Procedūra : 2010/2310(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0144/2012

Iesniegtie teksti :

A7-0144/2012

Debates :

PV 21/05/2012 - 18
CRE 21/05/2012 - 18

Balsojumi :

PV 22/05/2012 - 6.3
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2012)0208

ZIŅOJUMS     
PDF 174kDOC 117k
2012. gada 24. aprīlis
PE 454.679v03-00 A7-0144/2012

par ES pieeju krimināltiesībām

(2010/2310(INI))

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja

Referents: Cornelis de Jong

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par ES pieeju krimināltiesībām

(2010/2310(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), īpaši tā 3. daļas V sadaļas 4. nodaļu ar nosaukumu „Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās”,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, īpaši tās VI sadaļu par tiesiskumu,

–   ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20 septembra paziņojumu „Ceļā uz ES kriminālpolitiku: ES politikas efektīvas īstenošanas nodrošināšana ar krimināltiesību palīdzību” (COM(2011)0573),

–   ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra secinājumus par paraugnoteikumiem, lai īstenotu Padomes apspriedes par krimināltiesībām,

–   ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību Eiropas Savienībā(1),

–   ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 7. maija ieteikumu Padomei par ES krimināltiesiskuma telpas izveidi(2),

–   ņemot vērā pētījumus „Krimināltiesību saskaņošana ES”(3) un „ES krimināltiesiskuma telpas izveide”(4),

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A7-0144/2012),

A. tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 2. punktu Savienība piedāvā saviem pilsoņiem brīvības, drošības un tiesiskuma telpu bez iekšējām robežām, kur personu brīva pārvietošanās ir nodrošināta kopā ar piemērotiem pasākumiem, kas cita starpā attiecas uz noziedzības novēršanu un apkarošanu;

B.  tā kā Parlaments un Padome saskaņā ar LESD 83. pantu var paredzēt noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai;

C. tā kā vienlaikus LESD 83. panta 3. punktā paredzēta ārkārtas likumdošanas procedūras apturēšana gadījumā, ja kāds Padomes loceklis uzskata, ka ierosinātais likumdošanas akts varētu ietekmēt viņa valsts krimināltiesību sistēmas pamataspektus, tādējādi atzīstot, ka krimināltiesības bieži atspoguļo ikvienas sabiedrības pamatvērtības, paražas un izvēli, tomēr pilnībā ievērojot starptautiskās cilvēktiesības;

D. tā kā tāpēc subsidiaritātes un proporcionalitātes principi, kā minēts LES 5. pantā, ir īpaši būtiski tādu likumdošanas priekšlikumu gadījumā, ar ko regulē krimināltiesības;

E.  tā kā dalībvalstu krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību sistēmas ir veidojušās daudzos gadsimtos un katrai dalībvalstij ir savas iezīmes un īpatnības, un tā kā galveno krimināltiesību jomu regulējums ir jāatstāj dalībvalstu kompetencē;

F.  tā kā savstarpējas atzīšanas princips tiek ietverts aizvien vairākās politikas jomās, jo īpaši saistībā ar tiesu spriedumiem un lēmumiem, un šis princips ir balstīts uz savstarpēju uzticēšanos, kuras nodrošināšanai ir nepieciešams iespējami augstā līmenī paredzēt aizsardzības minimālos standartus;

G. tā kā ES krimināltiesību saskaņošanas pasākumiem būtu jāveicina kopīga ES juridiskā kultūra attiecībā uz cīņu pret noziedzību, kas papildina, bet neaizstāj valstu tiesiskās tradīcijas un labvēlīgi ietekmē savstarpējo uzticēšanos ES dalībvalstu tiesību sistēmu ietvaros;

H. tā kā krimināltiesībām ir jāveido saskanīga likumdošanas sistēma, ko nosaka ar pamatprincipu un labas pārvaldības standartu kopumu, pilnībā ievērojot ES Pamattiesību hartu, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un citas starptautiskas konvencijas cilvēktiesību jomā, kuras parakstījušas dalībvalstis;

I.   tā kā, ņemot vērā to, ka krimināltiesības to specifikas dēļ var ierobežot noteiktas aizdomās turamo, apsūdzēto vai notiesāto personu cilvēktiesības un pamatbrīvības papildus iespējamai kriminālizmeklēšanas radītai stigmatizācijai, un ņemot vērā to, ka pārmērīga krimināltiesību izmantošana samazina efektivitāti, tās jāpiemēro kā pēdējais līdzeklis (ultima ratio), vēršoties pret skaidri definētu un nepārprotamu rīcību, uz kuru nav iespējams efektīvi reaģēt, izmantojot mazāk bargus pasākumus, un kas rada ievērojamu kaitējumu sabiedrībai vai indivīdiem;

J.   tā kā ES krimināltiesībām parasti jāparedz sodi tikai par darbībām, kas veiktas ar nolūku, vai izņēmuma gadījumā par darbībām, kuru pamatā ir noziedzīga pašpaļāvība, un jāpamatojas uz individuālās vainas principu (nulla poena sine culpa), vienlaikus pieņemot, ka dažos gadījumos varētu būt pamatoti noteikt juridisko personu atbildību par konkrētiem pārkāpumu veidiem;

K  tā kā saskaņā ar lex certa prasību noziedzīgā nodarījuma elementi jāformulē precīzi, lai nodrošinātu paredzamību attiecībā uz to piemērošanu, darbības jomu un nozīmi;

L.  tā kā direktīvu gadījumā dalībvalstis saglabā zināmu rīcības brīvību attiecībā uz noteikumu transponēšanu savos valsts tiesību aktos, tas nozīmē, ka nolūkā izpildīt lex certa prasību ne vien ES tiesību aktiem, bet arī to transponēšanai valsts tiesību aktos jābūt ļoti kvalitatīvai;

M. tā kā ES krimināltiesību noteikumu ieviešana nav ierobežota brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, bet var attiekties uz daudzām un dažādām politikas jomām;

N. tā kā līdz šim Eiropas Savienība bieži ir izstrādājusi krimināltiesību noteikumus uz ad hoc pamata, tādējādi radot nepieciešamību pēc palielinātas saskaņotības;

O. tā kā Parlamentam ir jāizstrādā pašam savas procedūras, lai kopā ar otro likumdevēju nodrošinātu saskaņotu visaugstākās kvalitātes krimināltiesību sistēmu;

P.  tā kā nolūkā atvieglot sadarbību krimināltiesību jomā starp Komisiju, Padomi un Parlamentu ir nepieciešams iestāžu nolīgums,

Q. tā kā LESD 67. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Savienība brīvības, drošības un tiesiskuma telpu veido, ievērojot pamattiesības un dalībvalstu atšķirīgās tiesību sistēmas un tradīcijas,

1.  uzsver, ka ES materiālo krimināltiesību noteikumu priekšlikumos pilnībā jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principi;

2.  atgādina, ka krimināltiesībās pilnā mērā jāievēro aizdomās turēto, apsūdzēto vai notiesāto personu pamattiesības;

3.  uzsver, ka šajā ziņā nav pietiekami atsaukties uz abstraktiem jēdzieniem vai simbolisku ietekmi, bet nepieciešamība pieņemt jaunus materiālo krimināltiesību noteikumus jāpamato ar vajadzīgajiem faktiskajiem pierādījumiem, kas skaidri norādītu uz to, ka:

–   krimināltiesību noteikumi ir vērsti pret rīcību, kas rada nopietnu finansiālu vai morālu kaitējumu sabiedrībai, indivīdiem vai indivīdu grupai;

–   nepastāv citi, mazāk stingri pasākumi, lai reaģētu uz šādu rīcību;

–   attiecīgais noziegums ir īpaši nopietns un tam piemīt pārrobežu dimensija vai ir tieša negatīva ietekme uz efektīvu Savienības politikas īstenošanu jomā, kas tikusi pakļauta saskaņošanas pasākumiem;

–   pastāv vajadzība kopīgi cīnīties pret attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, t.i., vienotai ES pieejai ir praktiska pievienotā vērtība, ņemot vērā arī to, cik izplatīts un bieži sastopams dalībvalstīs ir šis nodarījums, un

–   saskaņā ar ES Pamattiesību hartas 49. panta 3. punktu ierosināto sankciju smagums nav nesamērīgs ar noziedzīgā nodarījuma smagumu;

4.  atzīst, cik svarīgi ir citi vispārīgi principi, ar ko regulē krimināltiesības, piemēram:

–   individuālās vainas princips (nulla poena sine culpa), nosakot sodus tikai par darbībām, kas veiktas ar nodomu, vai izņēmuma gadījumā par darbībām, kuras pamatā ir noziedzīga pašpaļāvība,

–   tiesiskās noteiktības princips (lex certa): noziedzīga nodarījuma elementu apraksts jānorāda precīzi, lai indivīds varētu iepriekš noteikt darbības, par kurām iestāsies kriminālatbildība,

–   atpakaļejoša spēka aizlieguma un lex mitior princips: atpakaļejoša spēka principa izņēmumi ir pieļaujami tikai gadījumā, ja tie rada priekšrocības likumpārkāpējam,

–   dubultās sodīšanas aizlieguma princips (ne bis in idem), kas paredz, ka nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, kurā persona saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem jau attaisnota vai notiesāta ar galīgu spriedumu,

–   nevainīguma prezumpcija, kas paredz, ka ikviena persona, kas tiek apsūdzēta nozieguma izdarīšanā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr tās vaina netiek pierādīta saskaņā ar likumu;

5   atzinīgi vērtē Komisijas nesenajā paziņojumā par ES krimināltiesību politiku pausto atziņu, ka pirmajam solim krimināltiesībās vienmēr jābūt lēmumam par to, vai vispār ir jāpieņem materiālo krimināltiesību pasākumi;

6.  mudina Komisiju ierosināt pasākumus, kas, neskarot nepieciešamības un subsidiaritātes principus, valstu līmenī atvieglotu ES materiālo krimināltiesību noteikumu konsekventāku un saskaņotāku īstenošanu;

7.  uzsver, ka saskaņošanas pasākumi būtu jāierosina galvenokārt tādēļ, lai atbalstītu savstarpējas atzīšanas principa praktisko piemērošanu, nevis lai tikai paplašinātu ES saskaņoto krimināltiesību piemērošanas jomu;

8.  mudina Komisiju turpināt tās ietekmes novērtējumos iekļaut nepieciešamības un proporcionalitātes pārbaudi, lai izmantotu to dalībvalstu labāko praksi, kurās ir nodrošinātas procesuālo tiesību augsta līmeņa garantijas, kā arī iekļaut novērtējumu par pamattiesību ievērošanu un ieviest pārbaudi, kas precizētu, kā tās priekšlikumi atspoguļo iepriekšminētos vispārīgos principus, ar ko regulē krimināltiesības;

9.  uzsver, ka savstarpējas uzticēšanās nostiprināšanās nolūkos ir nepieciešams izveidot vienotus minimālos standartus kriminālprocesos aizdomās turēto un apsūdzēto personu visaugstākā iespējamā aizsardzības līmeņa nodrošināšanai;

10. mudina Komisiju un dalībvalstis apsvērt arī ar tiesību aktiem nesaistītus pasākumus, kas vairotu dalībvalstu dažādo tiesību sistēmu savstarpējo uzticēšanos, uzlabotu saskaņotību un mudinātu veidot kopēju ES juridisko kultūru saistībā ar noziegumu apkarošanu;

11. uzsver, ka ir vajadzīga saskaņotāka un augstākas kvalitātes ES pieeja krimināltiesībām un pauž nožēlu par līdz šim izmantoto sadrumstaloto pieeju;

12. atzinīgi vērtē vairāku dienestu savstarpējas koordinācijas grupas krimināltiesību jautājumos pastāvēšanu Komisijā un aicina Komisiju sniegt Parlamentam konkrētāku informāciju par tās pilnvarām un darbību;

13. aicina Komisijā skaidri noteikt koordinējošu iestādi attiecībā uz visiem tiem priekšlikumiem, kuros ietverti krimināltiesību noteikumi, lai tādā veidā nodrošinātu saskaņotu pieeju;

14. atzinīgi vērtē Padomes materiālo krimināltiesību jautājumu darba grupas pastāvēšanu un aicina Padomi sniegt Parlamentam konkrētu informāciju par to, kā tā ir saistīta ar citām Padomes darba grupām, kas aplūko krimināltiesību noteikumus citās politikas jomās, izņemot tieslietas un iekšlietas;

15. aicina noslēgt iestāžu nolīgumu par principiem un darba metodēm, ar ko regulē priekšlikumus attiecībā uz nākamajiem ES materiālo krimināltiesību noteikumiem, un mudina Komisiju un Padomi izveidot iestāžu darba grupu, kurā šīs iestādes un Parlaments varētu izstrādāt šādu nolīgumu un diskutēt par vispārīgiem jautājumiem, attiecīgā gadījumā apspriežoties ar neatkarīgiem ekspertiem, nolūkā nodrošināt ES krimināltiesību saskaņotību;

16. uzskata, ka šai iestāžu darba grupai būtu jāpalīdz ES līmenī definēt atbilstīgu krimināltiesību sankciju darbības jomu un piemērošanu, kā arī pārbaudīt spēkā esošos tiesību aktus, lai ierobežotu pašreiz raksturīgo sadrumstaloto pieeju un novērstu jurisdikciju konfliktus;

17. apņemas apsvērt, kā Parlamentā varētu vislabāk nodrošināt saskaņotu pieeju ES tiesību aktiem par materiālajām krimināltiesībām, un šajā sakarībā norāda, ka pašreiz nav izveidota koordinācijas komiteja, kā arī uz to, cik svarīga loma varētu būt EP Juridiskajam dienestam;

18. uzsver, ka ir būtiski Parlamentā izveidot zinātnisko dienestu, kas varētu atbalstīt katru deputātu ikdienas darbā un tādā veidā nodrošināt Parlamenta kā likumdevēja darba kvalitāti;

19. norāda, ka saskaņotai pieejai ir nepieciešams, lai pirms jebkādu likumdošanas priekšlikumu par materiālām krimināltiesībām pieņemšanas Parlamenta rīcībā būtu priekšlikuma juridiskā analīze, kas atspoguļotu, vai visas šajā rezolūcijā minētās prasības ir pilnībā izpildītas, vai arī — kādi uzlabojumi vēl ir nepieciešami;

20. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un Eiropas Padomei.

(1)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0459.

(2)

OV C 212E, 5.8.2010., 116. lpp.

(3)

http://www.europarl.europa.eu/committees/en/studiesdownload.html?languageDocument=EN&file=30499

(4)

http://www.europarl.europa.eu/committees/en/studiesdownload.html?languageDocument=EN&file=30168


PASKAIDROJUMS

Līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā tika pārtraukta pīlāru struktūra un izveidots pamats krimināltiesību kā ES Kopienas tiesību aktu sastāvdaļas attīstībai. Ņemot vērā, ka agrāk krimināltiesības ilgi tika uzskatītas par ekskluzīvu dalībvalstu kompetenci un tikai līdz ar Māstrihtas līgumu 1992. gadā tika uzsākta virzība uz ES krimināltiesību attīstību, to var uzlūkot kā nozīmīgu lēmumu.

Lai arī formāli Līgums šobrīd ietver pamatu jauniem ES krimināltiesību noteikumiem, tas nenozīmē, ka krimināltiesības būtu jāapskata ar mazāku piesardzību. Tā, piemēram, Līgums paredz ārkārtas likumdošanas procedūras apturēšanu gadījumā, ja dalībvalsts uzskata, ka ierosinātais tiesību akts ietekmē tās krimināltiesību sistēmas pamataspektus. Tā Līgumā paredzēta kā izņēmuma procedūra.

Turklāt krimināltiesības atšķiras no citām tiesiskajām jomām ar to, ka pēc definīcijas tās ierobežo noteiktas apsūdzēto un/vai notiesāto personu cilvēktiesības un pamatbrīvības. Daudzos gadījumos ir ierobežota pārvietošanās brīvība, bet pat gadījumā, ja nodarījums paredz tikai naudas sodu, tiek ierobežotas vismaz tiesības uz īpašumu. Šādi ierobežojumi principā ir likumīgi un pamatoti, bet to noteikšanai ir vajadzīga „nepieciešamības pārbaude”. Pat gadījumā, ja persona netiek notiesāta, jau pats kriminālizmeklēšanas fakts vien var radīt stigmatizācijas efektu: citi cilvēki var domāt, ka nav dūmu bez uguns.

Turklāt būtu jāpatur prātā arī praktiski apsvērumi. Jaunu ES iniciatīvu vilnis materiālo krimināltiesību jomā ātri vien var pārslogot valstu pārvaldes iestādes. Priekšlikumiem jābūt tādiem, lai tos varētu pilnībā īstenot un izpildīt. Valstu kompetento iestāžu resursi ir ierobežoti, īpaši pašreizējās ekonomikas krīzes laikā. Pastāv bīstamība, ka jaunu tiesību aktu pieņemšana neveicinās labāku izpildi, tādā veidā kaitējot gan ES materiālo krimināltiesību ticamībai, gan efektivitātei.

Visu šo iemeslu dēļ ES ir jāievēro ļoti rūpīga pieeja, papildus izstrādājot vai pārskatot spēkā esošos krimināltiesību noteikumus. Tās sasniegumi nav nevainojami, kā to atbilstoši parādījusi akadēmiķu grupa, izveidojot Eiropas politikas iniciatīvu krimināltiesību jomā. Cita starpā tie minējuši daudzu savstarpēju norāžu izmantošanu juridiskos tekstos kā lex certa principa pārkāpumu: tiesību aktiem jābūt noteiktiem un viegli saprotamiem tā, lai ikviens varētu paredzēt, vai rīcība uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu vai nē. Šis nosacījums pat vēl vairāk attiecas uz direktīvām, jo tās ir jātransponē valsts tiesību aktos, un jebkāds skaidrības trūkums var veicināt atšķirīgas interpretācijas, kas var viegli radīt neskaidrību tā vietā, lai to kliedētu.

ES neizveidoja atsevišķu telpu krimināltiesību noteikumiem. Tie ir atrodami instrumentos, kas attiecas uz tieslietām un iekšlietām, bet tāpat tos var ieraudzīt daudzās citās Savienības politikas jomās. Nesenajā paziņojumā par ES kriminālpolitiku Komisija atzīmē, piemēram, finanšu nozari (tirgus manipulācijas vai iekšējas informācijas ļaunprātīga izmantošana darījumos), krāpšanu, viltošanu, ES sociālo, tehnisko, drošības un tirgus noteikumu nopietnus pārkāpumus profesionālo transportlīdzekļu jomā, smagus ES noteikumu pārkāpumus datu aizsardzības jomā, muitas noteikumu pārkāpumus, vides pārkāpumus, nelegālu, nedeklarētu un nereglamentētu zveju un iekšējā tirgus politikas aspektus.

Rodas jautājums par to, kā nodrošināt saskaņotību un augstu kvalitāti tiesību jomā, kas, šķiet, parādās tik daudzās atšķirīgās politikas jomās. Valsts līmenī bieži ir novērojams, ka struktūrvienība Tieslietu ministrijā ir atbildīga par kopējo krimināltiesību koordināciju. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, kura ministrija uzņemas iniciatīvu par jaunu ierosināto tiesību aktu, minētā centrālā struktūrvienība vienmēr veic gala pārbaudi, pirms valsts valdība pieņem šādu tiesību akta projektu.

Atšķirīga situācija ir ES iestādēs: Komisija izveidoja dienestu savstarpējas koordinācijas grupu krimināltiesību jautājumos, kurai būtu jāuzņemas tāda pati loma kā iepriekš minētajai centrālajai struktūrvienībai Tieslietu ministrijā valsts līmenī. Tomēr vēl nav skaidrs, kādas ir grupas pilnvaras un kas notiek nesaskaņu gadījumā. Skaidrs, ka dažādi komisāri uzņemas daļēju atbildību, taču nav koordinācijas komisāra.

Padomē Tieslietu un iekšlietu ministri cenšas nodrošināt to likumdošanas priekšlikumu koordināciju, kuros ietverti krimināltiesību noteikumi. Tie izveidoja īpašu Materiālo krimināltiesību jautājumu darba grupu, kura ne vien diskutē par tipiskiem ar tieslietām un iekšlietām saistītiem priekšlikumiem, bet praksē pieprasa kompetenci attiecībā uz jebkādiem krimināltiesību noteikumiem neatkarīgi no temata. Tomēr šī struktūra nav spējusi izvairīties no pašreizējās sadrumstalotības, kā arī no dažkārt zemās ES krimināltiesību kvalitātes.

Diemžēl pašam Parlamentam, šķiet, ir vismazāk attīstītā sistēma. Protams, Parlamentā ir īpaša komiteja, kas aplūko tieslietu un iekšlietu jautājumus, t. i., Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja, bet tā nav koordinācijas komiteja un nav kompetenta attiecībā uz visiem likumdošanas priekšlikumiem, kuros ietverti krimināltiesību noteikumi.

2011. gada 8. decembrī, laikā, kad notika uzklausīšana par ES pieeju krimināltiesībām, Parlamenta Juridiskais dienests apgalvoja, ka teorētiski tas varētu piedāvāt savus pakalpojumus, lai Parlamentam sniegtu juridisku atzinumu par ierosināto ar krimināltiesībām saistīto tiesību aktu kvalitāti un saskaņotību. Tomēr tas prasītu papildu, t.i., jaunu uzdevumu veikšanu, jo pašlaik Juridiskais dienests pēc struktūras neuzņemas šādu darbu. Šāda uzdevuma piešķiršana Juridiskajam dienestam prasītu papildu resursus.

Nolūkā nodrošināt augstas kvalitātes un saskaņotu ES pieeju krimināltiesībām būtu ne vien jāuzlabo iekšējās struktūras katrā no trim minētajām ES iestādēm, bet arī jānoslēdz nolīgums starp šīm trijām iestādēm par attiecīgajiem principiem un darba metodēm.

2009. gadā Padome pieņēma secinājumus par paraugnoteikumiem, lai risinātu Padomes apspriedes par krimināltiesībām. 2011. gadā Komisija paziņojumā iepazīstināja ar savu viedokli. Pašreizējā rezolūcijā Parlaments precizēs, kādi principi ir svarīgi tā apspriedēm. Tātad pašlaik mēs strauji nonākam tādā situācijā, kurā visas trīs iestādes ir precizējušas savu nostāju, taču tikai attiecībā uz to iekšējām likumdošanas procedūrām.

Nolūkā atvieglot turpmāko sadarbību šķiet īpaši būtiski, lai iestādes vienotos par zināma veida kopēju sistēmu. Šāda sistēma varētu veiksmīgi ietvert tādu principu kopumu, ar ko regulē ikvienu krimināltiesību instrumentu. Turklāt varētu pievienot paraugnoteikumus, kas ietverti, piemēram, Padomes 2009. gada novembra secinājumos. Šāda sistēma varētu kalpot par pamatu ietekmes novērtējumiem, kas jāsagatavo Eiropas Komisijai, un tā varētu palīdzēt izstrādāt pareizas juridiskās analīzes Padomei un Parlamentam. Turklāt sistēma varētu ietvert precīzas vadlīnijas iekšējām procedūrām katrā no iestādēm, kuras tiecas nodrošināt saskaņotu pieeju.

Teorētiski tieši šie principi varētu noderēt arī kodifikācijas procesā, izmantojot formālāku likumdošanas kārtību, kas pamatotos uz Komisijas priekšlikumu, ko pēc tam formāli pieņemtu gan Padome, gan Parlaments. Tomēr, tā kā nolīgumi par iekšējām darba metodēm nav izmantojami šādam formālākam instrumentam, tas radītu draudus sadrumstalot sistēmu vairākās daļās. Pragmatisku iemeslu dēļ vien būtu vislabāk, ja iestāžu sistēma tiktu izstrādāta mazāk formālā veidā ar iestāžu darba grupas palīdzību.

Referents uzskata, ka krimināltiesību noteikumi tiek ierosināti pārāk neapdomīgi to domājamās simboliskās un atturošās ietekmes dēļ: tādās reizēs to mērķis ir no jauna pārliecināt Eiropas pilsoņus, ka ES nopietni uztver viņu drošību, un skaidri parādīt iespējamajiem likumpārkāpējiem, ka tie tiks bargi sodīti. Tomēr realitātē krimināltiesību noteikumi paši par sevi neveicina mazāku noziedzības līmeni ES. Sankciju piemērošana par noziedzīgiem nodarījumiem ir tikpat svarīga vai pat vēl svarīgāka: pats fakts, ka ES ir pieņēmusi jaunu tiesību aktu, nemazina noziegumu skaitu. Izpilde var kļūt efektīva tikai tad, ja tiesību noteikumi ir pilnīgi skaidri un atbilst pastāvošajām valstu sistēmām. Parasti noziedzību ietekmē krimināltiesību noteikumi apvienojumā ar to izpildi.

Visbeidzot, nebūs lieki vēlreiz uzsvērt, cik svarīgi ir pilnībā ievērot ES Pamattiesību hartu un citus starptautiskos cilvēktiesību instrumentus, izstrādājot jaunus krimināltiesību noteikumus. Vienmēr ir jāveic cilvēktiesību pārbaude, jo tiek aplūkots viens no visapspiedošākajiem pasākumiem, kādu valdība var noteikt pilsoņiem. Šādas pārbaudes nepieciešamība ziņojumā nav skaidri norādīta, taču ir pieņemts kā pats par sevi saprotams, ka minēto principu kontekstā šāda pārbaude būs konsekventi jāveic.


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

12.4.2012

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

49

4

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jan Philipp Albrecht, Sonia Alfano, Mario Borghezio, Rita Borsellino, Simon Busuttil, Philip Claeys, Carlos Coelho, Rosario Crocetta, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Ioan Enciu, Frank Engel, Cornelia Ernst, Tanja Fajon, Monika Flašíková Beňová, Kinga Göncz, Nathalie Griesbeck, Sylvie Guillaume, Salvatore Iacolino, Sophia in ‘t Veld, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Juan Fernando López Aguilar, Monica Luisa Macovei, Svetoslav Hristov Malinov, Véronique Mathieu, Nuno Melo, Louis Michel, Claude Moraes, Jan Mulder, Georgios Papanikolaou, Carmen Romero López, Judith Sargentini, Birgit Sippel, Csaba Sógor, Renate Sommer, Axel Voss, Renate Weber, Josef Weidenholzer, Cecilia Wikström, Tatjana Ždanoka, Auke Zijlstra

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Alexander Alvaro, Vilija Blinkevičiūtė, Birgit Collin-Langen, Cornelis de Jong, Franziska Keller, Ádám Kósa, Antonio Masip Hidalgo, Hubert Pirker, Kārlis Šadurskis, Carl Schlyter, Bogusław Sonik

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Giles Chichester, Zita Gurmai

Pēdējā atjaunošana - 2012. gada 10. maijsJuridisks paziņojums