Eiropas Parlaments ,

-   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Ceļā uz kopīgiem elastīguma un sociālās drošības principiem: vairāk un labākas darba vietas, izmantojot elastīgumu un drošību" (COM(2007)0359) (Komisijas paziņojums par elastīgumu),

-   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas izpētes atzinumu (SOC/272) "Elastīgums un sociālā drošība (iekšējā elastīguma aspekts ‐ sarunu par darba koplīgumu slēgšanu un sociālā dialoga kā darba tirgus regulēšanas un pārveidošanas līdzekļu nozīme)"(1) ,

-   ņemot vērā Eiropas sociālo partneru 2007. gada 18. oktobra ieteikumu "Galvenās problēmas Eiropas darba tirgos: Eiropas Sociālo Partneru kopīga analīze",

-   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu "Darba devēju un darbinieku loma darba, ģimenes un privātās dzīves saskaņošanā"(2) ,

-   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu "Prioritāru iedzīvotāju grupu nodarbinātība (Lisabonas stratēģija)"(3) ,

-   ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu par darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas, (COM(2006)0708) un ar to saistīto Parlamenta 2007. gada 11. jūlija rezolūciju(4) ,

-   ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pārskatu par nodarbinātību 2006. gadā: nodarbinātība un ieņēmumu veicināšana,

-   ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 2004. gada ziņojumu "Vai stabils darbaspēks ir labvēlīgs ekonomikai? Pārskats par saikni starp īpašumtiesībām, ražīgumu un nodarbinātību", kurš parāda, ka starp īpašumtiesībām un ražīgumu pastāv pozitīva saikne,

-   ņemot vērā SDO 1948. gada Konvenciju C87 par biedrošanās brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās, SDO 1949. gada Konvenciju C98 par tiesībām apvienoties organizācijās un tiesībām risināt sarunas par darba koplīguma slēgšanu, kā arī SDO 2006. gada Ieteikumu R198 par darba attiecībām,

-   ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(5) un ar ko aizliedz diskrimināciju darbā vecuma dēļ,

-   ņemot vērā 2006. gada 6. septembra rezolūciju par Eiropas nākotnes sociālo modeli(6) , kurā atkārtoti uzsvērtas Eiropas Savienības kopējās vērtības ‐ vienlīdzība, solidaritāte, nediskriminācija un resursu pārdale,

-   ņemot vērā EK līguma 136.–145. pantu,

-   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15., 20. un 27.–38. pantu, jo īpaši tiesības uz aizsardzību nepamatotas atlaišanas gadījumā un taisnīgu un vienlīdzīgu darba apstākļu nodrošināšanu,

-   ņemot vērā Eiropas Sociālo hartu,

-   ņemot vērā Augstā līmeņa grupas ziņojumu par sociālās politikas nākotni paplašinātajā Eiropas Savienībā pēc 2004. gada maija,

-   ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu "Kopienas Lisabonas programma: ziņojums par tehnisko īstenošanu 2006. gadā" (SEC(2006)1379) un Lisabonas stratēģijas īstenošanu,

-   ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par Lisabonas mērķu progresu izglītības un apmācību jomā - ziņojums balstīts uz indikatoriem un kritērijiem (SEC(2006)0639),

-   ņemot vērā Eiropas mazo uzņēmumu hartu,

-   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Sociālo programmu (COM(2005)0033),

-   ņemot vērā dalībvalstu sagatavotās valsts Lisabonas reformu programmas,

-   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Globālā Eiropa: konkurence pasaulē" (COM(2006)0567),

-   ņemot vērā Komisijas integrētās pamatnostādnēs attiecībā uz izaugsmi un darbavietām (2005.–2008. gadam) (COM(2005)0141),

-   ņemot vērā Eiropadomes prezidentūras 2000. gada 23. un 24. marta, 2001. gada 23. un 24. marta, 2005. gada 22. un 23. marta un 16. un 17. jūnija, kā arī 2006. gada 23. un 24. marta secinājumus,

-   ņemot vērā 1999. gada 28. jūnija Direktīvu 1999/70/EK par UNICE , CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku(7) ,

-   ņemot vērā 2006. gada 23. marta rezolūciju par demogrāfiskās situācijas izmaiņām un paaudžu solidaritāti(8) ,

-   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā(9) ,

-   ņemot vērā 2006. gada 26. oktobra rezolūciju par Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā piemērošanu(10) ,

-   ņemot vērā SDO 1975. gada Konvenciju par migrējošiem darba ņēmējiem (papildu noteikumi),

-   ņemot vērā SDO 1997. gada Konvenciju par privātām nodarbinātības aģentūrām,

-   ņemot vērā SDO programmu par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību,

-   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem ‐ ES ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē" (COM(2006)0249) un Parlamenta 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba veicināšanu visiem(11) ,

-   ņemot vērā Padomes 1975. gada 10. februāra Direktīvu 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm(12) ,

-   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(13) ,

-   ņemot vērā Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem(14) ,

-   ņemot vērā Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti(15) ,

-   ņemot vērā Padomes 1994. gada 22. jūnija Direktīvu 94/33/EK par jauniešu darba aizsardzību(16) ,

-   ņemot vērā Padomes 1994. gada 22. septembra Direktīvu 94/45/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās(17) ,

-   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK(18) , ar kuru groza Padomes Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, profesionālo izglītību un paaugstināšanu amatā, kā arī darba nosacījumiem,

-   ņemot vērā 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/81/EK par UNICE , CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu, pielikums: pamatnolīgums par nepilna darba laika darbu(19) ,

-   ņemot vērā Eiropas ekspertu grupas elastīguma un sociālās drošības jautājumos 2007. gada jūnija ziņojumu "Elastīguma un sociālās drošības īstenošanas modeļi ‐ šķēršļu pārvēršana līdzekļos mērķa sasniegšanai",

-   ņemot vērā 2007. gada 13. marta rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību: jauna partnerība(20) ,

-   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

-   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetāro lietu komitejas, Kultūras un izglītības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A6-0446/2007),

A.   tā kā Eiropas Savienība ir ne tikai ekonomiska apvienība, bet arī kopiena, kurai ir kopējas vērtības, kā rezultātā darba tiesību un darba tirgus reformās šīs vērtības ir jāņem vērā, un tā kā darba tiesību pamatprincipi, kas izveidojušies Eiropā, joprojām paliek spēkā; tā kā elastīguma un sociālās drošības koncepcijai vajadzētu būt visu darba devēju un darba ņēmēju dialoga rezultātam un tai vajadzētu atspoguļot noturīgu līdzsvaru starp darba devēju un darba ņēmēju interesēm, no vienas puses, un starp elastīgumu un drošību, no otras puses; tā kā darba tiesības nodrošinātu juridisko noteiktību, kā arī darba ņēmēju un darba devēju aizsardzību, izmantojot vai nu tiesību aktus vai koplīgumus, vai abus paņēmienus, un tā kā jebkuras izmaiņas darba tiesībās gūs lielākus panākumus, ja darba ņēmēji jutīsies drošāk; tā kā ir nepieciešams palielināt gan darba ņēmēju, gan uzņēmumu drošības līmeni, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) gadījumā; tā kā šāda drošības sajūta ir atkarīga arī no tā, cik viegli ir atrast jaunu darbu, un tā kā globālā konkurence un ātri attīstošās tehnoloģijas nozīmē to, ka uzņēmumiem ir jāpielāgojas vēl ātrāk;

B.   tā kā šī iemesla dēļ elastīgums un sociālā drošība ir jāuzskata par Eiropas Sociālā modeļa nozīmīgu sastāvdaļu, kas veicina konkurētspējīgus un pielāgoties spējīgus uzņēmumus un darbaspēku; tā kā termins "elastīgums un sociālā drošība" izraisa bažas dažu Eiropas darba ņēmēju vidū, jo viņi baidās no paaugstinātas darbavietas nedrošības, un tā kā šī iemesla dēļ attiecīgais termins un ar to saistītie noteiktie principi ir jādefinē pēc iespējas precīzāk;

C.   ņemot vērā to, ka 16 % Eiropas iedzīvotāju draud nabadzība un 10 % dzīvo mājsaimniecībās, kur ikviens ir bezdarbnieks, un ka tāpēc ir svarīgi, lai visas reformas saistībā ar elastīgumu un sociālo drošību būtu balstītas uz konkrētiem ietekmes novērtējumiem attiecībā uz mazaizsargātām iedzīvotāju grupām un lai visu šāda veida reformu mērķis būtu veicināt sociālo integrāciju, tajā pašā laikā neapdraudot jaunas iedzīvotāju grupas;

D.   tā kā bezdarbs Eiropas Savienībā varētu būt saistīts ar ierobežotu noturīgu darbavietu radīšanu, kura, citu faktoru starpā, ir atkarīga no dinamiskiem, novatoriskiem un konkurētspējīgiem uzņēmumiem, kā arī ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā un mūžizglītībā, kas arī var veicināt dinamiska darba tirgus izveidi;

E.   tā kā mūsdienīgas, novatoriskas un uz zināšanām balstītas ekonomikas mērķim jābūt konkurētspējas nodrošināšanai pievienotās vērtības ķēdes gala posmā un, lai to panāktu, ir nepieciešama ilgtermiņa nodarbinātība, kā arī augsti kvalificēts un ļoti motivēts darbaspēks;

F.   tā kā viens no elastīguma un sociālā drošības mērķiem ir palielināt pašreizējo darba piedāvājumu darba tirgū un tajā pašā laikā palīdzēt cilvēkiem un uzņēmumiem tikt galā ar pārmaiņām, kā arī palielināt mobilitāti Eiropas darba tirgū un tā kā šis modelis ir jāapvieno ar politiku stabilas un ilgtspējīgas nodarbinātības un ienākumu nodrošināšanai;

G.   tā kā darba ņēmēji, kas pārvietojas, vēl joprojām riskē zaudēt sociālās drošības pabalstus;

H.   tā kā, lai nepieļautu negodīgu konkurenci iekšējā tirgū, ES un dalībvalstīm ir jāpārliecinās, ka to darba tiesībās tiek ievērots kopējs standartu līmenis, un vienlaicīgi tām ir jānodrošina, ka dalībvalstis var ieviest augstākus standartus, ja tās to vēlas darīt;

I.   tā kā elastīgums un sociālā drošība nozīmē līdzsvaru starp darba devēju, darba ņēmēju, darba meklētāju un valsts iestāžu tiesībām un pienākumiem un tā kā tam ir nepieciešama uzticēšanās gaisotne un pārredzams dialogs starp valsts iestādēm, sociālajiem partneriem un citām iesaistītajām pusēm, kad visas puses ir gatavas uzņemties atbildību par pārmaiņām un izveidot līdzsvarotu pasākumu kopumu ar mērķi atbalstīt lielāka skaita labāku darba vietu visiem radīšanas procesu, nodrošināt dzimumu līdztiesību un cīnīties pret diskriminējošām darbībām, kuras ir vērstas pret mazaizsargātu darba ņēmēju grupām, piemēram, migrantiem, gados jaunākiem un gados vecākiem darba ņēmējiem, kā arī invalīdiem;

J.   tā kā, neskatoties uz to, ka Komisijas paziņojumā par elastīgumu ir noteikts sieviešu un vīriešu līdztiesības princips, tā formulējums ir vājš, jo tajā netiek kritizēta būtiska sieviešu un vīriešu nevienlīdzība attiecībā uz piekļuvi darba tirgum un dalību tajā, kā arī vienlīdzīgu dalību neapmaksātā darbā;

K.   tā kā augsto bezdarba līmeni un darba tirgus segmentāciju ir jāpārvar, novēršot nevienlīdzību, kura skar noteiktas pietiekami neaizsargātas darba ņēmēju grupas, veicinot darba vietu radīšanu, kā arī aizsargājot visu darba ņēmēju plašās pamattiesības un nodrošinot visiem piekļuvi mūžizglītībai;

L.   tā kā darbs uz nepilnu slodzi, mazāks atalgojums un līgumi uz noteiktu laiku ‐ galvenie riska faktori nonākšanai nabadzībā strādājot ‐ ir raksturīgi, galvenokārt, sieviešu nodarbinātībai;

M.   tā kā Komisijas paziņojums par elastīgumu ir jāizmanto, lai uzsāktu līdzsvarotākas debates par elastīgumu un sociālo drošību; tā kā ESAO un SDO pētījumos tiek atbalstīta tāda politiska stratēģija, kura paredz augstu sociālās drošības līmeni, kas labvēlīgi ietekmē aizstāšanas rādītājus un ražīgumu, un tā kā Eiropas Savienības "kvalitatīva darba" koncepcija nozīmē darba ņēmēju tiesību ievērošanu un līdzdalību, godīgu atalgojumu, drošības un veselības aizsardzību darba vietā, kā arī ģimenei draudzīgu darba organizāciju; tā kā šo tiesību ievērošana ir būtiski svarīga, lai pilsoņi atbalstītu Eiropas Savienību;

N.   tā kā Eiropas Sociālajam fondam (ESF) piemīt būtiska loma sociālā dialoga un aktīva darba tirgus politikas veicināšanā, tādējādi nodrošinot noturīgu Eiropas Sociālo modeli un lielāku skaitu labāku darba vietu;

O.   tā kā ESAO nesen noteica, ka tiesību aktiem saistībā ar nodarbinātības aizsardzību ir būtiska ietekme uz vispārējiem nodarbinātības rādītājiem un ka augsti aizstāšanas rādītāji saistībā ar bezdarbnieka pabalstiem labvēlīgi ietekmē ražīgumu; tā kā SDO turklāt ir pierādījusi, ka pastāv pozitīva saistība starp pastāvīgu darbu un ražīgumu,

1.   uzskata, ka loģisks pamatojums tam, lai ieviestu visaptverošu pieeju elastīgumam un sociālajai drošībai, ir nepieciešamība sasniegt atjaunotās Lisabonas stratēģijas mērķus, jo īpaši vairāk un labākas darba vietas, un tajā pašā laikā modernizēt Eiropas sociālos modeļus, kā rezultātā ir nepieciešama politika, ar kuras palīdzību vienlaikus tiek risināti jautājumi saistībā ar darba tirgus elastību, darba organizāciju un darba attiecībām, kā arī drošību ‐ nodarbinātības drošību un sociālo drošību;

2.   atzīst, ka, lai gūtu panākumus 21. gadsimtā, Eiropai ir nepieciešams labi izglītots darba spēks un uzņēmumi, kuri spēj ātri izmantot dinamiskās pasaules sniegtās izdevības ražīguma paaugstināšanai un jauninājumu veicināšanai;

3.   pauž lielu atbalstu slēdzienam par to, ka elastība var atbilst gan darba ņēmēju, gan darba devēju interesēm un ka šo mērķi var panākt, veicinot elastīgas un drošas līgumiskās attiecības;

4.   tomēr uzsver, ka elastīgums un sociālā drošība var būt politiska stratēģija ar mērķi reformēt darba tirgu un ka tādējādi tai jābūt visaptverošai, iekļaujot visus nodarbinātības un sociālās politikas aspektus, kas pašreiz pastāv dalībvalstu un ES līmenī;

5.   uzskata, ka, ņemot vērā izmaiņas dalībvalstu sociālās drošības sistēmās un darba tiesībās, Komisijas izvēles iespējas saistībā ar elastīgumu un sociālo drošību ir izskatītas pārāk vienpusīgi, jo tajās netiek ņemti vērā ar šiem pasākumiem saistītie izdevumi; tāpēc aicina Komisiju saistībā ar šīm iespējām veikt izmaksu un ieguvumu analīzi; atgādina, ka elastīguma un sociālas drošības koncepciju ir iespējams īstenot tikai ilgtermiņā;

6.   uzsver, ka Eiropas elastīguma un sociālās drošības stratēģijai noteikti vajadzētu ņemt vērā mūsdienu ekonomikas prasības, to, kāda tipa darbaspēks ir nepieciešams Eiropas uzņēmumiem panākumu gūšanas nolūkos un to, kādi ir galvenie šķēršļi; uzsver, ka Eiropas un dalībvalstu stratēģijās ir jāņem vērā specifikās īpašības, kas raksturīgas vienas personas uzņēmumiem, mikrouzņēmuiemu un maziem uzņēmumiem, kuri ražo preces un piedāvā pakalpojumus; pauž nožēlu par to, ka Komisijas paziņojumā jautājums par elastīgumu un sociālo drošību tiek izskatīts tikai darba attiecību kontekstā; tāpēc aicina ar valsts politikas elastīguma un sociālās drošības jomā palīdzību radīt piemērotus apstākļus šādu uzņēmumu izveidei, to attīstībai un pārveidošanai;

7.   ar nopietnām bažām atzīmē Komisijas paziņojumu par elastīgumu, kurā, lai gan tiek minēta dzimumu līdztiesības veicināšana, tomēr pilnībā tiek ignorēti Komisijas paziņojumā "Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā" izklāstītie pienākumi un noteiktā atbildība; kritiski vērtē to, ka pagaidām nav panākti mērķi, kas noteikti Eiropas Savienības pastāvošajos tiesību aktos saistībā ar dzimumu līdztiesības veicināšanu, un ka Eiropas darba ņēmēju galvenā problēma vēl joprojām ir atšķirības starp sieviešu un vīriešu ienākumiem, nepieciešamo noteikumu trūkums darba saskaņošanai ar ģimenes dzīvi, kā arī valsts bērnu aprūpes iestāžu trūkums;

8.   atgādina, ka, ieviešot elastīguma un sociālās drošības kopējo principu kopumu, ir jāizmanto integrēta pieeja dzimumu jautājumiem un jāņem vērā:

9.   uzskata, ka elastīguma un sociālās drošības stratēģijām ir jāatvieglo darbā pieņemšana un jānodrošina iespēja ātri reaģēt uz mainīgajiem ekonomikas apstākļiem; elastīguma un sociālās drošības stratēģijās jāparedz, ka šie jautājumi tiek risināti, pamatojoties uz pārredzamu dialogu ar sociālajiem partneriem un citām iesaistītajām pusēm atbilstoši katras valsts paradumiem un praksei, kā arī pamatojoties uz ietekmes novērtējumu, kurā elastīgumam un drošībai jābūt savstarpēji stiprinošiem elementiem;

10.   aicina Komisija sagatavot priekšlikumu par sintezētu kvantitatīvu rādītāju ierobežotu kopumu saistībā ar darba kvalitāti, lai šie radītāji tādējādi papildinātu tos rādītājus, par kuriem jau panāca vienošanos nodarbinātības pamatnostādņu Lākenes 2001. gada reformas kontekstā; uzskata, ka, lai uzraudzītu nodarbinātības politiku efektivitāti, Komisijai vajadzētu izmantot arī rādītājus saistībā ar ieguldījumiem cilvēku prasmēs, darbavietu un darba līgumu nedrošības līmeni un pāreju no nestandarta uz pastāvīgiem līgumiem;

11.   nepiekrīt jauna rādītāja izveidei saistībā ar "nodarbinātības aizsardzības stingrību", kā to ierosina Komisija;

12.   tomēr uzskata, ka viena no problēmām Eiropas Savienībā ir saistīta ar kvalificētu un pielāgoties spējīgu darba ņēmēju piedāvājumu konkurētspējīgos un novatoriskos uzņēmumos; uzsver, ka par prioritāti ir jāpadara elastīga darba tirgus izveidošana, paaugstinot izglītības līmeni un paplašinot stažēšanās iespējas, kā arī mācību un pārkvalificēšanās programmas, īstenojot efektīvu diskriminācijas apkarošanas politiku un cīnoties pret šķēršļiem sieviešu, migrantu, gados vecāku un jaunāku darba ņēmēju, kā arī citu diskriminētu un nelabvēlīgā situācijā esošu grupu integrācijai darbaspēkā, novēršot šķēršļus profesionālai un ģeogrāfiskai mobilitātei un izstrādājot aktīva darba tirgus politiku, ar kuru tiek atbalstīta pāreja no vecās un jauno darba vietu; uzsver izšķirošo lomu, kas izglītībā un apmācībā piemīt kvalificētiem un pielāgoties spējīgiem darba ņēmējiem un jaunajām tehnoloģijām, un atgādina par elastīguma un sociālās drošības jaunajiem veidiem, kurus piedāvā sociālo partneru nolīgums par tāldarbu, darbu uz nepilnu slodzi un darbu uz noteiktu laiku; nepiekrīt tam, ka Komisija ievieš atšķirības starp "piederošām personām";

13.   tāpēc iesaka Padomei līdz 2007. gada beigām izskatīt iespēju pārcelt uz agrāku laiku ‐2009. gada 1. janvāri ‐ datumu, kad ir jāatceļ pārejas posma pasākumi, kas kavē astoņu jauno dalībvalstu darba ņēmēju brīvu pievietošanos; uzsver, ka mobilitātes šķēršļu atcelšana 2008. gada beigās būtu nozīmīgs politiskais signāls, kurš apstiprinātu Eiropas Savienības apņemšanos darīt visu iespējamo, lai uzlabotu darba ņēmēju ģeogrāfisko un profesionālo mobilitāti;

14.   atgādina, ka darbaspēka brīva aprite ir viens no Eiropas Savienības stūrakmeņiem, kas uzliek pienākumu risināt virkni jautājumu saistībā ar dalībvalstu sociālo sistēmu savstarpēju saderību, lai nodrošinātu pilnīgu darbaspēka brīvas aprites īstenošanu, paredzot darba ņēmējiem visizdevīgākos nosacījumus, labvēlīgi ietekmējot Eiropas konkurētspēju un nekaitējot valstu sociālo sistēmu sasniegumiem un līdzsvaram;

15.   uzsver, ka globalizācijas laikmetā dalībvalstīm pastiprināti jācenšas nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem pārrobežu reģionu iedzīvotājiem un ka priekšnoteikums paraugprakses īstenošanai ir taisnīgu divpusējo nolīgumu slēgšana starp dalībvalstīm, tostarp arī nodokļu politikas jomā;

16.   uzsver, ka globalizācijas laikmetā dalībvalstīm pastiprināti jācenšas nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem pārrobežu reģionu iedzīvotājiem un ka priekšnoteikums paraugprakses īstenošanai ir taisnīgu divpusējo nolīgumu slēgšana starp dalībvalstīm;

17.   tāpēc ierosina Eiropadomes 2007. gada sanāksmē pieņemt līdzsvarotāku elastīguma un sociālās drošības kopīgo principu kopumu, kura pamatā būtu kvalitatīvas nodarbinātības radīšana un Eiropas sociālā modeļa vērtību stiprināšana; uzskata, ka šajos principos ir jāiekļauj:

18.   atkārtoti uzsver, ka atbilstoši subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem Eiropas Savienībai ir noteiktas pilnvaras nodarbinātības un sociālās politikas jomā, un atgādina Komisijai un dalībvalstīm par to atbildību, nodrošinot noteiktu tiesību ievērošanu ES līmenī; atgādina, ka Eiropas tiesību akti papildina dalībvalstu darba tirgus noteikumus un ka tie ir svarīgs elements, nodrošinot darba ņēmēju tiesības;

19.   uzsver subsidiaritātes principa nozīmību; uzsver, ka dalībvalstīm ir nepieciešama noteikta rīcības brīvība, lai tās varētu līdzsvarot nepieciešamību pēc aizsardzības un nepieciešamību pēc elastīguma, ņemot vērā apstākļus un tradīcijas attiecīgajos dalībvalstu darba tirgos;

20.   aicina Komisiju un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst pašnodarbināto, mazo uzņēmumu un MVU tiesiskajai situācijai, kuru raksturo liela ekonomiskā atkarība no patērētājiem, un apspriest vispiemērotākos normatīvos līdzekļus to sociālās aizsardzības līmeņa paaugstināšanai;

21.   uzsver, ka šajā sakarā ir jāņem vērā īpašās grūtības, ar kurām saskaras MVU un šādos uzņēmumos nodarbinātie;

22.   pauž nožēlu par to, ka Komisija nav panākusi attīstību saistībā ar galvenajiem dokumentiem nodarbinātības jomā, kuri varētu veicināt elastīguma un sociālās drošības pozitīvo koncepciju;

23.   aicina atjaunot cīņu pret nereģistrētu darbu un ēnu ekonomiku, kas ‐ kaut arī dažādā apmērā dažādās dalībvalstīs ‐ grauj ekonomiku, padara darba ņēmējus neaizsargātus, nodara kaitējumu patērētājiem, samazina nodokļu ieņēmumus un rada negodīgu konkurenci starp uzņēmumiem; aicina Komisiju pret nereģistrētu darbu cīnīties, nodrošinot efektīvāku saskaņotību un administratīvo sadarbību starp dalībvalstu darba inspekcijas iestādēm un/vai sociālajiem partneriem; mudina valsts un privātās organizācijas cieši sadarboties valstu līmenī, kā arī aicina dalībvalstis izmantot novatoriskas metodes, kas balstītas uz dažādām uzņēmējdarbības nozarēm raksturīgajiem rādītājiem un novērtēšanas kritērijiem, lai cīnītos pret nodokļu ieņēmumu sarukšanu; aicina Komisiju atbalstīt apmaiņu ar paraugpraksi un dalībvalstu sadarbību cīņā pret nereģistrētu darbu;

24.   ir pārliecināts, ka uzticēšanās gaisotni un dialogu var visefektīvāk radīt tad, ja valstu politikas pielāgošanā tiek iesaistīti sociālie partneri un citas ieinteresētās puses un ja tiek veicināta koplīgumu slēgšana, pamatojoties uz pārstāvniecisku nodarbinātības sistēmu, kurai ir raksturīgs augts uzticēšanās līmenis un kurā tādējādi tiek nodrošināts līdzsvars; uzsver nepieciešamību novērst nepilnības saistībā ar sarunās par darba koplīguma slēgšanu izskatāmajiem jautājumiem, kā arī nepieciešamību nodrošināt tiesības apvienoties un nozares sociālo partneru pārstāvību; mudina paplašināt katras valsts paradumiem un praksei atbilstošas sarunas par darba koplīguma slēgšanu un sociālo dialogu ‐ tostarp pārrobežu dialogu un nozaru dialogu ‐ tā, lai tajos tiktu iekļauti jautājumi saistībā ar apmācību, darba organizāciju, kā arī pārmaiņu paredzēšanu, pārstrukturēšanu un uzņēmumu pārvietošanu;

25.   atgādina, ka nepastāv tāda pieeja elastīguma un sociālās drošības jautājumiem, kura derētu visiem, un ka dalībvalstīm elastīguma un sociālās drošības koncepcijas elementus vajadzētu izvēlēties, pamatojoties uz stāvokli valstī un nacionālajām tradīcijām un vienlaikus ievērojot kopējos principus;

26.   uzskata, ka visu elastīguma un sociālās drošības modeļu pamatā jābūt kopējām vērtībām, uz kurām ir balstīts Eiropas sociālais modelis; uzskata, ka elastīguma un drošības prasības stiprina viena otru un ka elastīgums un sociālā drošība ļauj uzņēmumiem un darba ņēmējiem atbilstoši pielāgoties jaunajai starptautiskajai situācijai, kurai ir raksturīga stipra konkurence no jauno tirgus ekonomikas valstu puses, vienlaicīgi ļaujot tiem saglabāt augstu sociālās aizsardzības līmeni, sociālo drošību un bezdarbnieka pabalstus, veselības un darba drošības aizsardzību, aktīvu darba tirgus politiku un apmācības/mūžizglītības iespējas, kā arī modernas un pārredzamas darba tiesības; turklāt atzīmē rezultātus, ko var nodrošināt regulārās un efektīvās sarunas par darba koplīguma slēgšanu, aktīvi piedaloties darba devējiem un darbiniekiem, un uzsver arī, ka ir nepieciešami vispusīgi noteikumi saistībā ar sociālo labklājību un vispārēja piekļuve augstas kvalitātes pakalpojumiem, piemēram, bērnu un citu apgādībā esošu personu aprūpes pakalpojumiem; turklāt uzsver, ka šo sociālās aizsardzības līmeņu nodrošināšana var veicināt darbaspēka mobilitāti un strukturālās pārmaiņas; uzsver, ka pareizi izveidotas darbavietas aizsardzības sistēmas mudina uzņēmums ieguldīt darba ņēmēju prasmēs un meklēt novatoriskus un produktīvus pārstrukturēšanas veidus, tādējādi veicinot iekšējo elastību un uzņēmuma pielāgošanās spējas;

27.   aicina Komisiju veicināt tās paziņojumā par elastīgumu iekļauto četru politikas elementu attīstību: elastīgas un drošas līgumiskās attiecības, visaptverošas mūžizglītības stratēģijas, efektīvas aktīva darba tirgus politikas, modernas sociālās drošības sistēmas, kā arī aicina Komisiju aplūkot elastīgumu un sociālo drošību Eiropas sociālā modeļa plašākā kontekstā;

28.   uzsver, ka cīņai pret darba tirgus segmentāciju jāiekļauj tiesību kopuma nodrošināšana visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no to nodarbinātības statusa, aptverot šādus elementus: vienlīdzīga attieksme, strādājošo veselības un darba drošības aizsardzība un darba/atpūtas laika nosacījumi, biedrošanās un pārstāvniecības brīvība, aizsardzība pret negodīgu atlaišanu, sarunas par darba koplīguma slēgšanu, kolektīvā rīcība, un uzsver, cik svarīga ir piekļuve apmācībai, kā arī iegūto tiesību pastāvīga aizsardzība, iekļaujot izglītības un apmācības periodus, uzlabotas aprūpes iespējas, iespēja saglabāt būtiski svarīgās sociālās tiesības, piemēram, tiesības uz pensiju, tiesības uz apmācību, tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu, mainoties nodarbinātības situācijai, pārejot no viena darba līguma un citu un pārejot no atkarīgas uz neatkarīgu nodarbinātību; atgādina, ka pamattiesības un darba tiesības nodrošina godīgus dzīves un darba apstākļus, atbilstošu atalgojumu un sociālo aizsardzību, tādējādi garantējot minimālos nosacījumus pienācīgai dzīvei;

29.   uzsver, ka ir jāīsteno tāda politika, kura nepieļauj darba ņēmēju izmantošanu, atkārtoti slēdzot netipiskus darba līgumus, kuri neparedz tādas pašas tiesības kā pilnas slodzes darba līgumi; aicina ikvienā Kopienas nodarbinātības politikā saglabāt pastāvīga darba līguma tradicionālo modeli, kas ir dalībvalstu sociālās drošības sistēmu pamats;

30.   uzsver, ka ir jāīsteno preventīvi un papildus pasākumi, lai nepieļautu netipisku darba līgumu atkārtotu noslēgšanu;

31.   aicina izveidot visaptverošas mūžizglītības sistēmas, kuras būtu pieejamas arī darba ņēmējiem ar nestandarta darba līgumiem; aicina dalībvalstis stratēģijās koncentrēties uz jomām, kurās valstī novērojamas nepilnības, un veikt šim mērķim īpaši paredzētus ieguldījumus izglītībā un apmācībā, kā arī nodrošināt valsts iestāžu un uzņēmumu darba rezultātu uzlabošanos; aicina dalībvalstis visiem cilvēkiem nodrošināt tiesības uz apmācību un piekļuvi apmācībai;

32.   aicina nostiprināt darba attiecību sistēmas ES un dalībvalstu līmenī, jo tās ir pamats, lai sasniegtu un īstenotu tādu elastīguma un sociālās drošības politiku, kas būtu līdzsvarota un garantētu uzņēmumiem vajadzīgo elastīgumu un sociālo drošību, vienlaikus nodrošinot pazeminātu darba standartu radītas negodīgas konkurences izskaušanu;

33.   pilnībā atzīst sasniegumus, ko Eiropas uzņēmumi jau ir brīvprātīgi panākuši sociālajā jomā, un mudina tos darīt vēl vairāk; atbalsta Komisijas labi pārdomāto iniciatīvu, kas paredz brīvprātīgas uzņēmumu sociālās atbildības saistības, tādējādi novēršot arī papildu birokrātiskā sloga veidošanos;

34.   uzsver, ka, lai plānotu darbinieku apmācību un pārkvalificēšanos uz vietas, uzņēmumiem ir jāparedz pārmaiņas un cilvēkresursu prasības;

35.   atgādina, ka nestandarta daba attiecībās apakšuzņēmēji, jaunpieņemti darbinieki un gadījuma darbos nodarbinātie ir pakļauti elastīgam darba režīmam ar augstāka riska iespējamību, ko apstiprina lielais negadījumu skaits;

36.   uzskata, mūžizglītībai ir jānovērš darba ņēmēju iespēju trūkums un ka tā ir jāsāk izglītības agrīnā posmā; pieturas pie viedokļa, ka ir jānovērš analfabētisms un matemātisko zināšanu trūkums un ka ir jāpaaugstina visu skolas beidzēju kvalifikācijas līmenis, sākot ar izglītības agrīnu posmu;

37.   aicina sociālos partnerus un dalībvalstu iestādes veicināt mūžizglītību un veikt ieguldījumus tajā; turklāt aicina dalībvalstis mudināt uzņēmumus palielināt ieguldījumus mūžizglītībā;

38.   uzsver to nozīmi, kāda Septītajai pamatprogrammai pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrācijas pasākumiem (2007.–2013. gadam) ir jaunu un labāku uzņēmumu radīšanā, kas veicinās zināšanu Eiropas attīstību;

39.   atzīst darba organizācijas jaunos veidus, piemēram, apmācošās organizācijas, profesiju apvienošana un rotācija darbā, izmantojot darba devēju piedāvātu apmācību, nozaru fondu iniciatīvas, atbalstu reģionālajai attīstībai un aktīva darba tirgus politiku, kura veicina integrēta darba tirgus izveidi;

40.   ir pārliecināts par to, cik svarīgi ir veicināt stabilas darba attiecības, uzlabojot darba organizāciju un attiecību kvalitāti darba vietā, pamatojoties uz uzticību un dialogu; turklāt ir pārliecināts, ka darba tiesības, mūsdienīgi mūžizglītības veidi, ilgtspējīgas sociālās drošības sistēmas un efektīva un iedarbīga nodarbinātības politika var veicināt augstu uzticēšanās līmeni;

41.   atgādina, cik svarīga ir efektīva aktīva darba tirgus politika, tostarp padoma un konsultāciju sniegšana, pārkvalificēšanās un palīdzība saistībā ar mobilitāti, tādējādi saīsinot pārejas posmus starp dažādiem darbiem, kā arī sociālās labklājības sistēmas, kuras, samazinot ienākumu zaudējumus un nodrošinot izglītības iespējas, efektīvi motivē cilvēkus meklēt jaunu darbu un vienlaikus mudina būt atvērtiem pārmaiņām;

42.   uzsver nepieciešamību stimulēt mobilitāti, izstrādājot augšupejošas mobilitātes īstenošanas modeļus, kuri palīdzētu darba ņēmējiem pāriet uz drošāku, stabilāku un kvalificētāku darbu, kā arī veicinot to, ka tiek atzītas prasmes un kvalifikācija, kas iegūta oficiālas izglītības, kā arī neformālu un informālu mācību laikā, kā noteikts iepriekšminētajā Komisijas dienestu darba dokumentā par Lisabonas mērķu progresu izglītībā un apmācībā;

43.   atgādina par tiesībām piekļūt mūžizglītības iespējām, kā arī par oficiālās, neformālās un neoficiālās izglītības un kvalifikācijas atzīšanu un pārnesamību, jo tie ir būtiski elementi, kas ļauj indivīdam pāriet no vienas darbavietas uz citu un pēc nokļūšanas bezdarbnieka statusā vai pēc nodarbinātības pārtraukuma atsākt darbu, tādējādi palielinot nodarbinātības iespējas;

44.   aicina dalībvalstis ieviest pasākumu ar mērķi veicināt vīriešu un sieviešu vienlīdzīgu piekļuvi augstas kvalitātes nodarbinātībai, tādējādi ievērojot Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu un Komisijas paziņojumu par Eiropas demogrāfisko nākotni; aicina dalībvalsti novērst starp dzimumiem pastāvošās darba samaksas atšķirības;

45.   norāda, ka sievietes un vīrieši nav vienādās izejas pozīcijās ne darba tirgū, jo īpaši no spēku līdzsvara viedokļa, ne neapmaksāta darba sadalījumā;

46.   uzsver, cik svarīgi ir ņemt vērā visus elastīguma aspektus, tostarp darba organizācijas un darba laika elastīgumu, jo īpaši saistībā ar jauno tehnoloģiju izmantošanu; uzsver, ka sociālajiem partneriem ir efektīvāk jārisina sarunas par darba laika režīmu, kas būtu pietiekami elastīgs, lai atbilstu darba devēju un darba ņēmēju vajadzībām un ļautu cilvēkiem saskaņot darbu ar ģimenes un privāto dzīvi;

47.   aicina dalībvalstis un sociālos partnerus samazināt tādas politikas piemērošanu, kas sekmē darba ņēmēju došanos pirmstermiņa pensijā, un ieviest pasākumus, kuri veicinātu vecāka gadagājuma darbinieku elastīgu pensionēšanos, ieviešot darbu nepilnā slodzē, darbvietas dalīšanu un līdzīgas shēmas, kas veicina aktīvas vecumdienas un var palielināt vecāka gadagājuma darbinieku integrēšanos darba tirgū;

48.   atgādina dalībvalstīm, ka, lai elastīgums un sociālā drošība izraisītu vispārējā nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos, ir nepieciešama labvēlīga makroekonomiskā vide un ka straujas izaugsmes atbalstam elastīguma un sociālās drošības stratēģijā ir jāiekļauj makroenomikas politikas un publisko izdevumu uzlabota saskaņošana, izdevumus novirzot Lisabonas mērķiem;

49.   atgādina Komisijai par nepieciešamību sniegt Parlamentam pietiekami daudz laika un jebkurā gadījumā ne mazāk kā piecus mēnešus, lai tas varētu īstenot savas konsultatīvās funkcijas;

50.   uzskata, ka Kopienas iestādēm un dalībvalstīm elastīguma un sociālās drošības kopējie principi ir jāskata kā transversāls jautājums un jāīsteno Lisabonas stratēģijas kontekstā; aicina pārskatīt nodarbinātības pamatnostādnes, ņemot vērā elastīguma un sociālās drošības aspektus; aicina arī kopīgajā nodarbinātības ziņojumā paredzēt īpašu nodaļu par sociālā dialoga kvalitāti un nozīmību; aicina Komisiju un dalībvalstis, īstenojot un uzraugot atklāto koordinācijas metodi, tostarp Eiropas nodarbinātības stratēģiju un nodarbinātības pamatnostādnes, efektīvāk iesaistīt Parlamentu un dalībvalstu parlamentus, kā arī sociālos partnerus atbilstoši katras valsts paradumiem un praksei, lai tādējādi gūtu maksimālu labumu no šīs politikas; atzīmē, ka nodarbinātības pamatnostādnēs iekļautie pasākumi, tostarp pasākumi saistībā ar elastīgumu un sociālo drošību, ir atbalstāmi no ESF, jo īpaši apmācības un aktīva darba tirgus pasākumi, un aicina dalībvalstis nodrošināt, ka ESF programmas veicina Eiropas nodarbinātības stratēģijas un elastīguma un sociālās drošības stratēģiju īstenošanu;

51.   aicina Eiropadomi un Komisiju izveidot tālejošu reformu programmu gan ES, gan dalībvalstu līmenī; turklāt aicina iestādes kopā ar Parlamentu izstrādāt sociālās Eiropas nākotnes redzējumu; tāpēc uzsver, ka, lai veicinātu izaugsmi, kā arī lai palielinātu nodarbinātības līmeņus un darba kvalitāti, ir jānodrošina sociālās tiesības un sociālā aizsardzība, kas ir stipri iesakņojusies Eiropas tradīcijās; uzsver, ka šādā veidā "sociālā Eiropa" apvienojumā ar tālejošām valstu reformām nodarbinātības veicināšanai, izmantojot visus tās rīcībā esošos instrumentus, sniegs taustāmu pievienoto vērtību strādājošiem cilvēkiem un pilsoņiem; uzskata, ka tikai tāds iekšējais tirgus, kurā ekonomiskā brīvība un sociālās tiesības atrodas līdzsvarā, var gūt pilsoņu atbalstu;

52.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Sociālās aizsardzības komitejai, Eiropas Nodarbinātības komitejai, kā arī dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 256, 27.10.2007., 108. lpp. (2) OV C 256, 27.10.2007., 102. lpp. (3) OV C 256, 27.10.2007., 93. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0339. (5) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (6) OV C 305 E, 14.12.2006., 141. lpp. (7) OV L 175, 10.7.1999., 43. lpp. (8) OV C 292 E, 1.12.2006., 131. lpp. (9) OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp. (10) OV C 313 E, 20.12.2006., 452. lpp. (11) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0206. (12) OV L 45, 19.2.1975., 19. lpp. (13) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp. (14) OV L 39, 14.2.1976., 40. lpp. (15) OV L 348, 28.11.1992., 1. lpp. (16) OV L 216, 20.8.1994., 12. lpp. (17) OV L 254, 30.9.1994., 64. lpp. (18) OV L 269, 5.10.2002., 15. lpp. (19) OV L 14, 20.1.1998., 9. lpp. (20) Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0062.