Ziņojums - A7-0348/2010Ziņojums
A7-0348/2010

ZIŅOJUMS par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, ar kuru atceļ Pamatlēmumu 2002/629/TI

2.11.2010 - (COM(2010)0095 – C7‑0087/2010 – 2010/0065(COD)) - ***I

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejaSieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja
Referentes: Edit Bauer, Anna Hedh
(Komiteju apvienotās sanāksmes — Reglamenta 51. pants)


Procedūra : 2010/0065(COD)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
A7-0348/2010
Iesniegtie teksti :
A7-0348/2010
Pieņemtie teksti :

EIROPAS PARLAMENTA NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PROJEKTS

par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, ar kuru atceļ Pamatlēmumu 2002/629/TI

(COM(2010)0095 – C7‑0087/2010 – 2010/0065(COD))

(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2010)0095),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 82. panta 2. punktu un 83. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0087/2010),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–   ņemot vērā valstu parlamentu sniegto ieguldījumu tiesību akta projekta izstrādē,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu[1],

–   apspriedies ar Reģionu komiteju,

–   ņemot vērā saistības apstiprināt Parlamenta nostāju, kuras saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu 2010. gada 25. novembra vēstulē paudis ievērot Padomes pārstāvis,

–   ņemot vērā Reglamenta 55. un 37. pantu,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas kopīgās sanāksmes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A7‑0348/2010),

1.  pieņem turpmāk izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā;

2.  prasa Komisijai šo priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi to būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

EIROPAS PARLAMENTA NOSTĀJA[2]*

PIRMAJĀ LASĪJUMĀ

---------------------------------------------------------

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA

par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, ar kuru aizstāj Pamatlēmumu 2002/629/TI

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 82. panta 2. punktu un 83. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu[3],

apspriedies ar Reģionu komiteju,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)    Cilvēku tirdzniecība ir smags noziedzīgs nodarījums, kas bieži tiek veikts organizētās noziedzības ietvaros, un tā ir rupjš cilvēktiesību pārkāpums, ko nepārprotami aizliedz Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Cilvēku tirdzniecības novēršana un apkarošana ir Savienības un dalībvalstu prioritāte.

(1a)  Šī direktīva ir daļa no vispārējās rīcības cilvēku tirdzniecības apkarošanā, iekļaujot pasākumus, kuros iesaistītas trešās valstis, kā tas norādīts „Darbības dokumentā par to, kā stiprināt Savienības ārpolitikas aspektu, apkarojot cilvēku tirdzniecību: ceļā uz ES vispārējām cilvēku tirdzniecības apkarošanas darbībām”. Šajā sakarībā būtu jārīkojas trešās valstīs, kas ir cietušo izcelsmes un pārvietošanas valstis, lai palielinātu izpratni, mazinātu neaizsargātību, sniegtu atbalstu un palīdzētu cietušajiem, cīnītos pret cilvēku tirdzniecības pamatcēloņiem un sniegtu atbalstu valstīm atbilstošu tiesību aktu izstrādē cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā.

(1b)  Šajā direktīvā ir atzīts, ka cilvēku tirdzniecība ir parādība, ko raksturo dzimumu aspekts, un ka sieviešu tirdzniecība un vīriešu tirdzniecība bieži notiek atšķirīgos nolūkos. Šā iemesla dēļ arī palīdzības un atbalsta pasākumos attiecīgos gadījumos jāņem vērā dzimumu aspekts. Atkarībā no attiecīgās nozares var būt atšķirīgi virzītājspēki, piemēram, cilvēku tirdzniecība seksa industrijas vajadzībām vai ekspluatācijai tādās jomās kā būvdarbi, lauksaimniecība vai mājkalpība.

(2a)  Būtu jāturpina dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu sadarbība nolūkā pastiprināt cīņu pret cilvēku tirdzniecību. Šajā ziņā ir svarīga cieša pārrobežu sadarbība, tostarp informācijas un labākās prakses apmaiņa, kā arī nepārtraukts atklāts dialogs starp dalībvalstu policijas, tiesu un finanšu iestādēm. Būtu jāsekmē cilvēku tirdzniecības gadījumu izmeklēšanas un attiecīgas kriminālvajāšanas koordinācija, stiprinot sadarbību ar Eiropolu un Eurojust, veidojot kopējas izmeklēšanas grupas un īstenojot Padomes Pamatlēmumu 2009/948/TI par jurisdikcijas īstenošanas konfliktu novēršanu un atrisināšanu kriminālprocesā[4].

(2b)  Dalībvalstīm būtu jāsekmē pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbība un ar tām cieši jāsadarbojas, ieskaitot atzītas un šajā jomā aktīvas nevalstiskās organizācijas, kas strādā ar cilvēku tirdzniecībā cietušām personām, jo īpaši attiecībā uz politikas izstrādes iniciatīvām, informēšanas un izpratnes vairošanas kampaņām, pētniecības un izglītības programmām, apmācību, kā arī cilvēku tirdzniecības apkarošanas pasākumu ietekmes novērošanu un novērtēšanu.

(3a)  Bērni ir neaizsargātāki, un tāpēc ir lielāks risks, ka viņi varētu kļūt par cilvēku tirdzniecības upuriem. Piemērojot šīs direktīvas noteikumus, atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartai un Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada Konvencijai par bērna tiesībām vispirms jāņem vērā bērna intereses.

(4)    ANO 2000. gada Protokols par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to, un Eiropas Padomes 2005. gada Konvencija par cīņu pret cilvēku tirdzniecību ir būtiski pasākumi starptautiskās sadarbības veicināšanā cīņai pret cilvēku tirdzniecību. Jāatzīmē, ka Eiropas Padomes konvencijā ir iekļauts izvērtēšanas mehānisms, kurā ir ekspertu grupas cilvēku tirdzniecības apkarošanai (GRETA) un pušu komiteja. Lai nepieļautu centienu dublēšanu, būtu jāatbalsta koordinācija starp tām starptautiskajām organizācijām, kuru kompetencē ir rīcība pret cilvēku tirdzniecību.

(4a)  Šī direktīva neskar neizraidīšanas principu saskaņā ar 1951. gada 28. jūlija Konvenciju par bēgļu statusu (Ženēvas Konvencija) un atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. pantam un 19. panta 2. punktam.

(5)    Lai cīnītos pret pēdējā laika tendencēm cilvēku tirdzniecībā, ar šo direktīvu pieņem plašāku koncepciju par to, kas būtu uzskatāms par cilvēku tirdzniecību, nekā Pamatlēmumā 2002/629/TI, un tādēļ tajā ietver ekspluatācijas papildu izpausmes. Šīs direktīvas kontekstā piespiedu ubagošana uzskatāma par piespiedu darbu vai pakalpojumu sniegšanu, kā noteikts Starptautiskās Darba organizācijas 1930. gada Konvencijā Nr. 29 par piespiedu darbu. Tādējādi ekspluatācija ubagošanas nolūkos, tostarp cilvēku tirdzniecībā cietušas atkarīgas personas izmantošana ubagošanas nolūkos, cilvēku tirdzniecības definīcijas piemērošanas jomā ietilpst tikai tad, ja var konstatēt visas piespiedu darba vai pakalpojumu pazīmes. Ņemot vērā attiecīgo judikatūru, tas, vai piekrišana sniegt šādu pakalpojumu ir pamatota, būtu jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi. Tomēr, ja ir iesaistīts bērns, varbūtēja piekrišana nekad nebūtu jāuzskata par pamatotu. Jēdziens "izmantošana kriminālās darbībās" būtu jāsaprot kā personas izmantošana, lai inter alia veiktu kabatu zādzības, veikalu apzagšanu, narkotiku tirdzniecību un citas līdzīgas darbības, par ko paredzēti sodi un kas saistītas ar finansiālu ieguvumu. Šī definīcija ietver arī cilvēku tirdzniecību orgānu izņemšanas nolūkos, kas ir rupjš cilvēka cieņas un fiziskās neaizskaramības pārkāpums, kā arī cita veida rīcību, piemēram, nelikumīgas adopcijas vai piespiedu laulību gadījumus, ja var konstatēt cilvēku tirdzniecības pazīmes.

(6)    Šajā direktīvā noteikto sodu apmērs atspoguļo to, ka dalībvalstīs pieaug satraukums par cilvēku tirdzniecības jautājuma attīstību. Šā iemesla dēļ šajā direktīvā par pamatu tiek izmantoti Padomes 2002. gada 24. un 25. aprīļa secinājumi par izmantojamo pieeju attiecībā uz sodu tuvināšanu (3. un 4. līmenis). Ja nodarījums ir izdarīts konkrētos apstākļos, piemēram, pret cietušo, kas bijis īpaši neaizsargāts, sodam vajadzētu būt bargākam. Saistībā ar šo direktīvu par īpaši neaizsargātām personām būtu jāuzskata vismaz bērni. Citi faktori, ko var ņemt vērā, vērtējot cietušās personas neaizsargātību, var būt, piemēram, dzimums, grūtniecība, veselības stāvoklis un invaliditāte. Ja nodarījums ir īpaši smags, piemēram, ja ir bijusi apdraudēta cietušā dzīvība vai nodarījums ietvēris smagu vardarbību, piemēram, spīdzināšanu, narkotiku/zāļu piespiedu lietošanu, izvarošanu vai citus smagas psiholoģiskās, fiziskās vai seksuālās vardarbības veidus, vai ar to kādā citā veidā nodarīts nopietns kaitējums cietušajam, par to būtu jāparedz īpaši bargs sods. Kad šajā direktīvā ir minēta nodošana, tā jāinterpretē atbilstoši Padomes Pamatlēmumam 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm[5]. Sprieduma izpildē var ņemt vērā izdarītā nodarījuma smagumu.

(7)    Saskaņā ar attiecīgo dalībvalstu tiesību sistēmu pamatprincipiem cilvēku tirdzniecībā cietušie būtu jāaizsargā no saukšanas pie kriminālatbildības vai sodīšanas par tādām noziedzīgām darbībām kā viltotu dokumentu izmantošana vai noziedzīgi nodarījumi, kas noteikti tiesību aktos par prostitūciju vai imigrāciju, ja viņi tikuši piespiesti veikt minētās darbības un šāda piespiešana bijusi tiešas sekas tam, ka viņi ir bijuši pakļauti cilvēku tirdzniecībai. Minētās aizsardzības mērķis ir aizsargāt cietušo personu cilvēktiesības, nepieļaut to, ka viņi atkārtoti nonāk cietušo lomā, un mudināt viņus iesaistīties kriminālprocesā kā lieciniekiem pret nodarījumu izdarītājiem. Šim aizsardzības līdzeklim nebūtu jāizslēdz saukšana pie kriminālatbildības vai sodīšana par nodarījumiem, ko persona ir izdarījusi vai kuros piedalījusies tīši.

(8)    Lai nodrošinātu ar cilvēku tirdzniecību saistītu pārkāpumu sekmīgu izmeklēšanu un saukšanu pie kriminālatbildības, šādu procedūru uzsākšanai principā nevajadzētu būt atkarīgai no cietušās personas paziņojuma vai sūdzības. Gadījumos, kad tas ir vajadzīgs nodarījuma veida dēļ, kriminālvajāšanai vajadzētu būt atļautai pietiekami ilgu laikposmu pēc tam, kad cietušais sasniedzis pilngadību. Pietiekami ilga kriminālvajāšanai paredzētā laikposma ilgums būtu jānosaka atbilstīgi attiecīgās valsts tiesību aktiem. Tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonām un prokuroriem vajadzētu būt atbilstošai apmācībai – arī nolūkā uzlabot starptautisko tiesībaizsardzību un tiesu iestāžu sadarbību. Tiem, kuri ir atbildīgi par minēto nodarījumu izmeklēšanu un saukšanu pie kriminālatbildības par tiem, vajadzētu būt pieejamiem arī tādiem izmeklēšanas līdzekļiem, ko izmanto organizētās noziedzības vai citu smagu noziegumu gadījumos, piemēram, sakaru pārtveršanai, slepenai novērošanai, tostarp elektroniskai novērošanai, bankas kontu uzraudzībai vai citiem finanšu izmeklēšanas veidiem.

(9)    Lai nodrošinātu tādu starptautisku noziedzīgu grupējumu efektīvu saukšanu pie kriminālatbildības, kuru darbības centrs atrodas kādā no dalībvalstīm un kuri nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību trešās valstīs, būtu jānosaka jurisdikcija attiecībā uz nodarījumiem, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecību, gadījumos, kad nodarījuma izdarītājs ir tās valstspiederīgais un nodarījums ir izdarīts ārpus minētās dalībvalsts teritorijas. Tāpat jurisdikciju var noteikt arī tajos gadījumos, kad nodarījuma izdarītājs ir kādas dalībvalsts pastāvīgais iedzīvotājs, cietušais ir šādas valsts valstspiederīgais vai pastāvīgais iedzīvotājs vai nodarījums ir izdarīts tādas juridiskas personas labā, kura dibināta kādas dalībvalsts teritorijā, bet nodarījums ir izdarīts ārpus minētās dalībvalsts teritorijas.

(11)  Cilvēku tirdzniecībā cietušajiem jābūt iespējai efektīvi īstenot savas tiesības. Tādēļ cietušajiem vajadzētu būt pieejamai palīdzībai un atbalstam pirms kriminālprocesa sākuma, tā laikā un atbilstošu laiku pēc tā beigām. Dalībvalstīm vajadzētu nodrošināt resursus, ar ko sniegt palīdzību, atbalstu un aizsardzību cietušajiem. Palīdzībai un atbalstam būtu jāietver vismaz minimāls pasākumu kopums, kas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu viņiem iespēju atgriezties normālā dzīvē un atbrīvoties no saviem tirgotājiem. Minēto pasākumu praktiskajā īstenošanā, balstoties uz individuālu izvērtējumu, ko veic saskaņā ar valsts procedūrām, būtu jāņem vērā attiecīgās personas apstākļi, kultūras konteksts un vajadzības. Personai būtu jāsniedz palīdzība un atbalsts, tiklīdz ir pamatots iemesls uzskatīt, ka tā varētu būt cietusi cilvēku tirdzniecībā, neatkarīgi no tā, vai šī persona vēlas būt par liecinieku. Gadījumos, kad cietušais attiecīgajā dalībvalstī uzturas nelikumīgi, palīdzība un atbalsts būtu jāsniedz bez nosacījumiem vismaz nogaidīšanas periodā. Ja pēc identifikācijas procesa pabeigšanas vai nogaidīšanas perioda beigām tiek uzskatīts, ka cietušais nevar pretendēt uz uzturēšanās atļauju vai cita veida likumīgu uzturēšanos šajā dalībvalstī, vai ja cietušais ir devies projām no dalībvalsts teritorijas, attiecīgajai dalībvalstij nav pienākuma turpināt sniegt minētajai personai palīdzību un atbalstu, balstoties uz šo direktīvu. Vajadzības gadījumā palīdzība un atbalsts būtu jāturpina atbilstošu laiku pēc kriminālprocesa beigām, piemēram, ja medicīniskā aprūpe turpinās nozieguma smago fizisko vai psiholoģisko seku dēļ vai ja liecību dēļ šajā kriminālprocesā ir apdraudēta cietušā drošība.

(13)  Cilvēku tirdzniecībā cietušie, kuri jau ir cietuši no vardarbības un pazemojošas izturēšanās, kas parasti ietver seksuālu izmantošanu, seksuālo vardarbību, izvarošanu, izturēšanos, kura atgādina pakļaušanu verdzībā, un orgānu izņemšanu, būtu jāaizsargā no atkārtota kaitējuma un turpmākām traumām kriminālprocesā. Nedrīkstētu pieļaut nopratināšanas lieku atkārtošanu izmeklēšanas, kriminālvajāšanas un tiesas laikā, ko var panākt, piemēram, attiecīgos gadījumos pēc iespējas agrākā procesa stadijā veicot šo nopratināšanu videoierakstus. Šajā nolūkā cilvēku tirdzniecībā cietušajiem kriminālizmeklēšanas un tiesas procesa laikā būtu jāsaņem viņu individuālajām vajadzībām atbilstoša ārstēšana. Veicot individuālo vajadzību izvērtējumu, būtu jāņem vērā tādi apstākļi kā upuru vecums, grūtniecība, veselības stāvoklis, invaliditāte un citi personīgie apstākļi, kā arī to noziedzīgo darbību, kurām cietušais bijis pakļauts, fiziskās un psiholoģiskās sekas. Par to, vai piemērot ārstēšanu un kā to darīt, jālemj katrā gadījumā atsevišķi saskaņā ar valsts tiesību aktos noteikto pamatojumu, noteikumiem par tiesu iestāžu diskrēciju, praksi un nostādnēm.

(13a) Palīdzības un atbalsta pasākumi cietušajiem būtu jāsniedz ar viņu piekrišanu un viņus par to informējot. Tādēļ cietušie būtu jāinformē par šo pasākumu svarīgiem aspektiem, un šos pasākumus cietušajiem nedrīkstētu uzspiest. Ja cietušais atsakās no palīdzības vai atbalsta pasākumiem, tam nevajadzētu attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm uzlikt par pienākumu nodrošināt cietušajam kādus citus pasākumus.

(14)  Papildus pasākumiem, kas pieejami visiem cilvēku tirdzniecībā cietušajiem, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka īpaša palīdzība, atbalsts un aizsardzības pasākumi ir pieejami cietušiem bērniem. Šie pasākumi būtu jānodrošina, ievērojot bērnu intereses un ANO Konvenciju par bērna tiesībām. Gadījumos, kad pastāv neskaidrības par cilvēku tirdzniecībai pakļautas personas vecumu un ir iemesls domāt, ka šī persona ir jaunāka par 18 gadiem, minētā persona būtu jāuzskata par bērnu, un tai ir jāsaņem tūlītēja palīdzība, atbalsts un aizsardzība. Palīdzības un atbalsta pasākumi cietušajiem bērniem būtu jāvērš uz viņu fizisko un psiholoģisko izveseļošanos un ilgstoša risinājuma rašanu attiecīgajai personai. Piekļuve izglītībai palīdzētu bērniem no jauna iekļauties sabiedrībā. Ņemot vērā to, ka cilvēku tirdzniecībā cietušie bērni ir īpaši neaizsargāti, vajadzētu būt pieejamiem papildu aizsardzības pasākumiem, lai aizsargātu tos kriminālizmeklēšanā un tiesas procesā veiktajās iztaujāšanās.

(14a) Īpaša uzmanība būtu jāvelta nepavadītiem bērniem, kas cietuši cilvēku tirdzniecībā, jo viņu sevišķās neaizsargātības dēļ viņiem ir vajadzīga īpaša palīdzība un atbalsts. No brīža, kad tiek identificēts nepavadīts bērns, kas cietis cilvēku tirdzniecībā, un kamēr nav rasts ilgtermiņa risinājums, dalībvalstīm būtu jānodrošina bērna vajadzībām atbilstīgi uzņemšanas pasākumi un attiecīgu procesuālo garantiju piemērošana. Būtu jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai attiecīgos gadījumos nepilngadīgajam nodrošinātu aizbildņa un/vai pārstāvja iecelšanu, lai aizsargātu viņa intereses. Pēc iespējas īsākā laikposmā būtu jāpieņem lēmums par ikviena cietuša nepavadīta bērna nākotni, lai rastu ilgtermiņa risinājumus, pamatojoties uz bērna interešu individuālu izvērtējumu, kurām jābūt galvenajam apsvērumam. Ilgtermiņa risinājums varētu būt atgriešanās un reintegrācija izcelsmes valstī vai atgriešanās valstī, integrācija vietējā sabiedrībā, starptautiskās aizsardzības statusa vai cita statusa piešķiršana saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem.

(14b) Gadījumos, kad saskaņā ar šo direktīvu bērnam jāieceļ aizbildnis un/vai pārstāvis, šīs funkcijas var veikt viena un tā pati persona vai arī kāda juridiska persona, institūcija vai iestāde.

(15)  Dalībvalstīm būtu jāizveido un/vai jānostiprina politika, lai novērstu cilvēku tirdzniecību, tostarp pasākumi, lai ar pētniecības, tostarp cilvēku tirdzniecības jaunu veidu izpētes, informācijas, izpratnes vairošanas un izglītības palīdzību atturētu no pieprasījuma un samazinātu šo pieprasījumu, kas ir pamatā visiem ekspluatācijas veidiem, un pasākumi, lai mazinātu risku, ka cilvēki varētu kļūt par tirdzniecības upuriem. Šādās iniciatīvās dalībvalstīm jāpieņem uz dzimumu balstīta perspektīva un uz bērnu tiesībām balstīta pieeja. Amatpersonām, kas varētu nonākt saskarē ar cilvēku tirdzniecībā cietušajiem vai potenciāliem cietušajiem, jānodrošina atbilstošas mācības, lai tās varētu identificēt cietušās personas un strādāt ar tām. Vajadzētu veicināt, ka šo pienākumu apgūt apmācību piemēro personām, kas pieder pie šādām dažādām kategorijām, gadījumos, kad pastāv iespēja, ka tās varētu saskarties ar cietušajiem, proti, policistiem, robežsargiem, imigrācijas iestāžu amatpersonām, prokuroriem, advokātiem, tiesnešiem un tiesu amatpersonām, darba inspektoriem, sociālās, bērnu un veselības aprūpes personālam un konsulārajiem darbiniekiem, bet atkarībā no vietējiem apstākļiem tas varētu attiekties arī uz citām valsts amatpersonu grupām, kuras savā darbā varētu saskarties ar cilvēku tirdzniecībā cietušajiem.

(16)  2009. gada 18. jūnija Direktīvā 2009/52/EK ir noteikti sodi darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri uzturas nelegāli, un, kaut arī nav apsūdzēti vai notiesāti par cilvēku tirdzniecību, izmanto kādas personas darbu vai pakalpojumus, zinot, ka šī persona ir cilvēku tirdzniecībā cietušais. Turklāt dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja noteikt sankcijas pret visām personām, kas izmanto cietušā pakalpojumus, zinot, ka šī persona ir cilvēku tirdzniecībā cietušais. Šāda plašāka kriminālatbildības piemērošana varētu attiekties uz darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas legāli, un Savienības pilsoņus, kā arī uz personām, kas pērk seksuālos pakalpojumus no jebkura cilvēku tirdzniecībā cietušā neatkarīgi no tā valstspiederības.

(17)  Dalībvalstīs būtu jāizveido valstu pārraudzības sistēmas, kā, piemēram, valstu referenti vai līdzvērtīgi mehānismi, tādā veidā, kā tās uzskata par piemērotu atbilstoši to iekšējai struktūrai, un ņemot vērā nepieciešamo minimālo struktūru un noteiktos uzdevumus, lai izvērtētu cilvēku tirdzniecības tendences, apkopotu statistiku, novērtētu pret tirdzniecību vērsto pasākumu rezultātus un regulāri sniegtu ziņojumus. Šādi valstu referenti vai līdzvērtīgi mehānismi jau ir izveidoti neoficiālā Savienības tīklā, kas izveidots pēc Padomes 2009. gada 4. jūnija secinājumiem. Darbā, ko veic šis tīkls, kurš Savienībai un dalībvalstīm sniedz objektīvu, uzticamu, salīdzināmu un aktuālu stratēģisko informāciju cilvēku tirdzniecības jomā un nodrošina pieredzes un labākās prakses apmaiņu cilvēku tirdzniecības novēršanas un apkarošanas jomā Savienības mērogā, piedalīsies koordinators cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā. Valstu referentu vai līdzvērtīgu mehānismu kopīgajās darbībās vajadzētu ļaut piedalīties Eiropas Parlamentam.

(17a) Lai novērtētu pret cilvēku tirdzniecību vērsto pasākumu rezultātus, Savienībai būtu jāturpina attīstīt darbu metodoloģijas un datu vākšanas metožu jomā, lai varētu sagatavot salīdzināmu statistiku.

(17b)   Saistībā ar Stokholmas programmu un ar mērķi panākt saliedētu Savienības pieeju cilvēku tirdzniecības apkarošanai nolūkā vēl vairāk stiprināt Savienības un dalībvalstu apņēmību un centienus novērst un apkarot cilvēku tirdzniecību, dalībvalstīm būtu jāatvieglo darbs, ko veic ES koordinators cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā, un to varētu darīt, piemēram, uzlabojot koordināciju un saskaņotību un nepieļaujot centienu dublēšanos starp Savienības iestādēm un aģentūrām, kā arī dalībvalstīm un starptautiskajiem dalībniekiem, sniedzot ieguldījumu pastāvošās vai jaunas Savienības politikas un stratēģiju izstrādē saistībā ar cīņu pret cilvēku tirdzniecību vai sniedzot ziņojumus Eiropas Savienības iestādēm.

(17c) Ar šo direktīvu ir paredzēts grozīt un paplašināt 2002. gada 19. jūlija Pamatlēmumu 2002/629/TI par cilvēku tirdzniecības apkarošanu[6]. Tā kā veicamo grozījumu skaits ir liels un tie ir būtiski, skaidrības labad pamatlēmumu vajadzētu aizstāt pilnībā.

(18)  Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu dalībvalstīm ir ieteikts gan pašu, gan arī Savienības vajadzībām sastādīt tabulas, kas pēc iespējas labāk rādītu atbilstību starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, kā arī darīt šīs tabulas pieejamas sabiedrībai.

(19)  Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi – proti, cīnīties pret cilvēku tirdzniecību – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka rīcības mēroga un ietekmes dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt ES līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kā minēts Līguma par Eiropas Savienību 3. un 5. pantā. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu ar šo direktīvu nosaka tikai to, kas ir vajadzīgs minēto mērķu sasniegšanai.

(20)  Šajā direktīvā tiek ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, konkrēti, cilvēka cieņa, verdzības, piespiedu darba un cilvēku tirdzniecības aizliegums, spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas aizliegums, bērnu tiesības, tiesības uz brīvību un drošību, vārda un informācijas brīvība, personas datu aizsardzība, tiesības uz efektīvu tiesībaizsardzību un taisnīgu tiesu, un tiesiskuma un noziedzīgo nodarījumu un sodu samērīguma princips. Šo tiesību un principu pilnīga ievērošana ir īpašs šīs direktīvas mērķis un tā ir attiecīgi jāīsteno.

(21)  Saskaņā ar 3. pantu Protokolā (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Īrija ir paziņojusi, ka vēlas piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā.

(22)  Saskaņā ar 1. un 2 pantu Protokolā (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, un neskarot šā protokola 4. pantu, Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un šī direktīva tai nav saistoša un nav jāpiemēro.

(23)  Saskaņā 1. un 2. pantu Protokolā (Nr. 22) par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, tā nav tai saistoša un nav jāpiemēro,

IR PIEŅĒMUŠI  ŠO DIREKTĪVU:

1. pants

Priekšmets

Ar šo direktīvu tiek paredzēti minimālie noteikumi noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai cilvēku tirdzniecības jomā. Ar to arī, ņemot vērā dzimumu perspektīvu, tiek ieviesti vienoti noteikumi, lai pastiprinātu šādu nodarījumu novēršanu un cietušo aizsardzību.

2. pants

Nodarījumi, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecību

1.      Dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ir sodāmas šādas tīšas darbības:

ekspluatācijas nolūkā izdarīta personas vervēšana, pārvadāšana, nodošana, izmitināšana vai saņemšana, tostarp kontroles pār šo personu maiņa vai nodošana, izmantojot draudus vai spēku, vai citā veidā piespiežot, aizvedot ar viltu, krāpjot, maldinot, ļaunprātīgi izmantojot varu vai personas neaizsargātības stāvokli vai dodot vai saņemot materiāla vai citāda rakstura labumus, lai panāktu tās personas piekrišanu, kura kontrolē citu personu.

2.      Neaizsargātības stāvoklis ir situācija, kad personai nav citas īstas vai pieņemamas izvēles, kā vien pakļauties attiecīgai ļaunprātīgajai izmantošanai.

3.      Ekspluatācija ietver vismaz personu iesaistīšanu prostitūcijā vai citus seksuālās izmantošanas veidus, piespiešanu veikt darbu vai sniegt pakalpojumus, tostarp ubagošanu, turēšanu verdzībā vai darbības, kas līdzinās turēšanai verdzībā, kalpībā, izmantošanu noziedzīgās darbībās vai orgānu izņemšanu.

4.      Cilvēku tirdzniecībā cietušā piekrišana iecerētājai vai reālajai ekspluatācijai netiek ņemta vērā, ja izmantots kāds no 1. punktā minētajiem līdzekļiem.

5.      Ja darbības, kas minētas 1. punktā, attiecas uz bērnu, tās atzīstamas par cilvēku tirdzniecību un ir sodāmas arī tad, ja neviens no 1. punktā minētajiem līdzekļiem nav izmantots.

6.      Šajā direktīvā "bērns" ir ikviena persona, kas jaunāka par 18 gadiem.

3. pants

Pamudināšana, palīdzēšana, atbalstīšana un mēģinājums

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka ir sodāma pamudināšana, palīdzēšana, atbalstīšana un mēģināšana veikt attiecībā uz nodarījumu, kas minēts 2. pantā.

4. pants

Sodi

1.      Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka par 2. pantā minēto nodarījumu paredzētais maksimālais sods ir brīvības atņemšana vismaz uz pieciem gadiem.

2.      Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka par 2. pantā minēto nodarījumu paredzētais maksimālais sods ir brīvības atņemšana vismaz uz desmit gadiem, ja tas izdarīts šādos apstākļos:

(a)     ▌

nodarījums izdarīts pret īpaši neaizsargātu cietušo, kas šajā direktīvā ietver vismaz cietušus bērnus;

(c)     ar nodarījumu tīši vai rupjas neuzmanības dēļ ir apdraudēta cietušā dzīvība;

(d)     nodarījums izdarīts īpaši vardarbīgi vai ir radījis cietušajam īpaši smagu kaitējumu.

3.      Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu – ja 2. pantā minētu noziedzīgu nodarījumu izdarījusi valsts amatpersona, kas veic savus pienākumus, tas tiek uzskatīts par atbildību pastiprinošu apstākli.

4.      Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 3. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem piemēro reālus, samērīgus un preventīvus sodus, kas var būt saistīti ar nodošanas procedūru.

5. pants

Juridisku personu atbildība

1.      Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka juridiskās personas var saukt pie atbildības par 2. līdz 3. pantā minētajiem nodarījumiem, ko to labā, darbojoties individuāli vai kā juridiskas personas institūcijas locekle, izdarījusi kāda persona, kura veic šīs juridiskās personas vadības pienākumus, pamatojoties uz:

(a)   pilnvarām pārstāvēt juridisko personu vai

(b)   pilnvarām pieņemt lēmumus juridiskās personas vārdā; vai

(c)   pilnvarām veikt juridiskās personas iekšēju kontroli.

2.      Dalībvalstis arī nodrošina, ka juridisku personu var saukt pie atbildības gadījumos, kad 1. punktā minētās personas uzraudzības vai kontroles trūkums ir darījis iespējamu to, ka noziedzīgos nodarījumus, kas minēti 2. un 3. pantā, šīs juridiskās personas labā veic persona, kas ir tās pakļautībā.

3.      Juridiskas personas atbildība saskaņā ar 1. un 2. punktu neizslēdz kriminālizmeklēšanu pret fiziskām personām, kas ir 2. un 3. pantā minēto noziedzīgo nodarījumu izdarītāji, pamudinātāji vai līdzdalībnieki.

4.      Šajā direktīvā juridiska persona ir ikviens subjekts, kam ir juridiskas personas statuss atbilstīgi piemērojamajām tiesībām, izņemot valstis vai citus publisko tiesību subjektus, kas īsteno valsts varu, un starptautiskās sabiedriskās organizācijas.

6. pants

Sodi juridiskām personām

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka juridiskai personai, kuru sauc pie atbildības saskaņā ar 5. panta 1. un 2. punktu, var piemērot efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas, kas ietver naudas sodu kā kriminālsodu vai cita veida sodu, un var ietvert citas sankcijas, piemēram:

(a)     atņemt tiesības saņemt valsts pabalstus vai atbalstu;

(b)     uz laiku vai pastāvīgi aizliegt veikt komercdarbību;

(c)     pakļaut tiesas uzraudzībai;

(d)     likvidēt ar tiesas lēmumu;

(e)     uz laiku vai pavisam slēgt uzņēmumus, kas izmantoti nodarījuma izdarīšanā.

6.a  pants

Aizturēšana un konfiskācija

Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka to kompetentās iestādes ir tiesīgas aizturēt un konfiscēt šajā direktīvā minēto nodarījumu izdarīšanai izmantotos nozieguma rīkus un šādos nodarījumos iegūtos līdzekļus.

7. pants

Cietušo atbrīvošana no apsūdzības un sankcijām

Dalībvalstis atbilstīgi savu tieslietu sistēmu pamatprincipiem veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka kompetentās valsts iestādes ir tiesīgas cilvēku tirdzniecībā cietušos nesaukt pie kriminālatbildības un tiem nepiemērot sodus par iesaistīšanos noziedzīgās darbībās, ko viņi tikuši piespiesti izdarīt, ja šāda piespiešana bijusi tiešas sekas jebkurai no 2. pantā minētajām darbībām.

8. pants

Izmeklēšana un kriminālvajāšana

1.      Dalībvalstis nodrošina to, ka izmeklēšana vai saukšana pie kriminālatbildības par noziedzīgiem nodarījumiem, kas minēti 2. un 3. pantā, nav atkarīga no nodarījumā cietušā iesnieguma vai izvirzītās apsūdzības un ka kriminālprocesu var turpināt arī tad, ja cietušais atsauc savu paziņojumu.

2.      Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai gadījumos, kad tas ir pamatoti nodarījuma veida dēļ, kriminālvajāšanu par kādu no 2. un 3. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem varētu veikt pietiekami ilgu laikposmu pēc tam, kad cietušais sasniedzis pilngadību.

3.      Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka personas, nodaļas vai dienesti, kas ir atbildīgi par 2. un 3. pantā minēto noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanu vai saukšanu pie kriminālatbildības, ir attiecīgi apmācīti.

4.      Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka personām, nodaļām un dienestiem, kas ir atbildīgi par 2. un 3. pantā minēto nodarījumu izmeklēšanu vai saukšanu pie kriminālatbildības, ir pieejami tādi efektīvi izmeklēšanas līdzekļi, ko izmanto lietās pret organizēto noziedzību vai citu smagu noziegumu lietās.

9. pants

Jurisdikcija

1.      Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai noteiktu savu jurisdikciju attiecībā uz nodarījumiem, kas minēti 2. un 3. pantā, ja:

(a)   nodarījums ir pilnībā vai daļēji izdarīts attiecīgo valstu teritorijā; vai

(b)   nodarījuma izdarītājs ir to valstspiederīgais.

2.      Dalībvalstis informē Komisiju, ja tās pieņem lēmumu noteikt plašāku jurisdikciju par 2. un 3. pantā minētajiem nodarījumiem ārpus savas teritorijas, piemēram, ja:

a)    nodarījums ir izdarīts pret tās valstspiederīgo vai personu, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir šīs dalībvalsts teritorijā, vai or

b)    nodarījums ir izdarīts tādas juridiskas personas labā, kas reģistrēta šīs dalībvalsts teritorijā; vai

c)          nodarījuma izdarītāja pastāvīgā dzīvesvieta ir šīs dalībvalsts teritorijā.

3.      Lai sauktu pie kriminālatbildības par 2. un 3. pantā minētajiem nodarījumiem, kas izdarīti ārpus attiecīgās dalībvalsts teritorijas, katra dalībvalsts attiecībā uz 1. punkta b) apakšpunktā minētajiem gadījumiem veic un attiecībā uz 2. punktā minētajiem gadījumiem var veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tās jurisdikcija nav atkarīga no nosacījuma, ka

(a)   darbības ir noziedzīgi nodarījumi tur, kur tās tiek izdarītas, vai

(b)   saukšanu pie kriminālatbildības var sākt tikai pēc tam, kad cietušais iesniedzis iesniegumu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas vietā vai kad ir cēlusi apsūdzību valsts, kurā noziedzīgais nodarījums tika izdarīts.

10. pants

Palīdzība un atbalsts cilvēku tirdzniecībā cietušajiem

1.      Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka cietušajiem tiek sniegta palīdzība un atbalsts pirms kriminālprocesa, tā laikā un attiecīgu laiku pēc tā slēgšanas, lai šīs personas varētu īstenot tiesības, kas paredzētas Pamatlēmumā 2001/220/TI un šajā direktīvā.

2.      Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka personai sniedz palīdzību un atbalstu, tiklīdz kompetentajām iestādēm ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pret to varētu būt izdarīts kāds no 2. un 3. pantā minētajiem nodarījumiem.

3.     Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka palīdzību un atbalstu cietušajai personai sniedz neatkarīgi no tā, vai šī persona vēlas sadarboties kriminālizmeklēšanā, kriminālvajāšanā un tiesā, neskarot Direktīvu 2004/81/EK vai līdzīgus valstu noteikumus.

4.      Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai izveidotu atbilstīgus mehānismus, ar kuriem agrīni noteiktu cietušos un sniegtu viņiem palīdzību, sadarbojoties ar attiecīgām atbalsta organizācijām.

5.      Palīdzības un atbalsta pasākumus, kas minēti 1. un 2. punktā, sniedz ar attiecīgās personas piekrišanu un viņu par to informējot, un tajos ietver vismaz tādu dzīves līmeni, kas var nodrošināt cietušajiem iztikas līdzekļus, garantējot viņiem pienācīgu un drošu izmitināšanu un materiālo palīdzību, kā arī nepieciešamo medicīnisko aprūpi, tostarp psiholoģisko palīdzību, konsultācijas un informāciju, kā arī attiecīgā gadījumā rakstveida un mutiskās tulkošanas pakalpojumus.

6.      Šī panta 5. punktā minētā informācija attiecīgos gadījumos ietver informāciju par nogaidīšanas un atveseļošanās laikposmu saskaņā ar Direktīvu 2004/81/EK  un informāciju par iespēju piešķirt starptautisku aizsardzību saskaņā ar Padomes Direktīvu 2004/83/EK[7]  un Padomes Direktīvu 2005/85/EK[8]  vai saskaņā ar citiem starptautiskajiem instrumentiem vai līdzīgiem valstu noteikumiem.

7.      Dalībvalstis rūpējas par cietušajiem ar īpašām vajadzībām, kas cita starpā var rasties saistībā ar grūtniecību, veselības stāvokli, invaliditāti, garīgiem vai psiholoģiskiem traucējumiem vai smagām psiholoģiskās, fiziskās vai seksuālās vardarbības formām.

11. pants

Cilvēku tirdzniecībā cietušo aizsardzība kriminālizmeklēšanā un kriminālprocesā

1.      Šajā pantā minētos aizsardzības pasākumus piemēro papildus tiesībām, kas izklāstītas Pamatlēmumā 2001/220/TI .

2.      Dalībvalstis nodrošina, ka cilvēku tirdzniecībā cietušajiem nekavējoties ir piekļuve juridiskām konsultācijām un – atbilstīgi cietušo lomai attiecīgajās tiesu sistēmās – juridiskai pārstāvniecībai, tostarp kompensācijas pieprasīšanas nolūkos. Ja cietušajam nav pietiekamu finanšu līdzekļu, juridiskām konsultācijām un juridiskai pārstāvībai jābūt bez maksas. ▌

3.      

Dalībvalstis nodrošina, ka cilvēku tirdzniecībā cietušie saņem piemērotu aizsardzību, pamatojoties uz individuālu riska novērtējumu, inter alia saņemot piekļuvi liecinieku aizsardzības programmām vai vajadzības gadījumā citiem līdzīgiem pasākumiem saskaņā ar valsts tiesību aktos noteikto pamatojumu vai procedūrām.

4.      Neskarot tiesības uz aizstāvību un saskaņā ar kompetentu iestāžu veiktu individuālu cietušā personisko apstākļu izvērtējumu dalībvalstis nodrošina, ka cilvēku tirdzniecībā cietušie saņem īpašu aprūpi, lai nepieļautu to, ka viņi atkārtoti kļūst par kādā noziedzīgā nodarījumā cietušajiem, saskaņā ar valstu tiesību aktos definētu pamatojumu, kā arī saskaņā ar tiesiskās diskrēcijas noteikumiem, praksi vai nostādnēm, cik vien iespējams, izvairoties no:

         (a)   nopratināšanas nevajadzīgas atkārtošanas izmeklēšanas, kriminālvajāšanas un tiesas laikā;

         (b)   cietušā vizuālā kontakta ar tiesājamiem, tostarp liecības sniegšanas laikā, piemēram, iztaujāšanās vai konfrontējošā nopratināšanā, izmantojot atbilstīgus līdzekļus, tostarp atbilstošas saziņas tehnoloģijas;

         (c)   liecības sniegšanas atklātā tiesas sēdē; kā arī

         (d)   nevajadzīgas iztaujāšanas par privāto dzīvi.

12. pants

Vispārēji noteikumi par palīdzības, atbalsta un aizsardzības pasākumiem cilvēku tirdzniecībā cietušajiem bērniem

1.      Cilvēku tirdzniecībā cietušajiem bērniem nodrošina palīdzību, atbalstu un aizsardzību. Piemērojot šo direktīvu, pirmkārt ņem vērā bērna intereses.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad pastāv neskaidrības par cilvēku tirdzniecībai pakļautas personas vecumu un ir iemesls domāt, ka šī persona ir bērns, minētā persona tiek uzskatīta par bērnu, lai tā varētu saņemt tūlītēju piekļuvi aizsardzības, atbalsta un palīdzības pasākumiem saskaņā ar 13. un 14. pantu.

13. pants

Palīdzība un atbalsts cietušiem bērniem

1.     Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka īpašie pasākumi cilvēku tirdzniecībā cietušu bērnu īstermiņa un ilgtermiņa aizsardzībai un atbalstam viņu fiziskās un psiholoģiski sociālās atveseļošanās laikā tiek īstenoti pēc katra cietušā bērna īpašo apstākļu individuālas izvērtēšanas, pienācīgi ņemot vērā bērna viedokli, vajadzības un bažas, lai bērnam rastu ilgtermiņa risinājumu. Atbilstīgi valsts tiesību aktiem dalībvalstis saprātīgā laika posmā nodrošina piekļuvi izglītībai cietušajiem bērniem vai cietušo bērniem, kuri atbilstīgi šīs direktīvas 10. pantam saņem palīdzību un atbalstu.

1.a   No brīža, kad iestādes identificējušas cilvēku tirdzniecībā cietušu bērnu, dalībvalstis viņam ieceļ aizbildni vai pārstāvi gadījumos, kad saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem personām, kam ir vecāku atbildība, interešu konflikts starp tām un cietušo bērnu liedz nodrošināt bērna intereses un/vai pārstāvēt bērnu.

2.      Ja tas ir vajadzīgs un iespējams, dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu palīdzību un atbalstu cilvēku tirdzniecībā cietušā bērna ģimenei, ja ģimene uzturas dalībvalsts teritorijā. Konkrēti, ja tas ir vajadzīgs un iespējams, dalībvalstis šīm ģimenēm piemēro 4. pantu Pamatlēmumā 2001/220/TI.

3.      Šo pantu piemēro, neskarot 10. pantu.

14. pants

Cilvēku tirdzniecībā cietušo bērnu aizsardzība kriminālizmeklēšanā un kriminālprocesā

1.      Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka atbilstīgi cietušo lomai attiecīgajās tiesu sistēmās kompetentas iestādes kriminālizmeklēšanā un kriminālprocesā cilvēku tirdzniecībā cietušajam bērnam ieceļ pārstāvi gadījumos, kad saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem personām, kam ir vecāku tiesības, interešu konflikts starp tām un cietušo bērnu liedz pārstāvēt šo bērnu.

1.a   Dalībvalstis atbilstīgi cietušo lomai attiecīgajās tiesu sistēmās nodrošina, ka cietušajiem bērniem nekavējoties ir pieejamas bezmaksas juridiskās konsultācijas un bezmaksas juridiskā pārstāvība, tostarp kompensācijas pieprasīšanas nolūkos, izņemot tad, ja viņiem ir pietiekami finanšu līdzekļi.

2.      Neskarot tiesības uz aizstāvību, dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka kriminālprocesā par jebkuru no 2. un 3. pantā minētajiem nodarījumiem:

(a)   cietušā bērna uzklausīšana tiek veikta, nepieļaujot nepamatotus kavējumus, pēc tam, kad fakti ir ziņoti kompetentajām iestādēm;

(b)   cietušā bērna uzklausīšana vajadzības gadījumā notiek šim nolūkam paredzētās vai pielāgotās telpās;

(c)   vajadzības gadījumā cietušo bērnu nopratina īpaši apmācīti speciālisti, vai arī tas notiek šādu speciālistu vadībā;

(d)   ja tas ir iespējams un vajadzīgs, cietušo bērnu vienmēr uzklausa vienas un tās pašas personas;

(e)   nopratināšanu skaits ir pēc iespējas mazāks, un tās veic tikai tad, ja kriminālprocesā tās ir obligāti vajadzīgas;

(f)    cietušo bērnu var pavadīt viņa pārstāvis vai, attiecīgā gadījumā, viņa izraudzīts pieaugušais, ja vien attiecībā uz šo personu nav pieņemts pamatots lēmums par pretējo.

3.      Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 2. un 3. punktā minēto nodarījumu kriminālizmeklēšanā cietušā bērna vai – attiecīgā gadījumā – bērna kā liecinieka uzklausīšanu var ierakstīt video un ka šādus videoierakstus var izmantot kā pierādījumus kriminālprocesā tiesā saskaņā ar šo valstu tiesību aktu noteikumiem.

4.      Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka kriminālprocesā, kas attiecas uz 2. un 3. pantā minētajiem nodarījumiem

(a)   lietu izskata slēgtā tiesas sēdē; and

(b)   cietušā bērna lietu tiesas zālē var izskatīt bez viņa klātbūtnes, proti, izmantojot piemērotas komunikāciju tehnoloģijas.

5.      Šo pantu piemēro papildus 11. pantam.

14.a pants

Palīdzība un atbalsts cilvēku tirdzniecībā cietušiem nepavadītiem bērniem un šādu bērnu aizsardzība

1.        Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka īpašajos pasākumos saistībā ar palīdzību un atbalstu cilvēku tirdzniecībā cietušiem bērniem, kā teikts 13. panta 1. punktā, pienācīgi ņemtu vērā nepavadītu cietušu bērnu personīgos un īpašos apstākļus.

2.        Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai rastu ilgtermiņa risinājumu, kura pamatā būtu bērna interešu individuāls izvērtējums.

3.        Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka cilvēku tirdzniecībā cietušiem nepavadītiem bērniem attiecīgos gadījumos ieceļ aizbildni.

4.        Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka atbilstīgi cietušo lomai attiecīgajās tiesu sistēmās kompetentās iestādes kriminālizmeklēšanā un kriminālprocesā ieceļ pārstāvi gadījumos, kad bērns ir nepavadīts vai nošķirts no savas ģimenes.

5.        Šo pantu piemēro, neskarot 13. un 14. pantu.

14.b pants

Kompensācija cietušajiem

Dalībvalstis nodrošina, lai cilvēku tirdzniecībā cietušajiem būtu piekļuve pastāvošajām shēmām, kas paredz kompensācijas vardarbīgos ar nodomu veiktos noziegumos cietušajiem.

15. pants

Preventīvie pasākumi

1.      Dalībvalstis veic atbilstošus pasākumus, piemēram, izglītības un apmācības jomā, lai vājinātu un samazinātu pieprasījumu, kas veicina visu veidu ekspluatāciju saistībā ar cilvēku tirdzniecību.

2.      Dalībvalstis, tostarp ar interneta starpniecību, veic tādus atbilstošus pasākumus kā informēšanas un izpratnes vairošanas kampaņas, pētniecības un izglītības programmas – vajadzības gadījumā sadarbībā ar attiecīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un citām ieinteresētajām personām –, lai vairotu izpratni un samazinātu risku, ka cilvēki, it īpaši bērni, varētu kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā.

3.      Dalībvalstis veicina regulāru apmācību amatpersonām, tostarp ierindas policijas darbiniekiem, kas varētu nonākt saskarē ar cilvēku tirdzniecībā cietušajiem un potenciālajiem cietušajiem, lai viņi spētu identificēt cilvēku tirdzniecībā cietušos un potenciālos cietušos un strādāt ar viņiem.

4.      Lai cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu padarītu efektīvāku, vājinot pieprasījumu, dalībvalstis apsver tādu pasākumu veikšanu, kas ir vajadzīgi, lai noteiktu, ka izmantot pakalpojumus, kas ir 2. pantā minētās ekspluatācijas objekts, zinot, ka šo pakalpojumu sniedzējs ir cietušais kādā no 2. pantā minētajiem nodarījumiem, ir noziedzīgs nodarījums.

16. pants

Valstu referenti vai līdzvērtīgi mehānismi

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai izveidotu valstu referentus vai citus līdzvērtīgus mehānismus. Šādu mehānismu uzdevumi cita starpā ir veikt cilvēku tirdzniecības tendenču izvērtējumu, novērtēt pret cilvēku tirdzniecību vērstu pasākumu rezultātus, tostarp ciešā sadarbībā ar attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas darbojas šajā jomā, apkopot statistiku, un sniegt ziņojumus.

16.a pants

Savienības stratēģijas cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā koordinācija

Lai sniegtu ieguldījumu koordinētā un saliedētā Eiropas Savienības stratēģijā cīņai pret cilvēku tirdzniecību, dalībvalstis vienkāršo darbu, ko veic koordinators cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā. Dalībvalstis jo īpaši nosūta koordinatoram cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā 16. pantā minēto informāciju, pamatojoties uz to, ka ATC reizi divos gados sniedz ieguldījumu Komisijas ziņojumā par gūtajiem panākumiem cīņā pret cilvēku tirdzniecību.

17. pants

Pamatlēmuma 2002/629/TI aizstāšana

Neskarot dalībvalstu pienākumu attiecībā uz transponēšanas termiņu valstu tiesību aktos, ar šo attiecībā uz dalībvalstīm, kas piedalās šīs direktīvas pieņemšanā, tiek aizstāts Pamatlēmums 2002/629/TI par cilvēku tirdzniecības apkarošanu.

Attiecībā uz dalībvalstīm, kas piedalās šīs direktīvas pieņemšanā, atsauces uz pamatlēmumu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu.

18. pants

Īstenošana

1.      Normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, dalībvalstīs stājas spēkā ne vēlāk kā divus gadus pēc pieņemšanas. ▌

2.      Dalībvalstis dara Komisijai zināmu to noteikumu tekstu, ar kuriem to tiesību aktos transponē saistības, ko tām uzliek šī Direktīva.

3.      Kad dalībvalstis pieņem šos pasākumus, tajos iekļauj atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarīt šādas atsauces.

19. pants

Ziņošana

1.      Divu gadu laikā pēc 18. pantā noteiktā termiņa Komisija sniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, izvērtējot, cik lielā mērā dalībvalstis veikušas pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šo direktīvu, tostarp to pasākumu aprakstu, kas veikti saskaņā ar 15. panta 4. punktu, vajadzības gadījumā pievienojot likumdošanas priekšlikumus.

2.      Komisija triju gadu laikā pēc 18. pantā noteiktā termiņa sniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, izvērtējot ietekmi uz cilvēku tirdzniecības novēršanas jomā pastāvošajiem valstu tiesību aktiem, ar ko noteikts, ka izmantot pakalpojumus, kuros ir iesaistīta cilvēku tirdzniecība, ir noziedzīgs nodarījums, vajadzības gadījumā pievienojot atbilstošus priekšlikumus.

20. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

21. pants

Adresāti

Saskaņā ar Līgumiem šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

(vieta),

Eiropas Parlamenta vārdā                           Padomes vārdā

priekšsēdētājs                                               priekšsēdētājs

___________

  • [1]               2010. gada 21. oktobra atzinums
  • [2] * Grozījumi: jaunais vai grozītais teksts ir norādīts treknā slīprakstā; svītrojumi ir apzīmēti ar simbolu ▌.
  • [3]            2010. gada 21. oktobra atzinums
  • [4]            OV L 328, 15.12.2009., 42. lpp.
  • [5]            OV L 190, 18.7.2002., 1. lpp.
  • [6]             OV L 203 1.8.2002., 1. lpp.
  • [7]             Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu.
  • [8]             Padomes Direktīva 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu.

PASKAIDROJUMS

Cilvēku tirdzniecība ir jauns verdzības veids, nopietns noziegums un smags cilvēka pamattiesību pārkāpums, kas ar draudu, vardarbības un pazemošanas starpniecību padara cilvēkus pilnībā atkarīgus.

Turklāt cilvēku tirdzniecība organizētajām noziedzīgajām grupām ir ārkārtīgi ienesīga nodarbošanās ar iespējām iegūt lielu peļņu un ar ierobežotu risku, un tā var izpausties dažādos veidos, piemēram, saistībā ar seksuālu izmantošanu, piespiedu darbu, cilvēka orgānu nelegālo tirdzniecību, piespiedu ubagošanu, nelegālām adopcijām un nelegālu nodarbinātību mājsaimniecībā.

Šī problēma ir ļoti svarīga, taču tā noteikti nav pilnībā apzināta.

Ar Lisabonas līgumu tika nostiprināta ES darbība tiesu iestāžu un policijas sadarbības jomā krimināllietās, tostarp cilvēku tirdzniecības apkarošanā, un Eiropas Parlamentam, kļūstot par vienu no likumdošanas iestādēm, šajā sakarībā ir noteicoša loma.

Lisabonas līgumā vairākkārt ir norādīts uz cilvēku tirdzniecības apkarošanu. 82. un 83. pantā ir noteikts tiesiskais pamats, lai paredzētu obligātus noteikumu attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanu cilvēku tirdzniecības un sieviešu un bērnu seksuālas izmantošanas jomā. Tomēr ir jāņem vērā arī 79. pants, jo tajā ir noteikts tiesiskais pamats saskaņā ar kopējo migrācijas politiku, tostarp cilvēku tirdzniecības jautājumu.

Pašlaik ES tiesiskā regulējuma par cilvēku tirdzniecību pamatā galvenokārt ir:

– Padomes 2002. gada 19. jūlija Pamatlēmums 2002/629/TI par cilvēku tirdzniecības apkarošanu, kura mērķis ir nodrošināt dalībvalstu tiesību aktu obligātu saskaņošanu;

– 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/81/EK par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm.

Pieredze rāda, ka šis tiesiskais regulējums nav pietiekami efektīvs un ES šajā jomā jādara vairāk. Ņemot to vērā, Eiropas Komisija 2009. gadā iesniedza priekšlikumu jaunam pamatlēmumam. Stājoties spēkā Lisabonas līgumam, ar ko pārtrauca visas spēkā esošās likumdošanas procedūras, Padome sarunās nevarēja oficiāli pieņemt pamatlēmumu, un Eiropas Komisija iesniedza jaunu priekšlikumu direktīvai par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, ar kuru atceļ Pamatlēmumu 2002/629/TI (COM(2010)95, galīgā redakcija).

Eiropas Parlaments, būdams viens no likumdevējiem, ir nopietni iesaistījies sadarbībā ar Komisiju un Padomi, lai veicinātu efektīvu ES politiku, kas vērsta pret cilvēku tirdzniecību.

Eiropas Parlaments 2010. gada 10. februārī pieņemtajā rezolūcijā (P7_TA(2010)0018) cita starpā pauda nostāju, ka:

a) darbības pret cilvēku tirdzniecību būtu jāveic, izmantojot uz cilvēktiesībām pamatotu visaptverošu pieeju un pievēršot galveno uzmanību cilvēku tirdzniecības apkarošanai, preventīviem pasākumiem un cietušo aizsardzībai;

b) būtu jāīsteno pieeja, kurā galvenā uzmanība veltīta cietušajiem, ar to saprotot, ka visu iespējamo kategoriju cietušie ir jāidentificē, jārisina to problēmas un tie ir jāaizsargā, īpašu uzmanību pievēršot bērniem un citām riska grupām;

c) būtu jāieceļ ES koordinators cilvēku tirdzniecības novēršanas jautājumos, lai saskaņotu ES darbību un politikas virzienus šajā jomā — tostarp valstu ziņotāju sadarbības tīkla darbību — un lai ziņotu gan Eiropas Parlamentam, gan par operatīvo sadarbību iekšējās drošības jautājumos atbildīgajai pastāvīgajai komitejai (COSI);

d) būtu jānodrošina, lai cilvēku tirdzniecības novēršanas politikā tiktu iekļauti aspekti saistībā ar sociālajiem jautājumiem un sociālo integrāciju, tostarp piemērotu programmu un efektīvu metožu ieviešana cietušo sociālās rehabilitācijas nodrošināšanai, kā arī pasākumi, kas saistīti ar darba tirgu un sociālās drošības sistēmu;

e) būtu jāpievērš pienācīga uzmanība cilvēku tirdzniecības ārējo attiecību aspektam, kā arī saistībai ar imigrācijas, patvēruma un reintegrācijas politikas jautājumiem;

f) cilvēku tirdzniecības izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīs būtu jārīko informācijas un izpratnes veidošanas kampaņas, izmantojot izglītības un skolu sistēmas.

Eiropas Parlaments uzskata, ka cilvēku tirdzniecībā iesaistītajām personām piemērojamie sodi ir jāpastiprina atbilstīgi 2009. gada priekšlikumā minētajam līmenim un būtu jāpiemēro arī ieņēmumu konfiskācija.

Turklāt Eiropas Parlaments ir pārliecināts, ka būtu jāpilnveido cietušajiem, jo īpaši cietušajiem bērniem, paredzētie atbalsta pasākumi. Ja cietušais ir bērns, bērna interesēm jābūt galvenai prioritātei.

Turklāt gan ES, gan dalībvalstīm būtu jādarbojas vairāk, lai izskaustu pieprasījumu, tostarp izmantojot informēšanas kampaņas, izglītojot un rīkojot apmācības utt., kā arī pilnībā ņemot vērā dzimumu līdztiesības aspektu. Dalībvalstis paredz sodu arī tiem, kas apzināti izmanto cilvēku tirdzniecībā cietušo „piedāvātos” pakalpojumus. Šādas kriminālatbildības noteikšana atbilst citām ES politikas jomām, kurās saskaņā ar tiesību aktiem jau soda darba devējus, kas izmanto cilvēku tirdzniecībā cietušos kā darbaspēku, un kurām būs spēcīga preventīva ietekme.

Lai nodrošinātu labāku un skaidrāku šīs problēmas atspoguļojumu, ir jāapkopo saskaņota informācija, kurā ietilptu vismaz dati par cilvēku tirdzniecībā cietušo skaitu, tostarp dati par viņu dzimumu, vecumu, valstspiederību, kā arī cilvēku tirdzniecības veidu, sniegto pakalpojumu veidu, to cilvēku tirdzniecībā iesaistīto personu skaitu, kuras arestētas, sauktas pie kriminālatbildības un notiesātas, un nodošanas mehānismiem par patvērumu atbildīgajām valsts iestādēm.

Visbeidzot, ES koordinatoram cilvēku tirdzniecības novēršanas jautājumos būtu jādarbojas saskaņā ar skaidru tiesisko regulējumu.

JURIDISKĀS KOMITEJAS ATZINUMS PAR JURIDISKO PAMATU

22.9.2010

Juan Fernando López Aguilar,

priekšsēdētājs

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja

BRISELĒ,

kā arī

Eva-Britt Svensson,

priekšsēdētāja

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja

BRISELĒ

Priekšmets:      atzinums par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, ar kuru atceļ Pamatlēmumu 2002/629/TI (COM(2010)0095 – C7‑0087/2010 – 2010/0065(COD))

Godātais López Aguilar kungs un cienījamā Svensson kundze!

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 37. pantu 2010. gada 7. septembra vēstulē lūgušas Juridisko komiteju izskatīt juridisko pamatu direktīvas priekšlikumam par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, ar kuru atceļ Pamatlēmumu 2002/629/TI.

Komisija par juridisko pamatu ierosinājusi LESD 82. panta 2. punktu kopā ar LESD 83. panta 1. punktu.

Komiteja izskatīja minēto jautājumu 2010. gada 20. septembra sanāksmē.

I. Pamatinformācija

Pašreizējo tiesisko regulējumu cilvēku tirdzniecības novēršanas jautājumos ES līmenī veido Padomes pamatlēmums 2002/629/TI[1], Padomes direktīva 2004/81/EK[2], bet starptautiskajā līmenī — ANO Konvencija par bērna tiesībām, Konvencija pret starptautisko organizēto noziedzību, jo īpaši tās Protokols par cilvēku tirdzniecības, sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to, un Eiropas Padomes Konvencija par cīņu pret cilvēku tirdzniecību.

Komisija 2009. gadā iesniedza priekšlikumu jaunam pamatlēmumam, bet šis priekšlikums tika atsaukts pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā. Kā zināms, ar Lisabonas līgumu tika atcelta iepriekšējā pīlāru sistēma, un pašreiz gandrīz visi tiesību akti, kas tagad attiecas uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, tostarp uz LESD V sadaļas 4. nodaļas 82. un 83. pantu par sadarbību krimināllietās, jāpieņem saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru.

Komisija 2010. gada 29. martā iesniedza priekšlikumu direktīvai (COM(2010)0095), ar kuru paredzēts atcelt Pamatlēmumu 2002/629/TI.

Apvienotajā sanāksmē, kura notika 2010. gada 2. septembrī, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja, sadarbojoties saskaņā ar Reglamenta 51. pantā paredzēto procedūru, ierosināja direktīvas priekšlikuma preambulā pievienot atsauci uz 79. panta 2. punktu, kas uzskatāms par papildu juridisko pamatu.

LESD V sadaļas 2. nodaļas 79. pantā ir iekļauti noteikumi par migrācijas politiku, kas jau pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā tika iekļauta „Kopienas pīlārā”.

Ziņojumā tiek norādīts, ka papildināšanu ar atsauci uz LESD 79. pantu pamato ar nepieciešamību nodrošināt atbilstību Līgumiem. Idejas par to, ka ar holistisku pieeju ierosinātajā direktīvā ir jānodrošina arī atbilstība citiem ar to saistītiem juridiskiem instrumentiem. Turklāt ziņojumā norādīts, ka direktīva nedrīkst ietekmēt noteikumus attiecībā uz patvēruma politiku un tai jāuzlabo saskaņota pieeja attiecībā uz patvēruma politiku. Ziņojumā ir norādīts uz cilvēku tirdzniecību darbaspēka izmantošanas nolūkā, kuras apjoms arvien palielinās, kā arī uz mērķi maksimāli aizsargāt cietušos.

II. Attiecīgie LESD panti

Komisija par juridisko pamatu ierosina 82. un 83. pantu. Šajos pantos noteikts:

82. pants[3]

1. Savienībā tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās pamatojas uz tiesas spriedumu un lēmumu savstarpējas atzīšanas principu, un tā ietver dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu jomās, kas minētas 2. punktā un 83. pantā.

Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru paredz pasākumus, lai

(a) ...;

(b) ...;

(c) ...;

(d) ....

2. Tiktāl, cik tas ir nepieciešams, lai veicinātu tiesas spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu, kā arī policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kam ir pārrobežu aspekts, Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot direktīvas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru var noteikt minimālos noteikumus. Šādos noteikumos ņem vērā dalībvalstu tiesību tradīciju un tiesību sistēmu atšķirības.

Šie noteikumi attiecas uz

(a) ...;

(b) personas tiesībām kriminālprocesā,

(c) noziegumā cietušo tiesībām,

(d) ....

3. Ja kāds Padomes loceklis uzskata, ka 2. punktā minētais direktīvas projekts varētu ietekmēt viņa valsts krimināltiesību sistēmas pamataspektus, viņš var pieprasīt, lai šo direktīvas projektu izskata Eiropadomē. Šādā gadījumā parasto likumdošanas procedūru aptur. Pēc projekta apspriešanas un ja ir panākts konsenss, Eiropadome 4 mēnešu laikā pēc procedūras apturēšanas projektu atdod atpakaļ Padomei, kura izbeidz parastās likumdošanas procedūras apturēšanu.

...

83. pants

(bijušais LES 31. pants)

1. Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot direktīvas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, var paredzēt noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai attiecībā uz īpaši smagiem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju, kas saistīta ar šādu nodarījumu būtību vai ietekmi vai ar nepieciešamību tos apkarot kopīgi.

Tās ir šādas noziegumu jomas: terorisms, cilvēku tirdzniecība un sieviešu un bērnu seksuāla izmantošana, nelegāla narkotiku tirdzniecība, nelegāla ieroču tirdzniecība, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana, korupcija, maksāšanas līdzekļu viltošana, datornoziegumi un organizētā noziedzība.

...

2. ...

3. Ja kāds Padomes loceklis uzskata, ka 1. un 2. punktā minētais direktīvas projekts varētu ietekmēt viņa valsts krimināltiesību sistēmas pamataspektus, viņš var pieprasīt, lai projektu izskatītu Eiropadome. Šādā gadījumā parasto likumdošanas procedūru aptur. Pēc projekta apspriešanas un ja ir panākts konsenss, Eiropadome 4 mēnešu laikā pēc procedūras apturēšanas projektu atdod atpakaļ Padomei, kura izbeidz parastās likumdošanas procedūras apturēšanu.

Ja vienošanās nav panākta un ja vismaz 9 dalībvalstis vēlas izveidot ciešāku sadarbību, pamatojoties uz attiecīgo direktīvas projektu, tajā pašā laikposmā tās atbilstīgi informē Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju. Šādā gadījumā Līguma par Eiropas Savienību 20. panta 2. punktā un šā Līguma 329. panta 1. punktā minēto atļauju īstenot ciešāku sadarbību uzskata par piešķirtu un piemēro noteikumus par ciešāku sadarbību.

Kompetentās komitejas ierosina papildināt juridisko pamatu ar šādu noteikumu:

79. pants

1. Savienība īsteno kopēju imigrācijas politiku, kuras mērķis ir visos posmos nodrošināt efektīvu migrācijas plūsmas vadību, taisnīgu attieksmi pret trešo valstu valstpiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstīs, un novērst nelikumīgu ieceļošanu un cilvēku tirdzniecību, kā arī paredzēt pastiprinātus pasākumus to apkarošanai.

2. Piemērojot 1. punktu, Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru paredz pasākumus šādās jomās:

(a) ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumi, kā arī dalībvalstu ilgtermiņa vīzu un uzturēšanās atļauju izsniegšanas procedūru standarti, tostarp ģimeņu atkalapvienošanās nolūkā;

(b) to trešo valstu pilsoņu tiesību noteikšana, kuri likumīgi uzturas dalībvalstī, ietverot nosacījumus, kas attiecas uz pārvietošanās brīvību un uzturēšanās brīvību citās dalībvalstīs;

(c) nelikumīga ieceļošana un neatļauta uzturēšanās, tostarp to personu izraidīšana un brīvprātīga izceļošana, kuras uzturas nelikumīgi;

(d) cilvēku, jo īpaši sieviešu un bērnu, tirdzniecības apkarošana.

3. ....

4. ...

5. ...

III. Judikatūra attiecībā uz juridisko pamatu[4]

Ja kāds tiesību akts tiek izstrādāts ar divkāršu mērķi vai tam ir divi komponenti, bet vienu no tiem ir iespējams identificēt kā dominējošo mērķi vai komponentu, juridiskais pamats jānosaka, balstoties uz to Līguma pantu, kas atbilst tiesību akta galvenajam mērķim vai galvenajam komponentam. Ja, piemēram, valsts tiesību aktu saskaņošanai ir tikai neliela nozīme, bet ar to galvenokārt cenšas panākt citu mērķi, tiesību akts jāpieņem, balstoties vienīgi uz konkrētu Līguma pantu, kurš atbilst tā galvenajam vai dominējošajam mērķim vai komponentam[5]. Šis kritērijs bieži tiek dēvēts par „smaguma centra” kritēriju.

Savukārt vispārējs Līguma pants ir pietiekams juridiskais pamats, ja tiesību akta mērķis ir saskaņot valsts tiesību aktus, pat ja ar šādu tiesību aktu cenšas pakārtotā veidā panākt mērķi, uz kuru attiecas īpašs Līguma pants[6]. Ar judikatūru ir iedibināts, ka Kopienas tiesību akta juridiskā pamata izvēlei jābūt balstītai uz objektīviem faktoriem, kurus iespējams pārskatīt tiesā, un šie faktori jo īpaši aptver tiesību akta mērķi un saturu[7].

Lielākajā daļā gadījumu tiesību akts balstās tikai uz vienu juridisko pamatu. Ja, izvērtējot kāda Kopienas tiesību akta mērķi un saturu, atklājas, ka tam ir divējādi mērķi vai tas saistīts ar divām jomām, uz kurām attiecas atšķirīgu juridisko pamatu darbības joma, un vienu mērķi vai jomu var apzināt kā galveno vai svarīgāko mērķi vai jomu, toties otru kā mazāk svarīgu, attiecīgā tiesību aktā ir jābūt vienam juridiskajam pamatam, proti, tam, kuru nepieciešams izvēlēties sakarā ar galveno vai svarīgāko mērķi vai jomu[8].

Vienīgi tad, ja izņēmuma kārtā tiek konstatēts, ka tiesību aktam vienlaikus ir vairāki mērķi vai vairākas nedalāmi saistītas sastāvdaļas, un viens no tiem nav uzskatāms par sekundāru un pakārtotu otram, šāds tiesību akts jāpamato uz vairākiem atbilstīgiem juridiskajiem pamatiem, ciktāl to procedūras ir saderīgas[9].

Tomēr principā divkāršs juridisks pamats nav iespējams, ja procedūras, kas paredzētas katram juridiskajam pamatam, nav saderīgas[10].

IV.      Komisijas izraudzītais juridiskais pamats

Komisija savu izvēli izmantot divkāršu juridisko pamatu skaidro šādi:

Lai uzlabotu sadarbību krimināllietās, cīņā pret cilvēku tirdzniecību ir vajadzīga dalībvalstu krimināltiesisko normatīvo aktu tuvināšana. Šai nolūkā Līgumā ir īpaši paredzēts pieņemt vienīgi direktīvas..

...

Ar šo priekšlikumu dalībvalstu materiālās krimināltiesības un procesuālie noteikumi tiks tuvināti plašākā apmērā nekā ar pašreizējo pamatlēmumu. Tam būs pozitīva ietekme uz starptautisko tiesībaizsardzības un tiesu iestāžu sadarbību, kā arī uz cietušo aizsardzību un palīdzību tiem. ...

V. Ierosinātās direktīvas mērķa un satura analīze

Lai konstatētu ierosinātās direktīvas mērķi un saturu, ir nepieciešams pārbaudīt tajā iekļautos noteikumus.

1. pantā definēts, ka direktīvas mērķis ir paredzēt noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai cilvēku tirdzniecības jomā. Tās mērķis ir arī ieviest vienotus noteikumus, lai pastiprinātu šādu nodarījumu novēršanu un cietušo aizsardzību.

2. pantā paredzēts, ka dalībvalstīm jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu, ka ir kā nodarījumi sodāmas konkrētas tīšas darbības attiecībā uz cilvēku tirdzniecību.

3. pantā apskatīta kūdīšana, palīdzēšana, atbalstīšana un mēģinājumi.

4. pantā iekļauti noteikumi par sodiem.

5. un 6. pantā reglamentēta juridisko personu atbildība un pret tām vēršamās sankcijas, ja tādas iesaistītas nodarījumā.

7. pantā apskatīta cietušo atbrīvošana no kriminālatbildības un sodu nepiemērošana viņiem.

8. pantā iekļauti noteikumi par izmeklēšanu un kriminālvajāšanu.

9. pantā reglamentēta jurisdikcija.

10. pantā reglamentēta palīdzība un atbalsts cilvēku tirdzniecībā cietušajiem.

11. pantā iekļauti noteikumi par cilvēku tirdzniecībā cietušo aizsardzību kriminālizmeklēšanā un tiesas procesā.

12. pantā paredzēti vispārēji noteikumi par palīdzības, atbalsta un aizsardzības pasākumiem cilvēku tirdzniecībā cietušajiem bērniem.

13. pantā reglamentēta palīdzība un atbalsts cilvēku tirdzniecībā cietušiem bērniem, bet 14. pantā reglamentēta cilvēku tirdzniecībā cietušo bērnu aizsardzība kriminālizmeklēšanā un tiesas procesā.

15. pantā iekļauti noteikumi par preventīviem pasākumiem, proti, tajā paredzēts, ka dalībvalsts veic atbilstošus pasākumus, lai panāktu, ka samazinās pieprasījums, kas veicina visu veidu ekspluatāciju saistībā ar cilvēku tirdzniecību, kā arī tādus atbilstošus pasākumus kā informēšanas un informētības veicināšanas kampaņas, pētniecības un izglītības programmas un regulāru mācību veicināšana amatpersonām, kas varētu nonākt saskarē ar cietušajiem un potenciālajiem cietušajiem, lai tās spētu identificēt cilvēku tirdzniecībā cietušos un potenciālos cietušos un strādāt ar viņiem. Šajā pantā turklāt ir paredzēts, ka dalībvalstis apsver pasākumu īstenošanu, kas ir vajadzīgi, lai noteiktu, ka noziedzīgs nodarījums ir tādu pakalpojumu izmantošana, kuros ir iesaistīta ekspluatācija, zinot, ka šo pakalpojumu sniedzējs ir 2. pantā minētajā nodarījumā cietušais.

16. pantā paredzēti valstu referenti vai līdzvērtīgi mehānismi, lai veiktu cilvēku tirdzniecības tendenču izvērtējumu, novērtētu pret cilvēku tirdzniecību vērstu pasākumu rezultātus un sniegtu ziņojumus attiecīgajām valstu iestādēm

Ar 17. pantu atceļ Pamatlēmumu 2002/629/TI. 18. pantā reglamentēta transponēšana, 19. pantā — ziņojumu sniegšana un 20. pantā — stāšanās spēkā.

VI. Vērtējums

No iepriekš izklāstītās direktīvas priekšlikumu analīzes izriet, ka tajā praktiski reglamentēti vienīgi aspekti, uz kuriem attiecas LESD 82. un 83. pants, jo īpaši tajā veikta noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšana attiecībā uz īpaši smagiem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju, proti, cilvēku tirdzniecību, kas saistīta ar šādu nodarījumu būtību vai ietekmi vai ar nepieciešamību tos apkarot kopīgi. Šo secinājumu neietekmē grozījumi, kas iesniegti divās kompetentajās komitejās.

Tātad, ņemot vērā Tiesas bargo kritiku, priekšlikumam būtu jābalstās uz Līguma noteikumiem, kuri reglamentē krimināltiesības, un nav iemesla atsaukties uz noteikumu par imigrācijas politiku.

V. Secinājums un ieteikums

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiek uzskatīts, ka papildināt juridisko pamatu ar LESD 79. panta 2. punktu nav nepieciešams.

Tādēļ Juridiskā komiteja 2010. gada 20. septembra sanāksmē, vienam komitejas loceklim atturoties[11], nolēma Jums ieteikt: priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, ar kuru atceļ Pamatlēmumu 2002/629/TI, būtu jābalsta uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 82. panta 2. punktu un 83. panta 1. punktu kā šā priekšlikuma juridisko pamatu.

Ar cieņu,

Klaus-Heiner Lehne

  • [1]  Padomes 2002. gada 19. jūlija Pamatlēmums 2002/629/TI par cilvēku tirdzniecības apkarošanu (OV L 203, 1.08.2002., 1. lpp.).
  • [2]  Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/81/EK () par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm (OV L 261, 6.8.2004., 19. lpp.).
  • [3]  Izcēlums pievienots.
  • [4]  Šī daļa pamatojumā balstās uz darbu Constitutional Law of the European Union, Lenaerts un Van Nuffel, Sweet & Maxwell, Londona. Izcēlums pievienots.
  • [5] Lieta Nr. 68/86 Apvienotā Karaliste/Padome, Recueil, 1988. g., 855. lpp., 14.–16. punkts; Lieta Nr. C-70/88 Eiropas Parlaments/Padome, Recueil, 1991. g., I-4529. lpp., 16.-18. punkts; EKTlieta Nr. C–155/91 Komisija/Padome, Recueil, 1993. g., I–939. lpp., 18.-20. punkts; Lieta Nr. C-187/93 Eiropas Parlaments/Padome, Recueil, 1994. g., I-2857. lpp., 23.-26. punkts; Lieta Nr. C–426/93 Vācija/Padome, Recueil, 1995. g., I–3723. lpp., 33. punkts; Lieta Nr. C–271/94 Eiropas Parlaments/Padome, Recueil, 1996. g., I–1689. lpp., 28.–32. punkts; Lieta Nr. C–84/94 Apvienotā Karaliste/Padome, Recueil, 1996. g., I–5755. lpp., 11.–12. un 22. punkts; Apvienotās lietas Nr. C–164—165/97 Eiropas Parlaments/Padome, Recueil, 1999. g., I-1339. lpp., 16. punkts; Lieta Nr. C–36/98 Spānija/Padome, Recueil, 2001. g., I–779. lpp., 59. punkts; Lieta Nr. C–281/01 Komisija/Padome, Recueil, 2002. g., I–12649. lpp., 33. – 49. punkts; Lieta Nr. C–338/01 Komisija/Padome, Recueil, 2004. g., I–4829. lpp., 55. punkts;
  • [6]  Lieta C–377/98, Nīderlande/Eiropas Parlaments un Padome, Recueil, 2001. g., I–7079. lpp., 27.–28. punkts. Lieta C–491/01 British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco, Recueil, 2002. g., I–11453. lpp., 93. – 94. punkts.
  • [7]  Lieta C–440/05, Komisija/Padome, Tiesas un Pirmās instances tiesas judikatūras krājums, 2007. g., I–9097. lpp.
  • [8]  Lieta C-91/05, Komisija/Padome, Tiesas un Pirmās instances tiesas judikatūras krājums, 2008. g., I-3651. lpp.
  • [9]  Lieta C–338/01, Komisija/Padome, Tiesas un Pirmās instances tiesas judikatūras krājums, 2004. g., I–4829. lpp.
  • [10]  Lieta C–178/178, Komisija/Parlaments un Padome, Tiesas un Pirmās instances tiesas judikatūras krājums, 2006. g., I–107. lpp.
  • [11]  Galīgajā balsojumā piedalījās: Klaus-Heiner Lehne (priekšsēdētājs), Luigi Berlinguer (priekšsēdētaja vietnieks), Raffaele Baldassarre (priekšsēdētāja vietnieks), Evelyn Regner (priekšsēdētāja vietniece), Sebastian Valentin Bodu (priekšsēdētaja vietnieks), Eva Lichtenberger (referente), Françoise Castex, Marielle Gallo, Kurt Lechner, Francesco Enrico Speroni, Dimitar Stoyanov, József Szájer, Alexandra Thein, Cecilia Wikström un Tadeusz Zwiefka.

PROCEDŪRA

Virsraksts

Cilvēku tirdzniecība

Atsauces

COM(2010)0095 – C7-0087/2010 – 2010/0065(COD)

Datums, kad to iesniedza EP

29.3.2010

Atbildīgā komiteja

       Datums, kad paziņoja plenārsēdē

LIBE-FEMM (Komiteju apvienotās sanāksmes — Reglamenta 51. pants)

21.4.2010

Komiteja(-s), kurai(-ām) ir lūgts sniegt atzinumu

       Datums, kad paziņoja plenārsēdē

FEMM

21.4.2010

 

 

 

Referents(-e/-i/-es)

       Iecelšanas datums

Anna Hedh

27.4.2010

Edit Bauer

27.4.2010

 

Juridiskā pamata apstrīdēšana

       JURI komitejas atzinuma datums

JURI

20.9.2010

 

 

 

Izskatīšana komitejā

27.4.2010

13.7.2010

25.11.2010

29.11.2010

Pieņemšanas datums

29.11.2010

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

51

0

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jan Philipp Albrecht, Regina Bastos, Emine Bozkurt, Simon Busuttil, Andrea Češková, Carlos Coelho, Marije Cornelissen, Silvia Costa, Tadeusz Cymański, Cornelia Ernst, Edite Estrela, Iratxe García Pérez, Ágnes Hankiss, Anna Hedh, Salvatore Iacolino, Sophia in ‘t Veld, Lívia Járóka, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Philippe Juvin, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Juan Fernando López Aguilar, Astrid Lulling, Claude Moraes, Elisabeth Morin-Chartier, Georgios Papanikolaou, Carmen Romero López, Raül Romeva i Rueda, Judith Sargentini, Nicole Sinclaire, Birgit Sippel, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Eva-Britt Svensson, Britta Thomsen, Wim van de Camp, Axel Voss, Renate Weber, Marina Yannakoudakis, Anna Záborská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Izaskun Bilbao Barandica, Ioan Enciu, Ana Gomes, Franziska Keller, Kartika Tamara Liotard, Rovana Plumb, Kyriacos Triantaphyllides, Cecilia Wikström, Glenis Willmott

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Arlene McCarthy, Judith A. Merkies, Peter Skinner, Jutta Steinruck