Eiropas Parlaments ,

–   ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu par energoefektivitāti vai kā ar ierobežotiem resursiem sasniegt labāku rezultātu (KOM(2005)0265),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 16. decembra Direktīvu 2002/91/EK par ēku energoefektivitāti(1) ,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Direktīvu 2004/8/EK par tādas koģenerācijas veicināšanu, kas balstīta uz lietderīgā siltuma pieprasījumu iekšējā enerģijas tirgū(2) (t.s. "Koģenerācijas direktīva"),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 6. jūlija Direktīvu 2005/32/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības attiecībā uz enerģiju patērējošiem ražojumiem(3) ,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvu 2006/32/EK par enerģijas gala patēriņa efektivitāti un enerģijas pakalpojumiem(4) ,

–   ņemot vērā Padomes 1992. gada 22. septembra Direktīvu 92/75/EEK par sadzīves tehnikas enerģijas patēriņa un citu resursu patēriņa norādīšanu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm(5) ,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem (no 2007. līdz 2013. gadam) (KOM(2005)0119) (Septītā pamatprogramma),

–   ņemot vērā tā 2001. gada 14. marta rezolūciju par Komisijas paziņojumu - rīcības plāns energoefektivitātes uzlabošanai Eiropas Kopienā - Padomei, Eiropas Parlamentam , Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, kā arī Reģionu komitejai(6) ,

–   ņemot vērā tā 2000. gada 6. jūlija rezolūciju par Komisijas otro ziņojumu par enerģijas tirgus liberalizācijas apstākļiem Padomei un Eiropas Parlamentam(7) ,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A6-0160/2006);

A.   tā kā energoefektivitāte ir attiecība starp piegādāto un izmantoto enerģiju;

B.   tā kā enerģijas patēriņš jau sākotnēji ir saistīts ar ekonomisko izaugsmi, kā arī energoefektivitātes uzlabošana veido pozitīvu mijiedarbību starp enerģijas patēriņu un ekonomisko ieguvumu, tādējādi uzlabojot enerģijas izmantošanas intensitāti tautsaimniecībā;

C.   tā kā enerģijas ietaupīšanu var panākt ar energoefektivitātes uzlabošanu;

D.   tā kā enerģijas efektivitāte ir plašākā, ātrākā un lētākā atbildes reakcija uz enerģijas drošības problēmām, augošām un svārstīgām enerģijas cenām un apkārtējās vides jautājumiem;

E.   tā kā enerģijas patēriņš ES katru gadu ir palielinājies vidēji par 1% un enerģijas izmantošanas intensitāte pēdējos 35 gados ir samazinājusies par vienu trešdaļu, bet pēdējā laikā tā ir krasi samazinājusies;

F.   tā kā Komisija, pamatojoties uz pētījumiem, kuros nav ņemtas vērā enerģijas augstās cenas mūsdienās, kas turpinās pieaugt nākotnē, ir novērtējusi, ka ES rentablā veidā varētu ietaupīt 20% no tās pašreizējā enerģijas patēriņa;

G.   tā kā enerģijas izmantošanas intensitātes samazināšanās neizraisa IKP pieauguma samazināšanos;

H.   tā kā energoefektivitāte sniedz būtisku ieguldījumu ES konkurētspējas palielināšanā un nodarbinātībā, un Lisabonas mērķu sasniegšanā,

I.   tā kā aprēķinātais bruto enerģijas patēriņš ēkām ir 27%, transportam - 20% un rūpniecībai - 18% no kopējā patēriņa;

J.   tā kā galējais enerģijas patēriņš ES ar 25 dalībvalstīm 2004. gadā rūpniecības nozarē bija 28%, transportā - 31% un ēkās - 41%;

K.   tā kā elektrības pārvades un piegādes zudumi vidēji ir robežās no 10% līdz 12% atkarībā attāluma starp piegādātāju un patērētāju, bet siltuma pārvades un sadales zudumi ir mainīgāki un atkarīgi ne tikai no attāluma, bet arī no izolācijas metodes;

L.   tā kā visā ES harmonizēta un nebirokrātiska salīdzinošās novērtēšanas sistēma var būt labs paņēmiens, lai aprēķinātu energoefektivitātes ieguvumus;

M.   tā kā ir atsevišķi spēkā esoši tiesību akti attiecībā uz energoefektivitāti, kuri jau tagad ir iestrādāti valsts tiesību aktos, un gada laikā ir jāiestrādā vēl viens tiesību akts, un dalībvalstu pirmajiem valstu energoefektivitātes rīcības plāniem jābūt gataviem līdz 2007. gada 1. jūnijam;

N.   tā kā esošo direktīvu iestrāde valsts tiesību aktos un pilnīga īstenošana varētu sniegt nozīmīgu ieguldījumu energoefektivitātes uzlabošanā, tādējādi rentabli samazinot enerģijas izmantošanas intensitāti tautsaimniecībā;

O.   tā kā rentabilitātes aprēķinos turklāt jāietver bezdarbības izmaksas un sagaidāmie agrīnā stadijā uzsāktas darbības un jauninājumu, kā arī tehnoloģisko zināšanu ekonomiskie labumi, kuri samazinās riska novēršanas izmaksas;

P.   tā kā nav pamatdirektīvas par transporta energoefektivitāti transporta nozarē;

Q.   tā kā ar jauno vienošanos par finanšu plānu pētniecības un attīstības budžets ir nozīmīgi samazināts;

R.   tā kā patērētājiem ir pieejami energoefektīvas ierīces un tehnoloģijas, piemēram, lampas, uz kustību reaģējoši gaismas slēdži, siltuma sūkņi, ar tālvadību regulējamas viedās mērīšanas sistēmas un gāzes patēriņa regulēšanas ierīces, kā arī energoapgādes pakalpojumi, tomēr šādu preču un pakalpojumu izplatīšanās tirgū vēl aizvien nav pietiekami liela, lai arī Lisabonas stratēģijā ir liels uzsvars uz atbalstu uzņēmējdarbības uzsākšanai tīro tehnoloģiju jomā, ko uzskata par jaunu iespējamu nodarbinātības avotu;

S.   tā kā tālejošai energoefektivitātes politikai jābūt izveidotai, lai aizpildītu plaisu starp tehniskām iespējām un to praktisko izmantošanu;

T.   tā kā rūpniecības nozares pienākums ieguldīt energoefektivitātes uzlabošanā, kā arī CO2 izmešu ierobežošanā ir jāskata ražošanas atbalsta pamatā pie augstas efektivitātes un augstiem izmešu standartiem, un novatorisku tehnoloģiju attīstības;

U.   tā kā daudzi patērētāji izjūt, ka trūkst informācijas par efektīvu enerģijas patēriņu un enerģijas faktiskajām izmaksām, bet labprāt attiecīgi mainītu paradumus, ja viņiem piedāvātu dažādotu tarifu iespējas, kā arī ja viņus pienācīgi informētu ar skaidru marķēšanas sistēmu par iekārtu un transportlīdzekļu energoefektivitāti;

V.   tā kā Eiropas Savienībai līdz 2020. gadam paredzēts kļūt par ilgtspējīgāko un energoefektīvāko ekonomiku pasaulē;

W.  tā kā Eiropas, valstu, vietējā un reģionālajā līmenī un visām iesaistītajām pusēm, kā arī neatkarīgiem ekspertiem ir cieši jāsadarbojas energoefektivitātes jomā,

1.   mudina dalībvalstis pilnībā īstenot ES direktīvas, kas attiecas uz energoefektivitātes jomu, it īpaši tās, kas attiecas uz ēku energoefektivitāti, koģenerācijas veicināšanu, enerģijas tirgus liberalizāciju un enerģijas gala patēriņa efektivitāti, kā arī energoapgādes pakalpojumiem;

2.   aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis pilnīgi īsteno visus enerģētikas jomā pastāvošos ES tiesību aktus; iesaka paātrināt procedūras pārkāpumu gadījumā, lai iestādes palielinātu savu uzticamību Eiropas tiesību aktu ieviešanā;

3.   atgādina, ka, ja dalībvalstis pilnībā īstenos spēkā esošos ES tiesību aktus, tad 50% no ES mērķa līdz 2020. gadam ietaupīt 20% enerģijas būs jau sasniegti;

4.   aicina Komisiju nodrošināt valstīm skaidru un pieejamu informāciju par ES enerģētikas direktīvu ieviešanu un lūdz Komisiju reizi mēnesī publicēt jaunāko informāciju Komisijas Enerģētikas un transporta ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē;

5.   aicina Komisiju analizēt dažādu tiesību aktu (piem., direktīvas par emisiju tirdzniecību, par lielām sadedzināšanas iekārtām, par integrētu piesārņojuma novēršanu un kontroli, termoelektrocentrālēm (TEC) u.c.) mijiedarbību, veicinot energoefektivitāti un tās ietekmi uz saistītajām nozarēm;

6.   aicina Komisiju darboties nekavējoties tajās jomās, kur iespējams, pamatojoties uz komitoloģijas procedūras direktīvām; tādēļ norāda uz Komisijas pienākumu, pamatojoties uz pamatdirektīvu 2005/32/EK, pieņemt tā sauktos īstenošanas pasākumus līdz 2007. gada maijam tām produktu grupām, kam ir lielākas iespējas rentabli samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas;

7.   ar ieinteresētību gaida Komisijas energoefektivitātes rīcības plānu un īpaši rūpīgi sekos rīcības plāna atbilstībai pieņemtajiem tiesību aktiem;

8.   aicina Komisiju Eiropas Savienības energoefektivitātes rīcības plānā noteikt dažādus energoefektivitātes scenārijus, īpaši nosakot norādījumus enerģijas izmantošanai, enerģijas veidu kombinācijai un CO2 samazināšanai;

9.   vērš uzmanību uz to, ka naftas cena pašreiz ir ievērojami augstāka par cenu, kura ņemta vērā Zaļajā grāmatā, nosakot mērķi ietaupīt 20% enerģijas, un no tā izriet, ka energoefektivitātes pasākumu lietderīgums ievērojami pieaug; tāpēc aicina Komisiju attiecīgi paaugstināt nosprausto enerģijas taupības mērķi;

10.   aicina Komisiju energoefektivitātes rīcības plānā ierosināt praktiskus pasākumus, kas jāveic gan Eiropas, gan valstu līmenī;

11.   aicina Komisiju iesniegt saskaņotu stratēģiju energoapgādes nodrošināšanai, palielinot energoefektivitāti un sekmējot atjaunīgo enerģijas avotu lietošanu; uzskata, ka attiecībā uz šo jautājumu politiskajām nostādnēm citai citu ir jāpapildina un ka starp daudzajām iniciatīvām, nosacījumiem un projektiem, kas pastāv ES līmenī, dažreiz patērētājiem ir neiespējami saskatīt to attiecīgos mērķus;

12.   uzskata, ka lielākiem ieguldījumiem atjaunīgos enerģijas avotos un energotaupīgās tehnoloģijās ir izšķirīga nozīme enerģijas pieprasījuma samazināšanā, cīņā ar klimata pārmaiņām un energoapgādes nodrošināšanā un ka ES varētu gūt lielu labumu arī no šo tehnoloģiju izvešanas uz valstīm, kurām paredzamais enerģijas patēriņa pieaugums liks ieguldīt ievērojamus līdzekļus videi nekaitīgās tehnoloģijās; tāpēc prasa, lai Septītajā pamatprogrammā šīm tehnoloģijām nodrošinātu ievērojamus līdzekļus;

13.   aicina Komisiju, stingri vienojoties ar dalībvalstīm un Eiropas Parlamentu un pilnīgi ņemot vērā zinātnes un tautsaimniecības datus, noteikt vērienīgu, bet reālu mērķi līdz 2020. gadam panākt energoefektivitātes uzlabojumu vismaz 20% apmērā, kā arī apsver atsevišķu mērķu noteikšanu dažādās nozarēs, ņemot vērā valstu apstākļus, dalībvalstu agrākos panākumus un spēju pielāgoties paredzamajiem, spēkā esošajiem, bet joprojām ieviešamiem tiesību aktiem;

14.   uzsver, ka Direktīvā 2006/32/EK noteiktais mērķis sasniegt 9% deviņu gadu laikā var būt vienīgi pieticīgākais mērķis; uzsver arī, ka visās valstīs ietaupījumu mērķim, neskatoties uz atšķirīgām tendencēm, jābūt krietni lielākam par vienu procenta punktu gadā; uzskata, ka ir nepieciešama lielāka energotaupība, ja enerģijas izmantošana turpinās pieaugt kā paredzēts;

15.   vēlas, lai Komisija izvērtētu rezultātus apspriešanai iesniegtajiem ierosinājumiem par sabiedrības locekļiem, kuri ir nelabvēlīgā stāvoklī; atzīmē, ka atsevišķi ierosinājumi, īpaši par nodokļiem, šādiem cilvēkiem drīzāk uzliek nesamērīgu slogu;

16.   uzsver nepieciešamību dalībvalstīm pieņemt valsts energoefektivitātes rīcības plānu, kura pamatā būtu lieli un reāli obligātie gada mērķi; aicina dalībvalstis nodrošināt īstenošanas aģentūras un programmas ar attiecīgu finansējumu valsts un vietējā līmenī;

17.   ierosina Komisijai veikt ietekmes novērtējumu par administratīvajām izmaksām energoefektivitātes ieguvumu kontroles sistēmas ieviešanai; uzskata, ka izmaksu un ieguvumu princips jāpiemēro visām likumdošanas iniciatīvām par energoefektivitāti, ņemot vērā globālās sasilšanas un enerģijas nenodrošinātības ekonomiskās izmaksas un to, ka energoefektivitātei ir nozīme CO2 izmešu samazināšanā un energoapgādes drošības uzlabošanā;

18.   iesaka Komisijai sistemātiski novērtēt sagaidāmo labumu un klasificēt ierosinātos pasākumus atkarībā no prioritātes pakāpes, vislielāko piešķirot tām jomām un iniciatīvām, kur tūlīt ir sagaidāmi nozīmīgākie rezultāti, un sniedzot dalībvalstīm un to pilsoņiem pozitīvu piemēru; uzskata, ka tas jāatspoguļo arī valstu rīcības programmās;

19.   uzskata, ka arī vietējās enerģijas un vides aģentūras finansiāli jāatbalsta, nodibinot energoefektivitātes fondu, kura galvenais mērķis ir visā valstī izplatāmi projekti un programmas; turklāt uzskata, ka jāmudina profesionāli koordinatori - speciālisti ar padziļinātām zināšanām enerģētikas jomā un attiecīgās tehnoloģijās -, kuriem ir plaši kontakti dažādajās attiecīgajās nozarēs un kuri var darboties kā starpnieki starp valsts administratīvajām iestādēm un ieguldītājiem nozarē, kā arī plaši jāinformē par šo koordinatoru nozīmīgumu;

20.   uzskata, ka jāapsver vietējā un reģionālā iesaistīšanās, kad pārveidos kohēzijas un struktūrfondus, un ka līdzīgi īpaši jāņem vērā vietēja un reģionāla līmeņa iesaistīšanās ES atbalsta programmās, jo īpaši, ja programmu "Inteliģenta enerģija Eiropai" iekļauj Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammā (KIP);

21.   aicina Komisiju pārskatīt energoefektivitātes pasākumus, lai pārliecinātos, ka patērētāji tos atzīst, un koncentrēt spēkus tikai pasākumiem, kurus noteikti drīzumā varēs īstenot;

22.   prasa visus pasākumus īstenot, ņemot vērā to ietekmi uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un konkurētspēju; uzsver MVU nozīmīgo lomu energoefektivitātes iespēju īstenošanā nozarē; konstatē, ka MVU varētu būt grūtības īstenot Eiropas Savienības tiesību aktos pieprasītos energoefektivitātes pasākumus; prasa Komisijai pievērst šim jautājumam īpašu uzmanību un, ciktāl tas ir tehniski iespējams un neapdraud ekonomikas stabilitāti, šajā sakarā nodrošināt palīdzību ne tikai Kopienas atbalsta veidā, bet arī ar mērķtiecīgu atbalstu un vienota informācijas tīkla izveidi, lai palīdzētu MVU iegūt piekļuvi informācijai, kā arī apmainīties ar idejām par labākajām pieejamajām tehnoloģijām un paraugpraksi;

23.   atzīmē, ka jāatbalsta centieni uzlabot energoefektivitāti ar valsts līdzekļu palīdzību; uzskata, ka valsts līdzekļus drīkst piešķirt tikai tad, ja tas ir svarīgi, īpaši darbību sākumposmā, pēc kura tas ir jāatceļ un jāaizstāj ar tirgus mehānismiem;

24.   konstatē, ka dalībvalstīm var rasties grūtības nodrošināt finansējumu vairāku rentablu energoefektīvu pasākumu īstenošanai tādēļ, ka rodas izmaksas, kuras jāsedz avansā, īpaši dzīvojamo māju nozarē; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt attiecīga struktūrfonda izveidi, kas būtu pieejams atbilstīgi Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējumam dzīvojamām mājām, un nodrošināt vismaz to, ka dalībvalstis var izmantot maksimāli 10% no kopējiem ERAF līdzekļiem energoefektivitātes uzlabošanai dzīvojamās mājās;

25.   joprojām pauž nostāju, ka enerģijas tirgus liberalizācijas pabeigšana ir svarīga, lai uzlabotu konkurētspēju, enerģijas cenas saglabātu vienmērīgas un uzlabotu energoapgādes drošību un energoefektivitāti; tādēļ aicina Komisiju pārbaudīt un efektīvāk sekmēt liberalizācijas procesu dalībvalstīs, bet atbalsta līdzsvarotāka pamata izveidi attiecībā uz ieguldījumu sekmēšanu jauninājumu un konkurences uzlabošanai; atzīmē, ka šādā gadījumā dalībvalstu un ES regulējošās iespējas ir jāuzlabo;

26.   uzskata, ka ekonomiskiem stimuliem un finansēšanas instrumentiem ir izšķirīga nozīme ieguldījumu veicināšanā jaunos energoproduktos un pakalpojumos; uzskata, ka finanšu stimulu mērķim tāpēc ir jābūt precīzi un skaidri noteiktam, cita starpā ņemot vērā Eiropas izstrādājumu un pakalpojumu konkurētspēju;

27.   aicina Komisiju attīstīt tiesību aktu vidi, kura pilnīgi atbalsta un sekmē augstas efektivitātes koģenerācijas iekārtu pilnu potenciālu, īpaši rūpnieciskām vajadzībām, kā arī MVU mikrokoģenerācijai, un lūdz dalībvalstis īstenot koģenerācijas direktīvu tā, lai atspoguļotu faktisku un ekonomiski iespējamu pieeju un izvairītos no šķēršļu rašanās šāda vieda ieguldījumiem; turklāt aicina dalībvalstis pilnīgi izmantot un paplašināt esošo tehnoloģiju, tostarp triģenerācijas, īstenošanu, kurās izmanto pašreiz rūpniecībā un enerģijas ražošanā izšķiesto enerģiju;

28.   uzskata, ka fiskālie pasākumi var būt efektīvi gan kā stimuls, gan kā soda līdzeklis un tie jāizmanto kā viens līdzeklis energoefektivitātes uzlabošanai, kā arī lai paātrinātu energoefektīvu risinājumu īstenošanu; uzsver, ka arī nodokļu sistēmā jāiekļauj princips, ka maksā piesārņotājs;

29.   uzskata, ka nodokļu politikai ir ievērojama nozīme energoefektivitātes uzlabošanā; ir pārliecināts, ka jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka dalībvalstu nodokļu sistēmas rada labvēlīgākus apstākļus energoefektīvām darbībām;

30.   uzskata, ka daudzpusējām bankām un valsts finanšu iestādēm ir jāveido energoefektivitātes fonds, piešķirot naudu energoefektivitāti veicinošiem projektiem; uzskata, ka energoefektivitātes mērķiem jābūt integrētiem arī citu nozaru politikā, īpaši fiskālajā politikā, transporta un kohēzijas politikā; uzskata, ka ir jāierosina novatoriskas finansējuma shēmas un līgumu instrumenti, piemēram, mikrokredīti un kopuzņēmumi, kas veidoti no privātajiem uzņēmumiem un pašvaldībām, lai aktīvi iesaistītu vietējos partnerus un lēmumu pieņēmējus;

31.   mudina dalībvalstis pilnībā ieviest koģenerācijas direktīvu, lai panāktu lielos iespējamos enerģijas ietaupījumus koģenerācijas rezultātā, un prasa sagatavot Eiropas koģenerācijas iniciatīvu, kas papildinātu direktīvu, lai nodrošinātu skaidrus un redzamus rezultātus nākamajos gados; uzskata, ka koģenerācijas veicināšanai jābūt ievirzītai visās saistītajās ES politikas nozarēs, piemēram, vidē, pētniecībā, izglītībā, konkurencē, rūpniecībā, tirdzniecībā un reģionālajā politikā;

32.   pamatojoties uz pozitīvo pieredzi ar mājsaimniecības ierīcēm, uzskata, ka jāizpēta iespējas arī citiem izstrādājumiem paplašināt energoefektivitātes marķēšanu vai citi risinājumi patērētāju informēšanai;

33.   aicina Komisiju un dalībvalstis skubināt pašvaldības veikt novatoriskus pasākumus energoresursu racionālas izmantošanas nodrošināšanai, tostarp palielinot enerģijas ražošanu no alternatīviem avotiem, izmantojot nodokļu atlaides un palielināto finansiālo atbalstu no ES;

34.   uzskata, ka jābūt stimuliem infrastruktūras un starpsistēmu uzlabošanai, lai samazinātu enerģijas pārvades un piegādes zaudējumus; pauž nostāju, ka valstu teritorijās enerģijas ražošanas stacijas būtu jāizvieto racionāli pēc iespējas tuvāk vietai, kur patērē elektrību; atzīmē, ka atjaunīgie enerģijas avoti ir īpaši piemēroti decentralizētai ražošanai;

35.   atzīmē, ka elektropārvades un sadales zudumi veido līdz 10% no saražotās elektrības; vērš uzmanību uz faktu, ka dažās dalībvalstīs šie zudumi veido vairāk nekā 20% no saražotās elektroenerģijas; aicina dalībvalstis aktīvi rīkoties, lai elektroenerģijas zudumus pārvades un sadales tīklos samazinātu līdz minimumam;

36.   aicina dalībvalstis ātri ieviest Direktīvu 2002/91/EK; lūdz Komisiju nekavējoties izvērtēt tās ietekmi uz enerģijas patēriņu, kā arī uz tautsaimniecību, un pozitīva rezultāta gadījumā apsvērt iespēju paplašināt direktīvas darbības jomu, lai tajā pilnībā ietvertu visas ēkas, it īpaši nodrošināt to, ka visām pastāvošajām dzīvojamām mājām, kas ir mazākas par 1000 m2, arī jāpaaugstina energoefektivitātes standarti sastāvdaļām, kas tiek atjaunotas (piem., jumta izolācijai, logiem) līdz pašreizējiem jaunizveidotajiem standartiem, ņemot par pamatu līdzīgas iniciatīvas, kādas jau ir dalībvalstīs;

37.   mudina Komisiju, nākamreiz pārskatot Direktīvu 2002/91/EK, vairāk pievērsties neaktīvo dabīgo apgaismojuma, dzesēšanas un sildīšanas avotu izmantošanas veicināšanai un ierosināt to, ka direktīvas darbības jomu paplašina, ietverot pilsētu labierīcības, un ne tikai ēkas to vistiešākajā nozīmē;

38.   uzsver ievērojamo valsts energoefektivitātes rīcības plānu nozīmīgumu un vajadzību plašu sabiedrību ar tiem iepazīstināt tā, lai sabiedrība, nevalstiskās organizācijas, ražotāji un politiķi arī varētu aktīvi piedalīties to izstrādē un uzraudzībā;

39.   prasa sagatavot Eiropas ēku iniciatīvu, ar kuru saskaņot jauninājumus enerģijas standartu izpildē jaunās ēkās un radīt stimulus, kas paātrinātu pastāvošo ēku atjaunošanu; uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš neaktīvai apkurei un dzesēšanai; uzskata arī, ka, lai panāktu maksimālu ekonomisko efektivitāti, ar iniciatīvu arī jākoordinē arhitektu, īpašumu būvētāju, īpašnieku, vietējo politiķu darbība un tajā jāiekļauj ēku pārvaldnieku apmācība;

40.   uzsver, papildus Direktīvas 2002/91/EK jomas paplašināšanai, lai iekļautu tajā visu izmēru ēku nozīmīgus remontus, nepieciešamību piešķirt attiecīgu finansējumu, lai paātrinātu ēku kvartālu atjaunošanu un gūtu vislielākos ietaupījumus; uzskata, ka, kur iespējams, šie projekti ir jāapvieno ar ēkas apkalpojošo rajonu siltumenerģijas ražošanas sistēmu atjaunošanu, bet atzīmē, ka zem iedzīvotāju kritiskā sliekšņa rajonu siltumenerģijas ražošana nav dzīvotspējīga;

41.   uzskata, ka ir jāatbalsta rajonu siltumenerģijas ražošanas sistēmu renovācija un modernizācija, kā arī koģenerācija, skaidri norādot mērķus un veicināšanas pasākumus;

42.   mudina, lai Eiropas iestāžu ēkas energoefektivitātes ziņā atbilstu visaugstākajiem standartiem un varētu būt par jauninājumu centru;

43.   uzskata, ka dalībvalstīm jābūt par paraugu obligātu energoefektīvu pasākumu piemērošanā sabiedriskajā sektorā, tostarp, iegādājoties energoefektīvus transportlīdzekļus, atjaunojot sabiedriskā transporta autoparku un piemērojot efektīvus standartus, veicot lielus ēku remontdarbus, tostarp, piemēram, energoefektivitātes kritērijus valsts darbu līgumos; šajā sakarā atzinīgi vērtē valstu energoefektivitātes rīcības plānu ieviešanu;

44.   uzskata, ka rīcības plāniem cik vien iespējams ir jārada pamats, rentabli, saskaņoti un ar tirgu savienojami apstākļi saskaņā ar ietekmes novērtējumu; uzskata arī, ka rīcības plāniem jābūt saskaņotiem ar katra enerģijas tirgus dalībnieka nozīmi;

45.   atzinīgi vērtē valsts un privātā sektora partnerību, jo tādā veidā var sasniegt ievērojamus rezultātus; atzīmē, ka gadījumā, ja ir vienots mērķis uzlabot energoefektivitāti ES, valsts un privātajam sektoram apvienojot spēkus, kopējais rezultāts ir lielāks, nekā atsevišķu darbību kopums (piemēram, informatīvās kampaņās un paraugprakses izplatīšanā);

46.   aicina Komisiju, lai tā, vienādi un pārraugāmi izturoties pret visiem operatoriem, veicinātu brīva enerģijas pakalpojumu tirgus radīšanu, kas varētu palīdzēt enerģijas uzņēmumiem attīstīt alternatīvas energoefektivitātes uzņēmējdarbību un virzīt to sasniegt būtisku ieguldījumu patēriņa samazināšanā;

47.   aicina Eiropas iestādes kalpot par pozitīvu piemēru, ierobežojot siltumnīcefekta gāzu emisijas savās dažādajās darbībās, paaugstinot energoefektivitāti biroju ēkās un visam izmantotajam aprīkojumam, izmantojot zemu oglekļa daudzumu izdalošus pārvietošanās līdzekļus u.c.; uzskata, ka jāvērš īpaša uzmanība uz Parlamenta deputātu pārvietošanos, norādot uz Parlamenta vairāku atrašanās vietu pārskatīšanu, zemu oglekļa daudzumu izdalošu transportu automašīnu pakalpojumiem, u.c.;

48.   aicina Komisiju un dalībvalstis valsts iepirkuma atlases kritērijos iekļaut augstu energoefektivitātes līmeni;

49.   norāda, ka energoapgādes pakalpojumu uzņēmumi, izmantojot energoefektivitātes paaugstināšanas līgumus, var nodrošināt pakalpojumus, kuri vajadzīgi ēku remontam saistībā ar energoefektivitātes uzlabojumiem, bez nepieciešamības līgumslēdzējam ieguldīt sākotnējos līdzekļus;

50.   uzskata, ka Kopienas pamatnostādņu par valsts atbalstu apkārtējās vides aizsardzībai pārskatīšanas kontekstā ir jāveicina turpmāki ieguldījumi energoefektivitātes pasākumos;

51.   uzver, ka ES reģionālās politikas līdzekļus var izmantot arī, lai finansētu starpreģionu projektus, kas ļauj speciālo profesionālo informāciju nodot dalībvalstīm un reģioniem, kur energoefektivitātes nodrošināšanas progresīvā tehnoloģija nav pietiekami attīstīta;

52.   kopā ar Komisiju un tās "energoefektivitātes" iniciatīvu, atgādina dalībvalstīm, ka informācijas nodrošināšana iedzīvotājiem galvenokārt ir valsts, reģionālā un vietējā atbildība, un aicina palielināt centienus, lai sekmētu informācijas nodrošināšanu iedzīvotājiem un privātajam sektoram; uzskata, ka šādā informācijā būtu jāiekļauj ziņas par pieejamajām esošajām efektīvu izmaksu tehnoloģijām; aicina Komisiju kopā ar attiecīgajām valstu, vietējā un reģionālā līmeņa iestādēm atbalstīt ES mēroga informācijas un izpratnes veidošanas kampaņu par energoefektivitātes paraugpraksi, kā arī atbalstīt pētnieku grupu tīklus;

53.   atgādina, kāda nozīme ir Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvai 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā(8) (t.s. "ES emisiju tirdzniecības sistēmas (ETS) direktīva"), lai energoefektivitātes uzlabošanu īstenotu rūpniecībā, samazinātu CO2 izmešus, kā arī ievērotu ES pašreizējās saistības Kioto protokolā, kā arī saistības pēc 2012. gada; aicina ES ETS ietvert aviācijas sektoru;

54.   aicina dalībvalstis, reģionus un vietējās iestādes samazināt birokrātiju, kas kavē pilsoņu un privātā sektora pieteikšanos valsts iniciatīvām izmantot enerģiju efektīvākā veidā;

55.   atzīmē, ka komunālo atkritumu sastāvā ir liels daudzums ķīmiskās enerģijas, ko var ekonomiskā veidā izmantot, ja uzlabotu arī vides aizsardzības apstākļus;

56.   uzsver, ka oglēs ir ievērojams daudzums enerģijas rezervju, kā arī tehnoloģiskas iespējas efektīvi un tīri tās sadedzināt un pārvērst gāzē un dīzeļa degvielā;

57.   vērš dalībvalstu uzmanību uz to, ka jāmodernizē vecās siltuma un ģeneratoru iekārtas;

58.   uzskata, ka, tā kā Eiropas Savienībā ir dažādas laika zonas, pārrobežu elektrotīkli veicinās energoapgādi visnoslogotākos patēriņa laikposmos un ievērojami samazinās zudumus, kas radušies tāpēc, ka ražošanas jauda jāuztur gaidīšanas režīmā;

59.   aicina dalībvalstis, kurās ir lielas industriālās lielpilsētas ar pavadoņpilsētām, novērtēt koģenerācijas iespējas un enerģijas zudumu daudzumu šajās vietās;

60.   aicina Komisiju pilnībā izmantot pieredzi, ko dalībvalstis guva no projektiem "SAVE" un "Saprātīga enerģija Eiropai", un censties pieredzi vēl vairāk izplatīt un dalīties tajā;

61.   atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu CARS 21 sapratīgo transporta sistēmu jomā un pauž pārliecību par integrētas metodes nepieciešamību transporta jomā; tomēr uzskata, ka šādai metodei nebūtu jānozīmē, ka samazinās ikvienas ieinteresētās personas saistības; uzsver pamatdirektīvas vajadzību transporta energoefektivitātes palielināšanai; aicina Komisiju un dalībvalstis izvirzīt valstu ilgtspējīgās transporta iniciatīvas, kas vērstas uz pilsētu mobilitāti, vilcienu infrastruktūru, efektīvām automašīnām un modālu pārvietošanos; uzskata, ka ES, noslēdzot brīvprātīgus nolīgumus ar automobiļu nozari, ir jāpiedāvā jauni efektivitātes standarti automašīnām;

62.   uzskata, ka pilsētās, kur ir pilsētas transports, un, it sevišķi, sakaru sistēma, enerģijas novērtēšana ir jāizvirza par prioritāti un pareizi jānosaka kritēriji strukturālo fondu atbalsta saņemšanai;

63.   apgalvo, ka jauno konstrukciju lidmašīnas jau tagad patērē ievērojami mazāk degvielas, un tomēr aicina paātrināt izpēti šajā jomā;

64.   atgādina, ka 2004. gadā ES aptuveni 59 % no kopējā naftas patēriņa tika izmantoti transporta nozarē, atlikušie 17% - ēkās, 16% - ar enerģētiku nesaistītiem mērķiem un 8 % - rūpniecībā; atzīmē, ka saskaņā ar Komisijas prognozēm pieprasījums pēc enerģijas transporta nozarē līdz 2030. gadam palielināsies vismaz par 30 %, gaisa transporta nozarē pieaugot līdz pat 5 % gadā, kas savukārt palielinās emisijas un atkarību no importētās enerģijas;

65.   attiecībā uz transporta sektoru aicina pieņemt vispārēju stratēģiju, kas transporta nozarē pakāpeniski samazinātu fosilā kurināmā izmantošanu un līdz minimumam samazinātu CO2 emisiju, bet vienlaikus ievērojami palielinātu jaunākās tehnoloģijas biodegvielas ražošanu un izmantošanu saskaņā ar Komisijas biodegvielas stratēģiju un radītu daudz augstākus fiskālos stimulus transportam ar nelieliem izmešiem, kā Komisija to jau ierosināja priekšlikumā Padomes direktīvai par nodokļiem, ar kuriem apliek vieglos automobiļus (KOM(2005)0261);

66.   uzskata, ka aktuāli ir arī, lai Komisija iesniedz ilgtspējīgas, ilgtermiņa energoefektivitātes palielināšanas un taupības priekšlikumus transporta sektoram, ieskaitot likumdošanas priekšlikumus: a) lai mašīnu un autobusu energoefektivitāte divkāršotos; b) pārietu no auto un gaisa transporta uz dzelzceļa un ūdens transportu; c) vairāk izmantotu sabiedrisko transportu;

67.   uzskata, ka transportlīdzekļu, īpaši autotransporta, pieaugums ir viens no galvenajiem šķēršļiem enerģijas pieprasījuma ierobežošanai Eiropā; aicina Komisiju, brīvprātīgi vienojoties ar Eiropas autoražotājiem, noskaidrot, kas ir paveikts, un, ja nepieciešams, domāt pat papildu pasākumiem, lai sasniegtu izvirzītos mērķus;

68.   uzskata, ka mašīnu parks, īpaši lielpilsētās, sniedz labu iespēju, kā veicināt jaunus un efektīvākus risinājumus lielpilsētu mobilitātē; aicina dalībvalstis efektīvāku transporta veidu sekmēšanai izmantot valsts iepirkumu un nodokļu atlaides, tādējādi veicinot tīrāku un efektīvāku transportlīdzekļu un degvielu tirgus izveidošanos;

69.   aicina dalībvalstis veicināt tirgus pārveides programmas, kas paātrina jaunāko tehnoloģiju izplatīšanu tirgū, piemēram, energoefektīvas "A+/A++" klases sadzīves tehnikas izplatīšanu, un aicina Komisiju apsvērt ieviest Eiropā t.s. "top runner " pieeju;

70.   atbalsta iekšējā tirgus standartu saskaņošanu, ieviešot marķēšanas sistēmas un kritērijus, tomēr uzsver, ka, ņemot vērā starptautiskās tirdzniecības sarunas, šie standarti ir jāievieš arī starptautiskā līmenī;

71.   aicina Komisiju regulāri pārbaudīt un pārstrādāt tādus dokumentus kā marķējums un energoefektivitātes standarti, lai tie atspoguļotu tehnoloģiju attīstību;

72.   uzsver Eiropas iekārtu, biroja aprīkojuma, sadzīves elektropreču un rūpniecības dzinēju tirgus pārveidošanas nozīmīgumu; uzskata, ka to var īstenot, ieviešot stingrākas vismazākās standartu prasības, progresīvas valsts iepirkuma programmas, mērķtiecīgas informācijas kampaņas un uzlabotu enerģijas marķēšanu;

73.   uzsver, ka pirms iespējamās ieviešanas ir jāpārliecinās, vai precīzi ir noteikta "balto apliecību" sistēmas ietekme; atzīmē, ka ir arī citi veidi, kā panākt šādus ietaupījumus;

74.   uzskata, ka pašlaik nedrīkst turpināt tirgojamo "balto sertifikātu" sistēmu, jo būs jāsagaida emisijas tiesību tirdzniecības rezultāti, un pirmo reizi jāoptimizē emisijas tiesību tirdzniecības sistēma, lai tajā būtu ņemta vērā līdz pašreizējam brīdim gūt pieredze;

75.   aicina Komisiju izpētīt energotaupīšanas iespējas lauksaimniecības sektorā un tās pievienot savām iniciatīvām šajā jomā;

76.   aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt tādu izstrādājumu un tehnoloģiju izplatīšanos, kas nodrošina, ka enerģiju patērējošās preces un iekārtas enerģiju izmanto tikai tad, kad tas ir patiešām vajadzīgs, (piemēram, uz kustību reaģējošs apgaismojums un iekārtas bez gaidīšanas režīma);

77.   aicina dalībvalstis nodrošināt stingras un efektīvas tirgus uzraudzības sistēmas, lai iekārtas, kas neatbilst ES pastāvošajai marķējuma shēmai, neiekļūtu ES tirgū;

78.   aicina tuvākajā laikā transporta sektorā ieviest marķējumu "enerģijas patēriņš uz kilometru", lai patērētāji, ņemot vērā saistību ar patērēto enerģiju, izvēlētos dzelzceļa, gaisa vai autotransportu;

79.   turklāt uzskata, ka Eiropas automašīnu marķēšanas sistēmu vajag atbalstīt ar pasākumiem, kas veicina nelielas CO2 emisijas un/vai ar biogāzi darbināmo transporta līdzekļu ienākšanu tirgū, kā arī ar citiem pasākumiem, piemēram, vairāk ieviešot ātruma ierobežojumus, uzlabojot ceļu un satiksmes regulēšanas sistēmas un infrastruktūru, kā arī veicinot braukšanas prasmju uzlabošanos;

80.   uzskata, ka pētniecībai un attīstībai gan valstu, gan ES līmenī jāiegulda lieli līdzekļi, lai varētu izmantot energoefektivitātes iespējas, un šajā sakarā izsaka kritiku par valstu vadītāju un valdības 2007. – 2013. gada finanšu plānu un tajā ietvertās Septītās pamatprogrammas līdzekļu samazināšanu; uzskata par svarīgu, lai ES, izlietojot līdzekļus pētniecībai Septītās pamatprogrammas ietvaros visupirms energoefektivitātes jomā, ņemtu vērā lielās iespējas kādas ir energoefektivitātes uzlabošanai, siltumnīcefekta gāzu izmešu samazināšanu, kā arī globālo tirgu jaunu, efektīvu iekārtu un sistēmu izplatīšanai, un arī atturētos no Septītās pamatprogrammas budžeta samazināšanas energoefektivitātes sektorā, un aicina dalībvalstis panākt veiksmīgus piemērus rūpniecības un Septītās pamatprogrammas jomās;

81.   uzsver, ka attiecīgajiem ES finanšu instrumentiem, piemēram, struktūrfondiem, kohēzijas fondiem, pētniecības un attīstības programmām un KJP ir jāparedz ievērojami lielākas prioritātes enerģijas saudzēšanas un energoefektivitātes ieguldījumiem; aicina starptautiskās finanšu institūcijas, piemēram, Eiropas Investīciju banku, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, Pasaules Banku un arī valstu bankas valstu līmenī iekļaut enerģijas revīzijas procedūras visās savās darbībās, izveidot specializētus enerģijas saglabāšanas departamentus un ierosināt īpašus kredītu plānus viņu ieguldījumiem, piemēram, ēku atjaunošanas paātrināšanai vai sabiedriskā transporta infrastruktūrai, un vienkāršot pieeju riska kapitālam energoefektīvu ieguldījumu nolūkā, kā arī ieviest standartizētus riska novērtējumus energoefektivitātes ieguldījumiem, lai samazinātu administratīvās izmaksas;

82.   aicina paplašināt kohēzijas fonda jomu, lai aptvertu arī tāda jomas kā energoefektivitāte un līdzekļus, lai nodrošinātu tīras pilsētu komunikāciju un sabiedriskā transporta sistēmas, kam būs īpaša vērtība jaunajās dalībvalstīs, kur pastāv lielāka peļņa no energoietaupījumiem;

83.   aicina Komisiju izmantot horizontālu pieeju, veidojot turpmākās politikas vai tiesību aktu priekšlikumus, lai nodrošinātu to, ka vienmēr tiek ņemti vērā energoefektivitātes kritēriji; uzskata arī, ka energoefektivitāte jāuztver par galveno faktoru, kas nosaka priekšrocību Kopienas līdzekļu piešķiršanas procedūrās;

84.   atzīst, ka Komisijas resursi energoefektivitātes jomā nesakrīt ne ar tās tālejošajiem mērķiem šajā jomā, ne ar vajadzību nekavējoties rīkoties; aicina Komisijas priekšsēdētāju nodrošināt to, ka pieejamie resursi ir palielināti, tādējādi nodrošinot, ka Komisijas augstie mērķi šajā jomā atbilst tās resursiem;

85.   aicina dalībvalstis un Komisiju uzlabot starptautisko sadarbību energoefektivitātes jomā, lai nodrošinātu, ka jaunie noteikumi un standarti nesadrumstalo globālo tirgu;

86.   uzskata, ka energoefektivitātes veicināšana globālā līmenī būs vismaz tikpat nozīmīga kā dialogs ar enerģijas ražotājvalstīm; uzskata, ka energoefektivitāte ir jāintegrē ES ārpolitikā, ne tikai tās attīstības sadarbība, kā arī dialogos ar enerģijas ražotājvalstīm un sadarbības partneriem topošajās ekonomikas sistēmās (tostarp Ķīnā, Indijā un Brazīlijā), Austrumeiropas, Balkānu un Vidusjūras valstīs, kā arī Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīs;

87.   norāda, ka pašlaik aptuveni 188 miljoni mājsaimniecības iekārtu Eiropā ir vairāk kā 10 gadu vecas, un iespējams ietaupīt aptuveni 50% enerģijas, kas tām vajadzīga, nomainot šīs iekārtas ar jaunām; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis paātrināt iekārtu nomaiņu ar piemērotu un ekonomiski vērstu pasākumu palīdzību, piemēram, nodokļu iniciatīvām ražotājiem vai ar rīkotām akcijām, sniedzot pircējiem atlaides;

88.   aicina Komisiju izpētīt erudītas informācijas un komunikāciju tehnoloģijas lietošanas iespējas energoefektivitātes un materiālu taupības veicināšanai, izmantojot dematerializēšanu, "gudrākas" būves, transporta aizvietotājus u.tml., kā arī izstrādājot tādus politisko nostādņu pamatprincipus, kas šādus attīstības virzienus sekmētu;

89.   aicina Komisiju pētīt enerģijas racionālākas izmantošanas iespējas, ko dod iekšējais elektroenerģijas tirgus, gūstot pēc iespējas vairāk no dažu valstu relatīvās priekšrocības enerģiju ražot racionāli un ar mazu oglekļa daudzumu, apsverot arī vai situācijā, kad pieaug pārrobežu tirdzniecība, valstu emisiju samazināšanas kvotu sistēmai ir jēga.

90.  uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 1, 04.01.2003., 65. lpp. (2) OV L 52, 21.02.2004., 50. lpp. (3) OV L 191, 22.07.2005., 29. lpp. (4) OV L 114, 27.04.2006., 64. lpp. (5) OV L 297, 13.10.1992., 16. lpp. (6) OV C 343, 05.12.2001., 190. lpp. (7) OV C 121, 24.04.2001., 451. lpp. (8) OV L 275, 25.10.2003, 32. lpp.