Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2008/0223(COD)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A6-0254/2009

Iesniegtie teksti :

A6-0254/2009

Debates :

PV 21/04/2009 - 17
CRE 21/04/2009 - 17

Balsojumi :

PV 23/04/2009 - 8.4
CRE 23/04/2009 - 8.4
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2009)0278

Pieņemtie teksti
PDF 319kWORD 326k
Ceturtdiena, 2009. gada 23. aprīļa - Strasbūra Galīgā redakcija
Ēku energoefektivitāte (pārstrādāta redakcija) ***I
P6_TA(2009)0278A6-0254/2009
Rezolūcija
 Konsolidētais teksts
 Pielikums
 Pielikums
 Pielikums
 Pielikums
 Pielikums
 Pielikums

Eiropas Parlamenta 2009. gada 23. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par ēku energoefektivitāti (pārstrādāta redakcija) (COM(2008)0780 – C6-0413/2008 – 2008/0223(COD))

(Koplēmuma procedūra – pārstrādāšana)

Eiropas Parlaments ,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2008)0780),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 175. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C6-0413/2008),

–   ņemot vērā 2001. gada 28. novembra Iestāžu nolīgumu par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu(1) ,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas 2009. gada 3. februāra vēstuli Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai saskaņā ar Reglamenta 80.a panta 3. punktu,

–   ņemot vērā Reglamenta 80.a un 51. pantu,

–   ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A6-0254/2009),

A.   tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas atzinumu šajā priekšlikumā nav ietverti citi būtiski grozījumi kā vienīgi tie, kas tajā skaidri norādīti, un tā kā attiecībā uz iepriekšējo tiesību aktu negrozīto noteikumu un šo būtisko grozījumu kodifikāciju priekšlikumā ir paredzēta tikai spēkā esošo tekstu kodifikācija, negrozot to būtību,

1.   apstiprina Komisijas priekšlikumu, kurš pielāgots Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas ieteikumiem un kurā iekļauti turpmāk minētie grozījumi;

2.   prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 77, 28.3.2002, 1. lpp.


Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2009. gada 23. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/.../EK par ēku energoefektivitāti (pārstrādāta versija)
P6_TC1-COD(2008)0223

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 175. panta 1. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(1) ,

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu(2) ,

rīkojoties saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru(3) ,

tā kā:

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 16. decembra Direktīva 2002/91/EK par ēku energoefektivitāti(4) ir grozīta(5) . Skaidrības labad tā ir jāpārstrādā, jo ir paredzēts izdarīt vēl citus būtiskus grozījumus.

(2)  Pie dabas resursiem, attiecībā uz ko Līguma 174. pantā paredzēts apdomīgs un racionāls izmantojums, pieskaitāmi naftas produkti, dabasgāze un cietie kurināmie, kas ir ne tikai svarīgi enerģijas avoti, bet arī galvenie oglekļa dioksīda emisijas avoti.

(3)  Tā kā ēkas rada 40 % no ES kopējā energopatēriņa, energopatēriņa samazinājums un no atjaunojamiem avotiem iegūtas enerģijas izmantošana ēku sektorā ir būtiska to pasākumu daļa, kuri jāveic, lai samazinātu ES enerģētisko atkarību un siltumnīcefekta gāzu emisiju. Pastiprināti izmantojot no atjaunojamiem avotiem iegūtu enerģiju un vienlaikus veicot pasākumus energopatēriņa samazināšanai Eiropas Savienībā, ES varētu izpildīt Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām (UNFCCC) pievienotā Kioto protokola prasības un ilgtermiņa apņemšanos nepieļaut, ka temperatūra pasaulē paaugstinās vairāk nekā par 2 °C, kā arī apņemšanos līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju vismaz par 20 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni un starptautiska nolīguma noslēgšanas gadījumā samazināt emisiju par 30 % . Samazinātam energopatēriņam un no atjaunojamiem avotiem iegūtas enerģijas pastiprinātai izmantošanai ir liela nozīme arī energoapgādes drošības un tehnoloģiju attīstības veicināšanā, kā arī nodarbinātības iespēju un reģionālās attīstības radīšanā , jo īpaši lauku apvidos.

(4)  Pateicoties enerģijas pieprasījuma pārvaldībai, Kopiena var ietekmēt pasaules enerģijas tirgu un tādējādi arī energoapgādes drošību vidēji ilgā un ilgā termiņā.

(5)  Eiropadome 2007. gada martā uzsvēra, ka Kopienā jāpaaugstina energoefektivitāte, lai līdz 2020. gadam sasniegtu mērķi samazināt Kopienas energopatēriņu par 20 %, un aicināja drīz un pilnībā īstenot prioritātes, kas noteiktas Komisijas paziņojumā "Energoefektivitātes rīcības plāns: potenciāla izmantošana". Minētajā rīcības plānā konstatēja, ka būtisks potenciāls rentablam enerģijas ietaupījumam ir ēku sektorā. Eiropas Parlaments 2008. gada 31. janvāra rezolūcijā aicināja padarīt stingrākus Direktīvas 2002/91/EK noteikumus un jau vairākkārt, tostarp 2009.gada 3.februāra rezolūcijā par otro stratēģisko pārskatu enerģētikas jomā (6) , ir aicinājis noteikt par saistošu mērķi līdz 2020. gadam panākt 20 % energoefektivitāti . Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 23. aprīļa Lēmumā Nr. 406/2009/EK par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanas jomā līdz 2020. gadam (7) , ir noteikti dalībvalstīm saistoši mērķi CO 2 samazinājumam, kurā būtiska nozīme būs energoefektivitātei ēku sektorā, un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā Nr. 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu (8) ir prasīts sekmēt energoefektivitāti, ņemot vērā saistošo mērķi līdz 2020. gadam nodrošināt, ka 20 % no ES kopējā energopatēriņa veido no atjaunojamiem avotiem iegūta enerģija.

(6)  Eiropadome 2007. gada martā atkārtoti apstiprināja Kopienas apņemšanos visā Kopienā attīstīt enerģijas ieguvi no atjaunojamiem avotiem, atbalstot saistošu mērķi līdz 2020. gadam nodrošināt, ka 20 % enerģijas iegūst no atjaunojamiem avotiem. Ar Direktīvu Nr. 2009/28/EK ir izveidota kopēja struktūra enerģijas ieguves veicināšanai no atjaunojamiem avotiem. Tajā uzsvērta nepieciešamība iekļaut no atjaunojamiem avotiem iegūtas enerģijas aspektu Direktīvā 2002/91/EK noteikto minimālo energoefektivitātes prasību izpildē, lai paātrinātu minimālo līmeņu noteikšanu no atjaunojamiem avotiem iegūtas enerģijas izmantošanai ēkās.

(7)  Uz dzīvojamo un apkalpojošo sektoru, kas pamatā ir ēkas, attiecināmi aptuveni 40 % enerģijas gala patēriņa Kopienā. Turklāt šis sektors paplašinās, tas nozīmē, ka neizbēgami pieaugs tā enerģijas patēriņš un līdz ar to arī oglekļa dioksīda emisija.

(8)  Jānosaka konkrētākas darbības, lai izmantotu to ievērojamo potenciālu, ko piedāvā taupīgs enerģijas izmantojums ēkās, un jāsamazina atšķirības dalībvalstu starpā attiecībā uz rezultātiem šajā nozarē.

(9)  Pasākumus , lai turpmāk uzlabotu ēku energoefektivitāti, jāņem vērā klimatiskie apstākļi un vietējās īpatnības, kā arī iekštelpas klimata vide un rentabilitāte. Šiem pasākumiem nevajadzētu ietekmēt citas prasības attiecībā uz ēkām, piemēram, ēkas pieejamību, drošību un paredzēto izmantojumu.

(10)  Ēku energoefektivitāte būtu jāaprēķina , pamatojoties uz vienotu metodi ar objektīviem mainīgajiem parametriem , kur ņemtas vērā reģionālās klimata atšķirības , un kas papildus termiskajiem parametriem aptver citus faktorus, kam ir arvien lielāka nozīme, piemēram, apkures, dzesēšanas un ventilācijas sistēmas, siltuma atgūšana, zonu kontrole , atjaunojamu enerģijas avotu izmantojums, pasīvās apkures un dzesēšanas elementi, aizēnojums, gaisa kvalitāte telpās, piemēroti dabiskā apgaismojuma mērījumi, izolācijas un apgaismojuma sistēmas, uzraudzības un kontroles sistēmas un ēkas konstrukcija. Energoefektivitātes aprēķināšanas metodes pamatā nebūtu jābūt tikai apkures sezonai, bet tajā jāiekļauj ēkas gada kopējā energoefektivitāte. Minētajā metodē būtu jāņem vērā pastāvošie Eiropas standarti.

(11)  Dalībvalstīm būtu jānosaka minimālās ēku energoefektivitātes prasības. Minētās prasības būtu jānosaka tādēļ, lai panāktu izmaksu ziņā optimālu līdzsvaru starp iesaistītajiem ieguldījumiem un ēkas aprites cikla laikā ietaupītajām enerģijas izmaksām. Būtu jāparedz, ka dalībvalstis var regulāri pārskatīt savas minimālās ēku energoefektivitātes prasības atbilstoši tehnikas attīstībai.

(12)  Šī direktīva neskar Līguma 87. un 88. pantu. Tādēļ šajā direktīvā lietotais jēdziens "stimuls" nebūtu jāinterpretē kā tāds, kas ietver valsts atbalstu.

(13)  Komisijai būtu jāizstrādā vienota metode izmaksu ziņā optimāla minimālo energoefektivitātes prasību līmeņa aprēķināšanai. Šai metodei būtu jābūt saderīgai ar metodi, kas izmantota Kopienas tiesību aktos, kurus piemēro, nosakot efektivitātes prasības ēkā izmantotajiem ražojumiem, būvelementiem un inženiertehniskajām sistēmām. Dalībvalstīm būtu jāizmanto šāda vienotā metode, lai pieņemtu minimālās energoefektivitātes prasības . Šāda aprēķina rezultāti un dati, kas izmantoti minēto rezultātu ieguvei, regulāri būtu jāiesniedz Komisijai. Izmantojot šādus ziņojumus, Komisijai būtu jānovērtē un jāziņo , cik lielā mērā dalībvalstis sasniegušas izmaksu ziņā optimālu minimālo energoefektivitātes prasību līmeni ║. Dalībvalstīm būtu jāizmanto šāda metode, kad tās pārskata un nosaka minimālās energoefektivitātes prasības.

(14)  Ēkas būtiski ietekmē ilgtermiņa enerģijas patēriņu. Ņemot vērā esošo ēku ilgo atjaunošanas ciklu, jaunbūvēm un esošajām ēkām, kurām veic nozīmīgu atjaunošanu, būtu jāatbilst minimālajām energoefektivitātes prasībām, kas pielāgotas vietējiem klimatiskajiem apstākļiem. Ņemot vērā to, ka pilnīgi netiek izmantotas visas tās iespējas, ko sniedz alternatīvu energoapgādes sistēmu izmantojums, būtu jāizskata alternatīvu energoapgādes sistēmu izmantošanas iespējas jaunbūvēs un esošās ēkās neatkarīgi no to platības, ievērojot principu, ka vispirms jānodrošina apkurei un dzesēšanai nepieciešamās enerģijas daudzuma samazinājums uz izmaksu ziņā optimālu minimālo līmeni .

(15)  Nozīmīga atjaunošana, ko veic esošajās ēkās, neraugoties uz to platību, nodrošina iespēju veikt rentablus pasākumus, lai palielinātu visas ēkas energoefektivitāti. Prasību noteikšana rentabliem pasākumiem nodrošinās, ka netiek radīti šķēršļi, kas varētu negatīvi ietekmēt lēmumu veikt nozīmīgu ēkas atjaunošanu.

(16)  Pētījumi liecina, ka būvniecības nozare ir neefektīva un tādēļ galalietotāju izmaksas ievērojami pārsniedz optimālo izmaksu līmeni. Aprēķini rāda, ka būvdarbu izmaksas varētu samazināt pat par 30–35 %, ja lielākajā daļā būvniecības darbību un attiecībā uz lielāko daļu ražojumu samazinātu atkritumu apjomu. Būvniecības nozares neefektivitāte visvairāk apdraud šīs direktīvas mērķi un nolūku, jo nepamatoti augstās būvdarbu un atjaunošanas darbu izmaksas mazina rentabilitāti un tādējādi arī nozares energoefektivitāti. Lai garantētu šīs direktīvas pienācīgu darbību, Komisijai būtu jāizvērtē būvniecības tirgus darbība un jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei secinājumi un ieteikumi. Dalībvalstīm būtu jācenšas nodrošināt cenu noteikšanas pārredzamību ēku būvniecības un atjaunošanas nozarē, kā arī jāveic atbilstoši pasākumi, lai novērstu šķēršļus, kas jaunajiem tirgus dalībniekiem, jo īpaši MVU, traucē iekļūt tirgū un izmantot attiecīgās iespējas un infrastruktūru.

(17)  Lai uzlabotu mājsaimniecības ierīču un apkures un dzesēšanas iekārtu energoefektivitāti, būtu jāizstrādā un jāievieš informācijas tehnoloģijas, kā mērķi izvirzot "viedas ēkas".

(18)  Vajadzīgi pasākumi, lai palielinātu tādu ēku skaitu, kuras ne tikai atbilst pašreizējām minimālajām energoefektivitātes prasībām, bet nodrošina vismaz izmaksu ziņā optimālu energoefektivitātes līmeni . Šādā nolūkā dalībvalstīm būtu jāizstrādā un regulāri jāiesniedz Komisijai valsts plāni par nulles enerģijas ēku skaita palielināšanu ▌.

(19)  Lai ierobežotu informācijas sniegšanas slogu dalībvalstīs, jārada iespēja ar šo direktīvu pieprasītos ziņojumus ietvert energoefektivitātes rīcības plānos, kuri minēti 14. panta 2. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvā 2006/32/EK par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem ║(9) . Katrā dalībvalstī vadošā loma ēku energoefektivitātes jomā jāuzņemas publiskajam sektoram, un tādēļ valsts plānos jānosaka tālejošāki mērķi attiecībā uz ēkām, ko izmanto publiskā sektora iestādes.

(20)  Lai sekmētu ēku energoefektivitātes uzlabošanu, būtu jāmudina dalībvalstis līdzās šajā direktīvā paredzētajiem pasākumiem veikt papildu pasākumus. Šādos pasākumos var ietilpt finanšu un nodokļu atvieglojumi uzņēmumiem, ēku īpašniekiem un īrniekiem, tostarp pazeminātas PVN likmes ēku atjaunošanas pakalpojumiem.

(21)  Dalībvalstīm, nosakot enerģijas cenas patērētājiem, būtu jāizvairās no konkurenci kropļojoša cenu regulējuma, kas nerada stimulus enerģijas taupīšanai.

(22)  Izmantojot energoefektivitātes sertifikātu, jāsniedz precīza informācija par ēkas energoefektivitāti un praktiski padomi par tās uzlabošanu potenciālajam ēkas vai tās daļu pircējam vai īrniekam. Turklāt būtu jānosaka prasība komerciālo ēku īpašniekiem un īrniekiem apmainīties ar informāciju par reālo energopatēriņu, lai nodrošinātu, ka ir pieejami visi dati pamatotu lēmumu pieņemšanai par nepieciešamajiem uzlabojumiem. Sertifikātā būtu jānorāda arī informācija par apkures un dzesēšanas faktisko ietekmi uz ēkas enerģijas pieprasījumu, uz tās primārās enerģijas patēriņu un uz oglekļa dioksīda emisijām. Ēku īpašniekiem būtu jābūt iespējai pieprasīt sertificēšanu vai sertifikāta atjaunināšanu jebkurā laikā, bet ne tikai tad, kad ēku izīrē, pārdod vai atjauno.

(23)  Valsts iestādēm būtu jārāda piemērs un jāievieš energoefektivitātes sertifikātā minētie ieteikumi tā darbības periodā. Dalībvalstu izstrādātajos valsts plānos būtu jāparedz pasākumi valsts iestāžu atbalstam, lai tās būtu pirmās, kas veic energoefektivitātes uzlabojumus un ievieš energoefektivitātes sertifikātā minētos ieteikumus tā darbības periodā. Izstrādājot valsts plānus, dalībvalstīm būtu jāapspriežas ar vietējo un reģionālo iestāžu pārstāvjiem.

(24)  Saskaņā ar Direktīvā 2006/32/EK noteiktajām prasībām par viedo skaitītāju uzstādīšanu īpašniekiem un īrniekiem reālajā laikā būtu jāsaņem precīza informācija par enerģijas patēriņu attiecīgajās ēkās.

(25)   Ēkām , kurās izvietotas valsts iestādes, un sabiedrības bieži apmeklētām ēkām būtu jārāda piemērs , demonstrējot, ka tiek ņemti vērā vides aizsardzības un enerģētikas apsvērumi, un līdz ar to jāveic šādu ēku regulāra energosertificēšana. Energosertifikāti būtu jāizvieto redzamā vietā, lai sabiedrība būtu labāk informēta par energoefektivitāti . Ja dalībvalstis nolemj energosertificēšanas prasībās iekļaut enerģijas izlietojumu, būtu jāvar izmantot atrašanās vietas principu, ar kuru saskaņā vairākas tuvu izvietotas ēkas, kurās atrodas viena un tā pati organizācija, izmanto kopējus skaitītājus .

(26)  Pārrobežu finanšu un citu energoefektivitātes atbalsta pasākumu tirgus attīstībai būs svarīgi nodrošināt dalībvalstīs izsniegto energoefektivitātes sertifikātu savstarpēju atzīšanu. Lai to veicinātu, Komisijai būtu jāizstrādā vienoti sertifikātu satura un noformēšanas, kā arī ekspertu akreditācijas minimālie standarti. Lai ieteikumi būtu labi saprotami, energoefektivitātes sertifikātam jābūt pieejamam gan ēkas īpašnieka, gan īrnieka valodā.

(27)  Pēdējos gados ir novērots gaisa kondicionēšanas sistēmu skaita pieaugums Eiropas valstīs. Tas visās dalībvalstīs rada nopietnas problēmas slodzes maksimuma laikā, palielinot elektroenerģijas izmaksas un izjaucot enerģijas bilanci. Priekšroka būtu jādod stratēģijām, kas uzlabo ēku termoefektivitāti vasarā. Šajā nolūkā būtu jāturpina izstrādāt pasīvās dzesēšanas metodes, galvenokārt metodes, kā uzlabot iekštelpu mikroklimatu un klimatiskos apstākļus ap ēkām .

(28)  Regulāra apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspicēšana, ko veic kvalificēts personāls, sekmē to pareizu noregulēšanu saskaņā ar produkta specifikāciju; tas garantē optimālu sniegumu no vides, drošības un enerģētikas viedokļa. Visas apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmas neatkarīgs novērtējums jāveic regulāri aprites cikla laikā, jo īpaši pirms nomaiņas vai modernizēšanas. Lai samazinātu administratīvo slogu ēku īpašniekiem un īrniekiem, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka energoefektivitātes sertificēšanā vienmēr ietilpst arī apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu pārbaude; turklāt iespēju robežās apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu pārbaude jāveic vienlaikus.

(29)   Kopīga pieeja ēku energoefektivitātes sertifikācijai un apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspicēšanai, ko veic kvalificēti un akreditēti eksperti,  kuru neatkarība garantējama, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, sekmēs to noteikumu vienādošanu, kuri attiecas uz pūliņiem, ko dalībvalstīs pieliek, lai taupītu enerģiju  ēku sektorā . Pateicoties šim procesam, pircējiem vai varbūtējiem izmantotājiem būs skaidrs priekšstats par energoefektivitāti Kopienas nekustamā īpašuma tirgū. Lai garantētu energoefektivitātes sertifikātu un apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspicēšanas kvalitāti visā Kopienā, katrā dalībvalstī jāizveido neatkarīgs kontroles mehānisms.

(30)  Vietējām un reģionālajām iestādēm ir izšķiroša nozīme šīs direktīvas sekmīgā ieviešanā. Ar šo iestāžu pārstāvjiem jāapspriežas par visiem aspektiem, kas saistīti ar direktīvas ieviešanu vietējā vai reģionālā līmenī. Vietējiem plānotājiem un būvuzraugiem būtu jāsaņem atbilstoša palīdzība un resursi, lai veiktu nepieciešamos uzdevumus.

(31)  Ja iekārtu uzstādītāja profesionālās darbības uzsākšana un veikšana ir reglamentēta profesija, profesionālās kvalifikācijas atzīšanas nosacījumi ir izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvā 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (10) . Tādēļ šo direktīvu piemēro, neierobežojot Direktīvu 2005/36/EK. Lai arī Direktīvā 2005/36/EK ir noteiktas prasības par profesionālo kvalifikāciju, tostarp arhitekta kvalifikācijas, savstarpēju atzīšanu, vēl ir jānodrošina, ka arhitekti un plānotāji savos plānos un projektos atbilstoši ņem vērā augsti efektīvas tehnoloģijas. Tādēļ dalībvalstu pienākumam būtu jābūt sniegt precīzus norādījumus. Tas būtu jāveic, neskarot Direktīvas 2005/36/EK noteikumus, jo īpaši tās 46. un 49. pantu.

(32)  Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību(11) .

(33)  Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro I pielikumā izklāstītās vispārējā regulējuma konkrētas daļas pielāgot tehnikas attīstībai, noteikt vienotu metodi izmaksu ziņā optimāla minimālo energoefektivitātes prasību līmeņa aprēķināšanai, kā arī izstrādāt nulles enerģijas ēku definīciju, ņemot vērā reģionam raksturīgos laika apstākļus un nākotnē prognozētās laika apstākļu izmaiņas . Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs direktīvas elementus, inter alia, papildinot ar jauniem nebūtiskiem elementiem, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(34)  Tā kā pašlaik aptuveni 14 % energoresursu ES tiek tērēti apgaismojumam un tā kā, izmantojot mūsdienīgas, progresīvas apgaismojuma sistēmas, var ietaupīt vairāk nekā 80 % enerģijas, vienlaikus nodrošinot Eiropas standartiem atbilstošu apgaismojuma līmeni (nepilnīgi izmantota iespēja, lai ES varētu sasniegt 2020. gada mērķus), Komisijai būtu jāveic atbilstoši pasākumi, lai pieņemtu Apgaismojuma projektu direktīvu, tā papildinot šajā direktīvā noteiktos pasākumus un mērķus. Paaugstināta energoefektivitāte, kas panākta, pateicoties uzlabotiem apgaismojuma projektiem un energoefektīvu gaismas avotu izmantošanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/.../EK [ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem (pārstrādāta versija)] (12) direktīvas noteikumiem, uzskatāma par ievērojamu ieguldījumu ēku energoefektivitātes uzlabošanā.

(35)  Ņemot vērā to, ka mērķi uzlabot ēku energoefektivitāti nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo būvniecības nozare ir sarežģīta un valstu nekustamā īpašuma tirgus nespēj pienācīgi risināt energoefektivitātes problēmas, un to, ka paredzētās darbības apjoma un rezultātu dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas mērogā, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(36)  Pienākums transponēt šo direktīvu valsts tiesību aktos būtu jāattiecina tikai uz tiem noteikumiem, kuri, salīdzinot ar iepriekšējo direktīvu, paredz grozījumus pēc būtības. Pienākums transponēt noteikumus, kas nav grozīti, izriet no iepriekšējās direktīvas.

(37)  Šī direktīva neskar dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem direktīvas transponēšanai valsts tiesību aktos un direktīvas piemērošanai, kā izklāstīts VI pielikuma B daļā,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Priekšmets

Šī direktīva sekmē ēku energoefektivitātes uzlabošanu Kopienā, ņemot vērā āra klimatiskos apstākļus un vietējās īpatnības, kā arī prasības attiecībā uz iekštelpu klimatu un izmaksu ziņā optimālu energoefektivitātes līmeni .

Šajā direktīvā ir noteiktas prasības attiecībā uz:

   a) ▌ēku un tās daļu, kā arī norobežojošo konstrukciju būvelementu un inženiertehnisko sistēmu integrētās energoefektivitātes aprēķina metodēm;
   b) to, kā jaunām ēkām un to daļām piemērojamas minimālās prasības energoefektivitātes jomā;
   c) to, kā minimālās prasības energoefektivitātes jomā piemēro esošajām ēkām ▌, kad tajās veic nozīmīgu atjaunošanu, un norobežojošo konstrukciju būvelementiem un inženiertehniskajām sistēmām, kad tās aizstāj vai atjauno ;
   d) valstu plāniem un mērķiem palielināt nulles enerģijas ēku skaitu; ▌
   e) ēku vai to daļu energosertificēšanu;
   f) regulārām apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspekcijām ēkās;
   g) neatkarīgām kontroles sistēmām, kuras attiecas uz energoefektivitātes sertifikātiem un inspekcijas ziņojumiem;
   h) ēku energoefektivitātes sertificētāju un apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspektoru izglītības, apmācības un savstarpējās atzīšanas prasībām dalībvalstīs;
   i) valstu plāniem attiecībā uz šķēršļu novēršanu būvniecības, īres un mantojuma tiesību aizsardzības tiesību aktos un finansiālu stimulu izveidošanu.

2. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

   1) "ēka" ir būve ar jumtu un mūriem, kur enerģiju izmanto iekštelpas klimata regulēšanai;
   2) "jaunbūve" ir ēka, par kuru attiecīgā būvatļauja saņemta pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā;
   3) "ēkas daļas" ir dzīvokļi vai ēkas vienības, kas paredzētas atsevišķai izmantošanai;
   4) "nulles enerģijas ēka" ir ēka, kuras energoefektivitātes līmenis ir tik augsts, ka ēkas kopējais primārās enerģijas patēriņš gada laikā ir vienāds ar turpat saražotās atjaunojamās enerģijas daudzumu vai ir mazāks par to;
   5) "ēkas inženiertehniskā sistēma" ir apkures, dzesēšanas, ventilācijas, karstā ūdens, apgaismojuma un elektroenerģijas ražošanas tehnisks aprīkojums, mērījumu, uzraudzības un kontroles sistēmas vai tāds tehnisks aprīkojums, kurā apvienoti vairāki minētie elementi;
   6) "ēkas energoefektivitāte" ir aprēķinātais vai uzskaitītais enerģijas daudzums (kWh/m 2 gadā) , kurš ir vajadzīgs, lai apmierinātu primārās enerģijas pieprasījumu saistībā ar ēkas tipisku izmantojumu un kurā cita starpā ietilpst enerģija, kas izmantota apkurei, karstajam ūdenim, dzesēšanai, ventilācijai un iebūvētam apgaismojumam, ņemot vērā no pasīvām solārām sistēmām iegūto enerģiju, saules gaismas aizēnošanu un dabisko apgaismojumu ;
   7) "primārā enerģija" ir enerģija, kas iegūta no atjaunojamiem un neatjaunojamiem enerģijas avotiem un kas nav pārstrādāta vai pārveidota;
   8) "enerģija, kas iegūta no atjaunojamiem enerģijas avotiem" ir no atjaunojamiem nefosiliem enerģijas avotiem iegūta enerģija ‐ vēja, saules, ģeotermālā, aerotermālā, hidrotermālā enerģija, jūras enerģija, hidroenerģija, biomasas enerģija, atkritumu poligonu un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu gāzes un biogāzes;
   9) "norobežojošās konstrukcijas" ir ēkā integrētie elementi, kas atdala tās iekšējās telpas no ārējās vides; ▌
   10) "norobežojošo konstrukciju būvelementi" ir atsevišķi ēkas elementi, kas ietekmē ēkas energoefektivitāti un neietilpst ēkas inženiertehniskajās sistēmās, proti, logi, aizēnojums, ārsienu durvis, sienas, pamati, pagraba grīda, griesti, jumts un izolācijas sistēmas;
   11) "nozīmīga atjaunošana" ir ēkas atjaunošana, ja
   a) atjaunošanas kopējās izmaksas, kas attiecas uz norobežojošām konstrukcijām vai ēkas inženiertehniskajām sistēmām, pārsniedz 20 % no ēkas vērtības, kura aprēķināta saskaņā ar pašreizējām būvniecības izmaksām attiecīgajā dalībvalstī , izņemot zemes vērtību, uz kuras ēka atrodas, vai
   b) atjaunošanu veic vairāk nekā 25 % norobežojošās konstrukcijas virsmas, kam ir tieša ietekme uz ēkas energoefektivitāti ;
   12) "Eiropas standarts" ir standarts, ko pieņēmusi Eiropas Standartizācijas komiteja, Eiropas Elektrotehniskās standartizācijas komiteja vai Elektrosakaru standartizācijas institūts un kas ir darīts publiski pieejams;
   13) "energoefektivitātes sertifikāts" ir sertifikāts, kuru atzinusi dalībvalsts vai šīs dalībvalsts izraudzīta juridiska persona un kurā ir raksturota ēkas vai tās daļu energoefektivitāte, kas aprēķināta pēc metodes, kura pieņemta saskaņā ar 3. pantu;
   14) "koģenerācija" ir siltumenerģijas un elektroenerģijas un/vai mehāniskās enerģijas vienlaicīga ražošana vienā procesā;
   15) "izmaksu ziņā optimāls līmenis" ir tāds izmaksu līmenis, kam raksturīga pozitīva izmaksu un ieguvumu attiecība, kuru aprēķina ēkas aprites ciklā, ņemot vērā vismaz ieguldījumu pašreizējo neto vērtību, ekspluatācijas izmaksas (tostarp enerģijas izmaksas), uzturēšanas izmaksas un attiecīgā gadījumā ‐ ieņēmumus no saražotās enerģijas un likvidēšanas izmaksas;
   16) "gaisa kondicionēšanas sistēma" ir to sastāvdaļu kombinācija, kuras ir vajadzīgas, lai nodrošinātu iekštelpu gaisa kondicionēšanu, tostarp ventilāciju;
   17) "katls" ir katls ar degli, kas paredzēts tam, lai pārnestu uz šķidrumu degšanas procesā iegūto siltumu;
   18) "lietderīgā nominālā jauda" ir maksimālā siltuma atdeve (kW), ko ražotājs noteicis un garantējis kā tādu, ko var piegādāt nepārtrauktas darbības laikā, tajā pašā laikā ievērojot lietderīgo efektivitāti, uz ko ražotājs ir norādījis;
   19) "siltumsūknis" ir mašīna, ierīce vai iekārta, kas pārvada siltumu no dabiskās vides, piemēram, gaisa, ūdens vai zemes, uz ēkām vai rūpnieciskām iekārtām, mainot siltuma dabisko plūsmu, t.i. no zemākas uz augstāku temperatūru . Siltumsūkņos uzņemtās vides enerģijas daudzums, kuru šīs direktīvas nolūkā uzskata par atjaunojamo enerģiju, atbilst tam, kas noteikts Direktīvā 2009/28/EK;
   20) "enerģētiskā nabadzība" ir stāvoklis, kad mājsaimniecībai par apkurei patērēto enerģiju jātērē vairāk nekā 10 % ienākumu, lai apsildītu mājokli atbilstoši pieņemamam standartam, kura pamatā ir Pasaules Veselības organizācijas ieteiktais līmenis;
   21) "apgaismojuma sistēma" ir elementu kopums, kuri nepieciešami, lai nodrošinātu konkrētu apgaismojuma līmeni;
   22) "centralizētā siltumapgāde vai dzesēšana" ir termiskās enerģijas padeve tīklā tvaika, karsta ūdens vai atdzesētu šķidrumu veidā no centrāla enerģijas ražošanas avota vairākām ēkām izmantošanai telpu vai rūpnieciskajai apkurei vai dzesēšanai, vai ūdens uzkarsēšanai;
   23) "apgaismojuma projekts" ir shēma vai zīmējums, kurā detalizēti attēlota apgaismojuma vienību konfigurācija un izkārtojums, tostarp attiecīgais kontroles aprīkojums.

3. pants

Metodes pieņemšana ēku energoefektivitātes aprēķināšanai 

1.  Komisija, apspriedusies ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, it īpaši vietējo, reģionālo un valstu iestāžu pārstāvjiem, līdz 2010. gada 31. martam izstrādā vienotu ēku energoefektivitātes aprēķina metodi, kas atbilst I pielikumā noteiktajai vispārējai sistēmai.

Minētos pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

2.  Dalībvalstis ievieš minēto vienoto metodi .

3.  Ēku energoefektivitāti izsaka pārredzamā veidā, un tajā ietilpst primārās enerģijas patēriņa rādītāji.

4. pants

Energoefektivitātes minimālo prasību noteikšana

1.  Dalībvalstis paredz vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ēkām, norobežojošo konstrukciju būvelementiem un inženiertehniskajām sistēmām un to daļām tiek noteiktas minimālās energoefektivitātes prasības, lai sasniegtu vismaz izmaksu ziņā optimālu līmeni, un tās tiek aprēķinātas saskaņā ar 3. pantā minēto vienoto metodi.

Kad dalībvalstis nosaka šīs prasības, tās apspriežas ar valsts iestādēm un citām ieinteresētajām personām un var nošķirt jaunas ēkas un jau esošas ēkas, kā arī dažādu ēku kategorijas.

Šīm prasībām jābūt saderīgām ar citiem piemērojamiem Kopienas tiesību aktiem un tajās jāņem vērā vispārējie klimatiskie apstākļi, kas raksturo iekštelpu, kā arī telpas un ārējais apgaismojums, lai novērstu tādus varbūtējus negatīvus iznākumus kā, piemēram, nepietiekama ventilācija un nepietiekams dabiskais apgaismojums , kā arī vietējās īpatnības, izmantojums, kam ēka ir paredzēta, un tās vecums.

Šīs prasības regulāri ne retāk kā reizi četros gados pārskata un atjaunina, lai ņemtu vērā tehnikas attīstību būvniecības nozarē.

Šī panta noteikumi nedrīkst kavēt dalībvalstīm sniegt atbalstu jaunu ēku būvniecībai, nozīmīgai ēku atjaunošanai, ēku norobežojošo konstrukciju būvelementu un inženiertehnisko sistēmu modernizācijai, ko veicot, tiek pārsniegts šajā direktīvā noteiktais prasību minimums.

2.  Dalībvalstis var pieņemt lēmumu nenoteikt vai nepiemērot 1. punktā minētās prasības šādām ēku kategorijām:

   a) ēkas, ko oficiāli aizsargā kā daļu no klasificētas vides vai to īpašās arhitektūras vai vēsturiskās vērtības dēļ, tajos gadījumos, ja konkrētu minimālo energoefektivitātes prasību izpilde nepieņemami izmainītu to būtību vai izskatu;
   b) ēkas, kas kalpo par kulta vietām un ko izmanto reliģiskām darbībām;
   c) pagaidu celtnes, ko plānots izmantot mazāk nekā 18 mēnešus , ražošanas vietas, darbnīcas un lauksaimniecības ēkas, kas nav dzīvojamās ēkas, ar zemu enerģijas pieprasījumu un nedzīvojamas lauksaimniecības ēkas, ko izmanto kādā nozarē, ko aptver valsts nozaru nolīgums energoefektivitātes jomā;
   d) neatkarīgas ēkas ar kopējo izmantojamo platību mazāk par 50 m2.

3.  No 2012.  gada 30. jūnija dalībvalstis paredz stimulus ēku vai to daļu, tostarp norobežojošo konstrukciju būvelementu, būvniecībai vai nozīmīgai atjaunošanai tikai tad , ja būvniecības vai atjaunošanas iznākums atbilst vismaz minimālajām energoefektivitātes prasībām, kuras noteiktas atbilstīgi 5. panta 2. punktā minētajiem aprēķina rezultātiem.

4.  Dalībvalstis pārskata minimālās energoefektivitātes prasības, kas noteiktas saskaņā ar ║1. punktu, un nodrošina, ka ne vēlāk kā 2015. gada 30. jūnijā minētās prasības atbilst vismaz 5. panta 2. punktā izklāstītajiem aprēķina rezultātiem.

5.  Dalībvalstis paredz subsīdijas un tehniskas konsultācijas, lai īstenotu īpašas programmas vēsturisku ēku vai vēsturisko centru pielāgošanai energoefektivitātes prasībām.

6.  Vēsturiskajos centros izvietoto ēku enerģijas ražošanas sistēmām un izolācijas pasākumiem veicams vizuālās ietekmes novērtējums.

5. pants

Izmaksu ziņā optimāla minimālo energoefektivitātes prasību līmeņa aprēķināšana

1.  Komisija, apspriedusies ar attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, it īpaši vietējo, reģionālo un valstu iestāžu pārstāvjiem, un pamatojoties uz IV pielikumā izklāstītajiem principiem, līdz 2010. gada 31. martam izstrādā vienotu metodi izmaksu ziņā optimāla līmeņa aprēķināšanai attiecībā uz ēkām vai to daļām piemērojamām minimālajām energoefektivitātes prasībām. Vienotajā metodē var izmantot atsauces uz attiecīgiem Eiropas standartiem, un

   tajā tiek ievērota atšķirība starp jaunbūvēm un esošajām ēkām, kā arī starp dažādām ēku kategorijām;
   tajā tiek ievērotas klimatisko apstākļu atšķirības dažādās dalībvalstīs un iespējamās klimatisko apstākļu izmaiņas attiecīgās ēkas ekspluatācijas laikā, un
   ar to nosaka vienotas enerģijas izmaksu prognozes vai aprēķina metodes.

Komisija reizi piecos gados pārskata vienoto metodi un vajadzības gadījumā to atjaunina.

Minētos pasākumus , kas paredzēti šīs direktīvas nebūtisko elementu grozīšanai, papildinot to, pieņem saskaņā ar 21. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

2.  Dalībvalstis aprēķina izmaksu ziņā optimālu minimālo energoefektivitātes prasību līmeni, izmantojot vienoto metodi, kas izstrādāta saskaņā ar 1. punktu, un attiecīgos parametrus, piemēram, klimatiskos apstākļus .

Dalībvalstis iesniedz Komisijai ziņojumu par visiem ievades datiem un pieņēmumiem, kas tika izmantoti minētajiem aprēķiniem, kā arī par pašiem aprēķinu rezultātiem. Šo ziņojumu iekļauj energoefektivitātes rīcības plānos, kuri minēti Direktīvas 2006/32/EK 14. panta 2. punktā. Dalībvalstis iesniedz Komisijai šādus ziņojumus reizi trijos gados. Pirmo ziņojumu iesniedz vēlākais 2011. gada 30. jūnijā.

3.  Komisija publicē ziņojumu par dalībvalstu progresu šā panta īstenošanā .

6. pants

Jaunbūves

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka jaunbūves atbilst minimālajām energoefektivitātes prasībām, kas noteiktas saskaņā ar 4. pantu, kā arī atbilst 9. panta noteikumiem .

Dalībvalstis veicina augsti efektīvu alternatīvo sistēmu izmantošanu jaunbūvēs. Var izmantot gan turpmāk minētās, gan citas alternatīvās sistēmas :

   a) decentralizētas energoapgādes sistēmas, kuru pamatā ir enerģija no atjaunojamiem avotiem ;
   b) koģenerācija;
   c) centralizētas vai kopīgas siltumapgādes vai dzesēšanas sistēmas, ja tādas ir pieejamas, it īpaši sistēmas, kuru pamatā pilnībā vai daļēji ir no atjaunojamiem avotiem iegūta enerģija ;
   d) siltumsūkņu sistēmas;
   e) informācijas un komunikāciju tehnoloģiju aprīkojums uzraudzībai un kontrolei.

7. pants

Esošās ēkas

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka gadījumos, kad ēkās veic nozīmīgu atjaunošanu vai modernizē vai nomaina ēku norobežojošo konstrukciju būvelementus un inženiertehniskās sistēmas vai to daļas , to energoefektivitāte tiek uzlabota tā, lai būtu izpildītas vismaz minimālās energoefektivitātes prasības, ciktāl tehniski, funkcionāli un ekonomiski tas ir iespējams. Dalībvalstis nosaka šīs minimālās energoefektivitātes prasības saskaņā ar 4. pantu un ievērojot 9. panta noteikumus . Šīs prasības nosaka gan atjaunotajām sistēmām un būvelementiem to modernizēšanas vai nomaiņas gadījumā, gan atjaunotajai ēkai kopumā nozīmīgas atjaunošanas gadījumā .

Ēku nozīmīgas atjaunošanas gadījumā dalībvalstis mudina ņemt vērā un apsvērt šādas augsti efektīvas alternatīvās sistēmas:

   a) decentralizētas energoapgādes sistēmas, kuru pamatā ir enerģija no atjaunojamiem avotiem;
   b) koģenerācija;
   c) centralizētas vai kopīgas siltumapgādes vai dzesēšanas sistēmas, ja tādas ir pieejamas, it īpaši sistēmas, kuru pamatā pilnībā vai daļēji ir no atjaunojamiem avotiem iegūta enerģija;
   d) siltumsūkņu sistēmas;
   e) informācijas un komunikāciju tehnoloģiju aprīkojums uzraudzībai un kontrolei.

8. pants

Ēkas inženiertehniskās sistēmas un norobežojošo konstrukciju būvelementi

1.  Dalībvalstis nosaka minimālās energoefektivitātes prasības norobežojošo konstrukciju būvelementiem un ēkās ierīkotajām un ekspluatētajām inženiertehniskajām sistēmām, kas neietilpst Direktīvas 2009/.../EK [ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības attiecībā uz enerģiju patērējošiem ražojumiem] un tās īstenošanas pasākumu darbības jomā . Prasības nosaka jaunām, nomainītām un atjaunotām ekspluatējamām iekārtām, ēku inženiertehniskajām sistēmām un norobežojošo konstrukciju būvelementiem un to daļām un piemēro tiktāl, ciktāl tas ir tehniski un funkcionāli iespējams .

Prasības jo īpaši attiecina uz šādiem elementiem:

   a) apkures sistēmu , tostarp centralizētas vai kopīgas siltumapgādes un dzesēšanas sistēmu, katli, citi siltuma ģeneratori vai siltummaiņi ;
   b) ūdens sildītāji karstā ūdens apgādes sistēmās;
   c) centrālā gaisa kondicionēšanas iekārta vai aukstuma ģenerators gaisa kondicionēšanas sistēmās;
   d) apgaismes instalācijas;
   e) norobežojošo konstrukciju būvelementi.

2.  Minimālās energoefektivitātes prasības, kas noteiktas saskaņā ar 1. punktu, ir saderīgas ar visiem tiesību aktiem, kurus piemēro tam (tiem) produktam(-iem), kas veido sistēmu un būvelementus , un minētās prasības izstrādā, pamatojoties uz produkta(-u) pareizu uzstādīšanu un ēkas inženiertehniskās sistēmas pienācīgu regulējumu un kontroli. Inženiertehnisko sistēmu gadījumā ar šīm prasībām nodrošina, ka sistēmas pirms ekspluatācijas tiek pienācīgi pielāgotas, ka tiek iegūts pareizs ūdens siltumapgādes sistēmu hidrauliskais līdzsvars un ka uzstādīšanai ir izmantots(-i) atbilstoša izmēra un veida produkts(-i), ņemot vērā ēkas inženiertehniskās sistēmas paredzēto lietojumu.

3.  Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes ... Direktīvas 2009/.../EK [par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu] (13) I pielikumu. Dalībvalstis nodrošina, ka visās jaunbūvēs un visās ēkās, kurām veic nozīmīgu atjaunošanu, kā arī visos gadījumos, kad tiek veikta skaitītāju nomaiņa, tiek uzstādīti viedie skaitītāji, un attiecīgos gadījumos mudina uzstādīt aktīvās kontroles sistēmas, piemēram, automātiku, kontroles un uzraudzības sistēmas.

9. pants

Nulles enerģijas ēkas

1.  Dalībvalstis izstrādā valsts plānus, ar kuriem paredz palielināt 2. panta 1.c punktā definēto nulles enerģijas ēku skaitu.

Dalībvalstis nodrošina, ka vēlākais 2018. gada 31. decembrī visas jaunās ēkas ir vismaz nulles enerģijas ēkas.

Dalībvalstis nosaka mērķus attiecībā uz nulles enerģijas ēku minimālo īpatsvaru attiecīgi 2015. un 2020. gadā, izsakot to kā procentuālu daļu no kopējā ēku skaita un kā procentuālu daļu no kopējās izmantojamās platības.

Atsevišķus mērķus izvirza attiecībā uz:

   a) jaunām un atjaunotām dzīvojamām ēkām;
   b) jaunām un atjaunotām nedzīvojamām ēkām;
   c) ēkām, ko izmanto publiskā sektora iestādes.

Dalībvalstis nosaka atsevišķus mērķus c) apakšpunktā minētajām jaunbūvēm un jau uzbūvētajām ēkām, nosakot šiem mērķiem termiņus, kuri beidzas vismaz trīs gadus pirms šajā pantā noteiktajiem attiecīgajiem mērķiem, un ņemot vērā vadošo lomu, kas jāuzņemas publiskā sektora iestādēm ēku energoefektivitātes jomā.

2.  Valsts plānu , kas minēts 1. punktā, izstrādā pēc apspriešanās ar visām ieinteresētajām personām, tostarp vietējām un reģionālajām iestādēm, un tajā cita starpā ietver šādus elementus:

   a) starpposma mērķus, kas izteikti kā procentuālā daļa no kopējā ēku skaita un no kopējās izmantojamās platības 2015. un 2020.  gadā;
   b) detalizētu valstī spēkā esošo prasību aprakstu, kuras attiecas uz minimālo no atjaunojamiem enerģijas avotiem iegūtās enerģijas līmeni jaunbūvēs un esošajās ēkās, kuras tiek nozīmīgi atjaunotas, kā noteikts Direktīvā 2009/28/EK, kā arī šīs direktīvas 6. un 7. pantā;
   c) kopsavilkumu par visiem politikas virzieniem un informāciju par pasākumiem, kuri uzsākti, lai veicinātu šādu ēku skaita palielināšanu;
   d) valsts, reģionālās un vietējās programmas, kas paredzētas energoefektivitātes pasākumu atbalstam, piemēram, nodokļu atlaides, finanšu instrumentus vai samazinātu PVN.

3.  Dalībvalstis vēlākais līdz 2011. gada 30. jūnijam iesniedz Komisijai 1. punktā minētos valsts plānus un ik pēc trim gadiem ziņo Komisijai par paveikto valsts plānu īstenošanā. Valsts plānus un progresa ziņojumus ietver energoefektivitātes rīcības plānos, kuri minēti Direktīvas 2006/32/EK 14. panta 2. punktā.

4.  Divu mēnešu laikā pēc tam, kad dalībvalsts ir iesniegusi 3. pantā minēto valsts plānu, Komisija, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu, var noraidīt šo plānu vai kādu tā aspektu, kā pamatojumu minot to, ka nav ievērotas visas šajā pantā minētās prasības. Šādā gadījumā attiecīgā dalībvalsts ierosina grozījumus. Viena mēneša laikā pēc priekšlikumu saņemšanas Komisija pieņem grozīto plānu vai pieprasa citus grozījumus. Komisija un attiecīgā dalībvalsts veic visus pamatoti pieņemamos pasākumus, lai vienošanos par valsts plānu panāktu piecu mēnešu laikā pēc sākotnējā plāna iesniegšanas.

5.   Komisija ne vēlāk kā līdz 2010. gada 31. decembrim atbilstīgi 2. pantā sniegtajai definīcijai izstrādā detalizētu un vienotu nulles enerģijas ēku definīciju .

Pasākumus, kas paredzēti šīs direktīvas nebūtisku elementu grozīšanai, papildinot to, pieņem saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

6.  Komisija līdz 2012. gada 30. jūnijam un pēc tam reizi trijos gados publicē ziņojumu par dalībvalstu progresu attiecībā uz nulles enerģijas ēku skaita palielināšanu ▌. Pamatojoties uz šādu ziņojumu, Komisija izstrādā rīcības plānu un vajadzības gadījumā ierosina veikt pasākumus, lai palielinātu šādu ēku skaitu.

10. pants

Finansiālie stimuli un tirgus šķēršļi

1.  Dalībvalstis līdz 2011. gada 30. jūnijam sagatavo valstu rīcības plānus, kuros iekļauti ierosinātie pasākumi attiecībā uz šajā direktīvā noteikto prasību izpildi, mazinot pastāvošos juridiskos un tirgus šķēršļus un attīstot gan pastāvošos, gan jaunus finanšu un nodokļu instrumentus, lai tādējādi palielinātu jaunbūvju un esošo ēku energoefektivitāti.

Ierosinātajiem pasākumiem jābūt pietiekamiem, efektīviem, pārredzamiem un nediskriminējošiem, jāatbalsta energoefektivitātes sertifikātos sniegto ieteikumu izpilde, jātiecas rosināt būtiskus energoefektivitātes uzlabojumus tajās ēkās, kur citādi šādu uzlabojumu veikšana no ekonomiskā viedokļa nebūtu iespējama, un jāparedz pasākumi to mājsaimniecību atbalstam, kam draud enerģētiskā nabadzība.

Dalībvalstis salīdzina savus finanšu un nodokļu instrumentus ar V pielikumā uzskaitītajiem instrumentiem un, neskarot attiecīgās valsts tiesību aktus, īsteno vismaz divus no šajā pielikumā minētajiem instrumentiem.

2.  Valstu rīcības plānus dalībvalstis dara zināmus Komisijai, iekļaujot tos Direktīvas 2006/32/EK 14. panta 2. punktā minētajos energoefektivitātes rīcības plānos, un reizi trijos gados tos atjaunina.

3.  Šīs direktīvas īstenošanas atbalstam Komisija pēc ietekmes novērtējuma izdarīšanas vēlākais līdz 2010. gada 30. jūnijam nāk klajā ar piemērotiem likumdošanas priekšlikumiem, lai nostiprinātu pastāvošos Kopienas finanšu instrumentus un ieviestu jaunus instrumentus.

Minētajos priekšlikumos apsver šādus pasākumus:

   a) pārskatot Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu (14) nākamajam plānošanas periodam, i evērojami palielināt Eiropas Reģionālās attīstības fonda maksimālo piešķīrumu, ko atļauts izmantot mājokļu energoefektivitātes atbalstam, tostarp ieguldījumiem centralizētas siltumapgādes un dzesēšanas sistēmās un atjaunojamos energoresursos, un paplašināt šo projektu atbilstības kritērijus;
   b) izmantot citus Kopienas fondus, lai atbalstītu pētniecību un izstrādi, informācijas kampaņas un apmācību energoefektivitātes jomā;
   c) izveidot Energoefektivitātes fondu, kura pamatā būtu Kopienas budžeta, Eiropas Investīciju bankas un dalībvalstu finansējums un kura mērķis būtu sekmēt to, lai līdz 2020. gadam palielinātos privātā un valsts sektora ieguldījumi ēku energoefektivitātes palielināšanas projektos, tostarp saistībā ar atjaunojamās enerģijas izmantošanu ēkās un būvelementos, tādējādi palielinot energoefektivitāti. Minēto fondu iekļauj citu Kopienas struktūrpalīdzības pasākumu plānošanā. Fonda līdzekļu piešķiršanas kritērijus nosaka saskaņā ar Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006 ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu (15) , un to izveido vēlākais līdz 2014. gadam;
   d) samazināt PVN likmes pakalpojumiem un produktiem, kuri saistīti ar energoefektivitātes uzlabošanu, tostarp atjaunojamās enerģijas izmantošanai ēkās vai būvelementos.

11.  pants

Energoefektivitātes sertifikāti

1.  Dalībvalstis nosaka vajadzīgos pasākumus, lai izveidotu ēku energoefektivitātes sertificēšanas sistēmu. Energoefektivitātes sertifikātā ir norādes uz ēkas energoefektivitāti un tādām atsauces vērtībām kā minimālās energoefektivitātes prasības, lai ēkas vai tās daļu īpašniekiem vai īrniekiem būtu iespēja ▌novērtēt tās energoefektivitāti un bez grūtībām veikt salīdzinājumu ar citām dzīvojamām vai nedzīvojamām ēkām . Nedzīvojamo ēku energoefektivitātes sertifikātā attiecīgā gadījumā var norādīt arī reālo enerģijas patēriņu gadā, kā norādīts I pielikumā.

Ja ēku pārdod vai izīrē pirms uzbūvēšanas, pārdevējs sniedz precīzu rakstisku novērtējumu tās energoefektivitātei nākotnē.

2.  Sertifikātā iekļauj ieteikumus, kā ar optimālām izmaksām uzlabot ēkas vai tās daļu energoefektivitāti.

Energoefektivitātes sertifikātā ietvertie ieteikumi attiecas uz:

   a) pasākumiem saistībā ar norobežojošo konstrukciju, tostarp izolācijas sistēmu, vai ēku inženiertehniskās (-o) sistēmas (-u) nozīmīgu atjaunošanu;
   b) pasākumiem ēkas atsevišķām daļām vai elementiem, neatkarīgi no tā, vai ir veikta norobežojošo konstrukciju, tostarp izolācijas sistēmu, vai ēku inženiertehniskās sistēmas(-u) nozīmīga atjaunošana.

3.  Energoefektivitātes sertifikātā ietvertie ieteikumi ir tehniski iespējami konkrētai ēkai un sniedz pārredzamu informāciju, kas ietver vismaz skaidras norādes par aprēķināto potenciālo enerģijas ietaupījumu, pašreizējo tīro vērtību un ieguldījuma izmaksām īpašai ēkai vai ēku veidam . Rentabilitātes novērtējuma pamatā ir standarta apstākļu kopums, tostarp vismaz enerģijas ietaupījuma un enerģijas cenu izvērtējums , finanšu un nodokļu stimuli, kā arī procentu likmes ieguldījumiem, kuri vajadzīgi minēto ieteikumu īstenošanai.

4.  Dalībvalstis nodrošina, ka valsts iestādes un citas struktūras, kuras sniedz finansējumu ēku iegādei vai atjaunošanai, nosakot finansiālo stimulu, nodokļu pasākumu un aizdevumu līmeni un nosacījumus, ņem vērā energoefektivitātes sertifikātos sniegtos energoefektivitātes rādītājus un paustos ieteikumus.

5.  Energoefektivitātes sertifikātā sniedz norādi par to, kur ēkas īpašnieks vai īrnieks var saņemt precīzāku informāciju par sertifikātā sniegtajiem ieteikumiem. Turklāt tajā ietver informāciju par atsevišķiem pasākumiem, kuri jāveic, lai īstenotu ieteikumus, tostarp informāciju par pieejamajiem nodokļu un finanšu stimuliem un par finansēšanas iespējām .

6.  Valsts iestādes, ievērojot, ka ēku energoefektivitātes jomā tām jāuzņemas vadošā loma, īsteno ieteikumus, kas minēti ēku, kurās šīs iestādes izvietotas, energoefektivitātes sertifikātos, līdz sertifikātu derīguma termiņa beigām.

7.  Dzīvokļu vai vienas un tās pašas ēkas atsevišķo daļu, kas paredzētas dažādiem izmantojumiem, sertificēšanā var izmantot:

   a) kopīgu sertificējumu ēkai kopumā, ja tā ir aprīkota ar kopīgu apkures sistēmu,
   b) šā dzīvokļa vai ēkas atsevišķās daļas energoefektivitātes novērtējumu.

8.  Vienģimenes māju sertificēšanas pamatā var būt tādu citu līdzvērtīgu ēku novērtējums, kurām ir līdzīgs projekts un platība un līdzīgi faktiskie energoefektivitātes rādītāji, ja šādu atbilstību var garantēt eksperts, kas izdod energoefektivitātes sertifikātu.

9.  Energoefektivitātes sertifikāta derīguma termiņš nepārsniedz 10 gadus.

10.  Komisija līdz 2010. gada 30. jūnijam pieņem pamatnostādnes, kurās nosaka minimālos standartus attiecībā uz energoefektivitātes sertifikātu saturu, valodu un noformējumu.

Minēto pasākumu, kas paredzēts, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, pieņem saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

11.  Dalībvalstis atzīst sertifikātus, kas saskaņā ar šīm pamatnostādnēm izsniegti citā dalībvalstī, un tām nav atļauts ierobežot finanšu pakalpojumu sniegšanas brīvību, pamatojoties uz apstākli, ka sertifikāts izsniegts citā dalībvalstī.

12.  Līdz 2011. gadam, izmantojot no dalībvalstīm saņemto informāciju un apspriežoties ar attiecīgo nozaru pārstāvjiem, Komisija pieņem brīvprātīgu, vienotu Eiropas Savienības sertifikācijas sistēmu nedzīvojamo ēku energoefektivitātes sertificēšanai.

Pasākumu, kura mērķis ir grozīt nebūtisku šīs direktīvas elementus, papildinot to, jāpieņem saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Dalībvalstis līdz 2012. gadam ievieš pirmajā daļā minēto brīvprātīgo Eiropas Savienības sertifikācijas sistēmu, un tā darbojas paralēli valsts sertifikācijas sistēmai.

12.  pants

Energoefektivitātes sertifikātu izsniegšana 

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka energoefektivitātes sertifikātu izsniedz par ēkām vai to daļām, kuras ir uzbūvētas, pārdotas vai izīrētas, par sabiedrības bieži apmeklētām ēkām, kuru kopējā izmantojamā platība pārsniedz 250 m2 , un par ēkām, kuras izmanto publiskā sektora iestāde.

2.  Dalībvalstis  pieprasa , lai tad, kad tiek celta kāda ēka vai tās daļas , pārdevējs vai neatkarīgs eksperts, kas izsniedz sertifikātu un kas ir minēts 17. pantā , īpašniekam  nodotu energoefektivitātes sertifikātu.

3.  Dalībvalstis pieprasa, lai, pārdodot ēku vai tās daļas, visos attiecīgās ēkas vai tās daļu pārdošanas sludinājumos tiktu norādīts energoefektivitātes sertifikātā iekļautais energoefektivitātes skaitliskais rādītājs un lai iespējamajam pircējam uzrādītu energoefektivitātes sertifikātu.

Pārdevējs nodod energoefektivitātes sertifikātu pircējam vēlākais brīdī, kad tiek noslēgts ║ līgums par ēku vai tās daļu pārdošanu .

4.  Dalībvalstis pieprasa, lai, izīrējot ēku vai tās daļas, visos sludinājumos par attiecīgās ēkas vai tās daļu īri tiktu norādīts energoefektivitātes sertifikātā iekļautais energoefektivitātes skaitliskais rādītājs un lai iespējamajam īrniekam uzrādītu energoefektivitātes sertifikātu.

Īpašnieks nodod energoefektivitātes sertifikātu īrniekam vēlākais brīdī, kad tiek noslēgts īres līgums.

5.  Ēkas īpašnieks jebkurā laikā neatkarīgi no tā, vai ēka tiek būvēta, modernizēta, izīrēta vai pārdota, var prasīt akreditētam ekspertam sagatavot, pārrēķināt vai atjaunināt energoefektivitātes sertifikātu.

6.  Dalībvalstis var neattiecināt šā panta 1., 2., 3. un 4. punktu uz 4. panta 2. punktā minētajām ēku kategorijām.

13  pants

Energoefektivitātes sertifikātu izvietošana

Dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka ēkās, kurās izvietotas publiskā sektora iestādes, vai sabiedrības bieži apmeklētās ēkās, kuru kopējā izmantojamā platība pārsniedz 250 m 2 , redzamā vietā ir novietots energoefektivitātes sertifikāts.

14.  pants

Apkures sistēmu inspicēšana

1.  Dalībvalstis nosaka vajadzīgos pasākumus, lai ieviestu regulāru to katlu inspicēšanu, kuros izmanto neatjaunojamu šķidro kurināmo vai cieto kurināmo un kuru lietderīgā nominālā jauda ir vairāk nekā 20 kW. Šāda inspicēšana ietver katla efektivitātes novērtējumu un tā lieluma novērtējumu salīdzinājumā ar siltumenerģijas pieprasījumu ēkā. Dalībvalstis var atcelt inspicēšanu, ja pastāv elektroniska uzraudzības un kontroles sistēma.

2.  Dalībvalstis var noteikt, ka inspicēšanu veic dažādos intervālos atkarībā no apkures sistēmas ▌ tipa un lietderīgās nominālās jaudas. Nosakot minētos intervālus, dalībvalstis ņem vērā apkures sistēmas inspicēšanas izmaksas un aplēstos enerģijas izdevumu ietaupījumus, kas var rasties no inspicēšanas.

3.  Katlu apkures sistēmas B ar lietderīgo nominālo jaudu, kas pārsniedz 100 kW, inspicē vismaz reizi divos gados.

Attiecībā uz gāzes apkures katliem šo periodu var pagarināt līdz četriem gadiem.

4.  Atkāpjoties no 1., 2. un 3. punkta, dalībvalstis var izlemt veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka lietotāji saņem padomus attiecībā uz katlu nomaiņu, citām iespējamām izmaiņām apkures sistēmā un alternatīviem risinājumiem, lai noteiktu katla efektivitāti un piemēroto lielumu. Šī pieeja kopumā ir līdzvērtīga tai , kura izriet no noteikumiem 1. un 3. punktā.

Ja dalībvalstis izvēlas šo iespēju piemērot pasākumus, kas minēti ║pirmajā daļā, tās vēlākais līdz 2011. gada 30. jūnijam iesniedz Komisijai ziņojumu par minēto pasākumu līdzvērtīgumu pasākumiem, kas noteikti 1., 2. un 3. punktā. Dalībvalstis iesniedz Komisijai šādus ziņojumus reizi trijos gados. Šādu ziņojumu var ietvert energoefektivitātes rīcības plānos, kuri minēti Direktīvas 2006/32/EK 14. panta 2. punktā.

Ja Komisija uzskata, ka šā punkta otrajā daļā minētajā dalībvalsts ziņojumā nav pierādīts šā punkta pirmajā daļā minētā pasākuma līdzvērtīgums, tā sešu mēnešu laikā pēc ziņojuma saņemšanas var prasīt dalībvalstij vai nu sniegt vēl citus pierādījumus, vai ieviest īpašus papildu pasākumus. Ja gada laikā pēc šā pieprasījuma izdarīšanas iesniegtie pierādījumi vai veiktie papildu pasākumi Komisijai nešķiet apmierinoši, tā var atcelt minēto atkāpi.

15.  pants

Gaisa kondicionēšanas sistēmu inspicēšana

1.  Dalībvalstis nosaka vajadzīgos pasākumus, lai tiktu ieviesta regulāra to gaisa kondicionēšanas un ventilācijas sistēmu un reversīvo siltumsūkņu inspicēšana, kuru faktiskā nominālā jauda pārsniedz 5 kW . Šāda inspicēšana aptver gaisa kondicionēšanas sistēmas efektivitātes un tās lieluma novērtējumu salīdzinājumā ar dzesēšanas vajadzībām ēkā. Ventilācijas sistēmu inspekcijā ietilpst arī gaisa plūsmas novērtējums.

Dalībvalstis var atcelt šīs inspekcijas, ja pastāv elektroniska uzraudzības un kontroles sistēma, ar kuru sistēmu efektivitāti un drošību iespējams uzraudzīt no attāluma.

2.  Dalībvalstis var noteikt, ka inspicēšanu veic dažādos intervālos atkarībā no gaisa kondicionēšanas sistēmas, ventilācijas sistēmas vai reversīvā siltumsūkņa tipa un lietderīgās nominālās jaudas. Nosakot minētos intervālus, dalībvalstis ņem vērā ▌ inspicēšanas izmaksas un aplēstos enerģijas izdevumu ietaupījumus, kas var rasties no inspicēšanas.

3.  Nosakot 1. un 2. punktā minētos pasākumus, dalībvalstis, ja vien tas ir ekonomiski un tehniski iespējams, nodrošina, ka inspicēšana notiek atbilstīgi šīs direktīvas 14. pantā paredzētajai apkures sistēmu un citu tehnisko sistēmu inspicēšanai un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 17. maija Regulā (EK) Nr. 842/2006 par dažām fluorētām siltumnīcefekta gāzēm (16) noteiktajām noplūdes pārbaudēm.

4.  Atkāpjoties no 1. un 2. punkta, dalībvalstis var nolemt veikt pasākumus, lai nodrošinātu padomu sniegšanu lietotājiem par gaisa kondicionēšanas sistēmu nomaiņu vai citām izmaiņām gaisa kondicionēšanas sistēmā, tostarp, iespējams, paredzot inspicēšanu, lai noteiktu gaisa kondicionēšanas sistēmas efektivitāti un piemēroto lielumu. Šī pieeja kopumā ir līdzvērtīga tam, kas izriet no 1. un 2. punkta noteikumiem.

Ja dalībvalstis piemēro šā punkta pirmajā daļā minētos pasākumus, tās vēlākais līdz 2011. gada 30. jūnijam iesniedz Komisijai ziņojumus par šo pasākumu līdzvērtīgumu 1. un 2. punktā noteiktajiem pasākumiem. Minētos ziņojumus dalībvalstis Komisijai iesniedz reizi trijos gados. Šos ziņojumus var ietvert energoefektivitātes rīcības plānos, kuri minēti Direktīvas 2006/32/EK 14. panta 2. punktā.

Ja Komisija uzskata, ka šā punkta otrajā daļā minētajā dalībvalsts ziņojumā nav pierādīts šā punkta pirmajā daļā minētā pasākuma līdzvērtīgums, tā sešu mēnešu laikā pēc ziņojuma saņemšanas var prasīt dalībvalstij vai nu sniegt vēl citus pierādījumus, vai ieviest īpašus papildu pasākumus. Ja gada laikā pēc šā pieprasījuma izdarīšanas iesniegtie pierādījumi vai veiktie papildu pasākumi Komisijai nešķiet apmierinoši, tā var atcelt minēto atkāpi.

16 . pants

Ziņojumi par apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspicēšanu

1.  Šis pants attiecas uz ziņojumiem par apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspicēšanu.

2.  Inspekcijas ziņojumus sagatavo regulāri par katru inspicēto sistēmu. Inspekcijas ziņojumā iekļauj šādu informāciju:

  a) inspicētās sistēmas energoefektivitātes salīdzinājumu ar
   i) vislabāko pieejamo iespējamo sistēmu; kā arī
   ii) līdzīga tipa sistēmu, kuras visi būtiskie elementi atbilst tādai energoefektivitātes pakāpei, kādu paredz piemērojamie tiesību akti;
   b) ieteikumus attiecīgās ēkas vai tās daļu sistēmas energoefektivitātes rentablai uzlabošanai.

Panta b) apakšpunktā minētie ieteikumi attiecas uz konkrēto sistēmu un sniedz pārredzamu informāciju par to rentabilitāti. Rentabilitātes novērtējuma pamatā ir standarta apstākļu kopums, piemēram, enerģijas ietaupījumi un izmantotās enerģijas cenas, kā arī procentu likmes ieguldījumiem.

3.  Inspektors nodod inspekcijas ziņojumu attiecīgās ēkas īpašniekam vai īrniekam.

17.  pants

Neatkarīgi eksperti

1.   Dalībvalstis gādā par to, ka ēku energoefektivitātes sertificēšanu, kā arī apkures sistēmu un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspicēšanu veic neatkarīgi, kvalificēti un akreditēti eksperti neatkarīgi no tā, vai viņi darbojas kā pašnodarbinātie vai viņus nodarbina publiskā sektora iestādes vai privātuzņēmumu struktūras.

Ekspertus akreditē, ņemot vērā to kompetenci un neatkarību.

2.  Dalībvalstis nodrošina kvalifikāciju un akreditācijas savstarpēju atzīšanu.

3.  Komisija līdz 2011. gadam izstrādā pamatnostādnes regulārai ekspertu apmācībai, tostarp arī ieteikumus attiecībā uz minimālajiem standartiem.

Minēto pasākumu, kas paredzēts, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, pieņem saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

4.  Dalībvalstis nodrošina publisku piekļuvi informācijai par apmācību un akreditāciju. Tās izveido un dara pieejamu kvalificēto un akreditēto ekspertu sarakstu.

18.  pants

Neatkarīga kontroles sistēma

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar II pielikumu ievieš neatkarīgu kontroles sistēmu, ko izmanto, lai pārbaudītu energoefektivitātes sertifikātus un ziņojumus par apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspicēšanu. Dalībvalstis izveido atsevišķus īstenošanas mehānismus organizācijām, kuras atbild par energoefektivitātes sertifikātiem un apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspicēšanas ziņojumiem.

2.  Dalībvalstis var deleģēt pienākumus neatkarīgo kontroles sistēmu īstenošanai, ja tās nodrošina, ka minētās sistēmas tiek īstenotas saskaņā ar II pielikumu.

3.  Dalībvalstis pieprasa, lai energoefektivitātes sertifikātus un 1. punktā minētos inspekcijas ziņojumus reģistrētu vai darītu pieejamus kompetentajām iestādēm vai tām iestādēm, kurām kompetentās iestādes pēc pieprasījuma ir deleģējušas pienākumus īstenot neatkarīgās kontroles sistēmas.

19 . pants

Pārskatīšana

Komisija, kam palīdz komiteja, kas izveidota saskaņā ar 22. pantu , novērtē šo direktīvu un apsver iespēju to pārskatīt līdz 2015. gadam , ņemot vērā tās piemērošanas laikā gūto pieredzi un progresu , un vajadzības gadījumā sagatavo priekšlikumus, kuri cita starpā attiecas uz:

   a) metodēm, ar ko novērtē ēku energoefektivitāti, pamatojoties uz primārās enerģijas izmantošanu un oglekļa dioksīda emisiju;
   b) vispārējiem stimuliem turpmāku energoefektivitātes pasākumu veikšanai ēkās;
   c) Kopienas līmeņa prasību noteikšanu attiecībā uz esošo ēku pārveidi par nulles enerģijas ēkām.

20 . pants

Informācija

1.  Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai informētu ēku vai to daļu īpašniekus un īrniekus par dažādām metodēm un praksi, kas kalpo energoefektivitātes palielināšanai.

2.  Dalībvalstis jo īpaši sniedz informāciju ēku īpašniekiem un īrniekiem par energoefektivitātes sertifikātiem un inspekcijas ziņojumiem, to nolūkiem un mērķiem, par rentabliem veidiem, kā uzlabot attiecīgo ēku energoefektivitāti un par finansiālajām sekām vidusposmā un ilgtermiņā, ja nekas netiks darīts, kā arī par finanšu instrumentiem, kas pieejami, lai uzlabotu attiecīgās ēkas energoefektivitāti. Izmantojot informācijas kampaņas, īpašniekus un īrniekus mudina pildīt vismaz minimālās prasības, kas noteiktas 4. un 9. pantā.

Pēc dalībvalstu pieprasījuma Komisija palīdz dalībvalstīm organizēt informācijas kampaņas pirmā punkta un šī punkta pirmās daļas nolūkā , kuras var ietvert Kopienas programmas.

3.  Dalībvalstis nodrošina vietējo un reģionālo iestāžu iesaistīšanos informēšanas, apmācības un izpratnes veicināšanas programmu izstrādē.

4.  Dalībvalstis, iesaistot vietējās un reģionālās iestādes, nodrošina, ka par šīs direktīvas ieviešanu atbildīgajām personām ir pieejami atbilstoši norādījumi un apmācība, piedāvājot būvniecības standartu plānošanu un izpildi. Jo īpaši šādi norādījumi un apmācība pastiprina energoefektivitātes uzlabošanas nozīmi un, plānojot, projektējot, būvējot un atjaunojot rūpnieciskos vai dzīvojamos rajonus, ļauj apsvērt optimālo energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu, atjaunojamo energoresursu izmantošanas un centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas kombināciju.

5.  Komercēku īpašniekiem un īrniekiem ir pienākums apmainīties ar informāciju par reālo enerģijas patēriņu.

6.  Dalībvalstis sniedz Komisijai ziņas par:

   a) valsts, reģionālā un vietējā līmeņa atbalsta shēmām, kas paredzētas, lai veicinātu energoefektivitāti un no atjaunojamiem avotiem iegūtas enerģijas izmantošanu ēkās;
   b) ēku sektorā izmantotās no atjaunojamiem avotiem iegūtās enerģijas daļu valsts un reģionālā līmenī, tostarp precizējot, vai atjaunojamā enerģija nāk no vietējām iekārtām, centralizētās apkures un dzesēšanas sistēmas vai koģenerācijas.

Minētā informācija iekļaujama Direktīvas 2006/32/EK 14. panta 2. punktā minētajos energoefektivitātes rīcības plānos.

7.  Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai apmācītu lielāku skaitu iekārtu uzstādītāju un nodrošinātu apmācību kompetences līmeņa paaugstināšanai, sniedzot prasmes nepieciešamo energoefektīvo un atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju uzstādīšanas un integrācijas jomā, lai šie speciālisti varētu pildīt savu svarīgo uzdevumu, atbalstot ēku energoefektivitātes uzlabošanu.

8.  Komisija līdz 2010. gadam izveido interneta vietni, kurā sniegta šāda informācija:

   a) visu Direktīvas 2006/32/EK 14. panta 2. punktā minēto energoefektivitātes rīcības plānu jaunākās versijas;
   b) detalizētas ziņas par attiecīgajā brīdī Kopienā spēkā esošajiem pasākumiem, kuri paredzēti ēku energoefektivitātes uzlabošanai, tostarp piemērojamie finanšu un nodokļu instrumenti, to piemērošana un kontaktinformācija;
   c) detalizētas ziņas par valstu rīcības plāniem un attiecīgajā brīdī katrā dalībvalstī spēkā esošajiem valsts mēroga, reģionālajiem un vietējiem pasākumiem, kuri paredzēti ēku energoefektivitātes uzlabošanai, tostarp piemērojamie finanšu vai nodokļu instrumenti, to piemērošana un kontaktinformācija;
   d) valsts, reģionālā un vietējā līmeņa paraugprakses piemēri par ēku energoefektivitātes uzlabošanu.

Šā panta pirmajā daļā minētajai informācijai jābūt viegli pieejamai un saprotamai katram īrniekam, īpašniekam un uzņēmējam ikvienā dalībvalstī, kā arī visām vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm. Informācija sniedzama tādā formā, kas ļautu minētajām personām un organizācijām bez grūtībām izvērtēt savas iespējas saņemt atbalstu ēku energoefektivitātes uzlabošanai un salīdzināt dalībvalstu piedāvātos atbalsta pasākumus.

21 . pants.

I pielikuma pielāgošana tehnikas attīstībai 

Komisija pielāgo I pielikuma 3. un 4. punktu tehnikas attīstībai.

Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, pieņem saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

22.  pants

Komitejas procedūra

1.  Komisijai palīdz komiteja.

2.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 1.līdz 4. punktu un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

23.  pants

Sodi

Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par to valsts tiesību aktu pārkāpumiem, kuri pieņemti atbilstīgi šai direktīvai, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Paredzētajām sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām. Dalībvalstis vēlākais līdz 2010. gada 31. decembrim par šādiem noteikumiem ziņo Komisijai un nekavējoties ziņo tai par jebkuriem turpmākiem grozījumiem, kas tos skar. Dalībvalstis sniedz pierādījumus par soda sankciju noteikumu efektivitāti Direktīvas 2006/32/EK 14. panta 2. punktā minētajos energoefektivitātes rīcības plānos.

24.  pants

Transponēšana

1.  Dalībvalstis vēlākais līdz 2010. gada 31. decembrim pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas 2. līdz 18. un 20. līdz 23. panta un I un II pielikuma prasības. Dalībvalstis nekavējoties iesniedz Komisijai minēto tiesību aktu tekstus, kā arī minēto tiesību aktu un šīs direktīvas atbilstības tabulu.

Dalībvalstis vēlākais no 2010. gada 31. decembra piemēro minētos tiesību aktus tiktāl, ciktāl tie attiecas uz 2., 3., 9., 11. līdz 13, 17., 18., 20 . un 23. pantu .

Noteikumus, kas minēti 4. līdz 8., 14. līdz 16. un 18. pantā , tās piemēro vēlākais no 2010. gada 31. decembra attiecībā uz ēkām, ko izmanto valsts iestādes, un attiecībā uz citām ēkām tos piemēro vēlākais no 2012. gada 31. janvāra.

Pieņemot minētos aktus, dalībvalstis tajos iekļauj atsauci uz šo direktīvu vai attiecīgu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Tajos arī iekļauj norādi, ka atsauces uz direktīvām, kuras atceļ ar šo direktīvu, esošajos normatīvajos un administratīvajos aktos uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce un kā formulējams minētais teikums.

2.  Dalībvalstis nosūta Komisijai to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

25.  pants

Atcelšana

Direktīva 2002/91/EK, kurā grozījumi izdarīti ar regulu, kas minēta III pielikuma A daļā, tiek atcelta no 2012. gada 1. februāra, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem, kuros transponē valsts tiesību aktos un piemēro III pielikuma B daļā norādīto direktīvu.

Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu un lasa saskaņā ar VI pielikumā iekļauto atbilstības tabulu.

26.  pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī .

27.  pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

…,

Eiropas Parlamenta vārdā ‐ Padomes vārdā ‐

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

(1) 2009. gada 13. maija Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).
(2) 2009. gada 21. aprīļa Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).
(3) Eiropas Parlamenta 2009. gada 23. aprīļa Nostāja .
(4) OV L 1, 4.1.2003., 65. lpp.
(5) Skat. VI  pielikuma A daļu.
(6) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0038.
(7) OV L 140, 5.6.2009., 136. lpp.
(8) OV L 140, 5.6.2009., 16. lpp.
(9) OV L 114, 27.4.2006., 64. lpp.
(10) OV L 255,30.9.2005., 22. lpp.
(11) OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.
(12) OV L ... (COD (2008)0151).
(13) OV L ... (COD(2007)0195).
(14) OV L 210, 31.7.2006., 1. lpp.
(15) OV L 210, 31.7.2006., 25.lpp.
(16) OV L 161, 14.6.2006., 1.lpp.


I PIELIKUMS

Vispārēja sistēma ēku energoefektivitātes aprēķinam (minēta 3. pantā)

1.  Ēkas energoefektivitāti nosaka, pamatojoties uz aprēķināto vai faktisko primārās enerģijas daudzumu , ko gadā patērē, lai izpildītu dažādas vajadzības, kas saistītas ar tās ierasto lietošanu, un tā atspoguļo apkures siltumenerģijas pieprasījumu un dzesēšanas siltumenerģijas pieprasījumu (enerģija, kas vajadzīga, lai novērstu pārkaršanu), lai uzturētu ēkai paredzētos temperatūras apstākļus. Attiecīgā gadījumā enerģijas patēriņu izlīdzina ar ēkā saražoto enerģiju, kas iegūta no atjaunojamiem enerģijas avotiem.

2.  Ēkas energoefektivitāti izsaka pārredzamā veidā un tajā ietver arī skaitlisku norādi uz ▌primārās enerģijas izmantošanu, izsakot to kWh/m 2 gadā .

Ēku energoefektivitātes aprēķina metodē jāizmanto Eiropas standarti un attiecīgie Kopienas tiesību akti, tostarp Direktīva 2009/28/EK .

Novērtējot ēkā patērētās elektroenerģijas energoefektivitāti, koeficientā, ko piemēro pārrēķinam no galīgās uz primāro enerģiju, ņem vērā visu attiecīgo elektroenerģijas avotu gada vidējo svērto vērtību.

3.  Metodi nosaka, ņemot vērā vismaz šādus elementus:

  a) šādi faktiskie ēkas siltuma rādītāji (tostarp tās iekšējās šķērssienas).
   i) siltumspēja;
   ii) izolācija; kas panākta, izmantojot pieejamos materiālus ar viszemāko siltuma vadītspēju;
   iii) pasīvā apkure;
   iv) dzesēšanas elementi; kā arī
   v) termiskie tilti;
   b) apkures iekārtas un apgāde ar karsto ūdeni, tostarp to siltumizolācijas rādītāji;
   c) gaisa kondicionēšanas ierīces, tostarp dzesēšanas sistēmas ;
   d) dabīgā un mehāniskā ventilācija, kas var ietvert hermētiskumu;
   e) apgaismojuma projektā definētās iebūvētās apgaismes sistēmas, ņemot vērā attiecīgajā telpā veicamajai funkcijai piemēroto apgaismojuma līmeni, cilvēku klātbūtni, dabiska apgaismojuma pieejamības līmeni, apgaismojuma līmeņa elastīgu pielāgošanu atšķirīgajām funkcijām, un to, vai apgaismes instalācija paredzēta dzīvojamo ēku vai nedzīvojamo ēku sektoram ;
   f) ēku projekts, atrašanās vieta un orientācija, tostarp ārējais klimats;
   g) pasīvas solārās sistēmas un aizsardzība pret sauli;
   h) iekštelpas klimatiskie apstākļi, tostarp paredzētais iekštelpas klimats;
   i) iekšējās slodzes.

4.  Šajā aprēķinā vajadzības gadījumā ņem vērā šādus pozitīvas ietekmes elementus:

   a) vietējie saules iedarbības apstākļi, aktīvas solārās sistēmas un citas siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanas sistēmas, kuru pamatā ir atjaunojami enerģijas avoti;
   b) elektroenerģija, kas iegūta koģenerācijas procesā;
   c) centralizēta vai kopīgas apkures un dzesēšanas sistēmas;
   d) dabiskais apgaismojums.

5.  Šā aprēķina nolūkiem ēkas ir jāklasificē šādās kategorijās:

   a) dažāda tipa vienģimenes mājas;
   b) daudzdzīvokļu mājas;
   c) biroji;
   d) izglītības iestāžu ēkas;
   e) slimnīcas;
   f) viesnīcas un restorāni;
   g) sporta iestāžu ēkas;
   h) ║mazumtirdzniecības pakalpojumu ēkas;
   i) vairumtirdzniecības un loģistikas ēkas;
   j) citu tipu enerģijas patērētājas ēkas.


II PIELIKUMS

Neatkarīgas kontroles sistēmas, ko izmanto energoefektivitātes sertifikātiem un inspekcijas ziņojumiem

1.  Kompetentās iestādes vai iestādes, kurām kompetentās iestādes ir deleģējušas pienākumus īstenot neatkarīgās kontroles sistēmas, nejaušas izlases veidā atlasa vismaz 0,5 % no visiem katra eksperta energoefektivitātes sertifikātiem, kas izsniegti gada laikā, un tos verificē. Ja neatkarīgs eksperts izsniedzis tikai dažus sertifikātus, kompetentās iestādes vai struktūras pēc nejaušības principa atlasa vismaz vienu sertifikātu un to verificē. Verifikāciju veic vienā no trīs alternatīviem turpmāk norādītajiem līmeņiem, un katrā līmenī verificē vismaz statistiski būtisku daļu izvēlēto sertifikātu:

   a) to datu, kurus izmantoja, lai izsniegtu ēkas energoefektivitātes sertifikātu, un sertifikātā norādīto rezultātu derīguma pārbaude;
   b) datu pārbaude un sertifikātā norādīto rezultātu, tostarp sniegto ieteikumu verifikācija;
   c) tādu datu pilnīga pārbaude, kurus izmantoja, lai izsniegtu ēkas energoefektivitātes sertifikātu, pilnīga sertifikātā norādīto rezultātu, tostarp sniegto ieteikumu verifikācija, un ēkas apmeklējums uz vietas, lai pārbaudītu atbilstību starp energoefektivitātes sertifikātā sniegtajām specifikācijām un sertificēto ēku.

2.  Ja pārbaudēs konstatē neatbilstību, kompetentās iestādes vai struktūras pēc nejaušības principa atlasa vēl piecus tā paša eksperta izsniegtus sertifikātus un tos verificē. Ja šajās papildu pārbaudēs konstatē neatbilstību, kompetentās iestādes vai struktūras nosaka ekspertam sodu; par sevišķi nopietniem pārkāpumiem var sodīt, anulējot eksperta akreditāciju.

3.  Kompetentās iestādes vai iestādes, kurām kompetentās iestādes ir deleģējušas pienākumus īstenot neatkarīgās kontroles sistēmas, nejaušas izlases veidā atlasa vismaz 0,1 % no visiem gadā sagatavotajiem katra eksperta inspekcijas ziņojumiem un tos verificē. Ja neatkarīgais eksperts sagatavojis tikai dažus inspekcijas ziņojumus, kompetentās iestādes vai struktūras pēc nejaušības principa atlasa vismaz vienu inspekcijas ziņojumu un to verificē. Verifikāciju veic vienā no trīs alternatīviem turpmāk norādītajiem līmeņiem, un katrā līmenī verificē vismaz statistiski būtisku daļu izvēlēto inspekcijas ziņojumu:

   a) inspekcijas ziņojuma izsniegšanai izmantoto inženiertehniskās sistēmas datu un ziņojumā norādīto rezultātu derīguma pārbaude;
   b) datu pārbaude un inspekcijas ziņojuma, tostarp sniegto ieteikumu verifikācija;
   c) inspicētās inženiertehniskās sistēmas tādu datu pilnīga pārbaude, kurus izmantoja, lai izsniegtu inspekcijas ziņojumu, pilnīga inspekcijas ziņojumā norādīto rezultātu, tostarp sniegto ieteikumu verifikācija, un ēkas apmeklējums uz vietas, lai pārbaudītu atbilstību starp inspekcijas ziņojumā sniegtajām specifikācijām un inspicēto ēkas inženiertehnisko sistēmu.

4.  Ja pārbaudēs konstatēta neatbilstība, kompetentās iestādes vai struktūras pēc nejaušības principa atlasa vēl piecus tā paša eksperta sagatavotus inspekcijas ziņojumus un tos verificē. Ja šajās papildu pārbaudēs konstatē neatbilstību, kompetentās iestādes vai struktūras nosaka ekspertam sodu; par sevišķi nopietniem pārkāpumiem var sodīt, anulējot eksperta akreditāciju.


III PIELIKUMS

A daļa

Atceltā direktīva ar sekojošu grozījumu

(minēts 25. pantā )

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/91/EK

(OV L 1, 4.1.2003., 65. lpp.)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1137/2008

(OV L 311, 21.11.2008., 1.lpp. )

tikai Pielikuma 9.9. punkts

B daļa

Termiņi transponēšanai valstu tiesību aktos un piemērošanai

(minēti 24. pantā)

Direktīva

Termiņš transponēšanai

Piemērošanas datums

2002/91/EK

2006. gada 4. janvāris

2009. gada 4. janvāris tikai attiecībā uz 7., 8. un 9. pantu


IV PIELIKUMS

Izmaksu ziņā optimāla līmeņa aprēķināšanai paredzētās vienotās metodes principi

Komisija, nosakot vienotu metodi izmaksu ziņā optimāla līmeņa aprēķināšanai, ņem vērā vismaz šādus principus:

   noteikt references ēkas, kurām ir raksturīgas funkcijas un ģeogrāfiskais novietojums, tostarp iekštelpu mikroklimats un ārējie klimatiskie apstākļi, un kuras ir tipiskas ēkas attiecībā uz minētajiem faktoriem. References ēkas nosaka gan jaunbūvēm, gan esošām dzīvojamām un nedzīvojamām ēkām;
   definēt novērtējamos tehniskos pasākumus energoefektivitātes jomā (piemēram, norobežojošo konstrukciju vai to daļu izolācija, energoefektīvākas inženiertehniskās sistēmas) un novērtējamos energoapgādes pasākumus;
   definēt plašu tehnisko pasākumu kopumu nulles enerģijas ēku izveidei;
   novērtēt apkurei un dzesēšanai nepieciešamo enerģijas daudzumu, piegādātās enerģijas daudzumu, primārās enerģijas patēriņu un CO 2 emisiju references ēkās (tostarp novērtēt ēkās īstenoto tehnisko pasākumu kopumu);
   novērtēt references ēkās īstenoto tehnisko pasākumu attiecīgās izmaksas, proti, ar enerģiju saistīto ieguldījumu izmaksas, enerģijas izmaksas un citas ekspluatācijas izmaksas;
   ar darbu veikšanu saistītās izmaksas, tostarp materiālu izmaksas, attiecīgajā reģionā/apvidū.

Rentabilitātes novērtējumu dažādiem minimālo energoefektivitātes prasību līmeņiem veic, aprēķinot ēkas aprites cikla izmaksas, kas balstītas uz references ēkās īstenoto tehnisko pasākumu kopumu, un salīdzinot šīs izmaksas ar ēkas energoefektivitāti un/vai CO 2 emisiju.


V PIELIKUMS

Finanšu instrumenti ēku energoefektivitātes uzlabošanai

Neskarot valstu tiesību aktus, dalībvalstis ievieš vismaz divus turpmāk minētos finanšu instrumentus:

   a) samazinātas PVN likmes energotaupīgām un sevišķi energoefektīvām precēm un pakalpojumiem un ar atjaunojamās enerģijas izmantošanu saistītām precēm un pakalpojumiem;
   b) citus nodokļu atvieglojumus energotaupīgām precēm un pakalpojumiem vai energoefektīvām ēkām, tostarp ienākumu nodokļa un īpašuma nodokļa atlaides;
   c) tiešās subsīdijas;
   d) subsidētas aizdevumu shēmas vai aizdevumus ar zemu procentu likmi;
   e) mērķfinansējuma shēmas;
   f) aizdevumu garantiju shēmas;
   g) prasības vai vienošanās ar energoresursu piegādātājiem par finansiāla atbalsta piedāvāšanu visām patērētāju kategorijām.


VI  PIELIKUMS

Atbilstības tabula

Direktīva 2002/91/EK

Šī direktīva

1. pants

1. pants

2. pants, ievadvārdi

2. pants, ievadvārdi

2. panta 1. punkts

2. panta 1. punkts

-

2. panta 5. punkts

2. panta 2. punkts

2. panta 6. punkts un I pielikums

-

2. panta 7., 9., 11. un 12. punkts

2. panta 3. punkts

2. panta 13. punkts

2. panta 4. punkts

2. panta 14. punkts

-

2. panta 15. punkts

2. panta 5. punkts

2. panta 16. punkts

2. panta 6. punkts

2. panta 17. punkts

2. panta 7. punkts

2. panta 18. punkts

2. panta 8. punkts

2. panta 19. punkts

3. pants

20. pants un I pielikums

4. panta 1. punkts

4. panta 1. punkts

4. panta 2. punkts

-

4. panta 3. punkts

4. panta 2. punkts

-

4. panta 3. punkts

-

4. panta 4. punkts

-

5. pants

5. pants

6. panta 1. punkts

-

6. pants

7. pants

-

8. pants

-

9. pants

7. panta 1. punkts

11. panta 7. punkts , 12. panta 1., 2., 3., 4.  un 6. punkts

7. panta 2. punkts

11. panta 1. un 2. punkts

7. panta 3. punkts

13. pants

-

12. panta 4., 7. un 8. punkts

8. pants, ievadvārdi

14. pants , ievadvārdi

8. panta a) apakšpunkts

14. panta 1. un 3. punkts

-

14. panta 2. punkts

8. panta b) apakšpunkts

14. panta 4. punkts

9. pants

15. panta 1. punkts

-

15. panta 2. punkts

-

16. pants

10. pants

17. pants

-

18. pants

11. pants, ievadvārdi

19. pants , ievadvārdi

11. panta a) apakšpunkts

-

-

19. panta a) apakšpunkts

11. panta b) apakšpunkts

19. panta b) apakšpunkts

12. pants

20. pants

13. pants

21. pants

14. panta 1. punkts

22. panta 1. punkts

14. panta 2. punkts

22. panta 2. punkts

14. panta 3. punkts

-

-

23. pants

15. panta 1. punkts

24. panta 1. un 2. punkts

15. panta 2. punkts

-

-

25. pants

16. pants

26. pants

17. pants

27. pants

Pielikums

I pielikums

-

II līdz VI pielikums

Pēdējā atjaunošana - 2010. gada 2. jūnijaJuridisks paziņojums