Eiropas Parlaments ,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktu, Līguma par Eiropas Savienības darbību 216. panta 2. punktu, 218. panta 6., 8. un 10. punktu, kā arī Protokolu par Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktu, kas attiecas uz Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk ‐ ECTK),

–  ņemot vērā Priekšsēdētāju konferences 2010. gada 14. janvāra lēmumu(1) , ar kuru atļauj piemērot Reglamenta 50. pantu (komiteju iesaistīšanas procedūra),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Ārlietu komitejas atzinumus (A7-0144/2010),

A.  tā kā Eiropas Savienības Tiesa pastāvīgā judikatūrā kopš 1970. gada 17. decembra sprieduma lietā Internationale Handelsgesellschaft mbH (2) un 1974. gada 14. maija sprieduma lietā Nold , Recueil (3) , 491. lpp. ir konstatējusi, ka pamattiesības ir to vispārējo principu neatņemama sastāvdaļa, par kuru ievērošanu tā rūpējas;

B.  uzskata, ka, šādi rīkojoties, Eiropas Kopienu Tiesa ir ievērojusi dalībvalstu kopējās konstitucionālajās tradīcijas un tādus dalībvalstu atbalstītus starptautiskos cilvēktiesību aizsardzības instrumentus kā ECTK;

C.  tā kā šī judikatūra ar 1993. gada Māstrihtas līgumu par Eiropas Savienību ir iekļauta primārajās tiesībās;

D.  tā kā Eiropas Savienības Tiesa īpašu uzmanību pievērš Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses attīstībai, ko apliecina pieaugošais tādu spriedumu skaits, kuros ir atsauces uz ECTK noteikumiem;

E.  tā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa parasti par pamatu izmanto “pieņēmumu par saderību” starp Savienības dalībvalsts rīcību un ECTK, ja šī dalībvalsts tikai īsteno Eiropas Savienības tiesības;

F.  tā kā Eiropas Savienības Tiesa 1996. gada 28. marta atzinumā konstatēja, ka Eiropas Kopiena, neizdarot grozījumus līgumā, nav pilnvarota pievienoties ECTK, jo Kopienai nav tādai rīcībai nepieciešamās skaidri noteiktās vai netiešās kompetences;

G.  tā kā pievienojoties ir jāievēro Lisabonas līgumā un tam pievienotajos protokolos noteiktie ierobežojumi un jo īpaši Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punkts un Lisabonas līguma 8. protokols; tā kā šie noteikumi nenozīmē vien Savienības iespēju pievienoties, bet arī pienākumu Savienības iestādēm šādi rīkoties, tā kā nolīgumā par Savienības pievienošanos ECTK ir jāatspoguļo nepieciešamība saglabāt Savienības un tās tiesību raksturīpatnības;

H.  tā kā pēc 14. protokola pieņemšanas, ar ko groza ECTK, Savienības pievienošanās iespēja ir atrisināta tām valstīm, kas ir ECTK dalībvalstis, un tā kā par pievienošanās noteikumiem un kārtību ir jāvienojas starp Savienību, no vienas puses, un ECTK dalībvalstīm, no otras puses;

I.  tā kā nolīgumā būtu jāizskata arī administratīvie un tehniskie jautājumi, piemēram, princips par Savienības iemaksām ECT izmaksu segšanai; tā kā šajā kontekstā ir jāparedz autonoma Eiropas Cilvēktiesību tiesas budžeta izveide, lai vienkāršotu attiecīgo iemaksu noteikšanu;

J.  tā kā, pievienojoties ECTK, Savienība tiks iekļauta tās pamattiesību aizsardzības sistēmā un papildus iekšējai Eiropas Savienības Tiesas judikatūras nodrošinātajai tiesību aizsardzībai tās rīcībā būs arī ārēja starptautiska līmeņa aizsardzības iestāde;

K.  tā kā ECTK ir izstrādāta ne tikai ar papildprotokolu palīdzību, bet arī ar citu konvenciju, hartu un nolīgumu palīdzību, un tādējādi ir izveidota par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības sistēmu, kas nepārtraukti attīstās;

1.  uzsver šādus svarīgākos argumentus, kuri liecina par labu tam, ka Savienībai ir jāpievienojas ECTK:

2.  atgādina, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. pantu un 8. protokolu pievienošanās neizraisa Savienības kompetenču paplašināšanos un jo īpaši neizveido vispārēju Savienības kompetenci cilvēktiesību jomā un ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 2. punktu un 6. panta 3. punktu ir jāievēro dalībvalstu tradīcijas un konstitucionālā identitāte;

3.  apliecina, ka saskaņā ar Lisabonas līguma 8. protokola 2. pantu nolīgumam par Eiropas Savienības pievienošanos ECTK ir jānodrošina, lai pievienošanās neietekmētu dalībvalstu īpašo iekšējo stāvokli saistībā ar ECTK un tās protokoliem vispār, kā arī saistībā ar dalībvalstu iespējamām atkāpēm un atrunām konkrēti, un ka tas nedrīkst ietekmēt Savienības nostāju pret ECTK;

4.  konstatē, ka ECTK sistēma ir papildināta ar virkni papildprotokolu par tādu tiesību aizsardzību, uz kurām neattiecas ECTK, un iesaka Komisiju pilnvarot sarunām arī par pievienošanos visiem tiem protokoliem, kuri attiecas uz tiesībām, kuras atbilst Pamattiesību hartai neatkarīgi no ratifikācijas Savienības dalībvalstīs;

5.  uzsver ‐ tā kā ES pievienošanās ECTK ir tādas puses, kas nav valsts pievienošanās juridiskam, valstīm paredzētam instrumentam, tā ir jāīsteno, nepārveidojot ECTK raksturīgās iezīmes un pēc iespējas mazāk izmainot tās tiesu sistēmu; uzskata, ka gan no Eiropas Savienībā, gan no trešās valstīs dzīvojošu personu, kas ir vērsušās tiesā, viedokļa ir svarīgi, lai priekšroka tiktu dota tādiem pievienošanās pasākumiem, kuriem būs vismazākā ietekme uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas darba apjomu;

6.  uzsver, ka līdzās politiskajām saistībām ir ārkārtīgi svarīgi rast piemērotas atbildes un risinājumus galvenajiem tehniskajiem jautājumiem, lai ES pievienošanās ECTK būtu pilsoņiem izdevīga; norāda, ka neatrisināti un neskaidri aspekti var izraisīt pārpratumus un apdraudēt pašu pievienošanās jēgu; tomēr uzsver, ka nav pieļaujama procesa iekavēšana tehnisku šķēršļu dēļ;

7.  uzsver, ka, pievienojoties ECTK, Savienība nekļūst par Eiropas Padomes locekli, taču tai vismaz daļēji ir jāiesaistās konvencijas struktūrās, lai nodrošinātu veiksmīgu Savienības integrāciju šīs konvencijas sistēmā, un ka tāpēc Savienībai būtu nepieciešamas noteiktas tiesības, īpaši:

8.  uzskata, ka dalībvalstīm, pievienojoties ECTK, būtu jāapņemas savā starpā un attiecībās ar Savienību neizmantot ECTK 33. pantā paredzētās tiesības iesniegt starpvalstu pieteikumu par pārkāpumu, ja šī strīda pamatā esošā rīcība vai bezdarbība ir Savienības tiesību piemērošanas jomā, jo tāda rīcība būtu pretrunā Līguma par Eiropas Savienības darbību 344. pantam;

9.  uzskata, ka galvenā pievienotā vērtība, ko sniegs ES pievienošanās ECTK, ir individuāla vēršanās pret Savienības iestāžu vai dalībvalstu rīcību, īstenojot Savienības tiesības, un ka tāpēc jebkura fiziskas vai juridiskas personas prasība par kādas Savienības iestādes vai struktūras rīcību vai pārkāpumu ir jāvērš tikai pret to; tāpat jebkura prasība, kas attiecas uz Savienības tiesību īstenošanas pasākumiem kādā no dalībvalstīm, ir jāvērš tikai pret konkrēto dalībvalsti, taču tas nevar kļūt par šķērsli prasības iesniegšanai vienlaikus pret Savienību un dalībvalsti tajos gadījumos, kad varētu rasties šaubas par atbildības sadalījumu;

10.  uzskata, ka, lai izpildītu ECTK 35. panta prasības par visu valsts iekšējo jautājuma atrisināšanas iespēju izsmelšanu, iesniedzējam ir jābūt izsmēlušam visas attiecīgajā valstī pieejamās jautājuma risināšanas tiesiskās iespējas, tostarp jāsaņem arī prejudiciāls nolēmums no Eiropas Kopienu tiesas Luksemburgā. Prejudiciāla nolēmuma saņemšanas procedūra tiks uzskatīta par izpildītu, ja pēc iesniedzēja pieprasījuma attiecīgās valsts tiesa neuzskata, ka šāds prejudiciāls nolēmums būtu nepieciešams;

11.  konstatē, ka pēc ES pievienošanās ECTK varētu gadīties, ka atsevišķas lietas ir gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas, gan Eiropas Savienības Tiesas jurisdikcijā, un norāda, ka nebūs atļauts ar vienu un to pašu lietu vienlaikus vērsties abās divās tiesās;

12.  uzskata, ka pareizas tiesvedības nolūkā un neskarot ECTK 36. panta 2. punktu visās lietās, kas Eiropas Cilvēktiesību tiesā vērstas pret kādu no dalībvalstīm un kas var radīt ar Savienības tiesībām saistītus jautājumus, būtu nepieciešams, lai Savienībai būtu iespēja iestāties kā līdzatbildētājai un lai visās lietās, kas saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem vērstas pret Savienību jebkurai no dalībvalstīm būtu iespēja iestāties kā līdzatbildētājai; šī iespēja ir jānosaka, pievienošanās līgumā iekļaujot skaidrus un arī pietiekami elastīgus noteikumus;

13.  uzskata, ka līdzatbildētāja statusa pieņemšana neliedz izmantot citas ECTK sniegtās netiešās iespējas (36. panta 1. punkts), piemēram, Savienības tiesības iestāties kā trešai pusei gadījumos, kad Savienības pilsonis ir iesniedzis prasību;

14.  uzskata ‐ tā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi ECTK piemērojamību ārpus ES teritorijas, Savienībai ir jācenšas pilnībā ņemt vērā šīs saistības savās ārējās attiecībās un darbībās;

15.  uzskata, ka nebūtu apdomīgi formalizēt Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas attiecības, tajā ieviešot prejudiciālu procedūru vai izveidojot struktūru vai speciālistu grupu, kas pieņemtu lēmumu tajos gadījumos, kad kāda no šīm abām tiesām gatavojas pieņemt tādu ECTK interpretāciju, kas atšķiras no otras tiesas pieņemtās interpretācijas; šajā sakarībā atgādina Līguma par Eiropas Savienību 2. Deklarāciju attiecībā uz Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktu, un to, ka šajā deklarācijā starp Eiropas Savienības Tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesu konstatē pastāvīgu dialogu, kam būtu jāpastiprinās līdz ar Eiropas Savienības pievienošanos ECTK;

16.  skaidri apzinās to, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa var konstatēt pārkāpumu lietā, kurā Eiropas Savienības Tiesa jau ir pieņēmusi spriedumu, un uzsver, ka tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka tiek apšaubīts Eiropas Kopienu Tiesas kā ES tiesu sistēmas augstākās tiesneses statuss;

17.  uzsver, ka pēc ES pievienošanās Konvencijai tā kļūs par minimālo Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības standartu un sevišķi liela nozīme tai būs īpaši tajos gadījumos, kad ES nodrošinātā aizsardzība nav tik spēcīga kā Konvencijas garantētais aizsardzības līmenis; norāda, ka ECTK stiprina Pamattiesību hartā atzīto tiesību aizsardzību, kuras ietilpst tās piemērošanas jomā, un ka Hartā ir atzītas arī citas tiesības un principi, kas nav iekļauti vis Konvencijā, bet tās papildprotokolos, kā arī ar ECTK saistītos instrumentos;

18.  atgādina, ka ES pamatvērtības ‐ cilvēktiesību ‐ ievērošana ir ietverta tās dibināšanas līgumā, veidojot kopīgu pamatu ES attiecībām ar trešām valstīm; tādēļ uzskata, ka pievienošanās vairos pilsoņu uzticēšanos Savienībai un palielinās uzticamību Eiropas Savienībai cilvēktiesību dialogā ar trešām valstīm; turklāt uzsver, ka Pamattiesību hartas vienveidīga un pilnīga piemērošana ES līmenī ir vienlīdz nozīmīga, lai nodrošinātu uzticamību Eiropas Savienībai minētajā dialogā;

19.  konstatē, ka Pamattiesību hartas interpretēšanas jomā ECTK ir īpaša loma, ja tās ar šo hartu garantētas tiesības, kas atbilst ar ECTK atzītajām tiesībām, ir jāinterpretē saskaņā ar šo hartu, un ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 3. punktu ECTK ir viens no avotiem, ko Eiropas Savienības Tiesa izmanto, lai formulētu Savienības tiesību pamatprincipus; konstatē arī, ka ECTK saskaņā ar tās 53. pantu nevar interpretēt kā tādu, kas ierobežo vai ietekmē Pamattiesību hartā atzītās tiesības, jo hartai ir jāsaglabā visa sava juridiskā vērtība;

20.  uzsver ECTK un Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses nozīmi tiesiskā regulējuma un pamatnostādņu veidošanā pašreizējai un turpmākai Eiropas Savienības darbībai pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu jomā, it īpaši ņemot vērā pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu jomas jaunos integrācijas un harmonizācijas veidus, kurai izriet no Lisabonas līguma stāšanās spēkā un Stokholmas programmas pieņemšanas;

21.  uzsver, ka pievienošanās Konvencijai pirmkārt un galvenokārt veicinās saskaņotas cilvēktiesību sistēmas izveidi pašā Eiropas Savienībā; uzskata, ka pievienošanās fakts arī Eiropas Savienības iedzīvotāju vidū nostiprinās ticību Eiropas Savienības veikumam cilvēktiesību aizsardzības jomā, jo tad, kad tiks izmantoti ES tiesību akti, vienmēr būs garantēta pilnīga un efektīva pamattiesību ievērošana;

22.  uzsver, ka pēc pievienošanās Konvencijai Eiropas Kopienu Tiesas kompetenci attiecībā uz lietu izskatīšanu, kas ietilpst ECTK darbības jomā, nebūs iespējams apstrīdēt, pamatojoties uz ES tiesību iekšējo struktūru; uzsver arī to, ka Eiropas Kopienu Tiesas kompetenci nedrīkst attiecināt tikai uz Eiropas pilsoņiem vai tikai Eiropas Savienības ģeogrāfisko teritoriju (piemēram, misiju vai delegāciju gadījumā);

23.  konstatē, ka Eiropas Savienības pievienošanās ECTK radīs papildu cilvēktiesību īstenošanas mehānismu, proti, iespēju iesniegt sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā par kādas ES iestādes vai kādas dalībvalsts, kura īsteno ES tiesību aktus un ietilpst ECTK darbības jomā, rīcību vai bezdarbību; tomēr uzsver, ka šī pievienošanās neradīs izmaiņas nedz Eiropas Savienības Tiesas, nedz arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas pašreizējā jurisdikcijas sistēmā un ka attiecībā uz prasību pieņemamību joprojām paliks spēkā nosacījums, ka vispirms jāizmanto visi attiecīgajā valstī pieejamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi; prasa, lai prasības un sūdzības tiktu izskatītas saprātīgā termiņā; mudina Komisiju, lai tā, konsultējoties ar Eiropas Savienības Tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesu, sniedz norādes par Savienībā pastāvošiem piemērotiem iekšējās tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un par Savienības tiesību prejudiciālajiem nolēmumiem; šajā sakarībā uzsver, ka būs nepieciešams nodrošināt, lai dalībvalstu tiesas, saskaroties ar strīdīgiem pamattiesību jautājumiem, nosūtītu lietu Eiropas Savienības Tiesai;

24.  uzsver, ka sakarā ar pievienošanos Konvencijai būs nepieciešams arī uzlabot dalībvalstu tiesu, Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas sadarbību pamattiesību aizsardzības jomā; norāda, ka sadarbība starp abām šīm Eiropas tiesām veicinās saskaņotas tiesu prakses sistēmas attīstību cilvēktiesību jomā;

25.  turklāt atzinīgi vērtē to, ka ECTK 1. pants aizsargā ne tikai Savienības pilsoņus un citu ES teritorijā esošas personas, bet arī tās personas, kuras ir Savienības jurisdikcijā, lai gan neatrodas tās teritorijā;

26.  apzinās, ka pievienošanās pati no sevis neatrisinās ārkārtīgi smagās problēmas, kas skar ECTK sistēmu, kas no vienas puses, ir pārmērīgi lielā darba slodze, ko izraisa arvien pieaugošais individuālo prasību skaits, un, no otras puses, ECT struktūras un darbības reforma, kuras mērķis ir tās novērst; ņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas atzinumu, ka tā strādā sarežģītā juridiskā un politiskā vidē un konstatē, ka pēc 14. protokola stāšanās spēkā 2010. gada 1. jūnijā, protams, samazināsies nepabeigto tiesas procesu skaits, bet šī problēma vēl neizzudīs; Eiropas Cilvēktiesību tiesas reformu kontekstā uzsver Interlakenas deklarācijas nozīmību, īpaši tās 4. punktu, kurā tiek aicināts piemērot vienotus un stingrus kritērijus attiecībā uz pieņemamību un Tiesas jurisdikciju;

27.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi saglabāt Eiropas Cilvēktiesību tiesas neatkarību tās personāla un budžeta politikas jautājumos;

28.  vērš uzmanību uz to, ka, ņemot vērā, cik konstitucionāli nozīmīga Savienības pievienošanās ECTK, Līgumā par Eiropas Savienības darbību šā procesa sakarībā ir paredzēti stingri nosacījumi ‐ Padomei pēc Eiropas Parlamenta piekrišanas saņemšanas ir jāpieņem vienprātīgs lēmums par nolīguma noslēgšanu, un šis nolīgums stāsies spēkā tikai tad, kad to būs apstiprinājušas visas dalībvalstis, ievērojot attiecīgās konstitucionālās prasības;

29.  mudina ES dalībvalstu parlamentus skaidri paust vēlmi un gatavību veicināt pievienošanās procesu, iesaistot valstu tiesas un tieslietu ministrijas;

30.  norāda, ka Savienības pievienošanās ECTK liek ES kopumā atzīt cilvēktiesību aizsardzības sistēmu, kas ir pilnveidota un kodificēta daudzos Eiropas Padomes dokumentos un struktūrvienībās; tāpēc Savienības pievienošanās ECTK ir pirmais būtiskais notikums, kuru pēc tam citu starpā vajadzētu papildināt ar Savienības pievienošanos Eiropas Sociālajai hartai, kas ir parakstīta 1961. gada 18. oktobrī Turīnā un pārskatīta 1996. gada 3. maijā Strasbūrā saskaņā ar Pamattiesību hartā un Savienības tiesību aktos sociālajā jomā nostiprinātajiem sasniegumiem;

31.  turklāt aicina Eiropas Savienību pievienoties tādām Eiropas Padomes iestādēm kā Spīdzināšanas novēršanas komiteja (CPT), Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību (ECRI) un Eiropas Komisija tiesiskuma efektivitātei (CEPEJ); uzsver arī, ka Savienībai ir jāiesaistās par cilvēktiesību jautājumiem atbildīgā komisāra, Eiropas Sociālo tiesību komitejas (ESTK), Sociālās hartas starpvaldību komitejas un Eiropas Migrācijas komitejas darbā, un prasa, lai Parlaments tiktu pienācīgi informēts par minēto struktūru secinājumiem un lēmumiem;

32.  uzskata, ka no pilsoņu, demokrātijas un cilvēktiesību ieguvuma viedokļa Eiropā un ES un lai nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu un aizsardzību, ir jāuzlabo Eiropas Savienības iestāžu un Eiropas Padomes specializēto struktūru sadarbība, lai visā Eiropā uzlabotu saskaņotību un papildināmību cilvēktiesību jomā;

33.  lai iedzīvotāju vidū uzlabotu izpratni par pievienošanās “pievienoto vērtību”, ierosina, ka Eiropas Padomei un ES būtu jāizstrādā pamatnostādnes ar izsmeļošiem skaidrojumiem par visām pievienošanās sekām un ietekmi; uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāsniedz ES iedzīvotājiem informācija, lai nodrošinātu, ka iedzīvotāji pilnībā izprot šā papildu mehānisma nozīmi un to, kā tas pienācīgi izmantojams;

34.uzsver, ka ir svarīgi, lai pastāvētu neoficiāla struktūra, kas koordinē informācijas apmaiņu starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Padomes Parlamentāro asambleju;

35.  uzsver ‐ tā kā pievienošanās ECTK attiecas ne vien uz Eiropas Savienības iestādēm, bet arī uz tās iedzīvotājiem, šis jautājums ir jāapspriež ar Eiropas Parlamentu, tas ir jāiesaista visā sarunu procesā un, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 218. panta 10. punktā, tas visos sarunu posmos nekavējoties un pilnībā jāinformē par visām norisēm;

36.  atzinīgi vērtē pašreizējās prezidentvalsts Spānijas apņēmību, jo tā pievienošanos uzlūko kā steidzamu jautājumu, kā arī pozitīvo un uz sadarbību vērsto Eiropas Padomes attieksmi šajā jautājumā; aicina Beļģiju un Ungāriju savā prezidentūras laikā darīt visu iespējamo, lai pabeigtu pievienošanos, tiklīdz rodas piemērota iespēja, un veikt to iespējami vienkāršā un pieejamā veidā, lai Eiropas Savienības iedzīvotāji varētu iespējami drīz gūt labumu no Eiropas Savienības pievienošanās ECTK;

37.  prasa, lai Parlaments tiktu pienācīgi informēts par sarunu mandātu attiecībā uz pievienošanos ECTK un lai tas tiktu aktīvi iesaistīts sākotnējās sarunās, kā arī sarunu par šo līgumu īstenošanā atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 218. panta noteikumiem, ņemot vērā nozīmīgo lomu, kas Eiropas Parlamentam ir piešķirta ar Lisabonas līgumu attiecībā uz pievienošanās līguma slēgšanu;

38.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Priekšsēdētāju konferences sanāksmes protokola PE 432.390/CPG 9. punkta 1. apakšpunkts. (2) Tiesu prakses krājums 1970, 1125. lpp. (3) Tiesu prakses krājums 1974, 491. lpp.