Procedūra : 2008/2331(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A6-0251/2009

Iesniegtie teksti :

A6-0251/2009

Debates :

PV 21/04/2009 - 24
CRE 21/04/2009 - 24

Balsojumi :

PV 22/04/2009 - 6.41
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :


ZIŅOJUMS     
PDF 310kWORD 249k
2009. gada 6. aprīlis
PE 419.858v03-00 A6-0251/2009

par kopēju imigrācijas politiku Eiropai: principi, darbības un instrumenti

(2008/2331(INI))

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja

Referente: Simon Busuttil

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
  Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS
 Kultūras un izglītības komitejaS ATZINUMS
  Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par kopēju imigrācijas politiku Eiropai: principi, darbības un instrumenti

(2008/2331(INI))

Eiropas Parlaments,

- ņemot vērā Komisijas 2008. gada 17. jūnija paziņojumu „Kopēja imigrācijas politika Eiropai. Principi, darbības un instrumenti” (COM(2008)0359),

- ņemot vērā Reģionu komitejas 2008. gada 26. novembra atzinumu par kopēju imigrācijas politiku Eiropai(1),

- ņemot vērā Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktu, ko Eiropadome pieņēma 2008. gada 15. un 16. oktobrī(2),

- ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvu 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi(3),

- ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 863/2007, ar ko izveido mehānismu ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienību izveidei(4),

- ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm (pārstrādāta redakcija) (COM(2008)0820),

- ņemot vērā Komisijas 2008. gada 17. oktobra paziņojumu „Viens gads kopš Lisabonas: Āfrikas un ES partnerība darbībā” (COM(2008)0617),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 13. februāra paziņojumu „Sagatavojot nākamos soļus robežu pārvaldībai Eiropas Savienībā” (COM(2008)0069),

- ņemot vērā Komisijas darba dokumentu „ES plāna par labāko cilvēku tirdzniecības apkarošanas un novēršanas praksi, standartiem un procedūrām īstenošanas novērtējums un uzraudzība” (COM(2008)0657),

- ņemot vērā kopējo Āfrikas un ES stratēģiju un tās pirmo rīcības plānu 2008.–2010. gadam — Stratēģiskā partnerību —, par ko vienojās Āfrikas un ES augstākā līmeņa sanāksmē 2007. gada 8. un 9. decembrī Lisabonā(5),

- ņemot vērā Komisijas 2006. gada 30. novembra paziņojumu „Vispārējā pieeja migrācijas jautājumiem un tās attīstība gada laikā: ceļā uz visaptverošu Eiropas imigrācijas politiku” (COM(2006)0735),

- ņemot vērā Hāgas programmu brīvības, drošības un tiesiskuma stiprināšanai Eiropas Savienībā, ko Eiropadome pieņēma 2004. gada 4. un 5. novembrī,

- ņemot vērā Tamperes programmu, ko Eiropadome pieņēma 1999. gada 15. un 16. oktobrī, kas izveidoja saskaņotu pieeju imigrācijas un patvēruma jomā,

–   ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 10. marta rezolūciju „Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas nākotne”(6),

–   ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 19. februāra rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko nosaka sankcijas darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelegāli(7),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 5. februāra rezolūciju par Direktīvas 2003/9/EK, ar ko paredz patvēruma meklētāju un bēgļu uzņemšanas noteikumus, īstenošanu Eiropas Savienībā — LIBE komitejas 2005.–2008. gada vizītes(8),

- ņemot vērā tās 2008. gada 18. decembra rezolūciju par FRONTEX aģentūras un Eiropas Robežu uzraudzības sistēmas (EUROSUR) novērtējumu un turpmāko attīstību(9),

- ņemot vērā tās 2008. gada 20. novembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes Direktīvai par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos(10),

- ņemot vērā tās 2008. gada 20. novembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes Direktīvai par apvienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu apvienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, kā arī par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstī(11),

- ņemot vērā tās 2008. gada 2. septembra rezolūciju par Dublinas sistēmas novērtējumu(12),

- ņemot vērā tās 2008. gada 23. aprīļa rezolūciju par priekšlikumu Padomes Direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/109/EK, iekļaujot tās darbības jomā starptautiski aizsargātas personas(13),

- ņemot vērā tās 2007. gada 26. septembra rezolūciju par legālās migrācijas politikas plānu(14),

–   ņemot vērā tās 2007. gada 26. septembra rezolūciju par trešo valstu pilsoņu nelegālās imigrācijas apkarošanas politikas prioritātēm(15),

–   ņemot vērā tās 2006. gada 6. jūlija rezolūciju par stratēģijām un līdzekļiem imigrantu integrācijai Eiropas Savienībā(16),

–   ņemot vērā Amsterdamas līgumu, saskaņā ar kuru pilnvaras un atbildība par imigrācijas un patvēruma jomām tiek piešķirtas Kopienai, un EK līguma 63. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Kultūras un izglītības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A6-0251/2009),

A. tā kā migrācija uz Eiropu notiks vienmēr, kamēr vien Eiropas un citu pasaules reģionu labklājība un dzīves kvalitāte ievērojami atšķirsies;

B.  tā kā kopēja pieeja imigrācijai ES ir kļuvusi par nepieciešamību, jo īpaši kopējā teritorijā bez iekšējās robežkontroles, kad vienas dalībvalsts darbībai vai bezdarbībai ir tieša ietekme uz citām dalībvalstīm un ES kopumā;

C. tā kā slikta migrācijas pārvaldība var kaitēt mērķa valsts sociālajai kohēzijai, kā arī izcelsmes valstīm un migrantiem pašiem;

D. tā kā legālā migrācija rada iespēju, no kuras migranti, viņu izcelsmes valstis (tās iegūst no migrantu naudas pārvedumiem) un dalībvalstis var gūt labumu; tā kā progresam legālās migrācijas jomā jānotiek līdztekus efektīvai darbībai nelegālās imigrācijas apkarošanas jomā, jo īpaši atgādinot, ka šāda imigrācija veicina tādu noziedzīgu grupējumu pastāvēšanu, kas nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību;

E.  tā kā patiesi kopējas Kopienas migrācijas politikas pamatā jābūt ne vien nelegālās migrācijas apkarošanai, bet arī sadarbībai ar trešām valstīm un tranzīta valstīm un atbilstīgai migrantu integrācijas politikai;

F.  tā kā Eiropas migrācijas politikai jāatbilst starptautisko tiesību normām, jo īpaši tām, kas attiecas uz cilvēktiesībām, cilvēka cieņu un tiesībām uz patvērumu;

G. tā kā ES ir viesmīlīga vide tiem, kam ir piešķirtas uzturēšanās tiesības, vai tie būtu migranti, kuri ieradušies darba, ģimenes atkalapvienošanās vai studiju nolūkā, vai personas, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība, un tādai tai jābūt arī turpmāk;

H. tā kā pēdējās desmitgadēs migrantiem ir bijusi īpaša nozīme ES un Eiropas projekta attīstībā, turklāt ir svarīgi atzīt gan viņu nozīmi, gan to, ka Eiropas Savienībā arī turpmāk vajadzīgs migrantu darbaspēks;

I.    tā kā saskaņā ar Eurostat datiem iedzīvotāju novecošana ES kļūs par realitāti vidējā termiņā, paredzot, ka darbspējīga vecuma iedzīvotāju skaits līdz 2060. gadam, iespējams, samazināsies gandrīz par 50 miljoniem; tā kā imigrācija var būt nozīmīgs stimuls, lai nodrošinātu labus ekonomiskās darbības rezultātus Eiropas Savienībā;

J.    tā kā Lisabonas stratēģijas izaugsmes un darba aspektus var negatīvi ietekmēt iespējams darbaspēka trūkums, kas varētu apgrūtināt tās mērķu sasniegšanu, un tā kā bezdarbs šobrīd pieaug; tā kā īstermiņā šo darbaspēka trūkumu varētu mazināt, īstenojot atbilstīgu un strukturētu ekonomiskās imigrācijas pārvaldību;

K. tā kā migrantiem bieži vien jāstrādā pagaidu darbi, zemas kvalifikācijas darbi vai darbi, kam viņi ir pārāk augstu kvalificēti;

L.   tā kā ES arī jāpalielina centieni, lai ES iekšienē risinātu darbaspēka un prasmju trūkuma problēmas, darbā pieņemto pašreiz nepietiekami nodarbinātas personas, piemēram, personas ar spēju traucējumiem, nepietiekami izglītotas personas vai ilgstošos bezdarbniekus, kuri pastāvīgi uzturas ES kā patvēruma meklētāji;

M.  tā kā ES pastāvīgi pieaug imigranšu skaits — apmēram 54 % no visiem imigrantiem ir sievietes;

N. tā kā vairākums imigranšu saskaras ar nopietnām integrācijas problēmām un grūtībām piekļūt darba tirgum, ko izskaidro viņu zemais izglītības līmenis, negatīvie stereotipi un paradumi, kas raksturīgi izcelsmes valstīm, kā arī dalībvalstīs pastāvošie negatīvie stereotipi un diskriminācija; tā kā, neskatoties uz to, daudzas jaunas sievietes ar augstu izglītības līmeni brauc uz ES valstīm, lai nodarbotos ar salīdzinoši nekvalificētu darbu,

Vispārīgi apsvērumi

1.  pauž lielu atbalstu tādas kopējas Eiropas imigrācijas politikas izveidei, kura būtu balstīta uz augstu politiskās un operatīvās solidaritātes līmeni, savstarpēju uzticēšanos, pārredzamību, partnerību, dalītu atbildību un kopējiem centieniem, izmantojot kopējus principus un konkrētus pasākumus, kā arī uz vērtībām, kas iekļautas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā;

2.  atkārto, ka migrācijas plūsmu pārvaldībā jāizmanto saskaņota pieeja, ņemot vērā ES un tās dalībvalstu demogrāfisko un ekonomisko stāvokli;

3.  uzskata, ka kopējas imigrācijas politikas izveidi varētu veicināt plašāka un regulāra apspriešanās ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, piemēram, organizācijām, kas darbojas migrantu kopienu labā un sadarbībā ar tām;

4.  pauž nožēlu, ka līdz šim ir pārāk maz izdarīts, lai izveidotu kopēju legālās imigrācijas politiku, un atzinīgi vērtē jaunos juridiskos instrumentus, kas pieņemti saistībā ar kopējo Eiropas legālās imigrācijas politiku;

5.  uzsver, ka saskaņota un līdzsvarota kopēja Eiropas imigrācijas politika palielina uzticamību Eiropas Savienībai attiecībās ar trešām valstīm;

6.  atkārto, ka migrācijas efektīvai pārvaldībai nepieciešama reģionālo un vietējo iestāžu līdzdalība un patiesas partnerattiecības un sadarbība ar izcelsmes un tranzīta trešām valstīm, jo šīm valstīm bieži rodas iespaids, ka lēmumi tām tiek uzspiesti vienpusēji; uzsver, ka šādu sadarbību var īstenot vienīgi tad, ja trešā valsts ievēro starptautiskās cilvēktiesību un aizsardzības normas un ja tā ir parakstījusi 1951. gada Ženēvas Konvenciju;

7.  uzskata, ka imigrācija ES nav risinājums tām problēmām, ar kurām saskaras jaunattīstības valstis un ka kopēja imigrācijas politika jāapvieno ar efektīvu politiku izcelsmes valstu attīstības jomā;

8.  atzinīgi vērtē Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktu, ko Eiropadome ieņēma 2008. gada 16. oktobrī, un darbības, instrumentus un priekšlikumus, kurus Komisija ierosināja iepriekšminētajā paziņojumā „Kopēja imigrācijas politika Eiropai. Principi, darbības un instrumenti”; aicina Padomi un Komisiju ātri pāriet pie šo saistību īstenošanas fāzes;

9.  atzinīgi vērtē Lisabonas līguma institucionālo ietekmi, jo īpaši koplēmuma procedūras un kvalificēta balsu vairākuma paplašināšanu, ietverot visas imigrācijas politikas jomas, kā arī ES kompetences precizējumu attiecībā uz vīzām un robežkontroli, ES kompetences paplašināšanu patvēruma jomā un ES kompetences paplašināšanu saistībā ar legālo un nelegālo imigrāciju;

10. uzskata, ka kopējā imigrācijas politika neizbēgami prasa arī kopējas patvēruma politikas izveidi, un atzinīgi vērtē ziņojumu par Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) nākotni un Komisijas priekšlikumu regulai par Eiropas Patvēruma atbalsta biroja izveidi;

Labklājība un imigrācija

Legālā migrācija

11. uzskata, ka legālā migrācija vēl joprojām ir nepieciešama, lai atbildētu uz Eiropas demogrāfiskajām, darba tirgus un prasmju vajadzībām, kuras rada demogrāfiskā lejupslīde un novecošanas ietekme uz ekonomiku; legālā migrācija arī veicina trešo valstu attīstību, pateicoties zināšanu un zinātības apmaiņai, kā arī migrantu naudas pārvedumiem; aicina veidot drošas sistēmas, kuras atvieglo šos līdzekļu pārvedumus uz trešām valstīm;

12. uzskata, ka legālai migrācijai jābūt nelegālās imigrācijas alternatīvai, jo tas ir likumīgs, drošs un organizēts veids, kā ieceļot Eiropas Savienībā;

13. atgādina, ka Komisijas prognozēs norādīts, ka līdz 2050. gadam būs vajadzīgi 60 miljoni migrējošo darba ņēmēju, un tam ir nepieciešama legālās migrācijas kanālu atvēršana;

14. uzsver visaptveroša ES prasmju un tirgus vajadzību izvērtējuma nepieciešamību; tomēr uzskata, ka katrai dalībvalstij pašai jākontrolē cilvēku skaits, kas nepieciešams darba tirgus prasību apmierināšanai, un pārejas pasākumu piemērošanas laikā jāievēro Kopienas priekšrocības princips;

15. atbalsta valstu „imigrācijas profilu” izveidi, sniedzot kopskatu par situāciju imigrācijas jomā katrā dalībvalstī konkrētā laikā un darba tirgus vajadzības nosakot par šo profilu galveno aspektu;

16. atkārto, ka ir jāpalielina ES pievilcība augsti kvalificētu darba ņēmēju acīs, tostarp sniedzot informāciju par galamērķa un uzņemošo valstu darba tirgiem, vienlaikus ņemot vērā, kā tas var ietekmēt intelektuālā darbaspēka emigrāciju izcelsmes valstīs; uzskata, ka intelektuālā darbaspēka emigrāciju var mazināt ar pagaidu vai cirkulārās migrācijas palīdzību, organizējot apmācību izcelsmes valstīs, lai tādējādi saglabātu nodarbinātību galvenajās nozarēs, jo īpaši izglītībā un veselības aprūpē, un parakstot sadarbības nolīgumus ar izcelsmes valstīm; aicina dalībvalstis aktīvi nepiesaistīt darba ņēmējus no jaunattīstības valstīm, kas cieš no cilvēkresursu trūkuma galvenajās nozarēs, piemēram, veselības aprūpē un izglītībā;

17. aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt mehānismus, pamatnostādnes un citus instrumentus, lai sekmētu cirkulāro un pagaidu migrāciju, kā arī sadarbībā ar izcelsmes valstīm īstenot pasākumus, lai kompensētu cilvēkresursu samazināšanos, piedāvājot konkrētu atbalstu profesionāļu apmācībai galvenajās nozarēs, ko nelabvēlīgi ietekmējusi augsti kvalificētu darba ņēmēju aizplūšana;

18. atzinīgi vērtē pieeju, kas saistībā ar kopējo legālās imigrācijas politiku ierosināta dokumentā par „zilo karti”, tomēr aicina dalībvalstis panākt lielāku progresu attiecībā uz kopējiem noteikumiem imigrācijas politikas jomā, kas neaprobežojas ar augsti kvalificētiem darba ņēmējiem;

19. pauž gandarījumu par to, ka ir pieņemta „zilā karte”, kura attiecas uz to trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem un kuras mērķis ir veicināt augsti kvalificētu darbinieku nodarbinātību, un mudina Komisiju iespējami drīz sagatavot iniciatīvas arī saistībā ar citām nodarbinātības kategorijām, tostarp lai turpmāk novērstu nelegālu imigrāciju un nereģistrētu imigrantu izmantošanu;

20. aicina veikt jaunus pasākumus, lai vairāk veicinātu studentu un zinātnieku uzņemšanu un viņu pārvietošanos ES teritorijā;

21. vērš uzmanību uz to, cik būtiski ir atzīt imigrantu prasmes, īpašu uzmanību pievēršot imigrantu izcelsmes valstī iegūtajai formālajai, neformālajai un informālajai izglītībai; uzskata, ka šāda atzīšana ļaus cīnīties pret iemaņu zudumu, ko šobrīd bieži var novērot imigrantu un jo īpaši sieviešu vidū, kuras bieži vien strādā darbu, kas ir zemāks par iegūtās kvalifikācijas līmeni;

22. aicina Komisiju turpmākajos dokumentos šajā jomā ņemt vērā jautājumu par prasmju atzīšanu un mūžizglītības veicināšanu, vienlaikus nodrošinot, ka dalībvalstis sniedz imigrantiem iespēju apgūt uzņemošās valsts valodu, lai nodrošinātu imigrantu sociālo, profesionālo un kultūras integrāciju Eiropas Savienībā un sniegtu iespēju lielākā mērā atbalstīt viņu bērnu izaugsmi; turklāt aicina Komisiju izmantot rezultātus, kas gūti debatēs par valodu mācīšanu imigrantu bērniem un izcelsmes valsts valodas un kultūras mācīšanu mītnes dalībvalstī, un aicina izstrādāt sistēmu, lai ierosinātajos priekšlikumos ņemtu vērā subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

23. no jauna apliecina, ka Eiropas Nodarbinātības un darba mobilitātes tīkls (EURES) ir piemērots instruments, kas darba tirgū ļauj nodrošināt pārredzamu, atbildīgu un iedarbīgu līdzsvaru starp piedāvājumu un pieprasījumu; tādēļ ierosina paplašināt EURES tīkla aptvērumu, lai Eiropas darba devējiem, kuri meklē darbiniekus ar konkrētu kvalifikāciju, ļautu dibināt kontaktus ar darba meklētājiem no trešām valstīm; ierosina speciālos centrus (gan jau darbojošos, gan tos, kuri vēl jāizveido) vai ES pārstāvniecības trešās valstīs izmantot kā pamatu, lai paplašinātu EURES tīklu un nodrošinātu pastāvīgu un paplašinātu konsultēšanu par instrumentiem un atbalstu pašnodarbinātajiem vai par mikrokredītu saņemšanu; uzsver, ka Eiropas vajadzība pēc augsti kvalificēta darbaspēka nedrīkstētu izraisīt intelektuālā darbaspēka aizplūšanu no trešām valstīm, attiecīgi radot zaudējumus to strauji augošajai ekonomikai un sociālajai infrastruktūrai;

24. uzskata, ka imigrantiem no tā dēvētajām trešām valstīm ir jābūt tiesīgiem brīvi pārvietoties ES, lai viņi tāpat kā dalībvalstu pastāvīgie iedzīvotāji varētu kā pārrobežu darba ņēmēji strādāt citā dalībvalstī, neizvirzot viņiem prasību iesniegt darba atļaujas pieteikumu, un ka šādiem imigrantiem kā darba ņēmējiem jābūt tiesīgiem pilnīgi brīvi pārvietoties pēc piecu gadu likumīgas uzturēšanās kādā no dalībvalstīm;

25. uzsver, cik svarīgi, pārvaldot darba tirgus vajadzības saskaņā ar Kopienas priekšrocību principu, ir saskaņot darbības starp vietējām un reģionālajām iestādēm, kuras ir īpaši atbildīgas par apmācību, un dalībvalstu un Eiropas mēroga iestādēm; uzsver, ka šāda sadarbība ir priekšnoteikums efektīvai imigrācijas politikas īstenošanai, kas ļautu novērst atsevišķās nozarēs un dalībvalstīs vērojamo darbaspēka trūkumu un nodrošinātu imigrantu efektīvu un pienācīgu integrāciju;

26. aicina Komisiju padarīt informāciju par legālās migrācijas iespējām, kā arī migrantu tiesībām un pienākumiem, ierodoties ES, vēl pieejamāku izcelsmes valstīs;

27. aicina dalībvalstis pienācīgi izmantot ar imigrācijas politiku saistītos Kopienas finansēšanas mehānismus, lai migrantiem radītu vairāk un labākas darba vietas;

Integrācija

28. uzsver, ka integrācija veicina ES kulturālo dažādību un tās pamatā jābūt sociālai iekļaušanai, diskriminācijas novēršanai, vienlīdzīgām iespējām, proti, iespējām piekļūt veselības aprūpei, izglītībai, valodu apmācībai un nodarbinātībai; uzskata, ka integrācijas politikas pamatā jābūt arī piemērotām novatoriskām programmām, un atzīst, ka migrantu integrācijā būtiska loma piemīt vietējām un reģionālajām iestādēm, arodbiedrībām, migrantu organizācijām, kā arī profesionālajām federācijām un asociācijām;

29. atbalsta dalībvalstu, legālo migrantu un starptautiskās aizsardzības saņēmēju centienus integrācijas jomā, ņemot vērā ES un tās dalībvalstu identitāti un to vērtības, piemēram, cilvēktiesības, tiesiskums, demokrātija, iecietība un vienlīdzība, uzskatu brīvība un bērnu obligāta izglītošana; atgādina, ka integrācija ir divpusējs process, kad pielāgošanās ir nepieciešama gan no migrantu, gan uzņemošās valsts iedzīvotāju puses, pamatojoties uz Padomes pieņemtajiem kopējiem pamatprincipiem, un ka šajā procesā var būt noderīga paraugprakses apmaiņa; atzīst, ka integrācija ir grūtāka tajās dalībvalstīs, kuras saskaras ar ievērojamu migrācijas spiedienu to īpašā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, tomēr arī šīm valstīm nevajadzētu atteikties no šī integrācijas mērķa; aicina pārējās dalībvalstis sniegt ieguldījumu, lai mazinātu šo spiedienu atbilstīgi solidaritātes principam, veicinot ES dalībvalstīs dzīvojošo starptautiskās aizsardzības saņēmēju integrāciju un vienlaikus sekmējot legālo migrāciju;

30. uzsver, ka efektīvs integrācijas process ir vislabākais instruments, lai samazinātu neuzticību un aizdomas, kas pastāv vietējo iedzīvotāju un migrantu starpā, turklāt tas ir būtiski svarīgs, lai novērstu jebkādas ksenofobiskas idejas un darbības;

31. mudina izstrādāt savstarpējas mācīšanās mehānismus un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, lai uzlabotu uzņemošo valstu spējas pārvaldīt savu arvien lielāko daudzveidību, kā arī izveidot kopēju rādītāju sistēmu un atbilstīgu statistikas potenciālu, ko dalībvalstis izmantotu, lai novērtētu imigrācijas politikas rezultātus;

32. atgādina, ka būtisks elements ir to migrantu organizāciju iekļaušana, kurām ir vienreizēja nozīme integrācijas procesā, jo tās sniedz migrantiem demokrātiskās līdzdalības iespējas; aicina dalībvalstis veicināt sistēmas, kas sniedz atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai integrācijas procesā, ļaujot migrantiem piedalīties uzņemošās valsts sabiedrības pilsoniskajā un politiskajā dzīvē, politiskajās partijās, arodbiedrībās, kā arī balsot vietējo pašvaldību vēlēšanās;

33. atzinīgi vērtē Komisijas un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas iniciatīvu, kas paredz uzlabot integrācijas politiku saskaņotību, izveidojot Eiropas Integrācijas forumu, kurā piedalās un iesaistās sociālās organizācijas un imigrantu apvienības, lai tā ietvaros apmainītos ar pieredzi un izstrādātu ieteikumus; aicina dalībvalstis saskaņot to integrācijas pasākumus, apmainoties ar valsts integrācijas plānos ietverto paraugpraksi;

34. aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu finansiālu atbalstu imigrantu strukturālajai un kultūras integrācijai, tostarp arī īstenojot tādas ES programmas kā „Mūžizglītība”, „Eiropa pilsoņiem”, „Jaunatne darbībā” un „Kultūra 2007”; norāda, ka skolotāji vairumā gadījumu nav pietiekami sagatavoti tam, lai klasēs būtu liels skaits migrantu bērnu, un aicina nodrošināt labāku apmācību skolotājiem un atbilstošu finansiālo atbalstu;

35. uzsver, ka skolu programmām un mūžizglītībai ir nozīmīga loma integrācijas procesā, jo tās attīsta spējas, jo īpaši valodu prasmi; uzskata arī, ka netraucētai dalībai mācību un mūžizglītības programmās vajadzētu būt jaunieradušos imigrantu tiesībām un iespējai;

36. aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk veicināt diskriminācijas novēršanas politiku, tostarp to, ko īsteno valsts iestādēs;

37. aicina dalībvalstis ievērot un atbalstīt atbilstošās direktīvas, t.i., Direktīvu 2000/78/EK, 2000/43/EK un 2004/113/EK, kuru mērķis ir cīnīties pret diskrimināciju;

38. aicina dalībvalstis ratificēt Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, ko 1990. gada 18. decembrī pieņēma ANO Ģenerālā asambleja(17);

39. aicina Komisiju apkopot ar dzimumu atšķirībām saistītus datus par imigrāciju ES un šo datu analīzi uzticēt Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam, lai labāk noteiktu imigranšu īpašās vajadzības un problēmas, kā arī vispiemērotākās metodes viņu integrēšanai uzņemošo valstu sabiedrībā;

40. aicina dalībvalstis, izstrādājot integrācijas politiku, pienācīgā veidā ņemt vērā dzimumu dimensiju, kā arī migrantu sieviešu īpašo situāciju un vajadzības;

41. aicina dalībvalstis nodrošināt imigranšu pamattiesību ievērošanu neatkarīgi no tā, vai viņu statuss ir likumīgs vai nē;

42. aicina dalībvalstis atbalstīt imigrantēm paredzētas informatīvas kampaņas, kuru mērķis ir informēt šīs sievietes par viņu tiesībām, izglītības iespējām, valodu apmācību, profesionālo apmācību un piekļuvi darba tirgum, un nepieļaut piespiedu laulības, sieviešu dzimumorgānu sakropļošanu un citus emocionālās un fiziskās iespaidošanas veidus;

Drošība un imigrācija

Integrēta robežu pārvaldība

43. uzsver, ka jāizstrādā visaptverošs ģenerālplāns, kurā būtu noteikti ES robežu pārvaldības stratēģijas vispārējie uzdevumi un uzbūve, ietverot detalizētu izklāstu par to, kā gūt maksimālu labumu no visām šīs jomas saistītajām programmām un sistēmām; uzskata, ka, izstrādājot ES robežu pārvaldības stratēģijas uzbūvi, Komisiju vajadzētu vispirms izanalizēt dalībvalstīs darbojošos robežu pārvaldības sistēmu efektivitāti, lai panāktu šo sistēmu optimālu sinerģiju, kā arī sniegtu papildu informāciju par ES integrētās robežu pārvaldības jauno ierosināto sistēmu (ieceļošanas/izceļošana, elektroniskā ceļošanas atļauju sistēma, automatizētā robežkontrole un reģistrēto ceļotāju programma) izmaksu lietderību;

44. uzsver, ka integrētas robežu pārvaldības mērķim vajadzētu būt panākt līdzsvaru starp aizvien lielāka cilvēku skaita brīvu pārrobežu pārvietošanos un lielākas drošības nodrošināšanu Eiropas pilsoņiem; nenoliedz, ka datu izmantošana sniedz nepārprotamas priekšrocības; tajā pašā laikā uzskata, ka sabiedrības uzticēšanos valdības rīcībai var saglabāt vienīgi tad, ja tiek nodrošināta pietiekama datu aizsardzība, uzraudzība un kompensācijas mehānismi;

45. aicina novērtēt, kādas ir iespējas ieviest integrētu, četru līmeņu pieeju, lai pārbaudes tiktu sistemātiski veiktas katrā posmā, imigrantiem dodoties uz Eiropas Savienību;

46. uzsver, ka ES robežu stratēģija ir jāpapildina arī ar konkrētiem pasākumiem, kuru mērķis ir stiprināt trešo valstu robežas saistībā ar Āfrikas un ES partnerību un Eiropas kaimiņattiecību politiku (Austrumu partnerība, EUROMED);

47. aicina aizstāt pašreizējās valstu Šengenas vīzas ar vienādām Eiropas Šengenas vīzām, kas nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem vīzu pieteikumu iesniedzējiem; vēlas saņemt informāciju par precīzu laika grafiku un detalizētu informāciju gan par Komisijas politisko pētījumu, gan tehnisko pētījumu, kurā tiks analizētas tās sistēmas īstenošanas iespējas, praktiskās sekas un ietekme, kas prasītu, lai trešo valstu valstspiederīgie pirms došanās uz ES teritoriju, saņemtu elektronisku atļauju (Elektroniskā ceļošanas atļauju sistēma, ESTA); aicina uzlabot dalībvalstu konsulātu sadarbību un pakāpeniski, atbilstīgi brīvprātības principam, izveidot kopīgus konsulāros dienestus, kuri izsniegtu vīzas;

48. aicina Padomi pieņemt mehānismus, kuru pamatā ir dalībvalstu solidaritāte, lai tādējādi sadalītu slogu, ko rada robežu uzraudzība, un saskaņotu dalībvalstu politiku;

Nelegālā migrācija

49. uzskata, ka efektīva nelegālās imigrācijas apkarošana ir būtisks aspekts visaptverošā ES migrācijas politikā, un tādēļ pauž nožēlu, ka efektīvu lēmumu pieņemšanu šajā jomā kavē dalībvalstu nepietiekamā spēja patiesi sastrādāties kopīgu interešu labā;

50. pauž satraukumu par cilvēcisko traģēdiju, kas rada nelegālā migrācija pa jūras maršrutiem, jo īpaši pie Eiropas Savienības dienvidu jūras robežas, kad cilvēki laivās pamet Āfrikas krastus un dodas bīstamā ceļojumā uz Eiropu; uzstājīgi aicina nekavējoties rīkoties, lai uz visiem laikiem pārtrauktu šo cilvēcisko traģēdiju, kā arī pastiprināt dialogu un sadarbību ar izcelsmes valstīm;

51. atgādina, ka nelegālo imigrāciju bieži organizē kriminālie tīkli, kuri līdz šim bijuši efektīvāki nekā kopēja Eiropas darbība; ir pārliecināts, ka šādi krimināli grupējumi ir atbildīgi par vairākiem simtiem cilvēku, kuri katru gadu zaudē dzīvību jūrā; atgādina, ka saskaņā ar starptautiskajām saistībām dalībvalstis ir līdzatbildīgas par dzīvību glābšanu jūrā; tāpēc aicina Komisiju un Padomi divkāršot centienus cīņā pret organizēto noziedzību, cilvēku tirdzniecību un kontrabandu, kas notiek vairākās vietās ES, un jo īpaši mēģināt likvidēt visus šo tīklus, cīnoties ne vien pret cilvēku pārvadātājiem, kuriem ir galvenā redzamā loma, bet arī pret tiem, kuri, atrodoties piramīdas virsotnē, gūst vislielāko labumu no šīm noziedzīgajām darbībām;

52. aicina Komisiju tranzīta un izcelsmes valstīs pastiprināt izpratnes veicināšanas programmas par nelegālās imigrācijas draudiem;

53. atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta jaunā direktīva, ar ko nosaka sankcijas darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelegāli, un uzskata, ka tas ir efektīvs instruments, lai ierobežotu migrējošo darba ņēmēju izmatošanu un samazinātu šī faktora —kas ir viens no galvenajiem nelegālās imigrācijas veicinātājiem —pievilcību;

54. mudina dalībvalstis nekavēties un transponēt jauno direktīvu, kas paredz sodus tiem darba devējiem, kuri pieņem darbā nelegālos imigrantus;

55. uzskata, ka ir būtiski pastiprināt dialogu ar izcelsmes valstīm un noslēgt sadarbības nolīgumus ar šīm valstīm, lai likvidētu šo necilvēcīgo un katastrofālo nelegālās migrācijas fenomenu;

56. uzskata, ka, neskatoties uz atkārtotu budžeta līdzekļu palielināšanu pēc Parlamenta īpaša lūguma, Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (FRONTEX) vēl nespēj nodrošināt efektīvu Eiropas Savienības ārējo robežu kontroles pasākumu koordināciju, jo šīs aģentūras pilnvaras ir ierobežotas un nepietiekami tiek iesaistītas trešās valstis, jo īpaši līdz šim īstenotajās jūras operācijās;

57. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu par priekšlikumu pārskatīt FRONTEX pilnvaras un uzskata, ka tās nepieciešams nekavējoties nostiprināt, jo īpaši paplašinot tās koordinācijas spējas un spēju saskaņot pēc attiecīgo dalībvalstu lūgumu pastāvīgo misiju darbību teritorijās, kuras saskaras ar lielu migrācijas spiedienu, kā arī tās spēju iesaistīt trešās valstis; uzskata, ka uzsvars jāliek arī uz FRONTEX risku analīzes veiktspēju un spēju savākt informāciju;

58. uzskata, ka FRONTEX vajadzīgi pietiekami līdzekļi un ne tikai finanšu līdzekļi, lai tā īstenotu savas pilnvaras jēgpilnā veidā, un aicina ieviest jaunās tehnoloģijas, lai apkarotu nelegālo imigrāciju, turklāt mudina dalībvalstis veicināt tehnisko līdzekļu apvienošanu un Komisiju sagatavot tiesību aktu priekšlikumus, lai noteiktu obligātu solidaritāti līdzīgi tam, kā tas noteikts attiecībā uz ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienībām (RABITs);

59. aicina FRONTEX un Komisiju veikt pētījumu, lai izvērtētu FRONTEX iespējas iegūt pašai savu aprīkojumu un lai novērtētu, kas ir nepieciešams FRONTEX jūras operācijas uzlabošanai, tās, iespējams, pārveidojot par ES krasta apsardzi, neskarot dalībvalstu īstenoto kontroli uz to robežām;

60. uzskata, ka FRONTEX var būt pilnīgi efektīva, ja paplašina papildu darbības, tādas kā atpakaļuzņemšana un sadarbība ar trešām valstīm; aicina Komisiju šajā sakarā atbalstīt FRONTEX;

61. atbalsta FRONTEX specializētu biroju izveidi, lai ņemtu vērā un labāk novērtētu īpašo situāciju pie robežām, kuras ir īpaši apdraudētas, jo īpaši pie sauszemes robežām austrumos un jūras robežām dienvidos;

62. atzīmē, ka gan atšķirības juridisko terminu interpretācijā un starptautisko jūras tiesību interpretācijā, gan arī atšķirības valsts tiesību aktos un procedūrās ir kavējušas FRONTEX operācijas; aicina veikt visaptverošus pētījumus, lai atrastu kopīgu pieeju un novērstu pretrunīgās atšķirības valsts tiesību aktos un procedūrās;

63. aicina īstenot plašu un pastāvīgu sadarbību starp FRONTEX un valsts iestādēm un aģentūrām;

64. aicina turpināt attīstīt Eiropas Robežu uzraudzības sistēmas (EUROSUR) koncepciju, cita starpā uzlabojot darbību saskaņošanu starp dalībvalstīm;

65. atzīmē, ka zvejnieki, privātie kuģi un privātie darba ņēmēji jūrā bieži vien saskaras ar nelegāliem imigrantiem, pirms šos imigrantus ir atklājuši valsts jūras spēki; uzsver, ka šīs personas precīzāk jāinformē par starptautiskajās tiesībās paredzētajiem pienākumiem palīdzēt imigrantiem briesmu gadījumā, kā arī aicina ieviest kompensācijas mehānismu, kas jāizmanto, ja darbs zaudēts glābšanas operāciju dēļ;

66. uzsver — lai ieviestu konkrētus instrumentus nelegālās imigrācijas apkarošanai ES līmenī, acīmredzami ir nepieciešami uzticami statistikas dati, un aicina Komisiju veikt vajadzīgos pasākumus, lai sniegtu šos statistikas datus;

Atgriešanās

67. uzskata, ka migrantiem, kuri nevar pretendēt uz starptautisko aizsardzību un kuri nelegāli uzturas dalībvalstu teritorijā, jāliek atstāt Eiropas Savienības teritoriju; šajā sakarībā atzīmē Atgriešanas direktīvas pieņemšanu un aicina dalībvalstis, transponējot šo direktīvu, saglabāt labvēlīgākus noteikumus, kas jau noteikti to valsts tiesību aktos; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka atgriešana tiek veikta, ņemot vērā tiesību aktus un iesaistīto cilvēku cieņu, dodot priekšroku brīvprātīgai atgriešanai;

68. aicina atvērtā un slēgtā tipa izmitināšanas centros izveidot atgriešanās konsultāciju dienestu sistēmu, ko varētu izmantot kā kontaktpunktu personām, kuras vēlas uzzināt vairāk par palīdzību, ko var saņemt atgriešanās gadījumā;

69. aicina Komisiju izcelsmes valstīs ieviest sociālās un profesionālās reintegrācijas uzraudzības un atbalsta mehānismus migrantiem, kuri ir atgriezušies;

70. aicina dalībvalstis to atpakaļuzņemšanas politiku pielāgot kopējai politikai, nevis divpusējiem nolīgumiem;

71. aicina saistībā ar atpakaļuzņemšanas nolīgumiem apspriežu laikā ar trešām valstīm regulāri informēt Parlamentu un tā kompetentās komitejas par progresu un jebkuriem šķēršļiem, ar ko saskaras sarunās iesaistītās puses;

72. aicina Komisiju nodrošināt, lai dalībvalstis noslēgtu tikai divpusējus atpakaļuzņemšanas nolīgumus ar trešām valstīm, kuras pilnībā nodrošina atpakaļ uzņemto personu cilvēktiesību ievērošanu un kuras parakstījušas 1951. gada Ženēvas Konvenciju;

73. aicina Komisiju nodrošināt, ka trešās valstis efektīvi pilda saistības par to savu valstspiederīgo atpakaļuzņemšanu, kuri ES teritorijā uzturas nelegāli, kā tas paredzēts 2000. gada 23. jūnija Kotonū nolīguma 13. pantā; aicina nostiprināt šos noteikumus sarunu laikā par jauno ĀKK valstu (Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstis) nolīgumu;

74. uzsver Eiropas līmeņa atgriešanas politikas nepieciešamību, savstarpēji atzīstot atgriešanas lēmumus; mudina dalībvalstis ciešāk sadarboties, lai īstenotu atgriešanu un stiprinātu FRONTEX lomu kopējās atgriešanas darbībās;

75. aicina stiprināt sadarbību, tostarp konsulāro sadarbību, ar izcelsmes un tranzīta valstīm, lai veicinātu atpakaļuzņemšanas procedūras, un aicina Komisiju izvērtēt esošos atpakaļuzņemšanas nolīgumus, lai veicinātu to īstenošanu un gūto pieredzi izmantotu sarunās par turpmākiem nolīgumiem;

76. aicina Padomi apsvērt tiesību normu ieviešanu, lai izveidotu Eiropas izceļošanas dokumentu, ko izsniegtu trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelegāli, tādējādi veicinot atpakaļuzņemšanu trešās valstīs; jāveic pasākumi, lai Eiropas izceļošanas dokumentu iekļautu ES atpakaļuzņemšanas nolīgumos, to padarot par saistošu attiecīgajām trešām valstīm;

Solidaritāte un imigrācija

Darbību saskaņošana starp dalībvalstīm

77. pauž dziļu nožēlu, ka dalībvalstis nav pietiekami solidāras, saskaroties ar pieaugošo imigrācijas problēmu; aicina steidzami pārskatīt Solidaritātes un migrācijas plūsmu pārvaldības vispārējo programmu 2007.–2013. gadam(18)un tās četrus finanšu instrumentus tā, lai tie atspoguļotu jauno realitāti, kas veidojas, pieaugot migrācijas spiedienam, un tos lietotu steidzamu uzdevumu risināšanai, piemēram, masveida migrācijas pieplūdumu gadījumos;

78. atzīmē saistības, kuras dalībvalstis uzņēmās saistībā ar nepieciešamību pēc solidaritātes iepriekšminētajā Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktā; ļoti atzinīgi vērtē tāda brīvprātīgā sloga dalīšanas mehānisma iekļaušanu, kurš veicina starptautiskās aizsardzības saņēmēju pārvietošanu ES iekšienē no dalībvalstīm, kas saskaras ar specifisku un nesamērīgu spiedienu uz savas valsts patvēruma sistēmu īpašas ģeogrāfiskas vai demogrāfiskas situācijas dēļ, uz citām dalībvalstīm, un aicina dalībvalstis īstenot šīs saistības; atzinīgi vērtē arī EUR 5 miljonu piešķiršanu ES 2009. gada budžetā šim mērķim Eiropas Bēgļu fondā; tomēr pieprasa ieviest saistošus instrumentus; aicina Komisiju nekavējoties īstenot šo mehānismu un tūlīt sagatavot tiesību aktu priekšlikumus, lai izveidotu šādu patstāvīgu Eiropas līmeņa mehānismu;

79. atzinīgi vērtē Dublinas regulas pārstrādāšanu un ierosinātos noteikumus par mehānismu, lai pārtrauktu šīs regulas ietvaros īstenotās pārsūtīšanas, ja pastāv bažas, ka to rezultātā atbildīgajās dalībvalstīs pieteikuma iesniedzējiem netiek piemēroti atbilstīgi aizsardzības standarti, jo īpaši uzņemšanas nosacījumu un patvēruma procedūru pieejamības ziņā, kā arī gadījumos, kad šādas pārsūtīšanas palielina slogu tām dalībvalstīm, kuras saskaras ar nesamērīgu spiedienu, jo īpaši to ģeogrāfiskā un demogrāfiskā stāvokļa dēļ; tomēr uzsver — ja netiks ieviests visām dalībvalstīm saistošs divkāršs instruments, šie noteikumi galu galā drīzāk būs politisks paziņojums, nevis efektīvs instruments, lai būtiski atbalstītu dalībvalstis;

80. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pārstrādāt regulu par pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmas Eurodac izveidi un atgādina dalībvalstīm par to pienākumu noņemt pirkstu nospiedumus un nosūtīt datus atbilstīgi pašreizējai Eurodac regulai; uzskata, ka biometriskie dati, piemēram, pirkstu nospiedumi, jāizmanto, lai palielinātu robežkontroles operāciju efektivitāti;

Sadarbība ar trešām valstīm

81. pauž nožēlu, ka sadarbība ar trešām valstīm nav sniegusi pietiekamus rezultātus, kā īpašu izņēmumu minot Spānijas sadarbību ar trešām valstīm, piemēram, Senegālu un citām valstīm Subsahāras Āfrikā un Ziemeļāfrikā; aicina sniegt mērķtiecīgu atbalstu tranzīta un izcelsmes trešām valstīm, lai tām palīdzētu izveidot efektīvu robežu pārvaldības sistēmu, robežu pārvaldības palīdzības misijās šajās valstīs iesaistot FRONTEX;

82. atgādina Komisijai, Padomei un dalībvalstīm, ka ir svarīgi turpināt dialogu, kas uzsākts ar izcelsmes un tranzīta valstīm, tādējādi turpinot ES un Āfrikas ministru konferences par migrāciju un attīstību, kuras notika Tripolē, Rabātā un Lisabonā;

83. aicina ieviest tos politikas instrumentus, kas izstrādāti saistībā ar „Vispārējo pieeju migrācijai”(19) un 2006. gadā uzsākto Rabātas procesu migrācijas un attīstības jomā, kā arī ES un Āfrikas partnerību migrācijas, mobilitātes un nodarbinātības jomā, par kuru tika panākta vienošanās 2007. gada decembrī Lisabonā;

84. uzsver attīstības politikas nozīmi izcelsmes vai tranzīta trešās valstīs, jo tas ir instruments imigrācijas problēmu risinājumam pašos pamatos; aicina uzlabot koordināciju starp Eiropas Savienības imigrācijas politiku un attīstības politiku, pilnība ņemot vērā stratēģiskos mērķus, piemēram, Tūkstošgades attīstības mērķus;

85. tomēr konstatē, ka attīstības politika nevar būt vienīgā alternatīva migrācijai, jo nav iespējams nodrošināt uz solidaritāti balstītu attīstību bez pastāvīgas mobilitātes;

86. aicina stiprināt sadarbību ar Starptautisko Migrācijas organizāciju (SMO) un citām starptautiskām organizācijām, izveidojot jaunus reģionālus birojus jutīgās zonās, kur jāsniedz praktiska palīdzība, tostarp saistībā ar legālo migrāciju vai migrantu brīvprātīgu atgriešanos;

87. uzsver, cik svarīgi ir izveidot migrācijas informācijas un pārvaldības centrus, līdzīgus tam, kuru 2008. gada oktobrī atklāja Mali; uzskata, ka šādi centri ievērojami sekmētu migrācijas problēmu risināšanu, jo tie cīnītos pret grūtībām, ar kurām saskaras potenciālie migranti, migranti, kuri atgriežas izcelsmes valstī, kā arī Eiropas Savienībā dzīvojošie migranti; aicina Komisiju sniegt vajadzīgo informāciju par projektiem, kas paredz citu centru izveidi ES un Āfrikas partnerības ietvaros, un aicina Komisiju izskatīt iespējas izveidot šādus centrus Austrumu reģiona kaimiņvalstīs;

88. uzsver, ka visos nolīgumos ar izcelsmes un tranzīta valstīm jābūt sadaļām par sadarbību imigrācijas jomā, un aicina veidot tālejošu politiku ar trešām valstīm policijas un tiesu iestāžu sadarbības jomā, lai cīnītos ar starptautiskajām kriminālajām organizācijām, kuras nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību, un lai iesaistītās personas nodotu tiesai, piesaistot Eiropolu un Eurojust; aicina Komisiju arī pastiprināt atbalstu, tostarp finanšu un tehnisko palīdzību trešām valstīm, lai izveidotu ekonomiskos un sociālos apstākļus, kas novērš nelegālo imigrāciju, ar narkotikām saistītu darbību un organizēto noziedzību;

89. aicina Komisiju sekmēt sarunas par vispārējiem Eiropas nolīgumiem, kas līdzīgi ar Kaboverdi parakstītajam nolīgumam, lai panāktu progresu vispārējās sarunās, ko Komisija risina ar Maroku, Senegālu un Lībiju, kā arī sekmēt nolīgumu noslēgšanu ar galvenajām imigrantu izcelsmes valstīm;

90. aicina atbalstīt trešās valstis, kas izstrādā savu valsts tiesisko regulējumu un veido imigrācijas un patvēruma sistēmas, pilnībā ievērojot starptautiskās tiesības, kā arī aicina tranzīta trešās valstis parakstīt un ievērot 1951. gada Ženēvas Konvenciju par bēgļu statusu;

91. aicina dalībvalstis apsvērt jautājumu par „vides bēgļiem” — migrantiem, kurus patlaban nevar uzskatīt par ekonomiskiem migrantiem un kuri nav atzīti arī par bēgļiem atbilstīgi Ženēvas Konvencijai;

0

0 0

92. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1)

COR/2008/210.

(2)

Padomes dokuments Nr. 13440/08.

(3)

OV L 348, 24.12.2008, 98. lpp.

(4)

OV L 199, 31.7.2007, 30. lpp.

(5)

Padomes 2008. gada 3. marta dokuments Nr. 7204/08.

(6)

Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0087.

(7)

Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0069.

(8)

Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0047.

(9)

Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0633.

(10)

Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0557.

(11)

Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0558.

(12)

Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0385.

(13)

Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0168.

(14)

OV C 219 E, 28.8.2008, 215. lpp.

(15)

OV C 219 E, 28.8.2008, 223. lpp.

(16)

OV C 303 E, 13.12.2006, 845. lpp.

(17)

A/RES/45/158.

(18)

(COM(2005)0123.

(19)

(COM(2006)0735.


PASKAIDROJUMS

Ievads

Nav šaubu, ka imigrācija ir viena no svarīgākajām problēmām, kas Eiropai pašlaik jārisina. Meklējot risinājumus, mēs varam vai nu pieņemt politiku, kas problēmu pārvērš iespējā, vai pieļaut kļūdas, par kurām visām iesaistītajām pusēm var nākties dārgi maksāt.

Pieredze rāda, ka imigrācija ir kopēja problēma, kuras risināšanā, gūstot savstarpēju labumu, var iesaistīties visas ES valstis un būtu jāiesaistās visām ES valstīm. Atsevišķas valstis neatkarīgi no tā, cik lielas vai mazas tās ir, vienas pašas ir centušās rast piemērotus risinājumus imigrācijas problēmai, jo īpaši pēc personu brīvas pārvietošanās telpas un Šengenas zonas izveides.

Pastāvot kopējām ārējām robežām, vienas dalībvalsts darbība vai bezdarbība ietekmē pārējo dalībvalstu intereses. Tāpat migrācijas spiediens, kam pakļauta viena dalībvalsts, var radīt problēmas visai Eiropas Savienībai. Tāpēc Eiropas Savienībai būtu jāizstrādā kopēja Eiropas imigrācijas politika.

Pēc referenta domām, pašlaik ir pats īstākais laiks, lai Eiropas Savienība sāktu izstrādāt patiesi kopēju Eiropas imigrācijas politiku, un šo izdevību nedrīkst palaist garām. Citādi vēlāk nāksies to nožēlot.

Būtiski sasniegumi ir gūti, īstenojot Tamperes (1999.–2004. gads) un Hāgas (2004.–2009. gads) programmu, un atzinīgi jāvērtē Eiropas Parlamenta vispusīgais ieguldījums. Tomēr imigrācijas politika joprojām ir sadrumstalota, tāpēc mūsu uzdevums ir no šiem atsevišķajiem fragmentiem radīt vienotu un saskanīgu veselumu. Bet ar to nepietiek. Jārada kopīgs politisks redzējums, kas pamatojas uz gūtajiem sasniegumiem un vienlaikus ir vērsts uz nākotni. Lai to panāktu, vajadzēs vēl lielāku mērķtiecību, turklāt ES valstīm būs jāaizmirst nacionālais lepnums un ciešāk jāvienojas kopīgā darbā.

Referents atzinīgi vērtē Eiropadomes 2008. gada 16. oktobrī pieņemto Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktu, kurā ir skaidri pateikts, ka Eiropai jāuzņemas kopējas politikas izstrāde. Kopējas imigrācijas politikas principi, darbības un instrumenti beidzot sāk iegūt konkrētas aprises, tāpēc, ievērojot, ka tuvojas Eiropas Parlamenta 2004.–2009. gada pilnvaru termiņa beigas, šajā ziņojumā referents centīsies ieskicēt kopējas imigrācijas politikas pamatnostādnes, ko Eiropas Parlamentam turpmākajos gados vajadzētu ievērot.

Lai sniegtu pilnīgu priekšstatu, referents ziņojumā ir centies aptvert visus imigrācijas aspektus. Tomēr atsevišķi politikas instrumenti un darbības prasa padziļinātu papildu analīzi.

Notikumi var apsteigt Eiropu

Ja Eiropa nepasteigsies ar kopējas imigrācijas politikas izstrādi, notikumi var to apsteigt. Dramatiski gadījumi liecina, ka tas jau ir noticis. Pēdējos gados migrācijas spiediens ir palielinājies pie Eiropas Savienības jaunajām austrumu un dienvidu robežām. Dienvidos vissmagākās problēmas rada imigranti, kas cerībā nokļūt Eiropas kontinentā ar laivām dodas bīstamos jūras braucienos.

Cerības pārvēršas smagās cilvēciskās traģēdijās, jo jūra katru gadu paņem simtiem dzīvību, un šokējošākais ir tas, ka šīs traģēdijas var palikt nepamanītas — domājams, ka Vidusjūrā un pie Kanāriju salām 2007. gadā bojāgājušo skaits pārsniedz Libānas kara upuru skaitu, bet 2008. gadā jūra ir paņēmusi vairāk dzīvību nekā karš Gazas joslā. Šī traģiskā cilvēku bojāeja ir nekavējoties jāpārtrauc.

Jūrā izglābj tūkstošiem imigrantu, un šajā ziņā ES valstīm ir jāuzņemas atbildība. Piemēram, no 2700 imigrantiem, kas 2008. gadā ieradās Maltā, vairāk nekā 2000 cilvēku izglāba jūrā pēc tam, kad imigrantu laivas avarēja ceļā uz Itālijas Lampedūzas salu un to pasažierus izglāba Maltas bruņoto spēku jūras eskadrons, kurš regulāri piedalās augsta riska glābšanas operācijās atklātā jūrā.

Dažas valstis ar migrācijas spiedienu saskaras smagāk nekā citas. Īpaši smagi cietušas ir Spānijas Kanāriju salas, Itālijas Lampedūzas sala, Malta un Kipra, kā arī citas dalībvalstis, piemēram, Grieķija. Tos imigrantus, kas ierodas Lampedūzas salā vai Kanāriju salās var nekavējoties pārvest uz Itālijas vai Spānijas kontinentālo daļu, savukārt tos, kas ierodas Maltā, nekur pārvest nevar, jo Eiropas imigrācijas politika vēl neparedz šādu pārvešanu ES teritorijā.

Tādēļ kopējai Eiropas imigrācijas politikai jākļūst arī par solidaritātes politiku ar tām dalībvalstīm, kas atrodas pie Eiropas Savienības ārējām robežām, jo tās arī aizsargā Eiropas Savienības ārējās robežas. Un pēc ierašanās šajās valstīs migranti parasti cenšas nokļūt citos Eiropas Savienības reģionos.

1. Labklājība un imigrācija

Ja Eiropa nevēlas kļūt par cietoksni, kas atsakās atzīt, ka ir acīmredzami pievilcīgs trešo valstu imigrantu galamērķis, kopējā imigrācijas politikā noteikti jāparedz noteikumi par legālu ieceļošanu Eiropā. Legālas ieceļošanas iespējas nozīmē arī to, ka būtiski mazināsies nelegālo maršrutu skaits un nelegālas ieceļošanas motivācija.

Nav gandrīz nekādu šaubu, ka legāla migrācija var sekmēt ES saimniecisko izaugsmi un jo īpaši palīdzēt dalībvalstīm, kam migranti ir vajadzīgi, ņemot vērā valsts situāciju darba tirgū vai demogrāfisko situāciju. Turklāt migranti sūta naudas pārvedumus uz mājām, tādējādi sekmējot izcelsmes valstu attīstību. Tāpēc pareizi organizēta legāla migrācija varētu dot labumu visām iesaistītajām pusēm.

1.1. Legālā migrācija

Legālā migrācija būtu jāpārvalda ar skaidriem, pārredzamiem un godīgiem noteikumiem, lai gan pašreizējā attīstības stadijā ir skaidrs, ka katrai dalībvalstij būtu jāturpina kontrolēt to strādnieku skaitu, ko tās var integrēt savā darba tirgū, pienācīgi ņemot vērā Kopienas priekšrocības principu. Pēc „zilās kartes” apstiprināšanas ir pienācis laiks veikt turpmākus pasākumus un pavērt iespējas zemāk kvalificētiem un sezonas strādniekiem.

Būtu jāņem vērā arī intelektuālā darbaspēka aizplūšanas sekas, bet, tā kā augsti kvalificēti darba ņēmēji no trešām valstīm vienalga aizceļo, viņus zaudēt Eiropai nebūtu lietderīgi. Lai mazinātu negatīvās sekas, referents iestājas par intelektuālā darbaspēka cirkulāciju, atbalstot pagaidu vai cirkulāru migrāciju.

1.2. Integrācija

Būtu jāatbalsta tādu imigrantu integrācija, kuri ieceļo legāli un kuriem ir ilgtermiņa uzturēšanās atļaujas, jo tas dod labumu gan pašiem migrantiem, gan uzņēmējvalstu sabiedrībai. Politikas instrumentiem būtu jādod integrācijā ieinteresētajiem migrantiem iespēja piedalīties vietējo kopienu dzīvē, jāveicina dažādība darba vietās un skolās un jāapkaro diskriminācija. Tomēr integrācijā ieinteresētajiem migrantiem jābūt gataviem cienīt ES un tās dalībvalstu identitāti un vērtības, tostarp cilvēktiesības, tiesiskumu, demokrātiju, toleranci un vienlīdzību. Protams, integrācija ir mazāk iespējama valstīs, kas saskaras ar lielu migrācijas spiedienu, jo šīs valstis nespēj integrēt lielu migrantu skaitu, turklāt migranti nereti vēlas nokļūt citās Eiropas daļās.

2. Drošība un imigrācija

Lai panāktu, ka legālās migrācijas politika ir ticama, Eiropas Savienībai vispirms jāpierāda, ka tā spēj novērst nelegālo imigrāciju. Referents uzskata, ka Eiropa nav īstenojusi pietiekami daudz kopēju pasākumu, lai apkarotu nelegālo imigrāciju, un ka virzība šajā jomā joprojām ir gausa un nepietiekama. Tas lielā mērā notiek tāpēc, ka Eiropā joprojām trūkst kopēju instrumentu, kurus varētu izmantot, lai likvidētu nelegālos ieceļošanas maršrutus. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka imigranti izmanto ķēdes vājāko posmu. Eiropai jāuzņemas pārliecinoša vadība, lai pilnīgi izbeigtu nelegālo imigrāciju, jo īpaši, ja tā ir saistīta ar organizēto noziedzību un cilvēku tirdzniecību un izraisa neskaitāmu nelaimīgu upuru bojāeju.

2.1. Integrēta robežu pārvaldība

Dalībvalstīm būtu jāsaglabā pilnīga savu robežu kontrole. Bet realitāte ir tāda, ka dalībvalstis, kas saskaras ar migrācijas spiedienu, neatkarīgi no tā, cik lielas vai mazas tās ir, nespēj efektīvi aizsargāt savas robežas. Tādēļ Eiropas uzdevums ir izmantot visus piemērotos instrumentus, lai šim valstīm palīdzētu, tostarp lietojot jaunās tehnoloģijas, piemēram, biometriju.

2.2. FRONTEX

Referents uzskata, ka FRONTEX aģentūra joprojām ir piemērotākais līdzeklis, ko Eiropas valstis var izmantot, lai kopīgi risinātu ar nelegālo imigrāciju saistītās problēmas. Parlaments jau ir atbalstījis šo aģentūru, palielinot tās darbības budžetu par vairāk nekā 50 miljoniem eiro. Tomēr aģentūras darbība nav bijusi pietiekami efektīva, tāpēc jāturpina stiprināt gan tās finansiālās iespējas, gan rīcības spēju. Šajā nolūkā jāizveido arī obligātas solidaritātes sistēma, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis, kas apņemas nodot līdzekļus aģentūras reģistram (CRATE), patiešām pildītu solījumus un piedalītos aģentūras misijās. Diemžēl līdzšinējā pieredze liecina, ka FRONTEX misijas, jo īpaši jūras patruļas, nav pārliecinošas, jo ES dalībvalstis nenodrošina tām līdzekļus vai tajās nepiedalās. Tas liek atkārtoti apsvērt, cik lietderīgas ir šādas misijas un vai aģentūrai nevajadzētu pašai savus līdzekļus. Turklāt FRONTEX darbība nevar būt pilnīgi efektīva, ja nav nodrošināta pietiekama abpusēja sadarbība ar trešām valstīm.

2.3. Atgriešanās

Trešo valstu valstspiederīgajiem, kas nelegāli uzturas ES, jāliek atstāt ES teritoriju vai viņi jānosūta atpakaļ. Tādēļ noteikti jāparedz efektīvi atpakaļnosūtīšanas pasākumi. Priekšroka jādod brīvprātīgas atgriešanās iespējai, un dalībvalstīm jāsadarbojas ar atpakaļnosūtīšanu saistītajos jautājumos, tostarp ar FRONTEX līdzdalību rīkojot kopējas atpakaļnosūtīšanas operācijas.

3. Solidaritāte un imigrācija

Kopējai imigrācijas politikai jāpamatojas uz solidaritāti starp dalībvalstīm, bet pagaidām par solidaritāti ir grūti runāt, un lielam migrācijas spiedienam pakļautajām dalībvalstīm pārāk bieži vienām pašām ir nācies risināt migrācijas radītās problēmas. Tas savukārt ir iedragājis ticību Eiropai. Ticību Eiropas Savienībai varētu atjaunot Lisabonas līgums, jo tā noteikumi paredz stiprināt Eiropas Savienības vienotas rīcības spējas imigrācijas jomā.

3.1. Darbību saskaņošana starp dalībvalstīm

Finanšu instrumentu iekļaušana Solidaritātes un migrācijas plūsmu pārvaldības vispārējā programmā 2007.–2013. gadam bija atbilstošs un pareizs pasākums, bet šo instrumentu izmantošana ir bijusi pārāk gausa un tie jāpārskata, lai atspoguļotu mainīgo apstākļu radīto jauno realitāti.

Referents uzskata, ka pēc iespējas drīzāk būtu jāīsteno Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktā paredzētais sloga dalīšanas mehānisms, un aicina Eiropas Komisiju nekavējoties ieviest šo mehānismu. Sākotnēji tā būs brīvprātīga programma, kas ļaus starptautiskās aizsardzības saņēmējus pārvietot ES teritorijā no īpašam un nesamērīgam spiedienam pakļautām dalībvalstīm uz citām dalībvalstīm. Parlaments jau ir nobalsojis par 5 miljonu eiro piešķiršanu ES 2009. gada budžetā šim mērķim Eiropas Bēgļu fondā. Pamatojoties uz šo pieredzi, Komisijai būtu jāierosina, kā šo mehānismu pārveidot par saistošu un pastāvīgu instrumentu.

Solidaritāte būtu jāīsteno, veicot glābšanas operācijas trešo valstu jurisdikcijai pakļautās jūras teritorijās, kā arī pārskatot Dublinas regulu.

3.2. Sadarbība ar trešām valstīm

Visbeidzot, kopēja imigrācijas politika nav iespējama bez patiesām partnerattiecībām ar trešām valstīm neatkarīgi no tā, vai tās ir izcelsmes vai tranzīta valstis.

Tas, ka sadarbībai ar trešām valstīm ir svarīga nozīme, jau ir neapstrīdami pierādīts. Piemēram, pateicoties Spānijas sadarbībai ar Senegālu un Mauritāniju, 2008. gadā ļoti būtiski, t. i., par septiņdesmit procentiem, ir samazinājies Kanāriju salās ieceļojušo imigrantu skaits. Savukārt Vidusjūras reģiona centrālajā daļā Lībija nav bijusi tik atvērta sadarbībai, un imigrantu skaits ir pieaudzis.

Tādēļ migrācijas jautājumi pilnīgi jāiekļauj Eiropas Savienības attīstības sadarbības politikā un citās ārpolitikas jomās. Referents uzskata, ka šajā nolūkā visos nolīgumos ar trešām valstīm jāiekļauj nodaļas par sadarbību imigrācijas jomā, tostarp noteikumi par legālas migrācijas iespējām, nelegālās imigrācijas kontroli un atpakaļuzņemšanu. Atsevišķās trešās valstīs jāveido reģionāli dienesti, kas sniegtu praktisku palīdzību legālās migrācijas un imigrantu brīvprātīgas atgriešanās jautājumos.


Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS (3.3.2009)

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

par kopējo imigrācijas politiku Eiropai — principi, darbības un instrumenti

(2008/2331(INI))

Atzinumu sagatavoja: Jamila Madeira

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā saskaņā ar Eurostat datiem iedzīvotāju novecošanās ES kļūs par realitāti vidējā termiņā, paredzot, ka darbspējīga vecuma iedzīvotāju skaits līdz 2060. gadam būs gandrīz 50 miljoni; tā kā imigrācija var būt nozīmīgs stimuls, lai nodrošinātu ES ekonomikas pareizu darbību;

B.   tā kā Lisabonas stratēģijā paredzētos izaugsmes un nodarbinātības plānus var apgrūtināt darbaspēka trūkums, kas var kavēt mērķu sasniegšanu, un tā kā pašreiz pieaug bezdarbs; tā kā īstermiņā šo darbaspēka trūkumu varētu mazināt, īstenojot atbilstīgu un strukturētu ekonomiskās imigrācijas pārvaldību;

C.  tā kā ir jāpalielina centieni, lai arī ES iekšienē risinātu darbaspēka un prasmju trūkuma problēmas, tajās nozarēs, kurās vērojama nepietiekama nodarbinātība, piesaistot personas ar invaliditāti un nepabeigtu izglītību, vai ilgstošos bezdarbniekus, kuri pastāvīgi uzturas ES kā patvēruma meklētāji;

D.  tā kā pastāvīgi jāpatur prātā morālais pienākums, proti, uzņemt bēgļus, kuriem vajāšanas vai dzīvības apdraudējuma dēļ patiesi nepieciešams patvērums,

1.   uzskata, ka ir jāatzīst izšķirošā nozīme un ekonomiskais potenciāls, kāds ES ir migrācijai, un ka ir jāuzrauga imigrācijas izraisītās sociālās un ekonomiskās sekas, lai veicinātu piemērotas un atbildīgas politikas instrumentu izstrādi attiecībā uz darba iespējām, mājokļiem, izglītību, apmācību, mūžizglītību, sociālo drošību, pensijas tiesību nodošanu un darba ņēmēju mobilitāti ES;

2.   uzskata, ka ir jārisina nelegālās nodarbinātības problēma, jo tiek pārkāptas viesstrādnieku pamattiesības; uzskata, ka ir būtiski veicināt tādas Eiropas politikas izstrādi, kas mudinātu nelegālos viesstrādniekus reģistrēties valsts varas iestādēs, vienlaikus nodrošinot, ka šajā ziņā veiktie pasākumi nebeigsies ar mērķtiecīgām saīsinātas tiesvedības procedūrām par atpakaļnosūtīšanu, tādējādi pārkāpjot viesstrādnieku tiesības, jo īpaši ņemot vērā, ka viesstrādnieki, jau ierodoties Eiropā, atrodas nelabvēlīgā situācijā, pat raugoties no juridiskā viedokļa; turklāt uzskata, ka ir būtiski cīnīties pret nestabilu nodarbinātību kā tādu, ņemot vērā kā šī problēma jo īpaši skar viesstrādniekus, tādējādi pasliktinot viņu jau tā smago stāvokli; aicina izvairīties no neintegrētas pieejas „vispirms drošība” piemērošanas un aicina pieņemt visaptverošu politiku par imigrantu darbu, kurā ņemta vērā bezdarba radītais spiediens un darba iespēju trūkums izcelsmes valstīs, jo īpaši jauniešu un sieviešu vidū, uzsverot to, ka, īstenojot pareizu migrācijas plūsmu pārvaldību, labumguvējas ir gan ES, gan trešās valstis;

3.   vērš uzmanību uz to, cik būtiski ir atzīt imigrantu prasmes, īpašu uzmanību pievēršot imigrantu izcelsmes valstī gūtām formālās, neformālās un informālās izglītības kvalifikācijām; uzskata, ka šāda atzīšana ļaus cīnīties pret iemaņu zudumu, ko šobrīd bieži var novērot imigrantu un jo īpaši sieviešu vidū, kuras bieži vien strādā darbu, kas ir zemāks par iegūtās kvalifikācijas līmeni;

4.   aicina Komisiju turpmākajos dokumentos šajā jomā ņemt vērā jautājumu par prasmju atzīšanu un mūžizglītības veicināšanu, vienlaikus nodrošinot, ka dalībvalstis sniedz imigrantiem iespēju apgūt uzņēmējvalsts valodu, lai nodrošinātu imigrantu sociālo, profesionālo un kultūras integrāciju Eiropas Savienībā un sniegtu iespēju lielākā mērā atbalstīt viņu bērnu izaugsmi; turklāt aicina Komisiju izmantot rezultātus, kas gūti debatēs par valodu mācīšanu imigrantu bērniem un izcelsmes valsts valodas un kultūras mācīšanu mītnes dalībvalstī, un aicina izstrādāt sistēmu, lai ierosinātajos priekšlikumos ņemtu vērā subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

5.   vēlreiz apliecina, ka iespēju vienlīdzības princips ir jāpiemēro arī imigrantiem, jo īpaši attiecībā uz vienādas kvalifikācijas darba ņēmēju iespējām saņemt darbu; uzsver, ka kvalifikāciju atzīšanas procedūrai ir jābūt skaidrai un pārredzamai, lai imigranti iegūtu legālus darbus, kas atbilst viņu faktiskajai kvalifikācijai, un lai viņiem būtu pieejami civildienests un brīvās profesijas;

6.   vēlreiz apliecina, ka EURES tīkls ir piemērots instruments, lai pārredzamā, atbildīgā un efektīvā veidā nodrošinātu līdzsvaru starp piedāvājumu un pieprasījumu darba tirgū; tādēļ ierosina paplašināt EURES tīkla aptvērumu, lai Eiropas darba devējiem, kuri meklē darbiniekus ar konkrētām kvalifikācijām, ļautu dibināt kontaktus ar darba meklētājiem no trešām valstīm; ierosina speciālos centrus (gan pašreizējos, gan tos, kuri vēl jāizveido) vai ES pārstāvniecības trešās valstīs izmantot kā pamatu, lai paplašinātu EURES tīklu un nodrošinātu pastāvīgu un paplašinātu konsultēšanu par instrumentiem un atbalstu pašnodarbinātajiem vai par mikrokredītu saņemšanu; uzsver, ka Eiropas vajadzība pēc kvalificēta darbaspēka nedrīkstētu radīt intelektuālā darbaspēka emigrāciju no trešām valstīm, tādējādi apdraudot šo valstu tirgus ekonomikas un sociālās infrastruktūras attīstību;

7.   uzskata, ka imigrantiem no tā dēvētajām trešām valstīm ir jānodrošina brīva pārvietošanās ES, lai viņi tāpat kā dalībvalstu pastāvīgie iedzīvotāji varētu kā pārrobežu darba ņēmēji stāties darbā citā dalībvalstī, neizvirzot viņiem prasību iesniegt darba atļaujas pieteikumu, un ka šādiem imigrantiem kā darba ņēmējiem ir jānodrošina neierobežota pārvietošanās brīvība pēc piecu gadu likumīgas uzturēšanās kādā no dalībvalstīm;

8.   uzsver, cik svarīgi ir koordinēt darbību vietējā, reģionālā (uz kuru jo īpaši gulstas atbildība par apmācību) valsts un Eiropas mērogā, pārvaldot darba tirgus vajadzības saskaņā ar Kopienas priekšrocību principu; uzsver, ka šāda sadarbība ir priekšnoteikums efektīvai imigrācijas politikas īstenošanai, kas ļautu novērst atsevišķās nozarēs un dalībvalstīs vērojamo darbaspēka trūkumu un nodrošinātu imigrantu efektīvu un pienācīgu integrāciju;

9.   aicina dalībvalstis izstrādāt piemērotu modeli, lai imigrantus efektīvi integrētu ES valstīs, vienlaikus cienot visas atšķirības, kas saistītas ar viņu kultūru, reliģiju, ideoloģiju, rasi vai citām jomām; atgādina, ka īstenu sociālo kohēziju var sasniegt, izveidojot atbalsta struktūras sociālajā, valodniecības, izglītības un ģimenes atkalapvienošanās jomā; ierosina izstrādāt tuvināšanās politiku, kas nodrošinātu tāda personāla nodarbināšanu valsts iestādēs, kam ir trešo valstu valodas un kultūras zināšanas, un kas garantētu to, ka vietējo skolu izglītības programmās iekļauj kultūras daudzveidības aspektus un nodrošina izpratni par dažādu kultūru līdzāspastāvēšanu;

10. aicina dalībvalstis pienācīgi izmantot ar imigrācijas politiku saistītos Kopienas finansēšanas mehānismus, lai migrantiem radītu vairāk un labākas darba vietas;

11. aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt praktisku politikas nostādņu un programmu īstenošanu, kas veicinātu imigrantu ģimeņu atkalapvienošanos, to uzskatot par sociālās stabilitātes garantiju;

12. aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk veicināt diskriminācijas novēršanas politiku, tostarp to, ko īsteno valsts iestādēs;

13. uzskata, ka, veidojot integrētu kopējās imigrācijas politikas koncepciju, būtu jāņem vērā Komisijas centieni izstrādāt efektīvu patvēruma politiku, pamatojoties uz Eiropas sociālo modeli, kas nodrošinās vienkāršotu un saskaņotu piekļuvi darba tirgum, īstenojot grozījumu priekšlikumu (COM(2008)815) Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvai 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai(1);

14. uzskata, ka ir būtiski, lai dalībvalstis parakstītu un ievērotu starptautiskās konvencijas par cīņu pret cilvēku tirdzniecību, tostarp ANO protokolu pret cilvēku tirdzniecību, Eiropas Padomes Konvenciju par rīcību pret cilvēku tirdzniecību, ANO Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību, Konvenciju par bērna tiesībām, Starptautisko Konvenciju par migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību un SDO konvencijas, jo īpaši Nr. 29 par cīņu pret piespiedu darbu, Nr. 182 par bērnu darba ļaunāko formu izskaušanu un konvencijas par biedrošanās brīvību, darba inspekcijām un nodarbinātības aģentūrām;

15. uzsver, ka kopējā imigrācijas politika ir jāizstrādā ciešā sadarbībā ar izcelsmes valstīm, lai sniegtu tām atbalstu un efektīvi papildinātu Eiropas Savienības centienus attīstības sadarbības jomā;

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

2.3.2009

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

37

1

1

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jan Andersson, Edit Bauer, Iles Braghetto, Philip Bushill-Matthews, Milan Cabrnoch, Maddalena Calia, Alejandro Cercas, Luigi Cocilovo, Jean Louis Cottigny, Jan Cremers, Richard Falbr, Joel Hasse Ferreira, Roger Helmer, Karin Jöns, Jean Lambert, Bernard Lehideux, Elizabeth Lynne, Thomas Mann, Ljudmila Novak, Siiri Oviir, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Rovana Plumb, Bilyana Ilieva Raeva, Elisabeth Schroedter, Gabriele Stauner, Ewa Tomaszewska, Anne Van Lancker, Gabriele Zimmer

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Glenn Bedingfield, Herbert Bösch, Françoise Castex, Gabriela Creţu, Donata Gottardi, Anna Ibrisagic, Rumiana Jeleva, Sepp Kusstatscher, Jamila Madeira, Viktória Mohácsi, Gianluca Susta, Silvia-Adriana Ţicău, Georgios Toussas

(1)

OV L 31, 6.2.2003., 18. lpp.


Kultūras un izglītības komitejaS ATZINUMS (20.1.2009)

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

par kopējo imigrācijas politiku Eiropai — principi, darbības un instrumenti

(2008/2331(INI))

Atzinumu sagatavoja: Zdzisław Zbigniew Podkański

IETEIKUMI

Kultūras un izglītības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   uzsver, cik nozīmīga labi izplānota integrācijas politika ir uzņemšanas valstij, kā arī tam, lai radītu piemērotas iespējas pašiem imigrantiem; uzskata, ka integrācijas politikai ir jābūt daudzslāņainai un jāņem vērā īpašā situācija katrā dalībvalstī; uzskata arī, ka imigrācijas politikai ir jāveicina harmoniska integrācija un jābūt vērstai uz tādiem jautājumiem kā izglītība un apmācība, profesionālo kvalifikāciju atzīšana, piekļuve darba tirgum, sociālajiem pakalpojumiem un mājoklim, kā arī aktīva līdzdalība sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē;

2.   aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu finansiālu atbalstu imigrantu strukturālajai un kultūras integrācijai, tostarp arī īstenojot tādas ES programmas kā „Mūžizglītība”, „Eiropa pilsoņiem”, „Jaunatne darbībā” un „Kultūra 2007”; norāda, ka skolotāji vairumā gadījumu nav pietiekami sagatavoti tam, lai klasē būtu liels skaits migrantu bērnu, un aicina nodrošināt labāku apmācību skolotājiem un atbilstošu finansiālo atbalstu;

3.   aicina dalībvalstis ratificēt ANO Konvenciju par migrējošo darba ņēmēju tiesībām;

4.   aicina dalībvalstis ievērot un atbalstīt atbilstošās direktīvas, t.i., Direktīvu 2000/78/EK, 2000/43/EK un 2004/113/EK, kuru mērķis ir cīnīties pret diskrimināciju;

5.   uzsver, ka skolu programmām un mūžizglītībai ir nozīmīga loma integrācijas procesā, jo tās attīsta spējas, jo īpaši valodu prasmi; uzskata arī, ka netraucētai dalībai mācību un mūžizglītības programmās vajadzētu būt jaunieradušos imigrantu tiesībām un iespējai;

6.    uzskata, ka migrantu uzņemšanas struktūrām vajadzētu būt atvērtām vietām, kas paredzētas tam, lai veicinātu visas darbības vai programmas, kuras sekmē apmaiņu kultūras jomā starp migrantiem un uzņemošās valsts sabiedrību; šajā sakarībā uzskata, ka ir būtiski svarīgi, lai visos uzņemšanas procesa posmos tiktu nodrošinātas bērnu tiesības uz izglītību, kā tas jau paredzēts vairākos starptautiskos dokumentos;

7.   atbalsta ES priekšlikumus attiecībā uz „zilo karti”; tomēr uzskata, ka šādā regulējumā jāņem vērā katras dalībvalsts sociālekonomiskā un kultūras situācija, kā arī tās darba tirgus vajadzības un ka šis regulējums nedrīkst veicināt intelektuālā darbaspēka emigrāciju no izcelsmes valstīm;

8.   uzsver, ka romu izglītošana un integrācija ir viens no nopietnākajiem un sarežģītākajiem jautājumiem Eiropas sociālajā un izglītības politikā, un aicina Komisiju aktīvi cīnīties pret romu kopienas diskrimināciju.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

20.1.2009

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

23

1

1

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Maria Badia i Cutchet, Ivo Belet, Guy Bono, Marie-Hélène Descamps, Věra Flasarová, Milan Gaľa, Claire Gibault, Vasco Graça Moura, Luis Herrero-Tejedor, Ruth Hieronymi, Mikel Irujo Amezaga, Ramona Nicole Mănescu, Ljudmila Novak, Doris Pack, Zdzisław Zbigniew Podkański, Pál Schmitt, Hannu Takkula, Thomas Wise, Tomáš Zatloukal

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gyula Hegyi, Nina Škottová, László Tőkés, Ewa Tomaszewska, Cornelis Visser

Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Maria Berger


Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS (12.02.2009)

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

par Kopēju imigrācijas politiku Eiropai: principi, darbības un instrumenti

(2008/2331(INI))

Atzinumu sagatavoja: Iratxe García Pérez

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā ES pastāvīgi pieaug imigranšu skaits – apmēram 54% no visiem imigrantiem ir sievietes,

B.   tā kā vairākums imigranšu saskaras ar nopietnām integrācijas problēmām un problēmām piekļūt darba tirgum viņu zemā izglītības līmeņa un negatīvo stereotipu un no izcelsmes valstīm līdzi atvesto paradumu dēļ, kā arī negatīvo stereotipu un diskriminācijas, kas pastāv dalībvalstī, dēļ; neskatoties uz to, daudzas jaunas sievietes ar augstu izglītības līmeni brauc uz ES valstīm, lai nodarbotos ar relatīvi nekvalificētu darbu;

1.  aicina dalībvalstis pārskatīt savus tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka dzīvesbiedriem un bērniem tiek piešķirts individuāls statuss un darba atļauja, neatkarīgi no galvenā likumīgā statusa īpašnieka;

2.  aicina dalībvalstis nodrošināt imigranšu pamattiesību ievērošanu, neskatoties uz to, vai viņu statuss ir likumīgs;

3.   aicina dalībvalstis izmantot Kopienas finanšu instrumentus kopējās imigrācijas politikas jomā, proporcionāli un godīgi sadalot tos starp sievietēm un vīriešiem;

4.   aicina dalībvalstis, izskatot iesniegumus attiecībā uz autonomu juridisku statusu, pienācīgi ņemt vērā to imigranšu apstākļus, kuras ir fiziskas un psiholoģiskas vardarbības upuri, ieskaitot piespiedu prostitūciju, piespiedu laulības un sieviešu dzimumorgānu sakropļošanu, un ieviest pasākumus šādu sieviešu aizsardzībai un vienkāršot procesus, lai piešķirtu viņām pagaidu vai ilgstošu uzturēšanās atļauju;

5.  aicina dalībvalstis atbalstīt informatīvas kampaņas, kas ir domātas imigrantēm, ar mērķi informēt viņas par savām tiesībām, izglītības iespējām, valodu apmācību, profesionālo apmācību un piekļuvi darba tirgum, un nepieļaut piespiedu laulības, sieviešu dzimumorgānu sakropļošanu un citus emocionālās un fiziskās iespaidošanas veidus;

6.  aicina dalībvalstis, veicināt imigranšu dalību darba tirgū un sociālajā un politiskajā dzīvē, apkarot nedeklarētu darbu, nodrošināt sieviešu sociālo tiesību ievērošanu (tādu kā vienlīdzīga samaksa, sociālā drošība, tiesības un pensija), atbalstīt uzņēmējdarbību, novērst nabadzību un atstumtību un veicināt sociālo partneru un arodbiedrību lomu;

7.  aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis pastiprināt tiesisko regulējumu, kas garantētu imigranšu tiesības saņemt pasi un uzturēšanās atļauju, kā arī ļautu krimināli sodīt personas, kuras konfiscē šos dokumentus;

8.   aicina Komisiju ievākt ar dzimumu atšķirībām saistītus datus par imigrāciju ES un šo datu analīzi uzticēt Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam, lai labāk norādītu imigranšu īpašās vajadzības un problēmas, kā arī visatbilstīgākās metodes viņu integrēšanai mītnes zemes sabiedrībā.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

10.2.2009

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

24

0

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Edit Bauer, Hiltrud Breyer, Edite Estrela, Ilda Figueiredo, Věra Flasarová, Lissy Gröner, Urszula Krupa, Pia Elda Locatelli, Astrid Lulling, Doris Pack, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Zita Pleštinská, Anni Podimata, Christa Prets, Teresa Riera Madurell, Eva-Riitta Siitonen, Eva-Britt Svensson, Britta Thomsen, Anna Záborská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gabriela Creţu, Ana Maria Gomes, Donata Gottardi, Elisabeth Jeggle, Maria Petre


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

31.3.2009

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

23

4

11

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Alexander Alvaro, Catherine Boursier, Emine Bozkurt, Philip Bradbourn, Mihael Brejc, Kathalijne Maria Buitenweg, Maddalena Calia, Giusto Catania, Carlos Coelho, Gérard Deprez, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Bárbara Dührkop Dührkop, Claudio Fava, Armando França, Urszula Gacek, Kinga Gál, Roland Gewalt, Jeanine Hennis-Plasschaert, Ewa Klamt, Magda Kósáné Kovács, Henrik Lax, Roselyne Lefrançois, Baroness Sarah Ludford, Claude Moraes, Javier Moreno Sánchez, Rareş-Lucian Niculescu, Maria Grazia Pagano, Martine Roure, Inger Segelström, Csaba Sógor, Vladimir Urutchev, Manfred Weber, Tatjana Ždanoka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Edit Bauer, Simon Busuttil, Ignasi Guardans Cambó, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Antonio Masip Hidalgo, Rainer Wieland

Pēdējā atjaunošana - 2009. gada 15. aprīlisJuridisks paziņojums