, lai būtu iespējams pakāpeniski atklāt nedeklarētas nodarbinātības gadījumus; uzskata, ka šajā paktā jānosaka ierobežots pārejas periods, kura laikā netiktu piemēroti sodi, savukārt stingrākas sankcijas tiktu piemērotas šā pārejas perioda beigās;

48. prasa veikt stingrākus pasākumus, lai cīnītos pret nelikumīgu pieņemšanu darbā visos uzņēmumos neatkarīgi no tā, kur tie veic darbību, un atzīmē, ka Padomes 2005. gada 24. februāra Pamatlēmums Nr. 2005/214/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz finansiālām sankcijām(10) varētu uzlabot situāciju;

49. lai veicinātu pienācīgas kvalitātes nodarbinātības programmas īstenošanu un Kopienas tiesību aktu piemērošanu, prasa lielāku un efektīvāku darba tiesību un darba jomā spēkā esošo noteikumu ievērošanu, it īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā(11) ievērošanu, pamatojoties uz šīs direktīvas atbilstīgu interpretāciju, kas maina pašreizējo tendenci interpretēt to tādā veidā, kas pazemina attieksmi pret darba ņēmējiem līdz minimālajiem pamatstandartiem;

50. aicina Komisiju pārskatīt Direktīvu 96/71/EK un jo īpaši pastiprināt administratīvo sadarbību un informācijas apmaiņu starp atbildīgajām valstu iestādēm (darba inspekcijām, nodokļu administrācijām un sociālās drošības organizācijām) ar mērķi nepieļaut nedeklarētu nodarbinātību un risināt šīs problēmas;

51. atbalsta ciešāku saikņu veidošanu starp valstu darba inspekcijām un pasākumus, lai veicinātu paraugprakses apmaiņu Kopienas līmenī, risinot ar nedeklarētu nodarbinātību saistītas problēmas;

52. aicina dalībvalstis ieviest stingrākas kontroles procedūras un rūpīgākas pārbaudes, kas vairākās valstīs ir kļuvušas paviršākas;

53. izsaka cerību, ka Eiropas Savienībai varētu būt lielāka nozīme labākas sadarbības un koordinācijas starp darba inspekcijām veicināšanā, palielinot inspekcijas dienestu ekonomiskos un tehnoloģiskos līdzekļus, pastiprinot pasākumus, uz kuriem pamatojoties sadarbojas darba inspekcijas, un izstrādājot kopīgi lietojamas IKT sistēmas saskaņā ar datu aizsardzības tiesību aktiem; šajā kontekstā aicina Komisiju veikt priekšizpēti par iespēju veidot pastāvīgu Kopienas struktūrvienību, kas koordinētu pārrobežu sadarbību, tādējādi apkopojot dalībvalstu centienus cīnīties pret nedeklarētu nodarbinātību;

54. prasa ciešāk sadarboties un dalīties ar informāciju starp dalībvalstīm, lai izpētītu nedeklarētās nodarbinātības parādību, norādot iegūtos un nesasniegtos rezultātus;

55. aicina Komisiju apsvērt, vai ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū izveidotās sistēmas, tostarp vienotie kontaktpunkti, ir lietderīgi un noderīgi cīņā pret nedeklarētu nodarbinātību;

56. atzinīgi vērtē augsta līmeņa komitejas izveidi, kurai uzdots palīdzēt dalībvalstīm labas prakses noteikšanā un apmaiņā attiecībā uz tiesību aktu par darbā norīkotiem darbiniekiem kontroli un uzlabošanu;

57. atbalsta stingrāku reakciju uz neapdrošinātu nodarbinātību un pasākumus, lai veicinātu sadarbību un viedokļu un paraugprakses apmaiņu starp ES arodbiedrībām;

58. uzskata, ka darba devēji, darba ņēmēji, nedeklarēta darba iespējamie izmantotāji un visas sabiedriskās organizācijas vairāk jāizglīto par risku un izmaksām, kas saistītas ar nedeklarētu darbu, un par priekšrocībām, ko sniedz likumīga nodarbinātība;

59. aicina Komisiju un dalībvalstis sākt informācijas kampaņu darba devējiem un darba ņēmējiem, lai pievērstu uzmanību obligātajiem Kopienas noteikumiem un nelikumīgas nodarbinātības negatīvajām sekām uz publiskajām finansēm, valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu, godīgu konkurenci, ekonomikas efektivitāti un pašu darba ņēmēju stāvokli;

60. prasa veikt pastāvīgas kampaņas cīņā pret nedeklarētu nodarbinātību, informēšanas un izglītošanas iniciatīvas Kopienas, valstu un vietējā līmenī, iesaistot tajās sociālās jomas darbiniekus, valsts uzņēmumus, tirdzniecības kameras un nodarbinātības centrus, izglītības iestādes, vietējās varas iestādes un dažādas uzraudzības un sodu iestādes;

61. uzskata, ka pastāvīgās kampaņas ir jāpapildina ar dažādiem pasākumiem, kas pieņemti, lai popularizētu likumības, kvalitatīva darba un likumīgas uzņēmējdarbības kultūru un aicina dalībvalstis, attiecīgās valstu iestādes un pilsoniskās sabiedrības organizācijas apvienot centienus un radīt apstākļus nedeklarētas nodarbinātības izskaušanai, un mainīt sabiedrības uzskatus;

62. uzsver, ka dalībvalstīm ir jāpiešķir vairāk publiskā finansējuma sabiedrības izpratnes veidošanai, tostarp, izmantojot Eiropas Sociālā fonda līdzekļus vai Kopienas Nodarbinātības un sociālās solidaritātes programmu “Progress”; ierosina, ka izpratnes veidošanas pasākumos jāvērš uzmanība uz sankcijām, izmaksām, apdraudējumiem, ko rada nedeklarēta nodarbinātība, un ieguvumiem no likumīgām darba attiecībām, jo šāda izpratnes veidošana ir saskaņā ar Lisabonas stratēģiju attiecībā uz izaugsmi; aicina sociālos partnerus aktīvāk iesaistīties šajā norisē;

63. aicina visas dalībvalstis parakstīt starptautisku konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību;

64. uzskata, ka, lai cīnītos pret nedeklarētas nodarbinātības parādību, jāizveido vietējā un Kopienas līmeņa plānošanas instrumenti, kas ļautu gan īstenot ekonomiskā un sociālā atbalsta un attīstības politiku, gan uzraudzības un sodu pasākumus;

65. aicina Komisiju izvērtēt iespēju cīņu pret nedeklarētu nodarbinātību papildināt ar finanšu politiku, kurā noteikts atbalsts reģionāliem un vietējiem plāniem;

66. aicina Komisiju izstrādāt dalībvalstīs īstenojamu izmēģinājuma projektu, ņemot vērā dažu dalībvalstu paraugpraksi un līdzīgus modeļus tam, kādu ar projektu “2 Plus” izstrādāja Luksemburgā (kuram līdzfinansējumu nodrošināja Eiropas Sociālais fonds saskaņā ar tā programmas 3. mērķi), lai ar tālāk tekstā minētajiem paņēmieniem ierobežotu nedeklarētu darbu un padarītu to nepievilcīgu:

     –   vienkāršojot darba devējam izvirzītās administratīvos prasības, vienlaikus garantējot darba ņēmēju sociālo apdrošināšanu,

     –   nodrošinot darba devējam pievilcīgu nodokļu sistēmu, it īpaši nodokļu atskaitījumus, inter alia, attiecībā uz vietējā līmeņa darbu,

     –   nosakot atbrīvojumu no nodokļiem par jebkuru darbu, kas veikts par zemāku atalgojumu nekā dalībvalsts noteiktā summa;

67. uzskata, ka saistībā ar nedeklarētas nodarbinātības parādību būtu vēlams pētīt un novērtēt iespēju izmantot valsts atbalstu, uz kuru neattiecas paziņošanas pienākums, plaši interpretējot “darbavietu radīšanas” jēdzienu un “likumīgu darbavietu radīšanas” nozīmi; atzīmē, ka nedeklarēts darbs nav līdzvērtīgs reālam darbam un tādēļ aicinājums to legalizēt varētu būt “atbalsts darbavietu radīšanai”;

68. norāda, ka sieviešu stāvoklis darba tirgū kopumā ir nestabilāks, kas bieži ir ar ģimeni saistītu ierobežojumu rezultāts, padarot grūtāku piekļuvi oficiālā darba tirgum un veicinot to, ka tiek pieņemts pienācīgi neapmaksāts un nedeklarēts darbs, kā arī ierobežojot tiesības strādāt sevis cienīgu darbu — tiesības, ko tik dedzīgi aizstāv Starptautiskā Darba organizācija, — jo īpaši mājsaimniecēm, valstī nelegāli ieceļojušām sievietēm un sievietēm, kuras reizēm strādā vienlaikus gan pienācīgi neapmaksātu, gan nedeklarētu darbu;

69. uzskata, ka politika, kuru īstenojot grūtniecības atvaļinājumu un bērna kopšanas atvaļinājumu uzskaita kā darba laiku un par to maksā algu, mazinās ar ģimeni saistītu ierobežojumu negatīvās sekas un palīdzēs sieviešu profesionālās karjeras attīstībai un arī darba tirgus pareizai darbībai;

70. prasa finansēt pētījumu projektus darba drošības un veselības aizsardzības jomā un preventīvus veicināšanas pasākumus veselības un drošības darbavietā kultūras izplatīšanai, īpaši minot nozares, kurās ir vislielākais negadījumu risks un kurās galvenokārt sastopama nedeklarēta nodarbinātība; uzskata, ka ir jāizpēta saistība starp negadījumiem darba vietā un nelegālu nodarbinātību, pamatojoties uz informāciju par nāves gadījumiem;

71. uzskata, ka piemērota apmācību politika ir sākumpunkts cīņā pret nedeklarētu nodarbinātību;

72. iesaka panākt valsts, reģionāla un vietēja līmeņa vienošanos, piedaloties sociālajām iestādēm un darba devēju organizācijām, ar mērķi noteikt pienākumu pārraudzīt un pakāpeniski izskaust nedeklarētu nodarbinātību;

73. atzinīgi vērtē Komisijas centienus paredzēt sodus tiem darba devējiem, kuri nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuru uzturēšanās nav likumīga, tomēr pauž nožēlu par to, ka nav pasākumu, ar kuriem cīnīties pret to trešo valstu valstspiederīgo izmantošanu, kuri nelikumīgi uzturas ES;

74. uzsver to būtisko ietekmi uz nedeklarētu nodarbinātību, kādu rada iepriekš minētais Komisijas priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko ievieš sankcijas pret darba devējiem, kas izmanto trešo valstu pilsoņu, kuri nelikumīgi uzturas Eiropas Savienībā, pakalpojumus, un pauž bažas par to, ka tiek ieviesti represīvi pasākumi, pirms ir noteikta jebkāda kopēja noteikumu un politikas sistēma par tiesisku piekļuvi darba tirgum;

75. atzīmē Padomes direktīvas priekšlikumā iekļautos uzlabojumus attiecībā uz vienotu pieprasījuma procedūru vienotas uzturēšanās atļaujas izsniegšanai, kas ļauj trešo valstu valstspiederīgajiem dzīvot un strādāt dalībvalsts teritorijā un ievieš kopēju tiesību pamatu darba ņēmējiem no trešām valstīm, kas legāli dzīvo dalībvalstī (COM(2007)638), tomēr pauž nožēlu, ka vēl daudz kas darāms, lai nodrošinātu tiesības, kas paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23.–27. pantā; 76.  aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai samazinātu īpašo nedeklarēti nodarbināto imigrantu apdraudējumu;

77. uzskata, ka nelikumīgā situācijā nonākušu ieceļotāju nodarbinātības jautājums ir sarežģīta problēma, kuru nevar atrisināt, izmantojot tikai sankcijas pret darba devējiem, bet ir vajadzīgi arī plaša mēroga starpnozaru pasākumi; turklāt uzskata, ka ir jāgarantē atbilstība Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) pamatnostādnēm attiecībā uz atbalstu viesstrādniekiem, kuri cenšas nodrošināt savu tiesību ievērošanu;

78. uzskata, ka, lai izskaustu nedeklarētu nodarbinātību, ir vajadzīga globāla pieeja, ņemot vērā to, ka neatkarīgi no tā, vai darbinieki ir legāli vai nelegāli imigranti, ir jāsaglabā un jāsekmē to iebraukušo darba ņēmēju tiesības, kurus nodarbina darba devēji;

79. uzskata, ka nelegālo imigrantu nedeklarētas nodarbinātības apkarošana var būt efektīva tikai tad, ja tiek atvērti legālas imigrācijas kanāli, lai Eiropas Savienību nodrošinātu ar tai nepieciešamo darbaspēku no trešām valstīm neatkarīgi no tā, vai tas ir augsti kvalificēts vai ne tik kvalificēts darbaspēks;

80. uzskata, ka cīņu pret ēnu ekonomikas apjoma palielināšanos un it īpaši pret nelegālo ieceļotāju izmantošanu darbā var pamatot ne tikai ar repatriācijas politiku, bet arī ar instrumentiem un mehānismiem, ar kuriem novērš un cīnās pret migrējošo darba ņēmēju ekspluatēšanu, paredzot cilvēka pamattiesību atzīšanu un ievērošanu;

81. aicina visas dalībvalstis steidzami parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par rīcību pret cilvēku tirdzniecību;

82. aicina dalībvalstis noteikt vai pastiprināt piemērotus tiesību aktus, lai mudinātu imigrantus, kas ir izmantošanas upuri, ziņot par savu stāvokli, kas jo īpaši sekmētu efektīvāku nedeklarētas nodarbinātības apkarošanu;

83. atbalsta apvienotu finanšu, nodokļu un darba pārbaužu procedūras, lai cīnītos pret nedeklarētu nodarbinātību;

84. aicina Komisiju Kopienas līmenī sekmēt administratīvo sadarbību un labas prakses apmaiņu cīņā pret ēnu ekonomiku;

85. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Padomei un Komisijai.

(1)

      OV C 146, 17.5.2001., 102. lpp.

(2)

      OV C 125, 6.5.1999., 1. lpp.

(3)

      OV C 260., 29.10.2003., 1 lpp.

(4)

      OV C 102 E, 24.4.2008., 321. lpp.

(5)

      OV C 175 E, 10.7.2008., 401. lpp.

(6)

      OV C 313 E, 20.12.2006., 452. lpp.

(7)

      Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0574.

(8)

             “Cīņa pret nelikumīgu nodarbinātību Eiropas Savienībā”

(9)

      Eiropas Parlamenta 1997. gada 21. februāra rezolūcija par to dzīvesbiedru stāvokli, kuri palīdz pašnodarbinātajiem (OV C 85, 17.3.1997., 186. lpp.).

(10)

     OV L 76, 22.3.2005., 16. lpp.

(11)

     OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.


PASKAIDROJUMS

Nedeklarētās nodarbinātības apjoms ir tik liels, ka Eiropa un tās iestādes nevar uz to pasīvi nolūkoties. Kad nedeklarētas nodarbinātības apjoms pārsniedz 20 %, tas nozīmē, ka ir jāsaskaras ar plaši izplatītu nelikumību, ko nedrīkst pieļaut, jo tā spēcīgi ierobežo uzņēmumu un teritoriju konkurenci. Iemesli, kas rada nelikumīgu nodarbinātību, ir dažādi. Tos neapšaubāmi rada vairāki trūkumi, kas saistīti ar darba tirgu. Tomēr iemeslus rada arī daži uzņēmumi, kuros notiek reorganizācija, un citi uzņēmumi, kas ir nestabili un nespēj saglabāt vietu tirgū. Ir vēl citi iemesli, piemēram, ne tikai nelegāla imigrācija, bet arī imigrācija ES, arī valsts iestāžu ne vienmēr godprātīga rīcība un nepiemērota nodokļu politika. Taču ir jābūt lielākai izpratnei par to, ka, stingri nevēršoties pret nedeklarētu nodarbinātību, tuvākajā nākotnē var spēcīgi vājināties sociālās apdrošināšanas sistēmas Eiropā. Patiesībā, raugoties uz vēsturiskajām problēmām, kuras jārisina Eiropai, — globalizāciju un demogrāfisko attīstību —, būs grūti īstenot politiku, kas spētu stāties pretī šīm problēmām, ja nespēsim samazināt ēnu ekonomikas izplatību. Taču tās nav vienīgās sekas, ko rada nedeklarēta nodarbinātība.

Pēc savas dabas tas ir darbs, ko raksturo nedrošība visās jomās. Ja apskatām datus par negadījumiem darbā, varam secināt, ka liela daļa šo negadījumu rodas atkarībā no tā, kāda veida darbs tas ir.

Arī tāpēc Komisija ir sev izvirzījusi mērķi samazināt negadījumu skaitu darbavietās par 25 % līdz 2014. gadam, enerģiski cīnoties pret neoficiālu darbu un nedeklarētu nodarbinātību.

Vēl vienas sekas ir konkurētspējas faktoru izmaiņas Eiropā starp uzņēmumiem, kas strādā, ievērojot likumus, un tiem, kas tos neievēro. Kā gan Eiropā var veidot pārredzamu konkurenci, ja daļu no tirgus skar mākslīgi izraisīta inflācija? Visbeidzot, ir jāatzīmē vēl viens svarīgs aspekts. Nedeklarēta nodarbinātība destabilizē jebkuru darba tirgu, tādējādi radot situācijas, kuras nav vienkārši atrisināmas.

Ir ārkārtīgi grūti progresēt darba modernizācijā un elastībā, ja nespēsim apkarot nedeklarētu darbu un izveidot mazāk segmentētu un viendabīgāku darba tirgu. Vajadzētu būt pilnīgi skaidram, ka, ja Eiropa vēlas sasniegt Lisabonas stratēģijā noteiktos mērķus, tai neatliek nekas cits, kā sākt nopietnu cīņu.

Ir pilnīgi skaidrs, ka par 27 valstu Eiropu vēl vairāk spriedīs pēc tās politikas saskaņotības un tās spējas un vēlmes pārvērst vārdus rīcībā.

Tas attiecas uz visām jomām, taču jāatgādina, ka tas, kas attiecas uz darbu, ir īpaši svarīgs Eiropas sabiedriskajai domai, jo no darba ir atkarīga Eiropas sociālā nākotne, ekonomikas stabilitāte un pilsoņu labklājība.

Uzdevums ir sarežģīts, un, lai to paveiktu, ir vajadzīgi nevis vārdi, bet skaidra un konkrēta rīcība.

Turklāt šajā nozarē īstenotās Eiropas pieejas īpatnība skaidri parāda, ka ir noteiktas problēmas, pārveidojot jaunās politiskās nostādnes par labi definētiem juridiskiem un institucionāliem instrumentiem, kurus savukārt varētu pārveidot par īpašiem pasākumiem, kas īstenojami katrā dalībvalstī atsevišķi.

Tas ir tādēļ, ka veids, kā Eiropa cīnās pret nedeklarētu nodarbinātību, joprojām vērsts uz nesaistošu tiesību normu instrumentiem, kas izraisa nespēju efektivitātes un trāpīguma ziņā īstenot Eiropas rīcību cīņā pret šo parādību. Šajā sakarā jāatzīst, ka, tā kā saskaņošanas tehnika nelikumīgas nodarbinātības jomā nav uzrādījusi nekādu progresu pēdējo gadu laikā, nesaistošu tiesību normu instrumentu izmantošana ir ļāvusi pakāpeniski izveidoties zināmai dalībvalstu konverģencei stratēģijās cīņā pret nedeklarētas nodarbinātības problēmu. Nevar neatzīt spēcīgu nesamērību starp instrumentiem, ko Eiropas Savienība var un vēlas izmantot attiecībā uz kvalitatīva darba politiku un instrumentiem, ko tā izmanto politikā, kuras mērķis ir nodrošināt brīvu tirgu.

Norādījumos par cīņu pret nelikumīgu nodarbinātību Komisija iesaka racionalizēt un padarīt efektīvus valstu noteikumus darba attiecību jomā, norādot dažus nozīmīgus mērķus, taču neizveidojot precīzus un piemērotus instrumentus, kas nepieciešami šo mērķu sasniegšanai.

Piemēram, ir jāapsver iespēja, vai samazināt/nesamazināt ierobežojumus attiecībā uz netipiska darba izmantošanu, vai izmantot struktūrfondus šim pašam mērķim un vai sniegt atbalstu, tostarp ar direktīvas palīdzību kopējām starpvalstu sarunām, kuru mērķis būtu konkretizēt tendences minimālā atalgojuma saskaņošanai Eiropā.

Visu šo iemeslu dēļ ir daudz darba, lai pastiprinātu cīņu pret nedeklarētu nodarbinātību. Šajā ziņojumā ir izklāstīti centieni risināt šīs problēmas, un tajā ietverto ieteikumu nolūks ir ieskicēt plānu, kā sniegt atbalstu šajā cīņā.


Ekonomikas un monetārā komitejaS ATZINUMS (17.7.2008)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par pastiprinātu cīņu pret nelikumīgu nodarbinātību

(2008/2035(INI))

Atzinumu sagatavoja *: Theodor Dumitru Stolojan

* Komiteju iesaistīšanas procedūra — Reglamenta 47. pants

IEROSINĀJUMI

Ekonomikas un monetārā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   mudina dalībvalstis turpināt īstenot nodokļu un sociālā nodrošinājuma sistēmas reformu, tādējādi mazinot darbaspēkam uzlikto nodokļu slogu;

2.   atzinīgi vērtē Komisijas pieeju un aicina arī atjaunot cīņu pret nelikumīgu nodarbinātību un ēnu ekonomiku, kura — lai arī tās apmēri dalībvalstīs atšķiras — apdraud ekonomiku, nenodrošina garantijas darba ņēmējiem, ir neizdevīga patērētājiem, samazina nodokļu ieņēmumus un rada uzņēmumu negodīgu konkurenci;

3.   aicina izstrādāt stratēģiju nelikumīgas nodarbinātības apkarošanai, pamatojoties uz ciešu un efektīvu koordināciju un administratīvo sadarbību starp valdību izpildaģentūrām, nodarbinātības inspekcijām un sociālajiem partneriem, sociālā nodrošinājuma iestādēm un nodokļu iestādēm;

4.   lai cīnītos pret nelikumīgu nodarbinātību un nodokļu ieņēmumu samazināšanos, aicina dalībvalstis izmantot novatoriskas metodes, kuru pamatā ir īpaši rādītāji un kritēriji, kas piemēroti dažādām uzņēmējdarbības nozarēm, un aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstu labākās prakses apmaiņu cīņai pret nelikumīgu nodarbinātību;

5.   aicina dalībvalstis līdz 2009. gadam, kad dalībvalstīm būs atkal jālemj par pārejas posma ierobežojumiem darba ņēmējiem no jaunajām dalībvalstīm, atcelt pārejas posma noteikumus par jauno dalībvalstu darba ņēmēju mobilitātes ierobežošanu, jo minēto darba ņēmēju pārvietošanās faktiski jau notiek un attiecīgie darba ņēmēji bieži vien strādā nelikumīgi;

6.   atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu uzsākt tiesvedību Eiropas Kopienu Tiesā pret tām dalībvalstīm, kuras savos tiesību aktos vēl nav ieviesušas jaunajās dalībvalstīs iegūto kvalifikāciju automātisku atzīšanu; aicina dalībvalstis nekavējoties izpildīt minētās saistības;

7.   aicina Komisiju un dalībvalstis sākt informācijas kampaņu darba devējiem un darba ņēmējiem, lai pievērstu uzmanību obligātajiem Kopienas noteikumiem un nelikumīgas nodarbinātības negatīvajām sekām uz publiskajām finansēm, valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu, godīgu konkurenci, ekonomikas efektivitāti un pašu darba ņēmēju stāvokli;

8.   uzsver, ka dalībvalstīm ir jāpiešķir vairāk publiskā finansējuma sabiedrības izpratnes veidošanai, tostarp, izmantojot Eiropas Sociālā fonda līdzekļus vai Kopienas Nodarbinātības un sociālās solidaritātes programmu „Progress”; izpratnes veidošanas pasākumos ir jāvērš uzmanība uz sankcijām, izmaksām, apdraudējumiem, ko rada nelikumīga nodarbinātība, un ieguvumiem no likumīgām darba attiecībām, jo šāda izpratnes veidošana ir saskaņā ar Lisabonas stratēģijas izaugsmei un nodarbinātībai galvenajiem mērķiem; aicina sociālos partnerus aktīvi iesaistīties šajā procesā;

9.   norāda, ka ēnu ekonomikas īpatsvaru nevar samazināt, neīstenojot atbilstošus veicināšanas pasākumus; uzskata, ka saistībā ar Lisabonas stratēģijas rezultātu pārskatu dalībvalstīm ir jāziņo, kādi panākumi ir sasniegti ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanas rezultātā;

10. aicina dalībvalstis, īstenojot politisku rīcību nelikumīgas nodarbinātības sakārtošanas jomā, apsvērt dažādas nozarēm piemērotas pieejas;

11. aicina attiecīgās valstu iestādes veicināt e-pārvaldes un reģistrēšanās tiešsaistē izmantošanu un apmainīties ar atzīto praksi, lai samazinātu reģistrēšanās un administratīvo procedūru izmaksas un sarežģītību uzņēmējiem un jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, piemēram, samazinot nodokļu deklarācijas veidlapu skaitu, ko panāk, izmantojot vienreizēju datu ievadīšanu, viena veida maksājumu veidlapas un vienas institūcijas apstiprinājuma sistēmu;

12. aicina efektīvāk īstenot pašreizējos tiesību aktus cīņai pret nelikumīgu nodarbinātību un sankcijas to pārkāpumu gadījumā;

13. aicina Komisiju sekmēt administratīvo sadarbību un labas prakses apmaiņu cīņai pret ēnu ekonomiku Kopienas līmenī.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

16.7.2008

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

32

0

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Mariela Velichkova Baeva, Zsolt László Becsey, Pervenche Berès, Slavi Binev, Sebastian Valentin Bodu, Sharon Bowles, David Casa, Manuel António dos Santos, Elisa Ferreira, Jean-Paul Gauzès, Donata Gottardi, Benoît Hamon, Gunnar Hökmark, Sophia in ‘t Veld, Othmar Karas, Wolf Klinz, Andrea Losco, Astrid Lulling, Gay Mitchell, Joseph Muscat, John Purvis, Heide Rühle, Eoin Ryan, Antolín Sánchez Presedo, Ivo Strejček, Ieke van den Burg, Sahra Wagenknecht

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Dragoş Florin David, Thomas Mann, Gianni Pittella, Bilyana Ilieva Raeva, Theodor Dumitru Stolojan


Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejaS ATZINUMS (16.7.2008)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par cīņas pastiprināšanu pret nedeklarētu nodarbinātību

(2008/2035(INI))

Atzinumu sagatavoja: Benoît Hamon

IEROSINĀJUMI

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   atzīmē, ka nedeklarētas nodarbinātības gadījumu skaits pieaug saistībā ar darba ņēmēju brīvas pārvietošanās apstākļiem iekšējā tirgū; uzskata, ka tas nodara kaitējumu gan darba ņēmējiem, gan valsts finansēm un iekšējā tirgus pareizai darbībai, kā arī veselīgas konkurences nodrošināšanai;

2.  prasa dalībvalstīm pēc iespējas drīzāk apturēt pagaidu noteikumus, kas ierobežo jauno dalībvalstu darba ņēmēju mobilitāti, jo tie veicina nedeklarētu nodarbinātību;

3.   uzskata, ka to strādājošo gadījumā, kuri gūst labumu no pārvietošanās brīvības, nedeklarēts darbs var notikt neziņas dēļ par attiecīgajiem noteikumiem; tādēļ aicina dalībvalstis uzsākt sabiedrības informācijas kampaņas, lai paaugstinātu informētību par šo jautājumu strādājošo un darba devēju vidū;

4.   aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai samazinātu īpašo nedeklarēti nodarbināto imigrantu apdraudējumu;

5.   aicina Komisiju pārskatīt Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā(1) un it īpaši pastiprināt administratīvo sadarbību un informācijas apmaiņu starp kompetentajām valstu iestādēm (darba inspekcijām, nodokļu administrācijām, sociālās drošības organizācijām), lai nepieļautu nedeklarētu nodarbinātību un risinātu šīs problēmas;

6.   prasa Komisijai apsvērt, vai ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū(2) izveidotās sistēmas, tostarp vienotie kontaktpunkti, ir lietderīgi un noderīgi cīņā pret nedeklarētu nodarbinātību;

7.    uzsver, ka nedeklarētas nodarbinātības gadījumu skaitu apakšuzņēmumu tīklā varētu samazināt, ja valsts tiesību aktu sistēmā rīkojumu līgumslēdzējiem uzņēmumiem un projektu vadītājiem tiktu noteikts pienākums rīkoties atbildīgi un godīgi;

8.   aicina dalībvalstis sadarboties, lai samazinātu nedeklarētās nodarbinātības apjomu un īstenotu to īpašajām prasībām atbilstošus politikas virzienus;

9.   mudina dalībvalstis izmantot tām pieejamos politiskos instrumentus, apvienojot preventīvus pasākumus un sankcijas, lai nedeklarētu nodarbinātību padarītu likumīgu, un, ja iespējams, koordinēt šo instrumentu izmantošanu, lai iekšējā tirgū panāktu lielāku saskaņu;

10. ierosina panākt valsts, reģionāla un vietēja līmeņa vienošanos, piedaloties sociālajām iestādēm un darba devēju organizācijām, ar mērķi noteikt pienākumu pārraudzīt un pakāpeniski izskaust nedeklarētu nodarbinātību;

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

15.7.2008

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

18

16

3

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gabriela Creţu, Mia De Vits, Janelly Fourtou, Martí Grau i Segú, Małgorzata Handzlik, Malcolm Harbour, Anna Hedh, Eija-Riitta Korhola, Kurt Lechner, Lasse Lehtinen, Toine Manders, Catiuscia Marini, Nickolay Mladenov, Catherine Neris, Bill Newton Dunn, Zita Pleštinská, Zuzana Roithová, Heide Rühle, Leopold Józef Rutowicz, Salvador Domingo Sanz Palacio, Christel Schaldemose, Andreas Schwab, Eva-Britt Svensson, Jacques Toubon, Barbara Weiler, Marian Zlotea

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Emmanouil Angelakas, André Brie, Giovanna Corda, Jan Cremers, Benoît Hamon, Joel Hasse Ferreira, Filip Kaczmarek, Manuel Medina Ortega, José Ribeiro e Castro, Olle Schmidt

Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Dragoş Florin David, Jan Olbrycht

(1)

OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.

(2)

OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.


Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejaS ATZINUMS (9.9.2008)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par pastiprinātu cīņu pret nelikumīgu nodarbinātību

(2008/2035(INI))

Atzinumu sagatavoja: Claudio Fava

IEROSINĀJUMI

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā imigranti, neatkarīgi no tā, vai viņi ir legālie vai nelegālie imigranti, tiek visvairāk izmantoti saistībā ar nelikumīgo nodarbinātību;

B.  tā kā nelikumīgi nodarbināto trešo valstu piederīgo situācija ir īpaši nedroša, jo atklāšanas gadījumā viņiem visdrīzāk būs jāatgriežas savā izcelsmes valstī;

C.  tā kā iespēja atrast nelikumīgu darbu veicina nelegālo imigrāciju un rada priekšnosacījumus imigrantu ekspluatēšanai;

1.  atzinīgi vērtē Komisijas pasākumus, lai paredzētu sodus tiem darba devējiem, kuri nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuru uzturēšanās nav likumīga, tomēr pauž bažas par to, ka trūkst pasākumu, kas apkarotu to trešo valstu valstspiederīgo izmantošanu, kuri nelikumīgi uzturas ES;

2.  aicina dalībvalstis, iesaistot darba inspekcijas, nodokļu inspekcijas un sociālos partnerus, nostiprināt uzraudzības un sankciju mehānismu;

3.  atzīmē Padomes direktīvas priekšlikumā iekļautos uzlabojumus, kas ievieš vienotu pieprasījuma procedūru vienotas uzturēšanās atļaujas izsniegšanai, kas ļauj trešo valstu valstspiederīgajiem dzīvot un strādāt dalībvalsts teritorijā un ievieš kopēju tiesību pamatu darba ņēmējiem no trešām valstīm, kas legāli dzīvo dalībvalstī (COM(2007)0638), tomēr pauž nožēlu, ka vēl daudz kas darāms, lai nodrošinātu tiesības, kas paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23.-27. pantā;

4.  uzskata, ka nelikumīgas nodarbinātības izskaušanai nepieciešama globāla pieeja, ņemot vērā nepieciešamību saglabāt un sekmēt to iebraukušo darbinieku tiesības, kurus darba devēji izmanto, neatkarīgi no tā, vai darbinieki ir legāli vai nelegāli imigranti;

5.  uzskata, ka dalībvalstu administratīvo sistēmu vienkāršošana un saskaņošana stiprinās cīņu pret nelegālu nodarbinātību;

6.  uzskata, ka nelegālo imigrantu nelegālas nodarbinātības apkarošana var būt efektīva tikai tad, ja tiek atvērti legālas imigrācijas kanāli, lai Eiropas Savienību nodrošinātu ar tai nepieciešamo darba spēku no trešām valstīm, neatkarīgi no tā, vai tas ir augsti kvalificēts vai ne tik kvalificēts darbaspēks;

7.  aicina dalībvalstis noteikt vai stiprināt piemērotus pasākumus, lai mudinātu imigrantus, kas ir izmantošanas upuri, ziņot par savu stāvokli, kas jo īpaši sekmētu efektīvāku nelegālas nodarbinātības apkarošanu;

8.  uzskata, ka ir nepieciešams pastiprināt cīņu pret cilvēktirdzniecību, kas bieži vien ir saistīta ar nelikumīgu nodarbinātību.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

8.9.2008

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

34

0

1

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Alexander Alvaro, Emine Bozkurt, Philip Bradbourn, Mihael Brejc, Jean-Marie Cavada, Carlos Coelho, Elly de Groen-Kouwenhoven, Esther De Lange, Gérard Deprez, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Bárbara Dührkop Dührkop, Claudio Fava, Armando França, Kinga Gál, Patrick Gaubert, Jeanine Hennis-Plasschaert, Ewa Klamt, Wolfgang Kreissl-Dörfler, Henrik Lax, Baroness Sarah Ludford, Claude Moraes, Javier Moreno Sánchez, Rareş-Lucian Niculescu, Martine Roure, Inger Segelström, Renate Weber, Tatjana Ždanoka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Edit Bauer, Frieda Brepoels, Simon Busuttil, Elisabetta Gardini, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Jean Lambert, Marian-Jean Marinescu, Siiri Oviir


Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS (18.7.2008)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par pastiprinātu cīņu pret nelikumīgu nodarbinātību

(2008/2035(INI))

Atzinumu sagatavoja: Astrid Lulling

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

–   ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda dokumentu „Cīņa pret nelikumīgu nodarbinātību Eiropas Savienībā”(1),

–   ņemot vērā Eiropas Komisijas Nodarbinātības, sociālo lietu un vienlīdzīgu iespēju ģenerāldirektorāta veikto pētījumu par nedeklarētu nodarbinātību paplašinātajā Eiropas Savienībā — konkrētu elementu padziļināts pētījums (2004. gada marts),

1.  uzsver, ka sievietes nav lielākā daļa no nedeklarētu darbu strādājošo skaita, taču sieviešu ir krietni vairāk nekā vīriešu dažās „tradicionāli sieviešu” nodarbinātības nozarēs, piemēram, mājsaimniecību, viesnīcu, restorānu, veselības aprūpes pakalpojumu nozarēs, kurām raksturīgs zemāks kvalifikācijas līmenis, sliktāka darba drošība un zemāks atalgojums, kā arī zemāks vai nepietiekams sociālās apdrošināšanas līmenis, tāpēc sievietes nodarbinātības jomā bieži vien ir īpaši neaizsargātas;

2.  vērš uzmanību uz to, ka sieviešu stāvoklis darba tirgū kopumā ir nestabilāks, kas bieži ir ar ģimeni saistītu ierobežojumu rezultāts, padarot grūtāku piekļuvi oficiāla darba tirgum un veicinot to, ka tiek pieņemts pienācīgi neapmaksāts un nedeklarēts darbs, kā arī ierobežojot tiesības strādāt sevis cienīgu darbu — tiesības, ko tik dedzīgi aizstāv Starptautiskā Darba organizācija, — jo īpaši mājsaimniecēm, valstī nelegāli ieceļojušām sievietēm un sievietēm, kuras reizēm strādā vienlaikus gan pienācīgi neapmaksātu, gan nedeklarētu darbu; uzsver, ka tas nelabvēlīgi ietekmē sieviešu profesionālās karjeras attīstību un iespējas aiziet pensijā, un arī darba tirgus pareizu darbību, kā arī sociālās apdrošināšanas sistēmu finansēšanas iespējas;

3.  uzskata, ka politika, kuru īstenojot grūtniecības atvaļinājumu un bērna kopšanas atvaļinājumu uzskaita kā darba laiku un par to maksā algu, mazinās ar ģimeni saistītu ierobežojumu negatīvās sekas un palīdzēs sieviešu profesionālās karjeras attīstībai un arī darba tirgus pareizai darbībai;

4.  aicina Komisiju sagatavot dalībvalstīm izmēģinājuma projektu, ņemot vērā dažu dalībvalstu labo praksi un līdzīgus modeļus tam, kādu ar projektu „2 Plus” izstrādāja Luksemburgā (kuram līdzfinansējumu nodrošināja Eiropas Sociālais fonds saistībā ar programmu „Mērķis 3”), lai ierobežotu nedeklarētu darbu un padarītu to nepievilcīgu, šai nolūkā

- galīgi vienkāršojot darba devējam veicamos administratīvos pasākumus, vienlaikus garantējot darba ņēmējiem sociālo apdrošināšanu,

- nodrošinot darba devējam pievilcīgu nodokļu sistēmu, it īpaši nodokļu atskaitījumus, arī par palīdzības darbiem uz vietas,

- garantējot atbrīvojumu no nodokļiem par jebkuru darbu, kas veikts par zemāku atalgojumu nekā dalībvalsts noteiktā summa;

5.  vērš uzmanību uz Beļģijā, Vācijā un Francijā spēkā esošo pakalpojuma čeku sistēmu, kas ļauj ģimenēm par zemāko cenu iegādāties pakalpojumus savā dzīvesvietā, zinot, ka ar šo pakalpojuma čeku tiks nomaksātas arī sociālās apdrošināšanas iemaksas un nodokļi;

6.  aicina Komisiju ierosināt, lai dalībvalstis noteiktu atsevišķu statusu dzīvesbiedriem vai ģimenes locekļiem, kas palīdz ģimenes uzņēmumos, tā nodrošinot šo cilvēku obligātu iekļaušanu sociālās apdrošināšanas sistēmā(2);

7.  uzsver, ka ģimene pati par sevi darbojas kā ģimenes uzņēmums un ka ir jāapsver iespēja atzīt netipisku ģimenes darbu un to obligāti iekļaut sociālās apdrošināšanas sistēmā;

8.  vērš uzmanību uz to, ka ir ļoti svarīgi Eiropas līmenī iedibināt struktūru, kurai, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm, jāvāc vajadzīgā informācija, lai izveidotu ticamu datubāzi par stāvokli nedeklarētas nodarbinātības jomā ES, ņemot vērā dzimumu līdztiesību un jo īpaši sieviešu stāvokli.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

16.7.2008

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

32

0

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Edit Bauer, Emine Bozkurt, Hiltrud Breyer, Edite Estrela, Věra Flasarová, Lissy Gröner, Esther Herranz García, Lívia Járóka, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Urszula Krupa, Roselyne Lefrançois, Astrid Lulling, Siiri Oviir, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Zita Pleštinská, Anni Podimata, Karin Resetarits, Eva-Britt Svensson, Anne Van Lancker, Corien Wortmann-Kool, Anna Záborská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gabriela Creţu, Lena Ek, Iratxe García Pérez, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Anna Hedh, Christa Klaß, Marusya Ivanova Lyubcheva, Maria Petre, Zuzana Roithová, Heide Rühle

Aizstājējs (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Manolis Mavrommatis

(1)

http://www.fr.eurofound.eu.int/pubdocs/2008/13/en/1/ef0813en.pdf

(2)

Eiropas Parlamenta 1997. gada 21. februāra rezolūcija par to dzīvesbiedru stāvokli, kuri palīdz pašnodarbinātajiem (OV C 85, 17.3.1997., 186. lpp.).


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

10.9.2008

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

41

2

4

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jan Andersson, Edit Bauer, Iles Braghetto, Philip Bushill-Matthews, Milan Cabrnoch, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Derek Roland Clark, Jean Louis Cottigny, Jan Cremers, Proinsias De Rossa, Harald Ettl, Richard Falbr, Carlo Fatuzzo, Ilda Figueiredo, Roger Helmer, Stephen Hughes, Karin Jöns, Ona Juknevičienė, Jean Lambert, Bernard Lehideux, Elizabeth Lynne, Thomas Mann, Maria Matsouka, Mary Lou McDonald, Elisabeth Morin, Juan Andrés Naranjo Escobar, Csaba Őry, Siiri Oviir, Pier Antonio Panzeri, Rovana Plumb, Jacek Protasiewicz, Bilyana Ilieva Raeva, Elisabeth Schroedter, José Albino Silva Peneda, Jean Spautz, Gabriele Stauner, Ewa Tomaszewska, Anne Van Lancker, Gabriele Zimmer

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Petru Filip, Donata Gottardi, Rumiana Jeleva, Anne E. Jensen, Sepp Kusstatscher, Claude Moraes, Roberto Musacchio, Csaba Sógor

Pēdējā atjaunošana - 2008. gada 29. septembrisJuridisks paziņojums