par priekšlikumu Padomes lēmumam par papildprotokola, kas pievienots Sadarbības nolīgumam par Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu piekrastes un ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, parakstīšanu Eiropas Kopienas vārdā

(COM(2009)0436 – C7-0163/2009 – 2009/0120(NLE))

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (COM(2009)0436),

–   ņemot vērā EK līguma 175. panta 1. punktu un 300. panta 2. punktu,

–   ņemot vērā EK līguma 300. panta 3. punkta pirmo daļu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7-0163/2009),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” (COM(2009)0665),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 196. panta 2. punktu un 218. panta 6. punkta a) apakšpunktu,

–   ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 8. punktu,

–   ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ieteikumu (A7-0009/2010),

1.  sniedz piekrišanu papildprotokola noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Ievads

Konkrētais nolīgums ir daļa no kopuma, ko veido ar jūru saistītie reģionālie nolīgumi, kurus ES ir noslēgusi ar dažām atsevišķām dalībvalstīm un trešām kaimiņvalstīm. Minētais kopums ietver Helsinku konvenciju, Bonnas nolīgumu, Barselonas konvenciju un — šajā gadījumā — Lisabonas nolīgumu; visi šie akti attiecas uz dažādām to jūru zonām, kas apskalo ES valstis, un to mērķis ir nodrošināt līgumslēdzēju pušu individuālus vai kolektīvus reaģēšanas pasākumus jūras vai piekrastes piesārņojuma vai piesārņojuma draudu gadījumā.

Lisabonas nolīgumu parakstīja 1990. gada oktobrī, bet tas nestājās spēkā divu līgumslēdzēju pušu — Spānijas un Marokas — teritoriālā strīda dēļ par nolīguma 3. panta c) apakšpunktā minētajām „dienvidu robežām” (Rietumsahāra). Papildprotokolu, ar ko atrisināja strīdu un rada piemērotu formulējumu minētā 3. panta c) apakšpunktam, Portugāle, Spānija, Francija un Maroka parakstīja pavisam nesen — 2008. gada maijā; savukārt Eiropas Kopiena to parakstīja 2009. gada 25. martā.

Piezīmes

Pēc minētā papildprotokola noslēgšanas Lisabonas nolīgums beidzot var stāties spēkā — 20 gadu pēc tā parakstīšanas.

Referente apzinās, ka ES tiesību aktu trīs jūrniecības paketes, kas izstrādātas pēc kuģu „Erika” un „Prestige” avārijām, lai galvenokārt novērstu piesārņojuma negadījumus vai to sekas, nosaka ES ūdeņu un piekrastes aizsardzības standartus. Reģionālās jūras konvencijas, kuru līgumslēdzējas puses ir arī daudzas trešās kaimiņvalstis, ir līdzeklis ES standartu transponēšanai attiecīgajās trešās valstīs.

Referente vēlas pieminēt parādību, kam netiek veltīta pienācīga uzmanība politiskā ziņā un saistībā ar vides aizsardzību, jo tā ir ārpus sabiedrības redzesloka. Tomēr nesen Eiropas Savienības Padome (tiekoties vides ministriem) nedaudz aktualizēja šo parādību, kad 2009. gada 21. oktobrī Nīderlandes delegācija ierosināja apspriest problēmu, kas saistīta ar tā dēvēto plastmasas zupu. Šī problēma attiecas uz peldošu plastmasas un gumijas atkritumu masu (tā ir 34 reizes lielāka par Nīderlandes platību — aptuveni 1 350 000 km2) Klusajā okeānā. Arī Atlantijas okeānā paralēli problēmai, ko rada veci, nolietoti un nozaudēti zvejas tīkli, šī problēma kļūst arvien aktuālāka.

Vai mēs zinām, kā šī peldošā plastmasas masa ietekmē jūras vidi (zīdītājus, putnus, zivis, jūraszāles, aļģes utt.) un tās spēju uztvert oglekļa dioksīdu? Vai mūsu jūru ievērojamā piesārņošana ar plastmasas vai gumijas atkritumiem ir Lisabonas nolīguma vai citu reģionālo jūras nolīgumu darbības jomā, vai arī šī problēma ir jārisina OSPAR konvencijas ietvaros?

Ja tas netiek nodrošināts, vai minētos nolīgumus var pielāgot tā, lai tajos iekļautu šīs problēmas risināšanu?