ZIŅOJUMS par mazo lauku saimniecību nākotni

15.1.2014 - (2013/2096(INI))

Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja
Referents: Czesław Adam Siekierski

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par mazo lauku saimniecību nākotni

(2013/2096(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā kopējās lauksaimniecības politikas mērķus kā noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 39. pantā, jo īpaši „celt lauksaimniecības ražīgumu, veicinot tehnikas attīstību un panākot lauksaimniecības ražošanas racionālu attīstību un ražošanas faktoru, jo īpaši darbaspēka, optimālu izmantojumu”, kā arī „panākt pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem, palielinot lauksaimniecībā nodarbināto personu individuālos ienākumus”,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1307/2013, ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētajiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 637/2008 un Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009[1], un jo īpaši ņemot vērā 32. un 61. pantu, kuros attiecīgi noteikti pārdalošie maksājumi un mazo lauksaimnieku atbalsta shēma,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005[2], un jo īpaši ņemot vērā 7. un 19. pantu, kuros attiecīgi noteiktas tematiskās apakšprogrammas un lauku saimniecību un darījumdarbības attīstība,

–   ņemot vērā Komisijas 2011. gada 3. maija paziņojumu „Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls — ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam” (COM(2011)0244),

–   ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par taisnīgiem ienākumiem lauksaimniekiem: labāku pārtikas apgādes ķēdes darbību Eiropā[3],

–   ņemot vērā 2013. gada pētījumu „Daļēji naturālās saimniecības — to vērtība un attīstības virzieni”, kuru ir sagatavojis Parlamenta Politikas departaments B (Struktūrpolitika un kohēzijas politika),

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A7-0029/2014),

A. tā kā Eiropā mazās lauku saimniecības nepārtraukti izjūt demogrāfisko, komerciālo un tehnoloģisko spiedienu, kas izraisa pakāpenisku deagrarizāciju un ciematu depopulāciju apgabalos, kuros šādas saimniecības ir vairākumā, tostarp izraisa masveida atteikšanos audzēt nelielus mājlopu ganāmpulkus un īpašas vietējās kultūras;

B.  tā kā šīs mazās saimniecības īsteno sociālu saimniekošanas modeli, kas ES joprojām ir plaši izplatīts, un tā kā šis modelis var un tam ir un jāspēj pastāvēt līdzās citiem saimniekošanas modeļiem, kas vairāk orientēti uz lielajām saimniecībām un tirgiem;

C. tā kā mazās lauku saimniecības veic ne vien ražošanas funkciju, bet arī citas būtiskas funkcijas, kas ir saistītas ar sabiedrisko preču nodrošināšanu; tā kā tas ietver ar dabu un ainaviskumu saistītas darbības (palīdzot saglabāt gan raksturīgās Eiropas lauku ainavas, gan lauku bioloģisko daudzveidību), sociālas darbības (nodrošinot iztiku miljoniem cilvēku Eiropā, novēršot nabadzību un kļūstot par darbaspēka avotu rūpniecībai un citām ekonomikas nozarēm, piemēram, tūrismam), kā arī kultūras darbības (saglabājot skaistas tradīcijas, tautas ieražas un citas nemateriālās un vēsturiskās vērtības, kā arī ražojot reģionālos un tradicionālos produktus);

D. tā kā mazās lauku saimniecībās ir labi priekšnosacījumi, lai veidotu videi nekaitīgu un dzīvnieku labturības nosacījumiem atbilstīgu lauksaimniecību;

E.  tā kā iedzīvotāju izceļošana un lauku pamešana būtiski pasliktina lauku kopienu dzīves apstākļus — un līdz ar to lauksaimnieku dzīves un darba kvalitāti — un tā kā šiem faktoriem bieži ir izšķiroša nozīme mazas lauku saimniecības saglabāšanā vai likvidēšanā; tā kā ilgtspējīgu izredžu radīšanai, jo īpaši jauniešiem, lauku rajonos ir izšķiroša nozīme mazo lauku saimniecību nākotnes nodrošināšanā;

F.  tā kā dažos apgabalos mazo lauku saimniecību esība un izdzīvošana garantē ienākumu avotus un ierobežo iedzīvotāju izbraukšanu;

G. tā kā tirgus cenas krasi svārstās un šīs svārstības bieži pastiprina tas, ka cenas nosaka starpnieki, izmantojot ražotāju nedrošo stāvokli;

H. tā kā mazās lauku saimniecības parasti ir elastīgākas un spēj vieglāk pielāgoties tirgus krīzēm;

I.   tā kā daudzas mazās lauku saimniecības specializējas un apvienojas ražotāju organizācijās, tādējādi pamatoti spējot ieņemt vietu līdzās lielākām saimniecībām un kļūt par ražotājiem pārtikas tirgum;

J.   tā kā mazo lauku saimniecību problēmu risināšanai ir nepieciešama plašāka pieeja; tā kā iespējamu alternatīvu ienākumu avotu atbalstīšana un dažādošanas iespēja, kā arī ar lauksaimniecību nesaistītu darbvietu radīšana un sabiedrisko pakalpojumu sniegšana lauku teritorijā ir izšķiroši nozīmīga mazo lauku saimniecību un lauku kopienu nākotnei;

K. tā kā mazās lauku saimniecības nav pietiekami ņemtas vērā kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) un tā kā iemesli tam ir tas, ka KLP atbalsta struktūra, kas galvenokārt ir balstīta uz platību un iepriekšējiem ražošanas apmēriem un līdz ar to nespēj atbilstīgi reaģēt uz mazo lauku saimniecību situāciju un darbību, kā arī tas, ka atsevišķas dalībvalstis otrajā pīlārā nosaka minimālās finansēšanas robežvērtības, un dalībvalstis nav ieviesušas īstenošanas pasākumus, kas atbilst šādu saimniecību vajadzībām;

L.  tā kā mazajām lauku saimniecībām ir grūti piesaistīt finansiālu atbalstu, ņemot vērā, ka tām, piemēram, var būt grūtības piekļūt ES programmas finansējumam, jo tās nespēj izpildīt finansējuma saņemšanai noteiktos kapitāla un/vai veiktspējas prasības vai arī tām ir zems kredītspējas līmenis vai kredītspējas nav vispār;

M. tā kā, ņemot vērā to, ka mazajām lauku saimniecībām tālākajos reģionos ir divtik sarežģīti veikt saimniecisko darbību, tām ir arī jāpievērš īpaša uzmanība;

N. tā kā daudzām mazajām lauku saimniecībām ārkārtīgi svarīgi ir papildu ienākumi un ienākumi no darbības, kas nav lauksaimnieciskā darbība;

O. tā kā atsevišķu veidu mazās lauku saimniecības, piemēram, naturālās saimniecības, darbojas kā aizsargmehānisms pret pilnīgu trūkumu, nodrošinot vismaz nedaudz pārtikas un ienākumu;

P.  tā kā mazo lauku saimniecību vadītāji dažkārt nesaņem pietiekamu administratīvo atbalstu un labas kvalitātes konsultāciju; tā kā dalībvalstis bieži rada nevajadzīgus birokrātiskus šķēršļus un dažiem mazo lauku saimniecību vadītājiem nav vajadzīgo līdzekļu un pieredzes, lai efektīvi ievērotu attiecīgos administratīvos procesus;

Q. tā kā lauku saimniecībām ģeogrāfiskās sadrumstalotības dēļ ir mazākas iespējas vienoties par izdevīgām cenām pārtikas tirdzniecības ķēdē nekā pārējiem tirgus dalībniekiem, kas ir īpaši jutīgs jautājums mazo lauku saimniecību gadījumā;

R.  tā kā mazām lauku saimniecībām ir īpaša nozīme, saglabājot darbīgumu dažos reģionos, piemēram, kalnainos apgabalos un teritorijās, kurās ir nelabvēlīgi saimnieciskie apstākļi, un tālākos reģionos, kā arī reģionos, kuros nelabvēlīgu ģeogrāfisko un strukturālo apstākļu dēļ lauksaimniecība ir viena no retajām, ja ne vienīgā ekonomiski ilgtspējīgā nozare;

S.  tā kā to ģimeņu, kas iztiek, strādājot mazajās lauku saimniecībās, ienākumu un dzīves līmenis ir daudz zemāks nekā lauksaimniekiem, kuri ražo preces tirgum vai ir nodarbināti citās ekonomikas jomās;

T.  tā kā daudzas mazās lauku saimniecības nevar izdzīvot tikai no lauksaimniecības vien, un tām izdzīvošanai ir nepieciešami alternatīvi ienākumu avoti; tā kā tajā pašā laikā šīm mazajām lauku saimniecībām vairāk uzmanības būtu jāvelta savu darbību ienesīgumam un produktivitātei;

U. tā kā daudzos reģionos mazās lauku saimniecības nodrošina to ģimeņu pamatvajadzības, kurām nav iespēju atrast citus ienākumu avotus;

V. tā kā trūkst pietiekami daudz ticamu datu par mazo lauku saimniecību stāvokli un KLP instrumentu ietekmi uz šo nozari un tā kā jēdziens „mazās lauku saimniecības” katrā dalībvalstī tiek definēts atšķirīgi;

W. tā kā dažiem mazajiem lauksaimniecības produktu ražotājiem, piemēram, biteniekiem, vai nu pašiem nepieder zeme, vai viņi paši to neapsaimnieko, un līdz ar to šie ražotāji tiek izslēgti no mazo lauksaimnieku atbalsta shēmas;

X. tā kā ANO Ģenerālā asambleja 2014. gadu pasludināja par Starptautisko ģimenes lauksaimniecības gadu,

1.  aicina dalībvalstis un Eiropas Komisiju veikt atbilstošus pasākumus jaunās kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros, kā arī sagatavot pamatnostādnes periodam pēc 2020. gada, vairāk ņemot vērā īpašas mazo, ģimeņu saimniecību vajadzības. Šīs saimniecības ir nozīmīgs Eiropas lauksaimniecības modeļa elements, kā arī pamats lauku teritorijas daudzfunkcionālai attīstībai un reģionu ilgtspējīgai attīstībai kopumā;

2.  prasa arī turpmāk piemērot politiku, ar ko atbalsta lauksaimniecībā izmantojamo zemju konsolidāciju, kā arī piešķirt finansiālu palīdzību lauksaimniekiem, kuri iesaistījušies mazo lauksaimnieku atbalsta shēmā un savas lauksaimniecībā izmantojamās zemes nodevuši pilnīgā lietošanā citiem lauksaimniekiem, ar šādu politiku efektīvi uzlabojot lauksaimnieciskās ražošanas struktūru;

3.  uzskata, ka vienkāršai mazo lauku saimniecību skaita ierobežošanai nav jākļūst par galveno restrukturizācijas pasākumu mērķi, jo tas nepalielinās lielāku saimniecību konkurētspēju; šajā saistībā aicina dalībvalstis izstrādāt mazajām lauku saimniecībām piemērotus risinājumus un attīstības modeļus, ņemot vērā attiecīgās valsts lauksaimniecības īpatnības un reģionālās atšķirības, lai palielinātu mazo lauku saimniecību konkurētspēju, dzīvotspēju un ienesīgumu, attīstītu uzņēmējdarbību, radītu darbvietas un apturētu iedzīvotāju skaita mazināšanos lauku teritorijā;

4.  uzskata, ka lauku apgabalos nekavējoties jānovērš lauku pamešana un iedzīvotāju izceļošana, lai mazajām lauku saimniecībām to atrašanās vietā nodrošinātu atbilstīgu vidi un tādējādi ilgtermiņa izredzes; aicina dalībvalstis efektīvi izmantot pieejamo ES finansējumu, ar ko attīstītu infrastruktūru, izglītības, medicīnas un aprūpes iestādes, bērnu aprūpi, piekļuvi ātrdarbīgam internetam un mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) dibināšanu un izaugsmi, lai lauku apvidos nodrošinātu tādu pašu dzīves līmeni kā pilsētās; iesaka centienus veltīt ilgtspējīgu nākotnes izredžu nodrošināšanā jauniešiem, labi izglītotiem cilvēkiem un sievietēm;

5.  prasa palielināt tiešo tirdzniecību — piemēram, tradicionālo produktu tirdzniecību — vietējos un reģionālajos tirgos un mazās saimniecībās attīstīt ilgtspējīgu, atbildīgu pārstrādi, kā arī ieviest būtisku un samērīgu uzraudzības sistēmu; mudina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt spēkā esošos noteikumus par pārtikas nekaitīgumu, lai mazinātu slogu un likvidētu šķēršļus, kurus šie noteikumi varētu radīt mazajām lauku saimniecībām, attīstot pārtikas pārstrādi un tirdzniecību; mudina Komisiju un dalībvalstis izveidot platformu labākās prakses apmaiņai par to, kā regulēt un uzraudzīt mazajās lauku saimniecībās veikto pārstrādi; turklāt aicina reģionālās iestādes aktīvāk iesaistīties tiešās tirdzniecības, tostarp vietējo un pilsētas tirdzniecības vietu infrastruktūras attīstībā, atvieglojot patērētājiem iespēju saņemt lētus, veselīgus un kvalitatīvus lauksaimniecības produktus;

6.  uzskata, ka mazo lauku saimniecību problēmu risināšanai papildus KLP ir jāpiesaista arī citi ES politikas virzieni, tostarp kohēzijas politika, lai lauku teritorijā uzlabotu tehnisko infrastruktūru un piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem, savukārt no Eiropas Sociālā fonda līdzekļiem jāfinansē kopienas un sociālā darbība, kas saistīta ar sociālo iekļaušanu, izglītību, apmācību un zināšanu nodošanu; turklāt uzskata — tā kā šīs saimniecības būtiski neietekmē tirgu, tad ir arī pieļaujams papildu atbalsts no valsts līdzekļiem saskaņā ar principiem, kas ir saskaņoti ar Komisiju, un nepārkāpjot konkurences principus;

7.  vērš uzmanību uz zemes īpašumu tirgus paredzamās liberalizācijas ietekmi uz lauksaimniecībā izmantojamo zemju cenām jaunajās dalībvalstīs; norāda, ka zemes īpašumu cenu palielināšanās vissmagāk skar mazos lauksaimniekus;

8.  aicina dalībvalstis savās izglītības sistēmās nodrošināt piemērotu infrastruktūru arodizglītībai un profesionālajai apmācībai lauksaimniecības jomā;

9.  vērš uzmanību uz ietekmi, ko pilsētu paplašināšanās rada uz lauksaimniecībā izmantojamo zemju cenām;

10. ļoti atzinīgi vērtē jauno KLP pirmajā pīlārā noteikto regulējumu par mazo lauksaimnieku atbalsta shēmu, tomēr uzskata, ka vienkāršots ticis vienīgi piešķiršanas veids, taču zemās tiešo maksājumu likmes nedod iespēju attīstīties, un līdz ar to šie pasākumi joprojām nav pietiekami, lai uzlabotu mazo saimniecību stāvokli ES; uzskata, ka ir jāievieš mehānisms, ar ko mazās lauku saimniecības varētu iesniegt daudzgadu pieteikumus tiešajiem maksājumiem, paredzot, ka šie pieteikumi tiktu atjaunināti vienīgi tad, ja notiek izmaiņas attiecīgajā lauku saimniecībā;

11. atkārtoti vērš uzmanību uz to, ka dalībvalstīs pastāv krasas lauksaimniecības subsīdiju atšķirības, kas ir neizdevīgas jaunajām dalībvalstīm;

12. uzsver — ņemot vērā to, ka KLP pirmajā pīlārā paredzētā mazo lauksaimnieku atbalsta shēma ir brīvprātīga, ir būtiski pārskatīt un izmantot visas otrajā pīlārā mazajiem ražotājiem paredzētās atbalsta iespējas;

13. uzskata, ka papildus šādiem pasākumiem noteikti ir jārod efektīvs veids, kā nodrošināt atbalstu visiem tiem mazajiem lauksaimniecības produktu ražotājiem, kuru darbība un saražotie produkti nav saistīti ar lauksaimniecības zemju īpašumtiesībām un/vai šo zemju izmantošanu;

14. aicina dalībvalstis ieviest piemērotus finanšu instrumentus, piemēram, mikrokredītu, subsidētu aizdevumu procentu likmju, finanšu nomas, pirmās iemaksu atlīdzināšanas vai kredītgarantiju veidā; turklāt uzskata, ka šāda veida atbalsta procesā ir jāiesaista reģionālā un vietējā līmeņa iestādes;

15. uzsver, ka pat mazajām lauku saimniecībām ir jāievēro labas lauksaimniecības prakses noteikumi, kā arī Eiropas un attiecīgās valstu prasības, jo īpaši ražošanas un patērētāju aizsardzības jomā, un līdz ar to šo saimniecību vadītājiem ir nepieciešama obligātā kvalifikācija; šajā saistībā aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt veidus, kā nodrošināt šīs kvalifikācijas vispārēju iegūšanu un kā to pielāgot mazo saimniecību vajadzībām;

16. prasa bezmaksas konsultācijas vairāk pielāgot mazo lauku saimniecību vajadzībām, vienkāršot procedūras, kas saistītas ar informēšanu, riska novērtēšanu un sanitāro uzraudzību, uzsākt informatīvās kampaņas, apmainīties ar labāko praksi attiecībā uz īsām pārtikas apgādes ķēdēm un nodrošināt tehnisko palīdzību tiem, kuri iesniedz pieteikumus ES finansējuma saņemšanai, kā arī konsultācijas, kas palīdzētu šīm saimniecībām savas ražošanas darbības pielāgot ražošanas un vides potenciālam;

17. uzsver, ka mazajām laiku saimniecībām ir jāapvienojas organizācijās, ražotāju grupās vai kooperatīvos un jāveido kopējas tirgvedības kampaņas; uzskata, ka visu veidu mazo lauku saimniecību asociācijām, kas izpaužas gan kā kooperatīvi un ražotāju organizācijas, gan kā ražošanas līdzekļu, tostarp iekārtu, koplietošana, ir jāsaņem īpašs atbalsts, izmantojot ES un valstu mehānismus;

18. uzskata, ka mazajām lauku saimniecībām, kas atrodas kalnu apgabalos vai mazāk labvēlīgos apvidos un attālākos reģionos, ir jāspēj izmantot ar ražošanu saistīto atbalstu, piemēram, liellopu audzēšanai, ja šīm saimniecībām ir arī konkrētas vides funkcijas;

19. uzskata, ka lauksaimnieciskām darbībām vairāk nekā jebkad iepriekš ir stratēģiska nozīme, kas visām dalībvalstīm attiecīgi ir jāņem vērā, lai rastu veidus, kā mazajiem lauksaimniekiem nodrošināt saimnieciskās darbības turpināšanu nolūkā panākt līdzsvaru starp lauksaimniecības produktu cenām un ražošanas izmaksām;

20. prasa dalībvalstīm savās I un II pīlāra programmās iekļaut apakšprogrammas un pasākumus, kas orientēti uz mazajām lauku saimniecībām; norāda, ka jo īpaši mazajām lauku saimniecībām ir vajadzīgi papildu ienākumi un ienākumi no palīgdarbības, piemēram, tūrisma nozarē, lai nodrošinātu pietiekamus ienākumus; šajā saistībā uzsver, cik būtiski ir nodrošināt, ka KLP otrajā pīlārā ir paredzēti plaši resursi un ka lauku attīstības programmas ir pienācīgi orientētas uz mazo lauku saimniecību vajadzībām;

21. iesaka paplašināt Lauku saimniecību grāmatvedības datu tīkla darbības jomu, lai izpētītu mazo lauku saimniecību stāvokli un KLP ietekmi uz tām, kā arī lai plānotu šo saimniecību attīstību;

22. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

• [1]  OV L 347, 20.12.2013., 608. lpp.
• [2]  OV L 347, 20.12.2013., 487. lpp.
• [3]  OV C 308 E, 20.10.2011., 22. lpp.

PASKAIDROJUMS

Mazās lauku saimniecības ir neatņemams Eiropas lauku apvidus elements, kas dod lielu sabiedrisko labumu, tostarp sniedzot ieguldījumu ainavu daudzveidības uzturēšanā, nodrošinot iztiku miljoniem cilvēku galvenokārt tā dēvētajās „jaunajās dalībvalstīs” vai gadsimtiem kopjot bagātas tautas tradīcijas un ieražas laukos. Ar to darbību ir saistīta daudzu ģimeņu dzīve, bieži vairākās paaudzēs. Neskatoties uz to, KLP ietvaros joprojām tiek dota priekšroka lielām saimniecībām, kurām ir komerciāls raksturs un kas gūst labumu jau no apjomradītiem ietaupījumiem.

Mazajām saimniecībām ir raksturīga zemāka efektivitāte, lielāka nodarbinātība un ražošanas daudzveidība. Savukārt to īpašnieki biežāk ir vecāki cilvēki un ar zemāku izglītību nekā lielie lauksaimnieki, un tie cīnās ar aktīvu pēcteču trūkumu. Bieži mazo saimniecību nākotne tiek izlemta brīdī, kad notiek paaudžu maiņa. Tādēļ ir svarīgi atbalstīt šīs saimniecības, lai to īpašnieki varētu tajās darboties līdz savas aktīvās darba dzīves beigām.

Tehnoloģiskā attīstība un lauksaimniecības virzīšana uz tirgus ekonomiku izraisa iekšējā patēriņa samazināšanos saimniecībā, savukārt pieaugošais ražošanas apjoms izraisa lielākas saimniecību sasaistes ar tirgu.

Mazo saimniecību nozare ir pārstāvēta gan ES-12, gan ES-15. ES-15 valstīs nepieciešams papildus izšķirt dienvidu valstu grupu, t. i., Spānija, Portugāle, Itālija, Grieķija, kur lielo sadrumstalotību nosaka vēsturiski priekšnoteikumi un ražošanas veids. Vēl jo būtiskāk ir tas, ka sadrumstalotība ir arī jauno dalībvalstu vidū. ES-12 valstīs, īpaši bijušajās sociālisma bloka valstīs, sadrumstalotība ir arī vēsturiski politisko procesu dēļ. Pagātnē (1945.–1948.) tika sadalītas lielās saimniecības, atņemot zemi lielajiem īpašniekiem un piešķirot to mazajiem. Pēc tam norisinājās piespiedu kolektivizācija (1948.–1955.), savukārt 90. gados, politiskās iekārtas pārejas laikposmā, notika atkārtota zemes pārdale mazāko saimniecību vidū. Pašreiz ir vērojama koncentrēšanās lielāko saimniecību grupā.

Nav apšaubāms tas, ka dienvidu valstu mazās lauku saimniecības, kurām ir stipras tirgus un ienākumu pozīcijas, ir viena lieta, bet pavisam cita lieta ir mazās saimniecības Polijā, kurām bieži ir savas tradīcijas, nobružāti saimniekošanas veidi, kas gadu desmitiem darbojas nemainīgā veidā, kur īpašumtiesības tiek nodotas no paaudzes uz paaudzi, un pavisam cita lieta ir saimniecība, kas ir radusies konkrētu gruntsgabalu piešķiršanas dēļ pēc valsts vai kooperatīva saimniecības likvidēšanas, kas sekoja pēc politiskās iekārtas pārveidošanās Austrumeiropā (Rumānija, Bulgārija utt.).

Jauno dalībvalstu pievienošanās 2004. gadā un vēlāk ievērojami izmainīja ne vien visu ES lauksaimniecības struktūru, bet arī mazo lauku saimniecību sektora struktūru. Neapšauba to, ka mazās saimniecības vecajā ES ir stabilākas nekā jaunajā ES. Pēc pievienošanās ES mazo lauku saimniecību rentabilitāte ES-12 valstīs samazinājās, bet tur, kur tika saņemts KLP atbalsts, saimniecību ienākumi palielinājās. Mazo saimniecību problēmas rodas tur, kur lauksaimniecība ir sliktā stāvoklī, savukārt zeme nav auglīga.

Vērojams apliecinājums tam, kā samazinās to saimniecību skaits Eiropā, kas nodarbojas ar preču ražošanu. Vidējais saimniecības lielums ir palielinājies visās valstīs. Taču ir vērojamas reģionālās atšķirības. Vidējais saimniecības apjoms 2010. gadā ES-27 bija 14,2 ha, turklāt Ziemeļrietumos tas bija 50,1 ha, bet Dienvidos — 12,0 ha, savukārt jaunajās dalībvalstīs tik tikko 7,1 ha. Neskatoties uz mazo saimniecību skaita samazināšanās tendenci, jānorāda, ka krīzes vai rūpniecības restrukturizācijas laikā bija vērojams iedzīvotāju pieaugums mazajās saimniecībās, tā kā darba zaudēšanas dēļ palielinās to personu skaits, kas atgriežas laukos pie ģimeņu saimniecībām un lauksaimniecības. Tādējādi var uzskatīt, ka ekonomikas izaugsmes un zema bezdarba līmeņa laikā darbaspēks tiek „izsūtīts” no lauksaimniecības, kas paātrina tādu tehnoloģiju ieviešanu, kas ļauj samazināt nepieciešamību pēc darbaspēka un ļauj izmainīt lauksaimniecības struktūras. Turpretī tādas ekonomikas recesijas laikā, kas pašreiz norisinās ES dienvidu valstīs, darbaspēks tiek „uzsūkts” atpakaļ lauksaimniecībā, kas bremzē pilsētu bezdarba līmeni. No ekonomikas viedokļa tā ir pozitīva parādība, taču, ja migrācijas līmenis no laukiem un lauksaimniecības par labu darbaspēka aizstāšanai ar kapitālu ir liels un pastāvīgs, tad tas var izraisīt depopulācijas pastiprināšanos un galu galā lauku sētu izzušanu lauku teritorijā.

Līdz šim ir atvēlēts maz vietas mazo lauku saimniecību un daļēji naturālo saimniecību nozarei. Tomēr pēdējo gadu laikā interese par šo problēmu ir palielinājusies. Ir būtiski minēt kaut vai 2010. gada konferenci Sibiu, Rumānijā, vai trīs starptautiskās konferences Krakovā, Polijā, 2011.–2013.gadā.

Viens no izaicinājumiem, ar kuru nācās sastapties referentam bija mazo lauku saimniecību definīcijas jautājums Eiropas līmenī. Pēc padziļinātas analīzes referents secināja, ka nav iespējams pieņemt vienu universālu definīciju. Lai gan ir bijuši vairāki mēģinājumi precīzāk vai mazāk precīzi noteikt mazās vai daļēji naturālās saimniecības, taču lielās atšķirības starp dalībvalstīm vai lauksaimniecības ražošanas nozarēm kavē piemērot jebkuru no definīcijām Eiropas kontekstā. Turklāt definīcijas atšķiras atkarībā no vajadzības, kādēļ tās ir paredzētas, un trūkst vienotu kritēriju.

Tādējādi mūsu rīcībā ir definīcijas, kas balstās uz saimniecības ekonomiskajiem apjomiem — tā saucamo ESU (European Size Unit), uz saimniecībā nodarbināto personu skaitu saskaņā ar tā dēvēto AWU (Annual Working Units), un jau kādu laiku popularitāti ir ieguvusi jauna kategorija — standarta produkcija (SO — Standard Output) izteikta EUR. Jaunajā FADN tipoloģijā ļoti mazas saimniecības ir tās, kuru SO ir līdz EUR 8 tūkstošiem, bet mazajām ir EUR 8–25 tūkstoši.

Populārākā un arī nepilnīgākā definīcija ir tā, kas balstās vienīgi uz platību, t. i., lauksaimniecībai izmantojamās teritorijas hektāru skaitu (UAA — Utilised agricultural area). Tādējādi parasti uzskata, ka mazās saimniecības ir tās, kurām ir līdz 2 vai 5 ha UAA. Ja ievēro 2 ha kritēriju, tad šajā grupā atradīsies gandrīz puse no visām ES saimniecībām. Turpretī, ja pieņem, ka tas ir līdz 5 ha, tad šeit ietilps pat 2/3 no Eiropas Savienības saimniecībām. Šī metode ir nepilnīga galvenokārt lielo atšķirību dēļ, kas rodas starp dalībvalstīm un lauksaimniecības ražošanas apgabaliem. Un tādējādi, piemēram, Rumānijā vairāk nekā 90 % no saimniecībām ir mazākas nekā 5 ha, savukārt Dānijā, Zviedrijā, Beniluksa valstīs vai Čehijā to daudzums uz kopējā saimniecību fona ir niecīgs.

Turklāt, piemēram, 4 hektārus lielas saimniecības, kas nodarbojas ar intensīvu dārzeņu audzēšanu un nodarbina dažas personas, nevar pielīdzināt tipiskām vispārējas darbības mazajām saimniecībām. Līdzīgi arī 10 hektārus lielas ģimeņu saimniecības, kas atrodas teritorijās, kur ir nelabvēlīgi ekonomikas apstākļi un nodarbojas ar lopu audzēšanu, var saskarties ar tādām grūtībām, kas ir raksturīgas sadrumstalotai lauksaimniecībai.

Ir arī tā dēvētā daļēji naturālo saimniecību definīcija (semi-subsistence farm), kas pieņem, ka par tādām uzskata tās saimniecības, kas tirdzniecībai paredz līdz 50 % no savas produkcijas, bet pārējais tiek izmantots pašu patēriņam. Pieņem, ka 5,8 milj. ES saimniecību, tātad gandrīz puse no kopējā saimniecību skaita, ir daļēji naturālas saimniecības.

Mazajām lauku saimniecībām būtībā ir četri iespējamie rīcības scenāriji:

– attīstība, paplašinot savu teritoriju un palielinot ražošanu, lai kļūtu par pilnvērtīgu tirgus dalībnieku;

– savas darbības turpināšana apvienojumā ar izmaiņām, dažādojot ienākuma avotus, tādējādi uzsākot papildus ražošanu citos virzienos, kas sniedz jaunus ienākumus, vai arī daļēji strādājot ārpus saimniecības;

– saimnieciskās darbības pārtraukšana ar mērķi nodot zemi saimniecībām, kuras attīstās, laikā, kad to īpašnieki aiziet pensijā vai arī uzsāk citu nodarbinātības veidu;

– darbības turpināšana līdzšinējā veidā un vēlāka tās nodošana nākamajām paaudzēm nodarbinātības un citu ienākumu avotu trūkuma dēļ.

Referents uzskata, ka KLP paredzētajos pasākumos mazo saimniecību labā, ir jāņem vērā iepriekš minētie attīstības scenāriji, un jo īpaši II pīlāra instrumentiem jākļūst elastīgiem un ar noteiktu pakāpeniskumu pēc tam, kad pasākumi izrādīsies neefektīvi. Referents uzskata, ka labs risinājums varētu būt, piemēram, izveidot iespēju izmaksāt visus maksājumus mazajiem lauksaimniekiem piemērotas atbalsta shēmas līdz 2020. gadam ietvaros kopā ar konkrētu prēmiju, piemēram, apdrošināšanai vai citiem mērķiem, ja īpašnieks pārdos savu saimniecību lauksaimniekam, kas ražo preces vai attīstās.

Referents uzskata, ka līdzšinējās Kopējās Lauksaimniecības politikas ietvaros pret mazām lauku saimniecībām attieksme nav godīga. Atzinīgi vērtē tām paredzētos jaunos atbalsta veidus un konkrētus vienkāršojumus (tostarp apzaļumošanas izslēgšanu no prasībām), kas ir pieņemti KLP reformas ietvaros, tomēr vienlaikus neuzskata tos par pietiekamiem. Galvenie kavēkļi ir: I pīlārs (kas balstās uz platību un ražošanas vēsturisko vērtību, bet neņem vērā nodarbinātības un ienākumu līmeni) un minimālās atbilstības prasības II pīlārā.

Referents saskata iespēju mazajām lauku saimniecībām ieviest dažāda veida ražošanu un darbību citās ekonomikas jomās līdzīgi small business veida uzņēmumiem, nevis tikai sociāla rakstura pārejas veidu, kas ir raksturīgs mazāk attīstītajām ES valstīm, kuras ir pārejas procesā. Tādēļ tām ir jāatrod konkrētas ražošanas nišas, jo mazā saimniecībā nevar ražot to pašu, ko ražo lielā, un saņemt apmierinošus ienākumus. Bet, no otras puses, referents apzinās to, ka tas var būt arī to cilvēku, kas izrāda zemu aktivitāti, dzīvesveids vai arī vaļasprieks, kas ir saistīts ar ekoloģiskas pārtikas ražošanu.

Ir pārliecināts, ka mazās lauku saimniecības nesasniegs apmierinošu ienākumu līmeni, nekoncentrējoties uz īpašiem ražošanas virzieniem, kam ir nepieciešama liela pievienotā vērtība. Lielas iespējas ir arī reģionālo produktu izgatavošanai apvienojumā ar tiešo tirdzniecību mazās preču aprites ķēdes ietvaros. Referents arī saskata nepieciešamību pēc lielākas, vispārējas mazo lauku saimniecību aktivitātes, lai ierobežotu to vājās puses.

Apzinās arī to, ka specializētos ražošanas virzienus ir iespējams ieviest vienīgi daļā mazo lauku saimniecību. Tādēļ referents uzskata, ka laukos ir būtiski veidot jaunas darbavietas, kas nav lauksaimniecības nozarē. Jau pašreiz daļa mazo saimniecību īpašnieku saņem ienākumus no darba, kas nav lauksaimniecības darbs, vai no pakalpojumu sniegšanas lauksaimniecības jomā vai jomā, kas nav lauksaimniecība, balstoties uz saimniecības infrastruktūru. Bez šaubām, daļai mazo saimniecību īpašnieku būs darbs, kas nav darbs lauksaimniecībā, ja tāda iespēja būs un saimniecībā strādās uz nepilnu slodzi. Ievērojama daļa saimniecību īpašnieku, īpaši jaunajās dalībvalstīs, labprāt strādātu ārpus lauksaimniecības un likvidētu savu lauku saimniecību, ja vien darba tirgū būtu pieprasījums.

Referents uzskata, ka mazo lauku saimniecību problēmu risināšanā būtiska nozīme ir ne tikai abiem KLP pīlāriem, bet arī ES kohēzijas politikai, kurai būtu jāfinansē nepieciešamā infrastruktūra mazajām saimniecībām lauku teritorijā, kā arī izmantojot Eiropas Sociālo fondu atbalstu un konkrētus sabiedriski sociālus pasākumus attiecībā uz sociālo iekļaušanos, izglītību un apmācībām. Nepieciešama ir arī lielāka pašvaldību aktivitāte. Mazajām saimniecībām nav lielas ietekmes uz tirgu, tādēļ jānodrošina konkrēti valsts atbalsta veidi mazajām saimniecībām Eiropas Savienības līmenī, saglabājot konkurētspējas politikas principus. Nepieciešama arī profesionāla finanšu konsultāciju sniegšana no valsts puses.

Referents uzskata arī, ka ir nepieciešams nodrošināt atbilstošus datus analīzei, lai varētu pieņemt attiecīgus politiskos lēmumus. Tādēļ aicina vienkāršotā veidā paplašināt FADN tīklu

I PIELIKUMS

1. tabula. Mazo un daļēji naturālo lauku saimniecību skaits ES-27 valstīs, dalībvalstu apakšgrupās un atsevišķās dalībvalstīs 2010. gadā (tūkstošos)

Dalībvalsts	Kopējais mazo un daļēji naturālo lauku saimniecību skaits					SSF
	Kopā	līdz 2 ha	līdz 5 ha	SO līdz EUR 2000	SO līdz EUR 8000	Kopā	līdz 2 ha	līdz 5 ha	SO līdz EUR 2000	SO līdz EUR 8000
ES-27	12 015	5637	8056	5132	8507	5842	4053	5186	3906	5487
ES-15	5225	1728	2728	1167	2669	845	660	786	501	758
ES-15 NW*	1586	119	267	109	388	20	10	17	7	16
ES-15 S*	3639	1609	2461	1058	2281	825	649	769	494	742
NMS-12*	6789	3909	5328	3965	5838	4997	3393	4401	3406	4729
Austrija	150	16	46	21	55	0	0	0	0	0
Beļģija	43	4	9	1	6	0	0	0	0	0
Bulgārija	370	295	325	254	340	177	163	171	153	176
Kipra	39	29	34	22	32	20	19	20	16	20
Čehija	23	2	3	1	8	2	0	1	0	2
Dānija	42	1	1	1	6	0	0	0	0	0
Igaunija	20	2	6	5	11	6	1	3	3	5
Somija	64	1	6	3	20	0	0	0	0	0
Francija	516	67	129	42	116	20	10	17	7	16
Vācija	299	14	26	1	34	0	0	0	0	0
Grieķija	723	367	551	236	511	119	117	118	113	117
Ungārija	577	413	459	359	496	454	367	395	323	424
Īrija	140	2	10	18	60	0	0	0	0	0
Itālija	1621	819	1177	495	995	645	485	592	343	568
Latvija	83	10	28	39	64	59	9	25	35	51
Lietuva	200	32	117	97	170	114	24	82	65	109
Luksemburga	2	0	0	0	0	0	0	0	0	0
Malta	13	11	12	5	8	7	6	6	3	3
Nīderlande	72	8	19	0	9	0	0	0	0	0
Polija	1507	355	823	443	1007	511	171	373	195	447
Portugāle	305	152	230	117	237	57	44	55	36	55
Rumānija	3859	2732	3459	2717	3632	3590	2608	3277	2593	3438
Slovākija	24	9	15	8	18	13	7	11	6	13
Slovēnija	75	20	45	16	51	44	17	37	15	42
Spānija	990	270	503	211	538	4	4	4	1	2
Zviedrija	71	1	8	6	29	0	0	0	0	0
Apvienotā Karaliste	187	4	13	16	54	0	0	0	0	0

*Kategorija ES-15 NW ietver visas ES-15 valstis, izņemot Grieķiju, Itāliju, Spāniju un Portugāli; ES-15 S ietver Grieķiju, Itāliju, Spāniju un Portugāli; kategorijā NMS-12 ir iekļautas visas jaunās dalībvalstis, kas ir pievienojušās ES 2004. un 2007. gadā.

Avots: „Daļēji naturālās saimniecības — to vērtība un attīstības virzieni”, Eiropas Parlamenta Politikas departaments B (Struktūrpolitika un kohēzijas politika), 2013. gada aprīlī, 27. lpp.

II PIELIKUMS

2. tabula. Mazo un daļēji naturālo lauku saimniecību procentuālā attiecība ES-27 valstīs, dalībvalstu apakšgrupās un atsevišķās dalībvalstīs 2010. gadā (izteikts %)

Dalībvalsts	SSF % kopējam lauku saimniecību skaitam attiecīgajā dalībvalstī	SSF % kopējam lauku saimniecību skaitam, kuru platība ir līdz 2 ha attiecīgajā dalībvalstī	SSF % kopējam lauku saimniecību skaitam, kuru platība ir līdz 5 ha attiecīgajā dalībvalstī	SSF % kopējam lauku saimniecību skaitam, kuru SO ir līdz EUR 2000attiecīgajā dalībvalstī	SSF % kopējam lauku saimniecību skaitam, kuru SO ir līdz EUR 8000 attiecīgajā dalībvalstī
ES-27	49	72	64	76	64
ES-15	16	38	29	43	28
ES-15 NW*	1	8	6	6	4
ES-15 S*	23	40	31	47	33
NMS-12*	74	87	83	86	81
Austrija	0	0	0	0	0
Beļģija	0	0	0	0	0
Bulgārija	48	55	53	60	52
Kipra	51	66	59	73	63
Čehija	9	0	33	0	25
Dānija	0	0	0	0	0
Igaunija	30	50	50	60	45
Somija	0	0	0	0	0
Francija	4	15	13	17	14
Vācija	0	0	0	0	0
Grieķija	16	32	21	48	23
Ungārija	79	89	86	90	85
Īrija	0	0	0	0	0
Itālija	40	59	50	69	57
Latvija	71	90	89	90	80
Lietuva	57	75	70	67	64
Luksemburga	0	0	0	0	0
Malta	54	55	50	60	38
Nīderlande	0	0	0	0	0
Polija	34	48	45	44	44
Portugāle	19	29	24	31	23
Rumānija	93	95	95	95	95
Slovākija	54	78	73	75	72
Slovēnija	59	85	82	94	82
Spānija	0	1	1	0	0
Zviedrija	0	0	0	0	0
Apvienotā Karaliste	0	0	0	0	0

*Kategorija ES-15 NW ietver visas ES-15 valstis, izņemot Grieķiju, Itāliju, Spāniju un Portugāli; ES-15 S ietver Grieķiju, Itāliju, Spāniju un Portugāli; kategorijā NMS-12 ir iekļautas visas jaunās dalībvalstis, kas ir pievienojušās ES 2004. un 2007. gadā.

Avots: „Daļēji naturālās saimniecības — to vērtība un attīstības virzieni”, Eiropas Parlamenta Politikas departaments B (Struktūrpolitika un kohēzijas politika), 2013. gada aprīlī, 28. lpp.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	17.12.2013
Galīgais balsojums	+: –: 0:	22 2 4
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Liam Aylward, José Bové, Luis Manuel Capoulas Santos, Michel Dantin, Paolo De Castro, Albert Deß, Herbert Dorfmann, Mariya Gabriel, Iratxe García Pérez, Julie Girling, Béla Glattfelder, Martin Häusling, Esther Herranz García, Peter Jahr, Elisabeth Jeggle, Jarosław Kalinowski, James Nicholson, Marit Paulsen, Britta Reimers, Czesław Adam Siekierski, Sergio Paolo Francesco Silvestris, Alyn Smith, Ewald Stadler, Marc Tarabella, Janusz Wojciechowski
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Anthea McIntyre, Milan Zver
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Enrique Guerrero Salom