Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2008/2154(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A6-0123/2009

Iesniegtie teksti :

A6-0123/2009

Debates :

PV 25/03/2009 - 14
CRE 25/03/2009 - 14

Balsojumi :

PV 26/03/2009 - 4.1
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2009)0187

Pieņemtie teksti
PDF 111kDOC 74k
Ceturtdiena, 2009. gada 26. marts - Strasbūra Galīgā redakcija
Baltā grāmata par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu
P6_TA(2009)0187A6-0123/2009

Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. marta rezolūcija par Balto grāmatu par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu (2008/2154(INI))

Eiropas Parlaments ,

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 2. aprīļa Balto grāmatu par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu (COM(2008)0165) (Baltā grāmata),

–   ņemot vērā 2007. gada 25. aprīļa rezolūciju par Zaļo grāmatu "Zaudējumu atlīdzināšanas prasības par EK konkurences noteikumu pārkāpšanu"(1) ,

–   ņemot vērā Komisijas 2007. gada 13. marta paziņojumu ar nosaukumu "ES Patērētāju politikas stratēģija 2007.–2013. gadam ‐ Patērētāju tiesību nodrošināšana, labklājības uzlabošana, efektīva aizsardzība" (COM(2007)0099),

–   ņemot vērā Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2003 par konkurences noteikumu īstenošanu saskaņā ar Līguma 81. un 82. pantu(2) , Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulu (EK) Nr.773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar EK Līguma 81. un 82. pantu, ko vada Komisija,(3) un Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulu (EK) Nr.139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju ("EK Apvienošanās Regula")(4) ,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas un sodanaudas samazināšanu karteļu gadījumos(5) , kā arī Komisijas 2008. gada 30. jūnija Regulu (EK) Nr. 139/2004, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 662/2004 attiecībā uz izlīguma procedūras kārtību karteļu lietās(6) ,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Iekšēja tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A6–0123/2009),

A.   tā kā konkurences politika vairo Eiropas Savienības ekonomikas sasniegumus un ievērojami veicina Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanu;

B.   tā kā Eiropas Kopienu Tiesa ir nolēmusi ‐ lai nodrošinātu Līguma 81. panta pilnīgu piemērošanu, privātpersonas un uzņēmumi var lūgt uzsākt procedūras par to zaudējumu atlīdzināšanu, kas tiem radušies Eiropas Kopienu konkurences noteikumu pārkāpšanas dēļ;

C.   tā kā prasību celšana zaudējumu atlīdzībai ir tikai viens no efektīvas sistēmas elementiem privāto tiesību aizstāvēšanai un tā kā alternatīvas strīdu izšķiršanas mehānismi attiecīgos apstākļos ir iedarbīga alternatīva kolektīvam kompensāciju mehānismam, ar to tiek nodrošināta godīga un ātra strīdu izšķiršana ārpustiesas kārtībā un tādēļ šādus mehānismus vajadzētu veicināt;

D.   tā kā Baltajā grāmatā apskatītie jautājumi attiecas uz visām cietušo kategorijām, EK līguma 81. un 82. panta visu veidu pārkāpumiem un visām tautsaimniecības nozarēm;

E.   tā kā ar jebkuru priekšlikumu ieviest kolektīvās kompensācijas mehānismus par EK konkurences noteikumu pārkāpumiem vajadzētu papildināt, bet ne aizstāt alternatīvos aizsardzības veidus, kas jau pastāv dažās dalībvalstīs (piemēram, apvienību iesniegtās prasības patērētāju interesēs un tipveida prasību iesniegšana);

F.   tā kā to zaudējumu atlīdzības prasību mērķis, kas iesniegtas balstoties uz civiltiesībām, ir atlīdzināt cietušajiem nodarīto kaitējumu un tā kā jāievēro no līgumiskām saistībām neizrietošas atbildības principi, kas no vienas puses aizliedz negodīgu iedzīvošanos un zaudējumu vairākkārtēju atlīdzināšanu, un kas no otras puses paredz izvairīties no atlīdzības, kurā iekļautas arī soda sankcijas;

G.   tā kā, neskatoties uz to, ka Komisijas un valsts konkurences uzraudzības iestāžu veiktā konkurences tiesību īstenošana balstās uz publisko tiesību principiem un tā kā valsts tiesu iestādēs privātas prasības zaudējumu atlīdzībai tiek iesniegtas reti, kaut gan dažas dalībvalstis ir veikušas pasākumus vai arī tos veiks, lai atvieglotu privātpersonu zaudējumu atlīdzību prasījumu izskatīšanu EK konkurences noteikumu pārkāpumu gadījumos;

H.   tā kā privātpersonu iesniegtajām prasībām zaudējumu atlīdzībai vajadzētu papildināt un atbalstīt, bet ne aizstāt iestāžu veikto konkurences tiesību īstenošanu, un, tā kā tādēļ jāpalielina konkurences iestāžu finansējums un personāls, lai varētu efektīvāk izskatīt EK konkurences noteikumu pārkāpumus;

I.   tā kā nav svarīgi, kādā veidā strīds ir izšķirts, bet ir būtiski, ka procedūras un drošības pasākumi tiek izmantoti, lai nodrošinātu taisnīgu attieksmi pret visām pusēm, vienlaikus nodrošinot, ka sistēma netiek izmantota ļaunprātīgi, kā tas notiek citās tiesību sistēmās, īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs;

J.   tā kā attiecībā uz visiem priekšlikumiem, uz kuriem neattiecas Kopienas ekskluzīvā kompetence, Komisijai jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principi;

1.   atzinīgi vērtē minēto Balto grāmatu un uzsver, ka EK konkurences noteikumi, jo īpaši šo noteikumu efektīva izpilde prasa, ka cietušajiem EK konkurences noteikumu pārkāpumu dēļ ir jāparedz tiesības pieprasīt radīto zaudējumu atlīdzību;

2.   konstatē, ka Komisija līdz šim nav izklāstījusi, uz kāda juridiskā pamata tā balstīs ierosinātos pasākumus, un ka papildus jāapsver, uz kādu juridisko pamatu atsaukties, lai iejauktos valsts procedūrās attiecībā uz zaudējumu nodarīšanu, kuri neizriet no līgumiskām saistībām, un valstu procesuālajās tiesībās;

3.   uzskata, ka daži šķēršļi efektīvai kompensācijai personām, kas cietušas EK konkurences noteikumu pārkāpumu rezultātā, piemēram, zaudējumi, kas nodarīti lielam personu skaitam, informācijas neatbilstība un citas problēmas saistībā ar zaudējumu atlīdzības prasījumu izskatīšanu, sastopami ne tikai attiecībā uz EK konkurences tiesībām, bet arī citās jomās, piemēram, produkta drošumatbildības jomā, kā arī citās ar patērētāju saistītās prasībās;

4.   atgādina, ka individuālus patērētājus, kā arī mazus uzņēmumus, īpaši tos, kam nodarīts atsevišķs un salīdzinoši neliels kaitējums, bieži vien no individuālu prasību iesniegšanas par zaudējumu atlīdzību attur ar tām saistītās izmaksas, vilcināšanās, neskaidrības, riski un slogi; šajā sakarībā uzsver, ka kolektīvās kompensācijas, kas ļauj apkopot cietušo individuālos zaudējumu atlīdzības prasījumus par Eiropas Kopienas konkurences noteikumu pārkāpumiem un uzlabo tiesas pieejamību, ir svarīgs preventīvs līdzeklis; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus par mehānismiem kolektīvo kompensāciju uzlabošanai, vienlaikus izvairoties no tiesāšanās pārmērīgas izmantošanas;

5.   norāda, kā par veselību un patērētāju jautājumiem atbildīgais Komisijas ģenerāldirektorāts 2008. gada beigās publicējis divu pētījumu rezultātus ‐ pētījums par apvienoto prasību iesniegšanas mehānismiem dalībvalstīs un pētījums par iespējamiem iekšējā tirgus traucējumiem, kas izriet no atšķirīga regulējuma dalībvalstu tiesību aktos; turklāt norāda, ka Komisija publicējusi Zaļo grāmatu par Kopienas iespējamiem pasākumiem patērētāju aizsardzības tiesību jomā un paziņojusi par vēl viena cita politikas dokumenta publicēšanu 2009. gadā; uzsver, ka pasākumi Kopienas līmenī nedrīkst veicināt patvaļīgu vai nevajadzīgu valstu procesuālo tiesību sadrumstalošanu, un tādēļ vajadzētu rūpīgi apsvērt, vai un kādā mērā vajadzētu izvēlēties horizontālo vai integrēto pieeju, lai veicinātu strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā un zaudējumu atlīdzības prasījumu izskatīšanu; tādēļ aicina Komisiju uzsākt pārbaudi par iespējamiem juridiskajiem pamatiem un par to, vai izmantot horizontālo vai integrēto pieeju, tomēr obligāti neparedzot vienotu horizontālu instrumentu, un pagaidām neierosināt mehānismus, kas reglamentētu prasību iesniegšanu tiesību aizstāvēšanai cietušajiem saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpumiem, ja nav paredzēta Parlamenta līdzdalība to pieņemšanā, izmantojot koplēmuma procedūru;

6.   konstatē, ka prasījumus par zaudējumiem, kas radušies saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpumiem, konsekventi vajadzētu izskatīt tāpat kā citus no līgumiskām saistībām neizrietošus prasījumus, uzskata, ka horizontālā vai integrētā pieeja varētu attiekties uz procesuālo tiesību noteikumiem, kas ir kopēji kolektīvās kompensācijas mehānismiem dažādās tiesību jomās, un uzsver ka ar šo pieeju nevar novilcināt vai izvairīties no priekšlikumu un pasākumu izstrādāšanas, kas atzīti par nepieciešamiem pilnīgai Eiropas Kopienas konkurences tiesību izpildei; turklāt pieņem zināšanai uzlabotu analīzi par privātajās konkurences tiesībās paredzēto kompensāciju, informāciju par konkurences iestāžu uzlabotu sistēmu, tostarp Eiropas Konkurences tīklu, un to, ka tas, vismaz attiecībā uz dažiem jautājumiem, pamato nepieciešamību steidzīgi rīkoties, ņemot vērā, ka dažus no paredzētajiem pasākumiem varētu attiecināt arī uz jomām, kas nav saistītas ar konkurences tiesībām; uzskata, ka šādus nozarei paredzētus pasākumus varētu ierosināt, ņemot vērā īpašos sarežģījumus un grūtības, ar ko sastopas konkurences noteikumu pārkāpumu rezultātā cietušie;

7.   norāda, ka ir vēlama viena un galīga izlīguma panākšana attiecībā uz visiem atbildētājiem, lai mazinātu nenoteiktību un pārspīlētu ietekmi uz tautsaimniecību, kas, iespējams, ietekmētu nodarbinātos, pakalpojumu sniedzējus, apakšuzņēmējus un citas nevainīgas iesaistītās puses; aicina izvērtēt un, iespējams, ieviest tādu ārpustiesas izlīguma procedūru lielu personu skaita apvienotajām prasībām, ko puses var vai nu ierosināt pirms prasības pieteikuma iesniegšanas, vai saskaņā ar tās tiesas rīkojumu, kurā iesniegts prasības pieteikums; uzskata, ka šādas izlīguma procedūras mērķim būtu jābūt strīdu izšķiršanai ārpustiesas kārtībā, cenšoties panākt juridisku apstiprinājumu izlīgumam, ko var pasludināt par saistošu attiecībā uz visiem cietušajiem, kas iesaistījušies šajā izlīguma procedūrā; uzsver, ka šāda procedūra nedrīkst ne pārmērīgi paildzināt tiesas procesu, ne arī veicināt prasījumu netaisnīgu nokārtošanu; aicina Komisiju meklēt veidus, kā panākt lielāku noteiktību, tostarp arī pārbaudot, vai prasītāji, kuri celtu prasības vēlāk, parasti necerētu iegūt lielāku kompensāciju, nekā tas paredzēts, izšķirot strīdus ar izlīguma procedūru;

8.   uzskata, ka tiešiem vai netiešiem pircējiem, iesniedzot individuālas vai sekundāras prasības, jābūt pieejamiem individuāliem, apvienību vai grupas prasības pieteikumiem, kurus var arī ierosināt kā tipveida prasījumus, bet, lai izvairītos no vienas puses vairākiem prasības pieteikumiem par to pašu prasījuma priekšmetu, izvēles izdarīšanai attiecībā uz vienu prasības pieteikumu vajadzētu atturēt pusi no piedalīšanās citā prasības pieteikumā gan vienlaicīgi, gan pēc kāda laika; uzskata, ka gadījumā, ja vairākas puses iesniedz dažādus prasības pieteikumus, jācenšas tos apvienot vai izskatīt noteiktā secībā;

9.   uzskata ‐ lai izvairītos no pārmērīgas tiesāšanās, dalībvalstīm saskaņā ar 3. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 19. maija Direktīvā 98/27/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību(7) vajadzētu atzīt Ombuda vai kvalificētu organizāciju pilnvaras sniegt apvienību prasības patērētāju interesēs un ka vajadzētu apsvērt iespēju par ārkārtas pilnvarojuma piešķiršanu šādos pārstāvības prasījumos galvenokārt apvienībām, kas nodarbojas ar zaudējumu atlīdzības prasījumu izvirzīšanu uzņēmumu vārdā;

10.   prasa noteikt, ka kolektīvajā atlīdzības prasībā var iesaistīties tikai skaidri noteiktu personu loks un ka šādas grupas locekļu noteikšanai jānotiek pirms kolektīvās atlīdzības prasības iesniegšanas, kurai var pievienoties patērētāji, un personu loka noteikšanai apvienību prasību iesniegšanas gadījumos, ko veic kvalificētas organizācijas, kuras ir izraudzītas iepriekš vai arī tām jau iepriekš piešķirts ārkārtas pilnvarojums, jānotiek skaidri noteiktā laika periodā bez liekas kavēšanās, ievērojot spēkā esošos tiesību aktus, kas paredz vēlāku laiku; uzsver, ka vajadzētu atlīdzināt tikai patiešām ciestos zaudējumus; konstatē, ka prasījuma apmierināšanas gadījumos piespriestā zaudējumu kompensācijas summa jāizmaksā tikai identificēto personu lokam vai to nominētām personām un ka kvalificētā organizācija jebkurā gadījumā var saņemt atlīdzību tikai par izdevumiem, kas tai radušies, iesniedzot prasījumu, bet tā nevar ne tieši, ne netieši būt nominēta saņemt zaudējumu atlīdzību;

11.   uzsver, ka individuālas prasības apmierināšanas gadījumā nav izslēgta iestāžu veikta vēlāka izmeklēšana attiecībā uz EK konkurences noteikumu pārkāpumu; turklāt atkārtoti uzsver ‐ lai mudinātu uzņēmumus cik vien iespējams drīz un efektīvi atlīdzināt cietušajiem zaudējums to nelikumīgas rīcības rezultātā, no konkurences iestādēm tiek prasīts ņemt vērā izmaksāto vai maksājamo kompensāciju, nosakot uzliekamo soda naudu uzņēmumam, kas ir atbildētājs; tomēr norāda, ka tam nevajadzētu būt pretrunā ne ar cietušo tiesībām saņemt pilnu atlīdzību par kaitējumu, ne arī ar nepieciešamību saglabāt soda naudas preventīvo mērķi un ka tam nevajadzētu izraisīt ne ilgstošu nenoteiktību uzņēmumiem attiecībā uz strīda izšķiršanas galīgumu; aicina Komisiju un Padomi precīzi iestrādāt Regulā (EK) 1/2003 šos soda naudas noteikšanas principus, kā arī turpināt uzlabot un precizēt šos principus, lai tie atbilstu vispārējiem tiesību principiem;

12.   norāda, ka sagatavošanās posmu būtu jāveido sākotnējam novērtējumam par kolektīvo prasību priekšrocībām un uzsver, ka prasītāji kolektīvajās prasībās par kompensācijām nevar būt labākā, ne sliktākā situācijā kā individuālie prasītāji; prasa, lai saistībā ar kolektīvo kompensāciju mehānismiem tiek piemērots princips, saskaņā ar kuru pusei, kas iesniedz prasījumu, jāpierada tā pamatotība, ja attiecīgajās valstu tiesībās nav paredzēti atvieglojumi attiecībā uz pierādījumu iesniegšanas pienākumu vai arī atvieglotu piekļuvi informācijai un pierādījumiem, kas ir atbildētāja rīcībā;

13.   prasa Komisijai pēc izmeklēšanas pabeigšanas cietušajiem EK konkurences noteikumu pārkāpumu rezultātā nodrošinātu iespēju piekļūt nepieciešamajai informācijai, lai varētu sniegt prasību par zaudējumu kompensāciju, un uzsver, ka EK līguma 255. pantā un Regulā (EK) Nr. 1049/2001 noteiktas tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, un iestādes to var aizliegt tikai saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti minētajā regulā un īpaši tās 4. pantā; tādēļ uzskata, ka Komisijai attiecīgi jāinterpretē Regula (EK) Nr. 1049/2001 vai jāierosina tās grozījumi; uzsver, ka gadījumos, kad iestādes atļauj piekļuvi dokumentiem, īpaša uzmanība jāpievērš atbildētāja un trešo personu komercnoslēpuma un uzņēmuma noslēpuma aizsardzībai un konstatē, ka ir vajadzīgas pamatnostādnes attiecībā uz pieteikumiem par sadarbību ar iestādēm pārkāpumu izmeklēšanā;

14.   uzskata, ka valsts līmeņa tiesai nevar būt saistošs citas dalībvalsts konkurences iestādes lēmums, neskarot noteikumus, ar kuriem paredz, ka saistoši ir lēmumi, kurus pieņēmusi iestāde, kas ir Eiropas Konkurences tīkla locekle, piemērojot Līguma 81. un 82. pantu un attiecībā uz to pašu prasījuma priekšmetu; norāda, ka apmācības un pieredzes apmaiņas programmām vajadzētu nodrošināt lēmumu konverģenci, tādējādi, lai citas konkurences uzraudzības iestādes lēmuma akceptēšana kļūtu par normu;

15.   uzsver, ka zaudējumu atlīdzības prasījumu izvirzīšanas priekšnoteikums vienmēr ir apzināta rīcība un ka EK konkurences noteikumu pārkāpumam jābūt izdarītam vismaz aiz neuzmanības, ja vien valsts tiesību akti EK konkurences noteikumu pārkāpuma gadījumā paredz automātisku vainas prezumpciju vai atspēkojamu vainas prezumpciju, tādējādi nodrošinot konkurences tiesību konsekventu un saskaņotu piemērošanu;

16.   atzinīgi vērtē to, ka kompensācija paredzēta, lai atlīdzinātu radušos zaudējumus, kā arī neiegūto labumu, tostarp pārmaksu un procentus, un prasa iekļaut šo zaudējumu definīciju Kopienas līmenī paredzētajos kolektīvās kompensācijas mehānismos;

17.   atzinīgi vērtē Komisijas darbu, lai izstrādātu nesaistošu orientējošu sistēmu zaudējumu atlīdzības aprēķināšanai, kurā būtu lietderīgi iekļaut pamatnostādnes par nepieciešamo informāciju, lai veiktu aprēķinus, un par šo aprēķinu piemērošanu mehānismiem alternatīvai strīdu izšķiršanas izmantošanai, kad vien tas iespējams;

18.   konstatē, ka kopējas Kopienas pieejas izstrādāšanai par uzcenojuma novirzīšanu un aizstāv iebilduma pieļaujamību par uzcenojuma novirzīšanu, un uzsver, ka šis iebildums principā jāpierāda atbildētājam, tomēr tiesas var atsaukties uz praksē apstiprinātām valsts tiesību normām par cēloņsakarību un atbildību, lai nodrošinātu taisnīgus lēmumus katrā konkrētā gadījumā; iesaka, ka ierosināmajam pamatnostādnēm attiecībā apmēru, kādā netiešais pircējs un jo īpaši galīgais netiešais pircējs var balstīties uz atspēkojamu prezumpciju, ka nelikumīgā pārmaksa pilnībā novirzīta netiešo pircēju līmenī;

19.   atzinīgi vērtē to, ka noilguma termiņu ilgstoša vai nepārtraukta konkurences pārkāpuma gadījumā jāsāk skaitīt no pārkāpuma pārtraukšanas brīža vai attiecīgi ar brīdi, kad vajadzēja uzzināt par pārkāpumu atkarībā no tā, kas ir vēlāk; uzsver, ka noteikumi par noilgumu kalpo arī juridiskajai noteiktībai, un gadījumā, ja nav iesniegta publiska vai individuāla prasība, jāpiemēro piecu gadu noilguma termiņš; turklāt atzinīgi vērtē arī to, ka attiecībā uz individuāliem prasījumiem noilguma termiņš tiek noteikts saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, un prasa, lai tas būtu spēkā arī attiecībā uz sekundārajiem prasījumiem; norāda, ka nedrīkst ietekmēt dalībvalstu tiesību aktus, kas reglamentē noilguma termiņa apturēšanu vai pārtraukšanu;

20.   atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstīm pašām jāpieņem noteikumi par to, kas sedz ar izskatīšanu saistītās izmaksas; uzskata, ka dalībvalstu ziņā ir novērtēt to, vai nepieciešams nodrošināt, ka prasītāju un atbildētāju tiesas procesos izmantojamo līdzekļu atšķirības neattur sniegt labi pamatotas prasības par zaudējumu atlīdzību un norāda, ka tiesas pieejamība jālīdzsvaro arī ar stingriem pasākumiem tādas ļaunprātīgas izmantošanas novēršanai, kas, piemēram, izpaužas arī nenopietnu, apvainojošu vai šantažējošu prasību veidā;

21.   norāda, ka pieteikumi par piedalīšanos programmas sadarbībai ar iestādēm pārkāpumu izmeklēšanā dod galveno ieguldījumu aizliegtu vienošanos atklāšanā, tādā veidā vispirms ļaujot iesniegt zaudējumu atlīdzības prasījumus, un prasa pārbaudīt iespējas, lai saglabātu ieinteresētību pieteikties dalībai sadarbības programmās pārkāpumu izmeklēšanā; uzsver, ka, neskatoties uz sadarbības programmas pārkāpumu izmeklēšanā nozīmīgumu, kategoriski jānoraida to programmas dalībnieku atbrīvošana no solidāras civiltiesiskās atbildības, kuri piekrituši sadarboties, jo tā ir pretrunā esošajai sistēmai un ierobežo EK konkurences noteikumu pārkāpuma rezultātā cietušo tiesības;

22.   aicina Komisiju, nevis lai ierobežotu, bet gan veicinātu cietušo tiesības iesniegt zaudējumu atlīdzības prasījumus, par prioritāti atzīt izvairīšanos no procedūru izbeigšanas, kas saistītas ar aizliegtu vienošanos noslēgšanu un konkurenci, un pienācīgi pabeigt visas šīs nozīmīgās procedūras, pieņemot skaidru lēmumu;

23.   uzsver, ka Parlamentam, izmantojot koplēmuma procedūru, jābūt iesaistītam attiecībā uz visām likumdošanas iniciatīvām kolektīvās kompensācijas jomā;

24.   aicina pirms jebkādu likumdošanas priekšlikumu iesniegšanas veikt neatkarīgu izmaksu un ieguvumu analīzi;

25.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī sociālajiem partneriem Kopienas līmenī.

(1) OV C 74 E, 20.3.2008., 653. lpp.
(2) OV L 1, 4.1.2003., 1. lpp.
(3) OV L 123, 27.4.2004., 18. lpp.
(4) OV L 24, 29.1.2004., 1. lpp.
(5) OV C 298, 8.12.2006., 17. lpp.
(6) OV L 171, 1.7.2008., 3. lpp.
(7) OV L 166, 11.6.1998., 51. lpp.

Pēdējā atjaunošana - 2009. gada 9. decembrisJuridisks paziņojums