Procedūra : 2011/2089(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0012/2012

Iesniegtie teksti :

A7-0012/2012

Debates :

Balsojumi :

PV 02/02/2012 - 12.5
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2012)0021

ZIŅOJUMS     
PDF 302kDOC 245k
2012. gada 12. janvāris
PE 467.330v02-00 A7-0012/2012

par virzību uz saskaņotu Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai

(2011/2089(INI))

Juridiskā komiteja

Referents: Klaus-Heiner Lehne

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 Ekonomikas un monetārāS komitejaS ATZINUMS
 Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ATZINUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par virzību uz saskaņotu Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai

(2011/2089(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas dienestu 2011. gada 4. februāra darba dokumentu „Sabiedriskā apspriešana — par virzību uz saskaņotu Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai” (SEC(2011)0173),

–   ņemot vērā Komisijas 2011. gada jūnijā publicēto norādījumu dokumenta projektu „Kaitējuma skaitliska noteikšana prasībās par zaudējumu atlīdzību attiecībā uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. un 102. panta pārkāpumiem”,

–   ņemot vērā Direktīvu 2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību(1),

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gadā publicēto apspriešanās dokumentu saistībā ar diskusijām par turpmākajiem pasākumiem pēc Zaļās grāmatas „Par patērētāju kolektīvā tiesiskā aizsardzība”,

–   ņemot vērā 2009. gada 26. marta rezolūciju par Balto grāmatu par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu(2),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 27. novembra Zaļo grāmatu „Par patērētāju kolektīvo tiesisko aizsardzību” (COM(2008)0794),

–   ņemot vērā 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par konkurences politiku(3),

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 2. aprīļa Balto grāmatu „Par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu” (COM(2008)0165),

–   ņemot vērā Mario Monti 2010. gada 9. maija ziņojumu „Par jaunu stratēģiju vienotajam tirgum”,

–   ņemot vērā Komisijas 2007. gada 13. marta paziņojumu „ES Patērētāju politikas stratēģija 2007.–2013. gadam — patērētāju tiesību nodrošināšana, labklājības uzlabošana, efektīva aizsardzība” (COM(2007)0099),

–   ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par strīdu alternatīvu izšķiršanu civillietās, komerclietās un ģimenes lietās(4),

–   ņemot vērā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par direktīvas par starpniecību īstenošanu dalībvalstīs, tās ietekmi uz starpniecību un piemērošanu tiesās(5),

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A7-0012/2012),

A. tā kā Eiropas tiesiskuma telpā iedzīvotājiem un uzņēmumiem ne tikai ir tiesības, bet tiem ir arī jāspēj prasmīgi un efektīvi īstenot šīs tiesības,

B.  tā kā nesen pieņemti ES tiesību akti ir izstrādāti, lai pārrobežu situācijās dotu iespēju pusēm vai nu efektīvi īstenot savas tiesības(6), vai meklēt ārpustiesas risinājumu, izmantojot mediāciju,

C. tā kā alternatīvas strīdu izšķiršanas (ASI) metodei ir neapstrīdamas priekšrocības un visiem ES pilsoņiem arī turpmāk vajadzētu būt taisnīgām iespējām vērsties tiesā,

D. tā kā saskaņā ar 2011. gada martā publicēto Eirobarometra zibensaptauju par patērētāju attieksmi pret pārrobežu tirdzniecību un patērētāju tiesību aizsardzību 79 % no Eiropas patērētājiem piekrīt, ka viņi būtu vairāk gatavi aizstāvēt savas tiesības tiesā, ja viņi varētu pievienoties citiem patērētājiem, kuriem ir pretenzijas par to pašu jautājumu,

E.  tā kā patērētāji, kas ir cietuši tiesību aktu pārkāpuma rezultātā un kas vēlas uzsākt tiesvedību, lai saņemtu zaudējumu atlīdzību individuāli, bieži vien saskaras ar būtiskiem šķēršļiem attiecībā uz piekļuvi, efektivitāti un finansiālo pieejamību, jo dažkārt ir lielas tiesāšanās izmaksas, iespējama psiholoģiskā slodze, sarežģītas un ilgstošas procedūras un tāpēc, ka trūkst informācijas par piedāvātajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

F.  tā kā gadījumā, ja pilsoņu grupa ir cietusi no viena un tā paša pārkāpuma, individuālā tiesāšanās varētu nebūt efektīvs līdzeklis, lai pārtrauktu attiecīgo nelikumīgo praksi vai saņemtu atlīdzību, it īpaši, ja personas zaudējums ir neliels salīdzinājumā ar tiesas procesa izmaksām;

G. tā kā ES līmenī izstrādāto patērētāju zaudējumu atlīdzināšanas un tiesību īstenošanas pašreiz piemērojamo instrumentu vispārējā efektivitāte dažās dalībvalstīs netiek uzskatīta par apmierinošu vai arī šie instrumenti nav pietiekami labi zināmi, kas ierobežo to izmantošanu;

H. tā kā Eiropas tirgu integrācija un no tās izrietošais pārrobežu darījumu pieaugums norāda uz nepieciešamību izveidot saskaņotu ES mēroga pieeju, lai risinātu gadījumus, kad patērētāji nav saņēmuši atlīdzību tādēļ, ka zaudējuma atlīdzināšanas kolektīva prasījuma procedūras, kas ieviestas vairākās dalībvalstīs, neparedz pārrobežu risinājumus,

I.   tā kā valstu un Eiropas iestādēm ir izšķiroša nozīme ES tiesību aktu izpildē un privātai tiesību īstenošanai būtu tikai jāpapildina, nevis jāaizvieto publiskā izpilde,

J.   tā kā publiskā tiesību aktu īstenošana, lai pārtrauktu pārkāpumus un uzliktu sodus, pati par sevi nenodrošina patērētājiem iespēju saņemt atlīdzību par ciestajiem zaudējumiem;

K. tā kā, apvienojot prasības vienā kolektīvas tiesvedības procedūrā vai ļaujot šādu prasību iesniegt pārstāvības struktūrai vai iestādei, kas darbojas publiskās interesēs, varētu iesaistītajām pusēm vienkāršot procesu un samazināt izmaksas;

L.  tā kā sistēma, kas balstās uz kolektīvu prasības pieteikumu, var lietderīgi papildināt individuālo tiesisko aizsardzību, taču nevar to aizstāt;

M. tā kā Komisijai, pieņemot priekšlikumus, kas nav ekskluzīvā Savienības kompetencē, jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes princips,

1.  atzinīgi vērtē iepriekš minēto horizontālo apspriešanos un uzsver, ka nelikumīgas prakses rezultātā cietušajiem — gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem — jābūt iespējai pieprasīt atlīdzību par individuāliem zaudējumiem vai ciestajiem zaudējumiem, it īpaši atsevišķu un izkliedētu zaudējumu gadījumā, kad izmaksu risks var nebūt proporcionāls nodarītajiem zaudējumiem;

2.  atzīmē ASV Augstākās tiesas centienus ierobežot nenozīmīgas prāvas un ASV kolektīvo prasību sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu(7) un uzsver, ka Eiropai jāatturas no tādas sistēmas ieviešanas, kas būtu līdzīga ASV kolektīvu prasību sistēmai vai jebkurai sistēmai, kurā netiek ievērotas Eiropas juridiskās tradīcijas;

3.  atzinīgi vērtē dalībvalstu pūliņus nostiprināt prettiesiskas rīcības rezultātā cietušo tiesības, ieviešot vai plānojot ieviest regulējumu, kura mērķis būtu atvieglot tiesiskās aizsardzības īstenošanu, vienlaikus novēršot ļaunprātīgas tiesāšanās kultūru, taču atzīst arī to, ka valstu kolektīvas tiesiskās aizsardzības mehānismi ir ļoti atšķirīgi, jo īpaši atšķiras darbības jomas un procesuālie raksturlielumi, kas var negatīvi ietekmēt iedzīvotāju tiesību izmantošanu;

4.  atzinīgi vērtē Komisijas darbu, lai panāktu saskanīgu Eiropas pieeju kolektīvas tiesiskās aizsardzības risināšanā, un aicina Komisiju tās ietekmes novērtējumā pierādīt, ka nolūkā uzlabot pašreizējo ES regulējumu un nodrošināt no ES tiesību pārkāpumiem cietušajiem iespējas saņemt atlīdzību par saviem zaudējumiem un tādējādi veicināt patērētāju uzticību un iekšējā tirgus optimālāku darbību saskaņā ar subsidiaritātes principu, ir nepieciešama ES līmeņa rīcība;

5.  uzsver iespējamās priekšrocības, ko kolektīva vēršanās tiesā zemāku izmaksu un lielākas juridiskās noteiktības ziņā sniedz prasības iesniedzējiem, atbildētājiem un tiesu sistēmai, novēršot paralēlas tiesvedības līdzīgu prasību gadījumā;

6.  uzskata, ka attiecībā uz konkurences jomu publisko iestāžu veiktajai tiesību īstenošanai ir būtiska nozīme, lai tiktu īstenoti Līgumu noteikumi, pilnībā sasniegti ES mērķi un lai nodrošinātu, ka Komisija un valstu konkurences iestādes īsteno ES konkurences tiesības;

7.  atgādina, ka pašlaik tikai dalībvalstis ir kompetentas pieņemt valsts tiesību normas, kas piemērojamas, skaitliski nosakot piešķiramo atlīdzības summu; turklāt norāda, ka valstu tiesību aktu īstenošana nedrīkst kavēt Eiropas tiesību aktu vienotu piemērošanu;

8.  aicina Komisiju rūpīgi noskaidrot atbilstošo juridisko pamatu, kāds varētu būt piemērots ikvienam tiesību aktam, ko pieņem kolektīvas tiesiskās aizsardzības jomā;

9.  norāda, ka saskaņā ar tagad pieejamo informāciju, jo īpaši Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāta 2008. gadā veikto pētījumu „Kolektīvas tiesiskās aizsardzības mehānismu lietderības un efektivitātes novērtējums Eiropas Savienībā”, neviens no ES pieejamajiem kolektīvas tiesiskās aizsardzības mehānismiem nav radījis nesamērīgas ekonomiskās sekas;

Pašreizējie ES tiesību akti un pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļi

10. norāda, ka daži īstenošanas mehānismi, kas piemērojami individuālos gadījumos, ES līmenī jau pastāv, piemēram, Direktīva 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās un Regula (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem, un uzskata, ka jo īpaši Regula Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, nodrošina iespējas vērsties tiesā, jo tajā ir vienkāršota Eiropas mazo prasījumu procedūra un samazinātas izmaksas attiecībā uz lietām, kurās skata prasījumus par summām, kas ir mazākas par EUR 2000, taču piezīmē, ka šie tiesību akti nav paredzēti, lai nodrošinātu efektīvas iespējas vērsties tiesā gadījumos, kad lielam cietušo skaitam ir līdzīgi zaudējumi;

11. uzskata, ka pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļiem arī varētu būt nozīmīga loma, aizsargājot ES tiesību aktos noteiktās iedzīvotāju un uzņēmumu tiesības, un uzskata, ka Regulā (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā(8) un Direktīvā 2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību paredzētos mehānismus var ievērojami uzlabot, lai vecinātu sadarbību un pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļus pārrobežu situācijās;

12. uzskata, ka vajadzība uzlabot pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļus ir īpaši liela vides nozarē; aicina Komisiju noskaidrot veidus, kā pagaidu tiesisko aizsardzību varētu attiecināt arī uz šo nozari;

13. uzskata, ka attiecībā uz pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļiem galvenā uzmanība jāpievērš gan indivīda, gan valsts interešu aizstāvībai, un aicina būt piesardzīgiem, paplašinot organizāciju iespējas vērsties tiesā, jo organizācijām nevajadzētu būt vienkāršākai piekļuvei tiesām nekā atsevišķām personām;

14. tādēļ aicina Komisiju pastiprināt esošos tiesiskos instrumentus, piemēram, Direktīvu 98/27/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību un Regulu (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā, un palielināt to efektivitāti, lai nodrošinātu, ka publiskās iestādes atbilstoši īsteno patērētāju tiesības ES; tomēr uzsver, ka ne Direktīvā 98/27/EK, ne Regulā (EK) Nr. 2006/2004 nav patērētājiem paredzētas tiesības saņemt atlīdzību par ciestajiem zaudējumiem;

Juridiski saistošs horizontāls regulējums un aizsardzības garantijas

15. uzskata, ka tiesības vērsties tiesā kolektīvas tiesiskās aizsardzības ceļā attiecas uz procesuālajām tiesībām un ir nobažījies, ka tādu ES iniciatīvu nesaskaņotības dēļ, kas tiek pieņemtas kolektīvas tiesiskās aizsardzības jomā, valstu procesuālo un zaudējumu atlīdzības tiesības fragmentēsies, kas mazinās, nevis uzlabos iespējas ES vērsties tiesā; gadījumā, ja pēc rūpīgas izvērtēšanas tiek nolemts, ka Savienības kolektīvas tiesiskās aizsardzības shēma ir nepieciešama un vēlama, prasa, lai jebkādi priekšlikumi kolektīvas tiesiskās aizsardzības jomā tiktu formulēti kā horizontāls regulējums, kurā būtu noteikts kopējs principu kopums, ar ko tiktu ES nodrošinātas vienādas iespējas vērsties tiesā, īstenojot kolektīvu tiesisko aizsardzību, un kurā galvenokārt tiktu konkrēti reglamentēti patērētāju tiesību pārkāpumi;

16. uzsver nepieciešamību pienācīgi ņemt vērā dalībvalstu juridiskās tradīcijas un tiesību sistēmas un uzlabot dalībvalstu paraugprakses savstarpēju saskaņošanu un uzskata, ka darbam pie ES sistēmas, ar ko sekmē gan patērētāju, gan MVU efektīvu aizsardzību, nevajadzētu kavēt horizontāla regulējuma pieņemšanu;

17. uzsver, ka juridiski saistošam horizontālam regulējumam jāaptver galvenie atlīdzības par zaudējumiem kolektīvās ieguves aspekti; papildus tam uzsver, ka procesuālo un starptautisko privāto tiesību jautājumiem ir jo īpaši jāattiecas uz kolektīvām prasībām — pamatos neatkarīgi no jomas, kurās tiek skatītas lietas, savukārt horizontālajā instrumentā vai individuālos tiesību instrumentos, kas ir pieņemti līdztekus horizontālā instrumenta pieņemšanai vai pēc tās, piemēram, atsevišķos pantos vai nodaļās, varētu paredzēt ierobežotu skaitu noteikumu, kas attiecas uz patērētāju tiesību aizsardzību vai konkurences tiesībām un reglamentē tādus jautājumus kā valstu konkurences iestāžu pieņemto lēmumu iespējamā saistošā iedarbība;

18. uzskata, ka personai nodarītais kaitējums vai personas ciestais zaudējums ir galvenais kritērijs, lai pieņemtu lēmumu par prasības pieteikuma iesniegšanu tiesā, jo tos noteikti salīdzina ar iespējamajām tiesas procesa izmaksām; tāpēc atgādina Komisijai par vajadzību nodrošināt, lai kolektīvas tiesiskās aizsardzības horizontālais regulējums būtu efektīvs un izmaksu ziņā izdevīgs instruments no visu to personu viedokļa, kas ir puses tiesas procesā, un uzskata, ka dalībvalstis, pieņemot procesuālos noteikumus, attiecībā uz kolektīvas tiesiskās aizsardzības mērķi gadījumos, kad prasījuma vērtība nepārsniedz šīs regulas darbības jomu, par paraugu varētu ņemt Regulu (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām.

19. uzskata, ka kolektīva prasība, pamatojoties uz horizontālu regulējumu, būtu vispiemērotākā gadījumos, kad pārstāvētā atbildētāja un cietušā dzīves vietas atrodas dažādās dalībvalstīs (pārrobežu aspekts) un kad iespējami pārkāptās tiesības ir aizsargātas ES tiesību aktos (ES tiesību pārkāpums); prasa turpināt pētījumu par to, kā uzlabot tiesisko aizsardzību gadījumos, kad ir pārkāptas valstu tiesības, radot iespējamas nopietnas pārrobežu sekas;

20. atkārto, ka horizontālajā instrumentā ir jāparedz aizsardzības garantijas, ar kurām novērš nepamatotu prasības pieteikumu iesniegšanu un kolektīvas tiesiskās aizsardzības ļaunprātīgu izmantošanu, tādējādi garantējot taisnīgus tiesas procesus, un uzsver, ka ar šādiem aizsardzības pasākumiem inter alia jāaptver šādi aspekti:

Procesuālā tiesībspēja

–   lai kolektīvās pārstāvības prasības pieteikums būtu pieņemams, ir jābūt precīzi identificējamai grupai, un grupas dalībnieki ir jāidentificē pirms šā pieteikuma iesniegšanas;

   Eiropas pieejas kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai pamatā ir jābūt brīvprātīgas līdzdalības principam, saskaņā ar kuru precīzi identificē cietušos un šīs personas piedalās procesā tikai tad, ja nepārprotami norāda savu vēlmi to darīt, lai izvairītos no iespējamas ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem; uzsver nepieciešamību saskaņā ar subsidiaritātes principu ievērot tagadējās valstu sistēmas; aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot sistēmu, kurā visiem potenciālajiem iesaistītajiem upuriem sniegtu attiecīgu informāciju, palielinātu pārstāvību kolektīvajās prasībās, radītu iespēju lielākam skaitam upuru prasīt atlīdzību un ES iedzīvotājiem garantētu vienkāršas, finansiāli pieejamas un efektīvas iespējas vērsties tiesā, tādējādi izvairoties no pārāk liela skaita prasības pieteikumu iesniegšanas un tai sekojošas nevajadzīgas individuālas vai kolektīvas tiesvedības attiecībā uz to pašu pārkāpumu; aicina dalībvalstis ieviest efektīvus mehānismus, kas nodrošinātu to, ka tiek informēti pēc iespējas vairāk cietušo un ka viņi zina savas tiesības un pienākumus, it īpaši, ja šie cietušie dzīvo dažādās dalībvalstīs, vienlaikus novēršot pārmērīga kaitējuma nodarīšanu attiecīgās puses reputācijai, lai ievērotu nevainīguma prezumpcijas principu;

–   jānoraida kolektīvās tiesiskās aizsardzības sistēma, kurā cietušie pirms sprieduma pieņemšanas netiek identificēti, jo tā ir pretrunā ar daudzu dalībvalstu tiesību sistēmām un pārkāpj to cietušo tiesības, kuri varētu piedalīties procedūrā, par to nezinot, un kuriem tomēr būtu saistošs tiesas lēmums;

–   dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai tiesnesim vai līdzīgai amatpersonai arī turpmāk būtu rīcības brīvība, katru iespējamo kolektīvo prasību izvērtējot pieņemamības iepriekšējā pārbaudē, lai apstiprinātu, ka tiesībspējas kritēriji ir ievēroti un ka prasījumu var skatīt tiesā;

   dalībvalstīm būtu jāizraugās organizācijas, kuras ir kvalificētas iesniegt pārstāvības prasījumus, un būtu lietderīgi izstrādāt Eiropas kritērijus, kas precīzi definētu šīs kvalificētās iestādes; šo kritēriju pamatā varētu būt 3. pants Direktīvā 2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību, tomēr tie jāprecizē, lai nodrošinātu gan ļaunprātīgas tiesāšanās novēršanu, gan iespējas vērsties tiesā; šādos kritērijos būtu inter alia jāietver kvalificēto organizāciju finansējums un cilvēkresursi;

–   cietušajiem jebkurā gadījumā līdztekus iespējai vērsties kompetentā tiesā ar individuālu prasību par atlīdzību jābūt arī iespējai izvēlēties alternatīvu risinājumu;

Faktisko zaudējumu pilna atlīdzība

–   horizontālajā regulējumā būtu jāietver tikai atlīdzība par faktiskajiem radītajiem zaudējumiem, un sodoša rakstura atlīdzība ir jāaizliedz; pamatojoties uz kompensācijas koncepciju, zaudējumu atlīdzība jāsadala atsevišķiem cietušajiem proporcionāli katrai personai nodarītajam kaitējumam; kopumā jāteic, ka paredzamie atalgojumi Eiropā netiek izmantoti, un tos nevajadzētu iekļaut obligātajā horizontālajā regulējumā;

Pierādījumu pieejamība

–   kolektīviem prasītājiem nedrīkst būt priekšrocības, salīdzinot ar individuāliem prasītājiem, attiecībā uz piekļuvi atbildētāja pierādījumiem, un katram prasītājam jāsniedz pierādījumi, kas pamato viņa prasību; Eiropā parasti netiek noteikts pienākums dokumentu saturu darīt zināmu prasītājiem (atklāšana), un tas horizontālajā regulējumā nav jāiekļauj;

Princips „maksā zaudētājs”

–   tiesvedība nozīmē finansiāla riska uzņemšanos, un dalībvalstīm ir jānosaka savi noteikumi par to, kurš sedz izmaksas, saskaņā ar kuriem zaudējušajai pusei ir jāapmaksā otras puses izdevumi, lai ES mēroga kolektīvās tiesību aizsardzības mehānismā novērstu nepamatotu prasību skaita pieaugumu;

Netiek noteikts trešo personu finansējums

–   Komisija nedrīkst noteikt nekādus nosacījumus vai vadlīnijas par zaudējumu atlīdzības prasību finansējumu, jo dalībvalstu tiesību sistēmās lielākoties netiek praktizēta trešās personas finansējuma izmantošana, piemēram, piedāvājot daļu no atlīdzības par zaudējumiem; tas neliedz dalībvalstīm noteikt nosacījumus vai vadlīnijas par zaudējumu atlīdzību prasību finansēšanu;

21. iesaka, ka Komisijai būtu jāiesniedz horizontāla regulējuma priekšlikums, kurā būtu reglamentēta kolektīva tiesiskā aizsardzība, attiecīgos gadījumos būtu jāpiemēro secīgas prasības princips, saskaņā ar kuru privātpersonu īstenotās tiesības, izmantojot kolektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, ir pieļaujamas, ja Komisija vai valstu konkurences iestāde pirms tam ir pieņēmusi lēmumu par pārkāpumu; pieņem zināšanai, ka secīgas prasības princips parasti neizslēdz iespēju noteikt gan patstāvīgu, gan secīgu prasību;

22. aicina Komisiju noskaidrot veidus, kā var uzlabot patērētāju informētību par kolektīvas tiesiskās aizsardzības mehānismiem un veicināt to organizāciju sadarbību, kas ir kvalificētas iesniegt kolektīvās prasības; uzsver, ka patērētāju organizācijām un Eiropas patērētāju aizsardzības centru tīklam (ECC-Net) var būt galvenā loma informācijas sniegšanā pēc iespējas lielākam ES tiesību pārkāpuma rezultātā cietušo skaitam;

23. uzsver, ka daudzi Savienības tiesību pārkāpumi, kurus Komisija ir atklājusi patērētāju tiesību aizsardzības pasākumu jomā, apliecina nepieciešamību stiprināt pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļus(9), vienlaikus atzīstot, ka šie līdzekļi nav pietiekami, ja cietušajiem ir radušies zaudējumi un ir tiesības saņemt atlīdzību; aicina Komisiju konstatēt tās ES tiesības, par kuru pārkāpumiem ir grūtības gūt atlīdzību;

24. uzskata, ka šīs tiesības ir jākonstatē, lai varētu precīzi noteikt jomas, attiecībā uz kurām horizontālā regulējumā varētu paredzēt kolektīvu atlīdzību par šo tiesību, kā arī par ES konkurences tiesību pārkāpumiem; prasa horizontālā instrumenta pielikumā uzskaitīt atbilstīgos ES tiesību aktus;

Alternatīva strīdu izšķiršana (ASI)

25. norāda, ka ASI mehānismi bieži vien ir atkarīgi no tirgotāja vēlmes sadarboties, un uzskata, ka efektīvas tiesas ceļā panāktas tiesiskās aizsardzības sistēmas pieejamība būtu īpaši spēcīgs pamudinājums pusēm vienoties par strīdu izšķiršanu ārpus tiesas, kas visticamāk ļautu novērst ļoti ilgstošu tiesvedību; atbalsta ASI shēmu izveidošanu Eiropas līmenī, lai nodrošinātu ātru un lētu strīda izšķiršanas iespēju, kas būtu pievilcīgāks risinājums nekā tiesas process, un ierosina, lai tiesnešiem, kas veic kolektīvo prasību pieņemamības iepriekšēju pārbaudi, būtu arī pilnvaras norādīt iesaistītajām pusēm pirms kolektīva tiesas procesa uzsākšanas mēģināt panākt kolektīvas prasības apmierināšanu vienošanās ceļā; uzskata, ka Tiesas(10) izstrādātajiem kritērijiem jābūt šo pilnvaru noteikšanas sākumpunktam; tomēr uzsver, ka šiem mehānismiem arī turpmāk vajadzētu būt tikai tiesvedības ceļā nodrošināmas tiesiskās aizsardzības alternatīvai (kā liecina nosaukums), nevis tās priekšnoteikumam;

Piekritība un piemērojamās tiesības

26. uzsver, ka pašā horizontālajā regulējumā būtu jānosaka noteikumi, lai novērstu steidzīgas vēršanās tiesā (izdevīgākas jurisdikcijas izvēle), vienlaikus neapdraudot piekļuvi tiesai, un ka, nosakot kompetentās tiesas, Briseles I regula būtu jāuzskata par regulējumu;

27. prasa turpināt izskatīt veidus, kā grozīt tiesību kolīziju noteikumus; uzskata, ka viens no risinājumiem varētu būt piemērot tajā vietā spēkā esošās tiesības, kurā dzīvo lielākā daļa cietušo, paturot prātā, ka atsevišķiem cietušajiem vajadzētu būt iespējai neiesaistīties brīvprātīgā kolektīvā prasībā, bet tā vietā individuāli pieprasīt atlīdzību saskaņā ar starptautisko privāttiesību vispārējiem noteikumiem, kas paredzēti Briseles I, Romas I un Romas II regulā;

28. uzsver, ka saskaņā ar tiesas spriedumu lietā C-360/09 Pfeiderer Komisijai ir jānodrošina, lai kolektīva tiesiskā aizsardzība nemazinātu konkurences tiesībās pastāvošās iecietības sistēmas un izlīguma procedūras efektivitāti;

Parastā likumdošanas procedūra

29. stingri prasa, lai Eiropas Parlamentu, īstenojot parasto likumdošanas procedūru, iesaistītu jebkādā likumdošanas iniciatīvā, kas tiek pieņemta kolektīvas tiesiskās aizsardzības jomā, un lai visi priekšlikumi tiktu pamatoti ar sīki izstrādātu ietekmes novērtējumu;

30. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ES līmeņa sociālajiem partneriem.

(1)

OV L 110, 1.5.2009., 30. lpp.

(2)

OV C 117 E, 6.5.2010., 161. lpp.

(3)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0023.

(4)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0449.

(5)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0361.

(6)

Regula (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, OV L 199, 31.7.2007., 1. lpp.; Regula (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru, OV L 399, 30.12.2006., 1. lpp.; Regula (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem, OV L 143, 30.4.2004., 15. lpp.

(7)

Wal-Mart Stores Inc. v. Dukes et al. 564 U. S. xxx (2011).

(8)

OV L 364, 9.12.2004., 1. lpp.

(9)

Pētījums par problēmām, ar kurām saskaras patērētāji, saņemot atlīdzību par patērētāju aizsardzības tiesību pārkāpumiem, un par šādu problēmu radītajām ekonomiskajām sekām, 2008. gada 26. augusts, I daļa — Galvenais ziņojums, 21. lpp. ff.

(10)

2010. gada 18. marta spriedums apvienotajā lietā C-317/08, C-318/08, C-319/08 un C-320/08 Alassini vēl nav publicēts Krājumā.


PASKAIDROJUMS

Referents atzinīgi vērtē Komisijas organizēto horizontālo apspriešanu, tās atvērtību Eiropas pieejai attiecībā uz kolektīvo tiesisko aizsardzību un apņemšanos stingri aizsargāt no ļaunprātīgas tiesāšanās. ASV Augstākās tiesas nesenais lēmums kolektīvā lietā par nevienlīdzīgu attieksmi(1) vēlreiz apliecina, ka pati ASV tiesību sistēma cīnās pret ļaunprātīgām un neattaisnotām kolektīvajām prasībām, kuras izriet no ASV sistēmas galējībām, kas noteikti netika paredzētas, kad pirms vairākām desmitgadēm šīs prasības tika ieviestas. Eiropai jābūt stingrai nostājai pret jebkādiem centieniem mainīt ES tiesību tradīcijas, ietverot svešus procesuālos elementus, kas pieļauj ļaunprātīgu kolektīvu prasību.

Referents saprot, ka ES tiesību tradīcijas ir drīzāk virzītas uz atsevišķu personu, nevis kolektīvas vienības strīdu risināšanu. Tomēr, no vienas puses, dažkārt nelikumīgas rīcības upuru interesēs var būt tādu prasību apvienošana, kuras citādi personiski netiktu iesniegtas, un, no otras puses, uzņēmumi var būt ieinteresēti panākt vienu atsevišķu risinājumu vai tiesvedību, nodrošinot jautājuma juridisko noteiktību. Tāpēc daudzas dalībvalstis pēdējos gados ir ieviesušas kolektīvus instrumentus, kuri savā ziņā ļauj panākt kolektīvu piekļuvi tiesām. Šie instrumenti ievērojami atšķiras — var minēt, piemēram, pārstāvības prasības, grupas prasības vai pārbaudes lietas. Nebija iespējams atrast izsmeļošu informāciju par atbilstošajiem valstu tiesību aktiem un jo īpaši to piemērošanu un funkcionalitāti, jo dažas dalībvalstis šos mehānismus ir ieviesušas tikai nesen un ne vienmēr ir pieejama ticama informācija. Tāpēc referents nav pārsteigts, ka līdz šim Komisijai nav izdevies pierādīt ES rīcības nepieciešamību. Detalizēti jāizpēta, kuru LESD pantu var izmantot kā horizontālā instrumenta tiesisko pamatu. Protams, nopietni jāuztver valstu valdību noraidījums saistībā ar ES rīcību(2).

Referents tomēr uzskata, ka Eiropas tiesiskuma telpā pilsoņiem un uzņēmumiem jābūt iespējai efektīvi un konstruktīvi īstenot savas tiesības saskaņā ar ES tiesību aktiem. Masveidīgu vai izkliedētu zaudējumu gadījumā no nelikumīgas rīcības cietušie patiesi varētu atturēties no atlīdzību pieprasīšanas, jo personas tiesiskās aizsardzības izmaksas var nebūt proporcionālas nodarītajiem zaudējumiem. Tomēr priekšplānā jāpaliek Eiropas un valstu iestāžu veiktajai ES tiesību īstenošanai, jo šo iestāžu rīcībā ir izmeklēšanas publiskie instrumenti, kurus nevar padarīt pieejamus privātajām pusēm; šādā mērā privāta īstenošana joprojām ir papildinoša.

Esošie ES tiesību akti un tiesiskais aizliegums

Pēdējos gados ES ir aktīvi mēģinājusi uzlabot piekļuvi tiesām. Piemēram, Regula Nr. 861/2007 par Eiropas procedūru maza apmēra prasībām ļauj efektīvi un konstruktīvi piekļūt tiesām, atvieglojot pārrobežu tiesāšanos, ja prasības ir mazākas par EUR 2000. Jāturpina izvērtēt regulu, lai noteiktu, vai ES likumdevēju nodomi ir realizēti vai nav.

Referents atzīst pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļu nozīmi. Daudzos gadījumos, piemēram, maldinošas reklāmas, līgumu caurskatāmības trūkuma u. c. gadījumos, var nebūt zaudējumu, un prioritāte jāpiešķir jebkādas nelikumīgas rīcības novēršanai nākotnē. Komisija ir norādījusi, kā Regulu (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā(3), kā arī Direktīvu 2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību (Aizlieguma direktīvu)(4) var uzlabot, lai stiprinātu sadarbību un pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļus(5).

Tomēr referents ir norūpējies par valstu procesuālo noteikumu plašo interpretāciju, jo tie saskaņā ar Tiesas judikatūru „nedrīkst būt ne nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām, kuras domātas no valsts tiesību sistēmas izrietošo tiesību aizsardzībai (līdzvērtības princips), ne arī padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kuras piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips)”(6). Referents uzskata, ka, ievērojot šos principus, organizācijām nevajadzētu būt priekšrocībām piekļuvei tiesai un ka ES tiesību aktos drīzāk jāpievērš galvenā uzmanība personu, nevis sabiedrības interešu aizsardzībai un īstenošanai.

Horizontālais instruments un aizsardzības pasākumi

Paturot prātā valstu procesuālo tiesību aktu dažādību, referents uzskata, ka jebkādas iniciatīvas kolektīvās tiesiskās aizsardzības jomā izraisīs dalībvalstu zaudējumu atlīdzināšanas un procesuālo tiesību aktu fragmentāciju. Eiropas pieeja nevar ietvert tikai dažādu Komisijas iniciatīvu koordinēšanu, jo koordinēšana neaizsargā no dažādiem iznākumiem likumdošanas procedūrās.

Faktiski jebkāda iniciatīva kolektīvas tiesiskās aizsardzības jomā risinātu tos pašus procesuālos un privāto starptautisko tiesību jautājumus. Piemēram, vienādi stingras aizsardzības garantijas, kas attiecas uz tādiem aspektiem kā pārstāvības struktūras statuss un atļaujas piešķiršanas kritēriji, piekļuve pierādījumiem vai principa „maksā zaudētājs” piemērošana, ir nepieciešami neatkarīgi no nozares, uz kuru tie attiecas. Šie jautājumi tiek aktualizēti ne tikai pašreizējās horizontālajās apspriešanās, bet arī iepriekšējās baltajās un zaļajās grāmatās.

Referents pieņem, ka Komisija jau paredz horizontālu pieeju. Dažādās nozares, kas identificētas Komisijas Zaļajā grāmatā par patērētāju kolektīvo tiesisko aizsardzību, liecina, ka instrumentu piemēro dažādās nozarēs, piemēram, finanšu pakalpojumos, telekomunikācijās u. c.(7). Tādēļ vienojošais faktors vairs nav nozare, bet tikai prasītājs, t. i., patērētājs. Tas skaidri parāda, ka horizontāls instruments ir labākais veids, kā panākt virzību, neieviešot dažādu nozaru tiesību aktus, kuru dēļ tiktu fragmentēti valsts procesuālie tiesību akti.

Valsts tiesību aktu fragmentācija ne tikai apgrūtinātu tieslietu sistēmu darbību, bet arī vairotu juridisko nenoteiktību, un tas nesaskanētu ar mērķi uzlabot piekļuvi tiesām. Procesuālie tiesību akti paredz noteikumus, kurus pati tiesa piemēro procesos, un cenšas uzlabot piekļuvi tiesai. Kopumā šie noteikumi neatšķiras dažādās nozarēs un dažādās tiesību aktu jomās. Līdz ar to Eiropas pieejā kolektīvai tiesiskai aizsardzībai nav jāievieš šādas atšķirības, bet tai jāpieļauj horizontāla pieeja. Ja ir nepieciešami ierobežoti nozares specifiskie noteikumi, tos var ietvert pašā horizontālajā instrumentā, piemēram, atsevišķā nodaļā.

Referents uzskata, ka kolektīva tiesiskā aizsardzība varētu būt iespējama, ja konkrētais cietušais atturas no atlīdzības piedziņas, jo uzskata, ka kaitējums nav proporcionāls tiesas procesa izmaksām. Pētījumi liecina, ka finanšu slieksnis ir starp EUR 101 un EUR 2500(8). Ierobežojot personas zaudējuma kolektīvo atlīdzinājumu līdz EUR 2000, tiktu nodrošināts horizontālais instruments saskaņā ar Regulu Nr. 861/2007 par Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, ka arī nodrošināta atbilstība ES tiesību aktiem. Referents vēlētos ierosināt diskusiju par to, vai zemāks slieksnis varētu būt piemērotāks.

Referents uzskata, ka horizontālam instrumentam jābūt pieejamam pārrobežu gadījumos, kad tiek pārkāpts ES tiesību akts. Pārrobežu elements pastāv, ja cietušo un atbildētāja domicils nav vienā dalībvalstī. Horizontālo instrumentu arī varētu piemērot, ja cietušo domicils nav vienā dalībvalstī.

Jebkāda horizontāla instrumenta pamatā jābūt principam, ka jebkuram zaudējumus cietušajam ir tiesības saņemt atlīdzību, tomēr tiem, kuri ierosina kolektīvas prasības, nav priekšrocību, salīdzinot ar individuāliem prasītājiem. Šis princips būtu saistīts ar vairāku aizsardzības pasākumu ietveršanu jebkurā horizontālā instrumentā.

Referents aicina uzticēt pārstāvības prasības kvalificētām struktūrām. Jāizstrādā Eiropas kritēriji, saskaņā ar kuriem dalībvalstis varētu pilnvarot kvalificētas struktūras ierosināt prasību. Direktīvas 2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību 3. pants varētu kalpot kā sākumpunkts, izstrādājot minētos kritērijus, kuriem jābūt pirmajam ierobežojumam, lai izslēgtu horizontālā instrumenta ļaunprātīgu lietošanu. Saskaņā ar šiem kritērijiem atļauju varētu piešķirt patērētāju organizācijām, ombudam u. c. Kolektīvo prasību juridiskās sarežģītības dēļ tomēr ir nepieciešama jurista pārstāvība. Līdz ar to nav nepieciešama grupu prasība, kurā cietušie var apvienot savas prasības vienā prasībā. Atļaujas piešķiršana kvalificētām iestādēm nodrošinātu dalībvalstis ar parocīgu mehānismu, kurš zināmā mērā ļautu kontrolēt pārstāvības struktūras un līdz ar to arī horizontālo instrumentu, nepieļaujot ļaunprātīgu izmantošanu, bet šādas kontroles nebūtu grupas prasības gadījumā.

Referents aicina pārstāvības prasībā ļaut piedalīties tikai skaidri identificētai cilvēku grupai, un identifikācijai jābūt pabeigtai, kad tiek iesniegta prasība. Vairāku dalībvalstu konstitūcijas aizliedz automātiskas iekļaušanas prāvas, ja prasība tiek iesniegta nezināmu cietušo vārdā, jo cietušajiem tad nebūtu brīvas izvēles prasību neiesniegt. Automātiskas iekļaušanas prāvas būtu problemātiskas arī saistībā ar EKT 6. pantu.

Kompensēt var tikai faktiski ciestu zaudējumu, un to var kompensēt tikai no ES tiesību pārkāpuma cietušajiem. Tas arī nozīmē, ka nekāda atlīdzības daļa nedrīkst palikt pārstāvības organizācijai, jo tas ne tikai būtu pretrunā ar kompensācijas principu, bet arī ievērojami palielinātu finansiālo stimulu iesniegt nepamatotas prasības.

Referents aicina aizliegt zaudējumu atlīdzību ar soda raksturu, tādējādi jo īpaši izvairoties no izdevīgākās tiesas izvēles. Manfredi lietā tiesa patiešām atzina, ka ir pieļaujamas valsts normas par zaudējumu atlīdzību ar soda raksturu, tomēr šis tiesas spriedums ir piemērojams tikai tad, ja nav Kopienas tiesību aktu, kuri regulē šo jautājumu(9). Tādā veidā Savienības likumdevējs var izslēgt zaudējumu atlīdzību ar soda raksturu maksāšanu.

Referents vēlas saglabāt principu, ka pusei, kura apgalvo, ka noticis pārkāpums, tas ir jāpierāda; tādējādi atbildētājam nevar prasīt sniegt pierādījumus prasītājam. Izšķiroša nozīme ir tam, ka attiecībā uz pierādījumiem kolektīviem prasītājiem nevajadzētu būt priekšrocībām, salīdzinot ar individuālu prasītāju. Tā vietā, lai ieviestu svešas prasības par informācijas atklāšanu Eiropas līmenī, dalībvalstīm jāturpina regulēt piekļuvi pierādījumiem saskaņā ar saviem procesuālajiem tiesību aktiem. Informācijas atklāšanas prasības nevajadzīgi paaugstina tiesāšanās izmaksas un iedrošina nepamatotas prasības, tāpēc Eiropas līmenī tās jānorada.

Referents vēlas saglabāt valstu noteikumus par izmaksu sadalīšanu, jo dalībvalstīs vispāratzītais princips, ka maksā zaudētājs, ir aizsardzības pasākums pret nepamatotām prasībām. Arī Komisijai nevajadzētu izmantot ieteikumu tiesību instrumentus, lai mudinātu dalībvalstis koriģēt savus izmaksu sadalīšanas noteikumus.

Referents noraida kolektīvo prasību finansēšanu. Lielākajā daļā dalībvalstu finansēšanas mehānismi netiek izmantoti, turklāt tie pārvērš prasību tirgojamā precē. Savienībai vajadzētu atturēties pieļaut, ka tirgus mehānisms izlemj, vai prasību iesniegt vai ne. Šajā saistībā jāpatur prātā, ka daudzas patērētāju asociācijas u. c. izmanto valsts finansējumu, un turpmāk jāapsver, vai valsts finansējums jāpalielina un kādā apmērā tas jāpalielina, lai stiprinātu pārstāvības prasības.

Sakarā ar dokumenta sagatavošanas ierobežojumiem referents nevarēja aplūkot daudzus citus svarīgus jautājumus saistībā ar aizsardzības pasākumiem, piemēram, kā rīkoties ar dokumentiem, kuri atrodas valsts iestāžu rīcībā. Ņemot vērā, ka tādās jomās kā konkurences tiesību akti privātās kompensāciju prasības, visticamākais, tiek pieprasītas pēc tam, kad konkurences iestāde noteikusi ES tiesību aktu pārkāpumu, vairāk jāapsver jautājums par piekļuvi dokumentiem. Referents uzskata, ka jānodrošina piekļuve dokumentiem, kuri iegūti publisko iestāžu veiktajā izmeklēšanā, tomēr jāizstrādā īpaši kritēriji, lai identificētu, kad piekļuve dokumentiem jāatsaka, lai aizsargātu atbildētāja vai trešās puses likumīgās intereses vai jebkādas citas prioritāras intereses. Jāpatur prātā, ka saistībā ar privātiem zaudējumiem konkurences jomā un mijiedarbību ar iecietības programmu tiesa nesen noteica, ka „nosacījumus, ar kādiem šāda iepazīšanās ir jāatļauj vai jāatsaka, izvirza dalībvalstu tiesas, ņemot vērā savas valsts tiesības un izvērtējot Savienības tiesībās aizsargātās intereses”(10).

Turklāt ir jāpasver iespēja atļaut pārstāvības prasības iesniegšanu tikai pēc tam, kad kompetenta valsts vai Eiropas iestāde vai tiesa, kuras lēmumus nevar pārsūdzēt saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ir konstatējusi ES tiesību akta pārkāpumu.

Saistībā ar to, bet ne horizontālā instrumenta ietvaros, ir jāizstrādā īpaši kritēriji, kuri pieļautu sodu vai citu valsts sankciju atcelšanu pēc zaudējuma atlīdzinājuma piešķiršanas, lai atbildētājam nepiemērotu neproporcionālu finanšu slogu. Konkurences noteikumu jomā vajadzētu atbilstīgi grozīt Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kuri noteikti Līguma 81. un 82. pantā(11).

Visbeidzot, referents uzskata, ka kolektīvajai tiesiskajai aizsardzībai nevajadzētu būt iespējamai ES tiesību aktu, jo īpaši ES patērētāju aizsardzības tiesību aktu, vispārīgu pārkāpumu gadījumā, jo šādi nenoteikti noteikumi vairotu juridisko nenoteiktību: katrā instancē būtu jānosaka, vai pārkāptās tiesības izriet no ES vai valstu tiesību aktiem. Nepietiktu arī ar to, ka tiktu identificētas noteiktas nozares, piemēram, finanšu pakalpojumi un telekomunikācijas(12), ja nebūtu skaidrības, kuras ES tiesību aktos noteiktās tiesības ir apdraudētas. Juridiskā noteiktība turpretim tiktu paaugstināta, nosakot konkrētas ES tiesību aktu daļas, kurās pastāv problēmas saistībā ar cietušo tiesību īstenošanu. Kad ir notikusi šāda identificēšana, zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar atbilstošo norādīto tiesību aktu, kā arī ES konkurences noteikumu pārkāpumu jāpiemēro horizontālais instruments. Atbilstoši Direktīvai par aizliegumu attiecīgie ES tiesību akti jāuzskaita horizontālā instrumenta pielikumā, lai ļautu pareizi noteikt pārkāpumus, pret kuriem pieejama kolektīvā tiesiskā aizsardzība horizontālā instrumenta ietvaros.

Alternatīva strīdu izšķiršana (ASI)

ASI parasti nodrošina ātru un godīgu atrisinājumu, un strīdu risināšanā tai vajadzētu būt pievilcīgākai nekā tiesas prāvām. Tāpēc būtu jānosaka, ka pirms kolektīvas prasības ierosināšanas obligāti jācenšas panākt ārpustiesas risinājumu. Ieviešot obligātas strīdu risināšanas procedūras juridisku pienākumu, jāievēro noteikti kritēriji, kurus izstrādājusi Tiesa, lai panāktu atbilstību tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību(13). Komisijas priekšlikums par ASI paredzēts 2011. gada rudenī, un šim priekšlikumam vajadzētu būt šāda mehānisma izstrādes sākumpunktam.

Piekritība un piemērojamās tiesības

Referents uzskata, ka jautājumi par piekritību un piemērojamām tiesībām ir ļoti svarīgi, lai novērstu izdevīgākās tiesas izvēli. Tāpēc, lai izvairītos no steidzīgas vēršanās tiesās, nepieciešami precīzi un stingri noteikumi. Noteikumi par piekritību un piemērojamām tiesībām pārrobežu situācijās atbalsta neaizsargātāko pusi, piemēram, patērētāju. Tomēr, izmantojot kolektīvo tiesisko aizsardzību, cietušie iesniedz nevis atsevišķu prasību, bet gan kolektīvu prasību. Tāpēc nav absolūti nepieciešams aizstāvēt vājāko pusi, un tas ļauj ieviest īpašus noteikumus par piekritību un piemērojamām tiesībām pašā horizontālajā instrumentā, nevis mainīt atbilstošos ES noteikumus.

Ņemot vērā piekritību, īpašai klauzulai horizontālajā instrumentā jānodrošina, lai piekritība būtu tās valsts tiesai, kur ir atbildētāja domicils. Referents uzskata, ka jebkāds cits risinājums būtu nepraktisks. Nodrošināt, ka piekritība būtu tiesām, kuras atrodas valstī, kurā radusies lielākā daļa zaudējumu, būtu sarežģīti, jo daudzos gadījumos ir grūti vai pat neiespējami noteikt, kur radās lielākā daļa zaudējumu. Turklāt nodrošināt, ka piekritība ir to valstu tiesām, kurās ir lielākās daļas cietušo domicils, sākumā šķiet vienkārši procesos, kuros iesaistās pēc izvēles, jo cietušie skaidri jāidentificē. Tomēr šī klauzula nenovērstu iespēju izvēlēties izdevīgāko tiesu, jo nebūtu iespēju izvairīties no situācijām, kad cietušo kritiskā masa tiktu iedrošināta pievienoties prasībai tajās tiesību sistēmās, kurās piemērojamie procesuālie tiesību akti tiek uztverti kā draudzīgāki prasītājam.

Referents arī uzskata, ka ir nepieciešami precīzi, stingri noteikumi par piemērojamām tiesībām, tomēr saprot, ka to panākt būtu sarežģīti. Tāpēc nepieciešama turpmāka izpēte, lai novērtētu, vai būtu iespējams nodrošināt tās valsts tiesību piemērošanu, kurā domicils ir lielākajai daļa cietušo. Referents uzskata, ka tā vietā piemērojamās tiesības varētu saskaņot ar piekritības noteikumiem, t. i., piemērojamās tiesības varētu būt tās valsts tiesības, kurā ir atbildētāja domicils. Šādai iespējai būtu priekšrocība, ka tiesa pieņemtu lēmumus, pamatojoties uz atsevišķiem tiesību aktiem, kurus tā pārzina.

Tā kā lielākā daļa valstu tiesību aktu nav pilnībā saskaņoti, šāds noteikums nevarētu izslēgt situācijas, kurās piemērojamie tiesību akti piešķirtu mazāk tiesību nekā tādas citas dalībvalsts būtiskie tiesību akti, kurā ir domicils daļai cietušo, kas ir iesaistījušies procedūrā. Tomēr cietušais saglabātu brīvu izvēli neiesaistīties kolektīvā prasībā un pieprasīt individuālu atlīdzību savā dalībvalstī.

Ja piemērojamo tiesību jautājums netiktu atrisināts, tiesai būtu jāpasludina spriedums, pamatojoties uz dažādiem valstu tiesībām. Viens risinājums būtu izveidot apakšgrupas, kas ietvertu cietušo grupas, kuras veidotas saskaņā ar dažādajām materiālajām tiesībām, kas jāpiemēro. Tā varētu samazināt prasību komplicētību, taču kompetentajai tiesai būtu jāpiemēro līdz 28 dažādu tiesību sistēmu normas.

Parastā likumdošanas procedūra

Referents stingri prasa, ka Parlaments ir jāiesaista visās likumdošanas iniciatīvās, ko pieņem, īstenojot parasto likumdošanas procedūru. Iepriekšējā pieredze liecina, ka Parlaments nepieņem nevienu priekšlikumu, attiecībā uz kuru šīs tiesības nav ievērotas.

(1)

Wal-Mart Stores Inc. v. Dukes et al. 564 U. S. xxx (2011).

(2)

Sk., piemēram, Francijas un Vācijas valdību negatīvās atbildes apspriešanā, attiecīgi: http://ec.europa.eu/competition/consultations/2011_collective_redress/french_authorities_fr.pdf un http://ec.europa.eu/competition/consultations/2011_collective_redress/germany_ministry_of_justice_de.pdf.

(3)

Minēta iepriekš.

(4)

Minēta iepriekš.

(5)

Sk. 2009. gada divgadu ziņojumu, COM (2009) 336, un Komisijas ziņojumu par Direktīvas 98/27/EK piemērošanu, COM (2008) 756.

(6)

Sk., piemēram, 2011. gada 12. maija tiesas spriedumu lietā C-115/09 Trianel Kohlekraftwerk Lünen, vēl nav publicēts Krājumā.

(7)

2008. gada 27. novembra Zaļā grāmata „Patērētāju kolektīvā tiesiskā aizsardzība” (COM(2008) 794 galīgā redakcija), 4. lpp.

(8)

Sk. 2011. gada aprīļa īpašo Eirobarometra pētījumu, 45. lpp.; sk. arī Komisijas dienestu darba dokumentu „Patērētāju iespējas ES”, SEC (2011)0469, Brisele, 7.4.2011., 5. lpp.: EUR 1000.

(9)

2006. gada spriedums apvienotajās lietās no C-295/04 līdz C-298/04 Manfredi, Krājums, I-6619., 92. punkts.

(10)

2011. gada 14. septembra spriedums lietā C-360/09 Pleiderer, Krājumā vēl nav publicēts.

(11)

OV L 1, 4.1.2003., 1. lpp.

(12)

Komisijas Zaļā grāmata par patērētāju kolektīvo tiesisko aizsardzību, COM(2008)0794, 4. lpp.

(13)

Apvienotās lietas no C-317/08, C-318/08, C-319/08 un C-320/08 Alassini, 48. un turpmākie punkti.


Ekonomikas un monetārāS komitejaS ATZINUMS (20.10.2011)

Juridiskajai komitejai

par virzību uz saskaņotu Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai

(2011/2089(INI))

Atzinumu sagatavoja: Andreas Schwab

IEROSINĀJUMI

Ekonomikas un monetārā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atzinīgi vērtē Komisijas darbu, izstrādājot saskaņotu Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai; atgādina, ka 2009. gada 26. martā Parlaments pieņēma rezolūciju par Balto grāmatu par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu, un uzskata, ka ikviena jauna iniciatīva attiecībā uz kolektīvu tiesisko aizsardzību konkurences politikas jomā būtu jāsaskaņo gan ar šīs rezolūcijas, gan ar 2009. gada rezolūcijas saturu;

2.  uzskata, ka attiecībā uz konkurences jomu tiesību piemērošanai publiskajā sektorā ir būtiska nozīme, lai tiktu īstenoti Līgumu noteikumi, pilnībā sasniegti ES mērķi un lai Komisija un valstu konkurences iestādes nodrošinātu Eiropas konkurences tiesību aktu izpildi;

3.  tomēr atzīst — tā kā vienotais tirgus kļūst arvien integrētāks un tajā strauji palielinās tiešsaistes tirdzniecības apjoms, ir jāizstrādā ES mēroga pieeja kolektīvas tiesiskās aizsardzības jomā;

4.  norāda, ka tiesību piemērošana privātajā sektorā, izmantojot kolektīvu tiesisko aizsardzību, varētu veicināt patērētājiem un uzņēmumiem nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu ES mērogā un palīdzētu nodrošināt Eiropas konkurences tiesību aktu efektivitāti;

5.  norāda, ka daudzās dalībvalstīs jau pastāv tiesību piemērošanas veidi privātajā sektorā, tomēr valstu tiesību sistēmas ir ļoti atšķirīgas un daudzās dalībvalstīs nav skaidru un nepārprotami formulētu tieši kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai piemērojamu noteikumu, tostarp attiecībā uz tiesvedības ceļā nodrošināmu tiesisko aizsardzību;

6.  uzsver — lai pilnībā izveidotu iekšējo tirgu, būtu jānodrošina lielāka patērētāju tiesību konsekvence visā Eiropas Savienībā; norāda, ka labi izstrādāta kolektīvas tiesiskās aizsardzības sistēma var veicināt patērētāju uzticēšanos un līdz ar to arī iekšējā tirgus netraucētu darbību un tiešsaistes tirdzniecību, vairojot Eiropas ekonomikas konkurētspēju;

7.  turklāt konstatē, ka valstu tiesās ir iesniegts salīdzinoši maz privātpersonu prasību par zaudējumu atlīdzināšanu;

8.  tādēļ uzsver, ka ir jāveicina gan tiesību vērsties tiesā, gan ES konkurences tiesību efektīva īstenošana, jo individuālas prasības ne vienmēr būs pietiekamas un iedarbīgas;

9.  atgādina, ka pašlaik tikai dalībvalstis ir kompetentas pieņemt valsts tiesību normas, kas piemērojamas, skaitliski nosakot piešķiramo atlīdzinājuma summu; turklāt norāda, ka valstu tiesību aktu izpilde nedrīkst kavēt Eiropas tiesību aktu vienotu piemērošanu;

10. piebilst, ka ES kolektīvas tiesiskās aizsardzības sistēmu var veidot, tajā iekļaujot arī valstu labāko praksi kolektīvas tiesiskās aizsardzības jomā;

11. turklāt uzsver, ka ikvienā horizontālā ES kolektīvas tiesiskās aizsardzības tiesību aktā būtu jāizklāsta kopīgie obligātie standarti, kas piemērojami attiecībā uz iespēju kolektīvi saņemt zaudējumu atlīdzību saskaņā ar subsidiaritātes, specialitātes un proporcionalitātes principiem, iespējams, iekļaujot arī vispārējus procesuālo un starptautisko privāttiesību aspektus;

12. uzskata, ka ir pienācīgi jārisina tie jautājumi, kas rodas tieši konkurences jomā, un ka ikvienā kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai piemērojamā tiesību aktā ir pilnībā un atbilstīgi jāņem vērā pretmonopola sektora specifika;

13. atgādina, ka šādi konkrēti jautājumi ir tostarp iecietības politika, kas ir būtiska karteļu atklāšanai; uzsver, ka kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai nevajadzētu mazināt konkurences tiesību iecietības sistēmas un strīdu izšķiršanas procedūras efektīvu darbību;

14. turklāt norāda, ka prasībām par zaudējumu atlīdzināšanu saistībā ar ES konkurences tiesību pārkāpumiem ir īpašas iezīmes, kas tās atšķir no citām zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, jo šīs prasības var ietekmēt pilnvaras, kuras saskaņā ar Līgumiem piešķirtas tieši valsts varasiestādēm, ļaujot tām izmeklēt pārkāpumus un noteikt sankcijas, un — no otras puses — šīs prasības attiecas uz tādu izturēšanos, kas kropļo iekšējā tirgus netraucētu darbību un var dažādos līmeņos ietekmēt arī attiecības starp uzņēmumiem un attiecības ar patērētājiem;

15. uzsver, ka daudzos konkrētos un svarīgos jautājumus, kas nav aktuāli citās jomās, var izvērtēt, pamatojoties uz pastāvošu salīdzinošo pieredzi, un tos var risināt, izmantojot bagātīgu literatūras klāstu;

16. norāda — to ES dalībvalstu līdzšinējā pieredze, kurās šādi tiesiskās aizsardzības mehānismi jau pastāv, liecina, ka nav notikusi ļaunprātīga izmantošana vai uzņēmumu likvidācija;

17. vēlreiz norāda — attiecībā uz kolektīvu tiesisko aizsardzību konkurences politikas jomā ir jāievieš aizsardzības mehānismi, kas nepieļautu, ka veidojas ar nenozīmīgām prasībām un pārmērīgu tiesāšanos saistīta kolektīvu tiesisko darbību sistēma, un kas garantētu procesuālo tiesību vienlīdzību, turklāt uzsver, ka šādos aizsardzības mehānismos cita starpā ir jāieļauj šādi aspekti:

–   prasības iesniedzēju grupai ir jābūt precīzi identificētai pirms prasības celšanas (brīvprātīgas iesaistīšanās (opt-in) procedūra);

–   valsts varasiestādes, piemēram, ombuds vai prokuratūra, kā arī pārstāvības institūcijas var celt prasību precīzi identificētas prasības iesniedzēju grupas vārdā;

–   kritēriji, pēc kuriem tiek noteiktas pārstāvības institūcijas, kas ir kompetentas celt kolektīvas prasības, ir jānosaka ES līmenī;

–   kolektīvu tiesisko darbību sistēma ir jānoraida, jo tā veicinātu pārmērīgu tiesāšanos, būtu pretrunā dažu dalībvalstu konstitūcijām un var ietekmēt cietušā tiesības, kurš būtu iesaistīts procesā, pašam to nezinot, bet kuram tiesas nolēmums tomēr būtu saistošs;

a)  ir atļautas individuālas prasības:

–   prasības iesniedzēji jebkurā gadījumā ir tiesīgi brīvi izvēlēties alternatīvu risinājumu, proti, celt kompetentajā tiesā individuālu prasību par zaudējumu atlīdzināšanu;

–   kolektīvas prasības iesniedzēji nedrīkst būt izdevīgākā stāvoklī nekā individuāli prasības iesniedzēji;

b)  atlīdzība par nelielu un izkliedētu kaitējumu:

–   tiem, kuri prasa atlīdzību par nelielu un izkliedētu kaitējumu, būtu jānodrošina atbilstošas iespējas vērsties tiesā, izmantojot kolektīvu tiesisko aizsardzību, un jāgarantē tiem taisnīga atlīdzība;

c)  atlīdzība tikai par faktiski nodarītu kaitējumu:

–   atlīdzību var piešķirt tikai par faktiski nodarīto kaitējumu — zaudējumu atlīdzība, kas noteikta sodīšanas nolūkā, un negodīga iedzīvošanās ir jāaizliedz;

–   katram prasības iesniedzējam sava prasība ir jāpamato ar pierādījumiem;

–   piešķirtā zaudējumu atlīdzība ir jāsadala atsevišķiem prasības iesniedzējiem proporcionāli katrai personai nodarītajam kaitējumam;

–   visumā līdzdalības honorāri Eiropā netiek piemēroti, un tie ir jānoraida;

d)  princips „maksā zaudētājs”:

–   prasību nevar celt, ja prasības iesniedzējs ir neaizsargāts finanšu līdzekļu trūkuma dēļ; turklāt ar tiesisku darbību saistītās tiesvedības izmaksas un līdz ar to arī risks ir jāuzņemas pusei, kura zaudējusi prāvu; dalībvalstīm ir jāpieņem noteikumi par izmaksu sadalīšanu šajā kontekstā;

e)  netiek finansētas trešās personas:

–   nedrīkst pieļaut, ka trešās personas nodrošina tiesvedības priekšapmaksu, piemēram, tad, ja prasības iesniedzēji vienojas iespējamas vēlākas tiesības saņemt zaudējumu atlīdzību cedēt trešām personām;

18. aicina Komisiju pamatīgi un objektīvi analizēt to, vai kolektīvas tiesiskās aizsardzības sistēmā patiešām var nodrošināt šādus aizsardzības mehānismus;

19. aicina Komisiju precīzi formulēt nosacījumus, saskaņā ar kuriem ir iespējams celt prasību, un nodrošināt to, lai dalībvalstis, kurām ir jāgarantē, ka tiek veikta ikvienas iespējamas kolektīvas prasības iepriekšēja pieņemamības pārbaude, varētu apstiprināt, ka atbilstošie kritēriji ir izpildīti un ka prasību var iesniegt izskatīšanai;

20. uzsver, ka jebkuram horizontālam regulējumam ir jānodrošina divi galvenie priekšnoteikumi:

–   kolektīvas tiesiskās aizsardzības lietām, kas radušās ES tiesību aktu pārkāpuma rezultātā, dalībvalstis nepiemēros stingrākus nosacījumus par tiem, kurus tās piemēro ar valsts tiesību aktu pārkāpumiem saistītās lietās;

–   neviens no horizontālajā regulējumā noteiktajiem principiem neliegs veikt turpmākus pasākumus, kas nodrošinātu ES tiesību aktu pilnīgu efektivitāti;

21. ja Komisija iesniegs priekšlikumu tiesību aktam, kas reglamentētu kolektīvu tiesisko aizsardzību konkurences politikas jomā, ierosina pieņemt secīgas prasības principu, saskaņā ar kuru var īstenot tiesību piemērošanu privātajā sektorā, izmantojot kolektīvu tiesisko aizsardzību, ja Komisija vai valsts konkurences iestāde iepriekš ir pieņēmusi lēmumu par pārkāpumu, jo, pieņemot minēto principu, varēs aizsargāt iecietības sistēmu un nodrošināt to, ka Komisija un valstu konkurences iestādes spēj efektīvi rīkoties, garantējot ES konkurences tiesību aktu izpildi;

22. konstatē — secīgas prasības principa noteikšana nenozīmē, ka kādā citā tiesību aktā nav iespējams noteikt gan patstāvīgu, gan secīgu prasību celšanas iespējas konkurences jomā vai jebkurā citā jomā; norāda, ka patstāvīgu prasību celšanas gadījumā ir jānodrošina, lai ikviena privātpersonas prasība tiktu iesaldēta līdz brīdim, kad saskaņā ar ES tiesību aktiem kompetentā konkurences iestāde saistībā ar pārkāpumu būs pieņēmusi lēmumu, uz kuru attiecas tiesību piemērošana publiskajā sektorā;

23. atbalsta to, ka tiek veidoti spēcīgi, visā ES piemērojami alternatīvi strīdu izšķiršanas mehānismi, kas ir brīvprātīga, ātra un izmaksu ziņā lēta ārpustiesas strīdu izšķiršanas kārtība, kā arī to, ka tiek veidoti pašreglamentējoši instrumenti, piemēram, rīcības kodeksi; tomēr uzsver, ka šiem mehānismiem arī turpmāk vajadzētu būt tiesvedības ceļā nodrošināmas tiesiskās aizsardzības alternatīvai (kā liecina nosaukums), nevis priekšnoteikumam;

24. uzskata, ka efektīva kolektīvas tiesiskās aizsardzības sistēma faktiski varētu veicināt alternatīvu strīdu izšķiršanas mehānismu veidošanos, stimulējot puses ātri izšķirt strīdus, neiesaistoties tiesvedībā;

25. ir pārliecināts, ka, pieņemot lēmumu par prasības celšanu, galvenā nozīme ir katram konkrētam zaudējumam vai nodarītam kaitējumam, un uzskata — īstenojot valsts procesuālos noteikumus, Regulu (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām(1), dalībvalstis var izmantot kā atsauces dokumentu kolektīvas tiesiskās aizsardzības vajadzībām gadījumos, kad prasības apmērs nepārsniedz minētās regulas darbības jomu;

26. uzsver — ikviens tiesību akts, ko Komisija ierosina attiecībā uz kolektīvu tiesisko aizsardzību konkurences jomā, būtu jāpieņem nevilcinoties un tikai saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

17.10.2011

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

33

1

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Burkhard Balz, Udo Bullmann, Pascal Canfin, Nikolaos Chountis, George Sabin Cutaş, Leonardo Domenici, Derk Jan Eppink, Diogo Feio, Ildikó Gáll-Pelcz, Jean-Paul Gauzès, Sven Giegold, Sylvie Goulard, Liem Hoang Ngoc, Gunnar Hökmark, Wolf Klinz, Jürgen Klute, Philippe Lamberts, Werner Langen, Astrid Lulling, Arlene McCarthy, Alfredo Pallone, Anni Podimata, Antolín Sánchez Presedo, Peter Simon, Peter Skinner, Ivo Strejček, Kay Swinburne, Marianne Thyssen

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Sophie Auconie, Philippe De Backer, Saïd El Khadraoui, Olle Ludvigsson, Thomas Mann, Andreas Schwab, Theodoros Skylakakis

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Diana Wallis

(1)

OV L 199, 31.7.2007., 1. lpp.


Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ATZINUMS (12.10.2011)

Juridiskajai komitejai

par virzību uz saskaņotu Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai

(2011/2089(INI))

Atzinumu sagatavoja: Sylvana Rapti

IEROSINĀJUMI

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā patērētāji, kurus skāris tiesību aktu pārkāpums un kuri vēlas ierosināt tiesvedību, lai saņemtu zaudējumu atlīdzību individuāli, bieži vien saskaras ar būtiskiem šķēršļiem piekļuves, efektivitātes un finansiālās pieejamības ziņā dažkārt lielo tiesāšanās izmaksu, iespējamo psiholoģisko izmaksu, sarežģīto un ilgstošo procedūru dēļ un tāpēc, ka trūkst informācijas par iespējamiem kaitējuma atlīdzināšanas līdzekļiem;

B.  tā kā gadījumā, ja pilsoņu grupa ir vienā pārkāpumā cietušie, individuālā tiesāšanās varētu nebūt efektīvs līdzeklis, lai pārtrauktu attiecīgo nelikumīgo praksi vai saņemtu atlīdzību par šādas prakses radīto kaitējumu, it īpaši, ja personas zaudējums ir neliels salīdzinājumā ar tiesas procesa izmaksām;

C. tā kā saskaņā ar 2004. gada oktobrī ES 15 dalībvalstīs veikto īpašo Eirobarometra apsekojumu „Eiropas Savienības pilsoņi un tiesu pieejamība” tiesā nevērsīsies viens no pieciem patērētājiem, ja strīda pamatā esošā summa ir mazāka par EUR 1000, un katrs otrais patērētājs, ja šī summa ir mazāka par EUR 200;

D. tā kā saskaņā ar 2011. gada martā veikto Eirobarometra zibensaptauju „Patērētāju attieksme pret pārrobežu tirdzniecību un patērētāju aizsardzība” 79 % Eiropas patērētāju apgalvo, ka viņi būtu vairāk gatavi aizstāvēt savas tiesības tiesā, ja viņi varētu pievienoties kolektīvai prasībai, jo tas būtu izdevīgāk izmaksu un efektivitātes ziņā;

E.  tā kā ES līmenī izstrādāto patērētājiem nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas un tiesību aktu īstenošanas kontroles instrumentu vispārējā efektivitāte dažās dalībvalstīs netiek uzskatīta par apmierinošu vai arī šie instrumenti nav pietiekami labi zināmi, kas ierobežo to izmantošanu;

F.  tā kā valsts īstenotā tiesību aktu īstenošanas kontrole, pārtraucot pārkāpumus un uzliekot sodu, pati pa sevi nenodrošina patērētājiem iespēju saņemt atlīdzību par nodarīto kaitējumu;

G. tā kā kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismus savā tiesību sistēmā līdz šim ir ieviesušas sešpadsmit dalībvalstis, pastāvot lielām atšķirībām piemērošanas jomas, procesuālo īpatnību (procesuālā tiesībspēja, cietušo kategorijas, procedūras veids („opt-in” vai „opt-out”), finansēšana vai paralēli tiesvedībai izmantojamo alternatīvu strīdu izšķiršanas mehānismu loma) un efektivitātes ziņā, radot patiesu tiesisko savārstījumu ES līmenī;

H. tā kā, apvienojot prasījumus vienā kolektīvā tiesvedības procedūrā vai ļaujot šādu prasījumu iesniegt pārstāvības organizācijai vai institūcijai, kas darbojas valsts interesēs, varētu vienkāršot procesu un samazināt izmaksas iesaistītajām pusēm;

I.   tā kā sistēma, kas balstās uz kolektīvu tiesisko darbību, var lietderīgi papildināt individuālo tiesisko aizsardzību, taču nevar to aizstāt;

J.   tā kā Eiropas tirgu integrācija un no tās izrietošais pārrobežu darījumu pieaugums rada nepieciešamību izveidot saskaņotu ES mēroga pieeju, lai risinātu gadījumus, kad patērētāji ir atstāti ar tukšām rokām tādēļ, ka zaudējuma atlīdzināšanas kolektīvā prasījuma procedūras, kas ieviestas vairākās dalībvalstīs, neparedz pārrobežu risinājumus,

ES līmeņa tiesiskā regulējuma nepieciešamība

1.  uzsver, ka pašreizējās ES zaudējumu atlīdzināšanas un attiecīgo tiesību aktu īstenošanas kontroles sistēmas nepilnību un informācijas trūkuma dēļ būtisks to patērētāju īpatsvars, kuriem nodarīts kaitējums, nevar saņemt zaudējumu atlīdzību, un pastāvīga nelikumīga prakse rada būtisku vispārējo zaudējumu sabiedrībai;

2.  tādēļ aicina Komisiju pastiprināt pašreizējos tiesiskos instrumentus, piemēram, Direktīvu 98/27/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību un Regulu (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā, un palielināt to efektivitāti, lai nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzības atbilstošu nodrošināšanu ES; tomēr uzstāj uz to, ka ne Direktīva 98/27/EK, ne Regula (EK) Nr. 2006/2004 neļauj patērētājiem saņemt atlīdzību par nodarīto kaitējumu;

3.  turklāt atgādina, ka Regula (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, Direktīva 2008/52/EK par konkrētiem starpniecības aspektiem civillietās un komerclietās un Regula (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem, ir paredzētas, lai uzlabotu tiesu pieejamību, vienkāršotu pārrobežu tiesvedību maza apmēra prasību gadījumos un samazinātu izmaksas, taču līdz šim nav tikušas pietiekami izmantotas informētības trūkuma dēļ; tomēr atzīmē, ka šie instrumenti paredzēti tikai individuālu gadījumu risināšanai;

4.  uzsver, ka pašreizējā situācija ne tikai kaitē patērētājiem, kas ir vājākā puse tirgus darījumos, bet arī negodīgas konkurences dēļ uzspiež nevienlīdzīgus tirgus nosacījumus tiem uzņēmumiem, kuri ievēro noteikumus; turklāt uzsver, ka lielākajā daļā ES valstu pašlaik nav efektīvas tiesību sistēmas, ar ko pārvaldīt atlīdzības izmaksu par kaitējumu, kas nodarīts privātpersonām, pārkāpjot konkurences noteikumus; atzīmē, ka konkurences iestādes soda par konkurences noteikumu pārkāpšanu un attiecīgajai valstij tiek samaksāta soda nauda, savukārt patērētāji, kurus tieši skāruši šādi pārkāpumi, atlīdzību nesaņem;

5.  ar bažām atzīmē, ka pašreizējais atlīdzināšanas trūkums ir būtiska nepilnība tiesību sistēmā, jo tā ļauj tirgotājiem paturēt nelegālo peļņu;

6.  norāda, ka, ņemot vērā valstu sistēmu dažādību, juridiskās noteiktības un konsekventas pieejas trūkums attiecībā uz kolektīvu tiesisko aizsardzību ES līmenī var kavēt pilsoņus un uzņēmumus izmantot savas tiesības un radīt nevienlīdzīgu šo tiesību ievērošanas kontroli;

7.  uzsver, ka šī situācija noved pie būtiskas diskriminācijas attiecībā uz piekļuvi tiesai, tādējādi kaitējot iekšējam tirgum, jo šādā gadījumā attieksme pret patērētājiem atšķiras atkarībā no to dzīvesvietas;

8.  atzīmē, ka saskaņā ar Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāta 2008. gadā veikto pētījumu („Kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismu lietderības un efektivitātes novērtējums Eiropas Savienībā”) neviens no kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismiem ES nav radījis nesamērīgas ekonomiskās sekas attiecīgajiem uzņēmumiem;

9.  atzīmē, ka apspriešanās laikā radies priekšstats, ka spēkā esošajā regulatīvajā sistēmā ir nepilnības; tādēļ uzsver pievienoto vērtību, kāda ir konsekventai ES rīcībai, lai izveidotu kopēju sistēmu kolektīvās tiesiskās aizsardzības jomā nolūkā novērst pašreizējo ES juridisko instrumentu nepilnības un to efektivitātes trūkumu un problēmas, kas saistītas ar situāciju dažādību valsts līmenī, valstu kolektīvās tiesiskās aizsardzības sistēmu iespējamo pilnveidošanu un reformām un/vai kolektīvo tiesiskās aizsardzības sistēmu ieviešanu dalībvalstīs, kurās šādi instrumenti pašlaik vēl nav ieviesti;

10. tādēļ aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus pasākumiem, tostarp, iespējams, likumdošanas priekšlikumu, lai izveidotu saskaņotu ES līmeņa kolektīvas patērētāju tiesiskās aizsardzības mehānismu, ko varētu piemērot pārrobežu gadījumiem, pamatojoties uz kopējiem principiem un garantijām, ko paredz ES tiesiskās tradīcijas un 27 dalībvalstu tiesiskā kārtība, un saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, kuri noteikti Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā;

11. ierosina šādā priekšlikumā ietvert pasākumus, lai pastiprinātu koordināciju un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm; šajā saistībā uzsver, ka kolektīvās tiesiskās aizsardzības jomā gūtā valstu pieredze ir izcēlusi kļūdas, no kurām jāizvairās, lai Eiropas līmenī panāktu efektīvu kolektīvas tiesiskās aizsardzības mehānismu;

12. uzsver, ka pamudinājumu uz saskaņotu Eiropas līmeņa darbību, lai izveidotu kopēju sistēmu kolektīvās tiesiskās aizsardzības jomā rada arī tas, ka dažas dalībvalstis pašreiz apsver iespēju veikt būtiskas reformas savās kolektīvās tiesiskās aizsardzības sistēmās, savukārt citas pašlaik apsver iespēju šādu sistēmu ieviest;

Vispārējie principi — stingri aizsardzības pasākumi pret ļaunprātīgu tiesāšanos

13. uzsver, ka Eiropas pieeja kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai nedrīkst radīt nekādu ekonomisku stimulu iesniegt ļaunprātīgas kolektīvās prasības un tai jānodrošina stingri un efektīvi aizsardzības pasākumi, lai novērstu nepamatotus prasījumus un nesamērīgas izmaksas uzņēmumiem, it īpaši šajā finanšu krīzes laikā;

14. uzsver, ka jāveicina agrīnā strīdu izšķiršana, iesaistītajām pusēm izmantojot dialogu, gadījumos, kad tas ir iespējams, un ka tiesāšanos jāuzskata par pēdējo līdzekli; aicina uzņēmēju aprindas atzīt, ka viņu interesēs ir uzņemties brīvprātīgas iniciatīvas patērētājiem efektīvi atlīdzināt zaudējumus, lai izvairītos no tiesvedības uzsākšanas; uzsver, ka alternatīvas strīdu izšķiršanas mehānismi pusēm var sniegt ātrāku un lētāku risinājumu un ka tiem ir tiesisko aizsardzību papildinoša, nevis savstarpēji izslēdzoša, loma; tomēr atzīmē, ka pašlaik ES pastāvošajās alternatīvās strīdu izšķiršanas sistēmās ir būtiski konkrētai nozarei raksturīgi, kā arī ģeogrāfiski trūkumi;

15. atzīst nepieciešamību izvairīties no kolektīvas tiesiskās aizsardzības mehānismu ļaunprātīgas vai krāpnieciskas izmantošanas, kas novērota valstīs ārpus Eiropas, it īpaši ASV tās „kolektīvo prasību” sistēmā;

16. uzsver, ka efektīvai kolektīvas tiesiskās aizsardzības sistēmai jāspēj nodrošināt juridiski noteiktus, taisnīgus un adekvātus rezultātus saprātīgā termiņā, vienlaikus ievērojot iesaistīto pušu tiesības; uzskata, ka ES pieejai kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai jāparedz iespēja pārsūdzēt Tiesas lēmumu konkrētā laikposmā;

17. uzsver, ka iezīmes, kas veicina tiesāšanās kultūru, piemēram, represīva zaudējumu atlīdzināšana, nosacīta atlīdzība, trešās puses finansējuma, pārstāvības vienību procesuālās tiesībspējas kontroles trūkums, iespēja advokātiem apzināt iespējamos cietušos un informācijas atklāšanas procedūra pierādījumu sniegšanai tiesā — neskarot tiesām un valstu iestādēm saskaņā ar valsts tiesību aktiem piešķirtās pilnvaras —, nav saderīgas ar Eiropas tiesiskajām tradīcijām un tādēļ ir jāaizliedz; uzsver, ka ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai aizliegtu izdevīgākās jurisdikcijas izvēli;

18. uzstāj uz nepieciešamību izveidot Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai, pamatojoties uz „opt-in” principu, saskaņā ar kuru skaidri identificē cietušos un viņi piedalās procedūrā tikai tad, ja skaidri norāda savu vēlmi to darīt, lai izvairītos no iespējamas ļaunprātīgas izmantošanas; uzsver nepieciešamību ievērot pastāvošās valstu sistēmas saskaņā ar subsidiaritātes principu; aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot sistēmu, kas visiem potenciālajiem iesaistītajiem patērētājiem sniegtu attiecīgu informāciju, palielinātu prasījuma kolektīvas iesniegšanas pārstāvību un ES pilsoņiem nodrošinātu vienkāršu, finansiāli pieejamu un efektīvu piekļuvi taisnīgumam, tādējādi izvairoties no pārmērīgas tiesāšanās un tai sekojošas nevajadzīgas individuālas vai kolektīvas rīcības attiecībā uz to pašu pārkāpumu;

19. aicina dalībvalstis ieviest efektīvus mehānismus, kas nodrošinātu to, ka tiek informēti pēc iespējas vairāk cietušo un ka viņi zina savas tiesības un pienākumus, it īpaši, ja šie cietušie dzīvo dažādās dalībvalstīs, vienlaikus izvairoties no pārmērīga kaitējuma nodarīšanas attiecīgās puses reputācijai, lai rūpīgi ievērotu nevainīguma prezumpcijas principu;

20. uzsver ― lai nodrošinātu kolektīvas tiesiskās aizsardzības sistēmas efektivitāti un izvairītos no iespējamas ļaunprātīgas izmantošanas, ES pieejai kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai jāietver tikai tādu vienību īstenotā pārstāvība, kuras pienācīgi atzītas valsts līmenī (tādas valsts iestādes kā ombudi vai patērētāju organizācijas); aicina Komisiju, apspriežoties ar dalībvalstīm, noteikt kopīgu kritēriju kopumu, kas jāievēro patērētāju organizācijām, lai tās iegūtu procesuālu tiesībspēju; uzsver, ka valstu kompetentajām iestādēm jābūt atbildīgām par pārbaudi, vai patērētāju organizācijas atbilst šādiem kritērijiem;

21. uzsver, ka pārrobežu strīdu gadījumā pārstāvības vienībai (valsts iestādei vai pilnvarotai patērētāju organizācijai) jāspēj pārstāvēt cietušos no citām dalībvalstīm, kuri pievienojušies kolektīvās tiesiskās aizsardzības procedūrai jebkurā dalībvalstī;

Tiesas loma un informācijas nozīme

22. apgalvo, ka tiesai ir jābūt izšķirošai lomai, lemjot par prasījumu pieņemamību un prasītāja pārstāvību, lai nodrošinātu to, ka tiek izskatītas tikai labi pamatotas sūdzības, un garantētu pienācīgu līdzsvaru starp ļaunprātīgas rīcības novēršanu un gan ES pilsoņu, gan uzņēmumu tiesību uz efektīvu tiesas pieejamību aizsardzību;

23. uzskata, ka tiesai ir arī jānodrošina, lai atlīdzība tiktu sadalīta godīgi, un jāpārbauda, vai finansēšanas noteikumi ir taisnīgi; uzsver, ka tiesas kontroles mehānismiem un samērīguma prasībām būtu jāaizsargā atbildētāji pret ļaunprātīgu sistēmas izmantošanu;

24. uzstāj, ka ir jāievēro princips „zaudētājs maksā”, saskaņā ar kuru zaudētāja puse sedz tiesvedības izmaksas, lai izvairītos no nepamatotu prasījumu izplatīšanās, izmantojot ES līmeņa kolektīvas tiesiskās aizsardzības mehānismu, un lai ļautu tiesnesim pēc saviem ieskatiem samazināt tiesas nodevu, kas jāmaksā zaudētājai pusei, vai lai ļautu valstij sniegt juridisku palīdzību saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, ievērojot subsidiaritātes principu;

25. uzsver, ka informācijas sniegšanai par kolektīvām prasībām ir būtiska loma procedūras pieejamības un efektivitātes nodrošināšanā, jo patērētājiem ir jāapzinās, ka viņi ir cietuši no tās pašas nelikumīgās prakses un ka ir uzsākta kolektīvas prasības iesniegšanas procedūra, tostarp citā dalībvalstī; uzsver, ka patērētāju organizācijām un Eiropas patērētāju aizsardzības centru tīklam var būt būtiska loma informācijas nodošanā pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, it īpaši vismazāk aizsargātajiem patērētājiem;

26. ierosina ― lai atvieglotu sadarbību starp vienībām, kas kvalificētas kolektīvo prasību iesniegšanai, it īpaši pārrobežu lietās, ir jāizveido ES līmeņa tiešsaistes reģistrs, kurā tiktu ievadītas ierosinātās un izskatīšanā esošās lietas; uzsver, ka kvalificētām vienībām, kuras plāno meklēt kolektīvo tiesisko aizsardzību, šāds vienots Eiropas „logs” kalpotu kā noderīgs instruments, lai noteiktu, vai līdzīgas prasības iesniegšana netiek gatavota kādā citā dalībvalstī; uzsver to, cik svarīgi ir apmainīties ar paraugpraksi un izmantot labākās pieejamās tehnoloģijas, lai atvieglotu informācijas apmaiņu, kā arī lietu reģistrēšanu un grupēšanu;

Kolektīvās tiesiskās aizsardzības finansēšana

27. apstiprina — lai kolektīvas prasības iesniegšana būtu praktiski iespējama, dalībvalstīm jānodrošina, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir darīti pieejami atbilstīgi finansēšanas mehānismi, kas izstrādāti tā, lai, no vienas puses, nemudinātu iesniegt tiesā prasības, kuras nav labi pamatotas, un, no otras puses, novērstu to, ka pilsoņiem tiek liegta tiesas pieejamība nepietiekamu finanšu līdzekļu dēļ;

28. apzinās, ka dažas pārstāvības vienības var nespēt celt kolektīvu apsūdzību un ka līdzekļu trūkuma dēļ var tikt izskatīts ļoti neliels lietu skaits; tādēļ aicina Komisiju rūpīgi apsvērt iespēju izveidot Eiropas fondu, ko finansētu ar zināmu daļu no soda naudas, kura uzņēmumiem uzlikta par ES konkurences tiesību aktu pārkāpšanu; ierosina šādu fondu izmantot, lai segtu Eiropas mēroga pārrobežu kolektīvo prasību izmaksas ar nosacījumu, ka pārstāvības vienība pierāda, ka līdzekļi tiks izmantoti minētajam nolūkam; uzsver, ka šāda iespēja nodrošinātu papildu līdzekļus cīņai pret krāpniecisku rīcību un ka tas būtu arī godīgs veids, kā finansēt patērētāju kolektīvo tiesisko aizsardzību, jo daļa no soda naudas netieši tiktu atdota cietušajiem; uzskata, ka jebkurā gadījumā atlīdzību nedrīkst izmantot, lai finansētu kolektīvās tiesiskās aizsardzības procedūras, jo jāatlīdzina ir tikai faktiskais prasītājiem nodarītais zaudējums; visbeidzot, uzstāj uz nepieciešamību izvairīties no trešās puses finansējuma, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu un „tiesāšanās tirgus” izveidi.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

6.10.2011

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

30

2

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Adam Bielan, Lara Comi, António Fernando Correia De Campos, Jürgen Creutzmann, Christian Engström, Evelyne Gebhardt, Louis Grech, Małgorzata Handzlik, Iliana Ivanova, Edvard Kožušník, Kurt Lechner, Toine Manders, Hans-Peter Mayer, Phil Prendergast, Mitro Repo, Robert Rochefort, Zuzana Roithová, Christel Schaldemose, Andreas Schwab, Emilie Turunen, Bernadette Vergnaud, Barbara Weiler

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marielle Gallo, Anna Hedh, Constance Le Grip, Emma McClarkin, Sylvana Rapti, Oreste Rossi, Wim van de Camp

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Alexander Alvaro, Monika Hohlmeier, Axel Voss, Pablo Zalba Bidegain


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

20.12.2011

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

21

0

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Raffaele Baldassarre, Luigi Berlinguer, Sebastian Valentin Bodu, Françoise Castex, Christian Engström, Marielle Gallo, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Klaus-Heiner Lehne, Antonio López-Istúriz White, Antonio Masip Hidalgo, Alajos Mészáros, Bernhard Rapkay, Evelyn Regner, Francesco Enrico Speroni, Alexandra Thein, Diana Wallis, Cecilia Wikström, Tadeusz Zwiefka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jan Philipp Albrecht, Jean-Marie Cavada, Luis de Grandes Pascual, Kurt Lechner, Eva Lichtenberger

Pēdējā atjaunošana - 2012. gada 19. janvārisJuridisks paziņojums