Procedūra : 2009/2107(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0150/2010

Iesniegtie teksti :

A7-0150/2010

Debates :

PV 17/06/2010 - 4
CRE 17/06/2010 - 4

Balsojumi :

PV 17/06/2010 - 7.19
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2010)0243

ZIŅOJUMS     
PDF 236kDOC 171k
2010. gada 10. maijs
PE 439.290v02-00 A7-0150/2010

par jaunu impulsu Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģijai

(2009/2107(INI))

Zivsaimniecības komiteja

Referente: Guido Milana

GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par jaunu impulsu Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģijai

(2009/2107(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ilgtspējīgas nākotnes veidošana akvakultūrai. Jauns impulss Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģijai” (COM(2009)162),

–   ņemot vērā priekšlikumu Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 708/2007 par svešzemju un vietējā areālā nesastopamu sugu izmantošanu akvakultūrā (COM(2009)0541),

–   ņemot vērā Padomes Direktīvu 2006/88/EK par akvakultūras dzīvniekiem un to produktiem izvirzītajām dzīvnieku veselības prasībām(1) un Komisijas 2008. gada 12. decembra Lēmumu 2008/946/EK, ar ko īsteno šo direktīvu(2),

   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 24. marta Regulu (ES) Nr. 271/2010, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 889/2008, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 834/2007, attiecībā uz Eiropas Savienības bioloģiskās ražošanas logotipu(3),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 12. decembra Regulu (EK) Nr. 1251/2008, ar ko īsteno Padomes Direktīvu 2006/88/EK attiecībā uz nosacījumiem un sertifikācijas prasībām par akvakultūras dzīvnieku un to produktu laišanu tirgū un importu Kopienā un nosaka pārnēsātājsugu sarakstu(4),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumus „Vadlīnijas integrētai pieejai jūrniecības politikas jomā: ceļā uz labākas prakses izmantošanu integrētā jūrniecības pārvaldībā un apspriedēs ar ieinteresētajām personām” (COM(2008)0395), „Ceļvedis jūras teritoriālajai plānošanai: kopēju principu sasniegšana Eiropas Savienībā” (COM(2008)0791) un „Starptautiskās dimensijas aprises integrētajā Eiropas Savienības jūrniecības politikā” (COM(2009)0536), kā arī nesen pieņemto progresa ziņojumu par Eiropas Savienības Integrēto jūrniecības politiku (COM(2009)0540),

–   ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EPNI) 2008. gadā sagatavotos zinātniskos ziņojumus un atzinumus par Eiropas Savienības saimniecībās audzēto sešu galveno zivju sugu labturību un EPNI 2009. gadā sagatavotos atzinumus par astoņu saimniecībās audzēto zivju sugu labturību nogalināšanas brīdī,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 25. februāra rezolūciju(5) par Komisijas Zaļo grāmatu „Kopējās zivsaimniecības politikas reforma” (COM(2009)0163),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. decembra rezolūciju(6) par Eiropas jūraskraukļu populācijas pārvaldības plāna izstrādi,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 2. septembra rezolūciju(7) par Zivsaimniecību un akvakultūru Eiropas piekrastes zonu integrētas pārvaldības kontekstā,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 31. janvāra normatīvo rezolūciju(8) par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par to, kā dalībvalstis iesniedz statistiku par akvakultūru,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 12. decembra rezolūciju(9) par zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgu kopīgu organizāciju,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 7. septembra rezolūciju(10) par Komisijas paziņojumu „Diskusijas uzsākšana par Kopienas nostāju attiecībā uz zivsaimniecības produktu ekomarķējuma programmām” (COM(2005)0275),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2003. gada 16. janvāra rezolūciju(11) par akvakultūru Eiropas Savienībā mūsdienās un nākotnē,

–   ņemot vērā vadlīnijas valsts atbalsta vērtēšanai zvejniecības un akvakultūras jomā(12) un vadlīniju pieņemšanu dalībvalstīs(13),

–   ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un Eiropas Parlamenta 2009. gada 7. maija rezolūciju par Parlamenta jauno lomu un pienākumiem saskaņā ar Lisabonas līgumu(14),

–   ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) Lauksaimniecības apakškomitejas ceturtās sesijas ziņojumu(15),

–   ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksu(16),

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A7-0150/2010),

A. tā kā pašreiz akvakultūras nozarei nav specifiska, saskaņota ES tiesiskā regulējuma; tā kā uz šo nozari tādēļ attiecas dažādi citu ES jomu (vides, sabiedrības veselības u. tml.) tiesību akti un dalībvalstu tiesību akti, kuri dažādās dalībvalstīs var būt ievērojami atšķirīgi, radot neskaidrības nozares uzņēmumiem, kā arī diskrimināciju un tirgus traucējumus;

B.  tā kā šajā kontekstā piemērotākais solis no Komisijas puses ir ierosināt regulu, ar ko nosaka noteikumus akvakultūras nozarē un tādējādi ievieš nepieciešamo juridisko skaidrību,

C. tā kā akvakultūras nozare ir inovatīva, potenciāli augstu tehnoloģiju ekonomikas nozare, kurai nepieciešami intensīvi ieguldījumi struktūrās un pētniecībā, ilgtermiņa darbības un finanšu plānošana, kā arī tiesiskā noteiktība un skaidrs un stabils tiesiskais regulējums;

D. tā kā akvakultūras nozare atrodas tiešā mijiedarbībā ar politikas jomām, kuras ir būtiski svarīgas sabiedrībai, piemēram, vidi, tūrismu, pilsētplānošanu, reģionālo attīstību, sabiedrības veselību un patērētāju aizsardzību; tā kā tādēļ ir svarīgi veltīt pietiekamu uzmanību šīs nozares interešu ievērošanai un pret to attiecīgi izturēties;

E.   tā kā visu veidu akvakultūrām ir jābūt ilgtspējīgām un sociāli pamatotām un tādēļ tās nedrīkst kaitēt ekosistēmām, palielinot dabisko vai cilvēku radīto vielu, piemēram, ķimikāliju, kas nesadalās, vai oglekļa dioksīda, koncentrāciju un izraisot fizisku noārdīšanos,

F.  tā kā 2002. gada Komisijas paziņojums ir izrādījies acīmredzami nepiemērots, lai mudinātu dalībvalstis ievērojami veicināt ES akvakultūras nozares attīstību, lai gan iepriekšējā desmitgadē šajā nozarē visā pasaulē bija vērojama liela izaugsme, kā arī palielinājās pieprasījums pēc zivsaimniecības produktiem — gan audzētām zivīm, gan savvaļas zivīm —, tostarp strauji pieauga šādu produktu imports no ārpuskopienas valstīm;

G. tā kā ES ir zivsaimniecības un akvakultūras produktu neto importētāja un pieprasījums pēc šiem produktiem pieaug gan globāli līdz ar iedzīvotāju skaita pieaugumu pasaulē, gan Kopienas līmenī saistībā ar jau notikušo un gaidāmo tādu valstu pievienošanos Eiropas Savienībai, kurās šī pieprasījuma tendence ir pat vēl izteiktāka, kā arī tādēļ, ka patēriņa modeļi mainās uz arvien veselīgāku produktu izmantošanu pārtikā,

H.  tā kā turklāt ir nepieciešama uzticama akvakultūras ražojumu sertificēšanas sistēma,

I.   tā kā Kopienas ilgtspējīga akvakultūras nozare var dot ievērojamu ieguldījumu, nodrošinot apgādi ar augstas kvalitātes zivju produktiem un tādējādi samazinot savvaļas sugu pastiprinātu izmantošanu un dažādojot zivsaimniecības un akvakultūras produktu piegādi, kā arī tai var būt svarīga nozīme attiecībā uz pārtikas nekaitīgumu, saimniecisko darbību un nodarbinātību, jo īpaši lauku un piekrastes reģionos;

J.   tā kā tādēļ ES lielāku stratēģisko nozīmi vajadzētu piešķirt ilgtspējīgai akvakultūras nozarei un tās attīstībai ES līmenī, piešķirot nozarei nepieciešamo finansiālo palīdzību, paturot prātā, ka augstā tehnoloģija, kas nepieciešama akvakultūras darbībām, prasa ievērojamus ieguldījumus no uzņēmumiem neatkarīgi no to izmēra;

K. tā kā ir svarīgi attīstīt akvakultūras nozari, Komisija tiek mudināta šim nolūkam nodalīt kādu daļu no Eiropas Zivsaimniecības fonda; tā kā attiecīgajiem instrumentiem jābūt pietiekami elastīgiem un efektīviem, lai nodrošinātu nozares attīstību, tostarp, zinātnisko pētniecību;

L.  tā kā daudzi MVU vai lielie šīs nozares uzņēmumi nevar atļauties veikt ieguldījumus pētniecībā un tehnoloģiskajā inovācijā, kas nepieciešama akvakultūras konkurētspējas un ilgtspējības nodrošināšanai, kā arī uzņēmumu sekmīgai darbībai šajā nozarē,

M. tā kā ilgtspējīgas akvakultūras politika, lai tā būtu efektīva, ir jāstrukturē tā, lai nozare gūtu labumu un veicinātu visu ar tās darbību saistīto nozaru starpdisciplināru un koordinētu iesaistīšanos;

N. tā kā ES jau piemēro Eiropas ilgtspējīgai akvakultūras nozarei tik svarīgo bioloģiskās lauksaimniecības un akvakultūras produktu atbalsta politiku, īstenojot Regulas Nr. 834/2007, Nr. 889/2008 un Nr. 710/2009 ciešā saistībā ar sava produkta optimizēšanu, lai padarītu to konkurētspējīgāku un uzlabotu patērētāju aizsardzību, kā arī informāciju un izvēles brīvību patērētājiem,

O. tā kā ilgtspējīgā Kopienas un dalībvalsts līmeņa akvakultūras politikā jāņem vērā atšķirības starp dažādiem akvakultūras ražošanas veidiem (jūras zivis, saldūdens zivis, gliemji, vēžveidīgie, jūras aļģes un adatādaiņi), pasākumus attiecīgi pieskaņojot attiecīgajām tirgus struktūrām un konkurences apstākļiem;

P.  tā kā pasākumos, lai veicinātu ilgtspējīgas akvakultūras attīstību, dažos gadījumos jāņem vērā nepieciešamība līdz minimumam samazināt saimniecības blīvuma vai transporta radīto stresa līmeni, nepieciešamība meklēt humānākus nogalināšanas paņēmienus un censties panākt zivju vispārēju labturību,

Q. tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 13. pantā zivis ir atzītas par jutīgām būtnēm un noteikts, ka Savienība un dalībvalstis, veidojot un īstenojot politiku zivsaimniecības jomā, velta pienācīgu uzmanību dzīvnieku labturības prasībām;

R.  tā kā daudzu valstu akvakultūras uzņēmumus apgrūtina pārmērīgi birokrātiskie šķēršļi un administratīvās formalitātes, kas izriet no pastāvošā tiesiskā regulējuma un ierobežo to produktivitāti un konkurētspēju, kā arī ievērojami apgrūtina ieguldītājus;

S.  tā kā zivis ir dabisks uzturs daudzām saimniecībā audzētām zivīm un vairums zivju audzētavu pamatā izmanto uzturu, kas satur zivju miltus un zivju eļļu;

T.  tā kā tajā pašā laikā daudzām ES dalībvalstīm nav īpašu valsts un reģionālo nozaru attīstības plānu, kas reglamentētu iekārtu izmantošanu kontinenta, krasta joslā un jūras teritorijās un skaidri noteiktu akvakultūras uzņēmumiem pieejamās zonas, tādējādi novēršot viegli paredzamos interešu konfliktus ar vides aizsardzības politiku un citām ekonomikas nozarēm, piemēram, tūrismu, lauksaimniecību un piekrastes zveju;

U. tā kā ilgtspējīga akvakultūras politika var pastāvēt vienlaikus ar „Natura 2000” teritorijām un pat pozitīvi ietekmēt to pārvaldību, ja vietas saglabāšanas mērķi to atļauj, un attiecīgo iedzīvotāju labklājību, kad runa ir par tradicionālo gliemju zveju vai attiecīga izmēra akvakultūras uzņēmumiem, kuriem nav alternatīvu atrašanās vietu un kuri atbilst Kopienas noteikumiem par ietekmes uz vidi novērtējumiem un ir savietojami ar noteikumiem par dzīvotņu aizsardzību;

V. tā kā ES produkti pašlaik ļoti konkurē ar produktiem, kas ievesti no ārpuskopienas valstīm (visvairāk no Turcijas, Čīles, Vjetnamas un Ķīnas), kurās uzņēmumi var darboties ar daudz zemākām pieskaitāmām izmaksām, jo uz tām neattiecas tie paši juridiskie ierobežojumi un tikpat stingras vides aizsardzības un augu veselības tiesību aktu prasības, un tajās var maksāt zemas algas (sociālais dempings), tādēļ spiediens uz ES akvakultūras nozari vēl vairāk palielinās un tas ietekmē pārtikas kvalitāti un apdraud patērētāju veselību;

W. tā kā akvakultūras darbībām ir mazāka ietekme uz vidi nekā citām galvenajām nozarēm un akvakultūras produkti tādēļ ir ilgtspējīgāki; tā kā daļa Eiropas pilsoniskās sabiedrības nav lietas kursā par šo faktu un tas par šiem produktiem var radīt nepamatotus aizspriedumus;

X. tā kā daudzos rajonos pastāv jūraskraukļu nodarīto postījumu draudi, neļaujot uzņēmējdarbībā izmantot tradicionālos, dabiskākos zivju dīķus,

VISPĀRĪGAS PIEZĪMES

1.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu iesniegt iepriekš minēto paziņojumu COM(2009)0162, tā norādot, ka lielāka uzmanība jāvelta ilgtspējīgai akvakultūras nozarei, un pauž cerību, ka tā rezultātā tiks pārskatīti tiesību akti, uzlabojot to atbilstību nozares vajadzībām un problēmām, lai panāktu nozares nostiprināšanos pasaulē;

2.  norāda, ka līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā Eiropas Parlamentam zivsaimniecības nozarē vairs nav tikai konsultatīvas iestādes funkcijas, bet tas ir kļuvis par vienu no likumdevējiem arī akvakultūras nozarē;

3.  uzskata, ka ikvienai likumdošanas reformai akvakultūras nozarē netraucēti jāiekļaujas pašreizējās kopējās zivsaimniecības politikas reformas procesā un tas jāpapildina;

4.  norāda, ka Parlaments jau iepriekš ir pievērsis uzmanību tam, ka akvakultūras jomā nepieciešami koncentrētāki, saskaņotāki un pārredzamāki tiesību akti;

5.  pauž viedokli, ka spēcīga un ilgtspējīga akvakultūras nozare varētu būt katalizators dalībvalstu attālo, piekrastes un lauku rajonu attīstībai un veicināt vietējās ražošanas attīstību, dodot ievērojamu labumu patērētājiem augsti kvalitatīvu, veselīgu un ilgtspējīgi saražotu pārtikas produktu veidā;

6.  uzskata, ka Kopienas akvakultūras konkurētspēja jāstiprina ar stingru, aktīvu, mērķtiecīgu un stabilu atbalstu pētniecībai un tehnoloģiskajai attīstībai, kas ir būtisks priekšnoteikums ilgtspējīgas, modernas, efektīvas, ekonomiski dzīvotspējīgas un videi draudzīgas akvakultūras nozares attīstībai; norāda arī, ka pētniecības tīkli, starpdisciplinārās pētniecības grupas, tehnoloģiju pārnese un koordinācija starp nozarēm un zinātniekiem, izmantojot tehnoloģiju platformas, ir būtiska, lai nodrošinātu labu peļņu no ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā;

7.  atzinīgi vērtē Eiropas Akvakultūras tehnoloģijas un inovāciju platformas izveidi, ņemot vērā nepieciešamību atbalstīt akvakultūras nozari ar izciliem sasniegumiem pētniecībā un inovācijās, lai reaģētu uz jaunajiem uzdevumiem;

8.  uzskata, ka ilgtspējīgas Eiropas akvakultūras nozares veiksme lielā mērā būs atkarīga no uzņēmējdarbībai labvēlīgākas vides izveides valsts un vietējā līmenī, un tādēļ aicina dalībvalstis nekavējoties paātrināt darbu šajā jomā un ES līmenī veicināt pieredzes un paraugprakses apmaiņu;

9.  uzsver, ka birokrātijas samazināšana veicinās ieguldījumus šajā nozarē, un uzskata, ka ir būtiski svarīgi, ka dalībvalstis ciešā sadarbībā ar vietējām iestādēm pēc iespējas ātri īsteno administratīvās vienkāršošanas procedūras, ieviešot pārredzamas un standartizētas koncesijas procedūras attiecībā uz pieteikumiem par jaunu akvakultūras uzņēmumu dibināšanu;

10. uzskata, ka ilgspējīgas bioloģiskās akvakultūras nozarei jābūt spējīgai nodrošināt patērētājus ar augstas kvalitātes pārtikas produktiem, tā garantējot veselīgu un līdzsvarotu uzturu;

11. uzskata, ka akvakultūras sistēmas, kas novājina ievākšanas zivsaimniecību vai piesārņo piekrastes ūdeņus, ir uzskatāmas par neilgtspējīgām un ka Eiropas akvakultūrā priekšroka jādod zālēdāju un plēsēju sugām, kuras var sekmīgi audzēt, samazinot zivju miltu un zivju eļļas patēriņu;

12. uzsver, ka, lai paplašinātu akvakultūras rūpniecību Eiropā, nozare ir nepārtraukti jāattīsta, lai samazinātu zivju audzēšanā izmantotā dzīvnieku proteīna un gala produkta attiecību; norāda, ka barības ražošanai piemērotie savvaļas zivju resursi ir ierobežoti un daudzos gadījumos pārzvejoti, līdz ar to akvakultūras attīstībā vairāk jāorientējas uz zālēdāju un zivjēdāju sugām, kas var turpmāk ievērojami samazināt šo attiecību;

13. uzskata, ka ir svarīgi nekavējoties noteikt un nostiprināt stingrus un pārredzamus ES akvakultūras produktu kvalitātes un izsekojamības kritērijus, uzlabot zivju barību un ieviest un nostiprināt sertificēšanas kritērijus augstas kvalitātes akvakultūras produktiem un bioloģiskās akvakultūras ražošanai;

14. uzskata, ka par akvakultūras produktu vides kvalitātes sertificēšanas prioritāro mērķi jānosaka akvakultūras resursu videi draudzīgas izmantošanas veicināšana atbilstoši ilgtspējīgas attīstības principiem, pienācīgi ņemot vērā vides, ekonomiskos un sociālos faktorus, kā arī atbilstoši ievērojot Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksa(17) principus un turpmākās ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas vadlīnijas;

15. aicina Komisiju ieviest Eiropas ekomarķējuma programmu zivsaimniecības un akvakultūras produktiem, ievērojot Kopienas pamatnostādnes attiecībā uz ekomarķējumu; uzsver, ka ekomarķējums ne tikai dod Eiropas akvakultūras produktiem konkurējošu priekšrocību, bet arī ievieš pārredzamību tirgū, kurā dažādas privātas sertifikācijas var maldināt patērētājus;

16. aicina Komisiju veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka akvakultūras saimniecību blīvums kopumā neietekmē savvaļas populāciju, jūras ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības dabisko stāvokli vai dzīvotspēju;

17. uzskata, ka finansiāla palīdzība, kas kompensē juridiski aizsargātu dzīvnieku radītu kaitējumu, ir būtisks priekšnosacījums ilgtspējīgas, modernas un efektīvas akvakultūras nozares attīstībai;

18. uzskata, ka, tā kā jebkurā ES likumdošanas priekšlikumā jāietver vispārējie aspekti, piemēram, ietekmes uz vidi novērtējumi, ūdens izmantošana un aizsardzība, produktu izsekojamība, pieņemot šādus tiesību aktus, nedrīkst izmantot vispārēju vai nediferencētu pieeju;

19. uzsver, ka ir nepieciešama ciešāka ES apņemšanās ieguldīt ilgtspējīgā akvakultūrā, piešķirot papildu finansējumu no Kopienas zivsaimniecības fonda, dodot priekšroku labākajai vides praksei; tomēr norāda, ka turpmākajam ar akvakultūru saistīto darbību finansējumam jābūt pieejamam tikai kopā ar efektīvu Direktīvas par ietekmes uz vidi novērtējumu(18) īstenošanu, lai nodrošinātu, ka finansētie projekti neizraisa vides vai savvaļas zivju vai gliemju krājumu degradāciju;

20. uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības ievērošana jānosaka par vienu no ES akvakultūras politikas pamatprincipiem gan attiecībā uz iekšzemes ūdeņiem, gan akvakultūras stratēģijas ārējo dimensiju, atbalstot tikai tās zivjaudzētavas, kurās tiek audzētas vietējās vai jau labi iedzīvojušās sugas; prasa veikt zinātnisku riska novērtējumu attiecībā uz visiem svešu sugu ieviešanas gadījumiem un pasākumus ekoloģiski bīstamu sugu ieviešanas ierobežošanai un uzraudzībai;

21. atkārtoti uzsver nepieciešamību iekļaut tradicionālo gliemju zveju līdz ar pārējo akvakultūras nozari kopējā zivsaimniecības politikā, lai nodrošinātu ekonomisku, sociālu un vides ilgtspējību un garantētu tai nediskriminējošu piekļuvi ES finansējumam;

22. uzskata, ka ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu, ka ES no trešām valstīm patēriņam vai pārstrādei ievestie akvakultūras produkti pilnībā atbilst tiem pašiem sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma standartiem, kādiem atbilst ekvivalenti Kopienas produkti, un ka to veicina pedantiskas pārbaudes attiecīgajās ražotnēs, neradot jaunas tirdzniecības barjeras, bet gan veicinot labākās prakses apmaiņu ar jaunattīstības valstīm;

23. uzsver, ka akvakultūru vajadzētu uzskatīt par nozvejas nozares papildinājumu, jo īpaši attiecībā uz tirgus piedāvājumu un nodarbinātības iespējām;

ĪPAŠI APSVĒRUMI

Tiesiskā, administratīvā un finansiālā struktūra

24. aicina Komisiju nākt drīzumā klajā ar regulas priekšlikumu, konsolidējot vienā dokumentā visus ES tiesību aktus, ar kuriem regulē akvakultūras nozari, un veicināt koordināciju starp dažādiem, par šo jomu atbildīgiem ģenerāldirektorātiem;

25. aicina Komisiju šajā regulā dažādām produktu kategorijām noteikt specifiskus kritērijus un vispārējus pamatnoteikumus, kas jāievēro visiem akvakultūras uzņēmumiem Kopienā, nodrošinot Kopienas līmenī maksimālu kritēriju saskaņošanu saistībā ar ietekmi uz vidi, lai izvairītos no konkurences kropļojumiem starp dalībvalstīm, bet atbildību par īstenošanas fāzi un par uzņēmumu darbības pārbaudēm deleģēt dalībvalstu kompetentajām iestādēm, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu; te jāmin, piemēram, ietekmes uz vidi parametri, ūdens resursu izmantošana, audzēto zivju, mīkstmiešu un vēžveidīgo barošana ražošanas vienībā, produktu izsekojamība un marķēšana, zivju veselības un labturības standarti u. tml.;

26. uzskata, ka akvakultūras nozari vajadzētu pienācīgi uzraudzīt un tai vajadzētu aptvert plašāku ar jūru saistīto darbību diapazonu, piemēram, jūras transportu, jūras tūrismu, jūras vēja ģeneratoru parkus, zveju u. tml.;

27. aicina Komisiju censties nodrošināt, ka dalībvalstis izveido oficiālu iestādi, kas nodarbojas ar valstī spēkā esošo vides un tūrisma aizsardzības tiesību aktu dokumentēšanu un piemērošanu, un attiecībā uz zonām, uz kurām neattiecas ierobežojumi, pieņemt jūras, piekrastes un iekšzemes ūdeņu rajonu pārvaldībai nepieciešamos attīstības plānus tā, lai varētu sastādīt akvakultūras nozares plānus, skaidri nosakot zonas, kas pieejamas uzņēmumu izveidei šajā nozarē;

28. aicina dalībvalstis izstrādāt, kā to paredz ES jaunā jūrniecības politika un saskaņā ar ietekmes uz vidi novērtējumiem, „jūrniecības attīstības plānu” un piekrastes zonu integrēto pārvaldību, kuri attiektos uz visām atšķirīgajām nozares produktu kategorijām, piemēram, gliemju zveju, piekrastes, jūras un saldūdens akvakultūru, un apņemties samazināt pastāvošos birokrātiskos šķēršļus, kas traucē iegūt nepieciešamās atļaujas un koncesijas, lai sāktu ilgtspējīgi nodarboties ar akvakultūru, iespējams, pēc vienas institūcijas apstiprinājuma sistēmas principa izveidojot centralizētus punktus, kur vienā vietā var nokārtot visas uzņēmumam saistošās administratīvās formalitātes; aicina arī dalībvalstis izstrādāt ilgtermiņa stratēģisko plānus, lai paātrinātu šo pasākumu ilgtspējīgu attīstību, un Komisiju nākt ar priekšlikumiem visiem pasākumiem, kādi nepieciešami, lai veicinātu nozares konkurētspēju, ņemot vērā katras dalībvalsts īpatnības;

29. pauž cerību, ka Eiropas zivsaimniecības fonds ar reformētās kopējās zivsaimniecības politikas atbalstu nodrošinās īpašas budžeta pozīcijas ilgtspējīgai akvakultūras attīstībai un atbalstīs ieguldījumus šajā nozarē, ievērojot labāko praksi vides jomā, kā arī atbalstīs ekonomisko aktivitāti un nodarbinātību, īpaši orientējoties uz tehnoloģiski inovatīviem uzņēmumiem ar mazāku ietekmi uz vidi (piemēram, ūdens attīrīšanas sistēmām atlikumu un piesārņojošo vielu likvidēšanai), zivsaimniecībām, kas sekmē zivju veselību un labturību, un ilgtspējīgiem akvakultūras veidiem; uzsver, ka ar šīm budžeta pozīcijām vajadzētu nodrošināt papildu finansējumu no Eiropas Zivsaimniecības fonda un ka šo nozari nevajadzētu finansēt, vispārīgi ierobežojot izdevumus citās nozarēs, jo īpaši zivsaimniecībā;

30. pauž cerību, ka šis fonds ņems pienācīgi vērā nepieciešamību nodrošināt finansiālu atbalstu MVU un ģimeņu uzņēmumiem šajā nozarē, pamatojoties uz to ieguldījumu piekrastes rajona sociālajā un ekonomiskajā attīstībā, kā arī liekot uzsvaru uz attāliem un pierobežas rajoniem;

31. atbalsta licencēšanas procedūru vienkāršošanu dalībvalstīs, kas varētu sekmēt piekļuvi jaunām vietām un veicināt ilgtermiņa piekļuvi pašreizējām vietām, jo īpaši vietām, kur darbojas MVU un ģimenes uzņēmumi;

32. uzsver arī nepieciešamību nodrošināt lielākus finanšu ieguldījumus zinātniskajā pētniecībā, inovācijās un tehnoloģiju nodošanā ilgtspējīgas, bioloģiskās, jūras un saldūdens akvakultūras jomā, kā arī uzņēmumiem, kuros daļa vai visa tradicionālā ražošana jāpārvērš bioloģiskajā ražošanā, izmantojot nozaru politikas, kurās ietverti visi svarīgākie aspekti no piegādes ķēdes līdz optimizācijai un produktu reklāmai tirgū, labāk pārvaldot šos aspektus atbilstoši struktūrfondu un Kopienas programmās izklāstītajām tematiskajām asīm;

33. mudina Komisiju apgādāt akvakultūras nozari ar reālu ekonomisku krīzes instrumentu un izstrādāt atbalsta sistēmas cīņai ar bioloģiskām dabas katastrofām (piemēram, toksiskām aļģu ziedēšanām), cilvēku darbības radītam katastrofām (piemēram, „Erika” un „Prestige” kuģu bojāeju) vai ārkārtējiem dabas apstākļiem (cikloniem, plūdiem u. tml.);

34. aicina Komisiju un dalībvalstis Kopienas akvakultūras ražošanas daudzveidošanas interesēs atbalstīt vietējo sugu eksperimentālu audzēšanu, tehnoloģijas veselīgu zivju ražošanai un centienus cīņai pret akvakultūrā sastopamām slimībām, lai šī nozare varētu piedāvāt augstas kvalitātes produktus un produktus ar augstu pievienoto vērtību, sekmējot pētniecību un paraugprakses apmaiņu par šīm sugām un attiecīgajām ražošanas metodēm, lai akvakultūras produkti varētu labāk konkurēt ar citiem inovatīviem pārtikas produktiem;

35. uzsver, ka jāveic pasākumi, lai nodrošinātu upēs izsīkstošo zivju sugu krājumu atjaunošanos, te īpaši jāmin tradicionālās migrējošās sugas, kas ir ekonomiski ļoti nozīmīgas vietējiem iedzīvotājiem (stores, Ziemeļatlantijas siļķes, laši), un atsevišķas jūras zivju sugas, kā arī vērš dalībvalstu un Komisijas uzmanību uz to, ka jāgarantē vajadzīgais finansējums šādu iniciatīvu īstenošanai;

36. aicina Komisiju ņemt vērā tendences virzībā uz jūras akvakultūras ražotņu darbības attīstīšanu kā potenciālu risinājumu platību pieejamības problēmai Eiropas piekrastē un ņemt vērā vides un klimata ziņā grūtos apstākļos, kādos šis akvakultūras tips tiek realizēts;

37. aicina Komisiju un dalībvalstis garantēt akvakultūras jomā attiecīgu profesionālo izglītību, veicināt nozares konkurētspēju un sekmēt profesionālās zivrūpniecības locekļu pārkvalifikāciju, apmācot viņus par alternatīvām ūdens vides pārvaldības metodēm, tādējādi palīdzot radīt drošas darbavietas jauniešiem lauku un piekrastes rajonos, kā arī attālākajos reģionos, kuri ir lielā mērā atkarīgi no zivsaimniecības un akvakultūras pasākumiem;

38. aicina dalībvalstis apsvērt speciālu organizāciju veidošanas iespējas akvakultūras produktu veicināšanai; aicina arī Komisiju paplašināt kopējā tirgus organizāciju noteikumus, tos attiecinot arī uz ilgtspējīgu akvakultūras nozari, kā arī atbalstīt un nodrošināt stimulus veicināšanas kampaņām ES līmenī;

Kvalitāte un patērētāju aizsardzības politika

39. uzskata, ka ilgtspējīgas akvakultūras attīstības priekšnoteikums ir stingra kvalitātes politika, videi draudzīgas ražošanas metodes, kurās ievēro dzīvnieku labturības principus attiecībā uz akvakultūras krājumu transportu, nogalināšanas metodēm un dzīvu zivju pārdošanu, kā arī stingri veselības standarti un patērētāju augsta līmeņa aizsardzība;

40. tādēļ aicina Komisiju papildus īpašam bioloģiskās akvakultūras marķējumam izstrādāt īpašu ES kvalitātes marķējumu akvakultūras produktiem, nosakot stingrus noteikumus saskaņā ar ES augstas kvalitātes bioloģiskās ražošanas principiem, lai pārliecinātu patērētājus par akvakultūras produktu ražošanas, kontroles un pilnīgas izsekojamības sistēmas uzticamību; mudina Komisiju apsvērt jau pastāvošo marķēšanas struktūru izmantošanu augstas kvalitātes bioloģiskās akvakultūras produktu ražošanā;

41. uzskata, ka priekšnosacījums akvakultūras ilgtspējībai ir pārdomāta zivju barības sastāvdaļu, tostarp jūras izcelsmes sastāvdaļu ražošana;

42. aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm organizēt un atbalstīt iestāžu informācijas kampaņas, lai veicinātu akvakultūras, tostarp bioloģiskās akvakultūras, produktu tirdzniecību;

43. atkārtoti pauž viedokli, kas jau izteikts rezolūcijā par Eiropas jūraskraukļu populācijas pārvaldības plāna pieņemšanu, un norāda, ka tā kaitējuma samazināšana, ko akvakultūras uzņēmumiem nodara jūraskraukļi un citi plēsīgie putni, ir būtisks ražošanas izmaksu faktors, kas tādējādi ietekmē šo uzņēmumu izdzīvošanu un konkurētspēju; vērš uzmanību uz to, ka jāizvērtē jūraskraukļu un citu plēsīgo putnu izraisītie zaudējumi akvakultūras nozarē un jāizstrādā koriģējošas rīcības plāni šajā nozarē;

44. aicina Komisiju veikt Parlamenta 2008. gada 4. decembra rezolūcijā(19) pieprasītos pasākumus, jo īpaši attiecībā uz ES līmenī saskaņota jūraskraukļu populācijas pārvaldības plāna pakāpenisku ieviešanu un zinātnisko datu apkopojumiem par jūraskraukļu populāciju izmēriem; aicina Komisiju izvirzīt visaptverošus tiesību aktu priekšlikumus šajā jomā;

45. aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm, kā arī ņemot vērā dažādos ģeogrāfiskos un klimatiskos nosacījumus, izmantotās ražošanas metodes un saimniecībā audzēto sugu īpašo raksturu, ierosināt īpašus kritērijus attiecībā uz audzēto zivju labturību, piemēram, maksimālo zivju blīvumu, augu un dzīvnieku proteīnu daudzumu barībā dažādās zivjaudzētavās, un tajos ņemt vērā īpašos faktorus saistībā ar atsevišķu sugu audzēšanu, audzēto zivju sugu barošanas vajadzības, viņu dzīves cikla posmu un vides apstākļus, kā arī veicināt tādu transportēšanas un nogalināšanas metožu izmantošanu, ar kurām ierobežo stresa avotus, un mainīt ūdeni zivju dīķos tā, lai garantētu audzēto zivju labturību; saprot, ka par ilgtermiņa mērķi jānosaka dzīvnieku proteīnu aizstāšana ar augu proteīniem visām sugām, kad vien tas ir iespējams, ņemot vērā to uztura vajadzības, un ka par augstāko prioritāti vajadzētu uzskatīt stratēģisko izpēti par galveno sastāvdaļu aizstājējiem, ņemot vērā, ka pētījumi par galvenajām sastāvdaļām un to ražošanas iespējām no alternatīviem avotiem, piemēram, no mikroaļģēm un rauga, samazinātu vajadzību pēc zivju miltiem ilgākā termiņā;

46. aicina Komisiju paplašināt darbības jomu Padomes 2004. gada 22. decembra Regulai (EK) Nr. 1/2005 par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas laikā(20), lai ierobežotu zivju pārvadāšanu lielos attālumos, tādējādi veicinot vietējas inkubācijas procedūras un nogalināšanu zivjaudzētavas tuvumā;

47. aicina Komisiju nodrošināt, ka zivju barībā izmantoto izejmateriālu iegūšanā tiek pielietota no vides viedokļa pieņemama prakse un tā negatīvi neietekmē ekosistēmas, no kurām sastāvdaļas tiek ievāktas;

48. aicina Komisiju nodrošināt, ka netiek izmantotas pirmskaušanas procedūras, ko Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) klasificējusi par kaitīgām zivju labturībai; vajadzētu aizliegt atsevišķas nogalināšanas metodes, piemēram, nosmacēšanu ledus masā, kur pēc EFSA datiem zivis pirms nāves ilgu laiku pavada bezsamaņas stāvoklī;

49. mudina Komisiju sagatavot īpašas tehniskās pamatnostādnes par ilgtspējīgas zivju barības sertificēšanu;

Ārpolitika

50. aicina Komisiju un dalībvalstis censties nodrošināt, ka visai akvakultūras produktu ķēdei, tostarp barībai un barības izejmateriāliem, kas ievesti no trešām valstīm, tiek stingri piemēroti Kopienas tiesību akti;

51. aicina Komisiju vispirms izpētīt ražošanas metodes zivjaudzētavās, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības, un sniegt ziņojumu par jebkādiem veselības apdraudējumiem;

52.  uzsver nepieciešamību nodrošināt to, ka akvakultūru pārtikas produkti, ko ražo vai importē ES, atbilst augstiem vides aizsardzības un patērētāju veselības un nekaitīguma standartiem;

53. aicina Komisiju censties nodrošināt savstarpējas atzīšanas un brīvas preču aprites principa piemērošanu akvakultūrā izmantotajiem ārstējošiem un profilaktiskiem farmaceitiskajiem līdzekļiem, lai veicinātu abpusēji progresīvus nolīgumus par zinātību apmaiņu ar trešām valstīm, kā arī veicināt labākās prakses ieviešanu no citu valstu un starptautisko iestāžu puses;

54. atkārtoti norāda, cik svarīgi ir veikt regulāras kontroles vietās, no kurām produkti nonāk iekšējā tirgū, un galvenajos importa punktos, lai patērētājiem dotu pilnīgi drošas garantijas, ka no trešām valstīm importētiem akvakultūras produktiem tiek regulāri veikta stingra kvalitātes kontrole un tādēļ tie pilnībā atbilst ES noteikumiem higiēnas un sabiedrības veselības jomā;

55. aicina Komisiju un dalībvalstis aizstāvēt šos principus gan PTO, gan visos citos attiecīgajos iestāžu forumos;

56. aicina Komisiju no ES politikas sadarbībai ar jaunattīstības valstīm atvēlētajiem līdzekļiem finansēt atbalsta un apmācības pasākumus, lai palīdzētu veicināt ilgtspējīgu akvakultūru un pievērst šajās valstīs akvakultūras nozarē nodarbināto personu uzmanību kvalitātes politikai un augstākiem ražošanas standartiem, jo īpaši attiecībā uz vidi, higiēnu un sociālajiem standartiem nozarē;

57. aicina Komisiju iesniegt ziņojumu par vides un sociālajiem standartiem akvakultūras nozarē ārpus ES un pētīt veidus, kā uzlabot informācijas sniegšanu patērētājiem;

58. aicina Komisiju uzsākt ietekmes novērtējuma pētījumus par Kopienas tirdzniecības nolīgumu iespējamo ietekmi uz akvakultūras nozari;

59. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1)

OV L 328, 24.11.2006., 14. lpp.

(2)

OV L 337, 16.12.2008., 94. lpp.

(3)

OV L 84, 31.3.2010., 19. lpp.

(4)

OV L 337, 16.12.2008., 41. lpp.

(5)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0039.

(6)

OV C 21E, 28.1.2010., 11. lpp.

(7)

OV C 295E, 4.12.2009., 1. lpp.

(8)

OV C 68E, 21.3.2009., 39. lpp.

(9)

OV C 323E, 18.12.2008., 271. lpp.

(10)

OV C 305E, 14.12.2006., 233. lpp.

(11)

OV C 38E, 12.2.2004., 318. lpp.

(12)

OV C 84 , 3.4.2008., 10. lpp.

(13)

OV C 115, 20.5.2009., 15. lpp.

(14)

Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0373.

(15)

Sanāksme 2008 gada 1.–10. oktobrī Puertovarasā (Čīlē), http://www.fao.org/fishery/nems/36393/en

(16)

FAO 1995. gada 31. oktobrī pieņemtais Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodekss.

(17)

ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija pieņēma 1995. gada 31. oktobrī.

(18)

Direktīva 85/337/EK, ko groza ar Direktīvu 97/11/EK un Direktīvu 2003/35/EK (IVN direktīvu).

(19)

Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. decembra rezolūcija par Eiropas jūraskraukļu populācijas pārvaldības plāna izstrādi, lai mazinātu jūraskraukļu pieaugošo ietekmi uz zivju krājumiem, zivsaimniecību un akvakultūru, P6_TA(2008)0583, Heinz Kindermann ziņojums (2008/2177(INI)).

(20)

OV L 3, 5.1.2005., 1. lpp.


PASKAIDROJUMS

Ar šo ziņojumu cenšas sniegt ievērojamu ieguldījumu jaunas ES stratēģijas izstrādāšanā akvakultūras jomā, lai veicinātu šīs jomas ilgtspējīgu vidēja termiņa un ilgtermiņa attīstību. Ziņojumā ir ietvertas arī vairākas darbības vadlīnijas un konkrētas prasības Padomei un Eiropas Komisijai, kuru Parlaments aicina tuvākajā nākotnē iesniegt attiecīgu likumdošanas priekšlikumu.

Eiropas akvakultūras nozarē darbojas vairāk nekā 16 500 uzņēmumu, to kopējais gada apgrozījums ir vairāk nekā EUR 3,5 miljardi, un šie uzņēmumi tieši un netieši nodrošina apmēram 64 000 darba vietu(1). Laika posmā no 1981. līdz 2001. gadam Eiropā saražotās akvakultūras produkcijas apjoms ir dubultojies, sasniedzot 1,3 miljonus tonnu, bet laikā līdz 2008. gadam ražošanā vairāk vai mazāk valdīja stagnācija (+0,5%), kamēr pasaulē akvakultūras produkcijas apjomi ļoti strauji pieauga (+7,6 % vienā gadā)(2). Lai gan pieprasījums pēc akvakultūras produktiem pasaulē ir liels, Eiropa saražo tikai 2 % no akvakultūras kopējās produkcijas(3), bet tās iekšējais patēriņš sasniedz vairāk nekā piecus miljonus tonnu gadā. Tādēļ tai no ārpuskopienas valstīm ir jāieved divas trešdaļas no nepieciešamajiem produktiem.

Pašreiz ES nav akvakultūras nozares tiesību aktu, un uz šo nozari joprojām attiecas neskaitāmi ES tiesību akti un dalībvalstu noteikumi, kuri ļoti atšķiras atkarībā no dalībvalsts, tā veidojot nepārskatāmu tiesisko regulējumu un diskriminējošas situācijas, kā arī tirgus traucējumus, un tādēļ pārāk maz tiek darīts, lai sekmētu ieguldījumus nozarē. Komisija 2002. gadā pieņēma sākotnējo paziņojumu(4), pamatojoties uz kuru Eiropas Parlaments 2003. gada janvārī pieņēma normatīvo rezolūciju(5), taču tā arī nav izdevies palielināt tiesiskā regulējuma pārredzamību. Tieši pretēji — Komisija un Padome, jo īpaši izmantojot komitoloģijas procedūru, turpināja pieņemt detalizētus noteikumus attiecībā uz bioloģisko vai cita veida akvakultūru, taču attiecībā uz šiem noteikumiem Parlamentam nav bijis iespējas tieši paust viedokli(6). Tādēļ nesenais 2009. gada aprīļa Komisijas paziņojums, par ko ir šis ziņojums, ir iespēja izvērtēt, cik piemēroti būtu akvakultūras nozarē ieviest īpašu ES tiesisko regulējumu, kura galīgais mērķis arī turpmāk būtu strukturēti attīstīt ilgspējīgu ES akvakultūras nozari, kurā tiktu respektēta vides līdzsvarotība, palielināta akvakultūras uzņēmumu un attiecīgo vietējo kopienu ekonomiskā vērtība un vairāk garantiju sniegts patērētājiem. Vajadzētu gan tiesiskā, gan darbības līmenī izvērtēt atbilstošās sinerģijas starp akvakultūras nozares iesniegtajiem priekšlikumiem un jauno KZP, ko pašreiz izstrādā laika posmam pēc 2012. gada.

(1)

Framian (2009) „Prasību noteikšana akvakultūras datu vākšanai”.

(2)

Eiropas Komisija „Pētījums par akvakultūras ekonomiskajiem rādītājiem un tās konkurētspēju Eiropas Savienībā”, 2008. gada decembris.

(3)

ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (2009) Zvejniecības statistika un datubāze, „Akvakultūras produkti 1950–2007”.

(4)

„Stratēģija Eiropas akvakultūras ilgtspējīgai attīstībai” COM(2002)0511, galīgā redakcija

(5)

Hugues Martin ziņojums (A5-0448/2002, 2002/2058(INI), ko pieņēma 2003. gada 16. janvāra plenārsēdē.

(6)

Piemēram, Regula (EK) 710/2009, kas publicēta OV 2009. gada 5. augustā un ar ko groza Regulu Nr. 834/2007.


Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS (2.3.2010)

Zivsaimniecības komitejai

par jaunu impulsu Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģijai

(2009/2107(INI))

Atzinumu sagatavoja: Kartika Tamara Liotard

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Zivsaimniecības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā visu veidu akvakultūrām ir jābūt ilgtspējīgām un sociāli taisnīgām un līdz ar to tās nedrīkst kaitēt ekosistēmām, palielinot dabisko vai cilvēku radīto vielu, piemēram, ķimikāliju, kas nesadalās, vai oglekļa dioksīda, koncentrāciju un nodarot fiziskus traucējumus;

B.   tā kā vides ziņā ilgtspējīgi akvakultūras veidi varētu sniegt pozitīvu ieguldījumu vides aizsardzībā, kā arī nodrošināt alternatīvu veidu, kā apmierināt lielu daļu pieprasījuma pēc zivsaimniecības produktiem;

C.  tā kā akvakultūra un ar to saistītie ražošanas pakalpojumi nedrīkst radīt situāciju, kad cilvēkiem sistemātiski tiek liegts nepieciešamais, lai viņi varētu apmierināt savas pamatvajadzības pēc pārtikas, ūdens un mājokļa;

D.  tā kā zivis var ciest no sāpēm un stresa un daudzi akvakultūras veidi neatbilst ES prasībām attiecībā uz dzīvnieku labturību, un tā kā dzīvnieku labturības standartu pienācīga ievērošana un īstenošana var sniegt būtiskus labumus, piemēram, produktu uzlabotu kvalitāti un kaitējuma videi samazināšanos;

E.   tā kā ES ir akvakultūras ražojumu neto importētāja; tā kā turklāt ir nepieciešama uzticama akvakultūras ražojumu sertificēšanas sistēma;

F.   tā kā ar akvakultūras palīdzību patēriņa nolūkiem tiek kultivēts aizvien vairāk jaunu dzīvnieku un augu šķirņu;

G.  tā kā Komisija nesen publicēja paziņojumu par Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģiju(1),

1.   vērš Komisijas uzmanību uz to, ka daudziem akvakultūras veidiem var būt negatīva ietekme gan uz dzīvnieku labturību, gan cilvēku veselību, piemēram, dzīvotņu izpostīšana, ķimikāliju izmantošana slimību apkarošanai, dzeramā ūdens un lauksaimniecības zemes neekonomiska izmantošana un sasāļošanās, barības vielu saindēšana, it īpaši ezeros un slēgtās vai daļēji slēgtās jūras teritorijās, piemēram, Baltijas jūrā, un bioloģiskās daudzveidības traucējumi, nokļūstot dabā saimniecībā audzētām zivīm, un aicina Komisiju ieviest tiesību aktus, lai novērstu šo negatīvo ietekmi;

2.   aicina Komisiju ilgtspējīgas akvakultūras stratēģijā lielāku uzmanību pievērst zivju labturībai (ņemot vērā to šķietamo spēju domāt un just) un veikt labturības rādītāju, zivju apdullināšanas un kaušanas metožu un pārvadāšanas mehānismu izpēti;

3.   aicina Komisiju ieviest ilgtspējīgu akvakultūras ražojumu sertificēšanas sistēmu, kuras darbības joma būtu plašāka nekā Regulā (EK) Nr. 1251/2008 noteiktā, papildus dzīvnieku veselībai paredzot arī sertificēšanu attiecībā uz ietekmi uz vidi un sociālo jomu, pārtikas nekaitīgumu, dzīvnieku veselību un ekonomiskajiem un finanšu aspektiem, un vērš Komisijas uzmanību uz to, ka FAO šādas sertificēšanas sistēmas jomā jau ir sasniegusi zināmu progresu;

4.   konstatē, ka akvakultūras jomā pastāv būtiskas atšķirības regulējuma ziņā, kas var motivēt uzņēmumus pārvietot ražošanu uz vietām, kurās tiek piemēroti vismazāk stingrie noteikumi, un mudina Komisiju aizliegt pārdot Eiropas tirgū produktus, kas neatbilst Eiropas ražošanas standartiem;

5.   vērš Komisijas uzmanību uz to, ka Jauno pārtikas produktu regulas darbības jomā var tikt iekļautas akvakultūrā izmantotās jaunās ražošanas metodes un/vai jaunās dzīvnieku un augu šķirnes, kas laistas tirgū kopš 1997. gada 15. maija, un līdz ar to tām būs nepieciešama tirdzniecības atļauja;

6.   aicina Komisiju, izmantojot pirmavotus, izpētīt ražošanas metodes ārpus Eiropas Savienības esošās zivjaudzētavās un sniegt ziņojumu par jebkādiem veselības apdraudējumiem;

7.   aicina Komisiju uzstāt uz ārpus Eiropas Savienības esošo akvakultūras ražotņu pakļaušanu stingrai pārbaudei un uzraudzībai, lai nodrošinātu importa atbilstību ES standartiem un godīgu konkurenci Eiropas ražotājiem;

8.   uzsver nepieciešamību nodrošināt to, ka ūdens cilmes pārtikas produkti, ko ražo vai importē ES, atbilst augstiem vides aizsardzības un patērētāju veselības un drošuma standartiem;

9.   aicina Komisiju akvakultūras nozarei steidzami izstrādāt īpašus kritērijus un vadlīnijas, ar kuru palīdzību tiktu interpretētas un īstenotas attiecīgās ES direktīvas un ietekmes uz vidi novērtējumi; uzsver, ka šie centieni nedrīkstētu ierobežot dalībvalstu valdību un vietējo pašvaldību spēju noteikt savus kritērijus un vadlīnijas, ņemot vērā vietējo apstākļu specifiku;

10. uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības ievērošana jānosaka par vienu no ES akvakultūras politikas pamatprincipiem gan attiecībā uz iekšzemes ūdeņiem, gan akvakultūras stratēģijas ārējo dimensiju, atbalstu sniedzot tikai tām zivjaudzētavām, kurās tiek audzētas vietējās vai jau labi iedzīvojušās sugas; pieprasa veikt zinātnisku riska novērtējumu attiecībā uz visiem svešu sugu ieviešanas gadījumiem un pasākumus ekoloģiski bīstamu sugu ieviešanas ierobežošanai un uzraudzībai;

11. aicina Komisiju izdot vadlīnijas par tādu konfliktu risināšanu, kuri rodas, īstenojot Ūdens pamatdirektīvu akvakultūras darbību jomā; tomēr uzsver, ka šīs vadlīnijas nedrīkstētu apdraudēt vispārējo mērķi nodrošināt labu ūdens resursu stāvokli, kas izklāstīts Ūdens pamatdirektīvā(2);

12. aicina Komisiju jaunās integrētās ES jūrniecības politikas(3) kontekstā veicināt jūras teritoriālās plānošanas instrumenta izstrādi kā vienu no Kopienas darbības koordinācijas veidiem attiecīgajās jomās, tostarp akvakultūras jomā;

13. mudina Komisiju veicināt ar akvakultūru saistīto pētniecību un izstrādi, uzsvaru liekot uz integrētām un slēgtām ūdens recirkulācijas sistēmām.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

23.2.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

42

0

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

János Áder, Elena Oana Antonescu, Paolo Bartolozzi, Sandrine Bélier, Sergio Berlato, Milan Cabrnoch, Nessa Childers, Bas Eickhout, Edite Estrela, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Satu Hassi, Jolanta Emilia Hibner, Dan Jørgensen, Karin Kadenbach, Christa Klaß, Jo Leinen, Peter Liese, Kartika Tamara Liotard, Radvilė Morkūnaitė-Mikulėnienė, Gilles Pargneaux, Antonyia Parvanova, Sirpa Pietikäinen, Mario Pirillo, Vittorio Prodi, Frédérique Ries, Oreste Rossi, Daciana Octavia Sârbu, Carl Schlyter, Horst Schnellhardt, Richard Seeber, Theodoros Skylakakis, Bogusław Sonik, Catherine Soullie, Salvatore Tatarella, Anja Weisgerber, Sabine Wils, Marina Yannakoudakis

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jutta Haug, Anna Záborská, Elżbieta Katarzyna Łukacijewska

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Veronica Lope Fontagné

(1)

„Ilgtspējīgas nākotnes veidošana akvakultūrai. Jauns impulss Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģijai” (COM(2009) 162 galīgā redakcija)

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, OV L 327, 22.12.2000.

(3)

Komisijas paziņojums „Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika” (COM(2007) 575 galīgā redakcija)


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

4.5.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

21

0

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Josefa Andrés Barea, Alain Cadec, João Ferreira, Pat the Cope Gallagher, Marek Józef Gróbarczyk, Carl Haglund, Isabella Lövin, Guido Milana, Britta Reimers, Crescenzio Rivellini, Ulrike Rodust, Struan Stevenson, Catherine Trautmann, Jarosław Leszek Wałęsa

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jean-Paul Besset, Ole Christensen, Gabriel Mato Adrover, Antolín Sánchez Presedo, Ioannis A. Tsoukalas

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Carlos Coelho, Aldo Patriciello, Potito Salatto

Pēdējā atjaunošana - 2010. gada 3. jūnijsJuridisks paziņojums