Eiropas Parlamenta 2007. gada 29. novembra rezolūcija par Āfrikas lauksaimniecības veicināšanu – priekšlikums lauksaimniecības attīstībai un nodrošinātībai ar pārtiku Āfrikā (2007/2231(INI))
Eiropas Parlaments,
- ņemot vērā Komisijas 2007. gada 24. jūlija paziņojumu "Āfrikas lauksaimniecības veicināšana – priekšlikums par kontinentāla un reģionāla līmeņa sadarbību lauksaimniecības attīstības jomā Āfrikā" (COM(2007)0440),
- ņemot vērā saistības, kas izriet no 2007. gada 18.–21. jūnijā notikušā Berlīnes Otrā Eiropas foruma par ilgtspējīgu attīstību,
- ņemot vērā Komisijas 2007. gada 27. jūnija paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei "No Kairas līdz Lisabonai – ES un Āfrikas stratēģiskā partnerība" (COM(2007)0357),
- ņemot vērā Komisijas un Padomes sekretariāta 2007. gada 27. jūnija kopējo dokumentu "Pēc Lisabonas ‐ ES un Āfrikas stratēģiskās partnerības sekmēšana" (SEC(2007)0856),
- ņemot vērā rezolūciju par sīkzemnieku nabadzības samazināšanu ĀKK valstīs, sevišķi augļkopības, dārzeņkopības un puķkopības nozarē, ko ĀKK un ES Apvienotā parlamentārā asambleja pieņēma Visbādenē 2007. gada 28. jūnijā(1),
- ņemot vērā Panāfrikas parlamenta stratēģisko plānu 2006.–2010. gadam "Viena Āfrika, viena balss", kas pieņemts 2005. gada novembrī,
- ņemot vērā ES stratēģiju "ES un Āfrika: ceļā uz stratēģisku partnerību" (ES Āfrikas stratēģija), ko Eiropas Padome pieņēma 2005. gada 15. un 16. decembrī,
- ņemot vērā rezultātus un secinājumus, kas gūti 2007. gada 26.–28. martā Akrā (Ganā) Āfrikas Savienības Komisijas (ĀSK) organizētajā Āfrikas pilsoniskās sabiedrības organizāciju apspriedē par ĀS un ES kopējo stratēģiju Āfrikas attīstībai,
- ņemot vērā noslēguma deklarāciju "Lauksaimnieku redzējums par lauksaimniecību NEPAD projektā", ko pieņēma četru Āfrikas reģionālo lauksaimnieku tīklu pārstāvji Pretorijā 2004. gada 25. aprīlī,
- ņemot vērā deklarāciju, kas pieņemta 2006. gada decembra Abudžas augstākā līmeņa sanāksmē par nodrošinātību ar pārtiku,
- ņemot vērā 2005. gada 17. novembra rezolūciju par Āfrikas attīstības stratēģiju(2),
- ņemot vērā 2006. gada 23. marta rezolūciju par ekonomikas partnerattiecību nolīgumu (EPN) ietekmi uz attīstību(3),
- ņemot vērā ANO ziņojumu par nodrošinātību ar pārtiku jaunattīstības valstīs, ko ANO īpašais referents iesniedza ANO Cilvēktiesību komisijai 2002. gada martā,
- ņemot vērā Tūkstošgades attīstības mērķus, kas pieņemti 2000. gada septembrī ANO Tūkstošgades augstākā līmeņa sanāksmē, un īpaši Tūkstošgades attīstības mērķi par galējas nabadzības izskaušanas un bada samazināšanas principu, līdz 2015. gadam uz pusi samazinot to cilvēku skaitu, kuri cieš no bada,
- ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra ikgadējos paziņojumus par ANO Tūkstošgades deklarācijas īstenošanu, no kuriem pēdējais publiskots 2006. gada jūlijā,
- ņemot vērā Pārtikas palīdzības konvenciju, kura parakstīta Londonā 1999. gada 13. aprīlī un kuras mērķi ir veicināt nodrošinātību ar pārtiku pasaulē un uzlabot starptautiskās sabiedrības spēju reaģēt uz ārkārtas situācijām pārtikas jomā un citām jaunattīstības valstu vajadzībām pēc pārtikas,
- ņemot vērā Komisijas ziņojumu "Tūkstošgades attīstības mērķi 2000.–2004. gadam" (SEC(2004)1379),
- ņemot vērā 2005. gada 12. aprīļa rezolūciju par Eiropas Savienības lomu Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanā(4) un 2007. gada 20. jūnija rezolūciju par Tūkstošgades attīstības mērķiem – pusceļš(5),
- ņemot vērā 2004. gada 16. un 17. decembra Briseles Eiropadomes prezidentvalsts secinājumus, kuros apliecināts pilnīgs Eiropas Savienības atbalsts Tūkstošgades attīstības mērķiem un aicināts saskaņot politiku,
- ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kas tikās Padomē, Eiropas Parlamentā un Komisijā, kopīgo ziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku "Eiropas konsenss" (Eiropas konsenss attīstības jomā), kurš parakstīts 2005. gada 20. decembrī(6),
- ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību reģiona un Klusā okeāna valstu (ĀKK) grupas locekļiem, no vienas puses, un Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas noslēgts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū(7) un kas grozīts ar 2005. gada 25. jūnijā Luksemburgā parakstīto Nolīgumu, ar kuru groza Partnerattiecību nolīgumu (Kotonū nolīgumu)(8),
- ņemot vērā Deklarāciju par saskaņošanu, kas pieņemta 2003. gada 25. februārī Romā pēc augsta līmeņa foruma par saskaņošanu, un 2005. gada 2. martā pieņemto Parīzes Deklarāciju par palīdzības efektivitāti,
- ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (turpmāk "Attīstības sadarbības instruments")(9),
- ņemot vērā Lielā astoņnieka (G8) 2005. gadā Glenīglsas sanāksmē pieņemtās saistības par palīdzības apjomu, palīdzības sniegšanu Subsahāras Āfrikai un palīdzības kvalitāti,
- ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),
- ņemot vērā Starptautisko attīstības finansēšanas konferenci, kas notika Monterejā 2002. gada martā, un Pasaules augstākā līmeņa sanāksmi par ilgtspējīgu attīstību, kura notika Johannesburgā 2002. gada septembrī,
- ņemot vērā 2004. gada 20. septembra Ņujorkas Deklarāciju par cīņu pret badu un nabadzību, ko parakstīja 111 valstu valdības, tostarp visas ES dalībvalstis,
- ņemot vērā Pasaules Pārtikas organizācijas 1996. gada augstākā līmeņa sanāksmes solījumu līdz 2015. gadam uz pusi samazināt to cilvēku skaitu, kam ir nepietiekams uzturs,
- ņemot vērā Komisijas paziņojumu "ES palīdzība: sniegt palīdzību, kas būtu nozīmīgāka, efektīvāka un savlaicīgāka (COM(2006)0087),
- ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Attīstības paātrināšana attiecībā uz Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu ‐ attīstības finansēšana un atbalsta efektivitāte" (COM(2005)0133),
- ņemot vērā EPn vidusposma pārskatu, ko veica ĀKK lauksaimnieku organizāciju reģionālie tīkli un publicēja 2006. gada 10. decembrī, kā arī notiekošās sarunas par šo nolīgumu,
- ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,
- ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A6-0432/2007),
A. tā kā lauksaimniecība ir galvenā nodarbinātības nozare lielākajā daļā Āfrikas valstu un galvenais ienākumu avots ir atkarīgs no lauksaimnieciskās ražošanas un ar to saistītām darbībām;
B. tā kā Komisijas paziņojuma "Āfrikas lauksaimniecības veicināšana" galvenais mērķis ir ierosināt principus un galvenās jomas ES un ĀS (Āfrikas Savienība) sadarbībai Āfrikas lauksaimniecības attīstības jomā, galveno uzmanību pievēršot reģionu un kontinentu līmenim;
C. tā kā gan Eiropas konsensā, gan Eiropas Savienības Āfrikas stratēģijā ir vēlreiz atgādināts, ka lauksaimniecībai un lauku attīstībai ir izšķiroša nozīme nabadzības samazināšanā;
D. tā kā tikai Subsahāras Āfrikā vien vairāk nekā 200 miljoniem cilvēku ir nepietiekams uzturs un šis skaitlis ir par 30 miljoniem lielāks nekā pirms desmit gadiem, un tā kā lielākā daļa šo cilvēku dzīvo lauku apvidos un viņu ienākumi un nodrošinātība ar pārtiku ir atkarīgi no lauksaimniecības;
E. tā kā ikvienam ir tiesības saņemt veselīgu, drošu un barojošu pārtiku un katras personas pamattiesības ir neciest badu;
F. tā kā galējas nabadzības un bada izskaušana ir Apvienoto Nāciju Organizācijas pirmais TAM;
G. tā kā otrajā ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē, kas notiks Lisabonā 2007. gada decembrī, valstu un valdību vadītāji apstiprinās kopējo ES un Āfrikas stratēģiju;
H. tā kā deklarācijā "Pasaules Pārtikas organizācijas augstākā līmeņa sanāksme ‐ pēc pieciem gadiem" no jauna ir apliecināta apņemšanās panākt visu cilvēku nodrošinātību ar pārtiku un arī turpmāk censties izskaust badu visās valstīs, nosakot, ka neatliekams mērķis ir ne vēlāk kā līdz 2015. gadam uz pusi samazināt nepietiekami paēdušo cilvēku skaitu;
I. tā kā Āfrikā līdz pat 80 % iedzīvotāju dzīvo lauku reģionos un 73 % no Āfrikas lauku iedzīvotājiem ir sīkzemnieki, kuru iztika lielā mērā ir atkarīga no pārtikas ražošanas, kopjot zemi vai turot mājlopus;
J. tā kā lauksaimniecība nodrošina ar darbu un iztiku vairāk nekā 60 procentiem jaunattīstības valstu darbaspēka un tāpēc būtiska ir lauku attīstības politika, lai efektīvi novērstu nabadzību un badu;
K. tā kā lauku kopienas ir pakļautas īpaši augstiem konfliktu, dabas katastrofu un citu katastrofu draudiem;
L. tā kā no 1,3 miljardiem cilvēku, kas dzīvo galējā nabadzībā, 70 % ir sievietes un visā pasaulē sievietēm tiek liegtas viņām nepieciešamās iespējas uzlabot savus ekonomiskos un sociālos apstākļus, piemēram, īpašuma vai mantošanas tiesības, izglītības vai nodarbinātības iespējas;
M. tā kā augsto izmaksu un risku dēļ, kā arī oficiālu zemesgrāmatu trūkuma dēļ tradicionālās finanšu iestādes parasti nedod kredītus iedzīvotājiem lauku apvidos;
N. tā kā saskaņā ar ANO ziņojuma par ūdens uzraudzības sistēmu pasaulē otro izdevumu (2006) 75 % Āfrikas iedzīvotāju dzīvo sausos vai pussausos reģionos un aptuveni 20 % dzīvo teritorijās, kurās ir lielas ikgadējās klimata svārstības;
O. tā kā nomaļie lauku reģioni nesamērīgi cieš no energoapgādes, transporta un telekomunikāciju infrastruktūras trūkuma un tiem bieži ir nepietiekami vai nedroši ūdens resursi;
P. tā kā nabadzības izraisītas slimības, it īpaši HIV/AIDS, tuberkuloze un malārija, ir galvenais daudzu Āfrikas valstu dziļās nabadzības cēlonis, kā arī tās sekas;
Q. tā kā Eiropas nevalstiskās organizācijas gadu gaitā ir nodibinājušas partnerattiecības ar lauku iedzīvotāju organizācijām Āfrikā un šis process ir veicinājis dialogu un savstarpēju sapratni ar Eiropas pilsonisko sabiedrību un tā kā tās ir uzkrājušas nozīmīgu pieredzi sīksaimniecību lauksaimniecības veicināšanā;
R. tā kā 2006. gada 6. jūlija rezolūcijā par godīgu tirdzniecību un attīstību(10) Parlaments atzina godīgas tirdzniecības nozīmi, lai uzlabotu jaunattīstības valstu sīkzemnieku un sīkražotāju iztikas līmeni, nodrošinot, kā tas jau tiek darīts, ilgtspējīgu ražošanas modeli ar garantētiem ieņēmumiem ražotājam;
S. tā kā pašreizējā sarunu procedūra par ekonomikas partnerattiecību nolīgumiem Āfrikas, Karību un Klusā okeāna (ĀKK) valstīm un it īpaši lauksaimniecības nozarei daudzās Āfrikas valstīs rada gan iespējas, gan problēmas;
T. tā kā parlamentiem kā galvenajiem attīstības procesa dalībniekiem aktīvi jāiesaistās tādu stratēģiju un rīcības plānu izstrādē, kuri ietekmē iedzīvotājus, ko tie pārstāv,
1. atzinīgi vērtē iepriekšminēto paziņojumu "Āfrikas lauksaimniecības veicināšana" un it īpaši tajā teikto, ka "lauksaimniecība un lauku attīstība ir svarīga, lai samazinātu nabadzību un veicinātu izaugsmi"; piekrīt, ka "lai izaugsme samazinātu nabadzību, tā jāpanāk plašā mērogā, tai jābūt orientētai uz mazajiem zemes īpašniekiem un tās rezultātā ir jāuzlabojas darba iespējām", bet pauž nožēlu, ka šis formulējums atrodams tikai pievienotajā dienestu darba dokumentā, bet ne Komisijas paziņojuma tekstā;
2. atzinīgi vērtē to, ka tiek atzīts ‐ Āfrikas valstis atšķiras, jo ir svarīgi ņemt vērā atšķirības un neatbilstības, kas pastāv ne tikai starp Āfrikas reģioniem, bet arī Āfrikas valstu iekšienē;
3. piekrīt uzskatam, kas pausts 2007. gada janvāra diskusiju dokumentā, ka "...[ja] Āfrikā vairākkārt ar mainīgiem panākumiem ir veiktas bieži vien dārgas valsts intervences lauksaimniecībā, arī turpmākie liberalizācijas procesi nav bijuši pilnīgi, pārliecinoši un/vai veiksmīgi";
4. piekrīt, ka šādos apstākļos prioritāte ir konkurētspēja reģionālos un starptautiskos tirgos, uzsver, ka svarīgi ir sniegt atbalstu un palīdzību sīkražotājiem, nodrošinot viņiem pietiekamu piekļuvi šiem tirgiem;
5. uzsver Āfrikas reģionālo tirgu integrācijas nozīmi un nepieciešamību pakāpeniski atcelt šķēršļus starp Āfrikas valstīm, lai ražotājiem paplašinātu tirgus;
6. uzsver, ka Eiropas Savienībai aktīvi jādarbojas tādās starptautiskajās institūcijās kā PTO, SVF un Pasaules Banka, enerģiski aizstāvot Āfrikas valstu tiesības savā kontinentā aizsargāt valstu un reģionālos tirgus pret importu, kas apdraud svarīgāko lauksaimniecības produktu vietējo ražotāju izdzīvošanu;
7. atzinīgi vērtē Komisijas apstiprināto pieeju rīkot plašas apspriedes, lai sagatavotu šo paziņojumu;
8. cer, ka šāda pieeja nebūs tikai atsevišķs gadījums, bet tā būs daļa no mehānisma, kurš ļaus piedalīties Eiropas un Āfrikas pilsoniskajai sabiedrībai un demokrātiskajām iestādēm, kā aicināts iepriekšminētajā Komisijas un Padomes sekretariāta kopējā dokumentā "Pēc Lisabonas ‐ ES un Āfrikas stratēģiskās partnerības sekmēšana"; aicina Komisiju sākt sarunas ar parlamentiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām par to nozīmi kopējās ES un Āfrikas stratēģijas īstenošanā un uzraudzībā;
9. aicina Āfrikas Savienību ar jaunu sparu apliecināt tās uzticību vērtībām, kas paustas Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartā, kuru ierosināja Āfrikas Savienības priekštece Āfrikas Vienības organizācija un kuru ir parakstījusi arī Zimbabve;
10. uzsver, ka ir svarīgi veicināt valdību, vietējo iestāžu un gan valstu, gan reģionu parlamentu aktīvāku iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā attiecībā uz lauksaimniecības politiku un nodrošinātību ar pārtiku, kā arī sekmēt plašāku pilsoniskās sabiedrības līdzdalību; šajā sakarībā aicina Komisiju atbalstīt reģionālas kopējās lauksaimniecības politikas formulēšanu un piemērošanu, efektīvi piedaloties ieinteresētajām pusēm;
11. pauž bažas, ka attiecībā uz šo paziņojumu nav skaidrs lēmuma pieņemšanas process ne Eiropas Savienībā, ne ārpus tās (attiecas uz sarunām ar Āfrikas valdībām); tādēļ aicina nodrošināt lielāku pārredzamību sarunās, ko Komisija risina ar Āfrikas valdībām, lai sāktu ES un ĀS sadarbību attiecībā uz lauksaimniecības attīstību Āfrikā;
12. uzsver, ka priekšlikumā sadarboties galvenokārt ar Āfrikas kontinentālajām un reģionālajām organizācijām, īpaši ĀSK, NEPAD (New Partnership for Africa's Development ‐ Jaunā partnerība Āfrikas attīstībai) un reģionālajām ekonomikas kopienām, ir jāietver arī mehānismi, kā iesaistīt interešu grupas, vietējās kustības un pilsonisko sabiedrību, lai palīdzētu nabadzīgajiem lauku zemniekiem nozīmīgi ietekmēt politikas procesus;
13. pauž nožēlu, ka ES un Āfrikas kopējā stratēģijā problēmas par lauku attīstību un nodrošinātību ar pārtiku Āfrikā ir ieskicētas tikai īsumā; izsaka cerību, ka to kompensēs plašāks izklāsts rīcības plānā, ko pievienos kopējai stratēģijai;
14. norāda, ka dalībvalstīm un Komisijai jānodrošina koordinēts un saskaņotāks atbalsts attīstībai un kopumā bez kavēšanās jāsasniedz visi pārējie mērķi, kas izvirzīti kā Eiropas attīstības sadarbības efektivitātes paaugstināšanas procesa daļa;
15. uzsver, cik svarīgi ir Komisijai un dalībvalstīm skaidri norādīt veidu, kādā saņēmējvalstis un pilsoniskā sabiedrība nodrošinās pilnīgu kontroli pār savu attīstības politiku, un ieviest izpildes rādītājus, kas ļaus valstu un reģionālajiem parlamentiem un pilsoniskajai sabiedrībai pārraudzīt attīstības atbalsta ietekmi;
16. uzsver, ka svarīgas ir sarunas Eiropas līmenī, tostarp viedokļu apmaiņa ar patērētājiem, ražotājiem un nozaru organizācijām, to skaitā jaunattīstības valstu pārstāvjiem, lai nodrošinātu, ka agrorūpniecība un apstrāde ir pilntiesīgas, bet ne otršķirīgas nozares;
17. uzsver, ka jānostiprina uz zināšanām pamatota Āfrikas bioekonomika, un tādēļ aicina dalībvalstis dalīties savā lauksaimniecības zinātībā ar Āfrikas pētniekiem un lauksaimniekiem un dalīties tehnoloģijā, kā arī citās novatoriskās lauksaimniecības metodēs ar Āfrikas valstīm, lai paaugstinātu šo valstu konkurētspēju un palielinātu lauksaimniecības pievienoto vērtību kontinentā;
18. uzsver, ka Āfrikā pētniecības un zināšanu jomā jāievēro intelektuālā īpašuma tiesības; aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis pilnveidot Eiropas tiesību aktus tā, lai ieguvumi no dažkārt senām zināšanām par augu potenciālu (piemēram, farmaceitisko) nonāktu atpakaļ pie tiem, kas to ir atklājuši empīriskā līmenī;
19. aicina dalībvalstis katru gadu maksimāli pārredzami norādīt savas finanšu saistības attīstības atbalstam, bet tās summas, kas piešķirtas iniciatīvām, kuras nav tieši saistītas ar attīstību (piemēram, parādu atvieglojumi), noteikti izslēgt no to kopējo attīstības atbalsta izdevumu aprēķiniem, kurus var klasificēt kā oficiālo attīstības atbalstu saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Attīstības palīdzības komitejas (ESAO/APK) noteikumiem; šajā sakarībā atzīmē, ka Parlaments uzmanīgi uzraudzīs diskusijas šajā jautājumā ar ESAO Attīstības palīdzības komiteju;
20. uzstāj, ka pārtikas atbalsta politika un programmas nedrīkst kavēt vietējo un valsts pārtikas ražošanas jaudu attīstību vai veicināt atkarību, vietējo un valsts tirgu izkropļošanu, korupciju un veselībai kaitīgu (ģenētiski modificētu) pārtikas produktu izmantošanu;
21. aicina starptautiskās organizācijas īstenot politiku, kas pakāpeniski aizstās pārtikas palīdzību, veicinot atbalstu vietējai lauksaimniecībai un tās attīstību; ja pārtikas palīdzība ir vienīgā alternatīva, uzstāj, ka prioritāte jāpiešķir vietējiem iepirkumiem un/vai iepirkumiem apgabalos, kas atrodas blakus grūtībās nonākušajai valstij, vai tajā pašā reģionā;
22. uzsver, ka ir svarīgi palielināt finanšu resursus, ko līdzekļu devēji piešķir lauku attīstībai un nodrošināšanai ar pārtiku, un uzsver, ka Āfrikas valdībām, lai saņemtu atbalstu Eiropas Attīstības fonda ietvaros, lauksaimniecības nozare jāiekļauj starp politiskajām prioritātēm;
23. uzsver, ka ES politikai dažādās jomās ir jābūt saskaņotai attiecībā uz kopējiem mērķiem, uzstāj, ka ES tirdzniecības politikai un kopējai lauksaimniecības politikai ir jāsaskan ar ES attīstības politiku, tādēļ uzsver nepieciešamību atcelt tarifu šķēršļus visiem lauksaimniecības ražojumiem – izejmateriāliem un apstrādātiem ražojumiem –, lai ātri atvērtu Eiropas tirgu visiem lauksaimniecības ražojumiem no Āfrikas kontinenta;
24. aicina Eiropas Savienību ieviest grafiku, kuru īstenojot tiktu atcelta tāda lauksaimniecības eksporta politika, kas kaitē mazaizsargātiem lauksaimniecības uzņēmumiem jaunattīstības valstīs, un izdarīt spiedienu uz citiem starptautiskā tirgus dalībniekiem, lai tie rīkotos tāpat;
25. atzīst iespējas, ko sniedz EPN, lai atvieglotu lauksaimniecības preču tirdzniecību, taču šajā sakarībā atgādina Komisijai, ka šie nolīgumi tomēr nav parakstīti un ka vēl ir jāatrisina daudz strīdīgu jautājumu;
26. atzīst, ka EPN var kļūt par nozīmīgu Āfrikas tirdzniecības un reģionālās integrācijas instrumentu, bet tikai ar nosacījumu, ka tie ir "attīstībai draudzīgi", paredzot izņēmumus un ilgus pārejas posmus, kad tādi vajadzīgi, lai vietējie ražotāji un jaunizveidotās nozares varētu pielāgoties jaunām tirgus situācijām;
27. uzsver, ka jāīsteno politika, kura novērsīs vietējo ražošanu graujošas lauksaimniecības produkcijas ievešanu un kurā būs ņemta vērā Āfrikas valstu ģeogrāfiskā, vēsturiskā un kultūru dažādība, maksimāli izmantojot tiešo pieredzi un veicinot lauku un vietējo kopienu ieguldījumu, lai nodrošinātu, ka resursus pārvalda ilgtspējīgā veidā;
28. pauž nožēlu, ka iepriekšminētajā paziņojumā "Āfrikas lauksaimniecības veicināšana" biodegvielu tirgus ir apskatīts kopā ar citiem tirgiem, jo biodegvielu nozares ekspansijai varētu arī būt nelabvēlīga ietekme uz pārtikas apgādi, ņemot vērā, ka biomasas audzēšana var atņemt lauksaimnieciskajai ražošanai zemi, ūdeni un citus resursus; tomēr piekrīt, ka ir svarīgi atbalstīt bioloģisko produktu tirgus un godīgu, savstarpēji izdevīgu tirdzniecību;
29. atkārtoti norāda, ka ir jāatbalsta attīstības politikas virzieni un programmas, lai aizstāvētu katras tautas tiesības pašai noteikt savas pārtikas stratēģijas, kā arī aizsargāt un regulēt valsts lauksaimniecisko ražošanu un vietējo tirgu;
30. vērš uzmanību uz nekonsekvenci iepriekšminētajā paziņojumā "Āfrikas lauksaimniecības veicināšana", kurā sieviešu nozīme Āfrikas lauksaimnieciskajā ražošanā ir uzsvērta, bet nodaļā par sadarbības jomām sievietes nav pieminētas; norāda, ka lauksaimniecības attīstību veicinoši pasākumi Āfrikā vispirms un galvenokārt tomēr jāattiecina uz sievietēm, ieviešot īpašu politiku, lai nodrošinātu iespējas izmantot ražošanas resursus, sevišķi tiesības uz zemi, kā arī iespējas kontrolēt šos resursus, un lai nodrošinātu resursu palielināšanu, mikrouzņēmumu finansēšanu, labākus dzīves apstākļus, pārtikas un veselības labklājību, izglītību un aktīvāku iesaistīšanos sabiedriskajā un politiskajā dzīvē;
31. uzsver, ka valstu un reģionālajā līmenī jāatbalsta zemnieku grupu veidošana, organizēšana un nostiprināšana, it īpaši attiecībā uz sieviešu zemnieču grupām;
32. uzsver to, ka minētajā paziņojumā trūkst šķietami pašsaprotama punkta, proti, palīdzība prioritāri vispirms jāvirza uz mazāk labvēlīgām grupām un mazāk labvēlīgiem reģioniem (nomaļi lauku reģioni), kur ģeogrāfiskā nošķirtība un lauksaimniecības produktivitātes fiziskie ierobežojumi saasina pastāvīgo nabadzību;
33. atkārtoti norāda, ka dalībvalstīm jāievēro apņemšanās sasniegt ilgstošu mieru kā priekšnoteikumu nodrošinātībai ar pārtiku un tādēļ īpaša prioritāte jāpiešķir miera veicināšanai; mudina gan pasaules ziemeļos, gan dienvidos esošu valstu valdības rast miermīlīgus konflikta risinājumus un atkārto, ka jāaptur ieroču un pretkājnieku mīnu tirdzniecība;
34. uzsver, ka ir svarīgi (lai pamatoti un efektīvi veicinātu nabadzības apkarošanu) atbalstīt mikrofinansēšanas instrumentus, it īpaši mikrokreditēšanas programmas, kuri ir būtisks lauksaimniecības ekonomikas attīstības politikas elements;
35. atkārtoti apstiprina, ka lauksaimniecībai ir jānodrošina nabadzīgajiem lauku iedzīvotājiem vienlīdzīga piekļuve zemei, ūdenim un resursiem, kas nepieciešami viņu iztikas līdzekļu ilglaicīgai saglabāšanai, kā arī šo resursu kontroles iespējas;
36. aicina starptautiskā līmenī nodrošināt katra indivīda tiesības uz ūdeni, jo ūdens resursi ir sabiedrisks īpašums, kas īpaši jāsaglabā nākamajām paaudzēm;
37. aicina Āfrikas valdības veicināt agrārās reformas savās valstīs, lai ļautu lauku iedzīvotājiem, it īpaši tām laukos dzīvojošām ģimenēm, kurām nepieder īpašums, garantēti piekļūt zemes un ražošanas resursiem; šajā sakarā aicina izstrādāt rīcības plānu, kurš papildinātu kopējo ES un Āfrikas stratēģiju, lai piešķirtu augstu prioritāti zemes reģistru izveidošanai un uzlabošanai un tiesību sistēmu nostiprināšanai, kas ļautu tiesām efektīvi īstenot īpašuma tiesības;
38. atkārtoti vērš uzmanību uz to, ka zemes īpašuma tiesību jautājums ir galvenais attīstības potenciāla palielināšanā, un atzīst, ka īpašuma tiesību darījumi rada iespēju ar pieņemamām procentu likmēm aizņemties naudu, ko var izmantot uzņēmumu izveidei un attīstīšanai, tāpēc mudina noteikt, ka prioritāra ir zemes reģistru izveide un/vai uzlabošana, kā arī resursu nodrošināšana gan kartēšanai un zemes iegrāmatošanai, gan tiesām, lai nostiprinātu īpašuma tiesības;
39. aicina Āfrikas valdības veicināt lielāku ražošanas modeļu daudzveidību (lai izvairītos no intensīvu monokultūras sistēmu izveides) un veicināt ilgtspējīgus ražošanas modeļus, kas labāk pielāgoti šo valstu apstākļiem;
40. uzstāj, ka biodegvielu ražošana ir potenciāli ļoti svarīga Āfrikas valstu lauksaimniecībai, taču ieguvumi vides jomā lielā mērā ir atkarīgi no enerģijas kultūraugu veida, kā arī no enerģijas, ko patērē visā ražošanas ķēdē, jo vēl ir jānovērtē reālie ieguvumi CO2 samazināšanā un ir jāpiešķir augstākā prioritāte, lai novērstu iespējamo kaitējumu dabai un videi, ko var radīt biodegvielu ražošanas nekontrolēts pieaugums;
41. aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt efektīvākas attīstības politiku, kas ļaus izveidot plašāku pamatinfrastruktūru (apūdeņošanu, elektrotīklus, transportu, ceļu tīklu utt.), kura kalpos lauksaimniecības nozarei, un labāk sadalīt finansējumu, kas piešķirts šāda veida būtiskiem sabiedriskiem pakalpojumiem;
42. uzskata, ka sīkzemnieki jānodrošina ar pieejamu un labi sagatavotu informāciju un tā plaši jāizplata vietējās valodās, piemēram, pa lauku radiostacijām; kā arī uzsver, ka jāattīsta informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, lai samazinātu digitālo nošķirtību lauku apgabalos;
43. uzstāj, ka jāīsteno politika, kas atbalstīs tādu praksi un paņēmienus, kuri ir saderīgi ar vidi un dabas resursu pārvaldību (tas ir svarīgi saskaņotai, ilgtspējīgai attīstībai) un kuri nodrošinās, ka lauksaimniecības zeme un lauksaimniecības ekosistēmas tiek labāk aprūpētas, lai novērstu jebkādu pašreizējā pārtuksnešošanās procesa pasliktināšanos;
44. aicina ES veicināt, ka Āfrikas partnervalstu nacionālās attīstības stratēģijās efektīvāk tiek integrēti valstu plāni, kas izstrādāti saistībā ar ANO Konvenciju par cīņu pret pārtuksnešošanos (UNCCD);
45. aicina Komisiju izveidot efektīvu sadarbību ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju (FAO) un Starptautisko Lauksaimniecības attīstības fondu (IFAD), pamatojoties uz šo iestāžu salīdzināmajām priekšrocībām lauksaimniecības un lauku attīstības jomā;
46. aicina starptautisko sabiedrību un Āfrikas valdības kopīgi vienoties cīņā pret HIV/AIDS pandēmiju;
47. atbalsta valsts un reģionālā līmeņa centienus ieinteresētās puses lauku apvidos un viņu pārstāvniecības organizācijas iesaistīt apspriežu procesā par politikas jautājumiem, kas viņus ietekmē; atzīmē, ka šajā procesā būtiski ir palielināt resursus uz cilvēkiem orientētai lauku iedzīvotāju aizstāvībai; uzsver, ka mazo zemes īpašnieku un ģimenes saimniecību, kā arī agroekoloģiskās pieredzes atbalstīšana ir galvenās stratēģijas nabadzības mazināšanai un nodrošināšanai ar pārtiku;
48. uzsver, ka bērnu izmantošana un bērnu ļaunprātīga izmantošana lauksaimniecības darbos Āfrikā ir plaši izplatīta un netiek reglamentēta, kā arī aicina Kopienu atbalstīt starptautiskos centienus, jo sevišķi FAO un Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) centienus, lai apkarotu šo būtisko problēmu;
49. prasa veikt pasākumus, lai uzlabotu apmācību, kas ļautu jauniešiem iegūt augstāko izglītību lauksaimniecības zinātnē un tehnoloģiju jomā, kā arī lai lauksaimniecības universitāšu absolventiem radītu darba iespējas, kuras samazinātu migrāciju no laukiem uz pilsētām, un uzsver, ka šie pasākumi jāsaista ar vietējo valdību un iestāžu nostiprināšanu, lai īstenotu dzīvē vietējo kopienu pārvaldi pār savu teritoriju;
50. aicina izveidot kopēju stratēģiju, lai risinātu migrācijas pirmcēloņu problēmas un veltītu īpašu uzmanību intelektuālā darbaspēka emigrācijai; uzsver, ka migrācijas ierobežošanu uz ES nedrīkst uzskatīt par nosacījumu atbalstam, tomēr mudina labāk apzināties to lielo kaitējumu, ko migrācija nodara Āfrikas sabiedrībai, kā arī migrācijas negatīvās sekas, kavējot progresu Āfrikas pilnīga attīstības potenciāla sasniegšanā;
51. vērš uzmanību uz to, ka, pamatojoties uz principiem par solidaritāti ar Āfrikas valstīm un par kopīgu attīstību, ir jāveicina visaptveroša pieeja migrācijas politikas jomā, un aicina nostiprināt partnerattiecības starp vietējām iestādēm Āfrikas valstīs un dalībvalstīs;
52. atbalsta Komisijas priekšlikumu veicināt riņķveida migrāciju, lai veicinātu iegūto zināšanu un pieredzes nodošanu, un atbalsta kopīgas attīstības iniciatīvas, lai stiprinātu ieguldījumu, ko migrantu kopienas devušas savas izcelsmes valsts attīstībā;
53. lai veicinātu informētību un tādējādi palielinātu palīdzības sniedzēju pienesumu, iesaka publicēt precīzu informāciju par to, kas tiek darīts, lai Āfrikā atbalstītu lauksaimniecības nozari, lauku attīstību un nodrošinātību ar pārtiku;
54. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ĀS Komisijai, ĀS Izpildu padomei, Panāfrikas parlamentam, ĀKK Ministru padomei, kā arī ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.