par Padomes ieteikuma projektu par Eiropas Centrālās bankas Valdes locekļa iecelšanu

(00003/2011 – C7-0058/2011 – 2011/0802(NLE))

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Padomes 2011. gada 15. februāra ieteikumu (00003/2011)(1),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 283. panta 2. punkta otro apakšpunktu, saskaņā ar kuru Eiropadome ar to ir apspriedusies (C7-0058/2011),

–   ņemot vērā Reglamenta 109. pantu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0064/2011),

A.     tā kā ar 2011. gada 18. februāra vēstuli Eiropadome apspriedās ar Eiropas Parlamentu par Peter Praet iecelšanu Eiropas Centrālās bankas Valdes locekļa amatā uz astoņu gadu pilnvaru termiņu no 2011. gada 1. jūnija;

B.     tā kā Parlamenta Ekonomikas un monetārā komiteja pārbaudīja amata kandidāta atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 283. panta 2. punktā noteiktās prasības un saistībā ar minētā līguma 130. panta prasību par ECB pilnīgas neatkarības nodrošināšanu, un tā kā novērtēšanas procesā komiteja no kandidāta saņēma dzīves aprakstu, kā arī atbildes uz viņam nosūtīto rakstisko anketu;

C.     tā kā komiteja 2011. gada 16. martā rīkoja pusotru stundu ilgu kandidāta uzklausīšanu, kuras laikā viņš uzrunāja komiteju un pēc tam atbildēja uz komitejas locekļu jautājumiem,

1.      apstiprina Padomes ieteikumu Eiropadomei par Peter Praet iecelšanu Eiropas Centrālās bankas Valdes locekļa amatā;

2.      uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Eiropadomei un Padomei.

(1) Vēl nav publicēts OV.

2000. gadā Peter Praet tika iecelts par Beļģijas Nacionālās bankas izpilddirektoru, un viņš ir atbildīgs par finanšu stabilitāti un finanšu infrastruktūru un maksājumu sistēmu pārraudzību. 2002. gadā viņu iecēla arī par Beļģijas Banku, finanšu un apdrošināšanas komisijas (CBFA) izpilddirektoru, un šajā komisijā viņš ir atbildīgs par piesardzības politiku banku un apdrošināšanas jomā.

Pirms pāriešanas darbā uz Nacionālo banku P. Praet bija Beļģijas Finanšu ministrijas kabineta vadītājs (1999–2000), galvenais ekonomists bankā Générale de Banque un Fortis bankā (1988–1999), ekonomikas profesors Briseles Brīvajā universitātē (1980–1987) un Starptautiskā Valūtas fonda ekonomists (1978–1980).

1980. gadā P. Praet ieguva Briseles Brīvās universitātes doktora grādu ekonomikā. Kopš minētā gada viņš ir šīs universitātes ekonomikas profesors. Pašlaik viņš pasniedz monetārās un banku lietas Briseles Brīvajā universitātē, bet iepriekš (2001–2004) bija Briseles Brīvās universitātes Solvay biznesa skolas Politehniskās fakultātes Biznesa ētikas katedras vadītājs.

P. Praet darbojas vairākās augsta līmeņa starptautiskās komitejās, tostarp Bāzeles Banku uzraudzības komitejā, Maksājumu un norēķinu sistēmu komitejā, Globālās finanšu sistēmas komitejā un Eiropas Banku iestādē. Viņš ir Starptautisko Norēķinu bankas valdes priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Turklāt viņš ir bijis arī Eiropas Centrālo banku sistēmas Banku uzraudzības komitejas priekšsēdētājs.

Pildot šos dažādos amatus, viņš ir vadījis arī vairākas darba grupas. Pašreiz viņš vada Globālās finanšu sistēmas komitejas darba grupu par apdrošināšanas uzņēmumu un pensiju fondu fiksēto ienākumu stratēģijām un ir Bāzeles Banku uzraudzības komitejas Pētniecības darba grupas priekšsēdētāja vietnieks.

Kopš 2004. gada P. Praet ir Eiropas ideju laboratorijas BRUEGEL (Eiropas Pasaules ekonomikas laboratorija Briselē) valdes loceklis, un viņš ir Starptautiskā Finanšu regulējuma centra (ICFR) Starptautiskās konsultatīvās padomes loceklis.

PETER PRAET

Izpilddirektors

Dzimis Herhenā (Vācijā) 1949. gada 20. janvārī

Valstspiederība: Beļģijas

Pilnvarojumi

· Beļģijas Nacionālās bankas izpilddirektors; atbildīgs par finanšu stabilitāti un finanšu infrastruktūru un maksājumu sistēmu pārraudzību;

· Banku, finanšu un apdrošināšanas komisijas (CBFA) izpilddirektors; atbildīgs par piesardzības politiku banku un apdrošināšanas jomā;

· Starptautisko Norēķinu bankas (BIS) valdes priekšsēdētāja pirmais vietnieks;

· Starptautisko Norēķinu bankas locekļa aizstājējs Pasaules ekonomikas sanāksmē;

· Starptautisko Norēķinu bankas Ekonomikas konsultatīvās komitejas locekļa aizstājējs;

· Eiropas Centrālo banku sistēmas Banku uzraudzības komitejas priekšsēdētājs.

Loceklis

Bāzeles Banku uzraudzības komiteja (BCBS)

Globālās finanšu sistēmas Bāzeles komiteja (CGFS)

Globālās finanšu sistēmas komitejas darba grupas par apdrošināšanas uzņēmumu un pensijas fondu fiksēto ienākumu stratēģijām priekšsēdētājs

Bāzeles Banku uzraudzības komitejas Pētniecības darba grupas priekšsēdētāja vietnieks

Bāzeles Maksājumu un norēķinu sistēmu komiteja (CPSS)

Eiropas Banku uzraudzītāju komiteja (CEBS), kopš 2011. janvāra — Eiropas Banku iestāde (EBA)

Eiropas Pasaules ekonomikas laboratorijas Briselē (BRUEGEL) valdes loceklis (2004 – 2011)

XBRL (Paplašināmā uzņēmējdarbības pārskatu sniegšanas valoda) — valdes loceklis

Beļģijas Karalistes Finanšu padome

2008 Lamfalussy grupa — Beļģijas finanšu jaunās uzraudzības sistēmas izstrādes grupa

Briseles Finanšu institūta (BFI) Akadēmiskā konsultatīvā padome

Starptautiskā finanšu regulējuma centra (ICFR) starptautiskā konsultatīvā padome

Sistēmiskā riska un finanšu iestāžu komiteja (CREFS)

Akadēmiskā darbība

Monetāro un banku lietu katedra, Solvay biznesa skola un Briseles Brīvās universitātes (ULB) Ekonomikas nodaļa

Makroekonomiskā koordinēšana — Eiropas Studiju institūts

Zinātniskie grādi

Bakalaura grāds ekonomikā — ULB (1971)

Maģistra grāds ekonomikā — ULB (1972)

Doktora grāds ekonomikā — ULB (1980)

Svarīgākā profesionālā darbība

A. Personīgā un profesionālā pieredze

1.        Akcentējiet galvenos aspektus Jūsu profesionālajā pieredzē monetārajā, finanšu un uzņēmējdarbības jomā.

Mana profesionālā karjera ir bijusi saistīta ar monetāro un finanšu jomu, gan strādājot kā akadēmiķim un banku jomā, gan kā valsts ierēdnim un centrālajā bankā.

Pēc doktora grāda iegūšanas Briseles Brīvajā universitātē (ULB) un pēc divu gadu ekonomista darba pieredzes Starptautiskajā Valūtas fondā, no 1980. līdz 1987. gadam es biju ULB Ekonomikas katedras profesors.

No 1987. līdz 1999. gadam es biju galvenais ekonomists Beļģijas lielākajās bankās. Tādēļ labi pārzinu dažādus banku darbības aspektus.

No 1999. līdz 2000. gadam es biju Beļģijas Finanšu ministrijas kabineta vadītājs. Kopš 2000. gada esmu Beļģijas Nacionālās bankas (NBB) izpilddirektors, kas atbildīgs par finanšu stabilitāti un finanšu infrastruktūru un maksājumu sistēmu pārraudzību. 2002. gadā mani iecēla arī par Beļģijas Banku, finanšu un apdrošināšanas komisijas (CBFA) valdes locekli, un šajā komisijā esmu atbildīgs par piesardzības politiku banku un apdrošināšanas jomā. Saistībā ar šiem diviem amatiem (NBB un CBFA) esmu darbojies vairākās augsta līmeņa starptautiskās komitejās (sk. 2. jautājumu).

2.        Akcentējiet svarīgākos aspektus saistībā ar Jūsu pieredzi, darbojoties Eiropas un starptautiskā līmenī.

Kopš 2000. gada esmu loceklis vairākās augsta līmeņa Eiropas un starptautiskās komitejās, tostarp Bāzeles Banku uzraudzības komitejā, Maksājumu un norēķinu sistēmu komitejā, Globālās finanšu sistēmas komitejā un Eiropas Banku uzraudzītāju komitejā, kas nesen pārtapa par Eiropas Banku iestādi. ECB Padome mani iecēla arī par Eiropas Centrālo banku sistēmas Banku uzraudzības komitejas priekšsēdētāju no 2007. līdz 2011. gadam.

Pildot šo amatu pienākumus, mani aicināja vadīt arī dažādas darba grupas. Pašreiz es vadu Globālās finanšu sistēmas komitejas darba grupu par apdrošināšanas uzņēmumu un pensijas fondu fiksēto ienākumu stratēģijām un esmu arī Bāzeles Banku uzraudzības komitejas Pētniecības darba grupas priekšsēdētāja vietnieks. Tāpat esmu arī EFK ad hoc krīzes vadības darba grupas loceklis.

No 2000. līdz 2005. gadam Beļģijas Nacionālajā bankā biju atbildīgs par starptautiskās politikas jautājumiem saistībā ar SVF, SNB, ESAO un ES.

Esmu Eiropas ideju laboratorijas BRUEGEL (Eiropas Pasaules ekonomikas laboratorijas Briselē) valdes loceklis kopš tās dibināšanas 2004.gadā un Starptautiskā Finanšu regulējuma centra (ICFR) Starptautiskās konsultatīvās padomes loceklis.

3.        Kādi ir svarīgākie lēmumi, kuru pieņemšanā Jūs esat piedalījies savas profesionālās darbības laikā?

Valsts, Eiropas un starptautiska līmenī esmu piedalījies daudzu tādu lēmumu pieņemšanā, kas saistīti ar ekonomikas un finanšu jomu.

Kā Beļģijas Finanšu ministrijas kabineta vadītājs biju iesaistīts svarīgu nodokļu un regulējuma reformu īstenošanā valsts līmenī. Tāpat gribētu pieminēt jauna Finanšu stabilitātes departamenta izveidi Beļģijas Nacionālajā bankā 2002. gadā, kura uzdevums bija veicināt analīzi un pētījumus šajā jomā. Nesen aktīvi piedalījos finanšu krīzes situācijas vadībā Beļģijā un biju loceklis Lamfalussy augsta līmeņa grupā, kura Beļģijai izstrādāja jaunu uzraudzības sistēmu.

Tāpat pēdējā laikā piedalījos svarīgāko starptautiskās politikas veidošanas grupu darbā, reaģējot uz krīzi. Eiropas līmenī aktīvi piedalījos iniciatīvās, kuru mērķis bija pastiprināt pārrobežu krīzes situācijas vadību finanšu sektorā. Kā Bāzeles komitejas loceklis esmu aktīvi darbojies, lai ar paketes „Bāzeles III” palīdzību uzlabotu finanšu sistēmas elastību.

B. Monetārā un ekonomikas politika

4.        Kādas pamatmērķus Jūs vēlētos sasniegt astoņu gadu ilgajā pilnvaru laikā kā ECB Valdes loceklis?

Pirmkārt un galvenokārt, es apņēmīgi un visā pilnībā pildīšu ECB Līgumā paredzētās pilnvaras.

Atbilstoši ECB atbildības jomai es neatkarīgi darbošos euro zonas un visas ES un tās pilsoņu interesēs.

Augstu vērtēju integritāti, pārredzamību un atbildību. Tāpat ticu, ka koleģiāla lēmumu pieņemšana un augsti profesionāli darbinieki ir ECB galvenās vērtības.

5.        Kā Jūs vērtējat monetāro politiku, ko ECBS īsteno jau 12 gadus? Kādas izmaiņas, ja tādas būtu nepieciešamas, Jūs veicinātu, kļūstot par Valdes locekli?

Manuprāt, monetārā politika euro zonā kopumā ir attīstījusies labvēlīgi. Pētījumi un finanšu tirgus rādītāji inflācijas prognožu jomā kopumā atbilst ECB cenu stabilitātes definīcijai. Šāda inflācijas prognožu stabilizēšanās norāda uz augsta līmeņa uzticēšanos, ko tirgus un sabiedrība saista ar ECB apņemšanos sniegt to, ko no tās sagaida, proti, cenu stabilitāti. ECB ir sasniegusi šo mērķi, neskatoties uz daudziem ārkārtas uzdevumiem, kas tai bija jārisina pēdējos 12 gados. ECB nekavējoties reaģēja uz finanšu satricinājumiem 2007. gadā un vēlāk, kad tie pārtapa par finanšu krīzi. Pat pašreizējā periodā, kad inflācija dažus mēnešus bija negatīva, vidējā termiņa un ilgtermiņa inflācijas prognozes nemainīgi bija stabilas.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, finanšu krīze ir izvirzījusi vairākus jautājumus par monetārās politikas un finanšu stabilitātes savstarpējo saistību. Būtiski ir uzlabot sapratni par finanšu nozares lomu monetārās politikas apmaiņas mehānismā. Kā minēts 6. jautājumā, aktīvu cenu izmaiņu uzraudzība ir viens no stabilas monetārās politikas stratēģijas svarīgākajiem elementiem.

6.        Bieži tiek apgalvots, ka strukturālo izmaiņu ietekmē pasaules ekonomikā patēriņa cenu inflācija ir kļuvusi par aktīvu cenu inflāciju. Kā Jūs vērtējat šādu apgalvojumu un kādas sekas attiecībā uz monetāro politiku Jūs ar to saistāt?

Pēdējos 30 gados inflācijas līmenis un tās svārstības samazinājās vispirms attīstītajās valstīs un pēc tam jaunattīstības valstīs. Līdz finanšu krīzes sākumam diskusijas centrā ilgi bija tas, kā interpretēt tā dēvēto lielo palēnināšanos (Great Moderation), piemēram, strukturālās izmaiņas, tostarp globalizācija un iedarbīgāka monetārā politika. Visticamākā atbilde ir tāda, ka inflāciju un tās svārstības būtiski palīdz samazināt šie abi faktori.

Tomēr nevaram apgalvot, ka cīņa ar inflāciju ir pilnībā uzvarēta un ka esam sākuši jaunu ēru, kurā inflācija atspoguļojas aktīvu, nevis patērētāju cenās. Tajā pašā laikā piekrītu, ka regulētā inflācijas dinamika, ko panāk, samazinot finanšu tirgu pieprasītās riska prēmijas, iespējams, ir veicinājusi neilgtspējīgas izmaiņas atsevišķās aktīvu cenās. Skatoties nākotnē, centrālajām bankām jāsaglabā pēdējos 30 gados grūti iegūtā reputācija un arī turpmāk jākoncentrējas uz cenu stabilitātes mērķi, vienlaicīgi pienācīgi ņemot vērā ar vidēja termiņa un ilgtermiņa risku saistīto aktīvu cenu izmaiņu ietekmi uz cenu stabilitāti.

Aktīvu cenu izmaiņu uzraudzība ir viens no stabilas monetārās politikas stratēģijas svarīgākajiem elementiem. Neilgtspējīgas aktīvu cenu izmaiņas var brīdināt par samērā nepatīkamiem pielāgojumiem, pat tālā nākotnē, kas varētu apdraudēt centrālās bankas spēju ilgstoši saglabāt cenu stabilitāti. ECB monetārās politikas stratēģija, piemēram, ir izstrādāta tā, lai monetārās politikas apsvērumos pienācīgi ņemtu vērā ilgāka termiņa riskus cenu stabilitātei, ko izraisa nenoturīga aktīvu cenu dinamika. Monetārajā analīzē, kam ir svarīga nozīme, veidojot vidēja termiņa un ilgtermiņa cenu izmaiņu prognozes, ar naudu un aizdevumiem saistīto norišu novērtējums ļauj izsekot mijiedarbībai starp cenu veidošanos aktīvu tirgos un aizdevumu un likviditāti finanšu sektorā. Tas mudina monetāro politiku izvēlēties „pretdarbošanās” attieksmi attiecībā uz aktīvu cenām raksturīgu nelīdzsvarotību, kuru atspoguļo naudas un kredītu kopapjoma dinamika. Tas palīdz monetārajai politikai ierobežot aktīvu cenu burbuļu veidošanos finanšu ciklos un tādējādi ilglaicīgi saglabāt cenu stabilitāti.

Tomēr monetārā politika nav obligāti uzskatāma par piemērotāko instrumentu, kas novērstu aizdevumu un aktīvu cenu strauju pieaugumu. Piemērotāka varētu būt tādu makrouzraudzības instrumentu izmantošana, kas vērsti uz finanšu pieauguma avotiem. Tajā pašā laikā mums ir tikai neliela pieredze šo instrumentu izmantošanā.

7.        Kā Jūs vērtējat patēriņa cenu pieauguma ietekmi uz monetāro politiku? Vai pastāv pretrunas monetārās politikas uzdevumos, kas paredz novērst recesiju un modri uzraudzīt inflāciju (tās prognozes)?

ECB monetārā politika ir vērsta uz cenu attīstību vidējā termiņā. Pirms monetārās politikas nostājas izmaiņas sāk ietekmēt ekonomiku un, visbeidzot, cenas, ir jāpaiet noteiktam laikam. Pašlaik vērojamā patēriņa cenu paaugstināšanās monetāro politiku ietekmēs tikai tik daudz, ka vidējā termiņā tā radīs atgriezeniskus riskus cenu stabilitātei. Īstermiņa ietekme uz kopējo inflāciju, ko izraisa paaugstinātu patēriņa cenu tiešā ietekme uz inflāciju, un netiešā ietekme no tās izmantošanas ieguldījumiem ražošanas procesā, nedod iemeslu ECB reaģēt, jo ietekme uz patēriņa cenām būtu tikai īslaicīga.

Situācija mainītos, ja šāds īstermiņa augšupējs spiediens uz cenām mainītu patērētāju, ražotāju un finanšu tirgus uzvedību, tā izraisot sekundāru ietekmi. Tāpat patēriņa preču noturīga pieauguma gadījumā centrālajai bankai varbūt vajadzētu iejaukties, ja noturīga novirze no cenu stabilitātes mērķa var traucēt inflācijas prognožu drošai stabilizēšanai. Šādos gadījumos, lai atgrieztos pie cenu stabilitātes un stabilām inflācijas prognozēm, būtu nepieciešama stingrāka monetārā politika. Pašreizējā situācijā mums cieši jāuzrauga patēriņa cenas un to atspoguļošanās ekonomikā un inflācijā.

ECB galvenais uzdevums ir saglabāt cenu stabilitāti vidējā termiņā. Lai to panāktu, tā nosaka procentu likmes un pašreiz arī izmanto nestandarta pasākumus, kuri vērsti uz to, lai zemās procentu likmes atspoguļotos ekonomikā, kā tas notiek normālos apstākļos. Cenu stabilitātes nodrošināšana ir svarīgākais ECB ieguldījums, lai palielinātu izredzes panākt ilgtspējīgu ekonomikas atlabšanu (sk. arī atbildi uz 8. jautājumu).

8.        Neskarot cenu stabilitātes mērķus, kā, Jūsuprāt, ECB vajadzētu pildīt savas Līgumā paredzētās sekundārās saistības (lai sekmētu ekonomikas izaugsmi un pilnīgu nodarbinātību) un kādus instrumentus ECB varētu izmantot šā mērķa īstenošanai?

Saistībā ar Līgumu ECB ir nospraudusi konkrētu skaitlisku mērķi cenu stabilitātes panākšanai. Tās mērķis ir vidējā termiņā saglabāt inflāciju līmenī, kas ir zemāks par 2 %, bet tuvu tam, un tā no paša savas darbības sākuma pilnībā pilda šo mērķi. Plaša vienotība valda jautājumā par to, ka centrālā banka nevar ilgtspējīgi ietekmēt ekonomisko izaugsmi, tikai mainot naudas piedāvājumu. Taču cenu stabilitāte ir svarīgākais iespējamais monetārās politikas ieguldījums labvēlīgas ekonomikas vides veidošanā un augsta nodarbinātības līmeņa panākšanā. Palielinot euro zonas ekonomikas izaugsmes potenciālu, tas rada strukturālu ieguldījumu citu Eiropas Savienības mērķu sasniegšanā.

Neskarot cenu stabilitātes mērķus, Līgums arī paredz, ka ECBS atbalsta Savienības vispārējās ekonomikas politikas virzienus, lai cita starpā veicinātu ilgtspējīgu Eiropas attīstību, kuras pamatā būtu līdzsvarota ekonomikas izaugsme un pilnīgas nodarbinātības mērķis. Finanšu krīzes laikā monetārā politika reaģēja uz ekonomikas un finanšu satricinājumiem ar piemērotu orientēšanos uz vidēja termiņa mērķiem, lai nodrošinātu inflācijas prognožu drošu stabilizēšanos un stabilizētu makroekonomisko attīstību. Neapdraudot cenu stabilitāti, ECB ar procentu likmju instrumentu pietiekami atbalstīja ekonomiku. Turklāt, papildus parastajam procentu likmju samazinājumam līdz vēsturiski zemākajiem līmeņiem, ECB atbildes reakcija atbilstoši apstākļiem bija pietiekami elastīga. Tā pieņēma tā saucamos nestandarta pasākumus, lai nodrošinātu nekavētu monetārās politikas īstenošanu neparasti augstas nedrošības un finanšu tirgu nestabilitātes apstākļos.

9.        Kā Jūs vērtējat institucionālās attiecības starp ECB, Padomi un/vai Eurogrupu? Vai Jūs uzskatāt, ka vajadzētu uzlabot koordinēšanu un ekonomikas uzraudzību Eurogrupā?

ECB pastāvīgi piedalās Ekonomikas un finanšu padomes, Eurogrupas un to sagatavošanas komiteju sanāksmēs. Tāpat ECB priekšsēdētājs regulāri piedalās Eiropadomes sanāksmju attiecīgajās daļās. Šī ciešā sadarbība ļauj ECB informēt ministrus par tās monetārās politikas lēmumiem un ekonomikas un finanšu attīstības novērtējumu. Savukārt, izmantojot šādus forumus, ECB tiek iesaistīta diskusijās par ES dalībvalstu fiskālo politiku un citām makroekonomikas politikas un struktūrpolitikas jomām (ko paredz ES pusgads), starptautiskajām finanšu lietām un finanšu jomas politiku.

Tomēr būtu jāizvirza stingrāki Komisijas likumdošanas priekšlikumi ES ekonomikas pārvaldības, koordinēšanas un ekonomikas uzraudzības jomā. Eurogrupai ir nozīmīga loma, jo tā veido EMS ekonomikas pīlāru. Ar šādu pastiprinātu sadarbību jācenšas neļaut veidoties nelīdzsvarotībai, kas nav ilgtspējīga un varētu apdraudēt ekonomikas un monetārās savienības sekmīgu darbību, nodrošināt ilgtspējīgu fiskālo stāvokli un veicināt euro zonas izaugsmes potenciālu.

10.      Kāds ir Jūsu viedoklis par „ekonomikas pārvaldības reformas” likumdošanas projektiem, ko pašreiz apspriež Eiropas Parlaments? Vai, Jūsuprāt. integrētā uzraudzība ir solis uz priekšu vai arī Jūs vairāk koncentrētos uz budžeta uzraudzību?

Lai gan Komisijas priekšlikumi nozīmīgi paplašina un stiprina pašreizējo fiskālo un makroekonomisko uzraudzību Eiropas Savienībā, tie tomēr nesniedzas tik tālu, lai varētu panākt EMS ekonomikas pārvaldības sistēmā paredzētās milzīgas pārmaiņas, kas palīdzētu sasniegt padziļinātu ekonomikas savienību, ko prasa ECB. Šajā sakarībā atzinīgi vērtēju Eiropas Parlamenta centienus un ceru, ka gaidāmajā trialoga diskusijā ar Padomi un Komisiju tas nodrošinās, ka tiek pilnībā izmantotas Līgumā pieejamās iespējas maksimāli pastiprināt ekonomikas pārvaldību.

No līdzšinējās uzraudzības prakses gūstamā galvenā mācība ir tāda, ka ir stingri jāievēro noteikumi un ka novirzes no to ievērošanas gandrīz automātiski jālabo ar koriģējošiem pasākumiem. To var panākt ar skaidrām un savlaicīgām procedūrām, kuras ir vienkārši interpretējamas un ieviešamas.

Nesenā krīze parādīja, ka makroekonomiskā nelīdzsvarotība var radīt lielu risku valsts finansēm, un tas var notikt ļoti ātri. Tāpat kļuva pilnīgi skaidrs, ka šie riski netika pienācīgi uzraudzīti un risināti pašreizējā pārvaldības sistēmā. Tādēļ ir nepieciešama integrētāka pieeja uzraudzībai. Ir labi, ka saistībā ar Eiropas pusgadu dažādu uzraudzības procesu ritms tiks pielāgots, lai nodrošinātu saskaņotību, kaut arī tie joprojām būs juridiski un procesuāli neatkarīgi.

11.      Kāda, Jūsuprāt, varētu būt ECB un gaidāmā Eiropas Stabilitātes mehānisma loma, attiecības un uzdevumi?

Eurogrupas 2010. gada 28. novembra paziņojumā par Eiropas Stabilitātes mehānismu (ESM) ECB ir paredzēti vairāki uzdevumi, kurus apstiprināja 2010. gada 16.–17. decembra Eiropadomes sanāksmē.

Pirmkārt, Komisija un SVF sadarbībā ar ECB apspriedīs un uzraudzīs ekonomiskās un finanšu palīdzības programmas euro zonas valstīs, prasot ESM atbalstu, kā to jau piemēroja Grieķijas aizdevumu mehānismā, un attiecībā uz palīdzību, kas sniegta saistībā ar Eiropas finanšu stabilizācijas instrumentu (EFSF) un Eiropas finanšu stabilizācijas mehānismu (EFSM). Tomēr ECB šajā jomā nevajadzētu uzņemties vadošo lomu, jo pārāk liela iesaistīšanās programmu uzraudzībā varētu vājināt tās neatkarību.

Otrkārt, pirms Eiropas finanšu stabilizācijas mehānisma palīdzības piešķiršanas Komisija un SVF sadarbībā ar ECB veiks padziļinātu parāda ilgtspējības analīzi, un, pamatojoties uz to, Eurogrupa pieņems vienbalsīgu lēmumu par palīdzības sniegšanu.

Treškārt, šīs ESM izveidotās sistēmas vispārējo efektivitāti Komisija, sadarbojoties ar ECB, izvērtēs 2016. gadā.

12.      Kāda nozīme euro zonas ekonomikas pārvaldībā būtu eiroobligācijām?

Kopīgi garantētas obligācijas jeb eiroobligācijas ir ierosinājuši daudzi — gan kā instrumentu valsts parāda likviditātes uzlabošanai euro zonā, gan kā iespējamu mehānismu, kas palīdzētu risināt pašreizējo valsts parāda krīzi.

Tomēr vispirms jārisina jautājumi saistībā ar vairākiem svarīgiem aspektiem. Svarīgākais no tiem ir, ka kopīgi garantētas obligācijas ar vienotu visā zonā piemērotu procentu likmi veido vērā ņemamu kopēju stimulēšanas problēmu. Tās var apdraudēt fiskālās piesardzības stimulu izmantošanu iekšzemes tirgū un var mazināt valstu vēlmi pieņemt politiski smagus pasākumus, lai tās pašas varētu novērst un risināt krīzi. Stimulu negatīvā ietekme varētu attiekties ne tikai uz valstīm, kuras gūtu labumu no šādu kopēju obligāciju zemākām procentu likmēm, bet arī uz tām, kuras atmaksā parādu, jo tās vairs negūs labumu no iepriekšējo gadu piesardzīgās fiskālās politikas.

Kopējās eiroobligācijas ir lietderīgākas vidē, kurā liela daļa fiskālās kompetences tiek nodota no valsts līmeņa uz Savienības līmeni un kurā Savienībai ir pietiekami instrumenti, lai kompensētu kopējo obligāciju negatīvo stimulu ietekmi. Tā būtu kārtība, kas līdzinās tai, kuru pašreiz piemēro federālajās valstīs, sadarbojoties centrālajām un reģionālajam iestādēm.

13.      Kādi, Jūsuprāt, ir stratēģijas nodarbinātībai un izaugsmei līdz 2020. gadam svarīgākie mērķi ? Kā ECB un ekonomikas un politikas koordinēšanas instrumenti varētu sekmēt šīs stratēģijas izdošanos? Uzskaitiet (prioritārā kartībā) strukturālās reformas, kuras, Jūsuprāt, ir ES prioritātes.

Eiropai ir būtiski paaugstināt izaugsmes potenciālu. To vislabāk var panākt, veidojot inovāciju attīstībai un izplatībai labvēlīgu vidi. Eiropas galvenā vērtība ir cilvēkkapitāls. Ar inovācijām būtu jāpalīdz risināt vides uzdevumus, turklāt ir jāpaaugstina ražīgums, lai paaugstinātu dzīves līmeni, kā arī, neraugoties uz izmaksām saistībā ar iedzīvotāju novecošanu, jāveicina valsts finanšu ilgtspējīga attīstība.

Uzlabota un pastiprināta dalībvalstu politikas uzraudzība, tostarp jaunais makroekonomiskās uzraudzības mehānisms, ko ierosinājusi Komisija, ir būtiski stratēģijas „ES 2020” panākumu nosacījumi. Lai veidotu vidi, kas sekmē izaugsmi, papildus cenu stabilitātes nodrošināšanai ECB būtu jāveicina arī finanšu stabilitāte.

Attiecībā uz strukturālās reformu prioritātēm, lai atjaunotu konkurētspēju un panāktu iespējami augstāko ekonomikas izaugsmi un nodarbinātības līmeni, ir svarīgi ieviest vērienīgas un plašas strukturālās reformas, kas papildina fiskālo konsolidāciju. Mērenu algu noteikšana, iedarbīgi stimuli darbam un pastiprināti centieni izglītības un apmācības jomā, kā arī nominālās un reālās darba tirgus neelastības novēršana nākamajos gados būtiski palīdzētu pazemināt strukturālo bezdarbu. Attiecībā uz produktu tirgiem politikas nostādnes, ar kurām veicina vietējo un pārrobežu konkurenci un atbalsta inovācijas, būtu tālāk jāizstrādā, lai paātrinātu pārstrukturēšanos un ieguldījumus, kā arī atvieglotu produktivitātes pieaugumu. Tas jo īpaši ietver pakalpojumu direktīvas ieviešanu, lai veicinātu konkurenci pārrobežu pakalpojumu jomā. Jāatbalsta arī strukturālās reformas, veicot pienācīgu banku nozares reorganizēšanu un konsolidēšanu. Stabilas bilances, efektīva riska pārvaldība un pārredzami un droši uzņēmējdarbības modeļi joprojām ir galvenie instrumenti, ar kuriem nodrošina banku noturību pret satricinājumiem un pienācīgu piekļuvi finansēm, tā liekot pamatu ilgtspējīgai izaugsmei un finanšu stabilitātei.

14.      Kāds ir Jūsu viedoklis par tempu, kādā jaunajām dalībvalstīm vajadzētu pievienoties monetārajai savienībai un ieviest euro, ņemot vērā visus konverģences kritērijus un dalību Valūtas kursa mehānismā (ERM II)? Kāds ir Jūsu viedoklis par Eiropas monetārās savienības nākotni ilgtermiņā un kādi ir galvenie turpmākie uzdevumi?

Visām jaunajām dalībvalstīm būtu jāievieš euro, kad tās būs sasniegušas augstu noturīgas konverģences līmeni, kā to paredz Līgums un Protokols. Nepastāv iepriekš noteikts grafiks euro ieviešanai. Pirmais solis euro ieviešanai ir dalība ERM II. Šajā periodā dalībvalstīm vajadzētu pierādīt, ka tās spēj saglabāt cenu stabilitāti, ievērot fiskālās prasības un konkurētspējas prasības, būtiski nemainot valūtas maiņas kursu. Konverģences kritēriju novērtējuma pamatā ir uzskats, ka ilgtspējībai ir galvenā nozīme. Bez noturīgas konverģences ECB monetārās politikas nostāja varētu būt neatbilstoša valstij, un tā varētu saskarties ar vairāku pieauguma un krituma ciklu risku, jo tai nebūs svarīgu politikas instrumentu, ar kuriem stabilizēt apstākļus tautsaimniecībā.

Ekonomikas un monetārajai savienībai ir bagāta nākotne, taču nepieciešams uzlabot Eiropas ekonomikas izaugsmes potenciālu (sk. 13. jautājumu) un stiprināt EMS ekonomikas pīlāru. Šajā sakarībā es piekrītu ECB viedoklim, kas atbalsta milzīgas pārmaiņas EMS ekonomikas pārvaldības sistēmā, lai panāktu padziļinātu ekonomikas savienību. Precizējot, ir steidzami nepieciešams paplašināt un stiprināt euro zonas makroekonomisko un budžeta uzraudzību. Pirmkārt un galvenokārt, tas nozīmē izveidot stiprākus un saistošākus fiskālās politikas noteikumus, kuru pamatā būtu pastiprinātas sankcijas vai mehānismi, kas nodrošinātu noteikumu pildīšanu. Otrkārt, lai uzraudzītu konkurētspēju un nodrošinātu, ka tiek veikti pasākumi, lai novērstu nelīdzsvarotību, kas rodas privātajā sektorā (piemēram, pārmērīgs kredītu pieaugums) ir nepieciešama jauna sistēma. Tiktāl, ciktāl fiskālās un makroekonomiskās uzraudzības stiprināšana pilnībā neaptver valsts parāda krīzes risku, būtu jāizveido pastāvīga krīzes pārvaldības sistēma, kas kā galējā instance varētu garantēt euro zonas stabilitāti kopumā.

15.      Kādi ir Jūsu uzskati par īstermiņa finanšu darījumu aplikšanu ar nodokļiem? Vai Jūs uzskatāt, ka valūtas darījumu nodoklis ir saderīgs ar ES līgumiem, kas garantē kapitāla aprites brīvību? Vai Jūs uzskatāt, ka labvēlīga ietekme varētu būt nodoklim, ko piemēro euro valūtas darījumiem, piemēram, attiecībā uz to valstu valūtas maiņas kursa stabilizāciju, kuras vēlas nākotnē pievienoties euro zonai?

Finanšu krīze ir atklājusi problēmas, kas saistītas ar aktīvu cenu pārmērīgu sadārdzināšanos un nestabilitāti. Šie jautājumi ir jārisina. Tomēr es vēl neesmu pārliecināts, ka īstermiņa finanšu darījumu aplikšana ar nodokli būtu efektīvs veids to risināšanai. Jebkurā gadījumā šīs problēmas mums būtu jārisina jaunajā makrouzraudzības regulējumā.

Finanšu darījumu aplikšanu ar nodokli apgrūtina tehniski jautājumi. Lai nodoklis būtu efektīvs, ir līdz minimumam jāsamazina izvairīšanās no nodokļu maksāšanas (piemēram, tirdzniecību ģeogrāfiski pārvietojot uz teritorijām, kur iepriekš minēto nodokli nepiemēro, vai arī pārvietojot līdzekļus pa dažādiem finanšu produktiem). Lai šo mērķi īstenotu, nodoklis būtu jāpiemēro visā pasaulē un jāattiecina uz plašu produktu klāstu. Tādējādi rastos nopietni jautājumi — kā koordinēt tiesiskā regulējuma definēšanu un kā to stingri īstenot.

Turklāt finanšu darījumu aplikšana ar nodokli rada sekas, kas darbojas pavisam pretēji tiem mērķiem, kurus aizstāv nodokļa atbalstītāji, proti, nestabilitātes mazināšanai un spekulāciju apkarošanai. Es piekrītu, ka šie ir svarīgi mērķi, taču uzskatu, ka efektīvāk ir tos sasniegt citā veidā, piemēram, ar stingrāka regulējuma starpniecību.

Konkrēti pievēršoties darījumiem ar ārvalstu valūtu, to visu aplikšana ar nodokli varētu radīt kropļojošas sekas, jo nav iespējams klientus, kuriem valūta ir vajadzīga ārvalstu preču iegādei, atšķirt no spekulantiem. Būtisku daļu ārvalstu valūtas tirgus veido dīleru darījumi, kuros pasūtījumi tiek pārdalīti, izlīdzinot to nelīdzsvarotību. Tādēļ viens klienta pasūtījums starp dīleriem var radīt vairāku darījumu ķēdi. Šajā gadījumā, piemērojot nodokli darījuma summai katrā ķēdes posmā, kopējais nodoklis tiks vairākkāršots, un izmaksas, domājams, pilnībā būs jāsedz klientam.

Es neesmu eksperts juridiskos jautājumos, taču norādu, ka ECB oficiālajā atzinumā ir uzdoti jautājumi par juridisko aspektu valūtas darījumu aplikšanā ar nodokli ES dalībvalstīs, tostarp par tās saderību ar Līgumu.

16.      Ko Jūs domājat par Padomes un ECB attiecīgo lomu saistībā ar euro zonas pārstāvību ārpus ES?

EMS “monetārais pīlārs” ir pārstāvēts vienoti un saskaņoti. Vienotā monetārā politika ar ECB starpniecību tiek pārstāvēta visās attiecīgajās starptautiskajās institūcijās un forumos. Monetārā politika ir ES ekskluzīva kompetence, kas nozīmē, ka par tās pārstāvību ārpus ES ir atbildīga vienīgi Savienība. Līdzīga skaidrība ir valūtas kursa maiņas jautājumos, kas arī ir ekskluzīva Savienības kompetence. Šīs kompetences pārstāvība tiek nodrošināta ar ECB un Ekonomikas un finanšu padomes (tās euro zonas sastāvā) starpniecību.

Euro zonas politikas ārējā pārstāvība atbilst iekšējam atbildības sadalījumam starp Savienību un dalībvalstīm, kuras joprojām ir atbildīgas par ekonomikas politiku, ko īsteno saskaņā ar Eiropas pamatprincipiem. Lai gan dalībvalstis ir dalībnieces starptautiskos ekonomiskos forumos, piemēram, SVF, kur tām var būt finansiālas saistības, jautājumos, kas kopumā vai daļēji ir Savienības kompetencē, tām vienmēr jārīkojas ciešā sadarbībā ar atbildīgo Savienības iestādi.

Notiek centieni panākt labāku koordināciju. Līguma 138. pantā ir paredzēts, ka Padome (euro zonas dalībvalstu sastāvā) var noteikt „kopēju nostāju jautājumos, kas ir īpaši nozīmīgi ekonomiskajai un monetārajai savienībai” un nodrošināt „vienotu pārstāvību starptautiskās finanšu iestādēs un konferencēs”. Ilgākā laikā, ekonomikas pārvaldībai nostiprinoties un nostājām kļūstot saskaņotākām, ja vien Eiropas iekšējie lēmējmehānismi ir efektīvi, es personīgi dodu priekšroku euro vai ES vienotai pārstāvībai starptautiskos forumos.

17.      Kā Jūs vērtējat USD/EUR maiņas kursa nesenās izmaiņas? Kā Jūs vērtējat renminbi/EUR maiņas kursa nesenās izmaiņas? Vai Jūs uzskatāt, ka centrālās bankas spēj efektīvi cīnīties pret pārmērīgu nestabilitāti? Vai Jūs uzskatāt, ka būtu jāveicina euro starptautiskā loma?

Pēdējo 14 mēnešu laikā valūtas kursa izmaiņas lielā mērā noteica ekonomikas atlabšanas gaita, fiskālie nosacījumi un monetārā politika pasaulē. Euro vērtība pret ASV dolāru 2010. gada pirmajā pusē kritās, atspoguļojot pieaugošās bažas par valsts parāda stāvokli dažās euro zonas valstīs, kā arī to, ka ASV makroekonomika atlabusi vairāk nekā euro zonā. Gada otrajā pusē, neraugoties uz nelielu nestabilitāti, euro nostiprinājās — galvenokārt tāpēc, ka samazinājās bažas par valstu parādiem un ASV nāca klajā ar papildu ekonomikas stimuliem. Valūtas maiņas kurss 2011. gada janvārī un februārī galvenokārt atspoguļoja pārliecības trūkumu par turpmākajām norisēm dažās naftas ražotājvalstīs.

Kopš 2010. gada jūnija, beidzoties renminbi faktiskajai piesaistei ASV dolāram, pirmā vērtība pret ASV dolāru ir augusi apmēram par 4 %, savukārt vērtība pret euro ir samazinājusies vairāk nekā par 7 % un nominālā faktiskā vērtība — par 3 %. Uzskatu, ka Ķīnas varas iestādēm vajadzētu izmantot elastību, ko tām paver jaunie politikas principi, faktiski pieļaujot renminbi vērtības pakāpenisku paaugstināšanu. Starptautiskā sabiedrība ir vienisprātis — un pagājušajā gadā Seulā to atkārtoti apstiprināja G20 vadītāji — virzība uz valūtas maiņas kursa sistēmām, ko vairāk noteiktu tirgus, valūtas maiņas kursa stabilitātes veicināšana, lai atspoguļotu ekonomisko pamatu, un atturēšanās devalvēt valūtu, lai celtu konkurētspēju, atbilst attiecīgo jauno tirgus ekonomikas valstu, tostarp Ķīnas, un starptautiskās sabiedrības interesēm.

Ir skaidrs, ka pārmērīga nestabilitāte un valūtas maiņas kursu haotiskas svārstības negatīvi ietekmē ekonomisko un finansiālo stabilitāti. Attiecībā uz centrālo banku spēju kontrolēt valūtas maiņas kursa pārmērīgu nestabilitāti euro zona ir pieņēmusi elastīgu valūtas maiņas kursa režīmu, kas nozīmē, ka euro ārējo vērtību pret ārpuskopienas valstu valūtām nosaka tirgus. Tas dod iespēju ECB pievērst galveno uzmanību savam mērķim — saglabāt cenu stabilitāti, un tam būtu jāpalīdz ierobežot valūtas maiņas kursa svārstības.

Esmu vienisprātis ar ECB politiku, kas īstenota kopš monetārās savienības pirmsākuma 1999. gadā, — nedz veicināt, nedz kavēt euro kā starptautiskas valūtas izmantošanu. Ar euro lomu saistītās norises ārvalstīs galvenokārt ir tirgus spēku darbības un privātā sektora lēmumu rezultāts. ECB monetārās politikas uzticamība sekmēs euro plašāku izmantošanu starptautiskos darījumos.

18.      Kā Jūs vērtējat G20 sanāksmes panākumus? Kāds ir Jūsu viedoklis par pašreizējo saskaņošanas līmeni?

G20 ir palīdzējusi nodrošināt augsta līmeņa politisku ietekmi krīzes ierobežošanā, krīzes vadībā un turpmāku krīžu profilaksē. Arī pēc krīzes beigām ir jāgādā par G20 kohēziju. Tādēļ ļoti atzinīgi vērtējams, ka G20 vadītāji (pēdējoreiz Seulas sanāksmē 2010. gada novembrī) uzsvēruši, ka ir svarīgi turpināt starptautisku politisku sadarbību, lai risinātu finanšu krīzes pamatcēloņus un liktu pamatu stabilai ekonomikas izaugsmei. Jāsaka, ka G20 vadītāju kolektīvā atbildīguma augstais līmenis vieš manī pārliecību. Vienlaikus jānorāda, ka G20 dalībvalstu atšķirības stipri apgrūtina kopēju nostāju saskaņošanu un apstiprināšanu. Svarīgi ir arī padarīt procesu atvērtāku, lai iesaistītu citas valstis.

No G20 darba kārtības dažādajiem jautājumiem es uzsvērtu šādus.

Pirmkārt, G20 „Spēcīgas, noturīgas un līdzsvarotas izaugsmes sistēma” ir lietderīgs daudzpusējās sadarbības mehānisms. Pašlaik ir būtiski, lai visas G20 dalībvalstis un SVF pilnībā izpildītu saistības, ko ir uzņēmušās šajā sistēmā. Šajā ziņā liela nozīme ir drosmīgiem pasākumiem, kas nosargātu fiskālo ilgtspējību, un vērienīgām strukturālām reformām. Eiropai ar savu piemēru vajadzētu būt vadībā.

Otrkārt, G20 vadītāji ir atbalstījuši galvenos elementus finanšu sistēmas pārveidošanai, tostarp svarīgo darbu, ko veikusi Bāzeles komiteja un Finanšu stabilitātes padome. Tagad ir svarīgi, lai G20 dalībvalstis panāktu tālāku progresu panākto vienošanos īstenošanā.

C. Finanšu stabilitāte un pārraudzība

19.      Kādi būtu Jūsu ieteikumi, kā stiprināt saiknes starp makrouzraudzību un mikrouzraudzību? Vai Jūs uzskatāt, ka Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas un Eiropas uzraudzības iestāžu pilnvaras būs efektīvas?

Tikko nodibinātā Eiropas Finanšu uzraudzības sistēma ir pirmais solis ceļā uz vairāk saskaņotu mikrouzraudzību un makrouzraudzību. Lai uzlabotu mikrouzraudzības un makrouzraudzības savstarpējo papildināmību un nostiprinātu pārrobežu uzraudzību, sistēmu vajadzētu attīstīt, pamatojoties uz iestādēm kopīgu uzraudzības kultūru. Trim Eiropas uzraudzības iestādēm (EUI) un Eiropas Sistēmisko risku kolēģijai (ESRK) vajadzētu rīkoties, pamatojoties uz pietiekamu un efektīvu informācijas apmaiņu, datu analīzi un metodēm.

Lai ESRK un EUI rīkotos efektīvi, tām vajadzētu pilnībā izmantot regulu nodrošinātās kompetences un instrumentus. Tiesiskajā regulējumā Eiropas uzraudzības iestādēm ir konkrēti paredzētas vairākas saistošas pilnvaras, tostarp tehniskie standarti, kas jāizpilda, ja tie transponēti ES tiesību aktos, pilnvarojums izmeklēt ES tiesību aktu pārkāpumus un iespējams mehānisms uzņēmumiem vai tirgus dalībniekiem saistošu juridisku instrumentu iedarbināšanai. Savukārt likumdevējs Eiropas Sistēmisko risku kolēģijai piešķīris lomu „rīkoties vai paskaidrot”. Šīs pilnvaras var izmantot, balstoties uz uzticamību, iestādes reputāciju un izcilību. Šāda intelektuāla autoritāte cita starpā ir atkarīga no ESRK un EUI neatkarības, pietiekama personāla nodrošinājuma un piešķirtā budžeta.

20.      Vai attiecībā uz ESRK Jūs saskatāt varbūtēju interešu konfliktu ar ECB pilnvarām monetārās politikas jomā?

Es nesaskatu interešu konfliktu. ECB un ESRK politiskā atbildība ir skaidri nošķirta. ECB galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti euro zonā. Turklāt tā palīdz „kompetentām iestādēm nekavēti īstenot politiku, kas attiecas uz finanšu sistēmas stabilitāti” un veicina tirgus infrastruktūru netraucētu darbību. Savukārt ESRK ir atbildīga par visas ES finanšu sistēmas makrouzraudzību, identificē finansiālās stabilitātes riskus un attiecīgā gadījumā brīdina par riskiem un sniedz ieteikumus par rīcību šo risku novēršanai. Monetāro politiku ir nepārprotami un efektīvi paredzēts izmantot cenu stabilitātes uzturēšanai, savukārt ar makrouzraudzības instrumentu (kas turpmāk tiks izstrādāts) — pievērsties finanšu sistēmas riskiem.

To sakot, ir jāatzīst, ka cenu stabilitāti un finanšu stabilitāti nav iespējams analizēt nesaistīti. Cenu stabilitāte ilgtermiņā palīdz īstenot finansiālo stabilitāti, savukārt finansiālā stabilitāte ir priekšnosacījums centrālās bankas spējai uzturēt cenu stabilitāti. Tādējādi EUI un ESRK mērķi cits citu savstarpēji papildina.

Tomēr var iedomāties arī situācijas, kurās monetārās politikas instrumentu izmantošana ietekmē finansiālo stabilitāti, un otrādi — kurās makrouzraudzības politikas instrumenti ietekmē inflāciju. Esmu pārliecināts, ka EUI un ESRK savstarpējā neatkarība nodrošinās, ka attiecīgie politikas instrumenti tiks pieskaņoti mērķiem, kuriem šie instrumenti ir izstrādāti. Turklāt, tā kā ESRK ir pārstāvēti centrālo banku vadītāji, ir garantētas vajadzīgās informācijas plūsmas gan par makroekonomisko stāvokli, gan par finanšu stabilitātes risku.

Pat ja makrouzraudzības politika cieš neveiksmi (vai nu tādā ziņā, ka tā nav bijusi efektīva, vai arī kompetentās iestādes to īstenojušas nepietiekami), centrālajai bankai cenu un finanšu stabilitātes pielāgošana ilgtermiņā nerada ilgstošu konfliktu (sk. 6. jautājumu). Šādā gadījumā īstermiņā un līdz pat vidējam termiņam centrālajai bankai vajadzētu darboties kā arvien pieaugošās finanšu nelīdzsvarotības pretsvaram un tai ir jāsadzīvo ar īslaicīgu atkāpšanos no cenu stabilitātes kvantitatīvās definīcijas (piem., nedaudz samazināta patēriņa cenu inflācija laikposmā, kad vispārējās aktīvu cenas pieaug). Šāda politika ilgtermiņā nodrošinātu cenu un finanšu stabilitāti, palīdzot ierobežot finanšu nelīdzsvarotību un tādējādi novēršot cenu krietnu disflāciju vai pat deflāciju fāzē, kad šī nelīdzsvarotība sāk izpausties. Pretsvara princips vienmēr ir bijis ietverts ECB divu pīlāru stratēģijas monetārajā pīlārā un jo īpaši saiknē starp naudas un kredītu dinamiku un finanšu uzplaukuma un lejupslīdes cikliem, kas saistīti ar lielām izmaksām. Gaidāms arī, ka saistībā ar ESRK izveidošanu monetārās politikas veidotājiem samazināsies gan šādu problemātisku situāciju skaits, gan to biežums.

21.      Kāda, pēc Jūsu domām, būs ECB turpmākā loma banku uzraudzībā?

ESRK kā par ES finanšu sistēmas makrouzraudzību atbildīgas jaunas struktūras izveidošana, vienlaikus ar Eiropas uzraudzības iestāžu izveidošanu nostiprinot ES sistēmu, kurā notiek saskaņošana starp dalībvalstu mikrouzraudzības iestādēm, ir svarīgs solis uz priekšu finanšu krīzes izgaismoto problēmu un nepilnību risināšanā.

ECB būs nozīmīga loma jaunajā sistēmā, jo tā nodrošina ESRK, tostarp ESRK sekretariātam, analītisku, statistisku, administratīvu un loģistisku atbalstu. Ar visu Ģenerālpadomes locekļu līdzdalību Eiropas Centrālajai bankai būtu jāpiedāvā ESRK visu ES centrālo banku speciālās zināšanas makroekonomikā, finansēs un monetārajos jautājumos. Šo devumu atbalsta ar ECB un Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) pasākumiem dažādās centrālās bankas darbības jomās (finanšu stabilitātes analīze, makroekonomiskā analīze, statistiskās informācijas apkopošana) un ar kopīgu sadarbību tādos aspektos kā ES dalībvalstu centrālo banku speciālās zināšanas, resursi un infrastruktūra. Eiropas Centrālās bankas Banku uzraudzības komiteja, kuras priekšsēdētājs es biju no 2007. gada līdz 2011. gadam, jau aktīvi darbojusies šajā jomā. Šīs komitejas pieredze un sagatavošanās darbi būs noderīgi ESRK jaunajai konsultatīvajai speciālistu komitejai.

Visbeidzot, ECB piedalās EBI sanāksmēs un 2. līmeņa Eiropas Banku komitejā un dos ieguldījumu šo forumu speciālistu diskusijās. Turklāt, kā jums zināms, ECB sniedz juridiskus atzinumus par visām ES (un dalībvalstu) iniciatīvām, kas var ietekmēt finanšu stabilitāti, piemēram, par Kapitāla prasību direktīvu (KPD IV).

22.      Kuras problēmas attiecībā uz finanšu pakalpojumu tiesību aktiem Jums šķiet pašas steidzamākās?

Pirmkārt, jaunie noteikumi „Bāzele III”, tostarp jauni pasākumi attiecībā uz aizņemto līdzekļu īpatsvaru, likviditātes standartiem un pretcikliskiem aizsardzības mehānismiem. Šo jauno noteikumu ieviešana Eiropā notiek, grozot Kapitāla prasību direktīvu (KPD IV), pie kuras patlaban strādā Eiropas Komisija. Šajā saistībā es vēlētos uzsvērt, ka uzraudzības regulējumā ir elementi, kas ir ļoti cieši saistīti ar makrouzraudzību, piemēram, pretcikliskie aizsardzības mehānismi, kuros ESRK sadarbībā ar EBI ir paredzēta nozīmīga loma.

Otrkārt, darbs pie sistēmiski nozīmīgām finanšu iestādēm. Tam vajadzētu būt pabeigtam 2011. gadā.

Treškārt, krīžu vadība un atrisināšana. Attiecībā uz ES Eiropas Komisija janvārī ir izsludinājusi publisku apspriešanos. Piedāvātajā regulējumā būtu noteikumi, kas uzlabotu gan iestāžu, gan institūciju gatavību krīzēm. Ar jauno ES regulējumu vajadzētu saskaņot dalībvalstu režīmus un nodrošināt sadarbības mehānismus, ar kuriem būtu efektīvi kārtot pārrobežu banku bankrotus. Ir vajadzīgi arī uzticami finansēšanas pasākumi, kam varētu izmantot banku nodevas, ar kurām nodrošinātu līdzekļus banku glābšanas fondiem.

Ceturtkārt, paralēlā banku nozare. G20 vadītāji 2010. novembra sanāksmē Seulā lūdza Finanšu stabilitātes padomi (FSP) līdz 2011. gada vidum izstrādāt ieteikumus, kas nostiprinātu paralēlās banku nozares regulējumu un uzraudzību.

Piektkārt, makrouzraudzība. Darbs ir veikts valstu, reģionālā un starptautiskā līmenī, respektīvi, Starptautiskā norēķinu banka (SNB), SVF un FSP ir strādājuši, lai (i) sagatavotu trūkstošos datus un nostiprinātu analīzes instrumentus sistēmiskā riska apzināšanai un novērtēšanai, (ii) izstrādātu politisku atbildes reakciju, kas būtu orientēta uz finanšu iestādēm, tirgiem un infrastruktūru, un (iii) kopumā centušās izstrādāt saskanīgas makrouzraudzības un makropolitikas sistēmas.

Sestkārt, patērētāju aizsardzība. G20 ir pilnvarojusi FSP, ESAO un citas starptautiskas organizācijas izpētīt, kā nostiprināt patērētāju aizsardzību. Tā pavērs iespēju ņemt vērā līdzšinējos patērētāju aizsardzības noteikumus vai principus, kas Eiropas līmenī jau ir īstenoti, piemēram, direktīva par finanšu instrumentu tirgiem (MiFID) vai patērētāju kredītu direktīva, nodrošinot patērētājiem augsta līmeņa aizsardzību.

Visbeidzot, grāmatvedības standarti. Tiek atzinīgi vērtēti nesenie Finanšu grāmatvedības standartu padomes (FGSP) un Starptautisko grāmatvedības standartu padomes divu padomju centieni, atsaucoties uz G20 aicinājumu tuvināt ASV vispārpieņemtos grāmatvedības principus un starptautiskos finanšu pārskatu standartus. Tomēr saglabājas tādas būtiskas konceptuālas atšķirības galvenajās jomās, piemēram, attiecībā uz finanšu instrumentu kategorizēšanu un mērīšanu, kas jāatrisina, lai atbildētu uz G20 aicinājumu nodrošināt vienotus kvalitatīvus grāmatvedības standartus.

D. ECB darbība, demokrātiskā pārskatatbildība un pārredzamība

23.      Vai Valdes locekļu dažādajiem pienākumiem ar laiku nebūtu jāmainās, atspoguļojot ECB uzdevumu un prioritāšu izmaiņas?

Es vēlētos uzsvērt, ka ECB Valde ir koleģiāla lēmējstruktūra. Es saprotu, ka funkcionālu/praktisku apsvērumu dēļ Valde, kas ir kopīgi atbildīga par ECB kopējo darbību, vienojas par ziņošanas kārtību katrā ECB darbības jomā. Tas konkrēti nozīmē, ka par katru darbības jomu ziņojumi tiek iesniegti atsevišķiem Valdes locekļiem, savukārt Valde kopumā ir atbildīga par ECB lēmumu pieņemšanu. To norādot, es saprotu arī, ka Valde laika gaitā ziņošanas kārtības sadalījumu maina, un es to uzskatu par ļoti labu praksi, jo tā, no vienas puses, dod iespēju ņemt vērā speciālas zināšanas un attiecīgos gadījumos — ņemt vērā pielāgošanos ārējām norisēm (tādām kā jaunu nodaļu izveidošana, piemēram, darbam ar Target 2 vērtspapīriem (T2S)), kas galu galā nostiprina arī Valdes koleģialitāti.

24.      Kā Jums šķiet, ar kādu sistēmu būtu atbilstīgi nodrošināt locekļu taisnīgu rotāciju ECB valdē arī attiecībā uz valstspiederību?

ECB Valdes locekļu iecelšanas kritēriji ir ļoti skaidri norādīti Līgumā par Eiropas Savienības darbību un ECBS un ECB statūtos — Valdes locekļus ieceļ no personām ar nevainojamu reputāciju un profesionālu pieredzi monetāros vai banku jautājumos un tikai [euro zonas] dalībvalstu pilsoņi var būt Valdes locekļi.

Manuprāt, šī procedūra ar Padomes ieteikumu un attiecīgu apspriešanos ar Eiropas Parlamentu un ECB vislabāk nodrošina šo divu prasību izpildi attiecībā uz ECB Valdes locekļu iecelšanu.

Tomēr es vēlētos uzsvērt, ka ECB pēc rakstura ir pārnacionāla, kas nozīmē, ka tās lēmējstruktūru lēmumi tiek pieņemti, ņemot vērā tikai euro zonas perspektīvu, nevis konkrētas nacionālas intereses. Šā iemesla dēļ ECB lēmējstruktūru locekļi nepārstāv savas dalībvalstis, bet gan piedalās lemšanā personīgi. Uzskatu, ka prasība iecelt „personas ar nevainojamu reputāciju un profesionālu pieredzi monetāros vai banku jautājumos” ir pietiekama, lai garantētu kompetentu un uz euro zonu orientētu ECB Valdes sastāvu.

25.      Kādi ir Jūsu uzskati par vajadzību ECB Valdi pārstāvēt cilvēkiem ar daudzveidīgu pieredzi, nevis paļauties tikai uz centrālo banku darbiniekiem?

Līgumā ir prasīts, lai Valdes locekļus ieceltu „no personām ar nevainojamu reputāciju un profesionālu pieredzi monetāros vai banku jautājumos”. Netiek prasīts iecelt tikai centrālo banku darbiniekus. Protams, centrālo banku darbinieki šai prasībai atbilst, taču tas neizslēdz citu profesiju cilvēkus ar citu profesionālo pieredzi. Faktiski mana profesionālā pieredze un arī citu centrālo banku augsta ranga darbinieku profesionālā pieredze ir diezgan daudzveidīga un neaprobežojas vien ar pieredzi centrālajā bankā. Iepazīstoties ar pašreizējo Valdes locekļu biogrāfijām, jūs konstatēsiet ļoti daudzveidīgu pieredzi, kas ienes vērtīgas zināšanas lēmumu pieņemšanas procesā.

26.      Vai Jūs varētu sīkāk paskaidrot savu viedokli par demokrātisko pārskatatbildību attiecībā uz ECB un kopumā uz centrālo banku darbību?

Es uzskatu, ka starp centrālo banku neatkarību un pārskatatbildību sabiedrības un tās vēlēto pārstāvju priekšā jābūt līdzsvaram. Kopumā pārskatatbildība ir demokrātiskās leģitimitātes pamatnosacījums un tās būtiska sastāvdaļa. To var saprast kā neatkarīgas centrālās bankas pienākumu pienācīgi izskaidrot un attaisnot savus lēmumus pilsoņiem un to vēlētajiem pārstāvjiem, tādējādi tai liekot uzņemties atbildību par savu pilnvaru izpildi. Pārskatatbildība nodrošina arī centrālās bankas uzdevumu izpildi augsti profesionālā līmenī.

Būdama ar Līgumu dibināta struktūra, kas darbojas tai piešķirto pilnvaru robežās, ECB pilda tiesību aktos paredzēto uzdevumu — uzturēt cenu stabilitāti un euro zonā kopumā veikt citas centrālās bankas funkcijas. Tādēļ ECB pirmkārt un galvenokārt atskaitās ES pilsoņiem un oficiālāk — ES Parlamentam, kas ir vienīgā Eiropas iestāde, kuru ir nepastarpināti ievēlējuši ES pilsoņi.

ECB pārskatatbildība tiek nodrošināta ar vairākiem jau iedibinātiem līdzekļiem. Papildus preses konferencēm, ko katru mēnesi sniedz priekšsēdētājs un priekšsēdētāja vietnieks (sk. arī 28. atbildi), ECB publicē ikmēneša biļetenu un iesniedz gada ziņojumu Eiropas Parlamentam (un Padomei). ECB priekšsēdētājs reizi trīs mēnešos apmeklē ECON komiteju, savukārt citi Valdes locekļi tiek bieži aicināti uz ECON komiteju un/vai Parlamentu saistībā ar īpašiem jautājumiem. Es personīgi atbalstu regulāru dialogu starp ECB valdes locekļiem un Eiropas Parlamenta deputātiem. Turklāt ECB Padomes locekļi piedalās daudzos publiskos pasākumos un sniedz intervijas vietējā, dalībvalstu un starptautiskā līmenī.

27.      ECB jau sen atturas pieņemt Eiropas Parlamenta aicinājumu publiskot tās Padomes sēžu protokolus. Kā Jums šķiet, ar kādiem šķēršļiem un neērtībām šāda publiskošana saistās? Vai Jūs atbalstītu to, ka ECB tuvākajā nākotnē publiskotu Padomes sanāksmju protokolus?

ECB Padomes protokolu publicēšanu varētu uzskatīt par vienu no iespējamiem veidiem, kādā ECB varētu īstenot savu pārskatatbildību. Tomēr ir svarīgi atzīt, ka ECB Padome ir koleģiāla un vienlaikus virsnacionāla struktūra. Tas nozīmē, ka ECB Padomes locekļi, kas pārstāv dažādas dalībvalstis, ir kopīgi atbildīgi par Padomes pieņemtajiem lēmumiem un tādējādi par tiem arī kopīgi atskaitās.

Pastāv bažas, ka protokolu publicēšana varētu apdraudēt Padomes locekļu neatkarību, jo varētu pakļaut locekļus nevēlamiem mēģinājumiem ietekmēt to neatkarību un tādējādi padarīt tos individuāli atbildīgus. Esmu personīgi nobažījies par to, ka šī rīcība varētu novest pie Padomes locekļu šķirošanas pēc piederības valstīm, kuras viņi Padomē nepārstāv.

Tādēļ uzskatu, ka līdzšinējā prakse, izmantojot priekšsēdētāja preses konferences, ko notur tūlīt pēc katras monetārās politikas sanāksmes, un publicējot ievadpaziņojumu, kas nodrošina vispusīgu apkopojumu par politikai būtisku ekonomisko norišu vērtējumu, ir efektīvs veids, kā Padomes nostāju pasniegt un paskaidrot sabiedrībai, vienlaikus aizsargājot locekļu individuālo nostāju. Tā kā šī pieeja sabiedrībai nodrošina vispusīgu informāciju un visus attiecīgos skaidrojumus reālajā laikā, es neredzu pārliecinošu pamatojumu mainīt līdzšinējo praksi. Turklāt centrālajai bankai vajag izskaidrot analītisko pamatu, kas tiek izmantots iekšējā lēmumu pieņemšanā un ekonomikas stāvokļa vērtēšanā, un bieži paskaidrot, kādi ekonomiskie apsvērumi ir politikas lēmumu pamatā, un kādā veidā tiek nodrošināts līdzsvars.

28.      Kādus secinājumus Jūs izdarāt no salīdzinājuma starp Federālās Rezervju bankas un Eiropas Centrālās bankas īstenoto pārredzamības politiku? Ko Jūs domājat par to, ka Federālā Rezervju banka vai Anglijas banka publicē savu sanāksmju protokolus? Vai Jūs uzskatāt, ka šo politiku varētu piemērot ECB?

Mūsdienīgs pārredzamības režīms nozīmē prasību centrālajai bankai nepārprotami paskaidrot, kā tā interpretē savas pilnvaras, un atklāti paskaidrot savas politikas mērķus. Tas palīdz sabiedrībai uzraudzīt un izvērtēt centrālās bankas sniegumu.

Attiecībā uz monetāro politiku bankai saistībā ar pārredzamību galvenā uzmanība jāpievērš tam, cik efektīvi tās monetārā politika palīdz īstenot likumā noteiktos mērķus. ECB ir paziņojusi oficiālu monetārās politikas stratēģiju un paskaidro savus lēmumus attiecībā uz monetāro politiku, kas nozīmē šīs stratēģijas faktisko piemērošanu reālajā laikā.

Mūsdienās lielākā daļa centrālo banku uzskata pārredzamību par attiecīgās monetārās politikas sistēmas būtisku sastāvdaļu. Centieni uzlabot pārredzamību tiek vērtēti atzinīgi, ja tie palīdz nodrošināt labāku sabiedrības izpratni par monetāro politiku un tādējādi — tās lielāku uzticamību un efektivitāti. Šajā ziņā lielākā daļa centrālo banku, tostarp Federālā Rezervju banka un ECB ir uzsvērušas, cik liela nozīme ir efektīvai saziņai un pienācīgai mijiedarbībai ar sabiedrību. Tā kā centrālajai bankai var būt vairāki veidi, kā pastiprināt komunikāciju, ne vienmēr ir skaidrs, kāds pārredzamības modelis attiecīgajos nosacījumos būtu vislabākais.

Kas attiecas uz lēmējstruktūru protokolu publicēšanu, šis ir viens iespējams elements lēmumu komunicēšanas līdzekļu klāstā. Noteiktos apstākļos tā var būt noderīga papildu informācija par viedokļu daudzveidību lēmējstruktūrā un par lēmuma motivāciju. Tomēr, kā es paskaidroju atbildē uz 27. jautājumu, tai var būt arī būtiski trūkumi, kas neveicina komunikāciju. Ņemot vērā šos apstākļus, viena iespējama pieeja ir rīkoties tā, kā Federālajai Rezervju bankai un Anglijas bankai, kas publicē protokolus, norādot viedokļu piederību.

Faktu, ka ECB nepublicē protokolus, ir jāvērtē, ņemot vērā ECB un Eurosistēmas īpašās vajadzības un apstākļus. Tas dod iespēju ECB Padomei lēmumus attiecībā uz monetāro politiku pieņemt pilnīgi neatkarīgi, lai uzsvērtu locekļu kolektīvo atbildību. Turklāt tas atbilst Līguma prasībai saglabāt ECB Padomes apspriežu konfidencialitāti.

29.      Kāds ir Jūsu viedoklis attiecībā uz monetāro dialogu? Vai ECB Valdes locekļi varētu apspriest monetāro politiku un tās lēmumus ar citiem politikas dalībniekiem un vai tas apdraudētu bankas neatkarību?

ECB priekšsēdētāja un Ekonomikas un monetārās komitejas ceturkšņa sanāksmes ir lieliska iespēja ECB paskaidrot savu monetāro politiku Eiropas pilsoņu pārstāvjiem un nodrošināt atgriezenisko saiti. To papildina turpmāka Valdes locekļu piedalīšanās ECON komitejas sanāksmēs un plenārsēdēs, kā arī Eiropas Parlamenta deputātu neformālas vizītes ECB, tostarp konkrēti ECON komitejas ikgadējā vizīte. Ar visiem šiem elementiem ECB Eiropas Parlamentam nodrošina pārskatatbildību, un tiem jāpalīdz starp šīm divām iestādēm veidot ļoti produktīvu un konstruktīvu dialogu.

Papildus tam pastāv regulāra mijiedarbība ar tādām Eiropas iestādēm un struktūrām kā Eurogrupa un Ekonomikas un finanšu padome. Ar Komisiju un dalībvalstu valdībām, ievērojot Līguma normas un neierobežojot bankas neatkarību, notiek arī informācijas apmaiņa speciālistu līmenī, t.i., dažādās ES komitejās.

30.      Ko Jūs uzskatāt par pašiem svarīgākajiem ECB riskiem un uzdevumiem?

Pašlaik uzdevumi un problēmas pastāv daudzos aspektos, taču es pievērsīšos trim galvenajiem.

Pirmais no tiem ir monetārās politikas normalizēšana. Euro zona pakāpeniski atlabst no dziļas ekonomikas un finanšu krīzes, lai gan valstu, tirgu un nozaru progress nav vienmērīgs. Kādā brīdī ECB atgriezīsies pie procentu pamatlikmēm iepriekšējā līmenī, savukārt nestandarta pasākumi tiks pakāpeniski izbeigti, līdz to starpniecība monetārās politikas iedzīvināšanā ekonomikā un, visbeidzot, cenu regulēšanā vairs nebūs vajadzīga. Ir problemātiski šai rīcībai izvēlēties pareizo laiku, jo īpaši pašreizējā situācijā, kam joprojām ir raksturīga nenoteiktība un mazaizsargātība.

Otro apstākli es jau minēju: finanšu krīze ir radījusi vairākus jautājumus attiecībā uz monetārās politikas un finanšu stabilitātes mijiedarbību. Būtiska nozīme ir labākai izpratnei par finanšu sektora nozīmi monetārās apmaiņas mehānismā. Būtiska nozīme būs arī labām darba attiecībām ar ESRK un EUI.

Trešais galvenais uzdevums, kuru es vēlētos šeit minēt, attiecas uz Eiropas un EMS nākotni. Līdz pašreizējai krīzei pieņemtā dalībvalstu politika nav atbildusi prasībām, kas vajadzīgas EMS stabilitātei un netraucētai darbībai. Ar fiskālo konsolidāciju, struktūrreformām un nelīdzsvarotības koriģēšanu daudzos gadījumos nav bijis pietiekami, un Eiropas noteikumi, ja tie nav atbilduši iekšpolitikas nostādnēm, dažkārt ir ignorēti vai pat grozīti. Tādēļ ir vajadzīga jauna Eiropas pārvaldības sistēma, kas dalībvalstīm atgādinātu, ka labumi, ko sniedz ES un jo īpaši EMS, ir saistīti ar pienākumiem. Kā ir teikusi ECB, mums ir vajadzīgas milzīgas pārmaiņas. Pašreizējās krustcelēs cīnīšanās tālāk pa vecam nenodrošinās Eiropas dzīvotspēju. Šīs norises man ir svarīgas ne vien kā pārliecinātam eiropietim, bet arī kā monetārās politikas veidotājam, jo tās ietekmē nosacījumus, ar kādiem ECB īsteno monetāro politiku, lai sasniegtu galveno mērķi — cenu stabilitāti.