par parlamentāro imunitāti Polijā

(2008/2232(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 1965. gada 8. aprīļa Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās 9. un 10. pantu,

–   ņemot vērā 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās 12. panta 3. punktu,

–   ņemot vērā Polijas Republikas 1997. gada 2. aprīļa Konstitūcijas 105. pantu,

–   ņemot vērā Polijas Republikas 1996. gada 9. maija likuma „Par deputāta vai senatora mandāta pilnvarām” 7.b pantu,

–   ņemot vērā Polijas Republikas 2004. gada 23. janvāra likumu „Par Eiropas Parlamenta vēlēšanām” 9. un 142. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 6. un 7. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A6-0205/2009),

A. tā kā pašreizējais parlamentārais sasaukums, Parlaments un tā Juridiskā komiteja, būdama atbildīgā komiteja, ir apsvēruši pieprasījumu atcelt Polijā ievēlēto Eiropas Parlamenta locekļu imunitāti un ir saskārušies ar noteiktām grūtībām tādu likuma nosacījumu iztulkošanā, kas var attiekties uz minēto locekļu gadījumiem;

B. tā kā atbildīgā komiteja ir īpaši aicināta lemt par privātpersonu tieši izteiktu pieprasījumu Eiropas Parlamenta prezidentam atcelt imunitāti pieļaujamību; tā kā saskaņā ar Polijas tiesību aktiem privātpersonai ir tiesības izteikt tiešus pieprasījumus Polijas parlamentam (parlamenta vai senāta palātā) par imunitātes atcelšanu kādam no tā locekļiem tādu nodarījumu gadījumā, uz ko var attiekties privāta apsūdzība, un tā kā Polijas tiesību aktiem atbilstošie noteikumi šķietami neapsver visus iespējamos scenārijus tādos kriminālprocesos, kas attiecas uz privātām apsūdzībām pakļautiem nodarījumiem;

C. tā kā minētie noteikumi attiecas arī uz Polijā ievēlētajiem Eiropas Parlamenta locekļiem, taču šādu pieprasījumu pieļaujamība izvirza sarežģītus jautājumus attiecībā uz Reglamentu, un jo īpaši 6. panta 2. punktu, kas atsaucas uz „kompetento iestādi”;

D. tā kā saskaņā ar Reglamenta 7. panta 7. punktu atbildīgā komiteja ir kompetenta apstiprināt pieprasījuma par imunitātes atcelšanu pieļaujamību, tai skaitā jautājumus par attiecīgās valsts iestādes pilnvarām iesniegt šādu pieprasījumu; taču, tā kā saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem acīmredzamās pretrunas starp attiecīgajiem Polijas tiesību aktu un Reglamenta noteikumiem šajā saistībā vajadzētu risināt, uzskatot privātpersonu iesniegtos pieprasījumus par imunitātes atcelšanu par nepieļaujamiem;

E. tā kā 6. panta 2. punkta mērķis ir nodrošināt, ka Parlaments saņem pieprasījumus tikai par tādiem procesiem, kas saņēmuši attiecīgās dalībvalsts iestādes uzmanību; tā kā tas nodrošina arī to, ka Parlamenta saņemtie imunitātes atcelšanas pieprasījumi atbilst valstu tiesību aktiem gan satura, gan procedūras ziņā, kas savukārt kalpo kā turpmāka garantija tam, ka, pieņemot lēmumu par imunitātes procedūrām, Parlaments ievēro gan dalībvalsts tiesību aktus, gan paša prerogatīvas; tā kā par „iestādes” jēdzienu ir sniegtas skaidras atsauces citos 6. un 7. panta noteikumos imunitātes procedūru kontekstā;

F. tā kā privātpersonu veikto pieprasījumu par imunitātes atcelšanu uzskatīšana par nepieļaujamiem būtu neapmierinoša tādēļ, ka tas varētu traucēt to tiesību īstenošanu tiesas procesu gaitā un atturēt dažu nodarījumu prasītājus no iespējas pieprasīt imunitātes atcelšanu; tā kā to varētu uztvert kā iemeslu negodīgai un nevienlīdzīgai attieksmei pret pieprasījumu iesniedzējiem;

G. taču tā kā dalībvalstīm vajadzētu ieviest noteikumus šādu tiesību izmantošanai attiecībā uz Eiropas Parlamenta locekļiem tā darbību regulējošu nosacījumu un procesu kontekstā;

H. tā kā ar 2004. gada 29. septembra un 2005. gada 9. marta vēstulēm saskaņā ar Reglamenta 7. panta 12. punktu 25 dalībvalstis tika lūgtas norādīt tās iestādes, kas ir kompetentas sniegt pieprasījumu par locekļa imunitātes atcelšanu; tā kā līdz šim atbildējušas ir tikai Apvienotā Karaliste, Austrija, Beļģija, Čehijas Republika, Dānija, Grieķija, Igaunija, Itālija, Kipra, Lietuva, Nīderlande, Portugāle, Slovēnija, Somija, Ungārija, Vācija un Zviedrija;

I. tā kā atbildīgā komiteja savās debatēs pievērsās arī jautājumam par iespējamām imunitātes atcelšanas sekām Polijā ievēlēto Eiropas Parlamenta locekļu gadījumos;

J. tā kā gadījumā, ja tiesa locekli atzīst par vainīgu un soda par tīšu nodarījumu, pret ko ierosināta valsts apsūdzība, šāda atcelšana var izraisīt personas tiesību tikt ievēlētai automātisku zaudēšanu, kas savukārt var novest pie locekļa amata vietas zaudēšanas;

K. tā kā šāds automātiskums faktiski nozīmē papildu soda sankciju piespriešanu vienlīdz ar notiesāšanu;

L.  tā kā praksē pat nenozīmīgi nodarījumi var novest pie tiesību tikt ievēlētam zaudēšanas, neskatoties uz nosacījumu, ka, lai nodarījums būtu par pamatu tiesību tikt ievēlētam zaudēšanai, pret to jābūt izvirzītai valsts apsūdzībai un tam jābūt tīša rakstura;

M. tā kā nav līdzvērtīga noteikuma, kas piemērojams Polijas parlamenta vai senāta locekļiem, kas šādos gadījumos nezaudē tiesības tikt ievēlētiem;

N. tā kā dalībvalstis var brīvi izvirzīt noteikumus Eiropas Parlamenta deputāta mandāta nolikšanai, kā rezultātā atbrīvojas deputāta vakance; tā kā vienlīdzīgas izturēšanās princips, kas ir viens no ES tiesību aktu pamatprincipiem, tomēr pieprasa, ka līdzīgas situācijas jārisina ar līdzīgām metodēm, un pastāv acīmredzama atšķirība starp izturēšanos pret Polijas parlamenta un senāta locekļiem, no vienas puses, un Polijā ievēlētajiem Eiropas Parlamenta locekļiem, no otras puses, ja runa ir par ievēlēšanas tiesību zaudēšanu; tā kā ievēlēšanas tiesību zaudēšana tieši un automātiski noved pie tā, ka attiecīgais loceklis zaudē savu amatu un attur to no atkārtotas ievēlēšanas;

O. tā kā ar mutisku jautājumu, ko Juridiskās Komitejas vārdā uzdeva tās priekšsēdētājs, tika pievērsta Komisijas uzmanība jautājumā par šo izturēšanās nevienlīdzību, un tas tika apspriests Eiropas Parlamentā; tā kā, neskatoties uz to, juridiskā situācija nav mainījusies;

P.  tā kā vienlīdzīgu izturēšanos pret attiecīgās valsts parlamenta un Eiropas Parlamenta locekļiem vajadzētu nodrošināt pēc iespējas drīzāk, jo īpaši, ņemot vērā 2009. gadā gaidāmās vēlēšanas;

1.  mudina Komisiju izskatīt nesakritības starp Polijā ievēlēto Eiropas Parlamenta locekļu un Polijas parlamenta un senāta locekļu juridiskajām situācijām un steidzamības kārtā uzsākt sadarbību ar Polijas iestādēm, lai noteiktu veidus, kā novērst acīmredzamo diskrimināciju starp divu minēto parlamentu locekļiem attiecībā uz to tiesībām tikt ievēlētiem;

2.  atsevišķi aicina Polijas Republiku pārskatīt pašreizējo situāciju, kurā abu parlamenta asambleju deputātu ievēlēšanas un mandāta zaudēšanas noteikumi ir acīmredzami nevienlīdzīgi, un veikt pasākumus šīs diskriminācijas izbeigšanai;

3.  aicina Komisiju veikt salīdzinošu pētījumu, lai noteiktu, vai pastāv nesakritības attieksmē pret valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta deputātiem tajās dalībvalstīs, kas Eiropas Savienībai pievienojās pēc 2004. gada 1. maija, un informēt Parlamentu par pētījuma rezultātiem;

4.  aicina dalībvalstis ievērot tās tiesības, kas izriet no ES pilsonības, ieskaitot tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kas ir sevišķi nozīmīgi 2009. gada vēlēšanu sagatavošanās laikā, un ieskaitot vienlīdzīgas izturēšanās pret personām līdzīgās situācijās principa ievērošanu;

5.  pieprasa dalībvalstīm, jo īpaši Polijas Republikai, nodrošināt, ka tiek ieviesti procesuālie pasākumi, lai nodrošinātu, ka pieprasījumus par Eiropas Parlamenta locekļu imunitātes atcelšanu vienmēr iesniegtu „kompetentā iestāde” saskaņā ar Reglamenta 6. panta 2. punktu, lai tādējādi garantētu materiālo un procesuālo valsts tiesību aktu, ieskaitot privātpersonu procesuālo tiesību, kā arī Parlamenta prerogatīvu ievērošanu;

6.  lai izvairītos no jebkādām šaubām, aicina dalībvalstis norādīt Parlamentam tās iestādes, kas ir kompetentas iesniegt pieprasījumus par locekļa imunitātes atcelšanu;

7.  atkārto, ka ir nepieciešams izveidot vienotu Eiropas Parlamenta deputātu nolikumu, un šajā sakarā atgādina par saistībām, ko dalībvalstu pārstāvji uzņēmās 2005. gada 3. jūnija Padomes sanāksmē, izskatīt Parlamenta lūgumu pārskatīt 1965. gada Protokola par privilēģijām un imunitātēm Eiropas Kopienās attiecīgos noteikumus attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātiem piemērojamo noteikumu daļu, lai pēc iespējas ātrāk panāktu slēdzienu;

8.  sniedz norādījumus prezidentam nodot šo lēmumu tālāk Padomei, Komisijai, Eiropas Kopienu Tiesai, Eiropas ombudam un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

I.         PRIEKŠVĒSTURE

Pašreizējā parlamentārā sasaukuma laikā Parlaments ir izskatījis noteiktu skaitu pieprasījumu par Polijā ievēlēto locekļu imunitātes atcelšanu. Šo pieprasījumu izskatīšanā Juridiskā komiteja saskārās ar sarežģījumiem tādu tiesību aktu noteikumu iztulkošanā, kas var būt piemērojami attiecīgo locekļu gadījumos.

Atbildīgā komiteja tikusi uzrunāta īpaši, lai noteiktu privātpersonu iesniegto pieprasījumu par imunitātes atcelšanu pieļaujamību un lai izskatītu gadījumus par tiem locekļiem, kuru imunitāte ir tikusi atcelta, tādējādi, iespējams, zaudējot tiesības uz Eiropas Parlamenta locekļa vietu kriminālas apsūdzības, kas noslēgusies ar notiesāšanu, rezultātā.

Šī ziņojuma mērķis ir salīdzināt uz imunitāti attiecināmos noteikumus ar vispārīgiem principiem, ko šajā saistībā ir noteicis Parlaments. Tas arīdzan analizē imunitātes īpatnības Polijā ievēlētajiem locekļiem.

II.        EIROPAS PARLAMENTA LOCEKĻU PARLAMENTĀRĀ IMUNITĀTE

Uz imunitāti attiecināmie noteikumi

Parlamenta locekļu imunitāte ir noteikta Protokolā par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās (PPI)(1).

Kārtība, kādu Parlamentam nepieciešams ievērot, ir noteikta Reglamenta 6. un 7. pantā.

Polijas tiesību aktu noteikumi, kas ir piemērojami Polijā ievēlēto locekļu parlamentārai imunitātei

Parlamentārās imunitātes darbības joma Polijā ļoti līdzinās PPI paredzētajai imunitātei. Polijas Republikas 1997. gada 2. aprīļa Konstitūcijas 105. pantā teikts:

105. pants

1. Deputātu nesauc pie atbildības par darbībām, kas saistītas ar deputāta pilnvaru darbības jomu, ne pilnvaru darbības laikā, ne arī pēc tam, kad pilnvaru termiņš ir pagājis. Par šādām darbībām deputāts ir atbildīgs vienīgi Polijas parlamentam, un, ja viņš ir aizskāris trešo pušu tiesības, viņu var saukt pie atbildības tiesā vienīgi ar Polijas parlamenta piekrišanu.

2. Sākot no dienas, kad tiek paziņoti vēlēšanu rezultāti, līdz dienai, kad deputāta pilnvaras izbeidzas, deputātu nevar saukt pie kriminālatbildības bez Polijas parlamenta piekrišanas.

3. Krimināllietas, kas ierosinātas pret personu pirms dienas, kad tā ievēlēta par deputātu, pēc Polijas parlamenta pieprasījuma tiek atliktas līdz pilnvaru termiņa beigām. Šādā gadījumā kriminālvajāšanas noilguma termiņš uz atbilstošu laiku tiek pagarināts.

4. Deputāts var piekrist kriminālvajāšanas uzsākšanai pret viņu. Šādā gadījumā 2. un 3. punkta noteikumus nepiemēro.

5. Deputātu bez Polijas parlamenta piekrišanas nevar ne aizturēt, ne apcietināt, izņemot gadījumus, ja viņš tiek pārsteigts nodarījuma veikšanas laikā un viņa aizturēšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu pienācīgu izmeklēšanas norisi. Par aizturēšanu nekavējoties paziņo Polijas parlamenta priekšsēdētājam, kurš var dot rīkojumu par tūlītēju deputāta atbrīvošanu.

6. Nolikumā paredz sīki izstrādātus principus kriminālvajāšanas uzsākšanai pret deputātiem.

Konstitūcijas 105. panta 6. punktā ietvertie izstrādātie principi un norise ir ieviesti ar 1996. gada 9. maija likumu „Par deputāta vai senatora mandāta pilnvarām” (OV Nr. 221/2003, 2199. punkts, ar grozījumiem) („Pilnvaru likums”). Pilnvaru likuma 6. un 7.b pantā, kam šajā ziņojumā piemīt īpaša nozīme, ir teikts:

„6. pants

1.        Saskaņā ar 6.a panta noteikumiem deputātu vai senatoru nesauc pie atbildības par darbībām, kas saistītas ar tā pilnvarām, ne pilnvaru darbības laikā, ne pēc pilnvaru termiņa beigām. Par šādām darbībām deputāts vai senators ir atbildīgs vienīgi Polijas parlamentam vai senātam.

2.        1. punktā minētās darbības ietver priekšlikumus, runas vai balsošanu Polijas parlamenta, senāta vai nacionālās asamblejas vai to organizāciju sesiju laikā, deputātu vai senatoru grupu un asociāciju sanāksmju laikā vai parlamentāro sanāksmju laikā, kā arī citas darbības, kas attiecas uz deputātu vai senatoru pienākumu izpildi.

3.        Par 1. paragrāfā minētajām darbībām deputāts vai senators ir disciplināri vai finansiāli atbildīgs saskaņā ar tiesību aktos un Polijas parlamenta vai senāta reglamentā ietvertajiem noteikumiem.

6.a pants

Ja deputāts vai senators tādu darbību laikā, kas saistītas ar viņa pienākumu izpildi, ir aizskāris trešo pušu tiesības, viņu var saukt pie atbildības tiesā vienīgi ar Polijas parlamenta piekrišanu.

7.b pants

1.        Piekrišanas par kriminālvajāšanas uzsākšanu pret deputātu vai senatoru piemērošanu valsts apsūdzībai pakļauto nodarījumu gadījumā veic ar Tieslietu ministrijas Ģenerālprokuratūras starpniecību.

2.        Piekrišanas par kriminālvajāšanas uzsākšanu pret deputātu vai senatoru piemērošanu privātai apsūdzībai pakļauto nodarījumu gadījumā izvirza privātais apsūdzētājs pēc tam, kad lieta nodota izskatīšanai tiesās.”

Vispārīgie principi

Noderīgi būtu pieminēt uz šo ziņojumu attiecināmos principus, tai pašā laikā uzsverot to, ka imunitātes atcelšanas lēmumiem ir jābūt, pamatots tiesiskais pamats, lai tos tādējādi neietekmētu apsvērumi, kas saistīti ar politisko piederību vai attiecīgā locekļa valstpiederības.

A.       Parlamentārās imunitātes mērķis

Parlamentārā imunitāte nav vis locekļa personiskā privilēģija, bet gan Parlamenta un tā locekļu neatkarības garantija attiecībā uz citām iestādēm. Pamatojoties uz šo principu, datumam, kurā iespējamās darbības ir veiktas, nav nozīmes, un tas var būt gan pirms, gan pēc locekļa ievēlēšanas brīža, jo Parlamenta aizsardzība ar tā locekļiem ir vienīgais apsvērums.

B.        Imunitātes laika ierobežojums

Tiesā divreiz notikušas apspriedes par frāzes „Eiropas Parlamenta sesiju laikā” tulkojumu, kāds tas redzams PPI 10. pantā.

No diviem Tiesas spriedumiem (lietā 101/63 Wagner pret Fohrmann un Krier [1964] ECR 397 un lietā 149/85 Wybot pret Faure [1986] ECR 2403) iespējams secināt, ka Parlaments vada ikgadējo sesiju, kuras laikā tā locekļi, pat brīžos, kad sesija tiek pārtraukta, ir tiesīgi uz imunitāti, kas noteikta PPI.

Turklāt no paša parlamentārās imunitātes mērķa izriet, ka pēdējais nosacījums ir spēkā locekļa pilnvaru laikā, un nosaka, ka tiesvedība, sākotnējā izmeklēšana, iepriekš pastāvošu spriedumu īstenošanas pasākumi, apelācijas vai spriedumu pieteikumi ir jāatliek.

C.       Eiropas parlamentārās imunitātes neatkarīgā būtība salīdzinājumā ar valstu parlamentāro imunitāti

Tas, ka PPI 10. panta pirmā panta a) daļa atsaucas uz imunitāti, kas piešķirta valstu parlamentu locekļiem, nenozīmē, ka Parlaments nevar veidot savus noteikumus, kas rada „precedenta tiesību” veidu. Aplūkojot imunitātes atcelšanu, tādu imunitāti, kas ir identiska konkrētās valstpiederības locekļiem attiecīgās valsts parlamentā un Eiropas Parlamentā, nedrīkst atcelt, jo tā ir katra atsevišķā parlamenta prerogatīva. Noteikumi, kas izriet no lēmumiem, kurus pieņem saistībā ar pieprasījumiem par imunitātes atcelšanu, veido vispārēju uzskatu par Eiropas parlamentāro imunitāti, kas kopumā ir atkarīga no dažādajiem valstu parlamentu procesiem. Ja tas tā nebūtu, būtiskās atšķirības starp viena un tā paša parlamenta locekļiem nebūtu uzsvērtas, pamatojoties uz to valstpiederību.

Piemērojot šos principus, Parlamenta lēmumos ir parādījies nemainīgs faktors, kas kļuvis par galveno kritēriju, sniedzot atbildi katram pieprasījumam par imunitātes atcelšanu. Imunitāte netiek atcelta gadījumos, kad locekli apsūdz par darbībām, kas ietilpst politisko aktivitāšu jomā.

Šo kritēriju papildina citi apsvērumi, kas var runāt par labu imunitātes atcelšanai vai pret to. Šie apsvērumi ietver:

–       fumus persecutionis, t.i., aizdomas, ka kriminālvajāšana uzsākta ar nodomu traucēt attiecīgā locekļa politisko darbību;

–       apsūdzību sevišķi nopietno būtību.

Kompetence lemt par „kompetento iestādi”

Reglamenta 7. panta 7. punkts ļauj atbildīgajai komitejai „izteikt pamatotu viedokli par apspriežamās iestādes kompetenci un par pieprasījuma pieļaujamību”. Tādēļ pieprasījuma par imunitātes atcelšanu izskatīšana var sekot tās pieļaujamības apstiprināšanai, kas var ietvert jautājumu par attiecīgās valsts iestādes pilnvarām iesniegt šādu pieprasījumu.

Imunitātes atcelšanas pieprasījuma pieļaujamības analizēšanas procesā atbildīgā komiteja ņem vērā attiecīgās dalībvalsts tiesību aktus, piemēram, lai novērtētu, vai pieprasījumu atbilstošajā kārtībā veikusi kompetentā iestāde(2), vienlaicīgi ievērojot konkrētās dalībvalsts tiesības piemērot un tulkot savus tiesību aktus. Tādēļ gadījumos, kuros iesaistīti Polijā ievēlētie locekļi, nepieciešams aplūkot Polijas tiesību aktus, lai rastu atbildi uz jautājumu par pieprasījuma pieļaujamību.

III.      JAUTĀJUMI PAR POLIJĀ IEVĒLĒTO LOCEKĻU IMUNITĀTI

Kompetence iesniegt imunitātes atcelšanas pieprasījumu

Saskaņā ar Pilnvaru likuma 7.b pantu pilnvaras iesniegt pieprasījumu par imunitātes atcelšanu ietilpst valsts iestādes vai privātpersonas kompetencē. Šī kompetence ir atkarīga no nodarījuma veida un tā klasificēšanas kā valsts vai privātas apsūdzības nodarījums.

Jāpiebilst, ka saskaņā ar Polijas Krimināllikumu valsts apsūdzību kategorijā ietilpstošos nodarījumos var „apsūdzēt” arī privātpersona, kas rīkojas kā „papildu apsūdzētājs”. Tādā gadījumā valsts prokurors ne vienmēr piedalās tiesvedībā. Attiecībā uz privātās apsūdzības kategorijā ietilpstošajiem nodarījumiem pastāv iespēja valsts prokuroram pievienoties tiesvedībā, ko uzsākusi privātpersona, vai pat uzsākt šādu tiesvedību (ar minētās personas piedalīšanos vai bez tās).

Visas augstāk minētās iespējas izvirza jautājumus attiecībā uz Pilnvaru likuma 7.b panta tulkošanu, apskatot to saistībā ar Reglamenta 6. panta 2. punktu, kas nosaka: „Jebkuri priekšsēdētājam adresēti pieprasījumi, ko iesniedz dalībvalsts kompetentā iestāde, par locekļa imunitātes atcelšanu tiek izziņoti Parlamentā un nodoti atbildīgajai komitejai.” Saskaņā ar iepriekšminēto atbildīgā komiteja, izmantojot savas pilnvaras apstiprināt imunitātes atcelšanas pieprasījuma pieļaujamību, var lemt par valsts iestādes kompetenci iesniegt šādu pieprasījumu.

Scenāriji

Var izšķirt šādus gadījumus.

1.        Valsts apsūdzībai pakļauti nodarījumi

a)        tiesvedība, ko uzsācis valsts prokurors

Princips sevī ietver to, ka prokurors izvirza valsts apsūdzību par nodarījumu. Tas nerada nekādus sarežģījumus. Šādu nodarījumu gadījumā piemērojams Pilnvaru likuma 7.b panta 1. punkts, un pieprasījumu iesniedz ar Tieslietu ministrijas Ģenerālprokuratūras starpniecību, kas atbilst „kompetentas iestādes” koncepcijai, kā noteikts Reglamenta 6. panta 2. punktā. Imunitātes atcelšanas pieprasījumu vajadzētu atzīt par pieļaujamu.

b)        tiesvedība, ko uzsāk vai turpina privātpersona („papildu apsūdzētājs”)

Nodarījuma iekļaušana valsts apsūdzību kategorijā paliek nemainīga. Tādēļ tam, kas uzsāk vai turpina apsūdzību, nevajadzētu būt noteicošam faktoram tiktāl, cik Tieslietu ministrijas Ģenerālprokuratūra ir iestāde, kas iesniedz atcelšanas pieprasījumu. Tieslietu ministrijas Ģenerālprokuratūru šādā gadījumā var uzskatīt par ”starpnieku papildu apsūdzētājam”. Tā darbosies saskaņā ar Pilnvaru likuma 7.b panta 1. punktu, tādējādi būdama „kompetentā iestāde” Reglamenta 6. panta 2. punkta nozīmē. Imunitātes atcelšanas pieprasījumu vajadzētu atzīt par pieļaujamu.

2.        Nodarījumi, kas pakļauti privātai apsūdzībai(3)

a)        tiesvedība, ko uzsāk un turpina privātpersona

Saskaņā ar Pilnvaru likuma 7.b panta 2. punktu „piekrišanas par kriminālvajāšanas uzsākšanu pret deputātu vai senatoru piemērošanu privātai apsūdzībai pakļauto nodarījumu gadījumā izvirza privātais apsūdzētājs pēc tam, kad lieta nodota izskatīšanai tiesās.” No tā nepārprotami izriet, ka saskaņā ar Polijas tiesību aktiem tikai privātpersona var iesniegt imunitātes atcelšanas pieprasījumu attiecībā uz jebkuru privātai apsūdzībai pakļauto nodarījumu. Vienīgais nosacījums ir tāds, ka šādu pieprasījumu veic pēc tam, kad lieta iesniegta tiesā.

Tas ir pretrunā Reglamenta 6. panta 2. punkta noteikumiem. Minētais pants nosaka, ka atcelšanas pieprasījumu iesniedz dalībvalsts „kompetentā iestāde” „kompetentā iestāde” (poļu valodā „właściwy organ”). Tādējādi pieprasījumu nevar veikt jebkura persona, bet to iesniedz: (i) dalībvalsts iestāde, (ii) kam dalībvalsts piešķīrusi pilnvaras veikt šādu pieprasījumu. Privātpersonas nav uzskatāmas par tādām, kam piemīt 6. panta 2. punktā noteiktās pilnvaras. Attiecīgi saskaņā ar minēto pantu tām nav iespēju veikt tiešu pieprasījumu imunitātes atcelšanai, un šādi pieprasījumi tiks uzskatīti par nepieļaujamiem.

Šādā gadījumā secinājuma būtība saglabājas, neskatoties uz to, ka saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem personai ir pilnvaras tieši iesniegt atcelšanas pieprasījumu, pirms tam neiesniedzot pieprasījumu prokuratūrā vai tiesā nodošanai tālāk vai izskatīšanai.

b)        tiesvedība, ko uzsāk privātpersona, kam procesa gaitā pievienojas valsts apsūdzība

Identiski secinājumi jāizdara par gadījumiem, kad valsts prokurors pievienojas privātpersonai tās apsūdzības gadījumā. Tas, ka valsts prokurors pievienojas tiesvedībai, nemaina nodarījuma kvalifikāciju no privātpersonas uz valsts apsūdzībai piemērojamu. Tādējādi tikai privātpersonai vajadzētu būt tiesībām pieprasīt imunitātes atcelšanu.

c)        tiesvedība, ko uzsāk valsts prokurors (ar tādas personas piedalīšanos, kam ir tiesības rīkoties kā privātam apsūdzētājam tiesas procesā, vai bez tās)

Līdzīgi secinājuma būtība saglabājas, ja apsūdzību par privātas apsūdzības kategorijā ietilpstošu nodarījumu uzsāk valsts prokurors. Nodarījuma kategorizēšana nemainās, un a) un b) punktā izteiktie novērojumi paliek spēkā. Turklāt rodas priekšstats, ka iespējamība valsts prokurora panāktai lietas veiksmīgai izskatīšanai tiesā ir atkarīga no privātpersonas pieprasījuma par atcelšanu.

Līdz šim brīdim Juridiskajai komitejai nav prasīts sniegt viedokli par pēdējiem diviem gadījumiem; taču tas, visticamāk, ir tikai laika jautājums, pirms radīsies šādiem gadījumiem atbilstošas lietas, ņemot vērā dažādos scenārijus, kas iespējami saskaņā ar Polijas tiesību aktiem.

Papildu novērojumi

Nepieciešamības pēc „kompetentas iestādes” mērķis saskaņā ar Reglamenta 6. panta 2. punktu ir garantēt, ka Parlaments saņem pieprasījumus tikai tādos gadījumos, kad dalībvalsts iestāde tiem ir pievērsusi uzmanību. Jāuzsver, ka šis pants nav paredzēts, lai traucētu privātpersonu tiesības tiesvedības procesos. Taču tas ir paredzēts, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis var realizēt šādas tiesības attiecībā uz parlamenta locekļiem. Mērķis ir nodrošināt dalībvalstīm iespēju paturēt zināmu daļu kontroles pār Eiropas Parlamenta locekļu imunitātes atcelšanas pieprasījumiem, vienlaikus nodrošinot, ka Eiropas Parlamentā iesniegtie pieprasījumi ir nopietna rakstura. Jāpiebilst arī, ka „iestādes” koncepcija ir skaidri un atbilstoši apskatīta Reglamenta 6. un 7. pantā saistībā ar visiem jautājumiem, kas attiecas uz atbildīgās komitejas un dalībvalsts iestāžu attiecībām imunitātes atcelšanas lietās.

Ņemot vērā iesaistīto tiesību aktu un procesu raksturu, vajadzētu secināt, ka šādas pilnvaras būtu jāpiešķir tiesu varai. Vairumā dalībvalstu tā ir prokuratūra; dažos gadījumos tiesību aktos šādas pilnvaras piešķir tieslietu ministram, policijas iestādei, tiesnesim vai vienkārši atbildīgajai iestādei. Vairumā gadījumu tā ir iestāde, kas uzņemas iniciatīvu tiesvedības uzsākšanā. Jāpiebilst, ka, neskatoties uz to, ka privātas apsūdzības par nodarījumiem ir bieži sastopamas dažādās dalībvalstīs, iespējamība, ka privātpersona vērsīsies tieši Eiropas Parlamentā ar imunitātes atcelšanas pieprasījumu, saskaņā ar Polijas tiesību aktiem ir šķietami netipiska.

Attiecībā uz Polijā ievēlētajiem locekļiem pastāv ne tikai izteikti nepieņemams skaidrības trūkums par to, kā rīkoties ar noteiktiem imunitātes atcelšanas pieprasījumiem Pilnvaru likuma 7.b panta 2. punkta un Reglamenta 6. panta 2. punkta noteikumu kontekstā, bet pastāv arī ierobežota kontrole pār nodarījumu nopietnību, par ko tiek iesniegti atcelšanas pieprasījumi. Turklāt izriet, ka šī brīža risinājums izraisa nevienlīdzīgu izturēšanos pret iesniedzējiem.

Polijā ievēlēta locekļa iespējamā pilnvaru zaudēšana

Juridiskā komiteja debatēs par Polijā ievēlēto locekļu imunitāti arīdzan aplūkoja jautājumu par imunitātes atcelšanas iespējamām sekām. Gadījumā, ja tiesa locekli atzīst par vainīgu, imunitātes atcelšana var novest pie amata vietas zaudēšanas saskaņā ar 2004. gada 23. janvāra Eiropas Parlamenta Vēlēšanu likuma 9. un 142. pantu (OV Nr. 25/2004, 219. punkts, ar grozījumiem). Šis likums nosaka tiesības būt ievēlētam un pilnvaru zaudēšanu.

Jāievēro, ka saskaņā ar minētā likuma 9. panta 1. punktu personai ir tiesības būt ievēlētai Parlamenta vēlēšanās, ja tā „nav sodīta par tīšu nodarījumu, par ko valsts apsūdzība ir ierosinājusi lietu”. Saskaņā ar minētā likuma 142. panta 1. punktu Parlamenta loceklis zaudē savas pilnvaras, ja tam vairs nav tiesību būt ievēlētam. Tādējādi risks zaudēt pilnvaras ir gadījumā, ja loceklis atzīts par vainīgu valsts apsūdzības kategorijā ietilpstoša tīša nodarījuma paveikšanā.

Nav līdzvērtīga noteikuma, kas piemērojams Polijas parlamenta vai senāta locekļiem, kas šādā gadījumā nezaudē tiesības tikt ievēlētiem. Komisijai tika uzdots mutisks jautājums(4) par diskriminējošo izturēšanos. Neizsakot nostāju par to, kā šo jautājumu vajadzētu risināt, ir jāuzsver, ka spēkā esošie noteikumi noved pie nevienlīdzīgas attieksmes pret Polijā ievēlētajiem Eiropas Parlamenta locekļiem salīdzinājumā ar valsts parlamenta locekļiem. Tas arīdzan rada diferencēšanu attieksmē pret Eiropas un valstu parlamentārām asamblejām. Tā kā Eiropas Parlamenta kompetencē ir lemt par imunitātes atcelšanu, un, ja šāda atcelšana tiek pieļauta, valsts tiesu kompetencē ietilpst lemšana par šādu lietu, tas, ka pastāv šāda atšķirīga attieksme saskaņā ar tiesību aktiem starp divu parlamentāro asambleju locekļiem, kas ievēlēti vienā un tajā pašā dalībvalstī, nozīmē arī to, ka Eiropas Parlamentam ir pienākums veikt pat vēl dziļāku un detalizētāku analīzi par katru imunitātes atcelšanas pieprasījumu, lai garantētu Eiropas Parlamenta neatkarību un vienlīdzīgumu attieksmē pret tā locekļiem.

Eiropas Parlamentam būtu īpaši jāpārliecinās, ka imunitātes atcelšana nebūtu līdzvērtīga PPI 10. panta pirmā punkta a) daļas pārkāpšanai.

(1)          Protokoli, kas pievienoti pamatlīgumiem, ir daļa no Kopienas primārajiem tiesību aktiem, un tiem ir tāds pats juridiskais statuss kā pašiem līgumiem. Spriedums gadījumā, kas saistīts ar Kopienas amatpersonu atbildību attiecībā uz īpašuma nodokli, norāda, ka PPI noteikumu pārkāpums ir pienākumu pārkāpums, ko nosaka līgumi (1988. gada 24. februāra spriedums Lietā Nr. 260/86 „Komisija/Beļģija” [1988] ECR 966). (2)          Saskaņā ar Reglamenta 7. panta 12. punktu “Pēc apspriešanās ar dalībvalstīm komiteja var sastādīt indikatīvu sarakstu ar tām dalībvalstu iestādēm, kuras ir tiesīgas iesniegt pieprasījumu par deputāta imunitātes atcelšanu.” Ar 2004. gada 29. septembra un 2005. gada 9. marta vēstulēm dalībvalstis tika aicinātas norādīt šādas iestādes. Līdz šim atbildējušas ir: Apvienotā Karaliste, Austrija, Beļģija, Čehija, Dānija, Grieķija, Igaunija, Itālija, Kipra, Lietuva, Nīderlande, Portugāle, Slovēnija, Somija, Ungārija, Vācija un Zviedrija. Bulgārijai un Rumānijai tas vēl nav prasīts. (3)       Šobrīd ir tikai pieci nodarījumi, kas ietilpst privātās apsūdzības kategorijā. (4)          Mutisko jautājumu Komisijai Juridiskās komitejas vārdā uzdeva Giuseppe Gargani (B6-0002/2008).