Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 33. pantu,

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 9. decembra paziņojumu "Pārtikas cenas Eiropā" (COM(2008)0821),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 20. oktobra pētījumu par starpību starp ražotāju cenām un cenām, ko maksā patērētāji,

–   ņemot vērā Eiropas Komisijas 2006. gada 28. novembra pētījumu "Eiropas pārtikas rūpniecības konkurētspēja ‐ ekonomisks un juridisks novērtējums",

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 20. maija paziņojumu "Pārtikas cenu paaugstināšanās problēmas risināšana ‐ norādījumi par ES rīcību" (COM(2008)0321),

–   ņemot vērā 2008. gada 19. februāra Deklarāciju par izpēti saistībā ar Eiropas Savienības tirgū darbojošos lielveikalu ļaunprātīgu varas izmantošanu un tās novēršanu(1),

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2005. gada 7. aprīļa atzinumu "Lielās mazumtirdzniecības nozare‐tendences un ietekme uz lauksaimniekiem un patērētājiem"(2),

–   ņemot vērā Eiropas Komisijas 1997. gada 22. janvāra Zaļo grāmatu "Vertikāli ierobežojumi EK Konkurences politikā" (COM(1996)0721),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 25. oktobra rezolūciju par barības un pārtikas cenu pieaugumu(3),

–   ņemot vērā kopējas lauksaimniecības politikas (KLP) "veselības pārbaudi",

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A6-0094/2009),

A.   tā kā Eiropas Savienībā un pasaulē nesen bija vērojama liela pārtikas cenu nepastāvība, dažkārt izraisot ievērojamu cenu pieaugumu un radot neviennozīmīgas sekas lauksaimniecības nozarē, dažiem ļaujot iegūt no cenu pieauguma, bet citiem ‐ galvenokārt lopkopības saimniecībām un pārtikas apstrādes uzņēmumiem ‐ radot daudz lielākas izmaksas;

B.   tā kā, pamatojoties uz tādu izejvielu cenu kāpumu kā mēslojums un augu aizsardzības līdzekļi, ievērojami palielinājās arī lauksaimnieciskās ražošanas izmaksas un tā kā pašlaik, neraugoties uz ražotāju cenu strauju pazemināšanos, tam neseko ražošanas izmaksu samazināšanās tādā pašā apjomā un tajā pašā laika posmā;

C.   tā kā lauksaimniecības produktu cenu samazinājums, kam neseko ražošanas izmaksu samazinājums, rada lauksaimniekiem finanšu situāciju, kura nav ilgtspējīga, un daudzi pārtrauc ražošanu, jo tā nav rentabla;

D.   tā kā atsevišķās dalībvalstīs tika konstatēts, ka lielie ražotāji vieniem un tiem pašiem produktiem noteikuši ļoti atšķirīgas cenas;

E.   tā kā Eiropas Savienībā ir novērotas lielas atšķirības starp patērētāju un ražotāju cenām, ko dažos gadījumos nevar izskaidrot ar izmaksām, kas saistītas ar produktu pārstrādi, izplatīšanu un pārdošanu;

F.   tā kā, analizējot cenas un to veidošanos, jāņem vērā visa piegādes ķēde; tā kā pārtikas nozare ir sadrumstalota un piegādes ķēde ir ļoti sarežģīta, un tajā ir iesaistīti daudzi starpnieki;

G.   tā kā pēdējos gados atsevišķi lieli pārstrādes uzņēmumi ir palielinājuši savu tirgus daļu;

H.   tā kā pēdējo gadu laikā pārtikas piegādes ķēdes konkurences struktūrā notika būtiskas pārmaiņas un palielinājās gan pārtikas ražotāju, gan arī vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības uzņēmumu koncentrācijas pakāpe;

I.   tā kā visā Eiropas Savienībā ir pierādījumi, ka lielveikali izmanto savu pirktspēju, lai piegādātājiem maksātās cenas pazeminātu līdz līmenim, kas nav ilgtspējīgs, kā arī piespiestu piekrist netaisnīgiem nosacījumiem; tā kā lieli mazumtirdzniecības uzņēmumi visā Eiropā ātri kļūst par "sargiem", kas kontrolē lauksaimnieku un citu piegādātāju piekļuvi patērētājiem;

J.   tā kā patērētāju cenas Eiropas Savienībā vidēji pat pieckārt pārsniedz saimniecības cenu; tā kā pirms piecdesmit gadiem lauksaimnieki Eiropas Savienībā saņēma pusi no pārtikas produktu mazumtirdzniecības cenas, un pašlaik šī proporcija, vienlaikus ar ievērojumi augušo pārtikas pārstrādes pakāpi, ir ārkārtīgi samazinājusies;

K.   tā kā, lai gan KLP finansēšana gadu gaitā ir veicinājusi zemu cenu nodrošināšanu patērētājiem, tomēr ir acīmredzams, ka, neraugoties uz cenu samazināšanos lauksaimniecības nozarē, patērētāju cenas joprojām ir augstas vai nesamazinās;

L.   tā kā ES stratēģiski vēlami ir augsti saimnieciskās patstāvības rādītāji; tā kā šajā sakarībā ES primārajiem ražotājiem ir jāiegūst stingra pozīcija kā mūsu pārtikas piegādes nodrošinātājiem;

M.   tā kā neatbilstība starp lauksaimniecības produktu ražotāju un pārējās piegādes ķēdes dalībnieku spēju ietekmēt sarunu virzību rada spēcīgu spiedienu uz ražotāju peļņu lauksaimniecības nozarē,

1.   uzskata, ka saskaņā ar EK Līgumu ES sabiedrības interesēs ir saglabāt adekvātu ražotāju un patērētāju cenu līmeni un nodrošināt taisnīgu konkurenci, īpaši attiecībā uz tādām stratēģiskām precēm kā lauksaimniecības un pārtikas preces;

2.   uzskata, ka, ja konkurence patērētājiem nodrošina iespēju iegādāties pārtiku par konkurētspējīgām cenām, tad lauksaimniekiem ir jānodrošina stabili ienākumi, nosakot cenas, kas sedz ražošanas izmaksas un nodrošina viņu darbam atbilstošu atalgojumu, īpaši, lai garantētu labas kvalitātes pārtikas piegādes drošību;

3.   uzskata, ka cenu pārneses mehānismu un starpību starp ražotāja un patērētāja cenu ietekmē plašs faktoru kopums; to vidū min piegādes ķēdes dalībnieku, tostarp ražotāju, vairumtirgotāju un mazumtirgotāju tirdzniecības paradumus, ar lauksaimniecību nesaistīto izmaksu lielumu (piemēram, enerģiju un darbaspēku), likumdošanas un reglamentēšanas sistēmu, preču ātrbojību, produktu apstrādes, realizācijas, pārkraušanas un uzglabāšanas pakāpi vai patērētāju iepirkšanās izvēli;

4.   uzskata, ka no faktoriem, kas visvairāk iespaido cenu pārneses mehānismu un starpību starp patērētāju un ražotāju cenu, galvenā nozīme ir pieaugošajai koncentrācijai visā pārtikas piegādes ķēdē, produktu apstrādes pakāpei un cenu kāpumam atkarībā no citiem ārējiem izmaksu faktoriem, kā arī spekulācijām ar lauksaimniecības pamatproduktiem; tāpēc atkārto, ka tirgus regulēšanas instrumenti ir svarīgi un pašreizējos apstākļos nepieciešamāki nekā jebkad iepriekš;

5.   piekrīt Komisijai, ka piedāvājuma un pieprasījuma pilnveidošanās, kā arī trūkumi pārtikas piegādes ķēdes darbībā ievērojami veicina pārtikas cenu kāpumu; tomēr uzsver, ka to ievērojami veicinājusi arī spekulācija finanšu tirgos, kas izkropļojusi cenu veidošanās mehānismu;

6.   aicina Komisiju iespējami drīz pētījuma formā sagatavot apsekojumu par peļņas normu sadalījumu ražošanas un piegādes ķēdē, kā tas bija paredzēts 2009. gada budžetā, pamatojoties uz Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas agrāko priekšlikumu budžeta procedūras laikā; uzskata to par pirmo soli šīs ķēdes pārredzamības veicināšanā;

7.   pauž nožēlu par ES intervences pasākumu pakāpenisko atcelšanu lauksaimniecības tirgus nozarē, jo tiem ir izšķiroša nozīme lielu cenu svārstību gadījumā; uzskata, ka jāievieš jauni tirgus vadīšanas instrumenti, lai varētu nodrošināt lielāku stabilitāti attiecībā uz ražotāju ienākumiem un piedāvāt patērētājiem pieejamu cenu;

8.   uzskata, ka saskaņā ar KLP ir vajadzīgi tirgus vadīšanas instrumenti, ar ko stabilizēt lauksaimniecības nozari un lauksaimniecības pārtikas tirgu un uzturēt ilgtspējīgu ES lauksaimniecisko ražošanu ar piemērotām cenām, lai izvairītos no svārstību efekta attiecībā uz mazumtirdzniecības cenām un ražošanas faktoriem;

9.   uzskata, ka Eiropas Savienības un ASV salīdzinājums, ko Komisija veic attiecībā uz ražīgumu, ir pilnīgi pamatots, tomēr tas nevar būt par vienīgais pamats, lai nekļūdīgi noteiktu ražīguma apmēru pārtikas nozarē (galvenokārt lauksaimnieciskā ražošanā un pārstrādē) ES; uzsver, ka lauksaimniecības un pārtikas nozare Eiropas Savienībā ievērojami atšķiras no ASV gan attiecībā uz paņēmieniem un jomām, ko tā aptver, gan arī attiecībā uz valdošajiem nosacījumiem un spēkā esošajām normām;

10.   uzskata, ka jāveicina primārās lauksaimniecības nozares konkurētspējas un novatorisko iespēju stiprināšana, jo no tā primārajiem ražotājiem izriet lielākas iespējas dažādot savu uzņēmējdarbības vadību un samazinās atkarība no citiem ražošanas un izplatīšanas ķēdes posmiem;

11.   uzskata, ka lauksaimniecības produkcijas piedāvājuma koncentrācija ražotāju organizācijās, kooperatīvos vai tamlīdzīgās apvienībās dotu iespēju izlīdzināt savu nozīmi pārtikas ķēdē, pastiprinot lauksaimnieku spēju ietekmēt sarunu virzību, viņu ražojumiem piešķirot lielāku pievienoto vērtību un tirdzniecības kanālus tuvinot patērētājiem;

Pārtikas preču tirgus nepilnības

12.   vērš uzmanību, ka ievērojama ietekme tirgū ir īpaši izdevīga lauksaimniecības nozarē, ņemot vērā lauksaimniecības piegāžu cenu mazo elastību, no vienas puses, un patērētāju pieprasījumu, no otras puses;

13.   pauž bažas par tādām tirdzniecības metodēm, kā preču pārdošana zem to pašizmaksas lielveikalu apmeklētības palielināšanai; atbalsta aizliegumu pārdot pārtiku zem pašizmaksas un atbalsta dalībvalstis, kuras jau ir ieviesušas šādus pasākumus; vēlas, lai ES līmenī būtu vairāk pasākumu, kas apkarotu šādu agresīvu cenu noteikšanu, kā arī citas konkurenci kropļojošas prakses, piemēram, produktu sasaistīšanu vai cita veida tirgū dominējošas pozīcijas ļaunprātīgu izmantošanu;

14.   uzskata, ka cenas zem pašizmaksas, kas jau par sevi nav rentablas nevienam uzņēmumam, var pielietot tikai lieli (diferencēti) uzņēmumi īstermiņā un arī tikai, lai izspiestu no tirgus konkurentus; uzskata, ka šāda prakse ilgtermiņā nav lietderīga ne patērētājam, ne tirgum kopumā;

15.   turklāt pauž bažas par citiem gadījumiem, kad tirdzniecības nozare izmanto savu ietekmi tirgū; to vidū ir pārspīlēti maksājuma termiņi, nodevas par iekļaušanu sortimentā, maksa par vietas piešķiršanu plauktos, draudi izņemt preces no sortimenta, ar atpakaļejošu datumu piemērotas atlaides pārdotām precēm, nepamatotas iemaksas mazumtirgotāju reklāmas izdevumos vai ekskluzīvas piegādes pieprasīšana;

16.   uzsver, ka dažās dalībvalstīs pastāv vienāda koncentrācija gan pircēju, gan pārdevēju tirgus daļā, tādējādi padziļinot kropļojošo ietekmi uz tirgu;

17.   uzsver, ka, ņemot vērā KLP reformu un jo īpaši atdalīšanu, lauksaimnieku lēmumus par ražošanu vairāk ietekmēs tirgus norādes, kuras nedrīkst traucēt pārmērīga koncentrācija mazumtirdzniecībā; uzskata, ka ES pārtikas importa palielināšana varētu samazināt saimniecības cenas;

18.   atzīmē, ka peļņas palielināšanai mazumtirdzniecības uzņēmumiem ir iespēja gūt labumu no tādiem marķējumiem kā "taisnīga tirdzniecība"; tādēļ, lai ierobežotu šādu praksi un kontrolētu šā marķējumu izmantošanu, aicina izstrādāt stratēģiju taisnīgas tirdzniecības atbalstīšanai un attīstīšanai visā Eiropas Savienībā;

19.   atzīst, ka īstermiņā tirgus koncentrācija dažādos pārtikas piegādes ķēdes posmos var pazemināt pārtikas preču cenu līmeni, taču vidējā un ilgā termiņā būtu jāpievērš uzmanība, lai netiktu apgrūtināta brīvā konkurence, mazie ražotāji netiktu izslēgti no tirgus un nesamazinātos patērētāju izvēle;

20.   norāda, ka daudzi MVU pārtikas nozarē ir ārkārtīgi neaizsargāti, īpaši, ja tie lielā mērā ir atkarīgi no viena liela uzņēmuma; atzīmē, ka lieli uzņēmumi pārtikas piegādes ķēdē bieži vairākiem piegādātājiem liek sacensties savā starpā par zemāko cenu, un maziem uzņēmumiem, lai turpinātu savu uzņēmējdarbību, ir jāsamazina izmaksas un peļņa, kas savukārt nozīmē mazāku samaksu lauksaimniekiem, ierobežotāku MVU piekļuvi tirgum un tirdzniecības kanāliem, mazāk darbinieku un zemākas kvalitātes preces patērētājiem;

21.   pauž bažas par spekulāciju palielināšanos ar pārtiku finanšu tirgos; aicina Komisiju uzsākt izmeklēšanu par šo jautājumu; sagaida Augsta līmeņa grupas lauksaimniecības un pārtikas industrijas konkurētspējas jautājumos secinājumus un aicina, lai šī grupa ierosinātu efektīvas darbības tirgus nelīdzsvarotības novēršanai;

22.   tāpat iebilst pret Komisijas secinājumiem, saskaņā ar kuriem spekulācijas finanšu tirgos būtiski neietekmējot cenu veidošanās procesu; uzskata, ka Komisijai vajadzētu uzņemties iniciatīvu par nestandartizētu nākotnes līgumu tirgu stingrāku pārraudzību attiecībā uz lauksaimniecības pamata izejvielām;

23.   uzskata, ka Komisija pašlaik aprobežojas ar pieejamo datu vienpusīgu skaidrošanu, jo tā neņem vērā iespējamo ietekmi saistībā ar spekulatīviem ieguldījumiem nestandartizētos nākotnes līgumu tirgos, piemēram:

24.   uzsver, ka pretrunā Komisijas novērtējumam, ir vēl steidzamāk jāizskata jauni reglamentējošie noteikumi attiecībā uz standartizētiem nākotnes līgumu tirgiem, jo pazīmes liecina, ka spekulācijas jau rada problēmas ar pārtikas pamatproduktu cenām un līdz ar to problēmas tirgos un ražošanas uzņēmumos, kuri tām ir pakārtoti;

25.   uzskata, ka Eiropas Komisija pēdējo piecu gadu laikā ir uzlabojusi karteļu pārraudzību, gan ar labākiem konkurences tiesību aktiem, gan īstenojot spēkā esošos tiesību aktus; uzskata, ka tādi pasākumi, kā, piemēram, pieteikumi iecietības režīma piemērošanai, strīdu atrisināšanas procedūras un informācijas tehnoloģiju izmantošana tiesu jomā ir devuši nozīmīgu ieguldījumu; tomēr uzskata, ka dalībvalstīm joprojām ir jāuzlabo to saturs un īstenošana;

26.   norāda konkurences komisāram uz Parlamenta pieņemto minēto rakstisko deklarāciju par izpēti saistībā ar Eiropas Savienības tirgū darbojošos lielveikalu ļaunprātīgas varas izmantošanas novēršanu; ir neapmierināts, ka Komisija nav ievērojusi tajā ietvertos aicinājumus; pieprasa šajā sakarā veikt apsekojumu par tirgus koncentrāciju un karteļu veidošanos mazumtirdzniecībā, kā arī par sankcijām nelikumīgas rīcības gadījumos;

27.   aicina Komisiju savos gada pārskatos analizēt starpību starp ražotāju un patērētāju cenām, cenu atšķirības dalībvalstīs un cenu atšķirības attiecībā uz dažādiem lauksaimniecības produktiem;

28.   norāda, ka lieliem uzņēmumiem ir acīmredzamas un labi zināmas ekonomiskās priekšrocības (apjoma un diversifikācijas radīti ietaupījumi), kas ļauj samazināt izmaksas un līdz ar to arī cenas; tomēr uzsver, ka pasākumiem pārtikas piegādes ķēdes uzlabošanā būtu jāveicina efektīvu darbības sistēmu (piemēram, kopu, tīklu un nozaru apvienību) radīšana, lai šīs priekšrocības varētu izmantot lauksaimniecības nozare, mazinot spiedienu uz peļņas normu, ar ko uzņēmumi saskaras nākamajā posmā;

29.   pauž lielas bažas, ka Komisijas paziņojumā par pārtikas cenām Eiropā, kurā ietverts pētījums par biežāk sastopamo praksi, kas rada konkurences problēmas pārtikas piegādes ķēdē, nav minēta dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana tirgū, kas novērojama gan mazumtirdzniecībā, gan arī zināmā mērā vairumtirdzniecībā; uzskata, ka konkurenci kropļojoša prakse, kas raksturīga uzņēmumiem ar lielu tirgus daļu, piemēram, ekskluzīvo tiesību līgumi vai obligāta produktu sasaistīšana liecina par būtiskiem taisnīgas konkurences traucējumiem pārtikas piegādes ķēdē;

Eiropas Savienības loma
Tirgus nepilnību novēršana

30.   atbalsta Komisijas lēmumu izstrādāt priekšlikumu efektīvai ES tirgus uzraudzības sistēmai, kas spētu reģistrēt cenu tendences un resursu izmaksas visā piegādes ķēdē; uzskata, ka šai sistēmai ir jānodrošina pārredzamība un jāļauj salīdzināt līdzīgi produkti dažādās valstīs; uzskata, ka šī sistēma ir jāizveido ciešā sadarbībā ar Eiropas Kopienu Statistikas biroju un valstu statistikas iestādēm, kā arī tai jāsadarbojas ar Eiropas Patērētāju aizsardzības centru tīklu (ECC); atgādina pamatprincipu, ka ir jāievēro saprātīgas robežas attiecībā uz papildu izmaksām un apgrūtinājumiem;

31.   aicina Komisiju izstrādāt Kopienas tiesisko regulējumu, kas cita starpā ietvertu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/35/EK (2000. gada 29. jūnijs) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos(4) pamatīgu pārskatīšanu un veicinātu līdzsvarotas attiecības starp dažādiem pārtikas piegādes ķēdes dalībniekiem, novērstu ļaunprātīgu praksi un veicinātu tirdzniecības peļņas normas taisnīgu sadalīšanu;

32.   aicina konkurences iestādes valsts un ES līmenī izpētīt un novērtēt patērētāju cenas visā Eiropas Savienībā, lai nodrošinātu konkurences noteikumu ievērošanu un noteiktu dažādo, vērtību ķēdi veidojošo tirgus dalībnieku atbildību; uzsver, ka cenu samazināšanai attiecībā uz patērētājiem ir jābūt īslaicīgai, bet ražotājiem no cenu paaugstināšanas jāiegūst ātrāk;

33.   konstatē, ka lielāku izmaksu struktūras pārredzamību var panākt, izveidojot ES datu bāzi, kura būtu viegli pieejama pilsoņiem un kurā būtu salīdzināmas cenas precēm un izejvielām, kā arī informācijas par izmaksām saistībā ar enerģiju, algām, īri, nodevām un maksājumiem visā ES; aicina Komisiju izstrādāt plānus šādai elektroniskai sistēmai, kuras pamatā būtu esošie valstu modeļi, piemēram, Francijas cenu observatorijas; turklāt uzskata, ka sadarbībā ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju (FAO) ir jāizveido starptautiska lauksaimniecības produktu, resursu un pārtikas preču cenu observatorija, lai labāk pārraudzītu šos datus starptautiskā līmenī;

34.   aicina ikvienu ražošanas un izplatīšanas ķēdē iesaistīto personu kopīgi izstrādāt paraugpraksi vai progresa ziņojumus, lai veicinātu lauksaimniecības produktu cenu pārredzamību;

35.   aicina dalībvalstu iestādes un Eiropas Komisiju iesniegt sīku pētījumu un analīzi par cenu pārneses mehānismu un starpību starp saimniecības un galīgo patērētāja cenu, kā arī analīzi par lielveikalu vietu, skaitu, apgrozījumu un īpašajām izmaksām loģistikas un enerģijas patēriņa ziņā; aicina dalībvalstu iestādes un Komisiju pārbaudīt, vai kritēriji dominējošā tirgus stāvokļa noteikšanai vēl aizvien ir atbilstīgi, ņemot vērā mazumtirdzniecības tirgus attīstību; aicina izveidot Komisijas darba grupu pārtikas piegādes ķēdes jautājumos, kas strādātu kopā ar valstu konkurences iestādēm;

36.   konstatē, ka viens no iemesliem atšķirībām starp ražotāju un pārdošanas cenām ir pārtikas preču ķēdes nelīdzsvarotība un ka, neraugoties uz to, ES nav pietiekamu pasākumu ražotāju organizāciju veicināšanai ar kooperatīvu un citu organizāciju starpniecību, lai veicinātu piedāvājuma koncentrāciju; aicina Komisiju izveidot pasākumus gan saskaņā ar KLP, gan arī citās ES politikas jomās, lai veicinātu šīs organizācijas, kas ļaus radīt lielāku tirgus organizāciju un palielinās ražotāju spēju ietekmēt sarunu virzību attiecībā pret pārējiem pārtikas preču ķēdes posmiem;

37.   ierosina, lai valstu konkurences iestādes, kurām saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem ir plaša nozīme konkurences uzraudzībā visos pārtikas piegādes ķēdes posmos, stiprinātu savu sadarbību Komisijas pārraudzībā ar atklātās sadarbības metodi saistībā ar ražošanas izmaksu un tirdzniecības uzraudzību, lai garantētu iekšējā tirgus pareizu darbību;

38.   uzskata, ka ņemot vērā to, ka mazumtirdzniecību galvenokārt iespaido valstu tiesiskās, ekonomiskās, politiskās un kultūras iezīmes, Eiropas Konkurences tīkla (ECN) kontekstā vajadzētu lielāku informācijas apmaiņu un, iespējams, dalībvalstu sadarbību, lai ES līmenī pētītu uzņēmumu darbību, kas kropļo konkurenci;

39.   prasa, lai ar saskaņā ar Lisabonas stratēģiju atbalstītu dalībvalstu plānus, lai mazumtirdzniecības jomā samazinātu vai atceltu nepamatotu reglamentējošu iejaukšanos, kas varētu ierobežot konkurenci un vienmērīgu pārtikas piegādes ķēdes darbību, kaitējot patērētājiem;

40.   uzskata, ka iecietības modelis ir jāizmanto gan valsts, gan ES līmenī, lai atbildīgās konkurences iestādes plašāk informētu par tādiem prakses gadījumiem pārtikas piegādes ķēdē, kas ir vērsti pret konkurenci;

41.   atgādina, ka bez Kopienas konkurences noteikumiem Eiropas līmenī ir daudzi citi pasākumi, kas nosaka mazumtirdzniecības uzņēmumu darbību, cita starpā Kopienas iekšējā tirgus noteikumi, kā arī Kopienas tiesību akti patērētāju aizsardzības jomā; uzsver, ka visi šie pasākumi ir savā starpā saskaņoti un tie ir jākoordinē centrāli Eiropas līmenī, lai varētu sasniegt vislabākos rezultātus attiecībā uz patērētāju cenām;

42.   uzsver, ka arī starptautiskā līmenī ir jāreaģē uz pašreizējo pārtikas krīzi; aicina izveidot ar FAO saistītu starptautisku tīklu, lai nodrošinātu pietiekamus pārtikas preču krājumus pasaulē;

43.   aicina Komisiju vest sarunas ar PTO par nolīgumu, kas lauksaimniecībai dotu pietiekami plašas iespējas konkurēt ar trešām valstīm; uzskata, ka ar tirdzniecību nesaistītu prasību iekļaušanai ir izšķirīga nozīme, lai uzturētu spēkā Eiropas ražošanas standartus un to ievērošanu;

44.   prasa, lai attiecībā uz konkrētiem pamatproduktiem ‐ līdzīgi kā attiecībā uz naftas produktiem ‐ ES līmenī paredzētu krīzes rezerves un krājumus;

45.   aicina ieviest mehānismus, lai apkarotu finanšu tirgū novērojamās spekulācijas ar lauksaimniecības precēm, kā arī uz to balstītus finanšu instrumentus; atbalsta Komisijas nodomu pārbaudīt, kādus pasākumus varētu veikt, lai sekmētu cenu nepastāvības samazinājumu lauksaimniecības pamatproduktu tirgū;

46.   aicina veikt pasākumus nelielu lauksaimniecības ražotāju sadarbības atbalstam, lai tie varētu konkurēt ar lieliem ražošanas, apstrādes un mazumtirdzniecības uzņēmumiem; uzskata, ka dalībvalstīm un Eiropas Savienībai ir jānodrošina dažādu tirdzniecības veidu pastāvēšana un jāizvairās un pārtikas preču tirgus liberalizācijas, kas izraisītu tālāku koncentrēšanos; aicina Eiropas Komisiju izstrādāt zaļo grāmatu par ražotāju organizāciju stiprināšanu, efektīvām pieejām saistībā ar ķēžu posmiem un lielo mazumtirdzniecības uzņēmumu ietekmi tirgū;

47.   aicina Komisiju pastiprināti uzraudzīt pārtikas produktu importu jo īpaši attiecībā uz Eiropas higiēnas un vides standartu ievērošanu, lai importa produkti nepakļautu ES patērētājus lielākam riskam;

48.   uzskata par vajadzīgu mudināt uz lielāku lauksaimniecības piedāvājuma koncentrāciju, atbalstot apvienību dažādās juridiskās formas, lai izlīdzinātu pārtikas preču ķēdes nozīmi, lauksaimnieku ražojumiem piešķirtu pievienoto vērtību un pastiprinātu viņu spēju ietekmēt sarunu virzību attiecībā uz citiem tirdzniecības aģentiem;

49.   aicina atjanot Eiropas Pārtikas ražotāju konsultatīvo dienestu, kas sniegtu padomus lauksaimniekiem un ražošanas organizācijām par preču sadali, mazumtirdzniecības tirgu un iespējām konkrētu produktu ražošanā;

50.   aicina izveidot "karsto" tālruņa līniju patērētājiem un lauksaimniecības ražotājiem, lai varētu paziņot par ļaunprātīgas rīcības gadījumiem, un varētu darīt pieejamu informāciju par salīdzināmām precēm un to cenām visā ES; šādu līniju jāizveido un tai ir jādarbojas valstu Eiropas Patērētāju aizsardzības centros;

51.   atzinīgi vērtē Patērētāju tirgus progresa ziņojuma ieviešanu kā līdzekli labākai iekšējā tirgus uzraudzībai un lielākas informācijas nodrošināšanai patērētājiem;

52.   pauž bažas par starpnieku ietekmi uz galīgo patērētāju cenu; aicina Komisiju veikt piegādes ķēdes analīzi, lai labāk saprastu katra ķēdes dalībnieka nozīmi cenu veidošanā;

Tuvinot ražotāju patērētājam

53.   atbalsta tādas politikas ieviešanu, kas veicinātu plašāku un tiešāku ražotāju un patērētāju saskarsmi, kā, piemēram, nesen pieņemtā ES programma par augļiem skolās, jo tas varētu nodrošināt nozīmīgāku ražotāju lomu tirgū, samazinot starpnieku un lielu mazumtirdzniecības uzņēmumu ietekmi, vienlaikus sniedzot patērētājiem labāku un plašāku preču izvēli; viens no šādiem pasākumiem būtu iespējas radīšana un veicināšana, lai ražotāji varētu veikt produktu tiešo tirdzniecību;

54.   aicina Komisiju izstrādāt pasākumus, ar ko vienkāršot tādu ražotāju organizāciju kā kooperatīvu apvienošanos un sadarbību, tādējādi izvairoties no birokrātijas un citu ierobežojumu šķēršļiem, lai ražotāju organizācijas, palielinot savu izmēru, varētu pielāgoties piegādes noteikumiem, ko pieprasa tirgus globalizācija;

55.   uzskata, ka, lai radītu uzticēšanās atmosfēru sistēmā, ir ārkārtīgi svarīgi sniegt patērētājiem visaptverošu un izsmeļošāku informāciju, un jādara viss iespējamais, lai izglītotu, pareizi informētu patērētāju, un nodrošinātu tam neitrālu informāciju;

56.   ierosina, lai patērētājiem paredzētajā informācijā būtu īpaša norāde par to, ka ES ražotāji īpašu uzmanību pievērš Kopienas tiesību aktu ievērošanai vides, pārtikas nekaitīguma un dzīvnieku aizsardzības jomā;

57.   uzsver, ka patērētāju tiesību aizsardzības politika ietver ne tikai cenas, bet arī pārtikas preču daudzveidības un kvalitātes nodrošināšanu; tāpēc ierosina, lai Komisija pārbauda, saskaņā ar kādiem nosacījumiem ir jānorāda produktu kvalitātes un daudzveidības mazināšanās pārtikas piegādes ķēdē un jo īpaši mazumtirdzniecībā;

58.   atzīmē vietējo mazumtirdzniecības veikalu pievienoto vērtību, kas nodrošina svarīgu ieguldījumu, lai novērstu plaisu starp ražotājiem un patērētājiem un uzlabotu dzīves kvalitāti laukos, radot darba iespējas un pastiprinot esošās sociālās saiknes;

59.   uzskata, ka plaši jāveicina jauno tehnoloģiju un interneta izmantošana; uzsver, ka jaunās tehnoloģijas var izmantot, lai sniegtu vairāk informācijas par dažādu preču veidu atrašanos, cenu un īpašībām; uzskata, ka tas varētu labāk atbilst konkrētam pieprasījumam un piedāvāt lielāku izvēli patērētājiem; atbalsta Eiropas lauksaimniecības, konkurētspējas un kohēzijas līdzekļu izmantošanu, lai ar modernajām tehnoloģijām un internetu atvieglotu ražotāju piekļuvi tirgum;

60.   prasa veikt pasākumus, kas dotu lielāku virzību "vietējo pārtikas preču" koncepcijai, jo īpaši pasākumus noieta veicināšanai un patērētāju informēšanai par attiecīgo produktu sevišķajām īpašībām un par labumu veselībai un ekonomikai, kas saistīts ar to lietošanu, kā arī tradicionālo tirgu un tradicionālo tirdzniecības veidu atbalstam, kuros ražotāji tieši tiekas ar patērētājiem;

61.   prasa, lai Eiropas Savienība un dalībvalstis vairāk atbalstītu bioloģisko lauksaimniecību; turklāt vēlas, lai patērētājiem būtu pieejami kvalitatīvi produkti par pieņemamām cenām, pateicoties vērienīgai politikai ar finansiālajiem stimuliem šim lauksaimnieciskās ražošanas veidam;

62.   mudina pastiprināt sadarbību starp ražotājiem vai nu tradicionālo ražotāju organizāciju veidā, vai, izveidojot jaunus lauksaimnieku tirdzniecības sadarbības veidus;

63.   aicina vairāk veicināt lauksaimniecības produktu dažādošanu kā tirdzniecības koncepciju, kas rada iespēju saskaņā ar kvalitāti noteikt dažādas cenas;

64.   pauž bažas par faktu, ka pārtikas ražotāju spēcīgā spēja ietekmēt sarunu virzību uz mazumtirgotāju rēķina, kam par iemeslu ir ietekmīgs zīmols vai produkta diferencēšana, iepriekš minētajā Komisijas paziņojumā "Pārtikas cenas Eiropā" tiek raksturota nesamērīgi negatīvi, salīdzinot ar tādiem daudz svarīgākiem faktoriem kā konkurences traucējumi vai oligopoli/monopoli; uzskata, ka ietekmīga zīmola radīšana vai diferencēšana ir pieļaujama prakse un ka negodīga ir tikai iegūtā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana;

65.   aicina pastiprināt un racionalizēt Eiropas Savienības politikas virzienus, lai aizsargātu ģeogrāfiskas izcelsmes norādes un cilmes vietu nosaukumus un citus apliecinājumus, kas parāda lauksaimniecības preču atšķirības; šajā sakarībā atzinīgi vērtē diskusijas, kuras izraisīja 2008. gada 15. oktobrī publiskotā Zaļā grāmata par lauksaimniecības produktu kvalitāti - produktu standarti, lauksaimniecībai noteiktās prasības un kvalitātes shēmas (COM(2008)0641);

66.   uzskata, ka, pamatojoties uz pieejamiem paraugiem, jāizstrādā rūpīgāks pētījums par īpašu Eiropas lauksaimniecības produktu marķējumu; uzskata, ka šim marķējumam ir jānodrošina ES ražošanas standartu ievērošana, piemēram, taisnīga attieksme pret tirgus dalībniekiem visā ražošanas un izplatīšanas ķēdē; turklāt uzskata, ka šāds marķējums mudinātu patērētājus vairāk lietot ES produktus un tādējādi atbalstītu ES ražotājus;

67.   aicina Komisiju analizēt izmaksas, kas jāsedz ražotājiem, lai ievērotu Kopienas noteikumus par savstarpējo atbilstību, un to, cik lielā mērā šie standarti atšķiras dalībvalstīs, ņemot vērā, ka minētie noteikumi ir stingrāki nekā tie, kas attiecas uz importētiem produktiem;

o
o   o

68.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0054. (2) OV C 255, 14.10.2005., 44. lpp. (3) OV C 263 E, 16.10.2008., 621. lpp. (4) OV L 200, 8.8.2000., 35. lpp.