Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Irānu, proti, rezolūcijas par cilvēktiesību jautājumiem, jo īpaši 2009. gada 22. oktobra(1) un 2010. gada 10. februāra(2) rezolūciju,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja 2009. gada 9. oktobra paziņojumu saistībā ar Eiropas dienu pret nāvessodu, kā arī 2010. gada 11. augusta deklarāciju par bahajiešu līderu notiesāšanu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2010. gada 14. jūnija un 6. jūlija paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2009. gada 23. septembra ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Irānas Islāma Republikā un ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos 2010. gada 4. marta paziņojumu par Irānu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas pieņemtās rezolūcijas, jo īpaši Rezolūciju Nr. 62/149 un Rezolūciju Nr. 63/168 par moratoriju nāvessoda izpildei laikā līdz šā soda veida atcelšanai,

–  ņemot vērā to, ka Irānas Islāma Republika ir parakstījusi Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR), Konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, kā arī Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā Vīnes 1963. gada Konvenciju par diplomātiskajiem un konsulārajiem sakariem,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā Irānai joprojām pieder bēdīgais pasaules rekords, jo tā ir valsts, kurā izpilda nāvessodu mazgadīgiem likumpārkāpējiem, un tā kā 2010. gadā vien nāvessods ir piespriests apmēram 2000 cilvēku;

B.  tā kā ir ziņojumi, ka tikai pēdējās nedēļās vien Mešhedas Vahil Abad cietumā nāvessods ir izpildīts vairāk nekā simt ieslodzītajiem ar narkotikām saistītu apsūdzību dēļ, un tā kā tuvākajās dienās nāvessoda izpildi gaida simtiem citu ieslodzīto; tā kā šāda masveida nāvessoda izpilde, turklāt pieņemot lēmumu lielā slepenībā, ir rupjš starptautisko tiesību pārkāpums;

C.  tā kā pretēji Irānas augstāko tiesas iestāžu apgalvojumiem valstī joprojām piespriež tādu sodu kā nomētāšana ar akmeņiem, piemēram, Sahineh Mohammadi Ashtiani lietā saistībā ar apsūdzību “laulības pārkāpšanā”, kā tas bija uzsvērts viņas “atzīšanās” paziņojumā, kuru 2010. gada 11. augustā pārraidīja televīzija;

D.  tā kā Sakineh Mohammadi-Ashtiani, kuru apsūdzēja par to, ka viņai pēc vīra nāves bijušas divas intīmas ārpuslaulības attiecības, 2006. gadā Irānā notiesāja, piespriežot 99 sitienus ar pletni, un šo sodu tajā pašā gadā izpildīja;

E.  tā kā viņu apsūdzēja arī par līdzdalību vīra nogalināšanā, tad attaisnoja, pirms tam apsūdzot laulības pārkāpšanā un piespriežot nomētāšanu ar akmeņiem;

F.  tā kā nomētāšanu ar akmeņiem, kam vajadzēja notikt 2010. gada 9. jūlijā, Irānas varas iestādes starptautiskā spiediena rezultātā atlika;

G.  tā kā, uzturot spēkā nāvessodu, kas tiek izpildīts, nomētājot ar akmeņiem, Irāna nepārprotami pārkāpj saistības, kas izriet no ICCPR; tā kā pavisam nesen, ANO Cilvēktiesību padomes vispārējā periodiskā pārskata laikā, Irāna ir piekritusi ievērot vismaz obligātos ICCPR standartus un noteikumus attiecībā uz nāvessodu, kamēr tas vēl ir spēkā;

H.  tā kā 2010. gada augustā nāvessods par sodomiju tika piespriests astoņpadsmitgadīgajam Ebrahim Hammadi, kuram tajā brīdī bija tikai 16 gadi un kura atzīšanās, kā viņš apgalvo, tika panākta ar spīdzināšanu;

I.  tā kā Mohammad Mostafaei, aizstāvības jurists abās šajās lietās, kas centies pievērst sabiedrības uzmanību minēto cilvēku stāvoklim, aresta draudu dēļ bija spiests pamest valsti un tā kā cilvēktiesību juristi, citu starpā Mohammed Ali Dadkah, Mohammad Oliyifard, Mohammad Seifzadeh un pat tādas ievērojamas personas kā Nobela prēmijas laureāte Shirin Ebadi, arvien biežāk sastopas ar vajāšanu no valsts puses, sākot ar pārmērīgu aplikšanu ar nodokļiem un beidzot ar draudiem dzīvībai un ģimenei;

J.  tā kā cilvēktiesību juriste Nasrin Sotoudeh, kura izpelnījušies plašu atzinību par to, ka ir aizstāvējusi uz nāvi notiesātus nepilngadīgos un ieslodzītos pārliecības dēļ, 2010. gada 4. septembrī tika apcietināta un pret viņu izvirzīja apsūdzību par “pretvalstisku propagandu” un par “sazvērestību un pulcēšanos, lai grautu valsts drošību”;

K.  tā kā gadu pēc negodīgajām prezidenta vēlēšanām un plašajiem masveida protestiem, kas tām sekoja, simtiem manifestantu, žurnālistu un cilvēktiesību aktīvistu vai pat ar demonstrācijām nesaistītu pilsoņu joprojām atrodas cietumā, piemēram, Nīderlandes pilsone Zahra Bahrami;

L.  tā kā Nīderlandes pilsone Zahra Bahrami, kas apmeklēja Irānu, lai apciemotu savu ģimeni, tika arestēta pēc 2009. gada 27. decembra protestiem Achoura laikā un bija spiesta TV kameru priekšā nožēlot grēkus, atzīstoties viņai inkriminētajās apsūdzībās;

M.  tā kā starptautiskām cilvēktiesību organizācijām un Nīderlandes iestādēm ir liegta iespēja sazināties ar Zahra Bahrami;

N.  tā kā Irānā joprojām ir plaši izplatīta ar spēku panākta atzīšanās, spīdzināšana un nežēlīga izturēšanās pret ieslodzītajiem, miega traucēšana, ieslodzījums vienatnē, slepena aizturēšana, nežēlīga, nehumāna un pazemojoša izturēšanās, fiziska, tostarp seksuāla, vardarbība, kā arī valsts pārstāvju nesodāmība, kas liek šaubīties par tiesas procesa taisnīgumu un pārredzamību šajā valstī;

O.  tā kā aug to gadījumu skaits, kad miermīlīgiem cilvēktiesību aizstāvjiem izvirza apsūdzību “moharabeh” (sacelšanās pret Dievu), par ko iespējams piespriest nāvessodu, kā tas ir Cilvēktiesību ziņotāju komitejas (CHRR) locekles Shiva Nazar Ahari gadījumā, kuru tur apcietinājumā kopš 2009. gada 20. decembra un viņa gaida tiesu;

P.  tā kā Irānā nerimst reliģisko un etnisko minoritāšu vajāšana; tā kā 2010. gada augustā organizācijas Baha'i faith septiņi vadītājiem ‐ Fariba Kamalabadi, Jamaloddin Khanjani, Afif Naeimi, Saeid Rezaie, Mahvash Sabet, Behrouz Tavakkoli un Vahid Tizfahm, kas kopš 2008. gada atrodas ieslodzījumā tikai savu reliģisko uzskatu dēļ, ‐ saistībā ar apsūdzību pretvalstiskā propagandā un spiegošanā piespriests 20 gadu cietumsods;

Q.  tā kā joprojām turpinās opozīcijas politiķu Mir-Hossein Mousavi un Mehdi Karrubi, kā arī citu augsta ranga politisko partiju pārstāvju vajāšana; tā kā 2010. gada septembra sākumā bijušā prezidenta amata kandidāta Mehdi Karroubi dzīvesvietai ir uzbrukuši desmitiem bruņotu civildrēbēs ģērbtu cilvēku un šā uzbrukumu rezultāts ir grafiti izraibinātas sienas, vandalisma akti, izsisti logi un apšaude Mehdi Karroubi mājā; tā kā šie uzbrukumi notika pēc Revolucionārās gvardes komandiera Mohammad Ali Jafari izteikumiem, ka Irānas tauta sodīs “galvenos musinātājus”, ar tiem domājot opozīcijas līderus;

R.  tā kā cilvēki, kuri ir apvainoti noziegumu izdarīšanā, ir saistīti ar Irānas politisko opozīciju un Irānas tiesu iestādes uzskata, ka politiskās opozīcijas pārstāvji ir iesaistīti noziegumu izdarīšanā, tā sasniedzot mērķi pielīdzināt politisko opozīciju noziedzniekiem,

1.  izsaka cieņas apliecinājumu visiem drosmīgajiem Irānas iedzīvotājiem, kuri cīnās par pamattiesību aizstāvību, cilvēktiesību un demokrātisko principu ievērošanu, aktīvi protestē pret nomētāšanu ar akmeņiem un citiem nežēlīgiem soda veidiem un vēlas dzīvot sabiedrībā, kurā nav represiju un iebiedēšanas;

2.  stingri nosoda nāvessoda ‐ nomētāšanas ar akmeņiem ‐ piespriešanu Sakineh Mohammadi-Ashtiani un uzskata, ka neatkarīgi no faktiem nevar ne attaisnot nāvessodu, ko izpilda, nomētājot ar akmeņiem, ne ar to samierināties;

3.  mudina Irānas varas iestādes atcelt spriedumus, kas pasludināti Sakineh Mohammadi-Ashtiani, un vispusīgi pārskatīt viņas lietu;

4.  stingri uzstāj, lai Irānas valdība vēlreiz izskatītu Zahra Bahrami lietu, nekavējoties nodrošinātu, ka viņai ir pieejams advokāts un konsulārā palīdzība, atbrīvotu viņu vai nodrošinātu viņai taisnīgu tiesu; aicina Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci baronesi Catherine Ashton risināt ar Irānas varas iestādēm jautājumu par Zahra Bahrami turēšanu apcietinājumā;

5.  aicina Irānas valdību nepieļaut nāvessoda izpildi 18 gadus vecajam Ebrahim Hamidi, kurš ir apsūdzēts sodomijā, kā arī aicina Irānas Islāma Republiku beidzot atcelt nāvessodu par noziegumiem, kas pastrādāti pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, un grozīt tiesību aktus, lai tos saskaņotu ar starptautiskajām cilvēktiesību konvencijām, kuras Irāna ir ratificējusi, tostarp Konvenciju par bērna tiesībām un ICCPR;

6.  pauž dziļas bažas par to, ka Irāna līdz ar Afganistānu, Somāliju, Saūda Arābiju, Sudānu un Nigēriju joprojām ir to dažu valstu grupā, kurās joprojām izpilda nāvessodu, nomētājot ar akmeņiem; aicina Irānas parlamentu pieņemt tiesību aktus, ar kuriem tiktu aizliegta nežēlīgā un necilvēcīgā nomētāšanas ar akmeņiem prakse;

7.  atkārtoti apliecina, ka Eiropas Parlaments ir pret nāvessodu, un aicina Irānas varas iestādes saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijām Nr. 62/149 un Nr. 63/168 noteikt moratoriju nāvessoda izpildei laikā līdz šā soda veida atcelšanai;

8.  prasa nākamajā ANO Ģenerālās asamblejas sesijā iesniegt rezolūciju ar prasību visām valstīm, kurās joprojām izpilda nāvessodu, darīt ANO ģenerālsekretāram un sabiedrībai pieejamu visu informāciju par nāvessodiem un to izpildi tā, lai likvidētu valsts noslēpumu attiecībā uz nāvessodu, kas ir faktors ļoti daudzu nāvessodu izpildē;

9.  ir pret to, ka abpusēji labprātīgas dzimumattiecības starp pieaugušajiem jebkādā veidā tiek atzītas par kriminālnoziegumu, un mudina Irānas varas iestādes atcelt tiesību normas, kas par krimināli sodāmu nosaka “laulības pārkāpšanu” un homoseksualitāti;

10.  mudina Irānas varas iestādes gan tiesību aktos, gan praksē izskaust jebkāda veida spīdzināšanu un citus nežēlīgus, necilvēcīgus un pazemojošus soda veidus un izturēšanos, kā arī nodrošināt taisnīgu tiesu un izbeigt cilvēktiesību pārkāpumu nesodāmības praksi;

11.  aicina Irānas Islāma Republiku parakstīt un ratificēt ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW);

12.  pauž dziļu nožēlu, ka tiesvedības process Irānā nav taisnīgs un pārredzams, un aicina Irānas varas iestādes garantēt taisnīgu un atklātu pārsūdzēšanas kārtību;

13.  aicina Irānas varas iestādes nodrošināt Sarkanā Pusmēness organizācijai piekļuvi visiem ieslodzītajiem un ļaut starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām novērot stāvokli valstī;

14.  aicina Irānas varas iestādes nekavējoties atbrīvot visus ieslodzītos, kuri atrodas nebrīvē tikai tādēļ, ka ir piedalījušies miermīlīgos protestos un ir vēlējušies izmantot cilvēka pamattiesības, proti, vārda brīvību, un vēlreiz jo īpaši pauž prasību attaisnot septiņus bahajiešu līderus;

15.  atgādina, ka domas, apziņas un reliģijas brīvība ir pamattiesības, kas saskaņā ar 18. pantu Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuru Irānas Islāma Republika ir parakstījusi un ratificējusi, ir jāgarantē jebkādos apstākļos;

16.  prasa nekavējoties atbrīvot visus apcietinātos cilvēktiesību juristus;

17.  pauž nopietnas bažas par to, ka Irānas varas iestādes ļaunprātīgi izmanto tiesu varu, lai vērstos pret cilvēktiesību aizstāvju kopienu un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, tostarp, piemēram, pret kampaņas “Miljons parakstu” dalībniekiem un studentu organizācijas ADVAR centrālās padomes locekļiem;

18.  aicina Komisiju un Padomi saistībā ar Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu izstrādāt papildpasākumus, kas ļautu aktīvi aizsargāt Irānas cilvēktiesību aizstāvjus, un mudina dalībvalstis atbalstīt Eiropas Patvēruma pilsētas programmu;

19.  prasa atjaunot pilnvaras ANO īpašajam referentam, kurš izmeklētu cilvēktiesību pārkāpumus un veicinātu to, ka pie atbildības tiek sauktas personas, kas ir vainojamas cilvēktiesību pārkāpumos Irānā;

20.  prasa paplašināt to personu un organizāciju pašreizējo sarakstu, uz kurām attiecas aizliegums ieceļot ES un līdzekļu iesaldēšana, lai šajā sarakstā iekļautu tos, kas ir atbildīgi par cilvēktiesību pārkāpumiem, apspiešanu un brīvības ierobežošanu Irānā;

21.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Drošības padomei, ANO Cilvēktiesību komisijai, Irānas Augstākās tiesas priekšsēdētājam, kā arī Irānas Islāma Republikas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2009)0060. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0016.