Eiropas Parlaments,

‐   ņemot vērā tā 2006. gada 16. marta rezolūciju par Komisijas 2005. gada stratēģisko dokumentu attiecībā uz paplašināšanos(1),

‐   ņemot vērā Komisijas 2006. gada 8. novembra paziņojumu par paplašināšanas stratēģiju un galvenajiem uzdevumiem 2006.–2007. gadā ar pievienoto īpašo ziņojumu par ES spēju integrēt jaunas dalībvalstis (COM(2006)0649),

‐   ņemot vērā tā 2006. gada 13. decembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu par paplašināšanas stratēģiju(2),

‐   ņemot vērā 2006. gada 13. decembra rezolūciju par Eiropas Savienības spējas integrēt jaunas dalībvalstis institucionālajiem aspektiem(3),

‐   ņemot vērā Komisijas 2006. gada 3. maija paziņojumu "Divi gadi pēc paplašināšanās ‐ pozitīvi ekonomiskie rezultāti" (COM(2006)0200),

‐   ņemot vērā tā 2005. gada 28. septembra rezolūciju par sarunu uzsākšanu ar Turciju(4),

‐   ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2005. gada 3. oktobra secinājumus par sarunu uzsākšanu ar Horvātiju(5),

‐   ņemot vērā 2006. gada 15.–16. jūnija Eiropadomes prezidentūras secinājumus(6),

‐   ņemot vērā 2006. gada 27. septembra rezolūciju par Turcijas progresu ceļā uz pievienošanos(7),

‐   ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(8),

‐   ņemot vērā Komisijas 2004. gada 18. februāra Trešo ziņojumu par ekonomisko un sociālo kohēziju (COM(2004)0107),

‐   ņemot vērā Komisijas 2006. gada 12. jūnija paziņojumu "Izaugsmes un darbavietu izveides stratēģija un Eiropas kohēzijas politikas reforma. Ceturtais progresa ziņojums par kohēziju" (COM(2006)0281),

‐   ņemot vērā 1993. gada 21. un 22. jūnija Kopenhāgenas Eiropadomes un 2004. gada 16. un 17. decembra un 2006. gada 14. un 15. decembra Briseles Eiropadomes prezidentūras secinājumus,

‐   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 49. pantu un EK līguma 158. pantu,

‐   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

‐   ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A6-0087/2007),

A.   tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu sociālā, ekonomiskā un teritoriālā kohēzija ir svarīgs Eiropas Savienības mērķis, un pilsoņiem tā uzskatāmi apliecina Eiropas solidaritāti;

B.   tā kā saskaņā ar Komisijas Ceturto progresa ziņojumu par kohēziju Eiropas Savienības kohēzijas politika ir guvusi ievērojamus panākumus sociālās, ekonomiskās un teritoriālās kohēzijas mērķa īstenošanā;

C.   tā kā līdzšinējā ES paplašināšanās ir veicinājusi miera, drošības, stabilitātes, demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanu, kā arī Eiropas Savienības izaugsmi un labklājību kopumā, un šie ieguvumi ir palīdzējuši Eiropas Savienībai kļūt par konkurētspējīgāku un dinamiskāku ekonomiku, un tas ir jāņem vērā, pieņemot lēmumus par turpmāko paplašināšanos;

D.   tā kā tomēr būs jāpieliek ievērojamas pūles, lai panāktu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu konverģenci, jo to sākotnējais ekonomiskās attīstības līmenis bija zemāks nekā dalībvalstīm, kuras pievienojās pirms tam, un vienlaikus tām bija jāīsteno radikāla politiskās un ekonomiskās sistēmas maiņa;

E.   tā kā globalizācijas sekas apgrūtina konverģences procesu un izraisa arī jaunas uzņēmumu izvietojuma problēmas Eiropas Savienībā kopumā;

F.   tā kā labi vadīta kohēzijas politika var palīdzēt reģioniem pārvarēt dažas no globalizācijas radītajām grūtībām;

G.   tā kā spiediens uz dalībvalstu budžetiem pieaug, tā kā daudzas dalībvalstis pārkāpj stabilitātes kritērijus un tā kā demogrāfiskās tendences radīs papildu slodzi dalībvalstu budžetiem un vājinās ekonomisko izaugsmi;

H.   tā kā ES arī turpmāk jābūt atklātai kopienai un struktūrpolitikas problēmām nav jābūt par šķērsli turpmākai paplašināšanai, ja vien nepieciešamās reformas nodrošina integrācijas iespējas;

I.   tā kā 2005. gada oktobrī Kopiena ar Turciju un Horvātiju uzsāka pievienošanās sarunas, kuru iznākums vēl nav zināms, un 2005. gada decembrī Eiropadome Bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai piešķīra kandidātvalsts statusu; tā kā pārējās Rietumbalkānu valstis (Albānija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Serbija (ieskaitot Kosovu)) tiek uzskatītas par potenciālām kandidātvalstīm; tā kā reformu process visās šajās valstīs jau pašlaik saņem atbalstu no pirmspievienošanās programmām, kurās ir struktūrpolitikas sastāvdaļas;

J.   tā kā līdz ar Rumānijas un Bulgārijas pievienošanos stājās spēkā īpaši noteikumi par struktūrfondu apropriāciju pieprasīšanu un šīs pievienošanās ietekme uz struktūrpolitiku vēl nav pilnā mērā noteikta;

K.   tā kā visām valstīm, kuras saņem ES pirmspievienošanās atbalstu, kā arī Rumānijas un Bulgārijas pilnvērtīgai iekļaušanai pašreizējā finanšu periodā saskaņā ar spēkā esošo struktūrpolitikas shēmu papildus būs vajadzīgi EUR 150 miljoni; tā kā visas valstis, kuras saņem pirmspievienošanās atbalstu, tomēr nepievienosies vienlaicīgi;

L.   tā kā Rumānijas un Bulgārijas pievienošanās palielināja ES-25 teritoriju, kurai ir tiesības uz ES struktūrfondu finansējumu, par 9 % un iedzīvotāju skaitu par 6 %, kā arī par 5 % samazināja IKP uz vienu iedzīvotāju; tā kā Horvātijas pievienošanās palielinātu ES-27 teritoriju par 1,3 % un iedzīvotāju skaitu par 0,9 %, vienlaikus par 0,6 % samazinot IKP uz vienu iedzīvotāju; tā kā Turcijas pievienošanās palielinātu ES-27 teritoriju par 18,3 % un iedzīvotāju skaitu par 14,7 %, vienlaikus par 10,5 % samazinot IKP uz vienu iedzīvotāju; tā kā citu Rietumbalkānu valstu pievienošanās palielinātu ES-27 teritoriju par 4,8 % un iedzīvotāju skaitu par 4 %, vienlaikus par 3,5 % samazinot IKP uz vienu iedzīvotāju;

M.   tā kā, lai nodrošinātu ES integrācijas kapacitāti, ir steidzami jāveic ES iestāžu institucionāla, finansiāla un politiska reforma; tā kā I apsvērumā minēto valstu pievienošanās Eiropas Savienībai ir pilnībā atkarīga no Kopenhāgenas kritēriju izpildes un līdz ar to no demokrātijas attīstības;

N.   tā kā, aprēķinot saskaņā ar pašreizējiem noteikumiem, 34 dalībvalstu Eiropas Savienībā uz Horvātiju attiektos tikai 7 % no struktūrfondu papildlīdzekļiem un pārējās Rietumbalkānu valstis, kuras pašlaik saņem pirmspievienošanās palīdzību, saņemtu 9,2 %, bet tikai Turcijai vien pienāktos 63 %;

O.   tā kā Rietumbalkānu valstu pievienošanās, atsevišķi vērtējot, to lieluma, iedzīvotāju skaita un ekonomiskās attīstības dēļ pat saskaņā ar pašreizējo finanšu shēmu nepalielinātu statistisko efektu attiecībā uz dalībvalstu reģionu tiesībām saņemt finansējumu un neizraisītu graujošu finansiālu ietekmi uz kohēzijas politiku pašreizējā 27 dalībvalstu Savienībā; tā kā Horvātija, ar kuru sarunas ir nonākušas vistālāk un kuras sociāli ekonomiskā attīstība ir pat augstāka nekā dažām pašreizējām dalībvalstīm, salīdzinoši radītu vismazāko finansiālo slogu Savienībai, ņemot vērā tās lielumu, iedzīvotāju skaitu un ekonomiskās attīstības līmeni, un pat pašreizējā finanšu periodā nepalielinātu statistisko efektu reģionu un valstu līmenī attiecībā uz tiesībām saņemt finansējumu;

P.   tā kā saskaņā ar pašreizējiem noteikumiem un apstākļiem līdz ar Turcijas pievienošanos ES kohēzijas politika iegūtu pilnīgi jaunu mērogu, jo šī politika vēl nekad nav attiecināta uz tik lielu valsti ar tik zemu ekonomiskās attīstības līmeni un tik lielām reģionālām atšķirībām;

Q.   tā kā 2006. gada jūnija Eiropadomes prezidentūras secinājumos tika norādīts, ka Eiropas Savienībai, uzņemot jaunas dalībvalstis, jāspēj saglabāt Eiropas integrācijas dinamiku un ka "jāpieliek pūles, lai stiprinātu Eiropas Savienības kohēziju un efektivitāti";

R.   tā kā Komisija 2006. gada 8. novembra paziņojumā aicina pirms turpmākas paplašināšanās detalizēti izpētīt ietekmi uz ES budžetu, ņemot vērā turpmāko attīstību attiecīgās politikas jomās, piemēram, lauksaimniecībā un kohēzijas politikā;

S.   tā kā reģionālā politika kā viens no lielākajiem budžeta posteņiem tiks īpaši intensīvi apspriesta 2008.–2009. gadā paredzētajā ES finanšu shēmas pārskatīšanā, it sevišķi attiecībā uz efektivitātes kritērijiem;

T.   tā kā, Savienībai joprojām paplašinoties, Kopienas politiku efektivitāte ir nepieciešama vairāk nekā jebkad agrāk, bet kohēzijas politikas efektivitāte un tās pārbaudītā pievienotā vērtība ir ļoti atkarīga no atvēlētajiem finanšu resursiem; tā kā tāpēc īpaša uzmanība jāpievērš Kopienas pašu resursu sistēmas pārskatīšanai,

1.   uzskata, ka Eiropas Savienības integrācijas kapacitāte it īpaši nozīmē, ka tai jāspēj īstenot sociālās, ekonomiskās un teritoriālās kohēzijas mērķi, ņemot vērā budžeta apstākļus; tāpēc uzskata par nepieciešamu pirms katras kandidātvalsts pievienošanās pieņemt lēmumu, vai ES spēj integrēt attiecīgo valsti;

2.   uzskata, ka institucionālā, finansiālā un politiskā reforma ir vajadzīga arī saistībā ar ES finanšu shēmas pārskatīšanu; šajā sakarā uzskata, ka jāsalīdzina dažādu galveno finanšu instrumentu (Eiropas Reģionālās attīstības fonds, Eiropas Sociālais fonds, Kohēzijas fonds, Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai) ietekme uz 27 dalībvalstu ES attīstību, lai varētu pieņemt atbilstošus lēmumus par budžetu;

3.   uzskata, ka turpmāka paplašināšanās nedrīkst statistiskā efekta rezultātā liegt iespēju saņemt Eiropas kohēzijas politikas finansējumu saskaņā ar pašreizējo 1. mērķi aizvien jauniem Eiropas Savienības reģioniem, ja ekonomiskās atšķirības faktiski nav izlīdzinātas;

4.   uzsver, ka taisnīga un efektīva kohēzijas politika ir iespējama tikai tad, ja ES izdevumi palielinās līdz 1,18 % no ES NKI, kā Parlaments norādīja 2005. gada 8. jūnija rezolūcijā par paplašinātās Eiropas Savienības politikas uzdevumiem un budžeta līdzekļiem 2007.–2013. gadam(9);

5.   tāpēc pauž nožēlu, ka Komisija 2006. gada 8. novembra paziņojumā par paplašinašanās stratēģiju nesniedz turpmākas paplašināšanās finansiālo seku izvērstu analīzi;

6.   aicina Komisiju iesniegt detalizētu ietekmes analīzi, lai varētu pienācīgi un pienācīgi prognozēt Rumānijas un Bulgārijas pievienošanās ietekmi uz struktūrpolitiku;

7.   aicina Komisiju attiecībā uz turpmāko paplašināšanos regulāri aprēķināt, norādot skaitļus atsevišķi par katru valsti, ES reģionālās politikas iespējamos izdevumus saskaņā ar pašreiz spēkā esošajiem, kā arī saskaņā ar grozītiem un paplašinātiem kritērijiem un kā tas ietekmēs līdzšinējo reģionu atbilstību finansējuma saņemšanas kritērijiem; šajā sakarā norāda, ka var izmantot arī Eiropas Telpiskās plānošanas novērošanas sistēmu (ESPON ) datubāzes un analītiskos instrumentus; uzskata, ka uzmanība jāpievērš arī dažādu ES finansējuma instrumentu integrācijas uzlabošanai;

8.   uzskata, ka, lai izstrādātu ES kohēzijas politikas turpmākā finansējuma scenārijus, ir vajadzīgi pastāvīgi pētījumi, kas pamatojas uz iepriekšējās paplašināšanās kārtās gūto pieredzi un kas aptver sociāli ekonomiskos uzlabojumus, kuri notiks pašreizējā plānošanas periodā;

9.   uzsver, ka struktūrfondu izmantošanas kvantitatīvam un kvalitatīvam novērtējumam ir svarīgi izmantot ļoti stingru pieeju, lai nodrošinātu labu pārvaldību un atbilstīgu kontroli un ES pilsoņu interesēs optimizētu Eiropas Savienības kohēzijas izdevumu izraisīto izmaksu un ieguvumu attiecību;

10.   aicina Komisiju tās nākamajā ceturtajā kohēzijas ziņojumā veltīt vienu nodaļu vērtējumam par pašreizējās kohēzijas politikas ilgtspējību un turpmākajiem pasākumiem, kas vajadzības gadījumā varētu ietekmēt kohēzijas politiku;

11.   uzskata, ka, ņemot vērā pašreizējo ES resursu sistēmas stāvokli, būs grūti finansēt turpmākās paplašināšanās, neapdraudot pašreizējās kohēzijas politikas efektivitāti;

12.   mudina Komisiju sagatavot paziņojumu ar priekšlikumu par kohēzijas politikas diferencētu modeli, kas ļautu labāk noteikt atsķirību pirmspievienošanās palīdzībai no dalības un kas potenciālajām kandidātvalstīm dotu iespēju atkarībā no to politiskā progresa vēl pirms iespējamās pievienošanās Eiropas Savienībai saņemt efektīvu atbalstu reģionālajai attīstībai;

13.   aicina it īpaši attiecībā uz Turciju izstrādāt diferencētu politiku, vairāk koncentrējoties uz noteiktām atbalsta jomām (nozaru kopām, administratīvo struktūru, vienlīdzību) un reģioniem, lai tādējādi izvairītos no nepārdomātas parasto ar pievienošanos saistīto finanšu pasākumu izmantošanas un panāktu mērķtiecīgāku ietekmi uz kohēziju un izaugsmi;

14.   pieprasa, no 2010. gada piemērot koplēmuma procedūru, izvērtējot un reformējot pirmspievienošanās palīdzību;

15.   aicina Komisiju izvērstāk aprakstīt "kaimiņattiecību politikas pastiprināšanu" un šajā sakarā vairāk apsvērt strukturālā finansējuma instrumentus;

16.   uzskata, ka, lai nodrošinātu kohēzijas politikas efektivitāti, ir būtiski turpmāk palielināt dalībvalstu individuālo atbildību;

17.   saistībā ar debatēm par turpmāko kohēzijas politiku ierosina Eiropas Savienībai lielākā mērā izmantot aizdevuma finansējuma sviras efektu ‐ it īpaši reģionos, kuri daudzus gadus ir saņēmuši ES finansējumu ‐, lai uzlabotu Kopienas atbalsta efektivitāti, to neaizstājot;

18.   uzskata, ka šajā sakarā Eiropas Savienības vismazāk attīstītajiem reģioniem būtu piemērojami izdevīgāki nosacījumi aizdevumu un dotāciju finansēšanai;

19.   aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumus turpmākajai kohēzijas politikai, kas vairāk atbilstu reģionu faktiskajām vajadzībām, jo reģioni, kuri saņem ES finansējuma atbalstu 10, 20 vai 30 gadus, noteikti jau ir sasnieguši citu attīstības līmeni nekā tie, kuri vēl nav saņēmuši nekādu finansējumu; uzskata, ka lielāka diferenciācija varētu būt risinājums ES kohēzijas politikas problēmām nākotnē;

20.   pauž bažas, ka dažos ES reģionos atbalsts nav pietiekami mērķtiecīgs, kā rezultātā situācija šajos reģionos neuzlabojas, neraugoties uz daudzus gadus ilgušu finanšu atbalstu, kas nozīmē, ka Kopienas resursi tiek izšķērdēti;

21.   aicina strukturālā atbalsta līdzfinansējumam vairāk izmantot privātos līdzekļus un saskaņā ar labāko praksi ievērojami vienkāršot privāto līdzfinansējumu struktūrfondu projektos un programmās;

22.   aicina turpmāko strukturālo finansējumu virzīt tā, lai izvairītos no pārvietošanas un ES finansētas uzņēmumu pārcelšanas, un uzskata, ka saistībā ar kohēzijas politiku Komisijai kritiski jāizvērtē, vai subsīdijas uzņēmumiem efektīvi ietekmē uzņēmējdarbības lēmumus par ražošanas vietu, ņemot vērā attiecīgo uzņēmumu lielumu;

23.   norāda, ka kohēzijas politikas panākumi ir saistīti ar valstu ekonomisko politiku un ka šajā sakarā Lisabonas stratēģijas valstu rīcības plānu īstenošana īpaši ietekmē kohēzijas politikas panākumus;

24.   mudina Komisiju nodrošināt, lai turpmākajās reģionālās konkurētspējas un teritoriālās sadarbības programmās finansējums vairāk būtu vērsts uz reģionālās ekonomikas eiropeizāciju un Eiropas nozīmes infrastruktūrām;

25.   aicina turpmāk vairāk izmantot struktūrfondus, lai mazinātu demogrāfisko izmaiņu un attiecīgās reģionālās migrācijas sekas;

26.   uzskata, ka Eiropas Sociālais fonds turpmāk vairāk jāizmanto kā horizontāls instruments, lai cita starpā palīdzētu reģioniem pārvarēt globalizācijas sociālās sekas un demogrāfisko izmaiņu ietekmi;

27.   uzsver, ka kohēzijas politikas rezultātus var pārskatīt tikai tad, ja struktūrfondu piešķiršana notiek pārredzamā veidā, un tāpēc aicina Eiropas Savienībā ieviest ļoti stingrus pārredzamības kritērijus finansējuma piešķiršanai;

28.   aicina noteikt bargākas sankcijas un efektīvākas procedūras līdzekļu atgūšanai gadījumos, kad ir pierādīta finansējuma ļaunprātīga izmantošana;

29.   norāda, ka veiksmīgi korupcijas apkarošanas pasākumi un administratīvās kapacitātes palielināšana, lai efektīvi un pārredzami īstenotu struktūrfondu programmas, ir būtiski priekšnoteikumi struktūrfondu finansējuma saņemšanai; aicina konsekventi un stingri piemērot kontroles instrumentus;

30.   aicina Komisiju un dalībvalstis visos šos punktus apsvērt, veicot termiņa vidusposma pārskatu par pašreiz paredzēto ES finanšu shēmu 2008 - 2009. gadam;

31.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Reģionu komitejai.

(1) OV C 291 E, 30.11.2006., 402. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0568. (3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0569. (4) OV C 227 E, 21.9.2006., 163. lpp. (5) 12877/05, 4.10.2005. (6) 10633/1/06, 17.6.2006. (7) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0381. (8) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp. (9) OV C 124 E, 25.5.2006., 373. lpp.