par Balto grāmatu par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu

(2008/2154(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 2. aprīļa Balto grāmatu par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu (COM(2008)0165) (Baltā grāmata),

–   ņemot vērā 2007. gada 25. aprīļa rezolūciju par Zaļo grāmatu „Zaudējumu atlīdzināšanas prasības par EK konkurences noteikumu pārkāpšanu”(1),

–   ņemot vērā Komisijas 2007. gada 13. marta paziņojumu ar nosaukumu “ES Patērētāju politikas stratēģija 2007.–2013. gadam — Patērētāju tiesību nodrošināšana, labklājības uzlabošana, efektīva aizsardzība” (COM(2007)0099),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas un sodanaudas samazināšanu karteļu gadījumos(2), kā arī Komisijas 2008. gada 30. jūnija Regulu (EK) Nr. 139/2004, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 773/2004 attiecībā uz izlīguma procedūras kārtību karteļu lietās(3),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Iekšēja tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A6–0123/2009),

A. tā kā konkurences politika vairo Eiropas Savienības ekonomikas sasniegumus un ievērojami veicina Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanu;

B.  tā kā Eiropas Kopienu Tiesa ir nolēmusi — lai nodrošinātu Līguma 81. panta pilnīgu piemērošanu, privātpersonas un uzņēmumi var lūgt uzsākt procedūras par to zaudējumu atlīdzināšanu, kas tiem radušies Eiropas Kopienu konkurences noteikumu pārkāpšanas dēļ;

C. tā kā prasību celšana zaudējumu atlīdzībai ir tikai viens no efektīvas sistēmas elementiem privāto tiesību aizstāvēšanai un tā kā alternatīvas strīdu izšķiršanas mehānismi attiecīgos apstākļos ir iedarbīga alternatīva kolektīvām kompensācijām, ar to tiek nodrošināta godīga un ātra strīdu izšķiršana ārpustiesas kārtībā un tāpēc šādus mehānismus vajadzētu veicināt;

D. tā kā Baltajā grāmatā apskatītie jautājumi attiecas uz visām cietušo kategorijām, EK līguma 81. un 82. panta visu veidu pārkāpumiem un visām tautsaimniecības nozarēm;

E.  tā kā ar jebkuru priekšlikumu ieviest kolektīvās kompensācijas mehānismus par Kopienas pretmonopolu noteikumu pārkāpumiem vajadzētu papildināt nevis aizstāt alternatīvos aizsardzības veidus, kas jau pastāv dažās dalībvalstīs (piemēram, apvienību iesniegtās prasības patērētāju interesēs un tipveida prasību iesniegšana);

F.  tā kā to zaudējumu atlīdzības prasību mērķis, kas iesniegtas balstoties uz civiltiesībām, ir atlīdzināt cietušajiem nodarīto kaitējumu un tā kā jāievēro no līgumiskām saistībām neizrietošas atbildības principi, kas aizliedz negodīgu iedzīvošanos un zaudējumu vairākkārtēju atlīdzināšanu, un kas paredz izvairīties no atlīdzības, kurā iekļautas arī soda sankcijas;

G. tā kā, neskatoties uz to, ka Komisijas un valsts konkurences uzraudzības iestāžu veiktā konkurences tiesību īstenošana balstās uz publisko tiesību principiem un tā kā valsts tiesu iestādēs privātas prasības tiek iesniegtas reti, kaut gan dažas dalībvalstis ir veikušas pasākumus vai arī tos veiks, lai atvieglotu privātpersonu zaudējumu atlīdzību prasījumu izskatīšanu EK konkurences noteikumu pārkāpumu gadījumos;

H. tā kā privātpersonu iesniegtajām prasībām vajadzētu papildināt un atbalstīt, bet nevis aizstāt iestāžu veikto karteļu tiesību īstenošanu un tā kā tāpēc jāpalielina konkurences iestāžu finansējums un personāls, lai var efektīvāk veikt izskatīt konkurences tiesību pārkāpumus;

I.   tā kā nav svarīgi, kādā veidā strīds ir izšķirts, bet ir būtiski, ka procedūras un drošības pasākumi tiek izmantoti, lai nodrošinātu taisnīgu attieksmi pret visām pusēm, vienlaikus nodrošinot, ka sistēma netiek izmantota ļaunprātīgi, kā tas notiek citās tiesību sistēmās, īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs;

J.   tā kā attiecībā uz visiem priekšlikumiem, uz kuriem neattiecas Kopienas ekskluzīvās pilnvaras, Komisijai jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principi;

1.  atzinīgi vērtē minēto Balto grāmatu un uzsver, ka Eiropas Kopienas konkurences tiesību noteikumi, jo īpaši šo noteikumu efektīva izpilde prasa, ka cietušajiem EK konkurences pārkāpumu dēļ ir jāparedz tiesības pieprasīt ciesto zaudējumu atlīdzību;

2.  konstatē, ka Komisija līdz šim nav izklāstījusi, uz kāda juridiskā pamata tā balstīs ierosinātos pasākumus, un ka papildus jāapsver, uz kādu juridisko pamatu atsaukties, lai iejauktos valsts procedūrās attiecībā uz zaudējumu nodarīšanu, kuri neizriet no līgumiskām saistībām, un valstu procesuālajās tiesībās;

3.  uzskata, ka daži šķēršļi efektīvai kompensācijai personām, kas cietušas EK konkurences tiesību pārkāpumu rezultātā, piemēram, zaudējumi, kas nodarīti lielam personu skaitam, vai arī tādi, kas sastopami tikai atsevišķos gadījumos, informācijas neatbilstība un citas problēmas saistībā ar zaudējumu atlīdzības prasījumu izskatīšanu, sastopami ne tikai attiecībā uz EK konkurences tiesībām, bet arī citās jomās, piemēram, produkta drošumatbildības jomā, kā arī citos jautājumos, kas skar patērētāju intereses;

4.  atgādina, ka individuālus patērētājus, kā arī mazus uzņēmumus, īpaši tos, kam nodarīts atsevišķs un salīdzinoši neliels kaitējums, bieži vien no individuālu prasību iesniegšanas par zaudējumu atlīdzību attur ar tām saistītās izmaksas, vilcināšanās, neskaidrības, riski un slogi; šajā sakarībā uzsver, ka kolektīvās kompensācijas, kas ļauj apkopot cietušo individuālās prasības par Eiropas Kopienas konkurences tiesību pārkāpumiem un uzlabo tiesas pieejamību, ir svarīgs preventīvs līdzeklis; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus par mehānismiem kolektīvo kompensāciju uzlabošanai, vienlaikus izvairoties no tiesāšanās pārmērīgas izmantošanas;

5.  norāda, kā par veselību un patērētāju jautājumiem atbildīgais Komisijas ģenerāldirektorāts 2008. gada beigās publicējis divu pētījumu rezultātus — pētījums par apvienoto prasību iesniegšanas mehānismiem dalībvalstīs un pētījums par iespējamiem iekšējā tirgus traucējumiem, kas izriet no atšķirīga regulējuma dalībvalstu tiesību aktos; turklāt norāda, ka Komisija publicējusi Zaļo grāmatu par Kopienas iespējamiem pasākumiem patērētāju aizsardzības tiesību jomā un paziņojusi par vēl viena cita politikas dokumenta publicēšanu 2009. gadā; uzsver, ka pasākumi Kopienas līmenī nedrīkst veicināt patvaļīgu un nevajadzīgu valstu procesuālo tiesību sadrumstalošanu, un tāpēc vajadzētu rūpīgi apsvērt, vai un kādā mērā vajadzētu izvēlēties horizontālo vai integrēto pieeju, lai veicinātu strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā un zaudējumu atlīdzības prasījumu izskatīšanu; tādēļ aicina Komisiju uzsākt pārbaudi par iespējamiem juridiskajiem pamatiem un par to, vai izmantot horizontālo vai integrēto pieeju, tomēr obligāti neparedzot vienotu horizontālu instrumentu, un pagaidām neierosināt mehānismus, kas reglamentētu privātpersonu apvienoto prasību iesniegšanu tiesību aizstāvēšanai EK konkurences tiesību jomā, ja nav paredzēta Parlamenta līdzdalība to pieņemšanā, izmantojot koplēmuma procedūru;

6.  konstatē, ka prasījumus par zaudējumiem, kas radušies sakarā ar Eiropas Kopienu konkurences tiesību pārkāpumiem, cik vien iespējams, vajadzētu izskatīt tāpat kā citus no līgumiskām saistībām neizrietošus prasījumus, uzskata, ka horizontālā vai integrētā pieeja varētu attiekties uz procesuālo tiesību noteikumiem, kas ir kopēji kolektīvās kompensācijas mehānismiem dažādās tiesību jomās, un uzsver ka ar šo pieeju nevar novilcināt vai izvairīties no priekšlikumu un pasākumu izstrādāšanas, kas atzīti par nepieciešamiem pilnīgai Eiropas Kopienas konkurences tiesību izpildei; turklāt pieņem zināšanai uzlabotu analīzi par privātajās konkurences tiesībās paredzēto kompensāciju, informāciju par konkurences iestāžu uzlabotu sistēmu, tostarp Eiropas Konkurences tīklu, un to, ka tas, vismaz attiecībā uz dažiem jautājumiem, pamato nepieciešamību steidzīgi rīkoties, ņemot vērā, ka dažus no paredzētajiem pasākumiem varētu attiecināt arī uz jomām, kas nav saistītas ar konkurenci; uzskata, ka šādus nozarei paredzētus noteikumus varētu ierosināt, ņemot vērā īpašos sarežģījumus un grūtības, ar ko sastopas konkurences tiesību pārkāpumu rezultātā cietušie;

7.  norāda, ka ir vēlama viena un galīga izlīguma panākšana attiecībā uz visiem atbildētājiem, lai mazinātu nenoteiktību un pārspīlētu ietekmi uz tautsaimniecību, kas, iespējams, ietekmētu nodarbinātos, pakalpojumu sniedzējus, apakšuzņēmējus un citas nevainīgas iesaistītās puses; aicina ieviest tādu izlīguma procedūru lielu personu skaita apvienotajām prasībām, ko puses var ierosināt pirms prasības pieteikuma iesniegšanas vai saskaņā ar tās tiesas rīkojumu, kurā iesniegts prasības pieteikums, un kuras mērķis ir strīdu izšķiršana ārpustiesas kārtībā, cenšoties panākt juridisku apstiprinājumu izlīgumam, ko var pasludināt par saistošu attiecībā uz visiem cietušajiem, kas iesaistījušies šajā procedūrā; uzsver, ka šāda procedūra nedrīkst ne pārmērīgi paildzināt tiesas procesu, ne arī veicināt prasījumu netaisnīgu nokārtošanu; aicina Komisiju meklēt veidus, kā panākt lielāku noteiktību, tostarp arī pārbaudot, vai prasītāji, kuri celtu prasības vēlāk, parasti necerētu iegūt lielāku kompensāciju, nekā tas paredzēts, izšķirot strīdus, par kuriem iesniegtas apvienotās prasības;

8.  uzskata, ka jābūt iespējām izmantot tiešus un netiešus risinājumus, iesniedzot individuālas prasības vai sekundāras prasības, tādējādi aizstājot individuālās, apvienību vai grupas prasības, strīdu izskatīšanai, izmantojot tipveida prasības, bet, lai izvairītos no vienas puses daudzkārtējām prasībām par to pašu prasījuma priekšmetu, izvēles izdarīšanai attiecībā uz vienu prasījuma priekšmetu vajadzētu atturēt pusi izmantot citu prasījuma priekšmetu gan vienlaicīgi, gan pēc kāda laika; uzskata, ka gadījumā, ja vairākas puses iesniedz dažādus prasības pieteikumus, jācenšas tos apvienot vai izskatīt noteiktā secībā;

9.  uzskata — lai izvairītos no pārmērīgas tiesāšanās, dalībvalstīm saskaņā ar 3. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 19. maija Direktīvā 98/27/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību(4) vajadzētu atzīt Ombuda vai kvalificētu organizāciju pilnvaras sniegt apvienību prasības patērētāju interesēs un ka vajadzētu apsvērt iespēju par ārkārtas pilnvarojuma piešķiršanu galvenokārt apvienībām, kas nodarbojas ar zaudējumu atlīdzības prasījumu izvirzīšanu uzņēmumu vārdā;

10. prasa noteikt, ka kolektīvajā prasībā var iesaistīties tikai skaidri noteiktu personu loks un ka šādas grupas locekļu noteikšanai jānotiek pirms kolektīvās prasības iesniegšanas, kurai var pievienoties patērētāji, un personu loka noteikšanai apvienību prasību iesniegšanas gadījumos, ko veic kvalificētas organizācijas, kuras ir izraudzītas iepriekš vai arī tām jau iepriekš piešķirts ārkārtas pilnvarojums, jānotiek skaidri noteiktā laika periodā bez liekas kavēšanās, ievērojot spēkā esošos tiesību aktus, kas paredz vēlāku laiku; uzsver, ka vajadzētu atlīdzināt tikai patiešām ciestos zaudējumus; konstatē, ka prasības apmierināšanas gadījumos piespriestā zaudējumu kompensācijas summa jāizmaksā tikai identificēto personu lokam vai to nominētām personām un ka kvalificētā organizācija jebkurā gadījumā var saņemt atlīdzību tikai par izdevumiem, kas tai radušies, ceļot prasību, bet tā nevar ne tieši, ne netieši būt nominēta saņemt zaudējumu atlīdzību;

11. uzsver, ka individuālas prasības apmierināšanas gadījumā nav izslēgta iestāžu veikta vēlāka izmeklēšana attiecībā uz Eiropas Kopienas konkurences tiesību pārkāpumu; turklāt atkārtoti uzsver — lai mudinātu uzņēmumus cik vien iespējams drīz un efektīvi atlīdzināt cietušajiem zaudējums to nelikumīgas rīcības rezultātā, no konkurences iestādēm tiek prasīts ņemt vērā izmaksāto vai maksājamo kompensāciju, nosakot uzliekamo soda naudu uzņēmumam, kas ir atbildētājs; tomēr norāda, ka tam nevajadzētu būt pretrunā ne ar cietušo tiesībām saņemt pilnu atlīdzību par kaitējumu, ne arī ar nepieciešamību saglabāt soda naudas preventīvo mērķi un ka tam nevajadzētu izraisīt ne ilgstošu nenoteiktību uzņēmumiem attiecībā uz strīda izšķiršanas galīgumu; aicina Komisiju un Padomi precīzi inkorporēt Regulā (EK) 1/2003 šos soda naudas noteikšanas principus, kā arī turpināt uzlabot un precizēt šos principus, lai tie atbilstu vispārējiem tiesību principiem;

12. norāda, ka sagatavošanās posmu būtu jāveido sākotnējam novērtējumam par kolektīvo prasību priekšrocībām un uzsver, ka prasītāji kolektīvajās prasībās par kompensācijām nevar būt labākā, ne sliktākā situācijā kā individuālie prasītāji; prasa, lai saistībā ar kolektīvo kompensāciju mehānismiem tiek piemērots princips, saskaņā ar kuru pusei, kas iesniedz prasību, jāpierada tās pamatotība, ja attiecīgajās valstu tiesībās nav paredzēti atvieglojumi attiecībā uz pierādījumu iesniegšanas pienākumu vai arī atvieglotu piekļuvi informācijai un pierādījumiem, kas ir atbildētāja rīcībā;

13. prasa, ka Komisijai pēc izmeklēšanas pabeigšanas cietušajiem konkurences pārkāpumu rezultātā jānodrošina iespēja piekļūt nepieciešamajai informācijai, lai varētu sniegt prasību par zaudējumu kompensāciju, un uzsver, ka EK līguma 255. pantā un Regulā (EK) Nr. 1049/2001 noteiktas tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, un iestādes to var aizliegt tikai saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti minētajā regulā un īpaši tās 4. pantā; tāpēc uzskata, ka Komisijai attiecīgi jāinterpretē Regula (EK) Nr. 1049/2001 vai jāierosina tās grozījumi; uzsver, ka gadījumos, kad iestādes atļauj piekļuvi dokumentiem, īpaša uzmanība jāpievērš atbildētāja un trešo personu komercnoslēpuma un uzņēmuma noslēpuma aizsardzībai un konstatē, ka ir vajadzīgas pamatnostādnes attiecībā uz pieteikumiem par sadarbību ar iestādēm pārkāpumu izmeklēšanā;

14. uzskata, ka valsts līmeņa tiesai nevar būt saistošs citas dalībvalsts konkurences iestādes lēmums, neskarot noteikumus, ar kuriem paredz, ka saistoši ir lēmumi, kurus pieņēmusi iestāde, kas ir Eiropas Konkurences tīkla locekle, piemērojot Līguma 81. un 82. pantu un attiecībā uz to pašu prasījuma priekšmetu; norāda, ka apmācības un pieredzes apmaiņas programmām vajadzētu nodrošināt lēmumu konverģenci, tādējādi, ka valsts konkurences uzraudzības iestāžu lēmumu akceptēšana kļūtu par normu;

15. uzsver, ka zaudējumu atlīdzības prasījumu izvirzīšanas priekšnoteikums vienmēr ir apzināta rīcība un ka EK konkurences tiesību pārkāpumam jābūt izdarītam vismaz aiz neuzmanības, neatkarīgi no tā, vai valsts tiesību aktos EK konkurences tiesību pārkāpuma gadījumā ir paredzēta vainas prezumpcija vai atspēkojama vainas prezumpcija, tādējādi nodrošinot konkurences tiesību konsekventu un saskaņotu piemērošanu;

16. atzinīgi vērtē to, ka kompensācija paredzēta, lai atlīdzinātu radušos zaudējumus, kā arī neiegūto labumu, tostarp papildu maksājumus un procentus, un prasa iekļaut šo zaudējumu definīciju Kopienas līmenī paredzētajos kolektīvās kompensācijas mehānismos;

17. atzinīgi vērtē Komisijas darbu, lai izstrādātu nesaistošu orientējošu sistēmu zaudējumu atlīdzības aprēķināšanai, kurā būtu lietderīgi iekļaut pamatnostādnes par nepieciešamo informāciju, lai veiktu aprēķinus, un par šo aprēķinu piemērošanu mehānismiem alternatīvai strīdu izšķiršanas izmantošanai, kad vien tas iespējams;

18. konstatē, ka kopējas Kopienas pieejas izstrādāšanai par uzcenojuma novirzīšanu un aizstāv iebilduma pieļaujamību par uzcenojuma novirzīšanu, un uzsver, ka šis iebildums principā jāpierāda atbildētājam, tomēr tiesas var atsaukties uz praksē apstiprinātām valsts tiesību normām par cēlonību un atbildību, lai nodrošinātu taisnīgus lēmumus katrā konkrētā gadījumā; iesaka, ka ierosināmajam pamatnostādnēm attiecībā apmēru, kādā netiešais pircējs un jo īpaši galīgais netiešais pircējs var balstīties uz atspēkojamu prezumpciju, ka nelikumīgā pārmaksa pilnībā novirzīta netiešo pircēju līmenī;

19. atzinīgi vērtē to, ka noilguma termiņu ilgstoša vai nepārtraukta konkurences pārkāpuma gadījumā jāsāk skaitīt no pārkāpuma pārtraukšanas brīža vai attiecīgi ar brīdi, kad vajadzēja uzzināt par pārkāpumu atkarībā no tā, kas ir vēlāk; uzsver, ka noteikumi par noilgumu kalpo arī juridiskajai noteiktībai, tādēļ gadījumā, ja nav iesniegta publiska vai individuāla prasība, jāpiemēro piecu gadu noilguma termiņš; turklāt atzinīgi vērtē arī to, ka attiecībā uz individuālām prasībām noilguma termiņš tiek noteikts saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, un prasa, lai tas būtu spēkā arī attiecībā uz sekundārajām prasībām; norāda, ka nedrīkst ietekmēt dalībvalstu tiesību aktus, kas reglamentē noilguma termiņa apturēšanu vai pārtraukšanu;

20. atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstīm pašām jāpieņem noteikumi par to, kas sedz ar izskatīšanu saistītās izmaksas; atstāj dalībvalstu ziņā novērtēt to, vai nepieciešams nodrošināt, ka prasītāju un atbildētāju tiesas procesos izmantojamo līdzekļu atšķirības neattur sniegt labi pamatotas prasības par zaudējumu atlīdzību un norāda, ka tiesas pieejamība jālīdzsvaro arī ar stingriem pasākumiem tādas ļaunprātīgas izmantošanas novēršanai, kas, piemēram, izpaužas arī nenopietnu, apvainojošu vai šantažējošu prasību veidā;

21. norāda, ka pieteikumi par piedalīšanos programmas sadarbībai ar iestādēm pārkāpumu izmeklēšanā dod galveno ieguldījumu aizliegtu vienošanos atklāšanā, tādā veidā vispār padarot iespējamu individuālu saukšanu pie atbildības, un prasa pārbaudīt iespējas, lai saglabātu ieinteresētību pieteikties dalībai sadarbības programmās pārkāpumu izmeklēšanā; uzsver, ka, neskatoties uz sadarbības programmas pārkāpumu izmeklēšanā nozīmīgumu, kategoriski jānoraida to programmas dalībnieku atbrīvošana no solidāras civiltiesiskās atbildības, kuri piekrituši sadarboties, jo tā ir pretrunā esošajai sistēmai un ierobežo kaitējuma rezultāta cietušo tiesības;

22. aicina Komisiju, nevis lai ierobežotu, bet gan veicinātu cietušo tiesības iesniegt prasības par zaudējumu kompensāciju, par prioritāti atzīt izvairīšanos no procedūru izbeigšanas, kas saistītas ar aizliegtu vienošanos noslēgšanu un konkurenci, un pienācīgi pabeigt visas šīs nozīmīgās procedūras, pieņemot skaidru lēmumu;

23. uzsver, ka Parlamentam, izmantojot koplēmuma procedūru, jābūt iesaistītam attiecībā uz visām likumdošanas iniciatīvām kolektīvās kompensācijas jomā;

24. aicina pirms jebkādu likumdošanas priekšlikumu iesniegšanas veikt neatkarīgu izmaksu un ieguvumu analīzi;

25. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī sociālajiem partneriem Kopienas līmenī.

(1) OV C 74 E, 20.3.2008., 653. lpp. (2) OV C 298, 8.12.2006., 17. lpp. (3) OV L 171, 1.7.2008., 3. lpp. (4) OV L 166, 11.6.1998., 51. lpp.

Referents atbalsta, ka Komisija Baltajā grāmatā distancējas no daudziem tādiem ierosinājumiem, kas izteikti 2005. gada Zaļajā grāmatā un kas Eiropā izraisītu privātpersonu tiesiskās aizsardzības “amerikanizāciju”. Sagatavojot šo ziņojumu, referents vadījās pēc šāda aspekta — katram cietušajam ir jābūt tiesībām saņemt viņam nodarītā kaitējuma atlīdzību, tomēr apvienoto prasību iesniedzējiem nedrīkst radīt labākus apstākļus nekā individuālam prasītājam.

Referents apšauba, ka privātpersonu tiesiskās aizsardzības mehānismi dalībvalstīs nav attīstīti pietiekamā līmeni, jo daudzas dalībvalstis ir stiprinājušas privātpersonu tiesisko aizsardzību atbilstīgi EKT praksei („private enforcement“). Tomēr galvenā uzmanība ir jāpievērš tam, kā iestādes īsteno EK konkurences tiesības, jo monopolu uzraudzības iestāžu rīcībā ir tādi publisko tiesību izmeklēšanas instrumenti, kas nav pieejami privātpersonām; tiktāl privātpersonu tiesiskā aizsardzība joprojām ir uzskatāma par papildinošu funkciju.

Turklāt referentam rodas šaubas par Komisijas kompetenci attiecībā uz tās priekšlikumiem. Komisija nevar noteikt pasākumus valsts līmeņa kaitējuma atlīdzināšanas noteikumu un procesuālo tiesību jomā, atsaucoties uz Līguma 83. pantu. Vēl ir detalizēti jāpārbauda, vai var atsaukties uz Līguma 95. pantu vai 65. pantu un cik lielā mērā to var darīt.

Jautājums par kompetenci rodas arī saistībā ar horizontālo instrumentu. Referents ierosina sagaidīt, līdz būs iesniegts Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāta ziņojums par kolektīvas tiesiskās aizsardzības mehānismiem, lai pēc tam sāktu diskusiju par horizontālo instrumentu, kas paredzēts kolektīvai tiesiskai aizsardzībai. Šis ziņojums būs balstīts uz diviem pētījumiem, kas ļaus noteikt pašreizējos kolektīvas tiesiskās aizsardzības mehānismus dalībvalstīs un iespējamos šķēršļus, ko iekšējā tirgū varētu radīt valstu tiesību aktu atšķirības. Ar Komisijas izklāstītajām konkurences tiesību jomas problēmām saskaras arī citās jomās, līdz ar to nebūtu vēlams ieviest regulējumu, kas attiecināts uz atsevišķām jomām. Būtu uzmanīgi jāizsver, vai būtu jāizvēlas horizontāla pieeja un cik lielā mērā tā būtu jāpiemēro, lai Eiropā uzlabotu tiesiskās aizsardzības iespējas. Visi Eiropas līmeņa pasākumi ir jāpieņem ar mērķi novērst procesuālo tiesību sadrumstalotību.

Ņemot vērā EKT praksi, referents secina, ka tiesības vērsties tiesā ir jāpiešķir arī netiešajiem pircējiem. Lai virzītu prasību, var būt pieejamas pārstāvības un/vai kolektīvās prasības savrupu prasību (stand-alone) vai secīgu prasību (follow-on) formā.

Pārstāvības prasības var uzticēt kompetentām personām. Referents uzskata, ka kompetentā persona būtu jānosaka, pamatojoties uz Direktīvas 98/27/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību 3. pantu. Tas ir jādara, lai novērstu ļaunprātīgu tiesvedības iespējas izmantošanu. Ad hoc pilnvarojums primāri jāņem vērā attiecībā uz tādām apvienībām, kas īsteno tiesvedību saistībā ar kaitējuma atlīdzību uzņēmumiem, kas ir cietuši saistībā ar konkurences noteikumu pārkāpumiem. Tieši mazie un vidējie uzņēmumi saistībā ar ES konkurences noteikumu pārkāpumiem ir skarti tikpat lielā mērā kā patērētāji.

Tomēr referents uzstāj, ka kolektīvā prasībā drīkstētu piedalīties tikai skaidri apzināts personu loks; nepietiek vien ar iespēju apzināt personas. Turklāt ir skaidri jānosaka, ka personu apzināšanu izbeidz prasības iesniegšanas brīdī. Baltajā grāmatā noteikts, ka pārstāvības prasība ir jāveido kā opt-out (“iespējas nepiemērot”) modelis, kas daudzās dalībvalstīs nebūtu pieļaujams konstitucionāli tiesisku iemeslu dēļ. Personu apzināšana ir obligāta gan saistībā ar pieprasāmās kaitējuma atlīdzības apjomu, gan arī šīs atlīdzības sadalīšanu.

Ir jāatlīdzina faktiski radītais kaitējums. No anglosakšu tiesību sistēmas atvasinātā cy-pres doktrīna (sadalīšana tik tuvu, cik iespējams) ir pretrunā ar šo principu, jo netiek ņemts vērā faktiski nodarītais kaitējums. Daļu no iesniegtās prasības par kaitējuma atlīdzību nedrīkst arī atstāt pārstāvību īstenojošo personu ziņā, jo tas palielinās šādu personu ieinteresētību iespējami nepamatotās prasībās un būs pretrunā ar atlīdzības pamatideju. Tiesvedības izdevumus var atlīdzināt.

Referents atbalsta arī to, ka ir pieļaujamas kolektīvas prasības, kas veidotas pēc izvēles (opt-in) modeļa. Komisijai vēl ir jādefinē precīzi kritēriji, piemēram, ka izvēle (opt-in) ir īstenojama līdz prasības iesniegšanas brīdim. Līdzās minētajam, izvēloties vienu prasības instrumentu, ir jānovērš iespēja lietot atlikušos instrumentus, lai šādā veidā aizkavētu vairākkārtēju vēršanos pret atbildētāju.

Komisija savā priekšlikumā novēršas arī no Regulas 1/2003 2. pantā minētā pamatprincipa, kas nosaka, ka tā puse, kas vēršas pret pārkāpumu, ir atbildīga par šā iespējamā pārkāpuma pierādīšanu. Tomēr atbildētājam nevar noteikt pienākumu prasības iesniedzējam sagādāt pierādījumu materiālu. Informācijas asimetriju starp prasības iesniedzēju un atbildētāju gan nevar apstrīdēt, šāda situācija pat mēdz būt tipiska procesuālo tiesību attiecībās. Tieši saistībā ar jautājumu par piekļuvi pierādījumu līdzekļiem izšķiroši ir tas, lai kolektīvo prasību iesniedzēji netiktu nostādīti labākā situācijā nekā individuālie prasītāji. Tā vietā, lai Eiropas līmenī ieviestu nepazīstamu informācijas izpaušanas pienākumu, būtu jāsaglabā situācija, ka dalībvalstis nosaka piekļuvi pierādījumu līdzekļiem atbilstīgi valsts tiesību aktu noteikumiem. Šāda pieeja nerada arī “forum shopping” jeb labvēlīgākās tiesas izvēles draudus, jo plaši noteikts informācijas izpaušanas pienākums būtiski paaugstina tiesvedības izmaksas un attur no prasību celšanas. Turklāt secīgu prasību gadījumā cietušajiem ir jārada iespēja ļaut iepazīties ar Komisijas dokumentiem, ja vien šādi netiek apdraudētas obligāti aizsargājamas intereses. Referents uzskata, ka šīs tiesības izriet no EKL 255. panta un Pārskatāmības regulas 1049/2001, un Komisijas priekšlikums par grozījumiem COM (2008) 229 tās neierobežo.

Referents norāda, ka valstu konkurences iestādes (NCA) lēmumu saistošās sekas attiecas vienīgi uz ES konkurences tiesību pārkāpuma konstatāciju. Cēlonisko sakarību utt. klātbūtne ir jāatzīst iesaistītajai tiesai. Komisijas lēmumu saistošās sekas ir noteiktas Regulas 1/2003 16. pantā. Arī Komisija Regulas 1/2003 projektā (COM (2000)582) atzina, ka “nacionālo konkurences iestāžu lēmumiem ārpus attiecīgās dalībvalsts nav tiesisku seku”. Nav iespējams saskatīt iemeslu, kādēļ jāatkāpjas no principa, kas nosaka, ka kādas valsts administratīvie lēmumi ir spēkā tikai šīs valsts teritorijā. Tātad valstu konkurences iestāžu lēmumi ir saistoši tikai valsts teritorijā. Tomēr dalībvalstīm ir atļauts atzīt ārvalstu konkurences iestāžu lēmumu saistošo raksturu.

Saistībā ar pārkāpumu, kas izdarīts aiz neuzmanības, referents prasa noteikt vismaz nolaidības rezultātā īstenotu konkurences tiesību pārkāpumu. Nav iemesla neatzīt pārkāpumu, kas izdarīts aiz neuzmanības, jo tas turklāt ir priekšnosacījums, lai piespriestu soda naudu atbilstīgi Regulas 1/2003 23. pantam.

Referents piekrīt Komisijas uzskatam, ka ir jāatlīdzina gan faktiskie zaudējumi, gan arī negūtā peļņa un procenti. Tomēr nedrīkst rasties situācija, kad izmaksā pārāk lielu atlīdzību, šis nosacījums nedrīkst arī būt tikai minimāls standarts un tas ir jānosaka visā Eiropā, lai novērstu “forum shopping” jeb labvēlīgākās tiesas izvēli. Eiropas Kopienu tiesa lietā Manfredi gan atzina valstu tiesību aktu piemērojamību attiecībā uz tādu atlīdzību par zaudējumiem, kurai piemīt soda raksturs. Tomēr šis atzinums ir atbilstīgs tikai, “iztrūkstot Kopienu tiesību normām šajā jautājumā”. Līdz ar to Kopienas likumdevēji tādu atlīdzību par zaudējumiem, kurai piemīt soda raksturs, var izslēgt saistībā ar EK konkurences tiesībām.

Lai aprēķinātu kaitējuma atlīdzības apjomu, noderīgas būtu nesaistošas pamatnostādnes. Atlīdzības aprēķināšana praksē radīs būtiskas problēmas, jo būs jāizmanto sarežģīti ekonomikas zinātnes modeļi.

Jautājumu par pārmaksu attiecināšanas fakta pieļaujamību nav iespējams novērtēt vispārēji, jo, neesot pietiekamām zināšanām par procesā iesaistīto pušu tirdzniecības ķēdi, būs ļoti grūti pierādīt, ka kaitējumam bijušas tālākas sekas. Referents gan atbalsta šāda aizstāvības fakta pieļaujamību, tomēr noraida Komisijas ierosināto atspēkojamu pieņēmuma noteikumu, kas nosaka, ka kaitējums pilnībā ir attiecināms uz netiešajiem pircējiem. Iespēja samazināt cietušās personas finanšu slogu būtu jāparedz tikai izņēmuma gadījumos, priekšnosacījumus šādiem izņēmumiem Komisija gan nav noteikusi. Nav zinātniski pierādīts, ka parasti radītais kaitējums tiek attiecināts tālāk uz netiešajiem pircējiem. Turklāt gadījumā, ja pārmaksu tālāku attiecināšanu uz netiešajiem pircējiem nav iespējams pierādīt, rodas bīstamība, ka pret atbildētāju varētu vērsties vairākkārtēji, jo tam, pamatojoties uz atspēkojuma pieņēmuma noteikumu, būs jāmaksā kaitējuma atlīdzība netiešajiem pircējiem un, pamatojoties uz pārmaksu attiecināšanas trūkstošajiem pierādījumiem, arī tiešajiem pircējiem. Vismaz dubulta kaitējuma atlīdzība tomēr ir tāda sankcija, ko drīkst prasīt tikai valsts. Tādēļ ir jāpieturas pie pamatprincipa, ka prasības iesniedzējam ir jāizpilda prasību pamatojošie priekšnosacījumi. Šāds risinājums atbilst arī Eiropas Kopienu tiesas praksei, kas nosaka, ka jebkurai personai ir jābūt tiesībām pieprasīt zaudējumu atlīdzību. Ar formulējumu “pamatā” nodrošina, ka valstu tiesām ir iespēja atsevišķos gadījumos tiešām konstatēt pārmaksu attiecināšanu uz netiešajiem pircējiem (piemēram, tā saukto Cost-Plus-Fee līgumu gadījumā). Līdzās minētajam, kā Komisija norāda savā darba dokumentā ar vārdu “remoteness” (205. punkts), tiesām, pamatojoties uz nacionālo deliktu tiesību noteikumu attīstību, ir jāļauj precīzi izstrādāt atsevišķo kaitējuma veidu sadalījumu.

Referents piekrīt Komisijai, ka noilgums ilgstošu vai atkārtotu konkurences pārkāpumu gadījumā iestājas tajā dienā, kad šāds pārkāpums ir izbeigts un ir kļuvis zināms cietušajam. Tomēr ir jāizsver apstāklis, ka prasījuma tiesībām nekad nevar iestāties noilgums tādā gadījumā, ja pārkāpums nekļūst zināms. Tas nav vēlami, jo noilguma mērķis ir radīt tiesisko drošību. Tādēļ absolūta noilguma termiņš ir jānosaka 10 gadi. Referents atbalsta, ka individuālo prasību gadījumā noilguma termiņu nosaka atbilstīgi nacionālajām tiesībām. Attiecībā uz secīgām prasībām nav acīmredzama iemesla noteikt vismaz 2 gadu noilguma termiņu, tādējādi arī šis termiņš ir nosakāms atbilstīgi nacionālajām tiesībām. Visbeidzot, noilguma termiņa apturēšana, kamēr norit izmeklēšanas process, ko veic iestādes, ir pietiekama, nav nepieciešams jauns sākums. Šādā veidā apturot noilguma termiņu, cietušo tiesības nezūd, toties tiek veicināta tiesiskā un juridiskā drošība.

Referents tieši tāpat kā Komisija nevēlas grozīt valstu tiesību aktus par izmaksu segšanu, jo dalībvalstīs dominējošajam principam “zaudētājs maksā” ir svarīga loma nebūtisku lietu atsijāšanā. Tādēļ Komisijai ar “nesaistošo tiesību normu” instrumentu palīdzību dalībvalstis nebūtu jāiedrošina pielāgot savus noteikumus par izmaksu segšanu. Turklāt Komisijai nebūtu jāreglamentē kaitējumu atlīdzības prasību finansēšanas jautājums, jo tas varētu veicināt nevēlamu prasību “ražošanu”.

Referents atzīst, ka sadarbības programma konkurences pārkāpumu izmeklēšanā būtiski veicinās to atklāšanu un tādā veidā tieši radīs iespēju privātpersonām vērsties tiesā. Tādēļ ir jāizstrādā kritēriji, kā, ņemot vērā atlīdzības principu, nodrošināt soda naudu atlaides programmas pievilcību. Šis jautājums ir pārāk daudzšķautņains, lai pieņemtu straujus risinājumus Tāpat arī atklāts ir jautājums, kā Baltās grāmatas priekšlikumus varēs saskaņot ar priekšlikumu par jauno izlīguma procedūru.

IEROSINĀJUMI

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   aicina Komisiju, lai pastiprinātu juridisko noteiktību un uzlabotu patērētāju aizsardzību, apsvērt iespēju nākt klajā ar likumdošanas un citiem priekšlikumiem, kuros būtu kopēji noteikumi un mehānismi, kas ļautu konkurences tiesību pārkāpumu gadījumos ikvienam saņemt pilnu zaudējumu atlīdzību;

2.   atzinīgi vērtē Komisijas dažādos priekšlikumus attiecībā uz kompetentu struktūru, piemēram, patērētāju apvienību, valsts iestāžu vai tirdzniecības apvienību, iesniegtām pārstāvības prasībām, kā arī iespēju iesniegt kolektīvas prasības, kurām var brīvprātīgi pievienoties un kurām būtu jāpalīdz nodrošināt zaudējumu atlīdzību lielākajai daļai cietušo; tomēr uzskata, ka vēl jāapsver iespēja ieviest kolektīvās prasības, kuru gadījumā strīdus izšķir „vienlaicīgi visiem” atbildētājiem, tādējādi samazinot neskaidrību;

3.   piekrīt uzskatam, ka pārstāvības prasībām un iespējai brīvprātīgi pievienoties kolektīvajām prasībām būtu jāpapildina vienai otru tā, lai iegūtu skaidru līdzsvaru starp individuālu patērētāju un patērētāju grupu interešu aizsardzību;

4.   atbalsta principu par brīvprātīgu pievienošanos kolektīvajām prasībām, bet uzsver vajadzību nodrošināt, lai patērētājam vienmēr būtu brīva izvēle pievienoties vai nē, tas ir, bez nevēlamas ārējas iejaukšanās lēmuma pieņemšanā;

5.   aicina Komisiju turpināt sniegt atbalstu Kopienas līmenī attiecībā uz zaudējumu apmēra noteikšanu; noraida tā saucamo atlīdzināšanu sodīšanas nolūkā, jo piešķirtajai atlīdzībai nevajadzētu būt lielākai par faktiskajiem zaudējumiem;

6.   uzskata, ka, lai iesniegtu kolektīvo prasību, būtu jāizpilda divi skaidri priekšnoteikumi:

a)      kompetentajai valsts amatpersonai, kas varētu būt valsts tiesnesis, Ombuds vai tamlīdzīga amatpersona, būtu jāveic novērtējums vai pamatotības pārbaude,

b)     vajadzētu būt iepriekšējam mēģinājumam vai ieteikumam pusēm panākt izlīgumu ar alternatīvu strīda izšķiršanu;

uzskata, ka nevienam no šiem priekšnoteikumiem nevajadzētu nepamatoti kavēt procesu vai traucēt pusēm;

7.   atbalsta nostāju, ka tiesas procedūru izmaksas nedrīkst atturēt prasītājus no pamatotu prasību iesniegšanas, un tāpēc aicina dalībvalstis veikt atbilstošus pasākumus, piemēram, paredzēt izņēmumus vai ierobežot tiesas izdevumu apjomu, lai samazinātu izmaksas, kas saistītas ar zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par konkurences noteikumu pārkāpšanu; tomēr uzskata, ka Komisijai jāturpina pētīt, kā tieši prasītāji varētu finansēt šādas darbības, un pētīt dažādus finansēšanas modeļus, lai nodrošinātu tiesas pieejamību;

8.   uzskata, ka noteikumiem par prasītāju piekļuvi pierādījumiem vajadzētu būt stingrākiem, lai prasītājiem būtu vajadzīgā piekļuve konkurences iestāžu dokumentiem un lai viņi varētu novērtēt zaudējumus pēc iespējas precīzāk, bet tā, lai šāda piekļuve nekavē iestāžu izmeklēšanu;

9.   uzskata, ka Komisijai būtu jāveicina strīdu izšķiršana ārpustiesas kārtībā, lai paātrinātu šķīrējtiesas tiesvedību un samazinātu izmaksas;

10.  atbalsta ierosināto pierādīšanas pienākuma pārnešanu par labu netiešajiem pircējiem, pieņemot, ka uz tiem ir pilnībā attiecināma pārmaksa, kas radusies nelikumīgās prakses dēļ;

11. uzskata, ka tad, ja ir konstatēts EK līguma 81. vai 82. panta pārkāpums, vainas nepieciešamība rada grūtības cietušajiem, neļaujot iegūt zaudējumu atlīdzību, kas tiem pienākas; tādēļ atbalsta priekšlikumu valsts konkurences iestāžu gala lēmumus padarīt saistošus visā Eiropas Savienībā;

12.  aicina Komisiju pieņemt vienotu pieeju gan noteikumiem par kolektīvu kompensāciju saistībā ar konkurences tiesībām, gan vispārējiem patērētāju aizsardzības noteikumiem.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

IEROSINĀJUMI

Juridiskā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   atzinīgi vērtē Baltās grāmatas izstrādi, kurā tiek piedāvāts Kopienas līmeņa risinājums tam, kā prasītājiem nodrošināt tiesu pieejamību un līdz ar to īstenot vispārējās politikas mērķus (šajā gadījumā — garantēt plašāku piekļuvi tiesu sistēmai, īstenojot konkurences politiku un atturot uzņēmumus no nelikumīgas prakses), vienlaikus liekot šķēršļus nepamatotu lietu izskatīšanai tiesā;

2.  uzskata, ka visiem ierosinājumiem ieviest kolektīvas atlīdzināšanas mehānismus, ko izmanto Kopienas pretmonopola noteikumu pārkāpšanas gadījumos, būtu:

a)   jāļauj piešķirt šo noteikumu pārkāpšanas upuriem kompensāciju par tiem izraisītajiem zaudējumiem;

b)   jāpapildina nevis jāaizstāj alternatīvie aizsardzības veidi, kas jau pastāv dažās dalībvalstīs (piemēram, pārstāvības prasības iesniegšana un pārbaudes gadījumi);

c)   jāpamatojas uz modeli, ko var piemērot arī citiem strīdu veidiem, lai patērētājiem nodrošinātu tiesisko aizsardzību līdzīgos gadījumos. Šajā sakarā uzskata, ka Komisijai būtu jāpārbauda horizontālas pieejas piemērotība tam, lai atvieglotu zaudējumu atlīdzināšanas likumīgu prasību aizstāvēšanu;

d)   jāietver noteikumi, kuru mērķis ir novērst negatīvās sekas, kas radušās citās tiesu sistēmās, it īpaši ASV;

3.  uzskata, ka jebkuram kolektīvas atlīdzināšanas mehānismam:

a)   jāizslēdz iespēja noteikt zaudējumu atlīdzināšanu sodīšanas nolūkā vai tādu zaudējumu atlīdzināšanu, kas ir nesamērīga ar faktiski nodarīto kaitējumu;

b)   it īpaši Komisijas ierosinātā veida kolektīvās prasības iesniegšanas gadījumā un nepamatoti neaizkavējot tiesas procesu, jāprasa, lai dalībvalsts atbildīgā institūcija (piemēram, valsts tiesnesis, Ombuds vai līdzīga institūcija) pirms prasības iespējamās iesniegšanas pārbauda tās pamatotību;

c)   it īpaši Komisijas ierosinātā veida kolektīvās prasības iesniegšanas gadījumā un nepamatoti neaizkavējot tiesas procesu un neskarot pušu intereses, jāprasa vai jāiesaka, lai puses pirms prasības iesniegšanas cenšas panākt strīda izšķiršanu alternatīvā veidā;

d)   jāatbalsta princips, saskaņā ar kuru pusei, kas iesniedz sūdzību par pārkāpumu, jānodrošina attiecīgs pierādījums, lai nepieļautu t.s. „zvejas ekspedīcijas”, ja vien dalībvalstis nav paredzējušas pierādījumu iesniegšanas sloga atvieglošanu;

e)   jāsaglabā pamatprincips, saskaņā ar kuru izmaksas sedz zaudētājs, ja vien attiecīgā dalībvalsts nav paredzējusi atšķirīgus noteikumus par izmaksu sadalīšanu;

f)    jānosaka par pienākumu tiem, kas uzņemas aizstāvību tiesā un kam par šo aizstāvību maksā atkarībā no summas, kuru aizstāvamā puse saņem uzvaras gadījumā tiesas prāvā, skaidri informēt savus klientus par to, ka tiem būs jāsedz izmaksas tiesas prāvas zaudēšanas gadījumā, ja dalībvalsts, kurā prasība tiek iesniegta, paredz iespēju vienoties par šāda veida atlīdzību;

g)   jāatļauj vēlāka iesaistīšanās (opt-in) prasības izskatīšanā un kvalificētām vienībām — iesniegt pārstāvības prasības;

4.  uzskata, ka tiesai, kurā vēršas ar prasību, būtu jābūt plašām pilnvarām in limine litis, lai tā varētu sniegt prejudiciālu nolēmumu par attiecīgās lietas pieņemamību, un ka vispārīgākā nozīmē šai tiesai būtu jābūt plašai rīcības brīvībai, lai tā varētu elastīgi veikt lietas izskatīšanu un tiesvedību varētu pielāgot konkrētās lietas specifiskajiem apstākļiem;

5.  uzskata, ka patērētāju apvienībām un patērētāju aizsardzības organizāciju pārstāvjiem ir jāļauj piedalīties kompetento iestāžu uzsāktajos pretmonopola tiesas procesos;

6.   uzskata, ka par izdarīto pārkāpumu noteiktās soda naudas samazināšana tiem uzņēmumiem, kuri cietušajiem pilsoņiem piedāvā taisnīgu strīda izšķiršanu, šiem pilsoņiem būtu izdevīga gan no procesuālā, gan materiālā viedokļa un ka vienlaikus obligāta strīda izšķiršana nedrīkst būt līdzeklis pušu atturēšanai no prasības iesniegšanas;

7.  sagaida, ka pirms jebkādu likumdošanas priekšlikumu iesniegšanas tiks veikta neatkarīga izmaksu un ieguvumu analīze.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS