Eiropas Parlaments ,

–  ņemot vērā Dalībvalstu asamblejas 8. plenārsēdē pieņemto 2009. gada 26. novembra lēmumu(1) sasaukt Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu pārskatīšanas konferenci Kampalā, Ugandā no 2010. gada 31. maija līdz 11. jūnijam,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas un ziņojumus par pārskatīšanas konferenci un jo īpaši Rezolūciju ICC-ASP/7/Res.2 par Starptautiskās Krimināltiesas tiesnešu, prokurora un prokurora vietnieku izvirzīšanu un ievēlēšanu,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Starptautisko Krimināltiesu, jo īpaši 1998. gada 19. novembra(2) , 2001. gada 18. janvāra(3) , 2002. gada 28. februāra(4) rezolūcijas un 2002. gada 4. jūlija rezolūciju par Amerikas militārpersonu aizsardzības akta projektu(5) un 2002. gada 26. septembra(6) , kā arī 2008. gada 22. maija(7) rezolūcijas,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus un to stāšanos spēkā 2002. gada 1. jūlijā,

–  ņemot vērā Padomes prezidentvalsts 2002. gada 1. jūlija deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par Starptautisko Krimināltiesu,

–  ņemot vērā to, ka Starptautiskā Krimināltiesa un ES piešķir fundamentālu nozīmi tiesiskuma nostiprināšanai un cilvēktiesību un humanitāro tiesību ievērošanai, kā arī miera saglabāšanai un starptautiskās drošības stiprināšanai atbilstīgi Apvienoto Nāciju Statūtiem un kā paredzēts Līguma par Eiropas Savienību 21. panta 2. punkta b) apakšpunktā,

–  ņemot vērā to, ka ES Padome 2003. gada 16. jūnijā pieņēma Kopējo nostāju  2003/444/KĀDP(8) par Starptautisko Krimināltiesu, kurā teikts, ka smagie noziegumi, kas ir krimināltiesas jurisdikcijā, rada bažas visām dalībvalstīm, kas ir apņēmušās sadarboties šo noziegumu novēršanā un izbeigt likumpārkāpēju nesodīšanu un šīs Kopējās nostājas mērķis ir atbalstīt efektīvu krimināltiesas darbību un sekmēt tās vispārēju atbalstu, veicinot iespējami plašāku līdzdalību Romas Statūtos,

–  ņemot vērā rīcības plānu attiecībā uz Kopējās nostājas(9) , kuras galīgo versiju ES pieņēma 2004. gada 4. februārī, izpildes pārraudzību, lai koordinētu ES rīcību, veicinātu Romas Statūtu universālismu un integritāti, kā arī Starptautiskas Krimināltiesas neatkarīgu un efektīvu darbību,

–  ņemot vērā ES pieņemtos pamatprincipus(10) , kuros noteikti obligātie kritēriji, kas jāievēro Starptautiskās Krimināltiesas dalībvalstīm, ja tās slēdz divpusējus nolīgumus par personu neizdošanu,

–  ņemot vērā vairākus ES Padomes pieņemtos lēmumus(11) tiesiskuma, brīvības un drošības jomā, ar mērķi veicināt dalībvalstu sadarbību, valstu līmenī izmeklējot genocīda gadījumus, noziegumus pret cilvēci un kara noziegumus, kā arī saucot pie atbildības par tiem,

–  ņemot vērā Stokholmas programmu, kurā ES iestādes aicinātas atbalstīt un sekmēt ES un dalībvalstu rīcību, vēršoties pret nesodāmību, un cīnoties pret genocīda noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem, un šajā sakarā veicināt sadarbību starp dalībvalstīm un Starptautisko Krimināltiesu,

–  ņemot vērā būtiskos sasniegumus, kas panākti kopš pirmo Starptautiskās Krimināltiesas tiesnešu un prokurora ievēlēšanas, un ņemot vērā to, ka Starptautiskā Krimināltiesa patlaban veic izmeklēšanas piecās valstīs (Kenijā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Sudānā/Dārfūrā, Ugandā un Centrālāfrikas Republikā),

–  ņemot vērā to, ka Starptautiskās Krimināltiesas pārskatīšanas konference ir izdevīgs moments, lai izvērtētu tās progresu un darbību, atturot no bruņotiem konfliktiem un rodot tiem atrisinājumu, jo īpaši ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību,

–  ņemot vērā Romas Statūtu paskaidrojuma rakstu, kurā noteikta Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcija, kas izvarošanu, seksuālu paverdzināšanu, piespiedu prostitūciju, piespiedu grūtniecību, piespiedu sterilizāciju vai jebkura citu līdzīgas pakāpes seksuālu vardarbību kvalificē kā noziegumu pret cilvēci,

–  ņemot vērā Padomes un Komisijas paziņojumus par Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu pārskatīšanas konferenci Kampalā, Ugandā,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā ES pilnībā atbalsta Starptautisko Krimināltiesu un iestājas par tās universālismu un aizstāv Romas Statūtu integritāti, lai aizsargātu un veicinātu starptautiskā tiesas procesa neatkarību, leģitimitāti un efektivitāti;

B.  tā kā panākt Romas Statūtu iespējami plašu ratifikāciju un īstenošanu arī ir ES mērķis paplašināšanās sarunās un jaunu ES dalībvalstu pievienošanās procesā un tā kā Romas statūtu ratifikācijai un īstenošanai ir jābūt arī nozīmīgam ES mērķim tās attiecībās ar citām valstīm, jo īpaši ar Amerikas Savienotajām Valstīm, Ķīnu, Krieviju un Izraēlu;

C.  tā kā ES sistemātiski raugās, lai klauzulu attiecībā uz Starptautisko Krimināltiesu iekļautu sarunu pilnvarojumos un nolīgumos ar trešām valstīm;

D.  tā kā cilvēktiesību universāluma veicināšanas un aizsardzības princips ir Eiropas Savienības ētikas noteikumu un tiesību aktu kopuma neatņemama daļa un viens no Eiropas vienotības un integritātes stūrakmeņiem(12) ;

E.  tā kā iepriekšējās desmitgadēs ES nozīmība pasaules mērogā ir ievērojami pieaugusi;

F.  tā kā ES īpašie pārstāvji veicina tās politikas virzienus un intereses apdraudētos reģionos un valstīs un tie aktīvi atbalsta miera stiprināšanas, stabilitātes un tiesiskuma veidošanas centienus;

G.  tā kā 2006. gada aprīlī ES kļuva par pirmo reģionālo organizāciju, kas parakstīja nolīgumu ar Starptautisko Krimināltiesu par sadarbību un palīdzību(13) ;

H.  tā kā ES desmit gadu laikā no EIDHR finanšu instrumenta ir piešķīrusi vairāk nekā 40 miljonus eiro projektiem, kuru mērķis ir atbalstīt Starptautisko Krimināltiesu un starptautisko kriminālo tiesvedību;

I.  tā kā ĀKK un ES Apvienotā parlamentārā asambleja ir aktīvi strādājusi, lai nodrošinātu, ka starptautiskā kriminālā tiesvedība ir iekļauta pārskatītajā ĀKK–EU partnerattiecību nolīgumā (Kotonū nolīgumā) un tā ir pieņēmusi vairākas rezolūcijas, kuru mērķis ir panākt, lai cīņa pret nesodāmību tiktu iekļauta starptautiskajā attīstības sadarbībā un attiecīgajā politiskajā dialogā;

J.  tā kā šī pārskatīšanas konference ir izšķiroša iespēja statūtu dalībvalstīm, kā arī tām valstīm, kas nav dalībvalstis, pilsoniskajai sabiedrībai un citām iesaistītajām pusēm no jauna pārliecinoši apliecināt savu apņemšanos aizstāvēt tiesiskumu un panākt vainīgo saukšanu pie atbildības;

K.  tā kā statūtu dalībvalstis ir izmantojušas iespēju, lai pārskatīšanas konferencē ne tikai izskatītu ierosinātos Romas Statūtu grozījumus, bet arī novērtētu Starptautiskās Krimināltiesas vairāk nekā 10 gados kopš tās izveidošanas paveikto un plašākā perspektīvā izvērtētu stāvokli starptautiskās kriminālās tiesvedības jomā, īpašu uzmanību pievēršot četriem galvenajiem jautājumiem, proti ‐ komplementaritātei, sadarbībai un Romas statūtu sistēmas ietekmei uz cietušajām personām un cietušajām kopienām, kā arī uz mieru un tiesiskumu;

L.  tā kā Starptautiskās Krimināltiesas 111 dalībvalstu vidū daži reģioni, piemēram, Tuvie Austrumi, Ziemeļāfrika un Āzija vēl joprojām nav pietiekami pārstāvēti;

M.  tā kā valstu, starptautisko organizāciju un Starptautiskās Krimināltiesas sadarbība ir izšķiroši svarīga, lai starptautiskā kriminālās tiesvedības sistēma strādātu efektīvi un veiksmīgi, jo īpaši tiesībaizsardzības jomā;

N.  tā kā kopš 2010. gada 19. aprīļa ‐ pirmo reizi kopš Starptautiskās Krimināltiesas izveidošanas, tai tika iesniegta prasība konstatēt faktu par valsts atteikšanos sadarboties;

O.  tā kā komplemetaritātes principa, kas ir Romas statūtu pamatā, priekšnoteikums ir tas, ka valstij pašai ir jāveic izmeklēšana un attiecīgā gadījumā jāsauc pie atbildības personas, kuras turamas aizdomās par starptautiskajos tiesību aktos noteiktajiem noziegumiem;

P.  tā kā lielākajā daļā konflikta situāciju, kuru miera atjaunošanas procesā netika iekļauti tiesiskuma jautājumi, vardarbība atkal atkārtojās,

1.  atkārtoti pauž stingru atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai un tās mērķiem; uzsver to, ka Romas statūtus ir ratificējušas visas ES dalībvalstis, kā būtisku Eiropas Savienības demokrātijas principu un vērtību daļu, un tāpēc aicina dalībvalstis panākt pilnīgu atbilstību šiem statūtiem, kā ES acquis daļai;

2.  uzsver, cik nozīmīgs ir Āfrikas valsts Ugandas lēmums uzņemt savā zemē pārskatīšanas konferenci, un pauž atbalstu Starptautiskās Krimināltiesas prasībai atvērt sadarbības ar Āfrikas Savienību koordinācijas biroju Adisabebā, vienlaicīgi atzīstot Romas statūtu sistēmas universāluma dimensiju;

3.  uzsver Romas statūtu universāluma principu un aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos aktīvi veicināt pievienošanos statūtiem un to ratifikāciju;

4.  atkārtoti pauž savu nostāju, ka neviens nolīgums par neaizskaramību nedrīkt pieļaut kara noziegumos, noziegumos pret cilvēci un genocīdā apsūdzētu personu nesodamību; apsveic ASV administrācijas paziņojumu, ka netiks slēgts neviens jauns nolīgums par neaizskaramību, kā arī aicina ASV un tās partnervalstis atteikties no jau noslēgtajiem nolīgumiem;

5.  mudina dalībvalstis aktīvi piedalīties pārskatīšanas konferencē, cik vien iespējams augstā līmenī, tostarp valstu un valdību vadītāju līmenī un publiski no jauna apstiprināt savu apņemšanos sadarboties ar Starptautisko Krimināltiesu;

6.  mudina dalībvalstis uzņemties saistības, no jauna apstiprinot savu apņemšanos sadarboties ar Starptautisko Krimināltiesu un norādīt uz praktiskiem pasākumiem, ko tās plāno veikt, lai šo krimināltiesu atbalstītu, cita starpā uzņemoties saistības īstenot Romas statūtus, ratificēt un īstenot nolīgumu par tiesas privilēģijām un neaizskaramību (APIC ), strādāt sadarbībā ar tām valstīm, kurām ir mazāk iespēju veicināt Starptautiskās Krimināltiesas universālu atzīšanu un apliecināt savu ieguldījumu komplementaritātes un sadarbības principu sistēmas stiprināšanā, īpaši attiecībā uz cietušajām personām un kopienām, kā arī citās Romas statūtu jomās;

7.  visnotaļ atbalsta to, ka agresijas noziegumi tiek iekļauti Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā, saskaņā ar Romas statūtu 5. panta 1. punktu, attiecībā uz ko Romas statūtu dalībvalstu asamblejas īpašā darba grupa ir secinājusi, ka “agresijas noziegums” ir “agresijas akta plānošana, gatavošana, uzsākšana vai veikšana, kas pēc savas būtības, nodarījuma smaguma vai apjoma ir skaidrs Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu pārkāpums, ko veic persona, kurai ir faktiska kontrole pār valsts politisko vai militāro darbību vai kas to vada”;

8.  visnotaļ apstiprina to, ka jebkurā lēmumā par agresijas nozieguma definīciju ir jāievēro Starptautiskās Krimināltiesas neatkarība; iesaka valstīm pieņemt priekšlikumu, kurā netiek pieprasīts nekāds “jurisdikcijas filtrs”, lai noteiktu vai agresijas noziegums ir ticis pastrādāts, pirms Starptautiskās Krimināltiesas prokurors varētu sākt izmeklēšanu; un ja pārskatīšanas konference nolemj, ka “jurisdikcijas filtrs” ir jānosaka, valstīm būtu jāpieprasa, lai agresijas nozieguma izdarīšanu noteiktu attiecīga palāta Romas Statūtos jau noteiktā tiesvedības procesa gaitā;

9.  aicina dalībvalstis pilnībā iesaistīties izvērtēšanā, aktīvi piedaloties oficiālajās diskusijās, kā arī pilsoniskās sabiedrības (un citu iesaistīto pušu) organizētajos pasākumos līdztekus oficiālajai konferencei;

10.  mudina dalībvalstis arī izmantot pārskatīšanas konferences iespēju, lai no jauna apliecinātu savu atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai, uzņemoties konkrētas saistības četrās galvenajās izskatāmajās jomās, kā arī pildīt šīs saistības;

11.  atbalsta Starptautisko Krimināltiesu pārskatīšanas konferences gaitā, izvērtējot ikvienu Romas statūtu īstenošanas posmu un to ietekmi, paturot prātā cietušo personu un kopienu intereses;

12.  pauž bažas par Romas statūtu sistēmas ietekmi uz cietušajām personām, indivīdiem un kopienām, kuras skāruši Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā esošie noziegumi; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, lai cietušās personas un kopienas varētu piekļūt informācijai par Starptautisko Krimināltiesu un saprast tās darbību, un uzskata, ka cietušo tiesībām un interesēm jābūt Romas statūtu kopienas uzmanības centrā, paturot prātā to, ka Starptautiskā Krimināltiesa ir tiesu iestāde, kas ir komplementāra valstu darbībai, nodrošinot to primāro uzdevumu ‐ snigt aizsardzību un atvieglot tiesas pieejamību un efektīvu atlīdzību cietušajiem, gan individuālos gadījumos, gan kolektīvi; uzskata, ka dalībvalstīm būtu:

13.  atgādina par savu aicinājumu dalībvalstīm nodrošināt pilnīgu sadarbību ar Statūtu dalībvalstīm, parakstītājvalstīm un Starptautisko Krimināltiesu, saskaņā ar Romas statūtu 86. pantu, lai atbalstītu galvenā mērķa sasniegšanu, kurš ir izteikts Statūtu preambulā: “visnopietnākie noziegumi, par kuriem kopumā ir nobažījusies starptautiskā sabiedrība, nedrīkst palikt nesodīti”, ar šādiem līdzekļiem:

14.  atzinīgi vērtē Romas statūtu 124. panta (pārejas noteikumi) pārskatīšanu un apspriešanu, šajā pantā ir noteikts, ka septiņus gadus pēc statūtu ratifikācijas, valsts var neizdot savus pilsoņus, kas apsūdzēti kara noziegumos, Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijai un aicina svītrot šo pantu no statūtiem, lai likums tiktu piemērots vienlīdzīgi visiem aizdomās turētajiem par kara noziegumiem, kurus pastrādājuši Statūtu dalībvalstu pilsoņi, vai kuri notikuši šo valstu teritorijā;

15.  aicina dalībvalstis prioritāti piešķirt tam, lai iekļautu Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā esošo kara noziegumu kategorijā dažu ieroču izmantošanu bruņotos konfliktos, kas nav starptautiski, saskaņā ar Beļģijas grozījumu priekšlikumu Romas statūtu 8. pantam, kas tika iesniegts dalībvalstu asamblejas 8. sesijā, un noteikt par krimināli sodāmu arī indes, saindētu ieroču, smacējošu, indīgu vai citu gāzu un visu tamlīdzīgu materiālu vai iekārtu izmantošanu, kā arī ložu, kuras izplešas vai saplacinās cilvēka ķermenī izmantošanu bruņotos konfliktos, kas nav starptautiski;

16.  uzsver Starptautiskās Krimināltiesas komplementaritātes principa efektivitāti, kas ir pamats visaptverošai starptautisko krimināltiesību sistēmai (Romas statūtu sistēmai) un saskaņā ar kuru Statūtu dalībvalstu primārā pienākuma ‐ izmeklēt un krimināli sodīt starptautiskos noziegumus, izpilde tiek skaidri atbalstīta ar Starptautiskās Krimināltiesas komplementāro (subsidiāro) jurisdikciju;

17.  ir pilnīgi pārliecināts, ka Kampalā dalībvalstīm būtu:

18.  mudina visas Romas statūtu dalībvalstis, jo īpaši ES dalībvalstis ieviest vai īstenot “tiesību aktus, lai tās varētu nodrošināt pilnīgu sadarbību ar Starptautisko Krimināltiesu;

19.  mudina Romas statūtu dalībvalstis slēgt nolīgumus ar Starptautisko Krimināltiesu par cietušo un liecinieku pārvietošanu un tiesas spriedumu izpildi;

20.  aicina Eiropas Savienību, dalībvalstis un citus starptautiskos līdzekļu devējus atbalstīt reformu procesus un veiktspējas palielināšanas centienus, kuru mērķis būtu nostiprināt tiesu iestāžu neatkarību, tiesībaizsardzības jomu un brīvības atņemšanas iestāžu sistēmu, visās jaunattīstības valstīs, kuras tieši skāruši Romas statūtos noteiktie noziegumi, tādējādi nodrošinot efektīvu komplementaritātes principa īstenošanu, kā arī to, lai valstis pildītu Starptautiskās Krimināltiesas lēmumus;

21.  aicina statūtu dalībvalstis, pamatojoties uz apspriedēm Kampalā, pieņemt rezolūciju, kurā tiktu uzsvērts, cik nozīmīgi ir nodrošināt taisnīgumu cietušajiem saistībā ar taisnīgiem un objektīviem tiesas procesiem;

22.  aicina ES dalībvalstis no jauna apstiprināt savas saistības atbalstīt Starptautisko Krimināltiesu arī nākotnē;

23.  atbalsta augsta līmeņa Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtu dalībvalstu pārstāvju izteikto priekšlikumu pasludināt 17. jūliju, kas ir diena, kurā 1998. gadā tika pieņemti Romas Statūti, par Starptautisko Krimināltiesību dienu;

24.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Rezolūcija ICC-ASP/8/Res.6. (2) OV C 379, 7.12.1998., 265. lpp. (3) OV C 262, 18.9.2001., 262. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P5_TA(2002)0082. (5) Pieņemtie teksti, P5_TA(2002)0367. (6) Pieņemtie teksti, P5_TA(2002)0449. (7) Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0238. (8) OV L 150, 18.6.2003., 67. lpp. (9) Padomes dok. 5742/04. (10) ES pamatprincipi attiecībā uz vienošanos starp valsti, kas ir Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtu puse, un Amerikas Savienotajām Valstīm saistībā ar nosacījumiem personu izdošanai krimināltiesai. (11) Lēmums 2002/494/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas sakaru punktu tīklu izveidošanu attiecībā uz personām, kas atbildīgas par genocīdu, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem (OV L 167, 26.6.2002., 1. lpp.); Pamatlēmums 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par izdošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV L 190, 18.7.2002., 1. lpp.); Lēmums 2003/335/TI (2003. gada 8. maijs) par genocīda, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības par tiem (OV L 118, 14.5.2003., 12. lpp.). (12) ES līguma 2. pants, 3. panta 5. punkts un 6. pants. (13) OV L 115, 28.04.2006., 50. lpp.